Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja:tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.”
Vēl citu līdzību Jēzus tiem stāstīja: “Debesu valstība ir līdzīga sinepju graudiņam, ko kāds cilvēks iesēj savā laukā. Tā gan ir pati mazākā no sēklām, bet, kad izaug, ir lielāka par citiem stādiem un kļūst par koku, tā ka pat debesu putni ligzdo tā zaros.” Vēl citu līdzību viņš tiem sacīja: “Debesu valstība ir līdzīga raugam, ko sieviete ņēma un iejauca trīs mēros miltu, līdz visa mīkla uzrūga.” To visu Jēzus ļaužu pūlim runāja līdzībās, un bez līdzībām viņš tiem nerunāja. Tā piepildījās, ko Kungs caur pravieti sacījis:es atvēršu muti līdzībās, lai izverd viss apslēptais no radīšanas sākuma.
Pēc tam Jēzus, aizsūtījis ļaudis projām, iegāja namā. Pie viņa piegāja mācekļi un lūdza: “Izskaidro mums līdzību par nezālēm tīrumā.” Viņš tiem atbildēja: “Labās sēklas sējējs ir Cilvēka Dēls, un tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības dēli, bet nezāles ir ļaunā dēli. Ienaidnieks, kas tās sējis, ir velns, bet pļauja ir laiku piepildījums, un pļāvēji ir eņģeļi. Tāpat kā savāc nezāles un ugunī sadedzina, būs arī laiku beigās: Cilvēka Dēls sūtīs savus eņģeļus, un tie savāks no viņa Valstības visas apgrēcības un visus ļauna darītājus un tos iemetīs ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana. Tad taisnie mirdzēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mat.13:24-30, 36-43)

Kāpēc Dievs kaut ko nedara?

Tas, iespējams, ir visbiežāk uzdotais jautājums, ko cilvēki jautā Kristīgās Baznīcas mācītājiem un vadītājiem – un reizēm arī kādu citu reliģiju pārstāvjiem. 
Traģēdijas notiek… 

Šausminošas nelaimes izposta dzīves un ģimenes. Tirāni un diktatori, kā arī vienkārši krāpnieki, zagļi un kaušļi uzspiež citiem savu prātu un plānus, neņemot vērā dibinātus iebildumus un veselo saprātu… un reizēm šķiet, ka viņiem tas izdodas… un neviens viņus nesauc pie atbildības. Un tad apspiestie un sāpinātie jautā atkal un atkal – kāpēc Dievs klusē? Kāpēc viņš neiejaucas un to neaptur? 

Šajās līdzībās mēs tiešu atbildi uz šiem jautājumiem neatrodam… un, iespējams, šajā dzīvē nav neviens, kas tiešas atbildes varētu sniegt. Bet šie Jēzus stāstītie dažādie stāsti atklāj, ka Dieva suverēnā vara pār šo pasauli nav gluži tik nepamanāma un neeksistējoša, kā cilvēki dažkārt iedomājas. 

Vai cilvēkiem tiešām patiktu, ja Dievs valdītu pār pasauli kā diktators, kurš tieši, nepiekāpīgi un uzreiz svērtu un izvērtētu mūsu katru domu un rīcību… un uzreiz arī sodītu, visu mērot pēc Viņa absolūtā svētuma skalas?

Ja Dieva iejaukšanās un globālo netaisnību apturēšana iekļautu arī to, ka Viņš tad ierobežotu un nepiekāpīgi sodītu jebkurus citus ļaunus impulsus, ieskaitot tos, kurus mēs visi joprojām lolojam sevī – vai tad mēs būtu gatavi maksāt šādu cenu? 

Vai mēs patiešām domājam, ka Dievs varētu kaut ko darīt īpašos krīzes gadījumos tikai tad un tā kā mēs vēlamies, bet pārējā laikā Viņš varētu ļaut mums rīkoties kā nu mums pašiem tīk?

Šīs Jēzus stāstītās līdzības ir par gaidīšanu (un gaidīšana ir tas, kas mums visiem padodas tik grūti).
Zemkopis gaida ražas novākšanas laiku – un ir spiests ar vilšanos noskatīties kā nezāles aug kopā ar kviešiem.
Un ne jau tikai fermeris gaida, gaida arī putni kamēr sinepju krūms no mazās sēkliņas būs izaudzis pietiekami liels. Sievietei, kura vēlas cept maizi, ir jāpaļaujas uz raugu un jāgaida, lai tas iejauktajā mīklā izdarītu savu noslēpumainu darbu. Un tas ir tas, kam līdzinās Dieva valstība.

Jēzus mācekļi toreiz arī, protams, nevēlējās gaidīt.
Ja Dieva Valstība bija tiešām klāt; ja tas, ko darīja Jēzus, bija Valstības sākums, tad viņi to gribēja – visu uzreiz.
Viņi nebija ieinteresēti Dieva plānos un Dieva noteiktajā lietu kārtībā. Viņiem bija skaidrs viņu pašu plāns, un Dievam tas bija jāīsteno.

Ievērojiet, ko strādnieki saka attiecībā uz nezālēm…
Viņi vēlas uzreiz doties labības laikā un izraut visas nezāles. Fermas īpašnieks viņus attur no šādas rīcības, jo pat lauksaimniecībā (kur nu vēl reālā dzīvē) nekas nekad nav tik vienkārši. Viņi, savā centībā atbrīvot lauku no nezālēm, ļoti iespējams nodarītu kaitējumu arī kviešiem. 

Varbūt Jēzus tajā brīdī īpaši centās uzrunāt sava laika revolucionāru grupas, kuras bija gatavas doties “Dieva laukā” un cīnīties pret tiem, kurus uzskatīja par nezālēm? Toreiz tādas grupas bija ne mazums. Visu starpā īpaši varētu pieminēt farizejus, kas bija gatavi cīnīties gan pret pagāniem no vienas puses, gan pret (viņuprāt) atkritušajiem ebrejiem no otras puses. Šie “Dieva kalpi" visā nopietnībā uzskatīja – tāda ir arī Dieva griba. Viņi ilgojās pēc Dieva noteiktas rīcības, un paši bija gatavi Viņam palīdzēt.

Tāpēc daļa no Jēzus šīs zemes kalpošanas bija atklāt un mācīt, ka patiesībā Dieva Valstība nav tāda, kādu cilvēki to bija iedomājušies, jo pats Dievs nav tāds.

Līdzības par nezālēm un kviešiem pašā centrā ir vēsts par pacietību – ne tikai cilvēcisku pacietību (“kalpiem” līdzībā vajadzēja nogaidīt un skatīties), bet paša Dieva pacietību. Tas nenozīmē, ka Dievam patīk skatīties uz labības lauku pilnu ar nezālēm. Tomēr Viņš nevēlas sākt “ražas novākšanu” pārāk ātri, lai neiznīcinātu kviešus kopā ar nezālēm.

Protams, arī Jēzus laikā bija ebreji, kuri atzina un runāja par Dieva mīlestību un līdzjūtību (kas atklājas Viņa tiesas stundas atlikšanā), ar mērķi glābt pēc iespējas vairāk cilvēku. Vispirms Jēzus, tad apustulis Pāvils un citi agrīnie kristiešu rakstnieki bija vienoti šādā izpratnē. Jēzus vēlējās, lai viņa sekotāji dzīvotu ar uzskatu, ka Dieva Valstība ir kaut kas ļoti reāls, tomēr Viņš atkal un atkal šķiet uzsvēra atziņu, ka Dieva Valstība neierodas ar skaļu blīkšķi, bet vairāk līdzinās procesam, kas prasa pacietību (piemēram, lēni augošs augs vai mīklas pareizas sagatavošanas un raudzēšanas process).

Šodienas aktīvajā un steidzīgajā pasaulē šādas atziņas iespējams skan savādi… un nav šaubu, ka arī Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedriem tas bija tāpat.
Sakot, ka Dievs atliek/aizkavē savu galējo iejaukšanos (lai visu atkal sakārtotu) var izskatīties, maigi sakot, pēc tā, ka Dievs šķiet ir neaktīvs, neinteresēts vai vienaldzīgs. Tomēr, ja mēs palūkojamies uz Jēzus publisko darbošanos savas šīs zemes dzīves laikā, tad ir neiespējami teikt, ka Dievam nerūp vai arī ir vienalga. Jēzus taču bija tas, kurš ļoti aktīvi, ar dziļu līdzjūtību cīnījās pret visu ļauno… un pārspēja to. Un tagad Viņš joprojām mūs brīdina, ka galīgais ienaidnieka gāšanas brīdis ir vēl tikai priekšā.

Mēs, kas dzīvojam pēc Golgātas notikumiem, pēc apbrīnojamā Kristus augšāmcelšanās brīnuma, zinām, ka Dievs patiešām toreiz darbojās pēkšņi un dramatiski. Ja mēs šodien ilgojamies pēc Dieva rīcības, ja vēlamies, lai Viņš sakārto visu šajā pasaulē atkal pareizi, tad mums ir sev jāatgādina, ka Viņš jau ir to izdarījis. Tas, ko tagad mēs gaidām, ir visa iesāktā galīgais atrisinājums. Un lai arī gaidām mēs pacietīgi, tomēr ne bezcerīgi kā cilvēki pilnīgā tumsā, kuri klusi cer, ka varbūt kādam atradīsies kabatas baterija, bet kā tādi, kuri agri no rīta ir redzējuši uzaustam sauli… un tagad gaida tās pilnu spilgtumu pusdienlaikā.

Es neesmu nekāds izcilais fotogrāfs, bet viena no fotogrāfijām, manuprāt, ir izdevusies. Tajā ir redzams saulriets pie jūras. Saule drīz norietēs, tomēr pašlaik tā vēl cenšas izgaismot vienu no manām mīļākajām ainām – Liepājas pludmali. Fotografēšanas brīdī saulei priekšā ir aizslīdējis mākonis, tomēr saule dara visu iespējamo, lai tās gaisma izlauztos tam cauri un apkārt. Ja es paskatos tieši uz sauli, tā šķiet spoža, pat ja atrodas zemu pie debesīm, tai daļēji priekšā ir mākonis… un jebkurā gadījumā tā ir tikai fotogrāfija.

Tagad iedomāsimies sauli Tuvajos Austrumos, kas parasti spīd katru dienu spīd gandrīz visu gadu. Tā nav tikai vienkārši spoža, tā ir diezgan biedējoši žilbinoša. Kad tā no rīta starojoša parādās pie apvāršņa, nav iespējams nedomāt par to, kas mūs sagaida pusdienlaikā. Tad cilvēki slēpjas, cenšas atrast paēnu, valkā aizsargbrilles un cepures. Kad Jēzus runāja par cilvēkiem, kuri spīd kā saule sava Tēva Valstībā, tad, manuprāt, Viņam prātā bija tieši šāda aina, ne tikai maza pievilcīga saules maliņa, kas parādās pie horizonta.

Tātad, ko ar to Viņš īsti gribēja pateikt?
Klaivs Steipls Luiss (C.S.Lewis), kādā savā sprediķi izteica domu, ka katrs cilvēks – vīrietis, sieviete vai bērns, ja mēs spētu viņu redzēt nevis tādu, kāds viņš ir tagad, bet tādu, kāds viņš viņš kādu dienu būs, tad tas liktu vai nu atlēkt no šausmām vai arī sajūsmā apbrīnot.
Un runa, protams, nav par fiziku izskatu vai mistisku spilgtumu, lai gan tas ir iespējams, ka Dieva jaunajā atjaunotajā pasaulē Viņa īstie bērni paši būs kā gaismas avoti. Runu ir par to, kam katrs ir izvēlējies ļaut noteikt savu dzīvi jau šeit un tagad.
Kad par to domājam, tad tur vietas nekādām privilēģijām vai lepnumam. Visas šāda veida attieksmes būs beigušās uz visiem laikiem.

Tas par ko es šeit runāju, ir Dievišķās mīlestības un godības atspoguļošana un iemiesošana, kas arī galu galā ir tas, kas cilvēkiem paredzēts. Katrs cilvēks tika radīts, lai būtu Dieva varenības atspoguļotājs. Tas ir daļa no tā – būt radītam pēc Dieva līdzības (1.Moz.1:26-28). Tā kā mēs visi esam tik dažādi, Dievs ir paredzējis, ka katram no mums ir jāatspoguļo kāda cita dievišķā krāšņuma šķautne. Kad Dieva lielais cilvēces glābšanas un visa radītā atjaunošanas plāns būs pabeigts, mēs nebūs kā simtiem identiski saišķos sagrupēti mietiņi; mēs būsim tikpat brīnumaini dažādi kā ziedi un krūmi, kas izdaiļo brīnišķīgu dārzu.

Lielākā daļa cilvēcisko vārdu un valoda šādos brīžos ir nepietiekama, un tāpēc ir jāizmanto salīdzinājumi, ainas un attēlus. Sakot, ka mums arī būs "gods", nav viegli saprast par ko ir runa. Runas par “spēku un varu" var viegli pārprast. Tomēr skaidrs ir tas, ka Jēzus runā par izpirktu, izglābtu un atjaunotu cilvēci, kas beidzot var piepildīt to, kas bija Dieva nodoms jau no sākuma – tas ir: būt par spoguli, kurā visa pārējā radība var redzēt, kāds patiesībā ir tās autors, un tad var pielūgt un viņam patiesi kalpot. Tas ir tas pats spogulis, caur kuru Dievs vēlas atklāt pasaulei, ka Viņš ir ārkārtīgi mīlošs, gudrs, skaists, svēts, taisnīgs un patiess Dievs.

Kad mēs Bībelē lasām apbrīnojamās Dieva lēmumu, spriedumu un darbības ainas, tad tieši tas ir tas konteksts, kurš mums ir jāatceras. Arī šis, paša Kristus dotais līdzības skaidrojums, ir viena no šādām ainām. Tas viss ir pārāk bērnišķīgi – lasot par ļaundaru iemešanu ugunīgā kurtuvē, iztēloties viduslaiku mākslinieku elles ainiņas ar piķa katliem un velniem ar dakšām. Tajā pat laikā mūsdienu humānistiskās audzināšanas produktam ir tik kārdinoši pilnībā noraidīt agrīno kristiešu sludināšanu, kas centās aicināt cilvēkus nopietni padomāt par savu ticību un dzīvi, stāstot viņiem par elli kā Debesu Valstības alternatīvu. Tā jau mēs vispār varam noliegt jebkuru doktrīnu, kas runā par Dieva galējiem spriedumiem nākotnē. Daudzi, kuri ir sākuši doties šajā izpratnes ceļā, tagad piedāvā iespēju, ka vai nu Dievs vispār nekad neko nespriedīs un netiesās… vai ka Viņš atliks ražas ievākšanas laiku līdz katra nezāle būs pārvērtusies par kviešiem.

Ir tādas izpratnes, jeb karikatūras par Dievu un Viņa tiesu, no kā mums vajadzētu izvairīties. Dievs nav sadistisks monstrs, kurš labpatikā aizsūta lielāko daļu savu mīļoto radījumu mocīties mūžīgā ugunī. Bet ir arī pretēja rakstura karikatūras, no kurām vajadzētu izsargāties. Dievs nav salkani iecietīga vecmāmiņa, kura sabojā savu mazbērnu raksturu, ļaujot viņiem darīt visu, ko viņi vēlas, un nekad neko neaizrādot dod saldumus visu cauru dienu. Mums ir jāatsakās no šī otrā skatījuma tikpat stingri kā no pirmā.

Ikviens, kurš pēc visa tā, kas ir noticis divdesmitajā gadsimtā un joprojām notiek tagad divdesmit pirmajā, nevar saredzēt, ka ir tāda lieta kā nopietns un briesmīgs ļaunums pasaulē, vienkārši valkā nepareizas brilles. Ikviens, kurš necer un nelūdz, lai taču Dievs (kurš ir radījis šo pasauli) kādu dienu to visu atkal sakārto, labākajā gadījumā ir garīgi slims. Bet ikviens, kurš iedomājas, ka patiesais un dzīvais Dievs, pasaules Radītājs, visu sakārtos… bet neiznīcinās ne tikai kaut kādu abstraktu "ļaunums", bet arī tos, kuri ir atdevuši savu dzīvi un enerģiju, lai izgudrotu un attīstītu viltību, gūstot peļņu no visāda veida ļaunuma, ievilinot citus tajā; kas ir bijuši liela mēroga cilvēces postījumu veicinātāji, ir sevi apmānījusi un dzīvo pašizdomātā nereālā pasaulē.

Nav arī tā, ka tikai plaša mēroga un acīmredzama bezdievība saskarsies ar Dieva spriedumu. Evaņģēlijos mēs varam atkal un atkal ieraudzīt asu nosodījumu pat par katru nevajadzīgu vārdu, kuru mēs esam izrunājuši. Šoreiz šī gan nav tā vieta, kur apspriest sīkāk, kā Dieva ļaudis kļūst par patiesu Dieva tautu, par spīti tam, ka katrs cilvēks ir grēcīgs. Šī līdzība un tās interpretācija, nav tāda veida stāsts. Tā darbojas ar lielajām kategorijām, kas Jēzus klausītājiem bija pazīstamas: kvieši un nezāles, labs un slikts, taisnie un grēcinieki.

Tomēr apzināti vienkāršotais stāsts izaicināja līdzības klausītājus pārdomāt pašu būtiskāko, un tas būtu jādara arī mums. Tas nemaz nav tik acīmredzami noteikt (kā viņi bija iedomājušies) – kuri ir nezāles un kuri ir kvieši. Tā ir Dieva kompetence izdarīt šādus spriedumus. Dievs savukārt to ir uzticējis kādai mazliet noslēpumainai personai – "Cilvēka Dēlam", kurš, starp citu, pats ir arī labās sēklas sējējs. Un to, kas šī persona ir, Jēzus klausītājiem nemaz tik grūti nebija saprast.

Lielākā daļa šīs līdzības simboli liek atcerēties Daniela grāmatu Vecajā Derībā. Personu "Cilvēka Dēls" mēs atpazīstam no 7.nodaļas, kur "viens līdzīgs Cilvēka Dēlam" ir tas, kurš dotas lemt un spriest tiesu par zvēriem, kas apspiež Dieva tautu. "Ugunīgā kurtuve" sasaucas ar Daniēla draugu piedzīvojumiem 3.nodaļā. "Taisnais spīd kā saule" mums atgādina par Daniela 12.nodaļas 3.pantā pravietoto Dieva tautas godību. Daniela grāmata bija viena no Jēzus laikabiedru mīļākajām grāmatām. Tur viņi meklēja pravietojumus par to, ka drīzumā (tā viņi domāja) Izraēla tauta piedzīvos uzvaru pār visām citām tautām.

Jēzus, stāstot šīs līdzības, viņus brīdināja, ka, lai gan pārmaiņas, uz ko viņi cer, var notikt patiešām drīz, Dieva spriedums, plāns un iejaukšanās varētu nebūt gluži tāda, kā viņi bija iedomājušies.
Jēzus aicina no jauna pārdomāt senos pravietojumus un atziņas, ņemot vērā Viņu (Jēzu pašu), pārdomāt tā gaismā, ko Viņš dara un saka.
Tieši tāpēc Jēzus nobeidz savus paskaidrojumus ar aizrādījumu: "Ja jums ir ausis, tad klausāties!”
Un, ja Jēzus klausītājiem toreiz šāds aizrādījums bija ļoti svarīgs, tad, protams, tas ir ļoti būtisks un vērā ņemams arī mums šodien.