Kānaāniešu sievietes "lielā ticība"

(Mt 15: 21–28) Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka." Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ." Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!" Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā." Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda." Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. 

Viens no lielākajiem morāles un kultūras problēmjautājumiem pēdējos simts gados ir bijis rasu identitātes jautājums. Pirms vairāk ka pusgadsimta pasaule ar šausmām uzzināja, ka vācu nacisti ir nogalinājuši sešus miljonus cilvēku, kuru vienīgais noziegums bija tas, ka viņi bija ebreji. Tad pasaule ar vēl lielākām šausmām vēroja, kā Dienvidāfrikā pastāvošā aparteīda sistēma simtiem veidos diskriminēja lielāko daļu iedzīvotāju tikai viņu ādas krāsas dēļ. Galu galā pārmaiņas tomēr notika. Tomēr citās pasaules daļās vēl šodien radikāli tiek šķiroti dažādu rasu cilvēki.

Tagad daudzām pasaules valstīm ir jārisina grūts uzdevums: pieņemot plaši izplatīto pārliecību, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi neatkarīgi no rases un ādas krāsas, kā panākt, lai tas darbotos reālā sabiedrībā, lai cilvēki ar ļoti atšķirīgu izcelsmi varētu dzīvot kopā mierā un harmonijā. Joprojām ir daudz aizspriedumu, naida un aizdomu, kas ir jāpārvar.

Tāpēc, lasot šo evaņģēlija stāstu Bībelē, mums tas var šķist diezgan šokējošs. Izskatās, it kā Jēzus iesākumā atteiktos palīdzēt kādai sievietei (kam vajadzīga palīdzība!) tikai tāpēc, ka viņa ir no nepareizās rases. Kā mēs reaģētu uz ziņu par ārstu vai medmāsu, kas atsakās ārstēt pacientu, jo viņš nav no pareizās ģimenes vai nav ar pareizo ādas krāsu.

Šis Bībeles fragments šķiet ļoti dīvains. Kas te notiek?
Mums ir jāsaprot, ka šeit tiek definēta Jēzus galvenā misija. Viņš nebija vienkārši ceļojošs ārsts, kura uzdevums bija dziedināt ikvienu slimu cilvēku, ko Viņš sastapa. Viņam bija ļoti īpašs aicinājums – Dieva tautai (Israēlam) bija jāzina, ka viņu Dievs tagad beidzot piepilda savus apsolījumus. Valstība, pēc kuras ebreji bija ilgojušies un lūguši, sāka parādīties. Un Jēzus bija tās vēstnesis (un, kā mācekļi lēnām sāka saprast, Viņš pats bija Dieva svaidītais ķēniņš).

Un šī vēsts pirmkārt bija domāta pašai Dieva tautai (Israēlam). Ja tas tā nebūtu, tas nozīmētu, ka Dievs bija kļūdījies, izvēloties un aicinot 12 ciltis būt Viņa īpašajai tautai, apsolījuma nesējiem, caur kuriem Viņa vārds un Viņa jaunā dzīve tiks nesta un atklāta pārējai pasaulei. Lai gan daudzi kristieši, diemžēl, ir mēģinājuši aizmirst Dieva tautas (Israēla) īpašo nozīmi Dieva nodomos, Jaunās Derības autori to tā nekad nedara, un Jēzus pats nekad nav (kaut netieši!) norādījis uz kaut ko citu. Kā Viņš saka Mateja evaņģēlija 5. nodaļā, Viņš bija nācis nevis atcelt likumu, bet gan to piepildīt; nevis likvidēt "Israēla", Dieva izredzētās tautas, misiju, bet gan piepildīt mērķi, kura dēļ šī tauta vispār bija radusies. Ja Dieva jaunajai dzīvei bija jānāk pasaulē, tad tai bija jānāk caur Viņa tautu (Israēlu).

Tāpēc ebrejiem vispirms bija jādzird šī vēsts. Ja apsolījumus nesošajiem ļaudīm draudēja apsolījumu aizmiršana, viņiem tas ir jāatgādina tieši tāpēc, ka apsolījumi tagad piepildās. Ja Jēzus un Viņa sekotāji būtu vienkārši sākuši visaptverošu misiju plašajā pasaulē (pirms Dieva nodoms ar “īpaši aicināto tautu” ir pabeigts), viņi būtu padarījuši Dievu par meli. Tāpēc pats Jēzus un viņa sekotāji savu darbību gandrīz pilnībā ierobežoja tikai ar jūdu tautu.

Taču, kā jau tas notiek daudzos Jēzus publiskās karjeras notikumos, nākotne arvien ielaužas tagadnē – pat, šķiet, pārsteidzot pašu Jēzu!

Kanaāniešu sievietei patiešām ir liela ticība. Viņa ne tikai skaidri tic, ka Jēzus var dziedināt viņas daudz cietušo meitu. Viņa uzrunā Jēzu kā "Dāvida dēlu” (lieto ebreju mesiānisko titulu), ko paši mācekļi attiecībās ar Jēzu, šķiet, nedarīja. Un, kas ir visievērojamākais, viņa saprot kā Dieva plānam par Israēla tautas īpašo misiju bija jāīstenojas praksē visu apkārtējo tautu labā. Jā, viņa saka, – suņi nevar vienkārši tikt pie bērnu ēdiena, kas atrodas uz galda (viņa pieņem apzīmējumu "suns", kas bija parasts veids, kā parādīt pagānus kā zemāku kastu). Taču viņa arī uzstāj uz savām tiesībām. Ja Israēla tauta patiešām ir apsolījumus nesošā tauta, tad Izraēlas Mesija galu galā nesīs svētību visai pasaulei. (Suņi dalīsies no tā, kas nokritīs no bērnu galda.)

Par vienu mēs varam būt droši – agrīnā baznīca to visu nebija izdomājusi. Jau no kristīgās kustības pirmsākumiem, par pagānu pieņemšanu/uzskatīšanu par vienlīdzīgiem ar jūdiem, baznīcā notika cīņa. Tas nebija viegli. Bet galu galā šī cīņa beidzās ar atziņu, ka pagāni IR jāpieņem (īpaši Pāvila nopelni šajā ziņā!).

Iespējams, ka tas, ko mēs šeit lasām, mūs pārsteidz tikpat ļoti, kā toreizējos Jēzus sekotājus. Sievietes ticība it kā paātrināja gaidīšanas periodu, laiku, kad Jēzus ieradīsies Jeruzalemē kā Izraēla Mesija, tiks nogalināts un augšāmcelsies, un tad sūtīs savus sekotājus pa visu pasauli. Mācekļi un, iespējams, arī pats Jēzus vēl nebija gatavi Golgātai. Šī ārzemniece, svešiniece jau uzstāj uz attiecībām, kādas tās būs pēc Lieldienām.

Tā tas ir un notiek arī visā turpmākajā vēsturē. Šķiet būt kristietim mūsdienu pasaulē, tas ir ticībā lūgt Dievam, lai Viņš jau tagad dara to, kas varbūt ir sagaidāms kaut kad nākotnē.

Deviņpadsmitā gadsimta sākumā daudzi kristieši piekrita, ka verdzība ir ļaunums un ka ar laiku tai būs jābeidzas, bet daudzi šo jautājumu vēl negribēja risināt uzreiz. Viljams Vilberforss (William Wilberforce) un viņa draugi strādāja un lūdza, pat veltīja savu dzīvi tam, lai verdzības izbeigšana, kas varbūt varētu notikt tālā nākotnē, ar Dieva spēku notiktu tagadnē. (Viljams nomira 3 dienas pēc tam, kad saņēma ziņu, ka Britu Parlaments ir pieņēmis “Likumu par verdzības atcelšanu”.) 

Tāda ir "lielā ticība", ar kuru Jēzus apsveica kānaāniešu sievieti mūsu evaņģēlija fragmentā.

Kādi ir jautājumi, ar kuriem mēs saskaramies šodien?
Kādus Dieva apsolījumus mēs zinām (kas varētu piepildīties tālā nākotnē), pēc kuriem mums vajadzētu lūgt, un ar “lielu ticību” darīt visu iespējamo, lai tas sāktu piepildīties jau tagad? 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva attieksme pret mums nav mainījusies

(Jņ 14:15-21) Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.” 

Grēks ir kaut kas, kas izjauc mūsu uzticēšanos Dievam. Grēks ir sabojātas, izjukušas attiecības. Mēs grēkojam – jo neuzticamies Dievam. Ja grēks ir sabojātas attiecības, tad kurš virziens tas ir: Dievs – cilvēks vai cilvēks – Dievs? Dieva mīlestība ir beznosacījumu mīlestība – tātad tā nemainās apstākļu ietekmē…

(Esmu par šo tēmu jau rakstījis senāk. Skatīt ŠEIT...)

Iztēlosimies sekojošu ainu –

Ir svētdienas rīts... tēvs vēl ir gultā… ienāk mazais dēls un redz, ka tēva acis vēl ir ciet… drēbes stāv uz krēsla... Un tad dēls paņem 1USD. Tēvs, kurš nebija vairs aizmidzis, tomēr to redzēja.
Kā Tu domā – kā tēvs jūtas. Es domāju, ka tēvs ir bēdīgs. 
Kāpēc? Vai tāpēc, ka ir nabagāks? Viņš bēdājas par dēla attieksmi.
Bet vai tēvs tagad vairs nemīl savu dēli? Vai mīlēs tikai tad, kad atnesīs naudu atpakaļ?
Pēc dažām dienām mazais dēls izdomā - tā nebija labi darīts… in viņš atnes 1USD atpakaļ…
Ko tēvs tagad darīs? Tēvs saka - es Tev piedodu.
Vai piedod tikai tāpēc, ka atnesa naudu?
Tēvs piedod tāpēc, ka mīl… un tāpēc, ka dēlam ir vajadzīga piedošana.
Mēs cilvēki, reizēm neesam perfekti vecāki, bet Dievs IR! Dieva attieksme nekad nemainās…

Par to arī runā Jēzus Kristus, kad aicina savus sekotājus turēt VIŅA baušļus. (Kas ir Kristus bauslis? Šajā pašā Jāņa evaņģēlijā to varam lasīt – "Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu." (Jņ 13:34)
Dievs aicina mūs mainīt mūsu attieksmi.
Tas arī ir patiesas reliģijas mērķis – mainīt mūsu attieksmi.

Lasīt tālāk

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 

Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 

Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.

Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 

(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 

Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 

1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.

Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

Lasīt tālāk

Pretrunas un atrisinājums

(Ap.d.11:1-18) 
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” 

Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 

Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

Lasīt tālāk

Patiess lielums

No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt. 
Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 
Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.” (Mark.9:30-37) 

Es nezinu, vai tas bija Marka mērķis, lai mums šajā brīdī būtu žēl mācekļus, bet man viņu ir žēl.

Evaņģēlijā iepriekš aprakstītajos notikumos, Jēzus viņiem atkal un atkal stāstīja lietas, bet viņi nesaprata. Kristus stāstītās līdzības bija kā apjomīgs mākslas darbs, kā poētiski-liriska lekcija, kuras īsto nozīmi ieraudzīt var tikai ar laiku, bez steigas pārdomājot un iedziļinoties.
Kad Jēzus viņus brīdināja uzmanīties no farizeju un Heroda rauga (8:15), mācekļi domāja, ka viņš bija izsaka pārmetumus par to, ka ir aizmirsuši paņemt līdzi maizi.
Viņiem nācās pastāvīgi piepūlēt savu domāšanu, lai saprastu to, ka Jēzus bieži saka lietas, kuru nozīme šķiet skaidra virspusējā līmenī, bet būtība ir daudz plašāka. Viņš vēlējās, lai viņa mācekļi iemācītos domāt – meklētu zem virspusējā, pierastā un atrastu dziļāko slēpto jēgu.

Un tagad, kad Jēzus stāsta viņiem kaut ko tādu, ko mēs, šodienas lasītāji, saprotam – viņš to domāja ļoti burtiski.
Bet mācekļi tagad ir neizpratnē, jo viņi meklē slēptāku jēgu un nevar to atrast.
Protams, šī nav Jēzus publiska uzstāšanās. Tas ir kā tā daļa, kā visu iepriekšējo mācību summa, kuru pārējie ļaudis neredzēs un nesapratīs, kamēr tas nenotiks.
Jēzus šajā brīdī nestāsta līdzības par savu tuvojošos likteni.
Savas šīs zemes kalpošanas pašā noslēgumā viņš darīs savādas lietas un izteiks vēl savādākus apgalvojumus, bet šeit viņš vienkārši mēģina pateikt saviem mācekļiem to, kas notiks.
Viņš tiks nodots; Viņš tiks nogalināts; Viņš augšāmcelsies.

Kāpēc tas bija tik grūti saprotams?
Tāpēc, ka šāds notikumu scenārijs nekā nebija iespējams viņu izpratnē par to, kas “mesijam” ir jādara.
Vai jūs spētu saprast futbolistu, kurš, pirms sezonas nopietnākās spēles, saviem draugiem skaidrotu, ka viņš gatavojas spēlēt ar kopā sasietām kājām.
Droši vien ne visi ebreji tajā laikā ticēja tam, ka Dievs sūtīs Mesiju, bet neviens no tiem, kuri ticēja, vispār nepieļāva iespēju, ka, ja Dievs sūtīt tādu, Mesijam būtu jācieš vai jāmirst.

Lai mazliet attaisnotu mācekļus, ir jāatzīst, ka Jēzus savā runā izmanto divas frāzes, kuru nozīmi varētu saprast dažādi.
Mans minējums ir, ka mācekļi centās atšifrēt lietas, kuras Jēzus gribēja pateikt samērā tiešā nozīmē.

Pirmais izteiciens ir "Cilvēka Dēls” (“Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās…” - 31.p.).
Skaidrs ir tas, ka evaņģēlists Marks vēlas mums parādīt, ka šajā gadījumā Jēzus ar to domāja vienkārši “es".
Protams, Marks zināja, ka šī frāze nes sevī atbalsis no Daniēla grāmatas 7.nodaļas lielās atklāsmes attēla, kur tiek rādīts kāds "itin kā cilvēka dēls” (Dan.7:13), kas korekti interpretējot attiecas uz "Visuaugstā svētajiem” (Dan.7:22,25,27).
Bet šī frāze var tikt izmantota arī kā netiešs veids, lai tēlaini pateikt “es".
Tā tas bija domāts un arī tika saprasts Jēzus sarunā ar mācekļiem, kura ir aprakstīta Marka 8:31(…Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt…). To mums atklāj diezgan asu vārdu apmaiņa tajā brīdī starp Jēzu un Pēteri.
Tomēr Jēzus teiktā būtību mācekļi nebija joprojām sapratuši.

Otrā frāze, kas varēja izsaukt pārpratumus, bija – "nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies”.
Kā mēs to varam redzēt šīs pašas nodaļas iepriekšējā sadaļā (Marka 9:10), lai gan lielākā daļa ebreji ticēja, ka Dievs uzmodinās mirušo miesas 'šī laikmeta beigās', viņi nevarēja iedomāties, ka kāda persona varētu augšāmcelties no mirušajiem kamēr šis laikmets vēl turpinās.
Mācekļi pie sevis iespējams domāja, par ko gan Viņš tagad runā.

Lai arī mēs varam just līdzi mācekļu neizpratnei, mums vajadzētu nopietni sev vaicāt – vai mēs nedarām to pašu? Kad Dievs cenšas mums kaut ko pateikt, cik uzmanīgi un vērīgi mēs klausāmies?
Vai tad, kad kaut kas Svētajos Rakstos, vai kaut kas, ko mēs esam dzirdējuši baznīcā, vai kaut kas, ko mēs sajūtam ikdienas dzīvē, caur ko Dievs runā uz mums, mēs ieklausāmies?
Vai mēs esam gatavi tam, ka mūsu iepriekšējais domāšanas veids, mūsu priekšstats par lietām, varētu izrādīties nekorekts?
Vai esam gatavi ļaut, lai jauns izpratnes veids nāk tā vietā?

Zīme tam, ka atbilde vēl joprojām visticamāk ir "nē", ir tas, ja mēs, līdzīgi kā mācekļi nākamajā evaņģēlija fragmentā, joprojām vairāk esam norūpējušies par mūsu pašu statusu, par to, kāds labums mums no tā būs.
Ja mēs domājam, ka sekojot Jēzum mēs uzlabosim savu prestižu, mūsu pašvērtību (tam tiek pievērsta liela vērība šodienas pasaulē, bet tas tik viegli noved pie pārpratuma, ka evaņģēlijs pastāv tikai tāpēc, lai mēs justos labi!), vai mūsu bankas bilanci, tad mēs, ļoti maz ticams, spēsim sadzirdēt to, ko Dievs patiesībā vēlas mums pateikt.
Protams, Jēzus bija neapmierināts un vīlies, ka mācekļi bija spējīgi uztraukties tikai par savi un savu stāvokli.
Tā ir problēma ar sapratni pa-pusei – tā daļa, ko viņi gribēja saprast: ja Jēzus ir Mesija, tad mēs esam potenciālie galminieki un ministri.
Patiesībā, šī aizraušanās ar ideju par pašu iespējām un izredzēm valdīs viņos līdz pat brīdim, kad nāksies piedzīvot šokējošo patiesību.

Lai mēģinātu savus mācekļus izraut no viņu otrādās domāšanas, Jēzus izmanto bērnu kā uzskates materiālu.
Ja neskaita normālu un dabisku ģimenes mīlestību, bērni senajā pasaulē netika īpaši augstu vērtēti – tie nebija nekāda statusa vai prestiža.
Atziņa, kuru Jēzus vēlas šeit atklāt ir tā, ka mācekļiem nebūs kāda īpaša labvēlība vai sociālais stāvoklis tikai tādēļ, ka viņi ir Viņa sekotāji.
Ieklausieties Jēzus argumentā – ikviens, kurš pieņem pat tikai bērnu Jēzus vārdā (jeb Jēzus dēļ) uzņem Jēzu pašu, un līdz ar to uzņem arī "to, kas mani sūtījis”.
Citiem vārdiem sakot – jebkurš, kuram vispār ir saistība ar Jēzu Kristu, var pretendēt uz kontaktu ar dievišķību.
Mācekļiem nav īpašs statuss pašiem par sevi.

Šī atziņa, šī mācība diemžēl ne vienmēr gadsimtu ilgajā baznīcas vēsturē ir tikusi pareizi saprasta.
Tik daudzi bieži ir domājuši, ka atrašanās tuvāk Jēzum, vai pilnas slodzes darbs Viņa labā, dod kaut kādas īpašas privilēģijas.
Tie, kuri ir sapratuši Jēzus vēstījumu, zina, ka tā tas nav.
Tā kā Jēzus, dodoties nomirt pie krusta, apgriež mācekļu izpratni un visu, ko viņi bija iedomājušies, ar kājām gaisā, Viņš grib izmainīt visu cilvēku, tostarp arī daudzu kristiešu, domāšanu un pasaules uztveri.
Ja mums ir žēl mācekļus par viņu apjukumu un neizpratni, tad mums vajadzētu jautāt sev – cik patiesībā mēs paši joprojām esam apjukuši?
Cik daudz mēs esam sapratuši?
Vai mēs esam gatavi pieņemt Viņa piedāvāto domāšanas veidu?
Vai mēs vadāmies pēc Dieva Debesu Valstības principiem savā dzīvē?

Lasīt tālāk