• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #izpratne. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #izpratne. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

(Ap.d.11:1-18) 
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2015. gada 20. septembris

Patiess lielums

No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt. 
Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 
Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.” (Mark.9:30-37) 
Es nezinu, vai tas bija Marka mērķis, lai mums šajā brīdī būtu žēl mācekļus, bet man viņu ir žēl.

Evaņģēlijā iepriekš aprakstītajos notikumos, Jēzus viņiem atkal un atkal stāstīja lietas, bet viņi nesaprata. Kristus stāstītās līdzības bija kā apjomīgs mākslas darbs, kā poētiski-liriska lekcija, kuras īsto nozīmi ieraudzīt var tikai ar laiku, bez steigas pārdomājot un iedziļinoties.
Kad Jēzus viņus brīdināja uzmanīties no farizeju un Heroda rauga (8:15), mācekļi domāja, ka viņš bija izsaka pārmetumus par to, ka ir aizmirsuši paņemt līdzi maizi.
Viņiem nācās pastāvīgi piepūlēt savu domāšanu, lai saprastu to, ka Jēzus bieži saka lietas, kuru nozīme šķiet skaidra virspusējā līmenī, bet būtība ir daudz plašāka. Viņš vēlējās, lai viņa mācekļi iemācītos domāt – meklētu zem virspusējā, pierastā un atrastu dziļāko slēpto jēgu.

Un tagad, kad Jēzus stāsta viņiem kaut ko tādu, ko mēs, šodienas lasītāji, saprotam – viņš to domāja ļoti burtiski.
Bet mācekļi tagad ir neizpratnē, jo viņi meklē slēptāku jēgu un nevar to atrast.
Protams, šī nav Jēzus publiska uzstāšanās. Tas ir kā tā daļa, kā visu iepriekšējo mācību summa, kuru pārējie ļaudis neredzēs un nesapratīs, kamēr tas nenotiks.
Jēzus šajā brīdī nestāsta līdzības par savu tuvojošos likteni.
Savas šīs zemes kalpošanas pašā noslēgumā viņš darīs savādas lietas un izteiks vēl savādākus apgalvojumus, bet šeit viņš vienkārši mēģina pateikt saviem mācekļiem to, kas notiks.
Viņš tiks nodots; Viņš tiks nogalināts; Viņš augšāmcelsies.

Kāpēc tas bija tik grūti saprotams?
Tāpēc, ka šāds notikumu scenārijs nekā nebija iespējams viņu izpratnē par to, kas “mesijam” ir jādara.
Vai jūs spētu saprast futbolistu, kurš, pirms sezonas nopietnākās spēles, saviem draugiem skaidrotu, ka viņš gatavojas spēlēt ar kopā sasietām kājām.
Droši vien ne visi ebreji tajā laikā ticēja tam, ka Dievs sūtīs Mesiju, bet neviens no tiem, kuri ticēja, vispār nepieļāva iespēju, ka, ja Dievs sūtīt tādu, Mesijam būtu jācieš vai jāmirst.

Lai mazliet attaisnotu mācekļus, ir jāatzīst, ka Jēzus savā runā izmanto divas frāzes, kuru nozīmi varētu saprast dažādi.
Mans minējums ir, ka mācekļi centās atšifrēt lietas, kuras Jēzus gribēja pateikt samērā tiešā nozīmē.

Pirmais izteiciens ir "Cilvēka Dēls” (“Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās…” - 31.p.).
Skaidrs ir tas, ka evaņģēlists Marks vēlas mums parādīt, ka šajā gadījumā Jēzus ar to domāja vienkārši “es".
Protams, Marks zināja, ka šī frāze nes sevī atbalsis no Daniēla grāmatas 7.nodaļas lielās atklāsmes attēla, kur tiek rādīts kāds "itin kā cilvēka dēls” (Dan.7:13), kas korekti interpretējot attiecas uz "Visuaugstā svētajiem” (Dan.7:22,25,27).
Bet šī frāze var tikt izmantota arī kā netiešs veids, lai tēlaini pateikt “es".
Tā tas bija domāts un arī tika saprasts Jēzus sarunā ar mācekļiem, kura ir aprakstīta Marka 8:31(…Un viņš sāka tos mācīt: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt…). To mums atklāj diezgan asu vārdu apmaiņa tajā brīdī starp Jēzu un Pēteri.
Tomēr Jēzus teiktā būtību mācekļi nebija joprojām sapratuši.

Otrā frāze, kas varēja izsaukt pārpratumus, bija – "nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies”.
Kā mēs to varam redzēt šīs pašas nodaļas iepriekšējā sadaļā (Marka 9:10), lai gan lielākā daļa ebreji ticēja, ka Dievs uzmodinās mirušo miesas 'šī laikmeta beigās', viņi nevarēja iedomāties, ka kāda persona varētu augšāmcelties no mirušajiem kamēr šis laikmets vēl turpinās.
Mācekļi pie sevis iespējams domāja, par ko gan Viņš tagad runā.

Lai arī mēs varam just līdzi mācekļu neizpratnei, mums vajadzētu nopietni sev vaicāt – vai mēs nedarām to pašu? Kad Dievs cenšas mums kaut ko pateikt, cik uzmanīgi un vērīgi mēs klausāmies?
Vai tad, kad kaut kas Svētajos Rakstos, vai kaut kas, ko mēs esam dzirdējuši baznīcā, vai kaut kas, ko mēs sajūtam ikdienas dzīvē, caur ko Dievs runā uz mums, mēs ieklausāmies?
Vai mēs esam gatavi tam, ka mūsu iepriekšējais domāšanas veids, mūsu priekšstats par lietām, varētu izrādīties nekorekts?
Vai esam gatavi ļaut, lai jauns izpratnes veids nāk tā vietā?

Zīme tam, ka atbilde vēl joprojām visticamāk ir "nē", ir tas, ja mēs, līdzīgi kā mācekļi nākamajā evaņģēlija fragmentā, joprojām vairāk esam norūpējušies par mūsu pašu statusu, par to, kāds labums mums no tā būs.
Ja mēs domājam, ka sekojot Jēzum mēs uzlabosim savu prestižu, mūsu pašvērtību (tam tiek pievērsta liela vērība šodienas pasaulē, bet tas tik viegli noved pie pārpratuma, ka evaņģēlijs pastāv tikai tāpēc, lai mēs justos labi!), vai mūsu bankas bilanci, tad mēs, ļoti maz ticams, spēsim sadzirdēt to, ko Dievs patiesībā vēlas mums pateikt.
Protams, Jēzus bija neapmierināts un vīlies, ka mācekļi bija spējīgi uztraukties tikai par savi un savu stāvokli.
Tā ir problēma ar sapratni pa-pusei – tā daļa, ko viņi gribēja saprast: ja Jēzus ir Mesija, tad mēs esam potenciālie galminieki un ministri.
Patiesībā, šī aizraušanās ar ideju par pašu iespējām un izredzēm valdīs viņos līdz pat brīdim, kad nāksies piedzīvot šokējošo patiesību.

Lai mēģinātu savus mācekļus izraut no viņu otrādās domāšanas, Jēzus izmanto bērnu kā uzskates materiālu.
Ja neskaita normālu un dabisku ģimenes mīlestību, bērni senajā pasaulē netika īpaši augstu vērtēti – tie nebija nekāda statusa vai prestiža.
Atziņa, kuru Jēzus vēlas šeit atklāt ir tā, ka mācekļiem nebūs kāda īpaša labvēlība vai sociālais stāvoklis tikai tādēļ, ka viņi ir Viņa sekotāji.
Ieklausieties Jēzus argumentā – ikviens, kurš pieņem pat tikai bērnu Jēzus vārdā (jeb Jēzus dēļ) uzņem Jēzu pašu, un līdz ar to uzņem arī "to, kas mani sūtījis”.
Citiem vārdiem sakot – jebkurš, kuram vispār ir saistība ar Jēzu Kristu, var pretendēt uz kontaktu ar dievišķību.
Mācekļiem nav īpašs statuss pašiem par sevi.

Šī atziņa, šī mācība diemžēl ne vienmēr gadsimtu ilgajā baznīcas vēsturē ir tikusi pareizi saprasta.
Tik daudzi bieži ir domājuši, ka atrašanās tuvāk Jēzum, vai pilnas slodzes darbs Viņa labā, dod kaut kādas īpašas privilēģijas.
Tie, kuri ir sapratuši Jēzus vēstījumu, zina, ka tā tas nav.
Tā kā Jēzus, dodoties nomirt pie krusta, apgriež mācekļu izpratni un visu, ko viņi bija iedomājušies, ar kājām gaisā, Viņš grib izmainīt visu cilvēku, tostarp arī daudzu kristiešu, domāšanu un pasaules uztveri.
Ja mums ir žēl mācekļus par viņu apjukumu un neizpratni, tad mums vajadzētu jautāt sev – cik patiesībā mēs paši joprojām esam apjukuši?
Cik daudz mēs esam sapratuši?
Vai mēs esam gatavi pieņemt Viņa piedāvāto domāšanas veidu?
Vai mēs vadāmies pēc Dieva Debesu Valstības principiem savā dzīvē?