• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 26. februāris

Kurš ir vainīgs?

(1Moz 3:1-7) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 
Man, bērnībā dzirdot/lasot šo Bībeles stāstu, vienmēr bija prātā jautājums – vai tiešām tas ābols bija 'indīgs'? 
Nu labi, tur nav teikts, ka auglis bija ābols... 
Un tagad es nedomāju, ka auglis bija indīgs.

Vai nav interesanti, ka mēs gribam atrast izskaidrojumu, KĀ tas vai tas notiek. 
Tikai mums ir jāatceras, ka bieži vien daudz svarīgāks jautājums ir KĀPĒC. 

Mēs meklējam vainīgo. Un sātans/velns ir meistars vainot Dievu par to, ko viņš ir izdarījis. 
Šodien pasaulē cilvēki saka: "Es nevaru ticēt jūsu Dievam, jo pasaulē ir tik daudz ļaunuma." 
Kurš par to ir atbildīgs? Bieži cilvēku pratos (un bieži vainīgi pie tā esam mēs, kristieši!) vainīgais ir Dievs.  

Jautājuma KĀ sakarā – man ir vesela virkne ideju par vēl citiem čūskas rīcības variantiem: 
– paripināt 'aizliegto augli' zem parastā koka (kura augļus drīkst ēst); 
– kamēr Ievai un Ādams guļ, slepeni iebāzt mazu sliktā augļa viņiem mutē; 
– utt. 

Tomēr čūskas/sātana mērķis nav panākt, lai Ieva un Ādams tajā pašā mirklī pieskaras auglim. Viņa mērķis ir panākt, lai Ieva (un Ādams) sāktu domāt savādāk. KĀPĒC? Jo, ja domās savādāk, gan jau arī darīs... 
Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. Un abiem atdarījās acis... 
Kā Tu domā, ko nozīmē izteiciens – "sieva redzēja, ka tas koks ir labs..."?

svētdiena, 2023. gada 19. februāris

Pravietojumi ir piepildījušies

(2Pēt 1:12-21) Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. 
Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. 
Es šo rakstu agri no rīta. Aiz loga vēl ir tumša nakts. Un tas uz mirkli man liek atcerēties bērnību, kad es reiz ziemā vēlu vakarā (kopā ar saviem vecākiem!) tumsā devos uz mājām. Es jutos ļoti piekusis un būtu labprātāk nespēris ne soli tālāk. Bet viņi man ieteica paraudzīties uz augšu… Un tā, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, es spēju pieveikt atlikušo ceļa posmu, lai nokļūtu siltumā, drošībā – mājās. 
Es neesmu labs zvaigžņu pazinējs. Varbūt varu, atrodoties Latvijā (arī Anglijā), atrast Lielos Greizos Ratus. Tad vēl esmu dzirdējis, ka jau no seniem laikiem par agrīnu rītausmas vēstnesi tika uzskatīta "rīta zvaigzne” (lai gan patiesībā tā ir planēta Venēra), kas bieži darbojas kā zīme, ka rīts ir klāt. 

Apustulis Pēteris arī piemin “Rīta Zvaigzni”, kas “uzlēks jūsu sirdīs” (19. pants)… un viņš šeit nerunā par vienkāršu zvaigzni/planētu. Apustulim Pēterim “Rīta Zvaigzne” ir paša Jēzus atnākšana, kas norāda uz Dieva Lielo Dienu. Visam, kam agrīnie kristieši ticēja, bija šī īpašā perspektīva: noteikti pienāks laiks, kad tas, kas iesākās ar Jēzus pirmo atnākšanu mūsu pasaulē, tiks pabeigts (ar Viņa atgriešanos). 
Tas palīdz mums saprast, kāpēc Pēteris raksta to, ko viņš raksta 12.–15. pantā. Viņš zina, ka tuvojas viņa nāves stunda (Jēzus bija viņu brīdinājis par to – Jāņa 21:18-19). Tāpēc viņam bija svarīgi būt pārliecinātiem, ka vēstules lasītāji spēs saprast/paturēt tās patiesības, kuras viņš bija mācījis. Apustuļa nāve nedrīkst nozīmēt kristīgās ticības pagrimumu. 

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jāgaida tumsā, nesaprotot kam sekot, kam nē. Jēzus Kristus jau ir atklājies Pēterim, Jēkabam un Jānim, kad viņi stāvēja kopā ar Viņu kalnā (Mt 17:1-9). Šī, starp citu, ir vienīgā reize ārpus evaņģēlijiem, kad kāds atsaucas uz šo īpašo piedzīvojumu (kā Jēzus pēkšņi staroja īpašā gaismā; kā Viņš sarunājās ar Mozu un Eliju; kā balss no debesīm pasludināja, ka Viņš patiešām ir Dieva dēls).
Šis stāsts, kā Pēteris apgalvo, nav “sagudrots stāsts”. Jādomā, ka kādi agrīnās baznīcas ticības pretinieki ņirgājās par neparastajiem stāstiem, kas par Jēzu tika stāstīti. Apustulis Pēteris uzstāj, ka tā visa bija patiesība.

Šo aculiecinieku liecību rezultātā, visi apustuļi un visa pirmo kristiešu kopiena varēja atskatīties uz Bībeles pravietojumiem – šo lielo visu aptverošo stāstu, kas visu laiku darbojās kā ceļa norādījumi – un varēja sākt saskatīt/saprast kāda tam visam ir jēga.
Viens no pravietojumiem patiešām bija par “zvaigzni" (4.Mozus 24:17). Tolaik tas tika saprasts kā pravietojums par Mesijas nākšanu, un, iespējams, tas Pēteri iedvesmoja nosaukt Jēzu kā "Rīta Zvaigzni" savas otrās vēstules 1.nodaļas 19.pantā.
Apustulis Pēteris raksta, ka tas, kas notika ar Jēzu neparastajā godības atklāsmē, nozīmē to, ka tagad var patiesi sākt saprast senos jūdu rakstus (jo mēs zinām ar ko viss beidzas). Dieva godības atklāsme Jēzū Kristū ir cieši saistīta ar apsolījumu, ka arī mēs varēsim būt “dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2Pēt 1:4). Šajā ziņā apustuļa Pētera vēstule ir unikāla, atklājot kā šīs divas lietas ir saistītas.

Apustulis Pēteris cenšas paskaidrot saviem lasītājiem jauno situāciju, kas bija kļuvusi realitāte (par ko ebrejiem viņu rakstos nebija pilnīgas skaidrības). Vecās Derības dažādās vietās ir pierakstīti apsolījumi, ka reiz atklāsies Dieva godība, tiks atjaunots Templis un parādīsies Mesija, lai glābtu savu tautu.
Nu, tas bija noticis! Agrīnie kristieši ticēja, ka Jēzus atnākšana bija/ir visu šo ilgu/vēlmju piepildījums. Vispirms jau Jēzus apskaidrošana, tad nedaudz vēlāk Viņa augšāmcelšanās, to pierāda.
Problēma ir tajā, ka neviens nekad nebija iedomājies, ka starp Mesijas parādīšanos un šīs-pasaules beigām, jeb Lielās Dienas rītausmu būs tāda liela laika nobīde. Nebija nekādu minējumu par to, kāds varētu būt šis starp-periods un pat kāpēc šādam periodam vajadzētu pastāvēt.

Tāpēc apustulis Pēteris, tāpat kā citi apustuļi, ķērās pie darba, lai balstoties uz Svētajiem Rakstiem (Vecā Derība!) izskaidrotu, kāpēc ir šāda kavēšanās un (tik ļoti svarīgi arī mums!) kas pa to laiku būtu jādara. Mēs, kristieši, sākot no tām dienām līdz mūsdienām atrodamies situācijā, kādu viņš apraksta 19. pantā: Jēzus (Viņa piedzimšana, apskaidrošana/pārveidošana, nāve un augšāmcelšanās) ir apstiprinājis Svēto Rakstu Vecās Derības pravietiskos vārdus. Tagad mēs turamies pie tiem, uzticamies tiem un sekojam tiem kā cilvēki, kas uzticas un seko kabatas lukturītim caur nakts tumšākajam laikam līdz brīdim, kad Jēzus beidzot atkal parādīsies kā Rīta Zvaigzne, lai uzsāktu apsolīto Dieva Lielo Dienu.

Taču tagad mums ir jāapdomā/jāpārrunā kāds iespējams iebildums.
Pieņemsim, ka šis Svēto Rakstu lasīšanas/skaidrošanas veids ir tikai kristiešu izgudrojums.
Pieņemsim, ka Bībelē (Vecajā Derībā) tas viss bija domāts savādāk.
Apustulim Pēterim ir stingrs/noteikts arguments pret šādiem iebildumiem (20. un 21. pants). Tas nav privātas interpretācijas jautājums. Tas nav atkarīgs no cilvēkiem, jo Svētie Raksti galu galā neradās kādiem cilvēkiem vienkārši nolemjot uzrakstīt šo vai to. Jā, Bībelē ir ārkārtīgi plašs materiālu klāsts, sākot no dzejas un vēstures līdz pareģojumiem un dīvainām simboliskām atklāsmēm. Bet aiz dažādiem žanriem un dažādiem autoriem ir dievišķā iedvesma/inspirācija, kas, neapejot cilvēku prātus, personības un attiecīgās situācijas, caur cilvēku vārdiem atklāj Dieva Vārdu (“…tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki” (21.p).

Tāpat kā visi citi agrīnie kristieši, apustulis Pēteris stingri turas pie divām principiem: senajiem rakstiem (Vecās Derības Svētie Raksti) un viņiem atklātā/apskaidrotā Dieva Dēla.
Ja mēs nepaturam redzes lokā Jēzu Kristu, tad nesaprotam par ko īsti Vecās Derības Raksti runā. Ja mēs ignorējam Svētos Rakstus, tad īsti nesapratīsim kas Jēzus bija un ko Viņš darīja. Mums ir vajadzīgi Svētie Raksti un Dieva Dēls Jēzus Kristus. Un mums ir jāturas pie abiem, lai Rīta Zvaigzne iemirdzas mūsu sirdīs, un tad caur mums atspīd visā pasaulē.

svētdiena, 2023. gada 12. februāris

Dieva likumi kā padomi, lai piedzīvotu svētību

(Ps 119:1-8) Svētīti tie, kuru takas bez vainas, 
kas Kunga bauslībā staigā. 
Svētīti tie, kas viņa liecības sarga, 
kas no visas sirds viņu meklē, 
tie, kas netaisnību nedara un viņa ceļos staigā! 
Savus rīkojumus tu pavēlēji ievērot krietni, 
kaut es ietu stingru ceļu un tavus likumus ievērotu! 
Tad es kaunā nepaliktu, 
tik lūkotos uz visiem taviem baušļiem! 
Es tevi slavēšu ar taisnu prātu 
un mācīšos tavas taisnības tiesas! 
Tavus likumus es sargāšu, nepamet mani nemūžam! 
Es esmu piedzimis, uzaudzis un dzīvojis (lielāko savu mūža daļu līdz nesenai pagātnei) kā Septītās dienas adventists. Es pat atceros kā es kādreiz lepojos, ka esmu adventists ceturtajā paaudzē. Es negrasos šajā brīdī sākt aktīvi nežēlīgu kritiku par Adventistu Baznīcas atsevišķiem ticības pamat-punktiem. Tomēr ir kāds aspekts, kuru tagad vēlos pieminēt. 
Mani, vēl pat esot adventistu mācītājam, izbrīnīja ļoti lielas adventistu daļas attieksme kādā Bībeles fragmenta interpretācijas jautājumā. Runa ir par vienu no adventistu konfesijas mācības pīlāriem – sabata (septītās dienas!) stingra ievērošana. 
Problēma jau nav tikai tas, ka sabata ievērošana no pagāniem netiek prasīta un vairs nav pienākums arī ebrejiem, kuri sākuši ticēt Jēzum (apustulis Pāvils to izskaidro vēstulē Kolosiešiem 2.nodaļā). Bausli, kurā visa cita starpā ir teikts “…septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos…” (2Moz 20:10), liela daļa adventistu uztver kā adresētu tikai sev, varbūt arī saviem bērniem... Bet kā ar “svešinieku, kas tavos vārtos”? Man šķita/šķiet savādi, ka lielai daļai adventistu nav īpaša problēma izmantot īrētas telpas ar algotiem darbiniekiem saviem pasākumiem sabatā (sestdienā). Nemaz nerunājot par sabiedriskā transporta darbiniekiem, kuri arī strādā sestdienās un pārvadā adventistus uz dievkalpojumu vietām (kāds varbūt teiks – tie jau nav “tavos vārtos”). Varbūt problēma ir tajā, ka daļa adventistu sevi redz kā vienīgos īstos “Dieva tautas mantiniekus”, un visi citi ir “pagāni”, uz kuriem baušļi neattiecas. Tomēr arī tādā gadījumā kaut kas ar attieksmi pret “svešinieku, kas tavos vārtos” (manuprāt!) nav īsti kārtībā. 

Mēs, kristieši, tomēr pieņemam, ka visi baušļi mums joprojām kaut ko māca (arī sabata bauslis, kas attiecas uz laiku Dievam un laiku atpūtai). Īstā izpratne, tad arī sekojošā attieksme un darbība, šķiet, sākas ar to, kā mēs saprotam – kas īsti IR Desmit Baušļi. 
Vecās Derības noteikumi nebija tikai nejauši tabú vai aizliegumi, kas paredzēti, lai atturētu cilvēkus no dzīves baudīšanas. Tieši pretēji – tie tika doti, lai palīdzētu mums dzīvot patiesi cilvēcisku dzīvi. 

119.psalms ir pilns aizrautīga entuziasma. Pat tā sarakstīšanas stils ir savdabīgi interesants – it kā autors gribētu mums pastāstīt visu pār Dieva vārdu no A līdz Z. Un tas patiesībā arī notiek burtiskā nozīmē. Ebreju alfabētā ir 22 burti. Un ko jūs domājat(!) - 119.psalmā ir divdesmit divas sadaļas, katrā no tām ir astoņi izteicieni (mūsu Bībelēs kā panti), un katrs no šiem astoņiem pantiem sākas ar vienu un to pašu burtu — tātad no 1. līdz 8.pantam katrs izteiciens sākas ar 'A' ekvivalentu; 9.–16.pants sākas ar 'B' ekvivalentu; un tā tālāk. 
Rezultātā psalms nav veidots kā viens lineārs stāstījums, tāpēc ir iespējams meditēt par katru izteicienu/pantu atsevišķi neatkarīgi no konteksta (piemēram, mēs varam jebkuru 119.psalma pantu izmantot kā atsevišķu lūgšanu katrai dienai utt). 

Tātad, 119.psalms māca, ka Dieva likumu vērtēšana/ievērošana ir veids kā piedzīvot svētības. Tavā dzīvē viss ir labi. Tu vari droši raudzīties nākotnē. Tu vari sagaidīt, ka Dievs būs ar Tevi un nekad Tevi nepametīs. 
Un savukārt, lāsts gulstas uz cilvēkiem, kuri novēršas no Dieva pavēlēm. 

Protams, psalma autors necenšas pārliecināt mūs par kādu utopisku, ar dzīves realitāti nesaistītu pasauli. Neraugoties uz teikto, ka turēties pie Dieva noteikumiem nozīmē iespēju pacelt galvu un dzīvot ar prieku, psalma turpinājumā mēs varam lasīt par situācijām, kad apkaunojumu/pazemojumu piedzīvo arī Dievam uzticīgs cilvēks. Tomēr arī šādas reālas dzīves situācijas nav likušas 119.psalma autoram atteikties no apņemšanās ievērot Dieva dotos brīnišķīgos padomus. 
Šī pārliecība nāk no atziņas, ka ir jādzīvo, ņemot vērā to, kā viss darbojas ilgtermiņā. Ja mums apkārt ir cilvēki, kuriem vajadzētu būt labiem padomdevējiem, bet viņi izrādās neuzticami - jo sliktāk šiem cilvēkiem. Viņu uzvedība patiesībā tikai nostiprina psalma autora pārliecību, ka tieši Dieva padomi ir vislabākie padomdevēji. 
Tātad Dieva likumi ir prieka avots. Šajā 119.psalma sākuma daļā šis vārds tiek izmantots vairākkārt; tas ir vārds, kas citur Bībelē apraksta to prieku un laimi, ko savstarpējās attiecībās cilvēks sniedz cilvēkam. 
Pat tad, ja mēs kādu personu pazīstam pietiekami labi, vienmēr no viņa var kaut ko jaunu uzzināt, mācīties. Tāpat attiecībā par Dieva labajiem padomiem – varbūt mums šķiet, ka mēs tos vairāk vai mazāk zinām, bet īstais prieka avots ir tos izzināt un saprast daudz dziļāk un pēc tam dzīvot saskaņā ar tiem. 

Interesanti, ka 119.psalms runā par cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādu ļaunumu attiecībā pret šiem likumiem kā tādiem. Tas nozīmē to, ka Dieva padomi neizvirza neiespējami augstus neizpildāmus standartus. 
Autora ideju mēs varam saprast, pārdomājot Desmit baušļus – nav tik sarežģīti pielūgt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu; nepielūgt citus dievus, nelietot Dieva Vārdu nepareizi, godāt māti un tēvu, izvairīties no laulības pārkāpšanas utt. Tas nav nekas pārdabisks. 
Sarežģītāk tas kļūst tad, ja ap mums ir citi cilvēki, kuri pielūdz citus dievus un zaimo Īsto Dievu, strādā 24/7 vai zog, melo un pārkāpj laulību. 
Tomēr galu galā mēs nonākam pie pamat problēmas/jautājuma – vai mēs to patiesībā VĒLAMIES… 
119.psalms mudina mūs atcerēties, ka ir vērts vēlēties dzīvot pēc Dieva padomiem/noteikumiem. 
Pateicība Dievam, ka caur Viņa Vārdu, caur Sakramentiem un caur Svētā Gara darbu mūsu sirdīs, mēs varam šādu VĒLĒŠANOS piedzīvot. 

svētdiena, 2023. gada 5. februāris

Ko Dievs teiks?

Jesajas 58:5-9-12 Sauc pilnā rīklē, netaupies! 
Cel savu balsi kā ragu! 
Stāsti manai tautai
par tās pārkāpumiem
un Jēkaba namam
par viņa grēkiem!
Dienu no dienas
tie meklē mani,
manas gaitas
tie kāro zināt –
itin kā tauta,
kas taisnību darījusi,
kas sava Dieva tiesas
nav pametusi,
tie jautā man tiesas spriedumus,
Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām
un tu neredzēji,
vārdzinājām sevi
un tu nezināji! –
pat gavēņa laikā
jūs meklējat sev tīkamo
un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos,
un neganti triecat ar dūri –
ne tāda nu jūsu gavēšana,
ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu,
diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi,
kad galvu liec kā niedri,
tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni,
Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, –
kad tiek atraisītas apspiestības važas,
kad noņem spaidu jūgu,
kad apspiesto atlaiž brīvībā
un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo
tu dali savu maizi,
kad nabagu un bezpajumtnieku
tu ieved namā,
kad ieraugi kailo
un apģērb viņu,
kad nenovērsies no otra,
kas tāds kā tu pats, –
tad tava gaisma izlauzīsies ausmā,
tava dziedināšana steigs plaukt,
taisnība ies tev pa priekšu,
un Kunga godība būs tavs aizsegs. 
Makss Lukado (Max Lucado) raksta: "Mēs esam visu laiku bagātākā kristiešu paaudze. Mēs esam attapīgi  izglītoti un pieredzējuši. Mēs varam apceļot pasauli divdesmit četrās stundās vai nosūtīt kādam ziņu milisekundē. Mums ir pieejami visizsmalcinātākie pētījumi un medikamenti. Mums ir pietiekami daudz resursu. Ar tikai 2 procentiem no pasaules graudu ražas pietiktu (ja tos sadalītu!) lai visā pasaulē nebūtu bada un nepietiekama uztura problēmas. Uz planētas ir pietiekami daudz pārtikas, lai katram cilvēkam būtu divi tūkstoši pieci simti kaloriju dienā. Mums ir pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu izsalkušos… Kad jūsu mazbērni atklās, ka dzīvojāt laikā, kad 1,75 miljardi cilvēku bija nabadzīgi un 1 miljards bija izsalkuši, ko viņi par to teiks?

Vēl svarīgāk ir, ko Dievs teiks? 
Kad Vecās Derības izraēlieši sūdzējās, ka Dievs neatbild uz lūgšanām pat pēc tam, kad viņi bija gavējuši, Viņš tiem sacīja: "Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk... maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs..." (7–9.p - Glika tulk.). 

Šis Bībeles fragments mums atklāj kaut ko ļoti svarīgu: citu vajadzību apzināšanās un cenšanās darīt visu iespējamo, lai tās apmierinātu, ir ārkārtīgi spēcīgs apliecinājums mūsu uzticībai Dievam. Viņš priecājas par mūsu laipnajiem darbiem. Izvēlēsimies koncentrēties uz citu vajadzībām, nevis domāt tikai par sevi. 

svētdiena, 2023. gada 29. janvāris

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 
Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 
Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to… 

svētdiena, 2023. gada 22. janvāris

Tuvojies Dievam

(Ps 27:1, 4-9) Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
[...] 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Saules sistēmā ir dažādas planētas. Merkurs (Saules sistēmas mazāka planēta, kas apriņķo Sauli 88 dienās) ir karsts, bet Neptūns (viena no Saules sistēmas milzu planētām un apriņķo Sauli 165 Zemes gados) ir auksts. Tas ir tāpēc, ka Merkurs atrodas tuvu Saulei un Neptūns ir tālu. Planētu virsmas temperatūru un klimatu nosaka daudz un dažādi aspekti, bet viens no ļoti svarīgiem faktoriem ir tās atrašanās tuvums siltuma avotam. 

Un tā tas ir arī mūsu garīgajā dzīvē. Kā Dieva bērniem mūsu garīgo temperatūru nosaka tas, cik tuvu esam Jēzum. Mēs bieži varam citiem stāstīt, ka ļoti gribētu būt tuvāk Dievam. Bet patiesība ir tāda, ka mēs esam tik tuvu Viņam, cik vēlamies būt, cik nolemjam būt un cik disciplinējam sevi būt. Mūsu tiekšanās pēc Dieva atklāj mūsu aizraušanos ar Dievu vai tās trūkumu. 
Psalma autors rakstīja: 
"Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs." (Ps 27:8). 
Mums vajadzētu vēlēties Viņu satikt un iepazīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, Viņš mums apsola, ka mēs Viņu atradīsim. Dievs neslēpjas no mums. Pravietis Jesaja šo Dieva plānu apraksta sekojoši: "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Jes 9:1). Savukārt apustulis Jēkabs raksta: "Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums..." (Jēk 4:8). 
Nav gluži tā, ka no mums nekas netiek sagaidīts. Protams, visa Labā iniciators ir Dievs, tomēr Viņš nav vardarbīgs attiecību veidošanā. Ja mēs atsaucamies Viņa aicinājumam un ilgojamies, meklējam un tuvojamies Viņam, Viņš tuvojas mums. Dievs nespiež mūs veidot attiecības ar Viņu. Mums ir jātic, jāgrib un jātiecas pēc tā. Un jo tuvāk mēs nonāksim Dievam, jo vairāk mēs ilgosimies pēc Viņa. 
Tāpēc tuvosimies Viņam un tas būs arī mūsu piedzīvojums. 

svētdiena, 2023. gada 15. janvāris

Pateicība par Dieva žēlastību

(1Kor 1:1-9) Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. 
Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. 
Tas notika pirms daudz daudz gadiem. Man toreiz varēja būt ne vairāk kā astoņpadsmit gadi. Bija jāatgriežas mājās pēc kāda pasākuma, un izrādījās, ka kāds no maniem draugiem (kurš bija mazliet vecāks par mani, jau ar autovadītāja apliecību un arī automašīnu) varēs mani nogādāt mājās, jo viņam tas bija pa ceļam. 
Mums ceļā bija jāpavada apmēram stunda un mēs visu ceļu runājām par kādu meiteni, kuru es arī mazliet pazinu. Patiesībā jau runāja tikai viņš, jo viss, ko es teicu, bija apmēram tā: “Ahā… nu jā… kā tad…”. No vienas puses es biju nedaudz apmulsis par šo situāciju, bet jutos arī pagodināt, ka kāds gados vecāks par mani dalās savās pārdomās un pārdzīvojumos. Kādā brīdi viņš pat apstājās ceļmalā, lai nolasītu man priekšā vēstuli, kuru bija uzrakstījis šai meitenei un gatavojās nosūtīt. 

Manam atmiņu stāstam nav laimīgas beigas… jo viņi tomēr neprecējās. Bet es gribēju šo gadījumu pieminēt ar mērķi parādīt un uzsvērt, kā cilvēki vēlas runāt un domāt (dažreiz tas pat var šķist kā apsēstība) tikai par to, kas viņus patiesi uztrauc, nodarbina vai sajūsmina. Nepaies ilgs laiks, atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, pirms jūs atklāsiet, kas patiešām ir viņa visas uzmanības centrā. 

Ja mums būtu kādas šaubas par ko apustulis Pāvils bija sajūsmā, kas bija viņa pārdomu un uzmanības centrā, tad šī pirmā rindkopa vienā no viņa daudzveidīgākajām un garākajām vēstulēm mums to atklāj. Atkal un atkal tur parādās viens vārds. Patiesībā, mums kā Bībeles lasītājiem, ir svarīgi saprast, kam ir pieķērusies apustuļa Pāvila sirds, jo ir tik viegli lasīt šo viņa vēstuli kā argumentētu pamācību sarakstu, kurā viņš norāda korintiešiem darīt šo un nedarīt to, it kā viņa vienīgā rūpe būtu viņus pāraudzināt. 

Tā tas nav! Apustuļa Pāvila galvenā tēma gan šeit, gan visā viņa dzīvē un darbā bija vienkārši Jēzus Kristus. Jēzus vārds šajos deviņos pantos parādās astoņas reizes. Apustulis Pāvils, šķiet, nevar beigt runāt par Jēzu Kristu, jo bez Jēzus nekam citam viņa dzīvē nebija jēgas. Un tas, ko apustulis Pāvils visvairāk vēlas, ir, lai arī cilvēki Korintā saprot – kā tas ir, ka Jēzus Kristus ir visas jūsu dzīves, jūsu domu, jūsu iztēles centrā. 
Ja viņi to varētu aptvert, tad visi citi jautājumi atrisināsies paši. 

Jo īpaši apustulis vēlējās, lai Jēzus būtu viņa vēstules lasītāju pasaules un vēstures izpratnes centrā. Lielākā daļa kristiešu Korintā nebija ebreji, bet gan "pagāni". Viņi bija ticējuši dažādiem dieviem un dievietēm, taču viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka vēsture, pasaules attīstība kaut kur virzīsies un ka viņu pašu dzīve varētu būt daļa no šīs virzības uz priekšu, uz kaut ko labāku. Atkal un atkal apustulis Pāvils aicina ieklausīties šajā apbrīnojamajā idejā: tagad viņi ir iesaistīti viena patiesā Dieva, Izraēla Dieva, mīlestības un spēka Lielajā Plānā, kurš visai pasaulei ir atklājies caur Viņa Dēlu. Tāpēc Jēzus Kristus ir visa centrā. 

Paskatieties, kā apustulis ar dažām rakstāmspalvas kustībām ieskicē Korintas kristiešiem atklāsmes ainu – visa viņu dzīve tagad ir saistīta ar Jēzus dzīvi. Vispirms Dievs ir viņus izvēlējies Savam īpašajiem mērķim Ķēniņā Jēzū (tas ir tas, ko nozīmē 'svētīts' un 'svēts' – skat. 2.pants). Man, piemēram, nav daudz uzvalku, bet ir viens, ko es glabāju visrūpīgāk un uzvelku tikai visīpašākajos gadījumos. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt 'svētam'. Tātad Dievs ir izvēlējies cilvēkus īpašiem mērķiem; un tiek sagaidīts, ka attiecīgie cilvēki sadarbosies ar Viņu. 

Bet, tiklīdz ticīgie Korintā ir piekrituši būt 'svēti' jeb īpaši, viņi atklāj, ka ir daļa no lielas un augošas vispasaules ģimenes, ka ir māsas un brāļi visiem, kas "piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu". Apustulim Pāvilam šī vārda piesaukšana faktiski ir vienīgā pazīme, kas liecina par piederību šai ģimenei (lai gan jau viņa laikā un līdz pat mūsdienām daudzi ir mēģinājuši ieviest arī citas piederības pazīmes). Protams, ir jāsaprot, ko nozīmē "piesaukt Viņa vārdu”. Bībelē tas nozīmē ticēt un uzticēties Tam Kungam YHWH, Izraēla Dievam. 
Tāpēc ir svarīgi ieklausīties apustuļa Pāvila argumentos par to, kas patiesībā notiek: Jēzū, Senās Izraēla tautas patiesajā ķēniņā, pasaules patiesajā Kungā Neaptveramais Visvarenais Dievs ir kļuvis klātesošs šajā pasaulē, ieaicinot visus cilvēkus savā ģimenē. Dievs viņiem deva Savu 'žēlastību' ķēniņā Jēzū (4.pants). 'Žēlastība' ir viens no tiem vārdiem, kas ietver sevī tik plašu un dziļu nozīmi. Šeit apustulis paskaidro, ka ar “Dieva doto žēlastību” ir jāsaprot Dieva mīlestība un izlēmīga rīcība cilvēku labā, kaut gan viņi neko nebija darījuši, lai to būtu pelnījuši. 

Šīs 'žēlastības' rezultāts ir tāds, ka Dieva viņus ir apdāvinājis (5.-6. pants). Korintas kristieši ir kļuvuši par daļu no kopienas, kas dedzīgi iegūst zināšanas par Dievu un Viņa piedāvāto jauno dzīvi, kas spēj pamācīt viens otru un tādējādi attīstīt un nodot tālāk īpašo pasludinājumu, ‘mesiānisko vēsti’, kas viņiem tika sniegta. Faktiski, runājot par “garīgajām dāvanām” (t.i. īpašajām spējām, ko Dievs cilvēkiem dod caur Svēto Garu, lai viņi varētu kalpot viens otram tā, kā viņi citādi nebūtu varējuši to izdarīt), arī Korintas kristieši tagad ir apdāvināti tik ļoti, ka apustulis to nosauc pat par bagātību.
Dievs viņus sauca un aicināja, Dievs viņus tagad bagātīgi apdāvina, un tas nozīmē, ka Dievs ļoti nopietni dara visu, lai Savu Lielo Labo Plānu nākotnē pilnīgi īstenotu. 

Bet tas jau nebija tikai kāds sens, viens īpašs gadījums. Agrīnās kristiešu draudzes Korintā piedzīvojums, iespējas un apsolījumi attiecās arī uz mums. 
Tas, ko apustulis Pāvils raksta par korintiešiem: piederība ģimenei, kuras tēvs ir Pats Dievs, bet vecākais brālis ir Jēzus, viņa unikālais Dēls – ir pieejams arī mums. Šis jaunais skatījums uz visu pasauli (Dieva pasauli ar Jēzu kā tās patieso Kungu) un uz katru cilvēku (aicinātu uzticīgam svētumam un kalpošanai Dievam) ir daļa no procesa, kurā Dievs ieaicina visus kristiešus – arī mūs šodien. 

Pateicība Dievam, ka arī mēs šādu žēlastību varam piedzīvot!