• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #apsolījumi. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #apsolījumi. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 26. novembris

Svētības

(Mt 5:1-12) Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams:
“Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.
Pirms daudziem gadiem tika uzņemta filma (The Sound Barrier, 1952) par pirmajiem pilotiem-izmēģinātājiem, kas cenšas pārsniegt skaņas barjeru. Līdz tam neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas ir iespējams. Bija pat idejas, ka lidmašīna sadalīsies milzīgā radītā spēka ietekmē.
Filmā daži piloti ar savām lidmašīnām pārsniedza maģisko skaitli 735 jūdzes stundā… tomēr vibrāciju rezultātā lidmašīnas sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces atsakās darboties pareizi, tiklīdz lidmašīna pietuvojas skaņas barjerai.

Visbeidzot, filmā ir kulminācijas brīdis, kad kāds pilots-izmēģinātājs izdomā, ko darīt. Viņam šķita, ka tad, kad lidmašīna pārvarēja skaņas barjeru, vadības ierīces sāka darboties pretēji paredzētajam. Parasti stūres pievilkšana liktu lidmašīnai pacelt priekšgalu uz augšu, bet tas tā nedarbojās. Ļoti riskēdams, pilots centās sasniegt skaņas ātrumu. Tad kritiskajā brīdī viņš nevis pavilka stūri atpakaļ, bet virzīja to uz priekšu. Parasti tas lidmašīnu novestu pie pikēšanas, taču viņa nojauta bija pareiza. Priekšgals pacēlās, un lidmašīna lidoja tālāk, ātri un brīvi, ātrāk, nekā jebkurš iepriekš bija lidojis.

Šis stāsts nav vēsturiski un tehniski pareizs. Čakam Jēgeram (Chuck Yeager), pirmajam cilvēkam, kurš reālajā dzīvē pārspēja skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai viņš visu ir darījis tā, kā parādīts filmā, bet Čaks apgalvoja, ka tā tas nav bijis.

Tomēr šis stāsts uzskatāmi ilustrē to, ko Jēzus dara ar dažiem šķietami vienkāršajiem vārdiem. Viņš paņem vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā.
Vienīgais izskaidrojums, šķiet, ir tas, ka Jēzus domā vadīt Dieva ļaudis kaut kur, kur viņi nekad iepriekš nav bijuši.

Jēzus nebija vienkārši lielisks skolotājs, un, ja mēs mēģināsim Viņu šādi raksturot un tulkot, mēs Viņu pārpratīsim. Mūsu Bībeles fragments ir slavenā "Kalna sprediķa" sākums (kas tālāk turpinās Mateja evaņģēlija 5., 6. un 7. nodaļā un Mateja izklāstā atklāj galvenās Jēzus pasludinājuma tēmas. Cilvēki bieži saka: “Cik brīnišķīga ir Kalna sprediķa mācība!” … un ja vien cilvēki to ievērotu, pasaule kļūtu labāka.

Taču, ja mēs domāsim, ka Jēzus vienkārši sēdēja un stāstīja cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs nesapratīsim, par ko patiesībā bija runa. Šīs "svētības", "brīnišķīgās ziņas", ko Viņš pasludina, nesaka: "Centieties tā dzīvot". Jēzus saka, ka cilvēki, kuri jau tagad šādi dzīvo, ir pareizā stāvoklī. Viņiem par to vajadzētu priecāties un to svinēt.

Parasti šajā pasaulē tiem, kas skumst, bieži vien nekļūst pēc mirkļa priecīgāk, lēnprātīgie tā arī nesaņem mantojumā zemi, tie, kas ilgojas pēc taisnīguma, bieži vien šīs ilgas aiznes sev līdzi kapā.
Tomēr Jēzus saka, ka ar Viņa iesākto darbu tas sāk mainīties. Šie Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā ir pasludinājums, nevis filozofiska pasaules analīze. Tas ir paziņojums par kaut ko, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs: labā vēsts, nevis labs padoms.

“Sekojiet man!” Jēzus sacīja saviem mācekļiem. Dievs dara ko jaunu, un šis "brīnišķīgo ziņu" saraksts ir daļa no Dieva aicinājuma, daļa no Viņa Plāna atklāsmes, kas liek mums saprast, ka Dievs darbojas jaunā veidā un ka tas ir tas, kā Viņa Plāns izskatās. Jēzus uzsāk jaunu laikmetu Dieva tautai un Dieva pasaulei. No šī brīža visas kontroles, par kurām cilvēki domāja, ka zina kā tās darbojas, sāk tagad darboties otrādi. Mūsu pasaulē joprojām lielākā daļa cilvēku domā, ka visa dzīves jēga sastāv no veiksmes, panākumiem, bagātības, ilgas dzīves. Jēzus šeit piedāvā brīnišķīgas jaunas ziņas pazemīgajiem, nabagajiem, sērojošajiem, miermīlīgajiem.

Vārds μακάριοι (makários) bieži tiek tulkots kā “svētīgs" vai “laimīgs”, bet daļa no nozīmes sevī ietver arī to, ka ir kādas brīnišķīgas ziņas, kuras dod pamatu priecāties.
Dievs darbojas Jēzū un caur Jēzu, lai sāktu pasaulē jaunu projektu, lai izdalītu dāsnas "svētības" visiem, kas tagad pievēršas Viņam un pieņem to jauno kārtību, ko Viņš dara. Taču tas nav tikai uzskaitījuma saraksts par cilvēkiem, kādus Dievs varētu svētīt. Tiek pasludināta Dieva Jaunā derība.

Vecajā derībā 5.Mozus grāmatā ir apraksts par to, kā ļaudis izgāja cauri tuksnesim un nonāca pie apsolītās zemes robežas, un tad Dievs viņiem deva svinīgu derību. Viņš uzskaitīja svētības un lāstus, kas tos piemeklēs, ja viņi būs paklausīgi vai nepaklausīgi (5Moz 28.nodaļa). Tagad Matejs savā evaņģēlijā mums ir parādījis Jēzu, kas nāk no Ēģiptes (Mt 2:15), caur ūdeni un tuksnesi (Mt 3: - 4:) un ieiet apsolītajā zemē (Mt 4:12-25). Šeit tagad ir Viņa Jaunā derība.

Kad šie apsolījumi piepildīsies?
Kristiešiem ir liels kārdinājums atbildēt: debesīs, pēc nāves. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Mt 5: 3,10,11 to saka: “Debesu valstība” pieder garā nabagajiem un vajātajiem, un tiem, kas cieš vajāšanas Jēzus dēļ, ir liela atlīdzība "debesīs". Taču tā ir nepareiza 'debesu' jēgas izpratne. Debesis ir Dieva telpa, kurā pastāv cita - Dieva - realitāte, kas ir 'blakus' mūsu parastajai ("zemes") realitātei un ar to reizēm savijas. Kādu dienu debesis un zeme tiks savienotas pilnībā, un atklāsies patiesais stāvoklis, kas pašlaik nav redzams.

Izpratnes pavediens ir lūgšanā, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem. Mums ir jālūdz, lai nāk Dieva valstība un notiek Dieva griba "kā debesīs, tā arī virs zemes". Debesu dzīvei - dzīvei valstībā, kurā Dievs jau ir ķēniņš - jākļūst par šīs pasaules dzīvi, pārveidojot pašreizējo "zemi" par skaistuma un prieka vietu (kādu to Dievs vienmēr ir bijis iecerējis).
Un tiem, kas seko Jēzum, ir jāsāk dzīvot saskaņā ar šiem principiem šeit un tagad. Tāda ir Kalna sprediķa un jo īpaši šo “svētlaimību/laimīguma" jēga.
Tas ir aicinājums dzīvot tagadnē tā, it kā mēs jau būtu Dieva apsolītajā nākotnē; jo patiesībā šī nākotne jau ir ieradusies tagadnē pateicoties Jēzum no Nācaretes.

Šādas idejas daudziem var šķist kā kaut kas nereāls, otrādi apgriezts dzīvesveids un principi, bet mēs esam aicināti (ar lielu uzdrīkstēšanos!) ticēt, ka patiesībā tas ir pareizais ceļš uz augšu.
Pamēģiniet un pārliecinieties.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 10. septembris

Atbilstoši apģērbties

(Rm 13:8-14) Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību. Jo baušļi: nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, neiekāro un ja vēl ir kāds cits bauslis – tie visi kopā izsakāmi šajā vārdā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara, tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. 
Turklāt jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. 
Tā kā pirmais iespaids ir svarīgs, mēs tiekam mudināti 'apģērbties tā, lai gūtu panākumus'. Un tas ir labi. Taču, ja domājam par to kā Dievs mūs redz, tad ārējam fiziskam apģērbam, šķiet, nebūs tik izšķiroša nozīme. 

Tomēr, tāpat kā spogulis atspoguļo Tavu fizisko izskatu, lai Tu varētu veikt korekcijas, Bībele atklāj Tavu garīgo stāvokli un norāda, ko ar to darīt. 
Piemēram, apustulis Jēkabs raksta: "Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos." (Jēk 1:23-25). 
Ideāli būtu katru dienu pavadīt laiku ielūkojoties Svētajos Rakstos, citādi var gadīties, ka Tu staigāsi apkārt garīgi noplucis. 
Apustulis Pāvils raksta: "...bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm." (Rm.13:14).

Čaks Svindols (Charles R. Swindoll) raksta: "Pārmaiņu ienaidnieks numur viens ir mūsu pašapmierinātā grēcīgā daba. Līdzīgi kā izlutināts bērns, tā gadiem ilgi ir tikusi apmierināta un lutināta, tāpēc tā neatkāpsies tāpat vien..." 

Ilgstošas pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet prasa laiku. Tāpēc sagaidi, ka reizēm gadīsies neveiksmes, un neļauj tām Tevi izsist no sliedēm. Kad jūties, ka vēlies atmest visam ar roku, tad ir īstais brīdis krist uz ceļiem un lūgt Dievu, lai Viņš palīdz atgriezties uz pareizā ceļa. Viņš to arī izdarīs! 

svētdiena, 2023. gada 20. augusts

Kānaāniešu sievietes "lielā ticība"

(Mt 15: 21–28) Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 
Viens no lielākajiem morāles un kultūras problēmjautājumiem pēdējos simts gados ir bijis rasu identitātes jautājums. Pirms vairāk ka pusgadsimta pasaule ar šausmām uzzināja, ka vācu nacisti ir nogalinājuši sešus miljonus cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija ebreji. Tad pasaule ar vēl lielākām šausmām vēroja, kā Dienvidāfrikā pastāvošā aparteīda sistēma simtiem veidos diskriminēja lielāko daļu iedzīvotāju tikai viņu ādas krāsas dēļ. Galu galā pārmaiņas tomēr notika. Tomēr citās pasaules daļās vēl šodien radikāli tiek šķiroti dažādu rasu cilvēki.

Tagad daudzām pasaules valstīm ir jārisina grūts uzdevums: pieņemot plaši izplatīto pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no rases un ādas krāsas, kā panākt, lai tas darbotos reālā sabiedrībā, lai cilvēki ar ļoti atšķirīgu izcelsmi varētu dzīvot kopā mierā un harmonijā. Joprojām ir daudz aizspriedumu, naida un aizdomu, kas ir jāpārvar.

Tāpēc, lasot šo evaņģēlija stāstu Bībelē, mums tas var šķist diezgan šokējošs. Izskatās, it kā Jēzus iesākumā atteiktos palīdzēt kādai sievietei (kam vajadzīga palīdzība!) tikai tāpēc, ka viņa ir no nepareizās rases. Kā mēs reaģētu uz ziņu par ārstu vai medmāsu, kas atsakās ārstēt pacientu, jo viņš nav no pareizās ģimenes vai nav ar pareizo ādas krāsu.

Šis Bībeles fragments šķiet ļoti dīvains. Kas te notiek?
Mums ir jāsaprot, ka šeit tiek definēta Jēzus galvenā misija. Viņš nebija vienkārši ceļojošs ārsts, kura uzdevums bija dziedināt ikvienu slimu cilvēku, ko Viņš sastapa. Viņam bija ļoti īpašs aicinājums – Dieva tautai (Israēlam) bija jāzina, ka viņu Dievs tagad beidzot piepilda savus apsolījumus. Valstība, pēc kuras ebreji bija ilgojušies un lūguši, sāka parādīties. Un Jēzus bija tās vēstnesis (un, kā mācekļi lēnām sāka saprast, Viņš pats bija Dieva svaidītais ķēniņš).

Un šī vēsts pirmkārt bija domāta pašai Dieva tautai (Israēlam). Ja tas tā nebūtu, tas nozīmētu, ka Dievs bija kļūdījies, izvēloties un aicinot 12 ciltis būt Viņa īpašajai tautai, apsolījuma nesējiem, caur kuriem Viņa vārds un Viņa jaunā dzīve tiks nesta un atklāta pārējai pasaulei. Lai gan daudzi kristieši, diemžēl, ir mēģinājuši aizmirst Dieva tautas (Israēla) īpašo nozīmi Dieva nodomos, Jaunās Derības autori to tā nekad nedara, un Jēzus pats nekad nav (kaut netieši!) norādījis uz kaut ko citu. Kā Viņš saka Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Viņš bija nācis nevis atcelt likumu, bet gan to piepildīt; nevis likvidēt "Israēla", Dieva izredzētās tautas, misiju, bet gan piepildīt mērķi, kura dēļ šī tauta vispār bija radusies. Ja Dieva jaunajai dzīvei bija jānāk pasaulē, tad tai bija jānāk caur Viņa tautu (Israēlu).

Tāpēc ebrejiem vispirms bija jādzird šī vēsts. Ja apsolījumus nesošajiem ļaudīm draudēja apsolījumu aizmiršana, viņiem tas ir jāatgādina tieši tāpēc, ka apsolījumi tagad piepildās. Ja Jēzus un Viņa sekotāji būtu vienkārši sākuši visaptverošu misiju plašajā pasaulē (pirms Dieva nodoms ar “īpaši aicināto tautu” ir pabeigts), viņi būtu padarījuši Dievu par meli. Tāpēc pats Jēzus un viņa sekotāji savu darbību gandrīz pilnībā ierobežoja tikai ar jūdu tautu.

Taču, kā jau tas notiek daudzos Jēzus publiskās karjeras notikumos, nākotne arvien ielaužas tagadnē – pat, šķiet, pārsteidzot pašu Jēzu!

Kanaāniešu sievietei patiešām ir liela ticība. Viņa ne tikai skaidri tic, ka Jēzus var dziedināt viņas daudz cietušo meitu. Viņa uzrunā Jēzu kā "Dāvida dēlu” (lieto ebreju mesiānisko titulu), ko paši mācekļi attiecībās ar Jēzu, šķiet, nedarīja. Un, kas ir visievērojamākais, viņa saprot kā Dieva plānam par Israēla tautas īpašo misiju bija jāīstenojas praksē visu apkārtējo tautu labā. Jā, viņa saka, – suņi nevar vienkārši tikt pie bērnu ēdiena, kas atrodas uz galda (viņa pieņem apzīmējumu "suns", kas bija parasts veids, kā parādīt pagānus kā zemāku kastu). Taču viņa arī uzstāj uz savām tiesībām. Ja Israēla tauta patiešām ir apsolījumus nesošā tauta, tad Izraēlas Mesija galu galā nesīs svētību visai pasaulei. (Suņi dalīsies no tā, kas nokritīs no bērnu galda.)

Par vienu mēs varam būt droši – agrīnā baznīca to visu nebija izdomājusi. Jau no kristīgās kustības pirmsākumiem, par pagānu pieņemšanu/uzskatīšanu par vienlīdzīgiem ar jūdiem, baznīcā notika cīņa. Tas nebija viegli. Bet galu galā šī cīņa beidzās ar atziņu, ka pagāni IR jāpieņem (īpaši Pāvila nopelni šajā ziņā!).

Iespējams, ka tas, ko mēs šeit lasām, mūs pārsteidz tikpat ļoti, kā toreizējos Jēzus sekotājus. Sievietes ticība it kā paātrināja gaidīšanas periodu, laiku, kad Jēzus ieradīsies Jeruzalemē kā Izraēla Mesija, tiks nogalināts un augšāmcelsies, un tad sūtīs savus sekotājus pa visu pasauli. Mācekļi un, iespējams, arī pats Jēzus vēl nebija gatavi Golgātai. Šī ārzemniece, svešiniece jau uzstāj uz attiecībām, kādas tās būs pēc Lieldienām.

Tā tas ir un notiek arī visā turpmākajā vēsturē. Šķiet būt kristietim mūsdienu pasaulē, tas ir ticībā lūgt Dievam, lai Viņš jau tagad dara to, kas varbūt ir sagaidāms kaut kad nākotnē.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā daudzi kristieši piekrita, ka verdzība ir ļaunums un ka ar laiku tai būs jābeidzas, bet daudzi šo jautājumu vēl negribēja risināt uzreiz. Viljams Vilberforss (William Wilberforce) un viņa draugi strādāja un lūdza, pat veltīja savu dzīvi tam, lai verdzības izbeigšana, kas varbūt varētu notikt tālā nākotnē, ar Dieva spēku notiktu tagadnē. (Viljams nomira 3 dienas pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Britu Parlaments ir pieņēmis “Likumu par verdzības atcelšanu”.) 

Tāda ir "lielā ticība", ar kuru Jēzus apsveica kānaāniešu sievieti mūsu evaņģēlija fragmentā.

Kādi ir jautājumi, ar kuriem mēs saskaramies šodien?
Kādus Dieva apsolījumus mēs zinām (kas varētu piepildīties tālā nākotnē), pēc kuriem mums vajadzētu lūgt, un ar “lielu ticību” darīt visu iespējamo, lai tas sāktu piepildīties jau tagad? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 13. augusts

Vai Tu šodien esi vētrā?

(Mt 14:22-33) Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekams Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!" Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: "Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu." Un Viņš sacīja: "Nāc!" Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: "Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?" Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: "Patiesi Tu esi Dieva Dēls."
Kad "Jēzus [...] lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu" – vai Viņš zināja, ka drīz sāksies vētra? Iespējams. Tad kāpēc Viņš sūtīja viņus briesmās? Manuprāt, lai viņi mācītos un pieaugtu; lai stiprinātu viņu ticību. 
Bībelē mēs lasām, ka tad, kad "Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams..., tie izbijās un sacīja: "Tas ir spoks." ... Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!"" (25.-27. p.). 
Šeit es saskatu trīs svarīgas mācības: 
  1. Kalpošana Dievam neatbrīvo no dzīves vētrām. Bet Jēzus ir apsolījis būt ar mums, kad tajās atrodamies. 
  2. Tas, ko Tu uztver kā vēl vienu iespējamu problēmu, var būt Jēzus, kas nāk pie Tevis. Mācekļi domāja, ka Jēzus ir spoks, lai gan patiesībā Viņš bija viņu Pestītājs. 
  3. Jēzus var neparādīties tad, kad Tu to vēlies, bet Viņš vienmēr ieradīsies laikā. Pirms Jēzus parādījās, mācekļi vairākas stundas bija pavadījuši vētrā. Un, kad Viņš ieradās, Viņš teica: "Es tas esmu. Nebīstieties." 
Ievēro, ka pirms Jēzus risināja to, kas mācekļus apdraudēja no ārpuses, Viņš parūpējās par viņu iekšienes līdzsvaru un mieru. Tieši tā Jēzus darbojas arī šodien. Vispirms Viņš maina Tevi... un tikai tad Viņš maina Tavus apstākļus. Rezultātā Tu pieaudz ticībā un galu galā esi labāk sagatavots tikt galā ar nākamo vētru, kas varētu Tevi dzīvē sagaidīt.

svētdiena, 2023. gada 30. jūlijs

Pieci dzīvi mainoši jautājumi

(Rm 8:26-39) Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un kas pēc viņa iepriekšējā nodoma ir aicināti, viss nāk par labu. Tos, par kuriem Dievs jau iepriekš ir lēmis, tos viņš arī noteica izveidot līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu vidū. Un, par kuriem viņš jau iepriekš ir noteicis, tos viņš arī aicina, un, kurus aicina, tos arī attaisno, un, kurus attaisno, tos arī pagodina.
Ko lai mēs par to sakām? Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums? Kā tad viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas? Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? – Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? – Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs! Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai nelaimes, vai vajāšanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens? Tā, kā ir rakstīts:
tevis dēļ mēs augu dienu topam nodoti nāvē,
mēs esam pielīdzināti kaujamām avīm.
Bet visā tajā mēs pārpārēm esam uzvarētāji, pateicoties Kristum, kas mūs ir mīlējis. Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 
Mūsu Bībeles lasījuma fragmentā apustulis Pāvils uzdod piecus dzīvi mainošus jautājumus, par kuriem būtu labi padomāt arī mums šodien:
  1. "Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?" (Rom 8:31) Patiešām, ja Dievs ir mūsu pusē, kas var mums kaitēt? No kā mums ir jābaidās? 
  2. "… viņš, kas savu paša Dēlu nav saudzējis, bet atdevis viņu par mums visiem, līdz ar viņu nedāvās mums visas lietas?" (Rom 8:32) Vai Dievs izglābs mūsu dvēseles un pēc tam atstās mūs pašiem par sevi rūpēties? Vai Viņš pievērstos mūsu mūžīgajām vajadzībām un ignorētu mūsu zemes vajadzības? Protams, ka nē! 
  3. "Kas apsūdzēs Dieva izredzētos?" (Rom 8:33) Vai Dievs? Nē! Viņš ir tas, kas mums ir devis jaunu statusu visa universa priekšā. Katra balss, kas mūs apsūdz, tostarp mūsu pašu balss, Debesu tiesā neko nenozīmē. Dieva pieņemošā attieksme pārspēj jebkuru noraidījumu. 
  4. "Kas tos pazudinās?" (Rom 8:34) Kas tad mūs nosodīs? Cilvēki var vērsties pret mums, aprunāt mūs, bet Jēzus ir mūsu aizstāvības garants, un Viņš apklusinās jebkuru apsūdzību. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņa žēlastība jūs apklāj. 
  5. "Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības?" (Rom 8:35) Apustulis Pāvils pats atbild uz šo jautājumu – nāve nevar un dzīvība nevar; eņģeļi nevar un dēmoni nevar; mūsu bailes par šodienu, mūsu raizes par rītdienu un pat elles spēki nevar atturēt no Dieva mīlestības (skat. Rom 8:38-39).
Nekas visā radībā nekad nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājas Kristū Jēzū, mūsu Kungā. 
Vai tas nav lieliski? 

svētdiena, 2023. gada 25. jūnijs

Brīdinājumi un iedrošinājumi

(Mt 10:24–31) Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. 
Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 
Kura pavēle Bībelē atkārtojas visbiežāk?
Mēs varētu iedomāties, ka tas ir kaut kas sarežģīts, grūts, pat skarbs. Piemēram – Uzvedies labi! Daudz lūdz! Godini Dievu no visas sirds! Ziedo vairāk naudas!
Tu kļūdies. Tas ir rīkojums, ko mēs atrodam šajā īsajā evaņģēlija fragmentā 3x (26., 28. un 31. pantā): Nebaidieties!

Ir viegli saprast, kāpēc Jēzum vajadzēja teikt saviem mācekļiem, lai viņi nebaidās. Galu galā Viņš jau ir izteicis brīdinājumu, ka varas iestādes viņus vajās; ka viņi cietīs no fiziskas un emocionālas vardarbības; un tagad arī vēl tas, ka cilvēki sāks viņus apsaukāt tādiem vārdiem, ar kādiem jau apsaukāja Jēzu. Ir no kā baidīties! Un tomēr Viņš saka: Nebaidieties!

Kāpēc ne? Kādu iemeslu Jēzus min?
Ne tādu, kādu mēs sagaidām. Mēs varētu iedomāties, ka Viņš teiks: "jo Dievs par jums parūpēsies". Nu, galu galā Jēzus to arī saka. Bet pirmais iemesls, ko Viņš min (26.-27. pants), ir tas, ka pienāks laiks, kad viss būs atklāts. Viss, kas pašlaik ir noslēpums, kļūs zināms.

Kāpēc tas nozīmē, ka nav jābaidās?
Daudzi cilvēki viņu visprivātāko domu un vārdu atklāšanu uzskatītu par vēl vienu iemeslu, lai baidītos. Jēzus, šķiet, pieņem, ka tas, kas tajā dienā nāks gaismā, ir mācekļu uzticība un ticība; būs redzams, ka viņi ir sekojuši patiesajam Israēla Mesijam, patiesajam pasaules Kungam. Viņu pacietība un neatlaidība parādīsies atklātībā. Tas, kas varēja izskatīties pēc stūrgalvības vai pat augstprātības, beidzot tiks atzīts par to, kas tas ir, proti, par apņēmību sekot dzīves Kungam, lai kur Viņš vestu. Citiem vārdiem sakot, patiesība atklāsies, taisnīgums uzvarēs, un tie, kas ir dzīvojuši godīgi un nevainīgi, neskatoties uz to, ko par viņiem saka pasaule, tiks attaisnoti. Tāda nopietna perspektīva, nevis pavirša vēsts “Dievs-tevi-vienmēr-sargās“, ir tas, ko Jēzus galu galā piedāvā.

Bet, lai viņi iemācītos nebaidīties, viņiem ir arī jāiemācās, ka ir kaut kas, no kā patiešām ir jābaidās (lai gan šis brīdinājums (28. pants) tiek līdzsvarots ar vēl vienu "nebaidieties" 31. pantā). Daudzus cilvēkus šis fragments ir mulsinājis, un mums tas ir jāaplūko nedaudz rūpīgāk. Kāpēc Jēzus saviem sekotājiem saka nebaidīties, tad baidīties, tad atkal nebaidīties, un tas viss tikai dažos teikumos?

Jēzus uzskatīja, ka Israēla tauta Viņa laikā saskārās ar ienaidniekiem divos diezgan atšķirīgos līmeņos. Bija acīmredzami ienaidnieki: Roma, Hērods un viņu padotie. Tie bija tie, kam ir vara nogalināt ķermeni.
Bet bija arī citi, tumšāki ienaidnieki, kuriem ir vara nogalināt arī dvēseli: ienaidnieki, kuri cīnījās par dvēseli arī Jēzus kalpošanas laikā, un kuri izmanto tos acīmredzamākos ienaidniekus kā aizsegu. Tāpēc tas ir vēl bīstamāk. Dēmoniskie spēki, kas alkst pēc Dieva ļaužu dvēseles, kā ēsmu uz āķa izmanto cilvēku vēlmi pēc atmaksas. Gaismas ļaudis nekad nav vairāk pakļauti riskam kā tad, kad viņi tiek vilināti cīnīties pret tumsu ar vēl lielāku tumsu. Tas ir tas, no kā mums vajadzētu baidīties.

Taču tajā pašā laikā, lai līdzsvarotu šīs bailes - un pat atsvērtu tās - mums ir viens no Jēzus visspilgtākajiem apsolījumiem par Dieva mīlestību un rūpēm ne tikai par katru no Viņa brīnišķīgajiem radījumiem (cilvēkiem!), bet arī par katru matu uz mūsu galvām.

Ir svarīgi, lai būtu skaidrs – daži cilvēki domā, ka tad, kad Jēzus mudina mūs bīties no tā, kurš var pazudināt miesu un dvēseli ellē, Viņš domā pašu Dievu. Taču šeit runa ir tieši par pretējo. Dievs ir tas, no kura mums nav jābaidās. Patiešām, Viņš ir tas, kam mēs varam uzticēt savu dzīvību, savu dvēseli, savu ķermeni, visu.

Dažreiz esmu dzirdējis, kā cienījami un nopietni kristiešu sludinātāji norāj cilvēkus par to, ka viņi lūdz Dievu par pavisam nenozīmīgām lietām: par stāvvietu automašīnai uz ielas, par labiem laika apstākļiem baznīcas pasākumam, par to, lai kāds pazudis priekšmets tiktu atrasts.
Protams, ir daudz svarīgākas lietas, par kurām ir jālūdz, un mums vajadzētu to darīt. Bet, ja Dievs patiešām ņem vērā katru zvirbuli debesīs un katru mūsu galvas matiņu, tas nozīmē, ka, tāpat kā nekas nav pārāk liels, lai Viņš to darītu, tā arī nekas nav pārāk mazs, lai Viņš par to rūpētos.

Šajā kontekstā vēstījums ir skaidrs. Tu esi vērtīgāks par daudziem zvirbuļiem, tāpēc esi drošs, ka Dievs zina un rūpējas par tavas dzīves detaļām, pat tad, kad tu saskaries ar kārdinājumiem un briesmām, kas tik viegli tevi ieskauj. Mums, Jēzus sekotājiem, noteikti nāksies piedzīvot uzbrukumus visos līmeņos. Taču mums vajadzētu iemācīties, ka Tas, kam mēs kalpojam, ir stiprāks par visspēcīgāko pretinieku, kādu mēs jebkad varētu sastapt. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 11. jūnijs

Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 
Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.

svētdiena, 2023. gada 5. marts

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.
Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:
(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 
Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.
(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 
Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 
(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 
Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 
...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)
Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 
Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)
Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā. 

svētdiena, 2023. gada 19. februāris

Pravietojumi ir piepildījušies

(2Pēt 1:12-21) Tādēļ es vienmēr jums atgādināšu šīs lietas, kaut arī jūs tās zināt un šajā patiesībā esat stipri, jo, kamēr vien esmu šajā miesas mājoklī, es uzskatu, ka ir taisnīgi ar atgādinājumiem jūs turēt nomodā; jo es zinu, ka drīz man šis mājoklis ir jānoliek, kā arī mūsu Kungs Jēzus Kristus man to ir atklājis. Es centīšos arī, lai pēc manas aiziešanas jūs vienmēr šīs lietas atcerētos. 
Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna. Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs. Vispirms jums jāsaprot, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi skaidrojams, jo ne jau pēc cilvēka gribas pravietojumi tika pasludināti, bet tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki. 
Es šo rakstu agri no rīta. Aiz loga vēl ir tumša nakts. Un tas uz mirkli man liek atcerēties bērnību, kad es reiz ziemā vēlu vakarā (kopā ar saviem vecākiem!) tumsā devos uz mājām. Es jutos ļoti piekusis un būtu labprātāk nespēris ne soli tālāk. Bet viņi man ieteica paraudzīties uz augšu… Un tā, raudzīdamies zvaigžņotajās debesīs, es spēju pieveikt atlikušo ceļa posmu, lai nokļūtu siltumā, drošībā – mājās. 
Es neesmu labs zvaigžņu pazinējs. Varbūt varu, atrodoties Latvijā (arī Anglijā), atrast Lielos Greizos Ratus. Tad vēl esmu dzirdējis, ka jau no seniem laikiem par agrīnu rītausmas vēstnesi tika uzskatīta "rīta zvaigzne” (lai gan patiesībā tā ir planēta Venēra), kas bieži darbojas kā zīme, ka rīts ir klāt. 

Apustulis Pēteris arī piemin “Rīta Zvaigzni”, kas “uzlēks jūsu sirdīs” (19. pants)… un viņš šeit nerunā par vienkāršu zvaigzni/planētu. Apustulim Pēterim “Rīta Zvaigzne” ir paša Jēzus atnākšana, kas norāda uz Dieva Lielo Dienu. Visam, kam agrīnie kristieši ticēja, bija šī īpašā perspektīva: noteikti pienāks laiks, kad tas, kas iesākās ar Jēzus pirmo atnākšanu mūsu pasaulē, tiks pabeigts (ar Viņa atgriešanos). 
Tas palīdz mums saprast, kāpēc Pēteris raksta to, ko viņš raksta 12.–15. pantā. Viņš zina, ka tuvojas viņa nāves stunda (Jēzus bija viņu brīdinājis par to – Jāņa 21:18-19). Tāpēc viņam bija svarīgi būt pārliecinātiem, ka vēstules lasītāji spēs saprast/paturēt tās patiesības, kuras viņš bija mācījis. Apustuļa nāve nedrīkst nozīmēt kristīgās ticības pagrimumu. 

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jāgaida tumsā, nesaprotot kam sekot, kam nē. Jēzus Kristus jau ir atklājies Pēterim, Jēkabam un Jānim, kad viņi stāvēja kopā ar Viņu kalnā (Mt 17:1-9). Šī, starp citu, ir vienīgā reize ārpus evaņģēlijiem, kad kāds atsaucas uz šo īpašo piedzīvojumu (kā Jēzus pēkšņi staroja īpašā gaismā; kā Viņš sarunājās ar Mozu un Eliju; kā balss no debesīm pasludināja, ka Viņš patiešām ir Dieva dēls).
Šis stāsts, kā Pēteris apgalvo, nav “sagudrots stāsts”. Jādomā, ka kādi agrīnās baznīcas ticības pretinieki ņirgājās par neparastajiem stāstiem, kas par Jēzu tika stāstīti. Apustulis Pēteris uzstāj, ka tā visa bija patiesība.

Šo aculiecinieku liecību rezultātā, visi apustuļi un visa pirmo kristiešu kopiena varēja atskatīties uz Bībeles pravietojumiem – šo lielo visu aptverošo stāstu, kas visu laiku darbojās kā ceļa norādījumi – un varēja sākt saskatīt/saprast kāda tam visam ir jēga.
Viens no pravietojumiem patiešām bija par “zvaigzni" (4.Mozus 24:17). Tolaik tas tika saprasts kā pravietojums par Mesijas nākšanu, un, iespējams, tas Pēteri iedvesmoja nosaukt Jēzu kā "Rīta Zvaigzni" savas otrās vēstules 1.nodaļas 19.pantā.
Apustulis Pēteris raksta, ka tas, kas notika ar Jēzu neparastajā godības atklāsmē, nozīmē to, ka tagad var patiesi sākt saprast senos jūdu rakstus (jo mēs zinām ar ko viss beidzas). Dieva godības atklāsme Jēzū Kristū ir cieši saistīta ar apsolījumu, ka arī mēs varēsim būt “dievišķās dabas līdzdalībnieki” (2Pēt 1:4). Šajā ziņā apustuļa Pētera vēstule ir unikāla, atklājot kā šīs divas lietas ir saistītas.

Apustulis Pēteris cenšas paskaidrot saviem lasītājiem jauno situāciju, kas bija kļuvusi realitāte (par ko ebrejiem viņu rakstos nebija pilnīgas skaidrības). Vecās Derības dažādās vietās ir pierakstīti apsolījumi, ka reiz atklāsies Dieva godība, tiks atjaunots Templis un parādīsies Mesija, lai glābtu savu tautu.
Nu, tas bija noticis! Agrīnie kristieši ticēja, ka Jēzus atnākšana bija/ir visu šo ilgu/vēlmju piepildījums. Vispirms jau Jēzus apskaidrošana, tad nedaudz vēlāk Viņa augšāmcelšanās, to pierāda.
Problēma ir tajā, ka neviens nekad nebija iedomājies, ka starp Mesijas parādīšanos un šīs-pasaules beigām, jeb Lielās Dienas rītausmu būs tāda liela laika nobīde. Nebija nekādu minējumu par to, kāds varētu būt šis starp-periods un pat kāpēc šādam periodam vajadzētu pastāvēt.

Tāpēc apustulis Pēteris, tāpat kā citi apustuļi, ķērās pie darba, lai balstoties uz Svētajiem Rakstiem (Vecā Derība!) izskaidrotu, kāpēc ir šāda kavēšanās un (tik ļoti svarīgi arī mums!) kas pa to laiku būtu jādara. Mēs, kristieši, sākot no tām dienām līdz mūsdienām atrodamies situācijā, kādu viņš apraksta 19. pantā: Jēzus (Viņa piedzimšana, apskaidrošana/pārveidošana, nāve un augšāmcelšanās) ir apstiprinājis Svēto Rakstu Vecās Derības pravietiskos vārdus. Tagad mēs turamies pie tiem, uzticamies tiem un sekojam tiem kā cilvēki, kas uzticas un seko kabatas lukturītim caur nakts tumšākajam laikam līdz brīdim, kad Jēzus beidzot atkal parādīsies kā Rīta Zvaigzne, lai uzsāktu apsolīto Dieva Lielo Dienu.

Taču tagad mums ir jāapdomā/jāpārrunā kāds iespējams iebildums.
Pieņemsim, ka šis Svēto Rakstu lasīšanas/skaidrošanas veids ir tikai kristiešu izgudrojums.
Pieņemsim, ka Bībelē (Vecajā Derībā) tas viss bija domāts savādāk.
Apustulim Pēterim ir stingrs/noteikts arguments pret šādiem iebildumiem (20. un 21. pants). Tas nav privātas interpretācijas jautājums. Tas nav atkarīgs no cilvēkiem, jo Svētie Raksti galu galā neradās kādiem cilvēkiem vienkārši nolemjot uzrakstīt šo vai to. Jā, Bībelē ir ārkārtīgi plašs materiālu klāsts, sākot no dzejas un vēstures līdz pareģojumiem un dīvainām simboliskām atklāsmēm. Bet aiz dažādiem žanriem un dažādiem autoriem ir dievišķā iedvesma/inspirācija, kas, neapejot cilvēku prātus, personības un attiecīgās situācijas, caur cilvēku vārdiem atklāj Dieva Vārdu (“…tos runāja Svētā Gara vadīti Dieva cilvēki” (21.p).

Tāpat kā visi citi agrīnie kristieši, apustulis Pēteris stingri turas pie divām principiem: senajiem rakstiem (Vecās Derības Svētie Raksti) un viņiem atklātā/apskaidrotā Dieva Dēla.
Ja mēs nepaturam redzes lokā Jēzu Kristu, tad nesaprotam par ko īsti Vecās Derības Raksti runā. Ja mēs ignorējam Svētos Rakstus, tad īsti nesapratīsim kas Jēzus bija un ko Viņš darīja. Mums ir vajadzīgi Svētie Raksti un Dieva Dēls Jēzus Kristus. Un mums ir jāturas pie abiem, lai Rīta Zvaigzne iemirdzas mūsu sirdīs, un tad caur mums atspīd visā pasaulē.

svētdiena, 2023. gada 15. janvāris

Pateicība par Dieva žēlastību

(1Kor 1:1-9) Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. 
Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. 
Tas notika pirms daudz daudz gadiem. Man toreiz varēja būt ne vairāk kā astoņpadsmit gadi. Bija jāatgriežas mājās pēc kāda pasākuma, un izrādījās, ka kāds no maniem draugiem (kurš bija mazliet vecāks par mani, jau ar autovadītāja apliecību un arī automašīnu) varēs mani nogādāt mājās, jo viņam tas bija pa ceļam. 
Mums ceļā bija jāpavada apmēram stunda un mēs visu ceļu runājām par kādu meiteni, kuru es arī mazliet pazinu. Patiesībā jau runāja tikai viņš, jo viss, ko es teicu, bija apmēram tā: “Ahā… nu jā… kā tad…”. No vienas puses es biju nedaudz apmulsis par šo situāciju, bet jutos arī pagodināt, ka kāds gados vecāks par mani dalās savās pārdomās un pārdzīvojumos. Kādā brīdi viņš pat apstājās ceļmalā, lai nolasītu man priekšā vēstuli, kuru bija uzrakstījis šai meitenei un gatavojās nosūtīt. 

Manam atmiņu stāstam nav laimīgas beigas… jo viņi tomēr neprecējās. Bet es gribēju šo gadījumu pieminēt ar mērķi parādīt un uzsvērt, kā cilvēki vēlas runāt un domāt (dažreiz tas pat var šķist kā apsēstība) tikai par to, kas viņus patiesi uztrauc, nodarbina vai sajūsmina. Nepaies ilgs laiks, atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, pirms jūs atklāsiet, kas patiešām ir viņa visas uzmanības centrā. 

Ja mums būtu kādas šaubas par ko apustulis Pāvils bija sajūsmā, kas bija viņa pārdomu un uzmanības centrā, tad šī pirmā rindkopa vienā no viņa daudzveidīgākajām un garākajām vēstulēm mums to atklāj. Atkal un atkal tur parādās viens vārds. Patiesībā, mums kā Bībeles lasītājiem, ir svarīgi saprast, kam ir pieķērusies apustuļa Pāvila sirds, jo ir tik viegli lasīt šo viņa vēstuli kā argumentētu pamācību sarakstu, kurā viņš norāda korintiešiem darīt šo un nedarīt to, it kā viņa vienīgā rūpe būtu viņus pāraudzināt. 

Tā tas nav! Apustuļa Pāvila galvenā tēma gan šeit, gan visā viņa dzīvē un darbā bija vienkārši Jēzus Kristus. Jēzus vārds šajos deviņos pantos parādās astoņas reizes. Apustulis Pāvils, šķiet, nevar beigt runāt par Jēzu Kristu, jo bez Jēzus nekam citam viņa dzīvē nebija jēgas. Un tas, ko apustulis Pāvils visvairāk vēlas, ir, lai arī cilvēki Korintā saprot – kā tas ir, ka Jēzus Kristus ir visas jūsu dzīves, jūsu domu, jūsu iztēles centrā. 
Ja viņi to varētu aptvert, tad visi citi jautājumi atrisināsies paši. 

Jo īpaši apustulis vēlējās, lai Jēzus būtu viņa vēstules lasītāju pasaules un vēstures izpratnes centrā. Lielākā daļa kristiešu Korintā nebija ebreji, bet gan "pagāni". Viņi bija ticējuši dažādiem dieviem un dievietēm, taču viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka vēsture, pasaules attīstība kaut kur virzīsies un ka viņu pašu dzīve varētu būt daļa no šīs virzības uz priekšu, uz kaut ko labāku. Atkal un atkal apustulis Pāvils aicina ieklausīties šajā apbrīnojamajā idejā: tagad viņi ir iesaistīti viena patiesā Dieva, Izraēla Dieva, mīlestības un spēka Lielajā Plānā, kurš visai pasaulei ir atklājies caur Viņa Dēlu. Tāpēc Jēzus Kristus ir visa centrā. 

Paskatieties, kā apustulis ar dažām rakstāmspalvas kustībām ieskicē Korintas kristiešiem atklāsmes ainu – visa viņu dzīve tagad ir saistīta ar Jēzus dzīvi. Vispirms Dievs ir viņus izvēlējies Savam īpašajiem mērķim Ķēniņā Jēzū (tas ir tas, ko nozīmē 'svētīts' un 'svēts' – skat. 2.pants). Man, piemēram, nav daudz uzvalku, bet ir viens, ko es glabāju visrūpīgāk un uzvelku tikai visīpašākajos gadījumos. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt 'svētam'. Tātad Dievs ir izvēlējies cilvēkus īpašiem mērķiem; un tiek sagaidīts, ka attiecīgie cilvēki sadarbosies ar Viņu. 

Bet, tiklīdz ticīgie Korintā ir piekrituši būt 'svēti' jeb īpaši, viņi atklāj, ka ir daļa no lielas un augošas vispasaules ģimenes, ka ir māsas un brāļi visiem, kas "piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu". Apustulim Pāvilam šī vārda piesaukšana faktiski ir vienīgā pazīme, kas liecina par piederību šai ģimenei (lai gan jau viņa laikā un līdz pat mūsdienām daudzi ir mēģinājuši ieviest arī citas piederības pazīmes). Protams, ir jāsaprot, ko nozīmē "piesaukt Viņa vārdu”. Bībelē tas nozīmē ticēt un uzticēties Tam Kungam YHWH, Izraēla Dievam. 
Tāpēc ir svarīgi ieklausīties apustuļa Pāvila argumentos par to, kas patiesībā notiek: Jēzū, Senās Izraēla tautas patiesajā ķēniņā, pasaules patiesajā Kungā Neaptveramais Visvarenais Dievs ir kļuvis klātesošs šajā pasaulē, ieaicinot visus cilvēkus savā ģimenē. Dievs viņiem deva Savu 'žēlastību' ķēniņā Jēzū (4.pants). 'Žēlastība' ir viens no tiem vārdiem, kas ietver sevī tik plašu un dziļu nozīmi. Šeit apustulis paskaidro, ka ar “Dieva doto žēlastību” ir jāsaprot Dieva mīlestība un izlēmīga rīcība cilvēku labā, kaut gan viņi neko nebija darījuši, lai to būtu pelnījuši. 

Šīs 'žēlastības' rezultāts ir tāds, ka Dieva viņus ir apdāvinājis (5.-6. pants). Korintas kristieši ir kļuvuši par daļu no kopienas, kas dedzīgi iegūst zināšanas par Dievu un Viņa piedāvāto jauno dzīvi, kas spēj pamācīt viens otru un tādējādi attīstīt un nodot tālāk īpašo pasludinājumu, ‘mesiānisko vēsti’, kas viņiem tika sniegta. Faktiski, runājot par “garīgajām dāvanām” (t.i. īpašajām spējām, ko Dievs cilvēkiem dod caur Svēto Garu, lai viņi varētu kalpot viens otram tā, kā viņi citādi nebūtu varējuši to izdarīt), arī Korintas kristieši tagad ir apdāvināti tik ļoti, ka apustulis to nosauc pat par bagātību.
Dievs viņus sauca un aicināja, Dievs viņus tagad bagātīgi apdāvina, un tas nozīmē, ka Dievs ļoti nopietni dara visu, lai Savu Lielo Labo Plānu nākotnē pilnīgi īstenotu. 

Bet tas jau nebija tikai kāds sens, viens īpašs gadījums. Agrīnās kristiešu draudzes Korintā piedzīvojums, iespējas un apsolījumi attiecās arī uz mums. 
Tas, ko apustulis Pāvils raksta par korintiešiem: piederība ģimenei, kuras tēvs ir Pats Dievs, bet vecākais brālis ir Jēzus, viņa unikālais Dēls – ir pieejams arī mums. Šis jaunais skatījums uz visu pasauli (Dieva pasauli ar Jēzu kā tās patieso Kungu) un uz katru cilvēku (aicinātu uzticīgam svētumam un kalpošanai Dievam) ir daļa no procesa, kurā Dievs ieaicina visus kristiešus – arī mūs šodien. 

Pateicība Dievam, ka arī mēs šādu žēlastību varam piedzīvot!

svētdiena, 2022. gada 13. novembris

Padoms izaicinošiem dzīves brīžiem

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” 
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 
Dievs NAV devis garu noteikumu sarakstu, kuri būtu jāpiemēro katrā konkrētā dzīves brīdi. Tā vietā Viņš sniedz vadlīnijas un principus, kas ļauj mums pieņemt lēmumus. Tas ir tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs domātu paši... un tad brīvi izvēlētos konsultēties ar Viņu un/vai paklausīt Viņam. 
Tu patiesībā pat iedomāties nevari, ko Dievs tev ir gatavs piedāvāt, kamēr neesi sācis izmantot Viņa piedāvātos padomus. Ja vien tu uzdrošināsies pamēģināt, ar pārsteigumu atklāsi – kādas perspektīvas tas piedāvā. 

Līdz ar Dieva piedāvāto redzējumu/gudrību/padomu komplektā nāk stresa/baiļu menedžments. Mūs vairs nespēj iebiedēt ne apstākļi, ne apkārtējo cilvēku viedokļi. Mēs varam zaudēt darbu... vai tikt paaugstināti, un neviens no šiem variantiem mūs neizsitīs no sliedēm. Mēs varam nokļūt negaidītā problēmu bedrē vai pacelties veiksmes virsotnēs, bet būsim spējīgi tikt galā vienādi labi ar abām situācijām. Tas vienkārši tā būs tāpēc, ka Dieva gudrība sniegs mums līdzsvaru, vīziju un stabilitāti. 
Tu to nesaņem tikai tāpēc, ka esi kristietis. Nē, tu to saņem, jo lūdz Dievu. Viņa gudrība Tev sniedz sesto maņu/sajūtu, kas nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijās. Tas dod spēku virzīties uz priekšu ar pārliecību (neskatoties uz daudz neatbildētiem dzīves jautājumiem). 

Vai tev šodien vajadzīga gudrība/redzējums/drošība? 
Tad pavadi laiku kopā ar To, kurš teica: "Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt." (Lk 21:15). 
Tas darbojas šādi: kad Tu padari Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu, tad tev ir brīva pieeja patiesai gudrībai (jo kopā ar Dieva Dēlu nāk Dieva gudrība). Tas ir kā daļa no paketes. 

svētdiena, 2022. gada 6. novembris

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 
Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam.