Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi
Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem, sacīdams:90to gadu sākumā tika uzņemta filma ar nosaukumu “Upe plūst tam cauri” (A River Runs through It). Starp citu šī filma ir ieguvusi arī Oskaru 1993.g. par labāko kinematogrāfiju. Filmā varat redzēt lielisku aktieru komandu: Craig Sheffer, Tom Skerritt un Brad Pitt... Filma stāsta par diviem brāļiem (prezbiterāņu mācītāja dēliem), kas dzīvoja, skaistā lauku apvidū Amerikā. Vecākais bija kluss, mācīties gribošs, strādīgs. Viņš dabūja labu darbu un kļuva ievērojams un godāts cilvēks sabiedrībā. Viņa impulsīvais jaunākais brālis bija ļoti jautras dabas, bet vienmēr nokļuva nepatikšanās. Kur vien iespējams, viņš pārkāpa vispārpieņemtās robežas. Beigu beigās jaunākais satikās ar cilvēkiem, kas ievilka viņu arvien dziļāk un dziļāk nepatikšanās... Savukārt vecākais brālis nevarēja nekā palīdzēt savam jaunākajam brālim. Viņi bija kļuvuši pārāk atsvešināti viens no otras.
es pasludināšu tavu vārdu savu brāļu vidū,
es dziedāšu tev slavu draudzē.
Un vēl viņš saka:
es paļaušos uz viņu.
Un vēl:
redzi, es un bērni, ko Dievs man devis.
Tādēļ ka šiem bērniem ir miesa un asinis, arī viņš tāpat ir pieņēmis miesu un asinis, lai caur nāvi iznīcinātu to, kam ir nāves vara, tas ir, velnu, un lai atbrīvotu tos, kas nāves baiļu dēļ visu savu mūžu bija pakļauti verdzībā. Viņam rūp nevis eņģeļi, bet gan Ābrahāma pēcnācēji. Tādēļ viņam visās lietās bija jātop līdzīgam brāļiem, lai kā žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris, kas darbojas Dieva lietās, nolīdzinātu tautas grēkus. Un, tādēļ ka viņš cietis, būdams kārdināts, viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti (Ebr. 2:10-18).
Tas ir aizkustinošs un traģisks stāsts, un pati traģiskākā lieta tajā visā ir tas, ka vecākais brālis redz, kas notiek ar viņa mīļoto jaunāko brāli, tomēr nekā nevar viņam palīdzēt. Viņš nevar atrast tādus vārdus, lai jaunākais brālis viņu uzklausītu. Visbeidzot, kad vecākais brālis nevar ierasties palīgā savam jaunākajam brālim... jaunākais tiek nogalināts kādā kautiņā. Vecākais brālis nespēja glābt savu jaunāko brāli.
Mūsu lasītā Bībeles fragmenta galvenā doma ir tā, ka Jēzus, mūsu vecākais brālis, varēja un ieradās tur, kur viņa jaunākās māsas un brāļi (MĒS) bija neglābjami pazuduši grēka un nāves zemē. Viņš kļuva mums līdzīgs, dalījās mūsu liktenī, un tādējādi mūs no tā izglāba. Šis Bībeles fragments (vairāk jebkura cita vieta kristiešu rakstos), vispilnīgāk runā par Jēzu kā par vecāko brāli, Lielās Debesu Ģimenes pirmdzimto (Pāvils gan piemin šo tēmu, piemēram, Rom.8:29, bet neattīsta to tik plaši). Tas iedrošina mūs domāt par Jēzu nevis kā vecāko brāli, kurš mūs vienmēr apsteidz un pazemo (jo viņš vienmēr visu izdara labi un ir veiksmīgāks, kamēr mēs vienmēr visu darām nepareizi), bet kā vecāko brāli, kurš neizrādot savu pārākumu un neskatoties uz mums no augšas, nāk pie mums, lai mūs atrastu tur, kur mēs esam; kurš patiesas mīlestības un sirds labestības vadīts nāk, lai palīdzētu mums tikt ārā no ziepēm, kuras paši esam savārījuši.
Attīstot šo domu, par Kristu kā vecāko brāli, Vēstules Ebrejiem autors uzsver trīs elementus, kas dod šai idejai savu īpašo nokrāsu.
Pirmkārt, viņš redz Jēzu kā pionieri-pētnieku: viņš ir "viens, kurš rāda ceļu". Iedomājieties – pētnieks izcērt savu ceļu dziļi džungļos. Neviens tur vēl nav savu kāju spēris, tur nav ceļi, ne takas, ne mazākās norādes, ka iet šo ceļu vispār ir iespējams. Bet viņš iet, meklējot savu ceļu cauri neiespējamiem biezokņiem, līdz brīdim, kad viņš sasniedz mērķi. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis, citi var sekot. Pētnieki parasti to dara dažādu iemeslu dēļ: slava, bagātības meklējumi, milzīga zinātkāre... Jēzus to darīja mīlestības dēļ. Džungļi, caur kuriem Viņš gāja, bija ciešanu, sāpju, grēka un nāves nomocīta pasaule. Neviens nekad nav gājis tam cauri un iznācis otrā pusē ārā. Kad Viņš to izdarīja, Viņš atvēra mums ceļu uz Dieva jauno pasauli, tāpat kā pētnieks, izspraucies cauri džungļiem, iznāk ārā brīnišķīgā saules apspīdētā klajumā. Jēzus Kristus, atstājot ‘džungļus’ aiz muguras un darot to visu to vārdā, kuri Viņam sekos, Viņš atbrīvo pasauli no grēka piesārņojuma, kas tik ļoti nomāca kritušo cilvēci. Bībeles vārdiem sakot (kā tas rakstīts 11.pantā): Viņa izdarītā dēļ, Viņa ļaudis "tiek svētīti", tas ir, tiek atdalīti no grēka piesārņojuma, gatavi ienākt svētā Dieva klātbūtnē.
Otrais Vecākā brāļa idejas elements ir tas, ka Jēzus ir panācis to visu caur savu nāvi. Vēstules Ebrejiem 2:12 ir citāts no 22.Psalma (23.panta): "Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem..." Jūs varētu domāt, ka tas bija vienkārši citēts, lai akcentētu Jēzus vēlmi padalīties ar Savām zināšanām par Dievu. Bet uzmanīgi palasiet 22.Psalma pirmos 22 pantus. Jūs atradīsiet, tur šausminoši detalizētu aprakstu par Tā Viena (kurš patiesi tic Dievam) ciešanām un nāvi, par to kā Viņam šķiet, ka ir Dieva pamests. "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" lūdz dziesminieks. Tālāk tiek aprakstītas mokas un spīdzināšana.
Visbeidzot, ar jau pieminēto un Vēstulē Ebrejiem citēto fragmentu, psalma autors nonāk pie paša galvenā. Ciešanu rezultātā, ir paveikta pestīšana, Dieva valstība ir atnākusi, un tagad daudz daudz cilvēku dos godu Dievam. Jēzum Viņa priekšstats par savu aicinājumu veidojās, balstoties uz dziļo izpratni par dažādu Vecās Derības fragmentu attiecinājumu uz Viņu pašu. Vēstule Ebrejiem atsaucās uz tiem pašiem fragmentiem, lai paskaidrotu mums Viņa nāves nozīmi.
Tajā pat laikā, tiek pievienota vēl viena svarīga un centrāla Bībeles tēma: iziešana no Ēģiptes. Izraēla tauta bija faraona vergi, līdz Dievs sāka īpaši darboties un izglāba viņus. Tagad (Ebr.2:15 apgalvo) Jēzus ir atbrīvojis vergus - visus mūs, kuri bijām nāves baiļu paverdzināti. Tas ir interesanti, ka ar visu mūsu moderno domāšanu, tehnoloģijām un civilizācijas sasniegumiem, mēs vēl joprojām neesam brīvāki no šīm bailēm, kā mūsu senči. Lielākie filozofijas virzieni pēdējos pāris simts gados ir grozījuši šo jautājumu, gan šādā, gan tādā veidā, bet nāve joprojām ir lielais noslēpums, tumšs noliegums labestībai un skaistumam mūsu dzīvēs un pasaulē. Un vēl joprojām daudziem cilvēkiem šis fakts ir kā baiļu verdzība. Bailes, Vēstule Ebrejiem saka, nāk no velna, kurš vienmēr ir pret Dieva labiem mērķiem, kurš vienmēr cenšas iznīcināt jebko labu Dieva radītajā pasaulē, un, kurš dara visu iespējamo, lai novērstu Labākas Pasaules dzimšanu (kas, protams, nāk). Bet Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka viņam būs liela, vispasaules ģimene (pants 16), un tieši šī ģimene ir tas, par ko Jēzus rūpējas, glābjot viņus no verdzības un vadošo pa drošu ceļu uz Dieva nākotnes pasauli.
Tas noved pie trešā Vecākā brāļa idejas elementa, kas ir vēl viena ļoti nozīmīga tēma Vēstulē Ebrejiem. Ciešot un mirstot savu cilvēku dēļ, Jēzus ir kļuvis īstais augstais priesteris, kurš (tāds būdams) paveic savu ļaužu grēku salīdzināšanu. Par to daudz vairāk un sīkām varam lasīt šīs vēstules turpinājumā, bet šajā brīdi tikai ievērojiet galveno apgalvojumu, ko Vēstules Ebrejiem autors šeit izsaka: Augstajam Priesterim, kā tas izklāstīts Vecajā Derībā, no vienas puses ir jābūt kādam, kurš ir spējīgs darboties kā Dieva pārstāvis pie viņa cilvēkiem, iemiesojot Dieva žēlastību un uzticamību (Ebr.2:17); no otras puses tādam, kurš var pilnībā just līdzi tiem, kam viņš kalpo (Ebr.2:18). Kristus nav kā kāda tālu esoša persona, kas nevar pārvarēt attālumu, principus, laiku un pastāvošo kārtību, lai glābtu Savas māsas un brāļus. Viņš pielīdzinājās mums ar miesu un asinīm, un pat piedzīvoja nāvi (Ebr,2:14). Nekas, ko mēs piedzīvojam šodien, vai piedzīvosim rīt, vai kādā nākamajā dienā, nav kaut kas tāds, kur Jēzus nevarētu mums just līdzi, nevarētu palīdzēt un glābt mūs. Nav nekas tāds, caur ko viņš nevarētu veidot jaunu ceļu uz Dieva apsolīto Jauno pasauli.