• Brīnumainā zivju zveja

    Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk 5:1-11).

    Lasīt tālāk
  • Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #dzīve. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #dzīve. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2025. gada 29. jūnijs

Svētā Gara auglis

(Gal 5:13-21) Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! 
Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.
(Gal 5:22-26) Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.
Pēdējos gados Ziemsvētkos rotājumi Kārmelā (Carmel, IN) bija patiešām iespaidīgi. Bet es labi atceros Liepāju Ziemsvētku laikā, un tāpēc varu apliecināt – tā ir vieta, kur valda viena no labākajām svētku atmosfērām, kādu esmu piedzīvojis. Īpaši jauki ir atrasties Rožu laukumā (pašā Liepājas sirdī!). Kur vien paskaties, visur mirdz gaismiņas un daudzkrāsaini rotājumi. Pilsētas centrālā egle šķiet kā dzīva – visi piekariņi, lampiņas un dekorācijas patiesi rada īstu svētku noskaņu…

Jā, tas izskatās kā dzīvs. Patiesībā, protams, tā tas nav. Viss ir tikai šovs. Ja Tu pa to pašu ielu pastaigāsies pāris mēnešus pēc Ziemsvētkiem, iespaids būs daudz drūmāks. Dekorācijas būs novāktas; vizuļi un krāsainās lampiņas atkal būs novietotas kastēs līdz citiem svētkiem. Mazās eglītes, kuras visas kopā veidoja vienu lielu, krāšņu pilsētas egli būs nokaltušas un izmestas…
Tas izskatās lieliski kādu brīdi, bet patiesībā viss ir mākslīgs un ātri paejošs.

Apustulis Pāvils ir slavens ar savu tematisko kontrastu – "miesa" un “gars”. Un īpaši viņš ir slavens ar atslēgas vārdiem, kuri tiek izmantoti kopā ar šo kontrastu tēmu.
Pāvils runā par “miesas" darbiem un “gara" augli.
Salīdzini krāšņi izrotātās Ziemsvētku eglītes ar parastiem, tomēr reāliem augļu kokiem augļu dārzā. Ziemassvētku eglītes izskatās brīnišķīgi uz īsu brīdi, bet tad tās tiek atkal iepakotas (ja ir no plastmasas) vai izmestas (ja ir nocirstas mežā). Augļu koki ziemā neizskatās tik iespaidīgi, bet, ja ir pareizi aprūpēti, tie nesīs brīnišķīgus augļus gadu pēc gada. Kas ir svarīgāks un vērtīgāks? Vari trīs reizes minēt…

Izveidojot šos divus sarakstus (par miesas darbiem un Gara augli), apustulis Pāvila atklāj savu redzējumu par to, kas notiek ar personu, kad tā pievienojas (caur ticību un kristībām) Mesijas tautai.
(Ievēro, kā 24.pantā viņš runā par kristiešiem kā tādiem, “kas ir Kristū”; kā arī apgalvo, tāpat kā 4:4-7, ka visi šie cilvēki ir Gara vadīti.)
Lai labāk paskaidrotu, apustulis Pāvils to sadala un apraksta it kā atsevišķus līmeņus.

Cilvēki sāk stāvoklī, ko viņš nosauc par “miesas" stadiju. Visi ir piedzimuši kādā ģimenē ar konkrētu etnisko un teritoriālo identitāti. Cilvēki atklāj sevī dažādas vēlmes un tieksmes, kuras, ja tām ļauj pilnīgu brīvību, rezultēsies “darbos”, kas tiek uzskaitīti no 19.–21.pantam.
Ieskatoties šajā sarakstā, mums nākas secināt, ka sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku izturas tādā veidā, diez vai ir laimīga.
Vēl svarīgāk – kad Dievs beidzot pilnībā izveidos savu valstību, tādiem cilvēkiem, tajā nebūs vietas (un būtu ļoti pārsteidzoši, ja viņi tur varētu iekļauties).
Dievs plāns galu galā nav radīt vietu un apstākļus, kur šāda “miesas” darbu situācija pastāvētu mūžīgi.

Bet tad, pateicoties Jēzus evaņģēlija pasludinājumam, Dieva Gars sāk savu darbu… un cilvēki tiek atjaunoti.
Pirmā šīs atjaunošanās pazīme, kas līdz ar to arī atklāj viņu patieso piederību, ir ticība Jēzum kā augšāmceltajam Kungam un Valdniekam. Bet viņu piederība Mesijas ļaudīm nav tikai intelektuāla. Tā ietver sekošanu Viņam caur nāvi uz jaunu dzīvi (tas daudz vairāk un pilnīgāk tiek aprakstīts 2:19-20).
Šajā “līdz ar Kristu” krusta nāvē ir nomirusi tā dzīve, kur "miesa" nosaka to kā katrs uzvedas un kas viņš ir.

Tā vietā, atjaunotie Mesijas sekotāji sāk "nest augli”. Tās augļa īpašības, kuras Pāvils uzskaita no 22.–23.pantam, nav kaut kas tāds, ko mēs, ja pietiekami pacentīsimies, varētu paši sasniegt bez Svētā Gara palīdzības.
Ja Tev rastos aizdomas, ka kāds, kurš ir laipns pret Tevi, to ir panācis ar ļoti lielu piespiešanos, tad šāda laipnība zaudē savu labo iespaidu.
Atslēga ir tajā, ka tad, kad Svētais Gars sāk darboties, parādās jauna motivācija… un lietas vienkārši sāk notikt.

Protams, tas nenozīmē, ka šis process apiet mūsu domāšanu un mūsu apzinātu rīcību. Mums ir jāapzinās kas notiek, un ir jāpieņem lēmums darīt to, ko Gars dos. Tas nav un nebūs process, kurā mēs varam vienkārši relaksēties un darīt to, kas šķiet notiek pats no sevis.
Ja tā, tad Pāvilam nebūtu bijis vajadzīgs mudināt Galatiešus dzīvot “Gara vadītiem” (25.pants). Lai piedzīvotu efektu, kuru Svētais Gars vēlas panākt, mums par to ir jādomā, kā arī ar mūsu pašu morālām pūlēm ir jāļauj Garam pārņemt kontroli.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad šīs īpašības parādīsies, tās būs kā brīnišķīgi augļi no augļu dārza, nevis krāsainas bumbiņas Ziemsvētku eglītē. Tas būs kā daļa no tā, par ko mēs būsim kļuvuši.

Šādiem Svētā Gara vadītiem cilvēkiem būtu dzīvē jāizdzīvo šos principus, kuri ir atjaunotās dzīves rezultāts. Tomēr apustulis Pāvils joprojām ir nobažījies (to jau viņš bija pieminējis no 13.–15.pantam), ka draudze Galatijā, dažādu “musinātāju" iespaidota, kultivēja domstarpību un dusmu atmosfēru. Daži cilvēki uzskatīja, ka viņi būtu svarīgāki un īpašāki nekā pārējie. Ja Svētajam Garam ļauj darboties (ja Gara nav, tad tā jau nav kristiešu kopiena), tad šāda savstarpēja skaudība, sāncensība un naids ir jāizbeidz.

Visbeidzot, savas vēstules noslēguma daļā apustulis Pāvils vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas, uzsverot, ka kristīga dzīve jau nav tikai Svētā Gara pamudinājumu sadzirdēšana (lai gan arī tas ir svarīgi). Pats svarīgākais ir tas, ja kristieši dzīvo tā, kā Dieva Gars tos vada, tad ebreju likums nenosoda viņus (23.pants). Tad arī nebūs draudzi graujošas atmosfēras, viens draudzes loceklis nebūs naidīgi noskaņots pret otru (26.pants) – diemžēl tādu situāciju viltus mācības bija radījušas.
Tātad, lai gan šis vēstules fragments sniedz jauku priekšstatu par to, kāda tad izskatās patiesa kristieša dzīve, tad pats galvenais akcents un mērķis ir pārliecināt vēstules lasītājus atgriezties no nepatiesu ideju “musinātāju” uzklausīšanas pie pilna, neizmainīta un neizkropļota evaņģēlija; pie tāda evaņģēlija, kādu apustulis Pāvils viņiem pats bija sludinājis.

Šī patiesība ir vitāli svarīga arī draudzei, Kristus Baznīcai šodien. Bieži vien šodien, kad cilvēki uzsver nepieciešamību pēc mīlestības, pacietības un lēnprātības, tad tas tiek saistīts ar priekšstatu un attieksmi, ka runājot par patiesību un evaņģēliju, mums nevajadzētu uzsvērt tās lietas, kurās mēs cilvēki viens otram nepiekrītam.
Tāpat, ja cilvēki ir kaislīgi un pārliecināti par evaņģēlija patiesībām (tāpat kā Pāvils!), tad viņi bieži vien pieļauj, ka centība viņus noved līdz dusmām vai pat dažādām ļaunprātības izpausmēm (kas ir uzskaitītas sadaļā par "miesas darbiem”). 

Kāpēc patiesības un mīlestības apvienojums, par ko rūpēties apustulis Pāvils mudināja atkal un atkal (skatīt Efeziešiem 4.15), šķiet draudzes dzīvē nereālas un nesasniedzamas?
Pāvila paša atbilde uz šo problēmu būtu īsa un skaidra: ja mēs esam kristieši, ja ticam Viņam, ja esam Dieva Svētā Gara piepildīti, “tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 20. oktobris

Dzīves jēga ir došana

(Marka 10:35-45) Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.” Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni. Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām. Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” 
Kristieši reizēm jūtu uzplūduma brīžos izsaka vēlēšanos būt līdzīgākiem Jēzum. Tā nav slikta vēlēšanās, bet ja Tu vēlies būt kā Jēzus, aizmirsti par sevi un sāc dzīvot citu labā, jo tieši tā darīja Viņš! 
Ieklausies: "Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem" (Mk.10:45). 

Nevajag sapņot par dāsnu sirdi; praktizē dāsnumu, un Tava sirds tam sekos. Kļūsti par sējēju, un Dievs Tev dos vairāk sēklas. Ja Viņš Tev nedod visu, ko vēlies, iespējams, tas ir tāpēc, ka Tu vēl neesi kļuvis par tālāk-devēju. 

Tā vietā, lai vienmēr gribētu būt līgava visās kāzās vai līķis visās bēru ceremonijās, iemācies likt citus pirmajā vietā.  

svētdiena, 2023. gada 16. jūlijs

Dzīve saskaņā ar Dieva ieplānoto priekš Tevis

(Rom 8:1-11) Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas, jo dzīvības Gara likums Kristū Jēzū ir tevi atbrīvojis no grēka un nāves likuma. Tā kā bauslība miesas dēļ bija nespēcīga un to nespēja, Dievs grēka dēļ ir sūtījis savu Dēlu grēcīgās miesas veidolā un tā miesā grēku ir notiesājis, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas dzīvojam nevis pēc miesas, bet pēc Gara. Jo tie, kas ir pēc miesas, patur prātā miesīgo, bet tie, kas pēc Gara, – garīgo. Miesas saprašana ir nāve, bet Gara saprašana ir dzīvība un miers, jo miesas prāts ir naidā ar Dievu, tas nepakļaujas Dieva bauslībai, nedz arī to spēj. Tie, kas ir miesīgi, nevar būt tīkami Dievam. Jūs gan neesat miesīgi, bet garīgi, ja vien Dieva Gars mīt jūsos; kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder. Un, ja Kristus ir jūsos, tad miesa grēkā gan ir mirusi, bet gars caur taisnību ir dzīvs. Un, ja jūsos mājo tā Gars, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, tad viņš, kas Kristu augšāmcēlis no mirušajiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas caur savu Garu, kas jūsos iemājojis. 
Pamēģināšu to pateikt saviem vārdiem – kas dzīvo saskaņā ar Svēto Garu, tam prāts ir vērsts uz to, ko Svētais Gars vēlas; miesas/grēka vadīts prāts vada nāvē, bet Svētā Gara vadīts prāts dzīvo mierā (pēc 5.-6.p.). 
Citiem vārdiem sakot, Svētais Gars ir Dieva klātbūtne (nav trauksmaina! vai uzbrūkoša!), kas darbojas Tavā dzīvē. Tu vai nu nodod savu prātu apkārtējās sabiedrības ietekmju un apstākļu kontrolei, vai arī nodod to Svētā Gara kontrolei. 

Kā varētu izskatīties šāda dzīve? 
Iedomājies kā ir, ka vairs nav jābaidās. Iedomājies kā ir, ka ar iekšēju mieru un paļāvību saskaries ar finansiālām grūtībām vai dusmīgu priekšnieku. Iedomājies kā ir, ka ja saņem sliktas ziņas, bet tā vietā, lai ieslīgtu depresijā, Tu pārdomā konstruktīvus veidus, kā atrisināt problēmu. Iedomājies kā ir, ka sastopoties ar atteikumiem un šķēršļiem, Tu nepadodies vilšanās sajūtai. Iedomājies kā ir, ka atzīsti savas pieļautās kļūdas un tad droši dzīvo tālāk. Un iedomājies kā ir, ja to visu dari kopā ar Dievu (kā partneri uz kuru vari vienmēr paļauties). 
Un tad iedomājies kā tas ir, ka cilvēki nāk pie Tevis pēc padoma un mierinājuma, kad jūtas satraukti vai nomākti, jo Tavs miers ir tik pievilcīgs. 

Tas arī ir tas, ko Dievs Tevi ir aicinājis darīt katru dienu. Kad Tu sastopies ar cilvēkiem, kuri ir stresā, Tev ir jākļūst par miera, drošības un cerības nesēju viņiem. 

svētdiena, 2023. gada 12. marts

Kad Dievs saka NĒ

(Ps 144:) Slavēts lai Kungs, mana klints, 
kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam, 
mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, 
mans vairogs viņš, pie kā es tveros, […] 
Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, 
un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā? 
Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna. […] 
Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu! 
Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena. 
Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, […] 
Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, 
kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam, 
kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, 
kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs, […] 
svētīta tauta, kurai tā ir! 
Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs! 
Kas gan būtu mūsu dzīve bez labiem un izciliem paraugiem? Kas gan mēs būtu bez cilvēkiem, kuri ir gājuši mums pa priekšu? 
Mēs drīkstam sekot viņu piemēram, sekot ar pārliecību un ticību, ka tas, ko viņi ir paveikuši kopēja mērķa sasniegšanai nav velti darīts, bet tam ir arī jābūt turpinājumam. Pulkvedis Oskars Kalpaks bija šāds izcils piemērs, kurš iedrošināja citus sev līdzās, ejot pa priekšu un vedot pretim skaistam mērķim – BRĪVAI UN NEATKARĪGAI LATVIJA! 
Un to ir vērts pieminēt un atcerēties! 
Bet tad (man ir jāatzīstas) es nejauši izlasīju kādu teikumu pulkveža Kalpaka biogrāfijā, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību. 
Uzzinot par latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, viņš lūdza atļauju pārcelties uz tiem, taču lūgums tika noraidīts.
Tas notiek laikā, kad viņš vēl atrodas Krievijā, ir slavens, nopelniem bagāts, drošsirdīgs un iniciatīvas apveltīts vada komandieris. Viņš tikko kā par cīņām pie Brestas bija apbalvots ar vēl kārtējiem diviem ordeņiem. Viņa lūgumam, plāniem (varbūt arī jaunām idejām) tika pateikts NĒ. 
Tas man atgādināja kādu stāstu Bībelē par varoni, karotāju un karavadoni; par iniciatīvas apveltītu līderi, kuram cilvēki uzticējās un bija gatavi sekot. Šis Bībeles stāsta varonis spēja ļoti daudz no saviem sapņiem un idejām realizēt. Vēl vairāk viņš spēja nostāties visas valsts vadībā kā ķēniņš, panākt valsts neatkarību un uzplaukumu. 
Jūs zināt par kuru personu es runāju? Par ķēniņu Dāvidu.
Tas ir viņš, kura lūgšanu/psalmu varat lasīt šī sprediķa sākumā.

Viņam bija daudz labu īpašību. Bija arī daudz vājības un problēmas. Lai kāds viņš arī nebija, Dievs viņu nosauca par savu draugu, par cilvēku pēc sava prāta. Cik vēl tādus personāžus jūs zināt Bībelē? 
Un tad mēs nonākam līdz kādam Bībeles fragmentam, kuru ir vērts izlasīt: 
(1Lku 28:1-3) Dāvids sapulcināja Jeruzālemē visus Israēla augstmaņus, cilšu vadoņus un pulku virsniekus, kas kalpoja ķēniņam, un virsniekus pār tūkstošiem un simtiem, virsniekus pār ķēniņa un viņa dēlu īpašumiem un liellopiem, kā arī einuhus, stipros un visus ietekmīgos vīrus.
Tad ķēniņš Dāvids piecēlās un sacīja: “Klausieties, mani brāļi un mana tauta, es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis! 
Bija pienācis laiks Dāvidam iemācīties – ir brīži, kad Dievs saka NĒ. Dāvids gribēja celt dievnamu… un Dievs saka NĒ Vai varat iedomāties, kā Dāvids mīlēja Dievu? Viņš gribēja kalpot Dievam un aicināt tautu kalpot Dievam. Tomēr Dievs saka NĒ! 
Tā tas bija arī ar pulkvedi Oskaru Kalpaku. Ne jau tikai atteikums piedalīties Latviešu Strēlnieku bataljonu formēšanā. Vēl vairāk – Kalpaks nepieredzēja to, kā Latvija uzvar karā, kļūst neatkarīga un brīva. Pienāk brīži cilvēku dzīvēs, kad tas ir jāpiedzīvo. 
Arī mums tas dzīvē ir jāpiedzīvo un jāiemācās:
- Ir lietas par kurām Dievs saka NĒ.
- Lūgšanas par kurām Dievs saka NĒ.
Iemācīties saprast/pieņemt NĒ ir tas, kas atšķir bērnu no pieaugušā. 

Mūsu priekšstats par ticību bieži aprobežojas ar domu, ka no Dieva ir jāsaņem tikai JĀ atbildes. Mums ir jāsaprot, ja Dievs saka NĒ, tas nenozīmē, ka nemīl; tas nenozīmē, ka Viņš soda. Ir viegli slavēt Dievu, mīlēt Dievu, ja saņemam bagātīgas svētības. Bet vai mīlam Viņu, uzticamies Viņam tad, kad Viņš saka mums NĒ.
Ķēniņš Dāvids taču gribēja labu lietu. Viņš neprasīja sev bagātību vai slavu. Dievs teica NĒ dievnama būvei.

Ir dažādi NĒ kurus mēs varam saņemt no Dieva: 
  1. pagaidām nē. Tas nav noraidījums. Varbūt neesi gatavs? Varbūt nav īstais laiks? 
  2. ne Tu. Dievs gan šo lietu/jautājumu atbalsta, bet ne tu to darīsi. Kā tad mūsu egoisms uz to reaģē? (Dāvids bija gatavs to pieņemt. Pat sagatavoja celtniecības materiālus, lai dēls Salamans varētu celt templi. 
  3. NĒ! vienkārši nē! Šī atbilde ir visgrūtākā.
Vai mēs būtu gatavi teikt – slava Dievam, ja Viņš mūsu lūgšanām ir pateicis vienkārši NĒ? Ja Dievs nedziedinās?
Ja nedos…? Vai sekosim Viņam arī tad? Uzticēsimies?

Kā var zināt kuru NĒ Dievs ir teicis (paldies par jautājumu)?
To reizēm tā arī nevar zināt. Tāpēc nobriedušam kristietim ir jāiemācās teikt: “Dievs es Tevi mīlu, es Tev uzticos arī tad, ja Tu saki man NĒ!” 

svētdiena, 2023. gada 29. janvāris

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 
Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 
Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to…