• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 27. novembris

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 
1618.gada 29.oktobrī Tauera (viduslaiku cietoksnis Londonā) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?” 
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.” 
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais. 
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām. 
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve. 

Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā. 

Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos. 

Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis. 

Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir. 

Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek. 

Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu. 

Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem. 
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis! 

Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši. 
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts. 
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties. 

Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki… 
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku! 
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man! 

Jēzus, protams, vēlas atbildēt arī uz šīm un visām citām lūgšanām. Viņš negaida, kad mūsu motīvi būs tīri vai, ka mēs būsim sakārtojuši savu dzīvi tik tālu, lai varētu skatīties Viņam acīs un slēgt darījumus ar Viņu. 
Protams, Viņš to nedara. 
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos. 
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem. 

Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas. 
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām. 

Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta. 
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies. 
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi. 

Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi. 

Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī. 
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši). 

Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai. 
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību. 

svētdiena, 2022. gada 20. novembris

Mūžības svētdiena – Mirušo piemiņas diena

(Lk 6:20-31) Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un, kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu. Dod ikvienam, kas tevi lūdz, un neprasi atpakaļ savu mantu tam, kas to paņēmis. Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem. 
Nesen kaut kur interneta dzīlēs izlasīju domu, ka "vecā muļķīgā paruna skan, ka par mirušiem jārunā tikai labu vai neko". Kāpēc šodienas sabiedrībā arvien vairāk un vairāk šī senā paruna šķiet nepievilcīga? 
Varbūt tas ir tāpēc, ka mūsdienu kultūra vairs neaicina sarunāties/izskaidroties ar to, kurš mūs ir kritizējis vai aizvainojis. Tagad, ja kādas personas vārdi vai rīcība mūs sāpināja, mēs bieži vien cenšamies atriebties, izsakot vēl 'spēcīgākus vārdus' (vai rīkojoties...). 

Tomēr, vai nav pārsteidzoši – Bībelē dotie padomi skan savādāk! 
Jēzus teica: “... mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino...” (Lk 6:27-28). 
Lai to izdarītu, ir vajadzīgs raksturs, līdzjūtība un drosme. Reizēm tas var šķist gandrīz neiespējami. Bet (ar Dieva palīdzību!) mēs arī šādās situācijās varam rīkoties labāk. Mēs varam pagriezt otru vaigu un izturēties pret citiem tā, kā vēlamies, lai izturas pret mums (skat. 29.-31. pantu). 

Un tad, kad mēs reaģējam tā kā Jēzus mūs aicina darīt, viss var mainīties. 
Pirmkārt, mēs parādām citiem, ka spējam pacelties pāri sliktajam, labi runājot par otru cilvēku. 
Otrkārt, mēs tādā veidā neitralizējam mūsu "ienaidnieka" kritiku par mums. Ja cilvēki ap mums ievēro, ka mēs labi izturamies pret nelabvēli un pat svētījam viņu (t.i. vēlam viņam labu), cieņa pret mums tikai vairosies. Cilvēki sāks mūs uzskatīt par jaukiem un godīgiem. 
Un (kas ir vēl svarīgāk!) tas var palīdzēt līdzcilvēkiem caur mums ieraudzīt Kristus rakstura pievilcību. Mūsu atteikšanās atbildēt uzbrūkošā veidā var pat likt jautāt – kāpēc? 
Mēs varētu domāt, ka tas ir augsts standarts, ko mēģināt sasniegt, bet tas ir tas, ko Jēzus praktizēja visas savas dzīves garumā un aicina mūs sekot Viņa piemēram. 

Atgriežoties pie senā teiciena ('labā runāšana par aizgājējiem')... 
Pat, ja arī ļoti labi apzināmies, ka mūsu mirušie radinieki, draugi vai kaimiņi bija cilvēki ar dažādiem trūkumiem, tā vietā padomāsim par kaut ko tādu, kas mums viņos patika, vai arī par to, kas viņiem veicās labi. 
Un pāri tam visam – mums noteikti ir tik daudz par ko lūgt Dievam, pieminot visus mūsu aizgājējus. 

svētdiena, 2022. gada 13. novembris

Padoms izaicinošiem dzīves brīžiem

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.” 
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 
Dievs NAV devis garu noteikumu sarakstu, kuri būtu jāpiemēro katrā konkrētā dzīves brīdi. Tā vietā Viņš sniedz vadlīnijas un principus, kas ļauj mums pieņemt lēmumus. Tas ir tāpēc, ka Viņš vēlas, lai mēs domātu paši... un tad brīvi izvēlētos konsultēties ar Viņu un/vai paklausīt Viņam. 
Tu patiesībā pat iedomāties nevari, ko Dievs tev ir gatavs piedāvāt, kamēr neesi sācis izmantot Viņa piedāvātos padomus. Ja vien tu uzdrošināsies pamēģināt, ar pārsteigumu atklāsi – kādas perspektīvas tas piedāvā. 

Līdz ar Dieva piedāvāto redzējumu/gudrību/padomu komplektā nāk stresa/baiļu menedžments. Mūs vairs nespēj iebiedēt ne apstākļi, ne apkārtējo cilvēku viedokļi. Mēs varam zaudēt darbu... vai tikt paaugstināti, un neviens no šiem variantiem mūs neizsitīs no sliedēm. Mēs varam nokļūt negaidītā problēmu bedrē vai pacelties veiksmes virsotnēs, bet būsim spējīgi tikt galā vienādi labi ar abām situācijām. Tas vienkārši tā būs tāpēc, ka Dieva gudrība sniegs mums līdzsvaru, vīziju un stabilitāti. 
Tu to nesaņem tikai tāpēc, ka esi kristietis. Nē, tu to saņem, jo lūdz Dievu. Viņa gudrība Tev sniedz sesto maņu/sajūtu, kas nepieciešama visdažādākajās dzīves situācijās. Tas dod spēku virzīties uz priekšu ar pārliecību (neskatoties uz daudz neatbildētiem dzīves jautājumiem). 

Vai tev šodien vajadzīga gudrība/redzējums/drošība? 
Tad pavadi laiku kopā ar To, kurš teica: "Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt." (Lk 21:15). 
Tas darbojas šādi: kad Tu padari Jēzu Kristu par savas dzīves Kungu, tad tev ir brīva pieeja patiesai gudrībai (jo kopā ar Dieva Dēlu nāk Dieva gudrība). Tas ir kā daļa no paketes. 

svētdiena, 2022. gada 6. novembris

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 
Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam.