Priecāsimies!

(Ps.118:1-2, 14-29) Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!
Lai saka Israēls: uz mūžiem viņa žēlastība!
...
Mans spēks un vara ir Kungs, viņš man tapis par pestīšanu.
Uzvaras gaviļu balsis taisno teltīs: Kunga labā roka ir jaudājusi!
Kunga labā roka ir pacelta augstu! Kunga labā roka ir jaudājusi!
Es nenomiru, es paliku dzīvs, lai izstāstītu Kunga darbus.
Rātin rāja mani Kungs, bet nāvei neatdeva mani.
Atveriet man taisnības vārtus, ka ienāku tajos pateikties Kungam, –
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos.
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, ka tu tapi man par pestīšanu!
Akmens, ko namdari atmetuši, ir tapis par stūrakmeni.
Kungs licis tam notikt, mūsu acīm tas liekas brīnums.
Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!
Ak, Kungs, glāb jel mūs, ak, Kungs, liec, lai mums izdodas!
Svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Mēs jūs svētījam no Kunga tempļa!
Kungs ir Dievs, viņš mums iededza gaismu! Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem!
Tu esi mans Dievs, un es pateikšos tev – mans Dievs, es tevi cildināšu!
Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!

Ir viegli pateikties Dievam tad, ja mums ir lieliska diena. Bet ko darīt, ja diena ir grūta? 
Kad esam vīlušies un stresā? Vai arī tad, kad mēs negaidīti piedzīvojam bēdas un slimības? 
Problēmu brīžos mēs varētu sākt domāt, ka priecāšanās ir ārpus mūsu spēju robežām. 

Psalma autors paziņoja, ka 'šo' dienu ir radījis Tas Kungs un tāpēc viņš priecāsies par to. Tā bija viņa apņemšanās, neatkarīgi no tā, kas viņam būtu jāpiedzīvo. 
Šāda veida 'priecāšanās' nenozīmē, ka mums ir jābūt laimīgiem par to, ka piedzīvojam grūtības. Tas nenozīmē, ka mums ir jānoliedz ja mums sāp, un jāstaigā ar liekulīgu smaidu uz lūpām. 
Mēs varam piedzīvot dziļu un patiesu prieku, neskatoties uz apstākļiem, jo zinām, ka mūsu Dievs ir lielāks par visu, ar ko mēs saskarsimies vai piedzīvosim. Mēs zinām, ka Viņš vienmēr ir ar mums un neatstās mūs vienus bezcerīgās situācijās. Mēs arī zinām, ka Viņš beigu beigās darīs visu par labu. Mēs, iespējams, nesaprotam 'kā', bet Viņš izmantos to, ko mēs piedzīvojam, lai radītu jaunas iespējas. 
Vēstulē romiešiem Pāvils saka: 

Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību... (Rom.5:3-4). 

Dieva dotā atklāsme mums parāda, ka Lielā Realitāte ir daudz pārāka par to, kas bieži izsauc mūsu stresu, pārdzīvojumus vai bēdas. Mums ir pamats patiesam priekam. 

... žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis un ar savām asinīm mūs no mūsu grēkiem atbrīvojis un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, – viņam lai gods un vara mūžu mūžos! Āmen! (Atkl.14:6) 

Tātad, ja pienāk kāda grūtāka diena, mums ir izvēle. Mēs varam sūdzēties un apšaubīt Dievu, vai arī mēs varam priecāties, zinot, ka Dievs ir kopā ar mums, un Viņš visu izmantos mūsu labā. 

Lasīt tālāk

Jaunas debesis un jauna zeme

(Jes.65:17-25) Jo es, redzi, radu 
jaunas debesis un jaunu zemi. 
Iepriekšējās vairs nepieminēs, 
tās vairs nenāks ne prātā. 
Bet priecājieties un līksmojiet 
mūžam par to, ko es radu, 
jo es radu Jeruzālemi priekam 
un tās tautu – līksmībai. 
Es priecāšos par Jeruzālemi 
un līksmošu par savu tautu, 
vairs nedzirdēs tajā 
nedz vaimanas, nedz raudas. 
Tur nebūs vairs zīdaiņa, 
kas dzīvo vien dažas dienas, 
nedz sirmgalvja, 
kas savu dienu mēru neizdzīvo. 
Kas simts gados nomiris, 
tas būs vēl jauneklis, 
kas nesasniegs simts gadus, 
būs ticis nolādēts. 
Tie namus cels un tajos dzīvos, 
vīnadārzus stādīs un augļus baudīs. 
Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, 
un nestādīs, lai baudītu citi. 
Jo kā koka mūžs 
būs manas tautas mūžs, 
mani izredzētie paši 
izmantos savu roku darbu. 
Viņu pūliņi nebūs velti, 
un bērni tiem nedzims postam, 
tie būs Kunga svētības sēkla 
un viņu pēcnācēji ar tiem. 
Un būs tā – 
pirms viņi sauks, 
es jau atbildēšu, 
vēl viņi runās, 
es jau uzklausīšu. 
Vilks un jēriņš ganīsies kopā, 
un lauva ēdīs salmus kā vērsis, 
bet čūskas barība būs pīšļi; 
nedz ļauna, nedz posta nedarīs 
visā manā svētajā kalnā,” 
teica Kungs.

Reizēm es skatos kādu ēku renovācijas televīzijas programmu, kurā raidījuma vadītājs bieži saka mājas saimniekam: "Iztēlojies!" ('Imagine this!'). Pēc tam īpašnieks dodas prom, kamēr vecās lietas tiek atjaunotas un vienmuļās sienas un grīdas tiek pārkrāsotas. Vienā epizodē mājas īpašnieks pēc renovācijas bija tik ļoti priecīgs, ka līdzās citām pacilātības izpausmēm parādījās vārdi: "Tas ir neticami!" 

Viens no pārsteidzošākajiem “iztēlojies!” Bībeles fragmentiem ir atrodams pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā. Cik žilbinoši fantastiska aina! Paredzamā debesu un zemes atjaunošana nākotnē (17. pants), nav tikai kosmētiskas dabas uzlabojumi. Viss tiek aprakstīts tik dziļi un reāli. "Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs" (21.p.). Vardarbība paliks pagātne. Viss ir jauns. Gandrīz vai neticami – "ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā" (25.p.). 

Kaut arī pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā paredzētās izmaiņas tiks pabeigtas nākotnē, Dievs, kurš vada universālo atjaunošanas projektu, jau šobrīd darbojas pie šo pārmaiņu ieviešanas mūsu dzīvēs. Apustulis Pāvils mums apliecina: "Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns." (2.Kor.5:17). 
Vai Tev nešķiet, ka mūsu pasaulei ir nepieciešama restaurācija? 
Vai Tavu dzīvi nebojā šaubas, nepaklausība un sāpes? 
Pilnīga dzīves pārmaiņa caur Jēzu ir īsta un skaista... un pieejama tiem, kas lūdz un tic. 

Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. Tādēļ ka nāve ir caur cilvēku un caur cilvēku ir arī mirušo augšāmcelšanās. Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve. (1.Kor.15:19-26) 

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! 

Atveriet man taisnības vārtus, 
ka ienāku tajos pateikties Kungam, – 
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos. 
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, 
ka tu tapi man par pestīšanu! 
Akmens, ko namdari atmetuši, 
ir tapis par stūrakmeni. 
Kungs licis tam notikt, 
mūsu acīm tas liekas brīnums. 
Šī ir diena, ko Kungs devis, 
gavilējiet un līksmojiet šodien! (Ps.118:19-24)

Radīšanas un atjaunošanas Dievs! 
Tu zini, kādas pārmaiņas manā dzīvē ir vajadzīgas. 
Lūdzu, strādā manā sirdī un dzīvē jau šodien. 

Lasīt tālāk

Saplīsis, lai būtu vērtīgs

(Ps.31:9-16) 
Kungs Dievs man devis mācītu mēli, 
lai zinātu līdzēt nogurušam, 
ar vārdu viņš modina ik rītu, 
ik rītu modina manas ausis, 
lai es kā māceklis klausītos! 
Kungs Dievs atdarījis manas ausis – 
es nedumpoju un nenovēršos! 
Muguru es griežu sitējiem 
un vaigu – bārdas plēsējiem, 
savu vaigu es neslēpju 
no kauna un spļāvieniem. 
Bet Kungs Dievs palīdz man, 
tādēļ es netieku kaunā, 
tādēļ mans vaigs kā krams, 
zinu, ka kaunā nepalikšu! 
Mans Attaisnotājs jau tuvu, 
viņš turēs par mani strīdu, 
stāsimies blakus – 
kurš stās man tiesā pretī, 
lai nāk! 
Redzi, Kungs Dievs man palīdz – 
kurš gan atzīs mani par vainīgu, – 
(Jes.50:4-9a) 

Tu mani nedevi naidnieka rokā, 
man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk. 
Žēlo mani, Kungs, jo man grūti – 
bēdu saēstas manas acis, 
mana dvēsele un mana miesa. 
Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve, 
un mani gadi nopūtās paiet, 
mana grēka dēļ izsīkst mans spēks 
un mani kauli izdēd. 
Visiem naidniekiem es par apsmieklu 
un kaimiņiem par slogu, 
par biedēkli saviem paziņām – 
kas redz mani uz ielas, bēg no manis! 
Kā mironis esmu izmests no sirds, 
esmu kā aizsviests trauks. 
Daudzus es dzirdu čukstam: 
briesmas visapkārt, – 
sadevušies tie kopā pret mani, 
sazvērējušies atņemt man dzīvību! 
Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, 
es saku: tu esi mans Dievs! 
Tavā rokā ir mani laiki – 
glāb mani no naidnieku rokas 
un maniem vajātājiem! 

Vai esi kādreiz piedzīvojis kaut ko tādu, kas licis Tev justies emocionāli un garīgi salauztam? 
Varbūt Tev šķita, ka esi sadauzīts sīkos gabaliņos? 
Varbūt Tu mēģināji cīnīties, censties un nepadoties, lai plaisas, kas Tavā dzīvē parādās, nekļūst lielākas, lai stāvoklis nepasliktinās? 

Ar apzīmējumu "jūtamies salauzti", mēs varam raksturot tādas sajūtas kā pazemojums, nevērtīgums un apkaunojums u.c. 
Arī Bībelē ir atrodamas pārdomas par šo tēmu. Piemēram, 31.psalma autors rakstīja: "Kā mironis esmu izmests no sirds, esmu kā aizsviests trauks." 
Kāpēc kādu trauku izsviež? Tāpēc, ka saplīsuši podi nav īpaši noderīgi. Podiem ir jāvar saturēt sevī to, kas tur ielikts vai ieliets. Bet, ja trauks ir saplīsis vai saplaisājis, tad tas nevar izpildīt savu mērķi. Tad tāds nederīgs trauks tiek ignorēts, paslēpts skapja dziļumā vai izmests... un aizstāts ar kaut ko jaunu. 
Šī salauztā, sadauzītā trauka analoģija Bībelē tiek izmantota ne vienu reizi vien. 

Dažkārt varam justies, ka esam nelabojami salauzti, atstumti un nevēlami. Varbūt mums pat šķiet, ka Dievs nevar mūs izmantot, jo mēs esam pārāk ievainoti un mūsu dzīvē ir pārāk liels juceklis. Bet patiesībā Dievs ir tuvu tiem, kas ir salauzīti. 
Jau lasītā 31.psalma autors saka: "Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, es saku: tu esi mans Dievs! Tavā rokā ir mani laiki – glāb mani..." (Ps.31:15-16). 
Vēl tiešāku uzmundrinošu atziņu lasām pravieša Jesajas grāmatā: "Bet Kungs Dievs palīdz man,

tādēļ es netieku kaunā... Mans Attaisnotājs jau tuvu, viņš turēs par mani strīdu, stāsimies blakus – kurš stās man tiesā pretī, lai nāk!" (Jes.50:7-8). 

Dievs mūs nepamet. Kad esam savainoti, Viņš ir mums īpaši tuvu. Mēs varētu just vēlmi apslēpt savus "salauztos gabalus", bet Viņš vēlas nākt un izveidot no tiem ko skaistu. 
Japāņiem ir tradīcija, ko sauc par 'kintsugi' – viņi salabo savus saplīsušos keramikas izstrādājumus, izmantojot zeltu. Tas ne tikai padara keramikas izstrādājumu atkal lietojamu, bet arī palielina tā vērtību. Kad mēs ielaižam Dievu savā sabrukumā, salauztībā un apkaunojumā, Viņš mums atgādina, cik mēs Viņam esam vērti. Un Viņš var pārveidot visu, kas ir salauzts par kaut ko skaistu. 

Varbūt Tu pēdējā laikā esi salabojis kaut ko salauztu. Vari ierakstīt šeit zemāk komentāros – kā Tu juties to darot? Jeb varbūt vari atrast savā mājā kaut ko, kas ir bojāts un to salabot? Padalies ar projekta rezultātu.

Lasīt tālāk

Ļaut iet tam, kas ir pagājis

(Jes.43:16-21) Tā saka Kungs, 
kas jūrā pašķir ceļu 
un taku varenos ūdeņos, 
kas izved cīņā kararatus un zirgus, 
gan karaspēku, gan stipriniekus – 
tie guļ vienuviet un necelsies, 
noplakuši kā apdzisis deglis! 
“Nepieminiet bijušo 
un nedomājiet par pagājušo. 
Redzi, es visu darīšu jaunu, 
jau tagad tas raisās, 
vai vēl neapjēdzat – 
es sataisīšu tuksnesī ceļu 
un tukšatnē upes, 
mani godās lauka zvēri, 
šakāļi un strausenes, 
jo es tuksnesī došu ūdeni 
un upes tukšatnē, 
lai padzirdītu savu izredzēto tautu, 
tautu, ko es sev veidoju, 
lai tie teic manu slavu!

Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem! 
Nav tā, ka es to jau būtu ieguvis vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus ir mani ieguvis. Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū. (Filip.3:4-14) 

Reizēm mums gudri cilvēki dod padomu neaizmirst mūsu vēsturi, mācīties no tās. 
Reizēm padoms ir tieši pretējs – nedomāt par to, kas bijis, nekoncentrēties pagātnē. 
Arī Bībelē ir sastopami abu veidu padomi... un katram ir sava vieta. 

Šoreiz par to, kad labāk ir "[aizmirst] to, kas ir aiz muguras, un [tiekties] pēc tā, kas priekšā." (skat. Filip.3:13) 
Pateikt: "Aizmirsti pagātni!", ir vieglāk nekā to izdarīt. Šķiet, ka dažas atmiņas paliek mūsos, liekot mums koncentrēties uz savu pagātni un negatīvām emocijām atkal un atkal. Kad esam pārdzīvojuši daudz cīņu un sirdssāpes, mēs reizēm varam sākt domāt, ka tāda būs mūsu dzīve arī turpmāk. 
Bet Dievs vienmēr dara kaut ko jaunu. Viņš ir Radītājs. Viņš strādā, lai izlīdzinātu to, ko esam piedzīvojuši, un tad mūs atjaunotu. Reizēm Viņš arī rada pavisam jaunas lietas. Bībelē ir teikts: 

Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās, vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu tuksnesī ceļu un tukšatnē upes... (Jes.43:18-19). 

Kad mēs koncentrējamies uz pagājušo, uz to, kas bijis iepriekš, var būt grūti ieraudzīt to, ko mums vēlas dot Dievs. Bet tad, kad mēs sākam nolikt malā slikto, ko esam piedzīvojuši, mēs kļūstam atvērti nākotnei, ko Dievs mums ir paredzējis. Mums jau nav jāatbrīvojas no mūsu pieredzes tādā nozīmē kā atmiņas zudums par notikušo. Tā vietā mums jāsaprot, ka problēma ir rūgtums, aizvainojums un žēlums pret sevi, kas, iespējams, ir jau iesakņojies mūsu attieksmē pret dzīvi. Kad esam sasnieguši šo domāšanas stāvokli, ir grūti noticēt, ka Dievs varētu ienest mūsu dzīvē kaut ko jaunu un labu. 
Bet Dievs vēlas, lai mēs atbrīvotos no pagātnes tvēriena, no sliktās pieredzes bezcerīgā noskaņojuma. Dievs mūs aicina uzticēties nākotnei, ko Viņš mums ir paredzējis. Viņš var pārraut mūsu pagātnes ķēdes. Tomēr izvēle ļaut iet tam, kas ir pagājis, atlaist vakardienas sāpes un vilšanos, ir jādara mums. 
Ticība Jēzum Kristum ir skatīties uz priekšu, uz nākotni. 

Lasīt tālāk

Ticībā attaisnots

(2.Kor.5:16-21) Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 

Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 

Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 

Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

Lasīt tālāk

Uzdāvini Dievam savas dienas pirmos mirkļus

(Ps.63:2-9) 
Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! 
Pēc tevis slāpst mana dvēsele, 
pēc tevis tvīkst mana miesa 
kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! 
Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, 
skatīju tavu spēku un godu, 
tava žēlastība par dzīvību labāka – 
tevi slavinās manas lūpas. 
Slavēšu tevi visu mūžu, 
tavā vārdā celšu augšup plaukstas. 
Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, 
līksmām lūpām slavē mana mute. 
Pieminu tevi, kad guļu, 
nakts stundās čukstu par tevi, 
jo tu esi mans palīgs, 
un tavu spārnu ēnā es līksmojos. 
Mana dvēsele kļaujas pie tevis, 
tava labā roka mani tur.

Kā iesākas Tava diena? Vai Tu ieslēdz televizoru, vai steidzies uz vannas istabu, vai ļauj Tavam "steidzamo darbu" sarakstam sākt darboties? 
Tā vietā Tu vari pamēģināt rīta klusumā ļaut Dievam Tevi uzrunāt. Ja darīsi to ar atvērtu prātu un sirdi, Viņš sniegs Tev vīziju, idejas, problēmu risinājumus un drošību, ka Viņš šodien būs ar Tevi. 
Autore Kolīna Taunsenda Evansa (Colleen Townsend Evans) raksta: 

Klusumam nav jābūt kaut kam neērtam vai apkaunojošam... tas ir kā būt kopā ar tuvu personu bez nepieciešamības pēc vārdiem. Tas ir skaists un iedvesmojošs saziņas veids. Atceros tās reizes, kad pie manis atskrēja mani bērni, visi reizē centās izstāstīt visu par savas dienas notikumiem – tas bija brīnišķīgi, ka viņi dalījās ar mani savās sajūtās. Bet bija arī brīži, kad viņi nāca pie manis, vēlēdamies tikai būt manā tuvumā,  gaidīdami, lai es noglāstu viņu galvas vai apskauju viņus pirms aizmigšanas. Un tā tas dažreiz ir ar mums un Dievu, mūsu Tēvu. Dažkārt jūsu visspēcīgākās lūgšanas būs domas, nevis vārdi. Jūsu vārdus ierobežo jūsu vārdu krājums, bet jūsu domas ir bezgalīgu iespēju joma, kurā Dievs var dot jums dzīvi mainošas koncepcijas. 

Pravietis Jesaja reiz rakstīja: "Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas, – saka Kungs. – Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām." (Jes.55:8-9). 
Apustulis Pāvils norādīja: "Dievs ir uzticams [...] Viņš arī rādīs ceļu" (1.Kor.10:13). 
Savukārt Luters raksta: "Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem!" 

Tāpēc Tu vari būt mierīgs un ļaut Viņam Tev palīdzēt.  
Dievs var iedot Tev "zināt", kas Tev jādara, tāpēc uztici Viņam pirmos savas dienas mirkļus. 
Varbūt Tev ir kāds brīnišķīgs lūgšanu atklāsmes piedzīvojums? Ieraksti to šeit pat zemāk komentāros. 

Lasīt tālāk

Gaidi uz To Kungu

(Ps.27:13 Glika tulk.). 
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 

Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)"
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 

Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

Lasīt tālāk