• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2015. gada 31. maijs

Jēzus - Dzīvības vārds

Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. (1.Jāņa 1:1-4)
“Es esmu redzējis nākotni… un tas darbojas.”
Šo bēdīgi slavenais apgalvojumu izteica amerikāņu žurnālists Linkolns Steffens (Lincoln Steffens) 1919.gadā. Viņš bija tikko atgriezies no vizītes nesen izveidotajā Padomju Savienībā. Pēc Oktobra Revolūcijas, kura likvidēja veco aristokrātiju un tās valdīšanas metodes, Krievijā tika sākts mēģinājums vadīties no marksisma principiem veselas valsts pārvaldē.
Steffens šajā slavenajā teikumā izteica cerības, kuras bija miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā: Varbūt šis pilnīgi jaunais ideāls, varbūt šis jaunais cilvēku sabiedrības organizēšanas veids, ir atbilde visām tirānijas un apspiešanas problēmām. Varbūt tā patiešām ir "nākotne", varbūt tas ir pagrieziena punkts, varbūt tā ir brīnišķīga atklāsme, kas aizraus arī pārējo cilvēci, kas iesāks fantastisku apgaismības progresu. Varbūt arī mēs visi reiz to piedzīvosim, bet šajā brīdi vismaz Steffenam bija iespēja ieskatīties šajā nākotnes iespējā… un viņš paziņoja, ka tā strādā.

Turpmākā vēsture, protams, atklāja to, ka tas “nestrādāja". Nekādi, pat niecīgākie sasniegumi, neattaisno milzīgos cilvēku dzīvību upurus. Padomju sistēma, tāpat kā visi citi revolucionārie režīmi, konstatēja, ka, lai paliktu pie varas, ir nepieciešams ieslodzīt vai nogalināt miljoniem savus cilvēkus, kā arī iekarot un paverdzināt kaimiņu valstis. Kad 1980-to gadu beigās beidzot sākās acīmredzams sabrukums, kļuva skaidrs, ka ši sistēma bija sapuvusi jau daudzus gadu desmitus, varbūt pat jau no paša sākuma. Visa šī eksperimenta sekas mums ir vēl joprojām jāpiedzīvo.

Šī sajūta par ieskatīšanos nākotnē (traģiski kļūdaina šajā gadījumā), ir savā veidā līdzīga tām ilgām par jaunas, labākas pasaules dzimšanu, par ko apustulis Jānis runā savas vēstules ievadā. Senie ebreji ticēja, ka pasaules vēsture ir sadalīta divos periodos (lietotais vārds nozīmē “paaudze” vai “laikmets”). Ir “šis laikmets”, jeb tagadne, kas ir pilna ar postu un ciešanām, netaisnību un apspiešanu… Būs “nākošais laikmets”, jeb nākotne, kas būs laiks, kad Dievs visu šķiros, visu sakārtos, un, pats galvenais, izglābs savu tautu no visa ļaunuma.

Diemžēl vārds, kas nozīmē “periods, paaudze vai laikmets” bieži tiek tulkots kā "mūžīgs" vai "mūžība", kas šodienas lasītājiem it kā iesaka ideju, ka Jānis (un citi agrīnie kristiešu rakstnieki), runājot par jauno Dieva doto laikmetu, būtu domājis par kaut ko "mūžīgu" tādā nozīmē kā "tikai garīgu", kam nav nekāda sakara ar pasaules telpu, laiku un problēmām. Tas tad arī bieži ir tas, ko cilvēki “dzird”, kad viņi lasa frāzi par "mūžīgā dzīvi” vai “mūžīgo dzīvību” (kā vairumā gadījumu ir iztulkots 2.pants). Taču tas ir maldīgi. Jānis (tāpat kā apustulis Pāvils un arī pats Jēzus) vairāk domā par jaunu periodu, nākošo laikmetu, ko Dievs ir apsolījis. Tā ir īstā nākotne, kas patiešām strādā.

Un Dievs sniedz iespēju ielūkoties šajā nākotnē! Dievs bija ļāvis noslēpumainības plīvuram aizsegt “nākošo laikmetu”, lai atklātu to īstajā laikā. Agrīnās kristiešu kustības ticības un pārliecības centrā bija tas, ka tagad šis “nākošā laikmeta” noslēpums ir atklāts. Nākotne bija ielauzusies tagadnē, lai gan šis laiks nebija tam gatavs. Šī “nākošā laikmeta” vārds jeb nosaukums ir Dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā ir dzīvība, kāda tā bija domāta no paša sākuma; dzīvība tās pilnā, dinamiskā nozīmē; dzīvība, kuru nāve mēģināja kavēt un nogalināt, bet šī dzīvība pārvarēja nāvi un tagad tiek piedāvāta ikvienam, kurš gribētu to saņemt. Pati Dzīvība bija pieņēmusi cilvēka formu un ieradusies no Dieva “nākošā laikmeta”, lai parādītu kāds tad tas būs. Un šīs personificētās Dzīvības vārds, protams, bija Jēzus. Tā apmēram varētu izteikt citiem vārdiem to, ko Jānis ir uzrakstījis pirmās nodaļas ievadā.

Protams, šī ideja par Dieva jaunās dzīves iemiesošanos un kļūšanu par cilvēku, tādā veidā savienojot nākotni ar tagadni, ir tik milzīga un elpu aizraujoša, ka tonis, kādā par šo brīnumu runāt, kļūst godbijīgs.
Tas ir tas, ko mēs atrodam šajos pirmajos pantos: “Kas bija no iesākuma…” (pauze) brīdi padomājat par to… “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām…” (atkal pauze) savām acīm? Jums bija iespēja to redzēt? Jā, saka Jānis… un ir pat kas vairāk! “…un ko mūsu rokas aptaustīja…” Viņam bija iespējams pieskarties? Viņu varēja aptaustīt? Jā, atkārto Jānis: mēs to redzējām. Mēs Viņu pazina. Mēs bija Viņa draugi.

Un mēs joprojām esam Viņa draugi. Kad “nākošais laikmets” sastopas ar “tagadējo laikmetu”, tad pārmaiņas ir nenovēršamas. Īstā Dzīvība tika "nodemonstrēta", lai visi varētu to redzēt (cik traģiski, ka daži joprojām izvēlas neskatīties). Un mēs, kas to redzējām, kas Viņu pazinām, tagad esam kā liecinieki tādā-kā tiesā. Mēs uzrunājam pārsteigtos klausītājus, stāstot par dīvainā lietām, ko mēs piedzīvojām. Ak, mēs varam runāt un runāt par Jēzu, un to, ko Viņš darīja un ko teica. Kā Jānis saka sava evaņģēlija beigās, ja kāds mēģinātu uzrakstīt visu to varētu par Jēzu stāstīt, tad šī pasaule aizietu bojā no grāmatu pārbagātības – tik daudz kas būtu jāraksta. Bet tad, kad mēs pārdomājam visu, ko tas nozīmē, tad ar prieku varam teikt tā: mēs esam redzējuši nākotni, un tā ir pilna ar gaismu, un dzīvību, un prieku, un cerību.

Vēstules turpinājumā Jānis rakstīs par šo visu vēl daudz sīkāk. Šobrīd viņš tikai skaidro savu rakstīšanas mērķi. Tie, kas ir redzējuši šo dzīvību, kas ir šīs skaistās dzīvības aizgrābti, atklāj, ka viņi līdz ar to pieder pie tādas kā jauna veida ģimenes (“sadraudzība” - kā mēs dažreiz sakām).
Vārds, kuru Jānis šeit izmanto, dažreiz var nozīmēt biznesa partnerību, tomēr viņš noteikti domāja kaut ko daudz vairāk par to. Šis vārds var arī atsaukties uz konkrētām preču “apmaiņu" starp cilvēkiem, tomēr Jānis noteikti domāja daudz vairāk arī par to. Viņš, šķiet, vēlējās pateikt (meklējot īstos vārdus, lai ietilpinātu tajos jauno realitāti, kas agrīniem kristiešiem bieži nācās darīt), ka ir kāda īpaša dzīve, tāda dzīves kvalitāte, kas ir paša Dieva esamība, un ka tagad pats Dievs vēlas tajā dalīties ar cilvēkiem, kas ir par to dzirdējuši, redzējuši un tic, ka īstā dzīves dzīvība nāk no Jēzus.

Patiešām, Jānis Dieva paša eksistenci redz kā nesaraujamas attiecības – sadraudzību starp Tēvu un Dēlu. Jēzus, kā Mesija, tika saukts kā “Dieva Dēls", gan tajā nozīmē, ka tas bija Viņa, kā Izraēlas tautas īstā karaļa likumīgais tituls; gan arī dziļākā, burtiskākā nozīmē (par ko iepriekš būtu bijis grūti iedomāties). Bet tagad Viņa sekotājiem šis bija labākais izteiksmes veids, kā izskaidrotu visas ārkārtējās un pārsteidzošās lietas, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši un pat kam bija pieskārušies.
Kā Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās to nodemonstrēja, Jēzus bija iemiesotais Dieva “nākošais laikmets”. Viņš faktiski bija, gan paša Dieva eksistences iemiesošanās, gan Dieva dzīvības dāvanu šai pasaulei. Agrīnie kristieši ātri pieķērās pie vārdiem "Tēvs" un “Dēls”, kā pie vienkāršākā un skaidrākā veida kā pateikt cilvēku valodā nepasakāmo: ka pastāv kopīga dzīve, dziļa iekšējās realitātes dalīšana starp Dievu un Jēzu (pietiekami, lai aizrautos elpa no domas par tādu cilvēcisku būtni… un, protams, tādu Dievu).

Bet tas vēl nav viss. Tas kļūst vēl elpu aizraujošāk. Šī dziļā iekšējo realitātes apmaiņa, šī "sadraudzība" starp Tēvu un Dēlu tiek paplašināta. Tā tiek attiecināta uz visiem tiem, kas iepazina, iemīlēja un uzticējās Jēzum, kamēr Viņš bija dzīvs – kamēr Viņš bija, tā sakot, uz skatuves kā Dieva “nākamā laikmeta” sabiedrisko attiecību atklājējs. Un tagad (tas, šķiet, ir šīs vēstules rakstīšanas mērķis) šī koplietošana, šis "sadraudzība", tiek atvērta arī citiem – visiem, kuriem pat nebija iespēja satikt Jēzu Viņa publiskās darbības laikā. Šī "sadraudzība" tiek piedāvāta ikvienam, kas dzird paziņojumu par Jēzu. Tagad jebkurš var nonākt "sadraudzībā" ar tiem, kas bija redzējuši, dzirdējušu un aptaustījuši Viņu. Un tie, savukārt, dalās ar to “sadraudzību”, kas nāk no Tēva un Dēla kopības, īstās “sadraudzības" vispilnīgākajā un plašākajā nozīmē.

Tas var likties dīvaini, ka vienkārši pastāstīšana kādam cilvēkam par Jēzu, ir Debesu izraudzītais un nozīmētais līdzeklis, ar kuru šī apbrīnojamā "sadraudzība" var tikt paplašināta, iekļaujot tajā jaunus dalībniekus. Bet Jānis ļoti labi apzinās (un uzsver to atkal un atkal), ka visu šo procesu tieši tā iesāka pats Dievs. Tas nebija kā klusa un bezpersoniska informācija. Tā bija verbāla, emocionāla un ļoti dzīva “komunikācija”.
Jēzus bija ne tikai iemiesota Dzīvība. Viņš bija (1.pants) “dzīvības vārds", dzīve-kā-Vārds, Dzīvība-kas-pārvērtās-runā, Dieva uzruna, Dieva personīga saziņa ar saviem cilvēkiem, un caur tiem, ar visu plašo pasauli.
Jānis savā evaņģēlijā atsaucas uz Jēzu vienkārši kā “Vārdu" – Vārds, kurš kļuva miesa. Būtība ir šāda. Dievs ir runājis Jēzū… un Dievs tagad runā! Viņš runā caur vārdiem, ko Jēzus draugi runāja un rakstīja par Viņu. Rakstīja ar nodomu un cerību, ka viņi nāks un piedalīsies šajā pašā “sadraudzībā". Tā tad arī ir šīs vēstules galvenā tēma.
Tai būtu jābūt mūsu lūgšanai, kad mēs to lasām.

svētdiena, 2015. gada 12. aprīlis

Piedzīvojums pie Kunga galda

Tādēļ, mīļotie, bēdziet no elku pielūgšanas. Es runāju ar jums kā saprātīgiem: izspriediet paši, ko es saku. Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie, tādēļ ka mēs visi esam līdzdalīgi pie šīs vienas maizes.
Skatiet Israēla tautu: vai tie, kas ēd upura gaļu, nav kopībā ar altāri? Ko tad es saku? Vai to, ka elku upuris būtu kaut kas? Vai to, ka elks būtu kaut kas?
Bet es saku: ko tie upurē, to upurē dēmoniem, nevis Dievam, bet es negribu, ka jūs nonāktu kopībā ar dēmoniem. Jūs nevarat dzert gan no Kunga biķera, gan no dēmonu biķera, jūs nevarat piedalīties gan Kunga mielastā, gan dēmonu mielastā.
Vai iekvēlināsim Kungu dusmās?
Vai tad mēs esam stiprāki par viņu? (1.Kor.10:14-22)
"Kristietība", kā reiz teica Anglikāņu arhibīskaps Viljams Templs (William Temple), "ir materiālistiskākā no visām reliģijām.”
Tas, ko viņš ar to domāja, bija patiesās kristietības ticība, ka Dievs patiešām kļuva cilvēks Jēzū Kristū no Nācaretes, un viss, kas no tā izriet attiecībā uz kristieša apņemšanos celt Dieva valstību (kā Jēzus mācīja mūs lūgties) uz zemes un debesīs.

Bet šajā Bībeles fragmentā mēs redzam vēl kādu aspektu tam, cik "materiālistiska" kristīgā ticība tiešām ir. Dažiem šī doma var šķist satraucoša, un tas nav slikti, jo liek mums domāt un uzdot jautājumus.
Tas, ko Pāvils vēlas uzsvērt pāri visam, ir tas, ka pastāv reālas briesmas, ja kristieši pieļauj kādus sakarus ar sātana teritoriju. Tā kā viņš to uzsver runājot par netiklību (1.Kor.6:18), labākais veids nav sākt plašas debates par to, labākais nav sākt pārbaudīt, lai noskaidrotu, vai tas tiešām ir tik slikti, kā tiek apgalvots. Labākais veids ir to visu pamest un skriet projām cik ātri vien iespējams…

Izturēties pret to, it kā tas būtu nāvējoša infekcijas slimība - jo patiesībā savā ziņā tā tas arī ir.
Un, runājot par elkiem un velnu, tāpat kā par seksuālo morāli, cilvēkiem ir tendence domāt, ka tāpēc, ka kristietība ir par garīgumu, par ticību, tad tam, ko viņi dara ar savu ķermeni, nav lielas nozīmes.
Pāvils ir ļoti tiešs šīs vēstules 6.nodaļā apgalvojot, ka nav tādas lietas kā gadījuma sekss. Tas Dieva radītā pasaule patiesībā nedarbojas.
Cilvēku ķermeņi nav rotaļlietas; tie ir visas personas (kas ir radīta pēc Dieva līdzības) vienīgā eksistences vieta.

Tagad šajā savas vēstules fragmentā apustulis Pāvils vēlas pateikt tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka nav tāda lieta kā gadījuma dievkalpojums.
Materiālā pasaule, ieskaitot ēdienu un dzērienus, ir noderīga ne tikai, lai saglabātu un uzturētu cilvēku dzīvību. Šī materiālā pasaule var kļūt par veidu, par nesēju, jeb transportlīdzekli, caur ko notiek kādas dievības vai Dieva pielūgšana.
Pāvils šai tēmai pievēršas nopietni, pat nedaudz piesardzīgi, jo viņš 10.nodaļas 15.pantā saka, ka vēstules lasītajiem tagad būs nepieciešams rūpīgi domāt par to, ko viņš saka.
Nav šaubu, ka viņš būt varējis pateikt daudz vairāk, un tiem no mums, kas cenšas pētīt, pārdomāt un mācīt par Kunga Sv.Vakarēdiena nozīmi, ir klusa vēlēšanās – kaut viņš būtu to darījis.
Tomēr arī tagad mēs varam uzzināt un mācīties daudz no tā, ko viņš pasaka.
Pāvila arguments ir, ka, piedaloties Kunga mielastā, mēs patiešām esam Mesijas miesas un asins daļa.
Sv.Vakarēdiens ir mūsu vienotības viņā piedzīvojums.

Tāpat kā senās Izraēlas laikā, tiem, kas pielūdza Dievu Templī, tiešām bija “kopība ar altāri", kas, šķiet, nozīmē "cilvēki, kuriem ir dalība, sadarbība ar pašu Dievu”.
Tad pēc analoģijas – tie, kas pielūdz, ieskaitot ēšanas un dzeršanas rituālus, elku templī var kļūt par "partneriem ar elku”.
Pāvils protams saprata, ka šādas atziņas nav viegli aptvert.
Vai tad viņš pats šajā vēstulē mazliet iepriekš nav rakstījis, "ka nekādu elku pasaulē nav" (8:4)?
Jā! bet tagad viņš brīdina, ka, lai gan “dievs" novietots kādā nebūt svētnīcā ir nekas vairāk kā mākslīga zelta vai sudraba statuja, tad tomēr ļauni dēmoniski spēki ir realitāte, un var izmantot cilvēka tuvošanos, pielūgsmi vai tikai ziņkārību par kādu tur elk-dievību, lai iegūtu varu pār pielūdzēju pašu.

Tālāk Pāvils izsaka argumentu, ka patiesā draudze ir tie, kas sēž pie Mesijas galda un ir dalībnieki Viņa dzīvībā un dzīvē.
Tātad tie, kuri vienoti par patiesu paša Dieva iemiesošanos cilvēka ķermenī, nevar un nedrīkst flirtēt ar iespējamu dalību ar ļaunajiem spēkiem, kas vēlas izkropļot visu Dieva radīto pasauli un pat paša Dieva attēlu nesošos cilvēkus.

Iedomāties, ka mēs varam izmantot savu “izvēles brīvību”, lai pārslēgtos uz priekšu un atpakaļ starp Mesiju (caur kuru pasaule ir izglābta no ļaunuma) un ļaunuma spēkiem (kas cenšas visu izpostīt) ir milzīgs neprāts.
Turklāt, tas faktiski nozīmē darīt to, ko Izraēla tauta darīja tuksnesī – viņi “izaicināja to Kungu" (22.pants). Katrs, pie pilna saprāta esošs cilvēks, nevarētu šaubīties, kurš tad ir stiprāks – Mesija (caur kuru pati nāve tika uzvarēta ar Viņa augšāmcelšanos) vai tumšie spēki (kas joprojām mēģina kuru tik būtu iespējams paturēt sava pakļautībā).
Pāvils jau arī skaidri pasaka mūsu lasītās vēstules turpinājumā (1.Kor.15:23-28), kas patiešām notiks pašās laiku beigās.
Tāpēc, vai būtu saprātīgi, ja mēs to apzinoties, tomēr gribētu riskēt nokļūt zaudētāja pusē, iestāties zaudētāja komandā?

Šeit uz mirkli mums vajadzētu ļoti nopietni padomāt par Pāvila izteikto apgalvojumu nozīmi un nopietnību.
Pirmkārt, kad tiek runāts par "ļaunajiem gariem”, kuri ir iesaistīti tad, kad tiek pielūgti elki, viņš ar to nedomā šos “dēmonus” kaut kā pretstatīt Dievam.
Jā, tie ir ļaunās garīgās pasaules “spēki”, tomēr nekā nevar tikt salīdzināti ar Dieva spēku.

Lai redzētu kā tas darbojas šodienas pasaulē, mums ir tikai jāpaskatās, kas notiek, kad cilvēki atļauj naudai, iekārei vai varai vadīt tos tādos ceļos un virzienos, kur viņi nekad nav pat domājuši iet.
Daži mūsdienu autori ir norādījuši, ka lielajās korporācijās, vai uzņēmumu vadītājiem reizēm ir sajūta par kaut ko, ko varētu raksturot kā ”mistisku spēku", kas dzen tos uz priekšu, kas uzspiež savu gribu, neskatoties uz to, ka lielākā daļa cilvēku, kuri sēž pie biroju rakstāmgaldiem nekad īsti nav plānojuši iet šo ceļu. Ja Tu reiz izaicini, pieļauj vai sadarbojies ar šiem “spēkiem”, tie var arī pārņemt Tevi pilnībā.
Pāvils ir uzmanīgs, lai nepateiktu pārāk daudz par šiem “spēkiem”. Viņš nevēlas, lai Korintas kristieši sāktu pārāk interesēties par tiem, lai nepretendētu, ka zina visu par to. Pietiekami zināt, kā mēs no jauna to atklājam mūsu pašu sekularizētajā Rietumu pasaulē, ka ir ļaunie spēki, kuri, ja cilvēki dod viņiem varu, pārņem visu.

Otrkārt, mēs pamanām atkal un atkal, ka Pāvila arguments 18.pantā tiek balstīts uz "etniskā Izraēla”, jeb Dieva tautas piedzīvojumiem, mācību un principiem. Tas savukārt liek domāt par vēstules saņēmējiem kā citu, no “etniskā Izraēla” atšķirīgu cilvēku kopu. Pāvils šajā vēstulē daudz vairāk par šīs jaunās Dieva ļaužu grupas identitāti nerunā. Bet tas, ko viņš saka, ir pietiekami, lai mudinātu mūs pētīt šo tēmu daudz nopietnāk un dziļāk (ceru reiz dalīties pārdomās par Rom.9:-11).

Treškārt, mums nevajadzētu palaist garām to, ko kā kaut ko ļoti svarīgu Pāvils saka par maizes ēšanu un vīna dzeršanu Kunga Sv.Vakarēdienā. Viņš par to vēl vairāk runā 11.nodaļā. Tas, kā Pāvils šīs tēmas apskata un sakārto, nav nejaušība. Tas ir kā grandiozas celtniecības projekts – viena konstrukcija pie otras. Apspriežot vienu nepieciešamo tēmu, Pāvils gatavo klausītāju un lasītāju prātā ceļu uz nākamo.

Šajā fragmentā mēs ieraugām, ka Pāvils patiešām tic – vienkāršie elementi uz Lielās Kristīgās ģimenes galda, maize un vīns, ir kā ceļš, kā veids, kā līdzeklis, kā iespēja būt savienotiem ar pašu Mesiju – Jēzu Kristu.
“Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu?” (16.p)
Tie, kas dalīsies ar biķeri un maizi kļūs par vienu miesu – Mesijas ķermeni.
Tie, kas būs pie Kunga galda, būs Viņa, Jēzus Kristus dzīves ieskauti.

Viena no lielākajām traģēdijām baznīcas vēsturē ir tā,
• ka visi doktrinārie strīdi, kas visos laikos ir notikuši ap/par centrālo kristiešu draudzes notikumu;
• daudzo autoru, skolotāju un mācītāju bailes pateikt pārāk daudz par to, ko tas nozīmē;
• līdz ar to cilvēki daudzās draudzēs ir absolūti neziņā – kas/par ko/kāda īsti ir nozīme Kunga mielastam; viņi nav pilnībā izglītoti un sagatavoti izbaudīt pašu centrālo un svarīgāko (paša Jēzus Kristus iedibināto) notikumu Kristīgās Baznīcas dzīvē – Svēto Vakarēdienu.

svētdiena, 2015. gada 1. marts

Jēzus pareģo savu nāvi

Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. 
Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: “Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēka prāta!” 
Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: “Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man! Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko gan iegūst cilvēks, kas iemanto visu pasauli, bet nodara ļaunumu savai dvēselei? Un ko cilvēks var dot kā samaksu par savu dvēseli? Kas manis un manu vārdu dēļ būs kaunējies šajā laulības pārkāpēju un grēcinieku paaudzē, tā dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” 
Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.” (Marka 8:31–9:1) 
Man reiz bija iespēja vērot kā policisti gatavojas nodrošināt kārtību liela pasākuma laikā. Tajā brīdī man viņu darbošanās atgādināja sportistu gatavošanos sacensībām – īpašs apģērbs, cimdi un bruņas; daži pārbaudīja savu biedru ķiveres sprādzes. Tikai tā nebija spēle…
Tā bija īsta realitāte.
Viņi nezināja, kas notiks, kas viņiem būs jāpiedzīvo, vai radīsies kādas nekārtības, kuras būs jānovērš, vai nāksies piedzīvot sadursmi…
Ārēji viņi izskatījās diezgan mierīgi, tomēr bija jūtams zināms sasprindzinājums. Viņi visi apzinājās, ka ir aicināti būt gatavi pat bīstamām situācijām…
Ir daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē, piemēram, glābēji, ugunsdzēsēji, nemaz nerunājot par karavīriem armijā, kuri saskaras ar līdzīgām situācijām savā ikdienā.

Jēzus draugi un sekotāji bija pieraduši pie briesmām.
Tie bija riskanti un grūti laiki; ikviens, kurš dzīvoja Galilejā, zināja par revolūcijas mēģinājumiem, par pretošanās kustību mēģinājumiem, par ebreju tautas cerību, ka Dievs rīkosies un glābs viņus… un kā tas parasti beidzās… atbrīvošanās kustības aktīvisti tika piesisti krustā vai tika nogalināti sadursmē ar Romas karavīriem. Ik pa brīdim radās kāds jauns līderis, kāds pravietis, kāds skolotājs ar kādu jaunu redzējumu vai ideju… un parasti piedzīvoja to pašu.
Jēzus sekotāji apzinājās, ka, Viņam sekojot, viņi riskē.
Arī Jāņa Kristītāja – ievērojama līdera, skolotāja un Jēzus radinieka – nāve to vienkārši vēlreiz apstiprināja.

Bet šoreiz viss bija citādi. Tas bija kaut kas jauns.
Evaņģēlists Marks saka, ka Jēzus “sāka tos mācīt” (31.p), tas nozīmē jaunu pagrieziena punktu.
Kas bija noticis? Jēzus sekotāji bija beidzot sapratuši mācības pirmo līmeni. Pēteris bija publiski paziņojis, ka viņš saprot un tic – Jēzus ir Mesija (skat. 8:22-30).
Tas ir tā kā skolotājs, kurš var sākt mācīt nākamo posmu matemātikā tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies saskaitīt un atņemt, vai var sākt runāt par lielisku dzeju tikai tad, kad skolēni ir iemācījušies lasīt un ir sapratuši kā valoda patiesībā darbojas. Un jaunā mācība bija ne tikai par to, ka viņus nākotnē varētu sagaidīt risks vai bīstami apstākļi.
Jaunums bija ziņa par to, ka Jēzus neizvairīsies. Viņu sagaida nāve. Nomirt ir tas, ko Jēzus darīs!
Vai varat stādīties priekšā situāciju - hokeja komandas kapteinis pirms spēles uzrunā komandu un saka, ka viņu uzdevums ir ļaut pretinieku komandai iemest desmit vārtus jau pirmajā trešdaļā. To Pēteris un pārējie nebija gaidījuši. Viņi, iepazinuši Jēzu 3 gadu laikā, droši vien neiztēlojās Viņu kā karavadoni, tomēr viņu priekšstatos un plānos noteikti nebija doma par Jēzus došanos nāvē.
Tomēr Jēzus, šķiet, gatavojās dzīvības zaudēšanai.
Kas vēl sliktāk, Viņš aicināja viņus nākt līdzi un zaudēt kopā ar Viņu.

Viss iepriekš aprakstītais ir jāņem vērā, lai saprastu, kas īsti notiek un kāpēc Jēzus lieto tik savādus un grūti saprotamus izteicienus (savādi tie noteikti bija arī mācekļiem pirmajā reizē, savukārt mums grūti rekonstruējams tas, ko Jēzus īsti gribēja ar to pateikt).
Tāpat arī viss evaņģēlija stāsta fons izskaidro spēcīgi negatīvo Pētera reakciju, tik drīz pēc publiskās atzīšanās, ka viņš un pārējie domā – Jēzus ir Mesija.
Mesija netiek varas iestāžu nogalināts. Mesija, kas to pieļautu, ar to arī būtu atklājis ka ir viltus Mesija.

Tad kāpēc Jēzus saka, ka tam tā ir jānotiek?
Evaņģēlists Marks to mums pamazām izskaidros nākamajās evaņģēlija nodaļās.
Tomēr jau šeit ir izteikts galvenās domas virsraksts. Tam visam ar "Cilvēka Dēlu" tā ir jānotiek, deklarē Jēzus, jo tikai pēc tam "viņš nāks ar svētiem eņģeļiem sava Tēva godībā.” (38.p) Tikai tā “Dieva valstību ar spēku (var) atnākt” - un daži, kas te stāv, Jēzus teica, redzēs kā tas notiks.
Tādu tēlainu un pat noslēpumainu runas veidu varētu salīdzināt, piemēram, ja kāds šodien, gatavojot publisku runu, lietotu rindiņas no Tautas dainām katrā otrajā teikumā un citātus no Latviešu klasiķiem katrā trešajā teikumā, kas kopumā būtu saprotami tikai tad, ja jūs zināt konkrētās dainas un esat pazīstami ar citēto klasiķu darbiem.
(Kāpēc kāds tā rīkotos? Nu, varbūt tāpēc, ka reizēm ir grūti īsā laikā un ierobežotā veidā pateikt to, kas prasītu garas stundas skaidrojumiem. Dažreiz pazīstamas dzejas rindas, teikums no visiem pazīstama klasiķu darba, ir vienīgais veids, kā īsi pateikt kaut ko patiešām svarīgu.)

Jēzus tieši tā arī rīkojas. Viņš daļēji citē, daļēji atsaucas un norāda uz tēmām no praviešu Daniēla un Zaharijas grāmatām.
"Cilvēka dēls" ir atsauce uz Daniēla grāmatas 7.nodaļā atainoto Dieva tautu, kas cieš pagānu ienaidnieku apspiesti. Viņš galu galā tiks attaisnots, pēc visām ciešanām tad, kad Dievs beidzot izveidos Savu valstību.
Jēzus atklāj saviem sekotājus, ka tas ir tas, kā Viņš izprot savu aicinājumu un likteni, kā Izraēla – Dieva tautas pārstāvis (t.i. Mesija). Kā arī Viņš brīdina viņus būt gataviem un sekot viņam.

Šī izpratne Jēzus acīs ir tik svarīga, ka jebkuras iebildes šim plānam, ir jāuzskata par sātaniskām, no ienaidnieka nākošām.
Arī Jēzus māceklis Pēteris nespēj domāt citādi kā vienkāršs mirstīgais, nespēj paskatīties uz lietām no Dieva redzesleņķa.
Tas ir izaicinājums mums visiem, jo baznīca visos laikos cenšas ne tikai domāt, mācīt, bet dzīvot saskaņā ar Dieva skatījumu grēka pasaulē, kur šāds skatījums ir neprāts.
Šis ir tas brīdis, kad Dieva Valstība nāk, lai būtu "kā debesīs, tā arī virs zemes”… un tas ir izaicinājums visiem cilvēciskajiem priekšstatiem un pieņēmumiem par varu un slavu, un par to, kas patiešām ir svarīgs dzīvē un pasaulē.

Skatoties evaņģēlijā, Jēzus, šķiet, domā, ka Dieva Valstība nāks dažu klātesošo cilvēku dzīves laikā.
Bieži Bībeles komentētāji un pat mācītāji redz Marka 9:1 kā klasisku piemēru agrīno kristiešu naivajām cerībām par to, ka viņi piedzīvos pasaules galu, kas pārtrauks visu mums zināmo un izveidojot pilnīgi jaunu atšķirīgu eksistenci.
Bet tas nav tas, kas šajā evaņģēlija fragmentā ir domāts. Tas noteikti nav tas, kā to domāja Jēzus.
Dieva valstības nākšana ar spēku daudz vairāk nozīmē radikālu dziļi mūsos iesakņojušā ļaunuma sakāvi, nekā Dievs ir radītās pasaules iznīcināšanu, kuru Viņš mīl.
Jēzus šeit atklāj domu, ka ļaunums tiks uzvarēts un Dieva Valstība nāks tieši caur Viņa ciešanām un nāvi.

Kāpēc Viņš tā domāja un ko tas praktiski nozīmē tiem, kas seko Viņam, kļūst skaidrs, ja mēs turpinām lasīt Marka evaņģēliju tālāk (ko arī Tev iesaku).
Bet jau šajā evaņģēlija fragmentā ir pilnīgi skaidrs tas, ka sekot Jēzum Kristum ir vienīgais virziens kur iet.
Sekošana Jēzum ir tas, kas pēc evaņģēlista Marka domām, ir būt par kristieti.
Tikai Jēzus mūs neved patīkamā pēcpusdienas pārgājienā.
Viņš mūs aicina būt gataviem riskēt…
Vai tad mēs domājam, ka Dieva Valstība nozīmē tikai dažas nelielas kosmētiskas korekcijas mūsu parasto grēka dzīvē?
Dieva Valstība ir radikāla visa ļaunā uzvara!

svētdiena, 2015. gada 15. februāris

Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem, sacīdams:
   es pasludināšu tavu vārdu savu brāļu vidū,
   es dziedāšu tev slavu draudzē.
Un vēl viņš saka:
   es paļaušos uz viņu.
Un vēl:
   redzi, es un bērni, ko Dievs man devis.
Tādēļ ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībā. Viņam rūp nevis eņģeļi, bet gan Ābrahāma pēcnācēji. Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus. Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti (Ebr. 2:10-18).
90to gadu sākumā tika uzņemta filma ar nosaukumu “Upe plūst tam cauri” (A River Runs through It). Starp citu šī filma ir ieguvusi arī Oskaru 1993.g. par labāko kinematogrāfiju. Filmā varat redzēt lielisku aktieru komandu: Craig Sheffer, Tom Skerritt un Brad Pitt... Filma stāsta par diviem brāļiem (prezbiterāņu mācītāja dēliem), kas dzīvoja, skaistā lauku apvidū Amerikā. Vecākais bija kluss, mācīties gribošs, strādīgs. Viņš dabūja labu darbu un kļuva ievērojams un godāts cilvēks sabiedrībā. Viņa impulsīvais jaunākais brālis bija ļoti jautras dabas, bet vienmēr nokļuva nepatikšanās. Kur vien iespējams, viņš pārkāpa vispārpieņemtās robežas. Beigu beigās jaunākais satikās ar cilvēkiem, kas ievilka viņu arvien dziļāk un dziļāk nepatikšanās... Savukārt vecākais brālis nevarēja nekā palīdzēt savam jaunākajam brālim. Viņi bija kļuvuši pārāk atsvešināti viens no otras.

Tas ir aizkustinošs un traģisks stāsts, un pati traģiskākā lieta tajā visā ir tas, ka vecākais brālis redz, kas notiek ar viņa mīļoto jaunāko brāli, tomēr nekā nevar viņam palīdzēt. Viņš nevar atrast tādus vārdus, lai jaunākais brālis viņu uzklausītu. Visbeidzot, kad vecākais brālis nevar ierasties palīgā savam jaunākajam brālim... jaunākais tiek nogalināts kādā kautiņā. Vecākais brālis nespēja glābt savu jaunāko brāli.

Mūsu lasītā Bībeles fragmenta galvenā doma ir tā, ka Jēzus, mūsu vecākais brālis, varēja un ieradās tur, kur viņa jaunākās māsas un brāļi (MĒS) bija neglābjami pazuduši grēka un nāves zemē. Viņš kļuva mums līdzīgs, dalījās mūsu liktenī, un tādējādi mūs no tā izglāba. Šis Bībeles fragments (vairāk jebkura cita vieta kristiešu rakstos), vispilnīgāk runā par Jēzu kā par vecāko brāli, Lielās Debesu Ģimenes pirmdzimto (Pāvils gan piemin šo tēmu, piemēram, Rom.8:29, bet neattīsta to tik plaši). Tas iedrošina mūs domāt par Jēzu nevis kā vecāko brāli, kurš mūs vienmēr apsteidz un pazemo (jo viņš vienmēr visu izdara labi un ir veiksmīgāks, kamēr mēs vienmēr visu darām nepareizi), bet kā vecāko brāli, kurš neizrādot savu pārākumu un neskatoties uz mums no augšas, nāk pie mums, lai mūs atrastu tur, kur mēs esam; kurš patiesas mīlestības un sirds labestības vadīts nāk, lai palīdzētu mums tikt ārā no ziepēm, kuras paši esam savārījuši.

Attīstot šo domu, par Kristu kā vecāko brāli, Vēstules Ebrejiem autors uzsver trīs elementus, kas dod šai idejai savu īpašo nokrāsu.
Pirmkārt, viņš redz Jēzu kā pionieri-pētnieku: viņš ir "viens, kurš rāda ceļu". Iedomājieties – pētnieks izcērt savu ceļu dziļi džungļos. Neviens tur vēl nav savu kāju spēris, tur nav ceļi, ne takas, ne mazākās norādes, ka iet šo ceļu vispār ir iespējams. Bet viņš iet, meklējot savu ceļu cauri neiespējamiem biezokņiem, līdz brīdim, kad viņš sasniedz mērķi. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis, citi var sekot. Pētnieki parasti to dara dažādu iemeslu dēļ: slava, bagātības meklējumi, milzīga zinātkāre... Jēzus to darīja mīlestības dēļ. Džungļi, caur kuriem Viņš gāja, bija ciešanu, sāpju, grēka un nāves nomocīta pasaule. Neviens nekad nav gājis tam cauri un iznācis otrā pusē ārā. Kad Viņš to izdarīja, Viņš atvēra mums ceļu uz Dieva jauno pasauli, tāpat kā pētnieks, izspraucies cauri džungļiem, iznāk ārā brīnišķīgā saules apspīdētā klajumā. Jēzus Kristus, atstājot ‘džungļus’ aiz muguras un darot to visu to vārdā, kuri Viņam sekos, Viņš atbrīvo pasauli no grēka piesārņojuma, kas tik ļoti nomāca kritušo cilvēci. Bībeles vārdiem sakot (kā tas rakstīts 11.pantā): Viņa izdarītā dēļ, Viņa ļaudis "tiek svētīti", tas ir, tiek atdalīti no grēka piesārņojuma, gatavi ienākt svētā Dieva klātbūtnē.
Otrais Vecākā brāļa idejas elements ir tas, ka Jēzus ir panācis to visu caur savu nāvi. Vēstules Ebrejiem 2:12 ir citāts no 22.Psalma (23.panta): "Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem..." Jūs varētu domāt, ka tas bija vienkārši citēts, lai akcentētu Jēzus vēlmi padalīties ar Savām zināšanām par Dievu. Bet uzmanīgi palasiet 22.Psalma pirmos 22 pantus. Jūs atradīsiet, tur šausminoši detalizētu aprakstu par Tā Viena (kurš patiesi tic Dievam) ciešanām un nāvi, par to kā Viņam šķiet, ka ir Dieva pamests. "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" lūdz dziesminieks. Tālāk tiek aprakstītas mokas un spīdzināšana.
Visbeidzot, ar jau pieminēto un Vēstulē Ebrejiem citēto fragmentu, psalma autors nonāk pie paša galvenā. Ciešanu rezultātā, ir paveikta pestīšana, Dieva valstība ir atnākusi, un tagad daudz daudz cilvēku dos godu Dievam. Jēzum Viņa priekšstats par savu aicinājumu veidojās, balstoties uz dziļo izpratni par dažādu Vecās Derības fragmentu attiecinājumu uz Viņu pašu. Vēstule Ebrejiem atsaucās uz tiem pašiem fragmentiem, lai paskaidrotu mums Viņa nāves nozīmi.

Tajā pat laikā, tiek pievienota vēl viena svarīga un centrāla Bībeles tēma: iziešana no Ēģiptes. Izraēla tauta bija faraona vergi, līdz Dievs sāka īpaši darboties un izglāba viņus. Tagad (Ebr.2:15 apgalvo) Jēzus ir atbrīvojis vergus - visus mūs, kuri bijām nāves baiļu paverdzināti. Tas ir interesanti, ka ar visu mūsu moderno domāšanu, tehnoloģijām un civilizācijas sasniegumiem, mēs vēl joprojām neesam brīvāki no šīm bailēm, kā mūsu senči. Lielākie filozofijas virzieni pēdējos pāris simts gados ir grozījuši šo jautājumu, gan šādā, gan tādā veidā, bet nāve joprojām ir lielais noslēpums, tumšs noliegums labestībai un skaistumam mūsu dzīvēs un pasaulē. Un vēl joprojām daudziem cilvēkiem šis fakts ir kā baiļu verdzība. Bailes, Vēstule Ebrejiem saka, nāk no velna, kurš vienmēr ir pret Dieva labiem mērķiem, kurš vienmēr cenšas iznīcināt jebko labu Dieva radītajā pasaulē, un, kurš dara visu iespējamo, lai novērstu Labākas Pasaules dzimšanu (kas, protams, nāk). Bet Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka viņam būs liela, vispasaules ģimene (pants 16), un tieši šī ģimene ir tas, par ko Jēzus rūpējas, glābjot viņus no verdzības un vadošo pa drošu ceļu uz Dieva nākotnes pasauli.

Tas noved pie trešā Vecākā brāļa idejas elementa, kas ir vēl viena ļoti nozīmīga tēma Vēstulē Ebrejiem. Ciešot un mirstot savu cilvēku dēļ, Jēzus ir kļuvis īstais augstais priesteris, kurš (tāds būdams) paveic savu ļaužu grēku salīdzināšanu. Par to daudz vairāk un sīkām varam lasīt šīs vēstules turpinājumā, bet šajā brīdi tikai ievērojiet galveno apgalvojumu, ko Vēstules Ebrejiem autors šeit izsaka: Augstajam Priesterim, kā tas izklāstīts Vecajā Derībā, no vienas puses ir jābūt kādam, kurš ir spējīgs darboties kā Dieva pārstāvis pie viņa cilvēkiem, iemiesojot Dieva žēlastību un uzticamību (Ebr.2:17); no otras puses tādam, kurš var pilnībā just līdzi tiem, kam viņš kalpo (Ebr.2:18). Kristus nav kā kāda tālu esoša persona, kas nevar pārvarēt attālumu, principus, laiku un pastāvošo kārtību, lai glābtu Savas māsas un brāļus. Viņš pielīdzinājās mums ar miesu un asinīm, un pat piedzīvoja nāvi (Ebr,2:14). Nekas, ko mēs piedzīvojam šodien, vai piedzīvosim rīt, vai kādā nākamajā dienā, nav kaut kas tāds, kur Jēzus nevarētu mums just līdzi, nevarētu palīdzēt un glābt mūs. Nav nekas tāds, caur ko viņš nevarētu veidot jaunu ceļu uz Dieva apsolīto Jauno pasauli.

svētdiena, 2015. gada 4. janvāris

Iesākumā...

Sākumā Dievs radīja debesis un zemi… (1.Moz.1:1)
 
Man bērnībā ļoti patika pārcilāt vecos ģimenes albumus. Vēl interesantāk bija klausīties vecāku un vecvecāku komentārus par vecajās fotogrāfijās redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par mana vec-vec-vec-vectēva ierašanos Latvijā no Zviedrijas...
No kurienes mēs nākam? Kaut kādā veidā zināšanas, no kurienes mēs nākam, palīdz mums saprast, kas mēs esam. Tātad, no kurienes mēs nākam, ir svarīgs jautājums ne tikai mums katram individuāli. Vai Tevi nepārsteidz tas, kā cilvēki, kuri netic Dieva esamībai, tajā pat laikā dedzīgi apspriež jautājumus par cilvēces pirmsākumiem un par pašas pasaules izcelsmi – vai mēs attīstījāmies no vienšūnas organismiem dabiskās atlases veidā, vai varbūt dzīvības rašanās uz Zemes ir citplanētiešu eksperiments?

Man reiz mācīja, ka radošas esejas rakstīšanas pirmais noteikums ir “uzrakstīt interesantu un aizraujošu pirmo teikumu.” Atverot Bībeles pirmo lapu, Tu ieraudzīsi tieši šādu teikumu. Ir vērts kādu brīdi apbrīnot šeit ietverto domas dziļumu.

“Sākumā…” 
1.Mozus grāmatas pirmais pants nerunā par absolūto sākumu. Lai kāds tas arī nebūtu, es personīgi nedomāju, ka mums, cilvēkiem, ir iespējams aptvert un līdz galam saprast Dievu, kuram nav sākuma un gala. 1.Mozus grāmata stāsta par mūsu pasaules sākumu. Arvien vairāk ebreju valodas speciālisti atzīst, ka precīzāks 1.panta tulkojums būtu – "Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi…” Šādā veidā izteiktā doma izvairās radīt iespaidu, ka Mozus runā par absolūto sākumu. Mozus nepretendē zināt, ko Dievs darīja pirms mūsu pasaules pirmsākuma. Agrīnais teologs Augustīns arī izvirza šo jautājumu, bet tad visus argumentus noslēdz uz humoristiskas nots: pirms pasaules radīšanas Dievs gatavoja elli tiem cilvēkiem, kuri pārāk dedzīgi lūdzas. Šī humoristiskā pieeja ļoti patika Reformācijas teologam Mārtiņam Luteram. Augustīna nopietnais komentārs jautājumiem par pirmsākumu bija: "Es nezinu to, ko es nezinu.” 1.Mozus grāmata nav ieinteresēta, iztapt mūsu ziņkārīgai interesei par laiku vai telpu pirms pirmsākuma, par citu pārdabisku būtņu, piemēram, eņģeļu rašanos. Arī sātana jeb velna rašanās nav mums izskaidrota 1.Mozus grāmatā. Ko mēs nezinām, mēs nezinām. 1.Mozus grāmata koncentrējas uz mūsu pasaules un cilvēces sākumu.

"Sākumā Dievs…" 
Kas tas ir Dievs? Bībeles pierakstītāji it kā pieņem, ka visi zina kaut ko par Dievu. Tiek pieņemts, ka ir kaut kāda pamatinformācija, ko apustulis Pāvils nosauc par Dieva mūžīgo spēku un dievišķo dabu (Rom.1:20). Šis teksts nemēģina pierādīt Dieva eksistenci. Patiesībā tas nozīmē, ka mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir tikpat dīvaini, kā mēģināt pierādīt savu eksistenci . Tiek pieņemt, ka Dievs un Dieva pamatīpašības ir kā kaut kas pats par sevi saprotams. 1.Mozus grāmatas teksts ir rakstīts pieņemot, ka izraēlieši, kam šis stāsts sākotnēji tika stāstīts, zina daudz vairāk nekā tikai pamat-atziņa par Dieva eksistenci. Viņiem taču ir piedzīvojumi ar Dieva iesaistīšanos notikumos, kas veido viņus kā tautu. Viņi zina par Ābrahāmu, ir piedzīvojuši brīnumainu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības, ir redzējuši Dieva atklāsmi Sinaja kalnā… Tajā pat laikā, priekš mums pārējiem, sākot stāstu šādā veidā, ar Dievu kā galveno varoni pirmajā teikumā (tomēr tā arī nesniedzot plašāku informāciju kas un kāds Viņš ir), tas rada intrigu. Tas ir kā labas, aizraujošas filmas sākums – jūs redzat personu uz ekrāna, bet nezināt neko par viņa raksturu un nodomiem. Tikai stāsta turpinajums atklās arvien jaunas un jaunas detaļas (un Bībele, ja lasīsim, to arī darīs). Patiesībā jau 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas beigas mēs par Dievu zināsim diezgan daudz.

"Sākumā Dievs radīja…" 
Radīt – ir satraucošs vārds stāsta pirmajā teikumā. Vecajā Derībā tikai Dievs "rada". Runājot par māksliniecisko jaunradi, tas nekad neparādās Vecajā Derībā. Vienīgi Dievs rada. Radīšanas jēdziens ietver sevi ideju par ārkārtas, tomēr bezpiepūles suverenitātes izmantošanu, lai izsauktu kaut ko esamībā. Šis darbības vārds pievērš mūsu uzmanību tai apbrīnojamajai darbībai, ko Dievs dara, veidojot/radot kaut ko no nekā. Ir vēl kaut kas, ko nepieciešams ņemt vērā, ja vēlamies iedziļināties Vecās Derības atklāsmē par Dievu kā Radītāju. Mēs, šodien, domājam par radīšanu kā par vēsturisku notikumu, ko Dievs darīja pašā sākumā. Reizēm mēs pieļaujam domu par Dievu kā Radītāju kādā atsevišķā gadījumā arī šodien (lai radītu katru no mums kā indivīdu mātes miesās). Ebreji arī saprata radīšanu kā kaut ko, ko Dievs darīja pašā pasaules sākumā un arī mūsu individuālās eksistences sākumā. Tomēr Dieva radošo darbību savā dzīvē viņi saprata savādāk kā mēs šodien. Labs piemērs tam varētu būt situācija, kad babilonieši izved ebreju tautu trimdā. Ar mūsdienu pasaules filozofisko izpratni skatoties, šķiet, ir Izraēla tautas pastāvēšana ir apdraudēta – tās ir beigas. Tomēr Bībele to redz un atklāj kā Dieva radīšanas aktivitātes turpinājumu. Vecajā Derībā Dieva kreativitāte nav regulāra, rutīnas pilna darbība, piemēram, bērna piedzimšana vai puķes uzziedēšana. Dievs arī šodien darbojas tikpat pārsteidzoši oriģināli, kā toreiz - šīs pasaules radīšanas sākumā. Saistībā ar trimdas piedzīvojumiem – Dievs ir apņemies pārveidot cilvēkus un pārveidot zemi… un ebreji uzskatīja to kā jaunu radīšanu. Jesajas 41:20 teksts atklāj ilgas, nepieciešamību, lai cilvēki saprastu un atzīstu, ka "Kunga roka to darījusi, ka Israēla Svētais to radījis.” Īpaši, atjaunojoši Izraēla tautas piedzīvojumi, ir kā jauna radīšana. Tātad, kad cilvēki dzird radīšanas stāstu 1.Mozus gramatas 1.nodaļā, tas viņiem stāsta par to, ko Dievs darīja kaut kad sen, sen atpakaļ, tajā pat laikā apstiprinot, ka Dievs ir Radītājs arī tieši tagad.

"Sākumā Dievs radīja debesis un zemi…” 
Visām Tuvo Austrumu tautām Bībelē aprakstītajā laikā eksistēja viņu pašu teikas par radīšanu. Samērā daudz detaļas ir ar zināmu līdzību Bībelē rakstītajam. Pirms gadsimta (reizēm arī vēl šodien) cilvēki runāja par 1.Mozus grāmatas 1.nodaļas stāsta rašanos no šīm citām Tuvo Austrumu leģendām un mītiem. Tika pieņemts, ka 1.Mozus grāmatas autori zināja vienu vai vairākus no šiem stāstiem un savu stāstu balstīja uz tiem. Tomēr atšķirības starp Tuvo Austrumu tautu leģendām un Bībeles Radīšanas stāstu ir pārāk uzkrītošas, lai runātu par kādu “balstīšanu” vai “iespaidošanos”. Tas ir it kā 1.Mozus grāmata teiktu: "Jūs esat dzirdējuši, ko jūsu kaimiņi saka par radīšanu? Nu tad tagad es jums pastāstīšu reālo patiesību…” Apkārtējās tautas ticēja, ka ir daudz dažādi dievi un dievības. Reizēm arī Izraēla tautā bieži vien saglabājās tāda veida domāšana (dažādās pasaules daļās daudzi vēl joprojām tā domā). Šie citi radīšanas stāsti redzēja pasaules rašanos, kā dažādu dievību sadarbību, vai arī kā konfliktu starp tiem (pasaule rodas kā cīņas rezultāts). 1.Mozus grāmata stāsta, ka patiesībā viss sākās ar vienu lielu brīnišķīgi izplānotu un sistemātisku darbību, kuru veic viens Dievs. Tas sevī ietver domu, ka "debesis un zeme" ir vienots veselums. Citu tautu radīšanas stāsti sākās ar pašu dievību rašanos no izejvielām, kas kaut kādā veidā jau pastāvēja. Bībele savukārt nerunā par Dieva rašanos… jo, ja Dievam vajadzētu no kaut kā rasties, vai tad tas tad patiesībā ir Dievs. Tātad, 1.Mozus gramatas 1.nodaļas 1.pants ir radīšanas stāsta virsraksts. Pārējā nodaļa sniedz mums informāciju par to, kā Dievam gāja par šo radīšanas procesu.