Vasarsvētki: spēks, kas nedominē

(Apd 2:1-13) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”

Vārds “spēks” cilvēkos bieži izraisa piesardzību. Pārāk daudz reižu pasaule ir redzējusi varu, kas pazemo, izmanto un pakļauj. Tāpēc nereti šķiet, ka spēks pats par sevi ir kaut kas bīstams. Taču Apustuļu darbos Vasarsvētku dienā mēs sastopam pavisam citu spēku.

Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars nāks pār jums” (skatīt Ap.d. 1:8). Šeit spēks nav vardarbība vai kontrole pār citiem. Tas nav cilvēka paša radīts pārākums. Tas ir Svētā Gara spēks – spēks, kas dara cilvēku dzīvu, patiesu un brīvu.

Ričards Rors (Richard Rohr) raksta, ka slikts spēks cenšas dominēt pār citiem sava labuma dēļ, bet labs spēks rodas tad, kad cilvēks pieskaras savam dziļākajam avotam Dievā. Tad cilvēks kļūst par dzīvu Dieva tēla atspulgu pasaulē. Tas ir pazemīgs un reizē drošs spēks – spēks, kas nebalstās uz skaļumu vai varas demonstrēšanu.

Vasarsvētku notikumā viss sākas nevis ar cilvēku centieniem, bet ar Dieva darbību. Mācekļi paši nerada Svēto Garu. Viņi nevar to izsaukt vai izveidot. Tas viņiem tiek dots. Tāpat kā Marija nesaņēma uzdevumu “radīt” Kristu, bet ļaut Dievam darboties viņā, arī Vasarsvētku mācekļi saņem dāvanu, kuru paši nevarētu izveidot.

Varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem kristīgās ticības noslēpumiem – Dievs nepiedāvā cilvēkam tikai likumus vai norādījumus no malas. Viņš ieliek daļu no sava Gara pašā cilvēkā. Pravietis Ecēhiēls rakstīja par brīdi, kad akmens sirds tiks aizstāta ar dzīvu sirdi (skatīt Ec. 36:26). Jaunā derība nozīmē ne tikai jaunu mācību, bet jaunu cilvēka iekšieni.

Apustuļu darbu Vasarsvētku stāstā cilvēki dzirdēja dažādas valodas, bet notikuma dziļākā būtība bija cita: Dievs atkal tuvojās cilvēkam nevis no attāluma, bet no iekšienes. Svētais Gars kļuva par dzīvu klātbūtni cilvēka sirdī.

Un varbūt īsts garīgais spēks sākas tieši tur – nevis brīdī, kad cilvēks cenšas kļūt lielāks, bet kad viņš ļauj Dievam dzīvot sevī.