Jēzus ierodas Jeruzalemē
(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.”
1618.gada 29.oktobrī Tauera (viduslaiku cietoksnis Londonā) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?”
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.”
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais.
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām.
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve.
Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā.
Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos.
Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis.
Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir.
Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek.
Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu.
Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem.
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis!
Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši.
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts.
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties.
Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki…
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku!
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man!
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.”
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais.
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām.
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve.
Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā.
Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos.
Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis.
Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir.
Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek.
Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu.
Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem.
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis!
Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši.
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts.
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties.
Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki…
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku!
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man!
Jēzus, protams, vēlas atbildēt arī uz šīm un visām citām lūgšanām. Viņš negaida, kad mūsu motīvi būs tīri vai, ka mēs būsim sakārtojuši savu dzīvi tik tālu, lai varētu skatīties Viņam acīs un slēgt darījumus ar Viņu.
Protams, Viņš to nedara.
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos.
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem.
Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas.
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām.
Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta.
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies.
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi.
Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi.
Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī.
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši).
Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai.
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību.
Protams, Viņš to nedara.
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos.
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem.
Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas.
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām.
Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta.
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies.
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi.
Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi.
Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī.
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši).
Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai.
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību.
