• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 26. marts

Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

(Jņ 11:17-27) Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” 
Vai ievērojāt – Marta uzsāk šo sarunu ar ļoti drosmīgu apgalvojumu. “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris!” Kas tas ir? Viedoklis? Pieviltas cerības?
Manuprāt Marta šeit vienkārši pauž savu ticību. No savas pieredzes viņa zina, ka, ja Jēzus ir tuvumā, tad neredzīgie sāk redzēt, kurlie dzird un paralizētie sāk staigāt. Viņa to ir redzējusi jau vairākas reizes.
Viņa pazīst Jēzu - galu galā viņš ir tāds kā ģimenes draugs, kurš bieži ciemojas pie viņiem. Tāpēc, ka Marta pazīst Jēzu, viņai ir pietiekami daudz zināšanas par Jēzu un pieredze, kuru Marta ir ieguvusi esot ar Viņu kopā.
Tieši tāpat Dievs grib veidot attiecības ar mums… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs uzzinātu par Viņu vairāk… un varētu uzticēties.

Martas uzticēšanās gan tiek izaicināta tādā pakāpē, kādu mēs lielākā daļa droši vien savās ikdienas gaitās nekad nepiedzīvojam – 
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” […] Vai tu tici tam?
Mums šodien ir daudz vieglāk.
Mēs zinām, ar ko šis stāsts beidzās. Martas brālis Lācars iznāca ārā no kapa.
Tāpēc viņas atbilde Jēzum pirms šī brīnumainā notikuma atklāj mums vēl kādu īstas ticības/uzticēšanās šķautni.
“Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē…”
Marta ir sapratusi (balstoties uz savu pieredzi, uz to, ka viņa pazīst Jēzu), ka Jēzus IR Kristus (Mesija) – Mesija, kas ir no senatnes apsolītā Dieva atbilde un risinājums visām šīs pasaules sāpēm, traģēdijām un problēmām.
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Dievs vēlas, lai arī mēs mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš mums dod!
Tāpēc Dievs mums dod Savu Vārdu, dod Sakramentus… 
Tāpēc Viņš caur mūsu ikdienas dzīves piedzīvojumiem vēlas mums atklāt un paskaidrot: “Tāds es esmu...”

svētdiena, 2023. gada 19. marts

Redzīgie un neredzīgie (patiesums vs godīgums)

(Jņ 9:1-41) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. [...]
(Jēzus) sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. [...]
Tad tie viņu, kas reiz bija akls, veda pie farizejiem. [...]
Tad arī farizeji viņam jautāja, kā viņš kļuvis redzīgs. Viņš tiem sacīja... [...]
Tad viņi atkal sacīja aklajam: “Ko tu saki par viņu, ka viņš atdarījis tavas acis?” Tas teica: “Viņš ir pravietis.” Bet jūdi neticēja... [...]
Tad tie viņam jautāja: “Ko viņš tev darīja? Kā viņš atdarīja tavas acis?” Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neklausījāties. Kādēļ gribat to vēlreiz dzirdēt? Vai arī jūs gribat kļūt par viņa mācekļiem?” Tad tie viņu nolamāja... [...]
Tad tie viņu izdzina ārā.
Jēzus, izdzirdējis, ka tie viņu izdzinuši ārā, atrada viņu un teica: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
Tas jautāja: “Bet kurš tad tas ir, Kungs, lai es ticētu viņam?”
Jēzus viņam teica: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.”
Tad tas teica: “Es ticu, Kungs!” – un viņu pielūdza.
Un Jēzus sacīja: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.”
Daži farizeji, kas ar viņu tur bija, to dzirdēja un viņam jautāja: “Vai tad arī mēs esam akli?”
Jēzus tiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, tad jums nebūtu grēka, bet jūs sakāt: mēs redzam. Un jūsu grēks paliek.”
Es pirms apmēram 13.gadiem es rakstīju to, cik (manuprāt!) katram ir svarīgi būt patiesam un godīgam (skat. šeit...). Tagad tikai varu piebilst, ka savas domas par to neesmu mainījis :)

Un vēl – (manuprāt!) šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Kristus beigu beigās farizejiem arī saka apmēram to pašu:
Patiesums – es ticu no visas sirds, ka tas, lūk, ir tas, ko Dievs no manis vēlas.
Godīgums – es pēc tam pajautāju – vai tiešām Dievs to, un neko citu vēlas no manis.
Godīgums ir spēja šaubīties par savu patiesumu! Ja jūs nespējas šaubīties par „savu patiesumu” – tas jūs var novest neceļos... Vienīgais veids kā iegūt īstu uzticēšanos Dievam ir šaubas par sevi.

Bet farizeji ir tik pārliecināti par 'savu taisnību', ka nav gatavi pieņemt to, kas ir acīm saredzams.

Kā ir ar mums?
Vai mēs pieņemam to, ja Dievs nāk pie mums un saka, ka 'patiesība' īstenībā ir nedaudz savādāka kā līdz šim bijām iedomājušies?
Ja mēs šodien atklājam, ka Bībele māca savādāk, kā mēs domājām vakar – vai rīt mēs esam gatavi sākt darīt savādāk?

svētdiena, 2023. gada 12. marts

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 
Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 
Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.
Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 
(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 
Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 
  1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
  2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
  3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.
Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

svētdiena, 2023. gada 5. marts

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.
Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:
(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 
Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.
(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 
Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 
(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 
Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 
...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)
Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 
Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)
Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā.