Pasakainā realitāte: pasaule, kādu to Dievs ir ieplānojis

(Atkl 21:1-6) Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram. Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs. Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis. Tas, kas sēdēja tronī, teica: “Redzi, es visu daru jaunu. Tad viņš teica: raksti, jo šis vēstījums ir uzticams un patiess.” Un viņš man sacīja: “Tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. 

Vai Tev dzīvē ir bijis brīdis, kad esi domājis: “Šis ir kaut kas pavisam jauns”? Un ar to es nedomāju tikai jaunu auto ar dažām modernām ekstrām vai vakariņas ar nebijušu garšvielu kombināciju – lai gan arī tas var dot mājienu pareizajā virzienā. Es domāju tādus dzīves mirkļus, kuros Tu saproti – no šī brīža viss būs citādi. Šī ir jauna pasaule, jauna realitāte, kas paveras.

Šādi mirkļi var būt saistīti ar nozīmīgiem dzīves notikumiem: bērna piedzimšanu, laulību, atveseļošanos pēc smagas slimības vai kāda jauna cilvēka ienākšanu tavā ikdienā. Interesanti, ka šie tēli parādās arī Jāņa aprakstā, kad viņš stāsta par “jaunām debesīm un jaunu zemi”. Ieklausieties: Es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls (21:7) – tā ir kā garīga atdzimšana. “Svēto pilsēta – kā līgava, saposta un izrotāta savam vīram” – kā kāzas. “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju” – kā pilnīga dziedināšana. Un pats centrālais šajā visā – Dievs pats būs ar cilvēkiem. Jaunais, pastāvīgais viesis.

Protams, runājot šādi, mēs riskējam padarīt šo redzējumu pārāk vienkāršu, it kā mēs salīdzinātu dievišķo ar mūsu ikdienas niekiem. Taču simboli vienmēr ir kā ceļazīmes uz kaut ko lielāku. Un apustulis Jānis atkal un atkal saka – “tas būs kā šis, tikai daudz vairāk”. “Jaunās debesis un jaunā zeme” būs jaunas pavisam citā nozīmē. Pats “jaunums” tiks atjaunots. Tas nebūs vienkārši nākamais dzīves posms – tā būs visa radītā pasaule, kas kļūs jauna. “Redzi,” saka Dievs, “Es visu daru jaunu.”

VISS būs jauns – jaunās debesis, jaunā zeme, jaunā Jeruzaleme, jaunā svētnīca (kas patiesībā ir tas pats, kas jaunā Jeruzaleme – jo pilsētā vairs nav tempļa, jo visa pilsēta ir kļuvusi par templi), un, protams, jauni cilvēki. Cilvēki, kas ir modušies realitātē, kur nāve, asaras un sāpes vairs nepastāv. “Viss bijušais ir pagājis.”

Diemžēl daudzi kristieši, lasot Jāņa atklāsmes grāmatu, sagaida, ka beigas būs vienkārši “debesis”, uz kurām mēs reiz aiziesim. Bet tas nav tas, ko Bībele patiesībā saka. Platons kļūdījās – nav runa par “perfektām debesīm”, kurās ceram reiz nokļūt, pametot šo “nepilnīgo” zemi. Nē – visa radība, ieskaitot zemi, ir dārga Dieva acīs. Un pat debesīs, Dieva pašā mājvietā, bija ļaunums – tāpēc tur kādu brīdi bija karš. Gan debesis, gan zeme ir jāatjauno.

Un, kad tas notiks, mēs neredzēsim vienkārši jaunas debesis – bet gan JAUNAS DEBESIS UN JAUNU ZEMI, pilnībā vienotas un savienotas. 3. pantā izmantotais vārds “mājos” ir ļoti svarīgs – tas ir vārds, kas agrāk tika lietots, aprakstot, kā Dievs mājoja templī Jeruzalemē, savas tautas vidū. Jāņa evaņģēlijā lasām: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” – Dievs caur Jēzu ienāca mūsu pasaulē. Un šeit mēs redzam, ka tas, ko Dievs darīja caur Jēzu toreiz, Viņš tagad darīs globālā, kosmiskā mērogā – Dievs nāks dzīvot mūsu vidū uz visiem laikiem. Tas ir Dieva klātbūtnes apsolījums, dziedējošs, mierinājuma pilns, svētku pilns.

Tāpēc šis skatījums uz nākotni nav par to, kā cilvēki aiziet uz debesīm. Pat ne tikai par to, kā Jēzus nāk uz zemi. Nē – jaunā Jeruzaleme nāk lejā no debesīm uz zemi! Tā ir kā līgava, kā Dieva tauta, kas nu top redzama visā pilnībā. Kā tas var būt? Kā viņi reizē ir debesīs un uz zemes?

Pāvils Kolosiešiem 3:3 saka: “Jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā.” Tiem, kas pieder Kristum, ir divas dzīves dimensijas – redzamā dzīve šeit, uz zemes, un apslēptā, debesu dzīve, ko vēl neredzam. Šī noslēpumainā dzīve tiks atklāta pēdējā dienā. Tāpēc Atklāsmes 5., 7. un 19. nodaļā redzam tūkstošiem ļaužu debesīs, slavējošus Dievu – debesu realitāte, kas kādu dienu kļūs redzama arī uz zemes. Kā Pelnrušķīte, kas pārtop par līgavu.

Šis “jaunums” nenozīmē, ka Dievs izmet iepriekšējo pasauli un sāk no jauna, it kā pirmais mēģinājums būtu izgāzies. Nē – šī ir radības pārveide. Tas, kas tiek iznīcināts, ir viss ļaunais, nevis pats radītais. Dievs no pašas radības iekšienes izdzēsīs visu, kas bija grēcīgs, bojāts un nepilnīgs. Tāpēc “vecais” pazūd – nevis tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija tikai sagatavošanās kaut kam lielākam.

Jaunā pasaule būs līdzīga šai – tajā būs skaistums, spēks, prieks, maigums un godība. Bet vairs nebūs ne nāves, ne sāpju, ne ciešanu. Pat templis, kas bija svarīgs gan debesīs, gan uz zemes, vairs nebūs vajadzīgs – ne tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija iepriekšējās ēras simbols. Tagad viss Visums kļūs par Dieva svētnīcu.

Tāpēc arī jūra vairs nebūs – simboliski tā vienmēr attēloja haosu, tumsu un ļaunumu. Jūra bija tas, no kā izcēlās zvērs. Tā bija daļa no iepriekšējās pasaules kārtības. Taču jaunajā pasaulē no jūras vairs nebūs bail – tā vienkārši nepastāvēs.

Un visa centrā ir pats Dievs. Viņš, kurš radīja pasauli un mīlēja to tik ļoti, ka sūtīja Jēzu, lai to izglābtu, tagad pats uzrunā Jāni. Līdz šim Dievs runāja caur eņģeļiem, Jēzu vai debesu balsīm. Bet tagad, pirmo reizi kopš 1:8, Dievs pats uzrunā. Un Viņš apsola: “Es noslaucu katru asaru no viņu acīm.” Pats Dievs. Personīgi. Maigākais, mīlošākais pieskāriens.

Un mēs, to lasot, sajūtam… kā atveras pavisam jauna pasaule.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Atgriezies pie vienkāršas ticības – kā mazs bērns

(Ps 23:) Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 

Ja Tu uzaugi ticīgu kristiešu ģimenē, tad droši vien atceries šo Bībeles fragmentu. Varbūt Tu pat iemācījies no galvas šo 23. psalmu. Tās spilgtās, sirdī paliekošās atziņas un ainas, kas mūs pavada visu mūžu. Rakstniece Hanna Vitolla Smita (Hannah Whitall Smith) reiz teica: 
„Tas, kas mums visiem ir vajadzīgs – atgriezties bērnudārzā, paņemt atkal savus bērnības pantiņus, lasīt tos ar pieauguša cilvēka prātu un ticēt tiem ar bērna ticību.”

Pieaugot, mēs nereti kļūstam vienaldzīgi, noguruši no dzīves, un aizmirstam to vienkāršo prieku, pēc kā mūsu dvēsele alkst. Tāpēc atgādināsim sev trīs svarīgas lietas: 

1. Kas ir mūsu Gans? – “Tas Kungs.” Viņš ir mūsu avots – viss, kas mums jebkad būs vajadzīgs, sākas ar glābšanu. 
2. Kāds ir Gana uzdevums? – Sargāt un gādāt par avīm. Viņš zina, kā parūpēties par apmaldījušām, spītīgām un ievainojamām avīm. 
3. Kāds ir avju uzdevums? – Uzticēties Ganam pilnībā. Ja mēģināsim darīt Viņa darbu paši, mēs nogursim un zaudēsim spēkus. Mums jātic „ar visu savu veco bērnības ticību”, ka Jēzus ir uzticams, gādīgs un spējīgs Gans – un tad arī jādzīvo tā, it kā mēs tam patiešām ticam. 

Apziņa, ka Viņa labestība un žēlastība sekos mums ik dienu, spēj pacelt nastas no sirds un izkliedēt arī nākotnes bailes. 

Lasīt tālāk

Redzējums, kas satricināja pasauli: Saula pārsteidzošā atmoda

(Apd 9:1-9) Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. 
Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. 
Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. 

Kad biju jauns, pie mums Latvijā neviens nepraktizēja jogu. Vismaz es par to neko nebiju dzirdējis. Acīmredzot tā tika uzskatīta par dīvainu, pārāk eksotisku un, iespējams, pat bīstamu (varētu pat izmežģīt kādu locītavu). Cilvēkiem šķita, ka tāda prakse varētu iesaistīt kaut kādā austrumu reliģijā, un tas toreiz nevienam īsti nepatika. Tika smaidīts par iespēju sākt murmināt nesaprotamus zilbju virknējumus, cerībā sasniegt kādu “iekšēju apskaidrību”. Viss šis process šķita neracionāls un pilnīgi atšķirīgs no “normālās” un saprātīgās tradicionālo baznīcu reliģijas, ko stingrā uzraudzībā pieļāva Padomju Savienības okupācijas režīms. 
Reizēm cilvēki ir šo attieksmi saglabājuši arī šodien.

Tomēr problēma ir tā, ka – ja patiešām pastāv Dievs, ja ir garīga dimensija dzīvei, ja ir vairākas realitātes šķautnes, tad, atturoties no visa, kas varētu Tev palīdzēt atvērties šai varenajai, dzīvības pilnajai pasaulei, Tu nekad to nepiedzīvosi (vai arī tikai no ļoti liela attāluma). 
Interesanti, ka arī tagad vidējam Rietumu civilizācijas baznīcas apmeklētājam (cik nu tādi ir palikuši!) šī joprojām ir problēma.

Nesaku, ka lēna un klusa lūgšana, svinīgi un strukturēti dievkalpojumi, kuros uzaugu, būtu bijuši veltīgi. Tie mani veidoja. Es par tiem esmu pateicīgs katru dienu. Bet daudziem cilvēkiem ar to nepietika. Un tagad – kad austrumu reliģijas, joga, dažādu skolotāju mācības un visdažādākās ticības sistēmas pārpludina grāmatu veikalus – ir skaidrs, ka tas, no kā mēs kādreiz izvairījāmies, ir klāt pilnā sparā un kļuvis par daļu no populārās kultūras.

Patiesībā dažādas lūgšanu un meditācijas tehnikas vienmēr ir bijušas sastopamas visās reliģijās – arī jūdaismā un kristietībā. Jūdi, kas atkārtoja ‘shema' lūgšanu (“Klausies, Israēl, Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens”), un kristieši, kas atkārtoja līdzīgu frāzi (“Viens Dievs Tēvs … viens Kungs Jēzus Kristus”, no 1.Korintiešiem 8:6), jau saprata, kāds spēks ir Dieva Vārda piesaukšanā. Šo tēmu piemin arī evaņģēlists Lūka.

Ir arī citas metodes. Daudzi kristieši mūsdienās izmanto ignācisko meditāciju – iedziļinās kādā Bībeles stāstā, iztēlojas sevi kā vienu no stāsta dalībniekiem un klausās, ko Dievs vai Jēzus šajā kontekstā viņiem saka.
Ir viena īpaša jūdu meditācijas forma, kas kļuva slavena. Tā koncentrējās uz pravieša Ecēhiēla grāmatas 1. nodaļas vīziju – vīziju par debesu ratiem, ar spīdīgajiem riteņiem, eņģeļiem ar četrām sejām un troņa tēlu augstu virs debesu velves, ko ieskauj varavīksne un uguns. Daži jūdi Jēzus laikā centās ar lūgšanām, gavēni, svētumu un apceri nonākt līdz vīzijas kulminācijai – redzēt “Kunga godības līdzības izskatu”, kā to apraksta Ecēhiēls (1:26–28).

Ecēhiēls bija ļoti piesardzīgs – viņš nesaka, ka redzējis pašu Dievu, bet gan “godības līdzības izskatu”. Tomēr nav brīnums, ka cilvēki, kuri dedzīgi studēja Rakstus un ilgojās pēc tikšanās ar Dievu, izmantoja šo tekstu lūgšanā, cerot piedzīvot līdzīgu vīziju.

Un šeit es vēlos izteikt pieņēmumu. Tā nav vienkārši fantāzija – vairāki nopietni pētnieki to ir ierosinājuši. Un pat ja tas nav pilnīgi precīzi, tas mums palīdz labāk saprast vienu no svarīgākajiem stāstiem Apustuļu darbos, ko evaņģēlists Lūka atkārto trīs reizes – 9., 22. un 26. nodaļā.

Mēs zinām, ka Pāvils (toreiz vēl pazīstams kā Sauls) bija ļoti dievbijīgs jūds. Viņa dzīvē lūgšana, meditācija un Rakstu studijas bija ikdienas realitāte. Viņš piederēja pie farizejiem – tiem, kas sekoja likumam ar visdziļāko degsmi. Iespējams, viņš bija pazīstams arī ar šo Ecēhiēla meditāciju.

Tagad iedomāsimies: Sauls dodas uz Damasku. Ceļš ir garš, klusums apkārt, zirgs lēnām iet uz priekšu – ideāls brīdis garīgai meditācijai. Varbūt viņš centās iztēloties Dieva godības troni. Viņš domās vēroja eņģeļus, riteņus, gaismu. Varbūt viņš mēģināja pacelt savu iekšējo skatienu vēl augstāk – uz troni un tad uz to, kurš uz tā sēdēja – ugunī kvēlojošu, spožu, majestātisku būtni.
Un pēkšņi – seja. Viņš ierauga seju. Un tā ir – Jēzus no Nācaretes seja.

Visa viņa pasaule sagriežas kājām gaisā. Bailes, kauns, godība, šoks un vēlreiz bailes pārpludina viņu. Gadiem vēlāk viņš rakstīs par “Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2.Korintiešiem 4:6). Viņš zināja, ka tas, ko redzēja, bija patiešām unikāls brīdis – kā Stefans pirms nāves redzēja debesu realitāti. Pāvils vēlāk raksta: “Vai tad es neesmu apustulis? Vai es neredzēju Jēzu, mūsu Kungu?” (1.Kor. 9:1)
Bet šī redzēšana bija daudz vairāk nekā “apustuļa statuss”. Tā viņu pārveidoja no iekšienes. Viss, ko viņš bija mācījies, piepildījās – un vienlaikus tika pārrakstīts. Likums un pravieši – viss, kam viņš ticēja – tika pārbūvēts no jauna. Viņš saprata, ka Dievs, kuru viņš bija mīlējis kopš bērnības, kuru viņš bija aizstāvējis un kura godam viņš bija vajājis kristiešus – šis Dievs bija rīkojies. Viņš bija atnācis glābt savu tautu – un to izdarījis pats personīgi(!) Jēzū.

No šī brīža viss, ko Sauls darīja un rakstīja, nāca no šī šokējošā notikuma. Viņš bija gudrs, izglītots, ar bagātu iztēli. Viņa prāts virpuļoja kā Ecēhiēla atklāsmes riteņi – no Rakstiem uz Stefana nāvi, uz ģimeni, skolotājiem, un atpakaļ uz Ābrahamu, Mozu, Jesaju, Dāvidu… Viss šķita vēršamies ap vienu domu – ko tas tiešām nozīmēja…?
Un tad viņš krita zemē, apžilbināts. Viņš dzirdēja balsi: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā.” Viņš? Šie cilvēki, kurus viņš vilka cietumā – tie bija Jēzus paša ļaudis. Viņa miesa. Viņa ģimene.

Trīs dienas Sauls neko neredzēja. Viņš neko nevarēja darīt, tikai pārdomāt šo brīnumaino šausmu un godības savienojumu. Mēs to saucam par “atgriešanos”, bet tas bija kas daudz lielāks – kā vulkāna izvirdums, vētra un cunami vienlaikus. Ja Jēzus nāve un augšāmcelšanās bija vēstures durvju atvēršana, tad Pāvila atgriešanās bija brīdis, kad Dieva senie apsolījumi satikās un izlauzās cauri šīm durvīm pasaulē.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk