Bīstami! Dieva vārds darbībā

(Ebr 4:11-13) Pūlēsimies, lai varētu ieiet šajā mierā! Lai neviens neiekrīt nepaklausībā, kā tie tuksnesī. Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus. Nav tāda radījuma, kas Dieva priekšā būtu apslēpts, viss ir kails un atsegts viņa priekšā, viņam mēs dosim norēķinu. 

Man patīk darboties virtuvē… un parasti es esmu uzmanīgs un viss izdodas labi. Tomēr reizēm gadās, ka sajūtot tādu kā vieglu dzēlienu kādā pirkstā, es paskatos un, man par pārsteigumu un satraukumu, tur tek asinis no glīta, taisna griezuma pāri pirkstam. Es esmu bijis neuzmanīgs. (Un Tu jau zini – jo asāks ir asmens, jo mazāk jūtams tas brīdis, kad tas griež.) Manā gadījumā tas bez grūtībām bija izkļuvis cauri ādai un iegriezis dziļi manā miesā. 

Līdzīgu ainojumu vēstules ebrejiem autors izmanto 4.nodaļas 12. pantā, lai aprakstītu Dieva Vārda ietekmi kāda cilvēka dzīvē. Tiek apgalvots, ka Dieva Vārds ir pietiekami ass, lai grieztos dziļi iekšā, Tev pašam gandrīz nemanot, …un Tu to viena brīdī sapratīsi/piedzīvosi. 
Atšķirība tomēr ir tāda, ka vēstules autors nerunā par virtuves nazi, bet par zobenu (pie tam ar asmeni abās pusēs!), ieroci, kas ne tikai iegrieztu Tev pirkstā, bet ļoti viegli varētu iet cauri Tavam ķermenim – sirdī, aknās, nierēs vai plaušās. Izglābšanās nav iespējama.  

Kā tad ir ar aizsardzību? Vai ir iespēja izmantot kādas bruņas, kas neļautu asmenim pietuvoties Tavai miesai? Nē! 
13. pants ir pilnīgi skaidrs: kad runa ir par Dievu un Viņa vārdu, tad nav kur paslēpties. Patiesi, kādu dienu mums Dieva priekšā būs jāatskaitās par visu - gan savu iekšējo/personīgo, gan ārējo/publisko dzīvi. Vēstule ebrejiem nav pārāk relaksējoša grāmata, vai ne? 
Nē, bet tā ir ļoti nepieciešama. 
Autors nevēlas, lai kāds no tiem, kam viņš raksta (tas nozīmē arī Tevi un mani, kad mēs šodien lasām šo tekstu) nonāktu lielās problēmās un bēdās, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja mūsu uzticība Dievam mazinās, tas noved pie neticības, kas savukārt novedīs pie nespējas būt ‘mierā' ar Dievu. (Ja Tu vēlies īstu 'mieru', tad, protams, nesagaidi to pilnībā realizētu pašreizējā šīs-zemes-dzīvē; bet atcerieties, ka beigu beigās Tev ir apsolīta īsts ‘Dieva miers’!) 

Bet kā ar to visu ir saistīts Dieva Vārda asais, bīstamais divasmeņu zobens? 
Mūsdienās mums ir kārdinājums domāt, ka ar izteicienu 'Dieva Vārds' vēstules autors ir domājis vienkārši 'Bībeli'. Tomēr ir jāņem vārā dažas patiesības. 
Pirmkārt, ne visa 'Bībele' tolaik bija uzrakstīta un pieejama; mēs nezinām, kad šī vēstule sākotnēji tika uzrakstīta, un ir ļoti iespējams, ka citas Jaunās Derības grāmatas tapa vēlāk. Mums nav pamata domāt, ka Vēstules ebrejiem autors pat zināja par citām grāmatām/rakstiem/vēstulēm, kas jau bija uzrakstītas. Lai gan Jaunās Derības atsevišķu daļu autori nepārprotami bija iecerējuši, ka viņu darbi tiks uzskatīti par autoritatīviem baznīcai (un tādā nozīmē par 'Svētajiem Rakstiem'), nav nekādu pierādījumu par noteiktu agrīno kristiešu darbu krājumu, kas būtu šādi nosaukts līdz pat otrajam gadsimtam. 

Vai tad 'Dieva vārds' nozīmēja tikai Veco Derību, ebreju Bībeli? Savā ziņā jā. Piemēram 95. psalmam (uz kuru atsaucas vēstules autors) piemīt neparasts izteiksmes tiešums, kas risina jautājumus, kuri skar cilvēka iekšējo dziļāko būtību. Kad cilvēki lasa vai klausās šos vārdus, viņi ne tikai sāk apzināties jaunu patiesību, kas iepriekš nebija skaidri saprotama, bet (kas vēl satraucošāk!) arī to, kas notiek viņu dvēseles apslēptākajos dziļumos, ko varbūt viņi bija spējuši pat no sevis slēpt. 

Taču veids, kā Jaunās Derības autori lieto frāzi 'Dieva Vārds', liecina, ka viņi ar to domāja vairāk nekā tikai Vecās Derības rakstus. 'Dieva Vārds' ir arī vēsts, ko pasludināja pats Jēzus (t.i. ka Dieva valstība dzimst Viņa darbībā un caur Viņa darbu); un pēc tam vēsts par Jēzu un to, ko Viņš ir darījis. 
Tomēr, tā kā Jēzus dzīves un visa paveiktā jēga bija tieši tajā, ka tika piepildīti Vecās Derības pravietojumi (par ko galu galā galvenokārt ir šī vēstule), mēs varam diezgan viegli savienot abas šīs lietas. Šķiet, ka 'Dieva Vārds' nozīmē – 'Senie Raksti un vēsts par to, kā tie visi piepildījās Jēzū’.  

Tātad, kas tieši ir tas, kas Dieva Vārdam ir jādara? Un kā mēs varam atbildēt uz tā izaicinājumu? 
Vēstules ebrejiem 4. nodaļas 12. un 13. pantā ir teikts, ka Dieva Vārds darīs savu darbu, un Tu nevarēsi no tā izbēgt! Bet ir skaidrs, ka daudzi cilvēki (vismaz pagaidām) no tā šķietami izbēg (iespējams, vai nu turot to ārpus dzirdes robežām - pārliecinoties, ka viņi pārāk bieži neatver Bībeli un neklausās sprediķus, vai pat izvairās no jebkādām sarunām par Jēzu stingri ignorējot visu, ko viņi par to dzird). 
Tomēr mūsu vēstules lasījuma fragments saka, ka galu galā Tu nevarēsi izbēgt. Ir muļķīgi iedomājaties, ka ir kāda iespēja dzīvot neticībā un tad nepamanīti ieslīdēt 'mierā', ko Dievs ir apsolījis saviem uzticīgajiem ļaudīm. Dieva vārds Tevi atradīs, caururbs un atklās to, kas patiesībā notiek – Tavas slepenās domas, plānus un nodomus. Ikvienam agrāk vai vēlāk ir jāsniedz par sevi atskaite. Tajā brīdī viss tiks atklāts. 

Taču šī Bībeles fragmenta jēga, lai gan acīmredzami domāta kā brīdinājums, var būt arī liels iedrošinājums. Tev ir izvēle –vai ļaut ārstam Tevi izmeklēt uzreiz, lai arī tas varētu būt neērti, vai arī gaidīt, kamēr ārsts varēs veikt Tavu pēcnāves izmeklēšanu. Skaidrs, ka tad būs jau par vēlu, tāpēc ir prātīgi izvēlēties pirmo iespēju. 
Ja Tu dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas atvērsies Svēto Rakstu vēstij un ļausi, lai vēsts par Jēzu ienāk Tavā apziņā un iesūcas Tavā iztēlē un sirdī, tad Dieva Vārda darbs notiks, parādot Tev kas īsti notiek Tevī dziļi iekšā. 

Iespējams, šajā procesā Tev būs nepieciešama kāda cita cilvēka palīdzība. Tāpat kā agrīnās baznīcas dziedināšanas un brīnumu darbi nenozīmēja, ka ārsti kļuva nevajadzīgi, tā arī Tava iedziļināšanās Dieva Vārdā nenozīmē, ka vairs nav darba psihoterapeitiem, skolotājiem un līdzīgiem speciālistiem. Taču tas arī nenozīmē, ka Vārda uzdevums ir ignorējams kā nevajadzīgs. 
Pavadīt laiku, lūgšanā un pārdomās, ar Svētajiem Rakstiem un Jēzu (rakstīto un dzīvo Dieva vārdu), nozīmē iepazīt šo maigo, bet spēcīgo pieskārienu, kas darbojas kā ļoti ass un smalks instruments. Tas radīs pārsteidzošus un varbūt pat satraucošus rezultātus. Taču, atšķirībā no mana piedzīvojuma ar virtuves nazi, ar Dieva Vārdu nav nejaušību. 
Dieva Vārds ir dzīvs. 
Un Vārda asā zobena mērķis vienmēr ir attīrīt un dziedināt.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mums uzticēta misija

(Psalmi 8:2-10) Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Tava varenība sniedzas debesu augstumos! No bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev esi izveidojis pretspēku Saviem pretiniekiem, lai liktu apklust Saviem naidniekiem un atriebējiem. Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis,- kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā. Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!

Dievam rūp mūsu dzīve, jo Viņš mūs ir radījis. Bībelē ir rakstīs, ka Dievs plānoja cilvēkus pēc Sava tēla, un tad (skat. 1Moz 1:26 un 2:15). Tātad mēs esam ne tikai Dieva radīti, bet mēs esam radīti, lai atspoguļotu Dievu un kļūtu arvien līdzīgāki Viņam. 

Kad mēs par to domājam, mums ir jāatceras, ka Viņš to plānoja visos mūsu dzīves aspektos. Dievs mūsos ir ieguldījis Savu prātu, spēku un mīlestību. Viņš ir pašā mūsu būtības tēlā, tādēļ ir pašsaprotami, ka mums ir pievērsta Viņa uzmanība un mīlestība visdziļākajā līmenī. Šī atziņa attiecas uz katru no mums. Dievam ir tik daudz ideju, domu un plānu par/ar mums, ka tos vienkārši nevar saskaitīt. Viņš ar mīlestību apdomā katru mūsu dzīves sīkumu. Ja mēs aicinām Viņu, Viņš ir gatavs līdzdarboties katrā mūsu dzīves jomā. 
Turklāt Viņš mūs ir ielicis brīnišķīgā pasaulē, kas ir radīta, lai mēs tajā dzīvotu. 
8.psalma 7.pantā ir teikts, ka Dievs ir cilvēku “darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu [...] nolicis pie viņa kājām”. 

Zemi ir radījis Dievs, un tā ir atvēlēta mums. Lai kur mēs dzīvojam un lai ar ko mēs nodarbojamies savā ikdienā, Viņš mums ir uzticējis Savu autoritāti konkrētam mērķim. Dievs ir radījis mūs, lai mēs būtu līdzīgi Viņam, un ir devis mums visu pasauli, lai mēs to koptu un sargātu.  

Lasīt tālāk

Grēksūdzes dāvana

(Jēkaba 5:13-20) Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu; ja kādam ir priecīgs prāts, lai viņš dzied slavas dziesmas. Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Elija bija cilvēks, līdzīgs mums, bet lūgdams lūdza, lai lietus nelītu, un nelija virs zemes trīs gadus un sešus mēnešus. Un atkal viņš lūdza Dievu, un debesis deva lietu, un zeme nesa savu augli. Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku. 

Garīgā dziedināšana notiek tad, kad tu spēj izsūdzēt savu problēmu kādam, kurš ir pietiekami nobriedis, lai ar to tiktu galā, pietiekami uzticams un pietiekami apņēmības pilns, lai nenovērstos no Tevis. 

Ir jāsaprot, ka katrs cilvēks var būt mīlēts tikai tik daudz, cik ir pazīstams. Ja Tu patur noslēpumā daļu savas dzīves, citi Tev var teikt, ka mīl Tevi, bet Tevi neatstāj jautājums – ja viņi zinātu visu patiesību par Tevi, vai viņi joprojām Tevi mīlētu? 

Tad, kad runājam par Dievu, mēs saprotam, ka Viņš par mums zina visu... tomēr mīl mūs. 
Problēma ir tā, ka Grēks patiesībā mūs izolē no mūsu līdzcilvēkiem. Atzīšanās ir saikne vienam ar otru. Būt pilnībā iepazītam un pilnībā mīlētam ir visdziedinošākā dāvana, ko mēs viens otram varam sniegt. 
Bībelē ir teikts: “Atzīstiet cits citam savus grēkus un lūdzieties cits par citu, lai jūs tiktu dziedināti” (Jēkaba 5:16). Cik brīnišķīgi, ja varam zināt, ka mums ir piedots... un mēs tiekam mīlēti ne tikai tāpēc, ka esam gudri, spēcīgi, skaisti vai veiksmīgi.  

Lasīt tālāk

Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... mierīga

(Jēkaba 3:13-4:3) Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur. 
No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā? Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos? Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. 

Vai esi kādreiz sastrīdējies ar kādu tieši pirms dievkalpojuma un tad visa dievkalpojuma laikā juties kā liekulis? 

Dieva Vārds tā īsti var atnest klausītājiem svētības, ja tas "mierā top sēts tiem, kas mieru tur" (skat. Jk 3:18). Tāpēc Baznīcas pretinieks vienmēr darīs visu iespējamo, lai mēs to nesaņemtu un netiktu svētīti ar to. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir jādara viss, kas nepieciešams, lai saglabātu mieru. Mierā ir spēks! Ja velns nespēj mūs satraukt, sadusmot vai ieļaunot, viņam nav varas pār mums. Viņš iegūst kontroli tikai tad, kad mēs zaudējam mieru. Tāpēc viņš plāno mūs satraukt, lai nozagtu mūsu mieru un samulsinātu mūs. Mēs nedrīkstam tam ļaut notikt. Kā apustulis Jēkabs rakstīja: “Gudrība, kas nāk no augšienes, ir... miermīlīga” (Jk 3:17).   

Mums ir jāsaprot, ka īstā gudrība, Dieva gudrība, sākas ar svētu dzīvi, un to raksturo sadzīvošana ar citiem. Tā ir maiga un saprātīga, pārpilna ar žēlastību un svētībām; tā nav vienu dienu pāri plūstoša, bet nākamajā dienā neesoša; tā nav divkosīga. Mēs varam izveidot veselīgu sabiedrību un stipru kopienu, kas dzīvo pareizās attiecībās ar Dievu (un bauda šo attiecību svētības), tikai tad, ja veicam smagu darbu, lai saprastu cits ar citu, izturētos cits pret citu ar cieņu un godu (skat 17.-18. p.). 
Sadzīvošana ar citiem var būt 'smags darbs'. 
Tāpēc nākamreiz, kad Tu uztrauksies vai dusmosies par kādu jautājumu, pajautā sev: “Ko ienaidnieks šeit cenšas panākt? Ja es ļaušos šīm emocijām, kāds būs rezultāts? Kad mēs esam sarūgtināti, uztraukušies vai dusmīgi, mēs zaudējam savu prieku, un, zaudējot prieku, mēs zaudējam arī savu spēku, jo “Tā Kunga prieks ir [mūsu] spēks” (sk. Nehemijas 8:10). 
Tāpēc šodien lūdzies, izmanto savu paškontroli un saglabā savu mieru.  

Lasīt tālāk

Aizver muti!

(Jēkaba 3:1-12) Netopiet, mani brāļi, daudzi par mācītājiem, zinādami, ka mēs nāksim grūtākā tiesā; jo mēs visi daudzējādi klūpam. Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu. Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu. Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs. Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta. Jo katras sugas zvēru un putnu, rāpuļu un jūras dzīvnieku dabu savalda un ir savaldījusi cilvēka daba; bet mēli neviens cilvēks nevar savaldīt: nemitīgs ļaunums, pilns nāvējošas indes. Ar viņu mēs slavējam To Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus. No tās pašas mutes iziet svētība un lāsts. Tam, mani brāļi, nebūs tā notikt! Vai arī avots izverd no vienas mutes saldu un rūgtu? Vai, mani brāļi, vīģes koks var nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes? Tāpat arī sāļš avots nevar dot saldu ūdeni. 

Bībelē ir daudz runāts par mēles savaldīšanu. Apustulis Jēkabs velta veselu nodaļu šai tēmai, piedāvājot atziņu, ka ja mēs varētu savaldīt savas mēles, mēs... arī varētu valdīt pār sevi visādi citādi. Tātad paškontroles aspekts ir ļoti svarīgs! 
Senais latīņu rakstnieks Publilius Syrus (85–43 BC) esot teicis: "Saepius locutum, numquam me tacuisse paenitet" ("Es bieži esmu nožēlojis savu izrunāšanos, bet nekad savu klusēšanu.") 
Tas ir svarīgi – īstajā brīdī aizvērt muti! 

Šeit ir divi principi, par kuriem vari padomāt: 

1. Vispirms domā. Pirms runā, apstājies uz desmit sekundēm un pārdomā savus vārdus. Vai tie ir precīzi vai pārspīlēti? Labi vai ļauni? Lieki vai nepieciešami? Pateicīgi vai apsūdzoši? 
   Ko Tu šodien neteiksi, rīt Tev nebūs jāpaskaidro. 
2. Runā mazāk. Ja runā pārāk daudz, Tavas izredzes iekļūt nepatikšanās palielinās eksponenciāli. Tāpēc kompulsīviem runātājiem bieži ir grūti saglabāt draugus. Pietaupi savu verbālo enerģiju. 

Sāc šodien. Tu jau esi pietiekami daudz lasījis/uzzinājis par teoriju, kas palīdzētu Tev turpmākajā dzīvē. Tāpēc tagad aizver muti un vēro, kā tas bagātina Tavu dzīvi.  

Lasīt tālāk

Nespriediet par grāmatu tikai pēc tās vāka

(Jēk 2:1-10) Mani brāļi, ticību uz godības Kungu Jēzu Kristu nesaistiet ar cilvēka ārieni. Ja jūsu sinagogā ienāk vīrs greznās drānās ar zelta gredzeniem pirkstos un ienāk arī nabags noplīsušās drēbēs un jūs, uzlūkodami to, kas greznās drānās, tam sakāt: apsēdies ērti še! – bet nabagam: tu nostājies tur! – vai: sēdies pie mana kājsola! – vai tad tā jūs nesākat viens otru šķirot, kļūdami par tiesnešiem ar aplamiem spriedumiem? Ieklausieties, mani mīļotie brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas pasaulē nabagi, būt bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko viņš apsolījis tiem, kas viņu mīl? Bet jūs turpretim liekat nabago negodā. Vai tad tie nav bagātie, kas jums uzkundzējas un velk jūs uz tiesām? Vai tieši viņi nav tie, kas zaimo Kunga labo vārdu, kādā sauc arī jūs? Ja jūs piepildāt ķēnišķo bauslību pēc Rakstiem: mīli savu tuvāko kā sevi pašu, – jūs darāt labi, bet, ja jūs spriežat par cilvēku pēc ārienes, tad jūs grēkojat un bauslība jūs atmasko kā pārkāpējus. Ikviens, kas visu bauslību pilda un tomēr vienā bauslī to pārkāpj, ir visu baušļu pārkāpējs.

Džons Veslijs esot teicis: "Mums vajadzētu būt stingriem, vērtējot sevi, un žēlsirdīgiem, vērtējot citus..." 

Apustulis Jēkabs mūs aicina padomāt par to, ar kādām tiesībām mēs varam apgalvot, ka mums ir ticība, ja mēs dodam priekšroku un veltam īpašu uzmanību vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem (it sevišķi, ja pievēršam īpašu attieksmi bagātajiem, bet nabadzīgajiem nepievēršam nekādu uzmanību). Vai šāda diskriminācija neliecina, ka mūsu spriedumus vada ļauni motīvi? Ja mēs dodam priekšroku vieniem cilvēkiem salīdzinājumā ar citiem, mēs grēkojam... (skat. Jēk 2:1-10). 

Ir stāsts, ka, kad kantri dziedātāja Lonzo Grīna (Lonzo Green) brāļadēls Džimijs lūdza viņu noskaņot sava drauga ģitāru, viņš piekrita. Problēma bija tā, ka Džimija draugs bija "nepareizais", un Džimija vecāki neļāva viņam ienākt savā mājā, kad tur ciemojās tēvocis Lonzo. Tāpēc viņi nolēma tikties ārā. 
Kad "nepareizais" puisis tuvojās, Grīns pamanīja viņa pašapziņu un izaicinošos skatienus, kas tika raidīti pret šo augstākās klases/kārtas rajonu. Lonzo, kurš pats savā dzīvē bija piedzīvojis nabadzību un diskrimināciju, noskaņoja zēna veco ģitāru, nospēlēja dažas dziesmas un iemācīja viņam dažus akordus. Jaunietis viņam pateicās un aizgāja. Vēlāk šis "nepareizais" zēns pastāstīja citiem par šo notikumu un silto atmiņu, ko viņš nesa līdzi visu atlikušo dzīvi. Galu galā šis zēns ar savu ģitāru, maigu un pievilcīgu smaidu visai pasaulei atklāja, ka nav "nepareizs" vai nevēlams. 
Tas tāpēc, ka zēns, kuru tajā dienā nelaida bagātnieku mājās, bija - Elvis Preslijs! 

Lasīt tālāk

Ne tikai klausies Dieva Vārdu... dari to, ko tas saka!

(Jēk 1:17–27) Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi. 
Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties, jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības. 

Vai Tu esi centies iegaumēt kādus Bībeles pantus vai citēt lielu daļu Svēto Rakstu no galvas? Daudziem no mums tas šķiet grūti, tāpēc, kad sastopam kādu, kurš, šķiet, zina Bībeli līdz pēdējam komatam, mēs bieži vien esam pārsteigti un vēlamies šo prasmi atkārtot. 
Bet, pirms pārāk aizraujamies, ir jāatceras, ka Dievs mūs īpaši svētī ne tikai par to, ka mēs lasām Viņa Vārdu, iegaumējam to, vai pat spējam to atkārtot vārds vārdā no galvas. Dievs apsola svētīt tos, kas īsteno Viņa Vārdu dzīvē. 

Apustulis Jēkabs mūs iedrošina, ne tikai klausīties Dieva Vārdu (vai skaitīt kādus pantus no galvas)..., bet darīt to, kas tajā teikts. Pretējā gadījumā mēs tikai maldinām paši sevi. Jo, ja Tu klausies Dieva vārdu, bet nepaklausi tam, tas ir tas pats, kas skatīties uz savu seju spogulī – Tu ieraugi savu netīro degunu vai pieri, bet aizej prom un aizmirsti, kāds izskaties. Tomēr, ja Tu uzmanīgi ieskatīsies/ieklausīsies Dieva Labajos Padomos un darīsi to, kas tur sacīts, un neaizmirsīsi, ko dzirdēji, tad Dievs Tevi svētīs... (skat. Jēk 1:22-25). 

Dieva vārda zināšanas ir vitāli svarīgas, taču patiesas pārmaiņas un patiesas svētības nāk tad, kad mēs Svēto Rakstu principus pielietojam savās dzīvēs. 
Tāpēc apņemsimies būt ne tikai Dieva vārda “klausītāji”, bet arī “darītāji”! 

Lasīt tālāk

Šķelšanās Jēzus sekotāju vidū

(Jņ 6:60-71) Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.

Reiz es devos uz lekciju, kurai vajadzēja būt kā ievadam filozofijā. Ātri vien izrādījās, ka izcilo pasniedzēju-filozofu neinteresē mūs visus iepazīstināt ar šo tēmu, bet gan augstā filozofiskā līmenī runāt ar mazu dedzīgu maģistrantu grupu, kuri sēdēja pirmajā rindā un jau zināja pamatus (un vēlējās uzzināt kaut ko specifiski komplicētāku). Es tur neatgriezos… 

Manuprāt, tāda tomēr nebija problēma toreiz pie Galilejas ezera pirms gandrīz 2000 gadiem… 
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt). 
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt. 

Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību. 
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli. 

Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek. 

Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties. 

Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca. 
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi. 

Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu. 
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus. 
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos. 

Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā. 

Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to. 
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…” 

Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves. 
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 

Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Padoms labākai dzīvei

(Ef 4:25-32) Tādēļ, atmetuši melus, runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs esam locekļi viens otram. Dusmojoties neapgrēkojieties! Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam. – Lai zaglis vairs nezog, bet labāk lai pūlas pats savām rokām darīt labu, lai varētu dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk nekāda samaitāta runa, bet tikai tas, kas ir derīgs un nepieciešams stiprināšanai, lai būtu par svētību klausītājiem. Un neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai. Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu. Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums. 

Apustulis Pāvils mums dod padomu neapbēdināt "Dieva Svēto Garu, ar kuru jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai." Pāvils raksta: "Neaizskariet Dieva Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai" (30.p). Tas ir padoms nekavēt un neaizliegt Svētā Gara darbību savā dzīvē. 
Tu vari jautāt: "Ko tad lai es daru?" Un Pāvils atbild: "Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom..." (31.p). 
Tās lietas, kuras viņš piemin, nav tas labāko darbu saraksts! 
Citiem vārdiem sakot, apustulis Pāvils apgalvo – vai nu Tu ļauj, lai Tavā dzīvē toni nosaka šis nepatīkamais saraksts, vai arī Tu ļaujies Svētajam Garam, kas mājo Tevī. Izvēle ir Tavā ziņā. 

Jau pirms tam apustulis ir devis sava veida padomu kā to realizēt: "Lai saule nenoriet, jums dusmojoties. Un nedodiet vietu velnam..." (26-27.p). Ja Tu ļauj vaļu dusmām, Tu dod velnam iespēju kārdināt Tevi tā tik turpināt. Ja kaut kas ir Tevi sāpinājis (un tā dzīvē notiek!), ir jātiek galā ar ievainojumu, ko radījis sarežģītais notikums vai cilvēks Tavā dzīvē. 
Tātad, ko vajadzētu darīt? 

Apustulim Pāvilam arī te ir padoms: "Esiet krietni cits pret citu un žēlsirdīgi, piedodiet viens otram, kā Dievs Kristū ir piedevis jums" (32.p). Citiem vārdiem sakot, atcerieties mīlestību, pacietību un žēlastību, ko Dievs ir parādījis Tev... un tad sniedz to tālāk arī citiem. Ne vienmēr tas ir viegli, bet tā ir stratēģija, kas darbojas.  

Lasīt tālāk

Ko varam mācīties no Dieva Tautas piedzīvojumiem tuksnesī

(2Moz 16: 2-4, 9-15) Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! 
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! 

Es atceros kā mūsu teoloģijas pasniedzējs reizēm mēdza teikt: "Jums ir jāmācās mīlēt baznīcu." Šo viņa komentāru izraisīja studentu reakcija uz kādu acīmredzamu neefektivitāti, patvaļu vai godīguma trūkumu no baznīcas vadības puses (kas reizēm notiek!). Es šim pasniedzēja padomam tajā brīdī piekritu, gudri mājot ar galvu. 
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi. 

Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā. 
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu. 

Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi. 

Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām). 

Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas. 
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus... 

2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos. 

Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.” 
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka. 

Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Tava ir valstība, vara un godība

(Ps 145:10-18) 
Lai tev, Kungs, pateicas visi, ko tu radījis, 
un lai tavi svētītie teic tevi, 
lai tavas valstības godu tie pauž 
un par tavu varenību runā! 
Lai pavēsta cilvēka dēliem viņa varenos darbus 
un viņa valstības krāšņo godu! 
Tava valstība ir mūžīga valstība 
un tava vara uz audžu audzēm. 
Uzticams Kungs visā, ko viņš saka, 
svētīgs visā, ko dara, 
balsta Kungs ikvienu, kas krīt, 
un pieceļ katru, kas saļimis. 
Visu acis raugās uz tevi, 
un tu dod tiem barību īstajā laikā, 
tu atdari savu roku 
un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro. 
Taisns Kungs, visās savās gaitās 
un svēts visā, ko viņš dara. 
Tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, 
visiem, kuri sauc viņu patiesi. 

Vai esi pamanījis, ka Bībelē Psalmu grāmata atrodas tieši pa vidu visām citām Svēto Rakstu daļām? Vēl interesantāk tas kļūst tad, ja saprotam, ka tā ir dažādu cilvēku ļoti dažādu lūgšanu sakopojums. Ir cilvēki, kuri saka – kāpēc Jēzus ieteiktā lūgšana “Mūsu Tēvs…” tik ļoti atšķiras no psalmu grāmatā iekļautajām lūgšanām, kurām ir raksturīgi palīgā saucieni un protesti Dievam (jo cilvēkiem ir tik steidzamas vajadzības). 
Jēzus dotā lūgšana “Mūsu Tēvs…” patiešām atšķiras no protesta psalmiem, taču tā ir diezgan līdzīga citiem lūgšanu psalmiem (jo būtībā ir daudz dažādu Vecās Derības Psalmu grāmatu tēmu un lūgumu apkopojums). 

145.psalms ir labs piemērs, kur mēs varam saskatīt šo līdzību. Šis psalms koncentrējas uz Dieva valstību jeb Dieva valdīšanu. Tā Kunga lūgšana atšķiras ar to, ka tajā ir izteikts vēlējums – "Lai nāk Tava valstība”, savukārt 145.psalms runā par Dieva valdīšanu kā par tagadnes realitāti. Manuprāt abām attieksmēm ir zināma kopība. Dievs ir suverēns; pasaule nav ārpus Dieva kontroles; un Dievs parāda savu karalisko varu, uzturot pasauli un vadot savu tautu. Tomēr Dieva valdīšana nekādā ziņā nav pagaidām pilnīga realitāte ne mūsu pasaulē, ne baznīcā. 
Tā Kunga lūgšanā lūgums "Lai nāk Tava valstība" ir jātver kontekstā ar citiem sekojošajiem lūgumiem: "Svētīts lai top Tavs vārds" un "Tavs prāts lai notiek". Ieklausies šajos lūgšanas teikumos – tur ir tāda kā mūsu apņemšanās īstenot kādu no šiem lūgumiem savā dzīvē (piemēram, kā var nopietni lūgt “Svētīts lai top Tavs vārds”, ja pašam lūdzējam nav vēlēšanās, lai tas tā būtu paša dzīvē?). Tomēr šī lūgšana ir kaut kas vairāk, kā tikai personīga apņemšanās. Ja tas būtu tikai par mūsu pašu turpmāko rīcību, tad zaudētu savu nozīmi kā lūgums Dievam. Taču šie lūgumi zaudētu savu nozīmi kā lūgšanas arī tad, ja nenozīmētu mūsu apņemšanos no mūsu puses. 
Patiesa lūgsana ir sapratne/atklāsme, kas saistīta ar mūsu ilgām, kuras mēs vēlamies, lai Dievs tās piepilda. 

Vēl viens salīdzinājums un pretstats parādās, runājot par ēdienu un ar to saistītajām tēmām. 145.psalms norāda, ka Dievs dod cilvēkiem un dzīvniekiem ēdienu viņiem vajadzīgajā laikā. Tā Kunga lūgšanā mēs lūdzam, lai mums tiktu dota mūsu dienišķā maize. 
Interesanta saikne ir starp psalma izteikumiem par Dieva tuvumu cilvēkiem (kas Viņu piesauc, īpaši tad, kad piedzīvo kādas problēmas) un lūgumu lūgšanā “Mūsu Tēvs…”, lai Dievs mūs atbrīvo no ļaunā un izvada caur kārdinājumiem. 
Vēl varētu pieminēt paralēles lūgumā pēc piedošanas, kas parādās Kunga lūgšanā, un 145.psalmā pieminētais fakts, ka Dievs ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, pacietīgs un apņēmības pilns piedot. 

145.psalms visus šos lūgšanas aspektus pasniedz kā esošus, kā pamatlietas, kuras Dievs vēlas, lai mēs par Viņu zinātu. Tomēr īstā atklāsme par Dievu ir iespējama tikai caur Jēzu. Jēzus ne tikai pārņem šīs lūgšanas tēmas Kunga lūgšanā, bet praktiski izdzīvo/realizē to visu savā šīszemes dzīves laikā. Visas “Mūsu Tēvs…” lūgšanas tēmas parādās/atklājās Jēzus paša kalpošanā. 
Par ko visvairāk Jēzus mācīja – par Dieva Valstību; 
Kāda tēma parādījās kā Jēzum ļoti svarīga – piedošana; 
Ko praktiski Jēzus darīja – pabaroja izsalkušos; 
Ko Viņš pats piedzīvoja – kārdinājumus vai tumsas laiku. 

Vai būtu nepareizi mūsu problēmu jūklī un izmisumā teikt: “Dievs, kur Tu kavējies! Man ir slikti. Palīdzi!” 
Protams, tā var lūgt! Lasiet Psalmu grāmatu – Bībelē iekļauto lūgšanu grāmatu – un tur ir visu problēmu/vajadzību lūgšanas. 

Tomēr ir labi, ja mēs pāri savām ikdienas vajadzībām varam saredzēt, sajust, nojaust un ilgoties pēc Mīlošā un Žēlastības pilnā Debesu Tēva. Mīļie! Viņš dzird katra mūsu sirds nopūtu. Viņš grib mums katram palīdzēt vislabākajā veidā. 
Tāpēc lai nāk, Dievs, Tava ir valstība, vara un godība!  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Tu piederi Dievam

(Ef 2:11-22) Tādēļ atcerieties, ka jūs, kas reiz pēc savas izcelsmes bijāt pagāni, ko miesā apgraizītie sauca par neapgraizītajiem, tolaik bijāt šķirti no Kristus un Israēla sabiedrība jums bija slēgta, jūs bijāt svešinieki apsolījuma derībai, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi viņa asinīs. Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta. Viņš atnākdams ir pasludinājis mieru – gan jums, kas bijāt tālu, gan viņiem, kas bija tuvu, lai caur viņu mums, gan vieniem, gan otriem, būtu dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. 

Kā Tu varētu raksturot situāciju, ja Tavi bērni (ja Tev bērnu nav - iedomājies, ka ir) stāvētu pie Tavas mājas namdurvīm un lūgtu atļauju ieiet iekšā? 
Vai Tu neteiktu: "Kas tā par jaunu spēli? Nāciet taču iekšā, jūs esat mana ģimene. Es jūs mīlu, jums nav jālūdz atļauja ienākt savā mājā?" 
(Nu labi, izņēmuma situācijas var iztēloties – Tu izsūtīji bērnus ārā, jo gatavoji pārsteigumu... vai mājā bija avārijas situācija... utt) 

Dievam ir māja (varbūt var teikt, ka Viņš to joprojām ceļ), un Tu esi tās daļa. Tu vari nākt Viņa priekšā jebkurā brīdī ar jebkuru vajadzību, zinot, ka Tu tiksi uzņemts ar mīlestību. Dievs ir mīlošs Tēvs, uz kuru Tu vienmēr esi cerējis, un Tu esi bērns, kuru Viņš vienmēr ir vēlējies. Ja Tev par to ir kādas šaubas, paskaties uz Kristus krustu - tik ļoti Dievs Tevi mīl. 
Šodien Tu piederi Dievam!  

Lasīt tālāk

Valdnieka Hēroda paranoja

(Mk 6:14-29) To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 
(Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.) 
Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. 

Personas privātā dzīve ir mūsdienu izgudrojums. Vēl pavisam nesen vairums cilvēku dzīvoja lielākās vai mazākās kopienās, kur visi zināja viens otra ikdienas dzīvi līdz sīkumiem. Vēl pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem visi uzzināja, kas notiek pasaulē, sarunājoties ar kaimiņiem un svešiniekiem, tenkojot tirgus laukumos un stāstot par visu interesanto vai pārsteidzošo. Tikai karaļnams un ļoti bagātie varēja atļauties kaut ko līdzīgu privātumam (viņi to bieži vien panāca, nodarbinot kurlmēmus vergus). Tomēr pat tad bieži vien varēja sabiedrībai atklāties, ko karalis dara… 

Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, ko valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu, un arī to, ko pirmie kristieši zināja par valdnieku Hērodu. 
Kamēr dzīvoju Lielbritānijā, biju liecinieks cilvēku aizrautībai saistībā ar baumām par karaļnama locekļiem, kuras izplatīja ‘dzeltenās preses' žurnālisti. Ja kādā pilsētā ieradās kāds karaliskās ģimenes loceklis, vietējie cilvēki nedēļām ilgi stāstīja par to, ar ko viņa/viņš runājis, ko teicis, ko valkājis utt. Cik tas viss daudz vairāk bija pierasts tādā kultūrā kā Palestīnā pirmajā gadsimtā, kur nebija laikrakstu, radio vai televīzijas. 
Un kas notiek tad, ja atgadās kaut kas patiesi ievērojams! 

Ikviens bija dzirdējis par jauno pravieti, kurš darīja neparastas lietas. Klīda baumas: varbūt tas bija pravietis Elija, kurš saskaņā ar jūdu tradīciju atgriezīsies, lai sagatavotu visu un visus galīgajai tiesai. (Vecās Derības rakstu tradīcijā viņš patiesībā nebija nomiris, bet gan tika paņemts uz debesīs, tāpēc arī bija viegli pieņemt, ka viņš varētu atgriezties, un Maleahija 4:5 ir rakstīts, ka viņš to arī darīs). Vai varbūt tas bija kāds no citiem lielajiem senajiem praviešiem… 

Jēzus uzvedās kā pravietis; Viņš runāja par sevi kā par pravieti; nebija pārsteidzoši, ka visi par Viņu domāja tieši tā. 
Taču valdniekam Hērodam bija kāds cits izskaidrojums, kas ir vēl interesantāks. Viņš izteica pieņēmumu, ka Jēzus varētu būt Jānis (Kristītājs), kas ir atgriezies no mirušajiem (tas, viņaprāt, izskaidrotu, kāpēc viņam piemīt visas šīs neparastās spējas). Tā kā Jānis bija miris… un ja tagad ir atkal atgriezies dzīvē, tad viss cits neparastais arī būtu iespējams. Valdniekam Hērodam, iespējams, nebija pieejama un pamatota labi izstrādāta teorija par augšāmcelšanos, tomēr tajā laikā tā bija izplatīta ideja. Tāpēc arī viņš to izmantoja bez jebkādām nopietnākām pārdomām vai konsekvences. 

Tomēr tas liecina par to, ka Jēzus patiešām darīja neparastas lietas, tādā veidā pamudinot cilvēkus neticamiem skaidrojumiem. Tāpat tas mums atklāj, ka, kā jau to varētu sagaidīt saistībā ar Dieva Valstību, pat pasaules valdnieki un valstības bija spiestas pamanīt to, ko darīja Jēzus. 

Tas savukārt izaicina mūs šodien. Ja mēs vēlamies, vai esam iecerējuši būt Dieva Valstības liecinieki šajā pasaulē, kas mums būtu jādara, lai mūsu sabiedrība, pat mūsu varasiestādes par to uzzinātu un neizpratnē pakratītu galvu? Un vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? 

Evaņģēlists Marks diezgan skaidri norāda, kas notiks ar cilvēkiem, kuri sludina par Dieva Valstību. Šis evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju (ieskaitot Hēroda apjukumu un nesakarīgo skaidrojumu) norāda uz kādu lielāku stāsta pavērsienu, kas vēl tikai gaidāms. Valdnieks Hērods kļūdījās ar savu notikumu interpretāciju, bet tā nebija absolūta kļūdīšanās, jo Jēzū patiešām darbojas Dieva augšāmcelšanās spēks - ne tāpēc, ka Viņš bija Jānis, kas ir atgriezies no mirušajiem, bet tāpēc, ka Viņš ir tas, caur kuru pavisam drīz nāve patiešām tiks uzvarēta. Varenie darbi, ko Jēzus darīja tajā brīdī, nostājoties pret tumsas valstību, sasniegs savu kulmināciju Viņa personīgajā izšķirošajā konfrontācijā ar to. Bet vispirms Jēzum, tāpat kā Jānim, būs jāpiedzīvo nežēlīga un netaisnīga nāve. 

Daudzviet mūsdienu pasaulē kristieši joprojām saskaras ar spīdzināšanu un nāvi savas ticības dēļ. Viņus var mierināt (un mūs pārējos iedrošināt turpināt mūsu lūgšanas par viņiem) šis savādais stāsts par Jēzu, Jāni un valdnieku Hērodu. Dievs, kas aicināja un iedvesmoja Jāni un Jēzu, caur viņiem stājās pretī valdniekam Hērodam un līdz ar to arī visiem citiem valdniekiem. Tie, kas vēro notiekošo no attāluma, var reizēm izdarīt nepareizus secinājumus. Bet Dievs zina, kā viss ir patiesībā. Varenais un mīlošais Dievs attaisnos un atalgos tos, kas paliek uzticīgi savam aicinājumam pat iebiedēšanas, vajāšanu un pašas nāves priekšā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Panākumu un grūtību jomas

(2Kor 12:2-10) Es pazīstu kādu cilvēku Kristū, kas pirms četrpadsmit gadiem tika aizrauts līdz trešajām debesīm, – vai viņš tobrīd bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina. Tāpat es zinu par šo cilvēku – vai viņš bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina –, ka viņš tika aizrauts paradīzē un tur dzirdēja neizrunājamus vārdus, kurus cilvēkam nav ļauts izteikt. Ar šo cilvēku es gribu lielīties; ar sevi pašu negribu, ja nu vienīgi ar savu nespēku. Ja es lielīšos, es nebūšu nejēga, jo es runāšu patiesību; es tikai piesargos, lai šo dižo atklāsmju dēļ kāds par mani nespriež vairāk kā tikai to, ko redz vai no manis dzird. Tādēļ, lai es nepaaugstinātos, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis; tas mani sit, lai es pārlieku nepaaugstinos. Es trīs reizes esmu piesaucis Kungu, lai sātana eņģelis no manis atstājas. Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot. Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs. 

Lielāka daļa no mums esam sapratuši (cerams!), ka kādā jomā mēs esam spējīgāki, talantīgāki, turpretī citas jomas mums sagādā grūtības. Arī Bībelē varam lasīt, ka Dievs katram no mums dod noteiktas dāvanas/spējas un žēlastību tās izmantot. Un, ja mēs nedarbojamies savā apdāvinātības jomā, mums reizēm ir jāpiedzīvo lielākas vai mazākas grūtības. Mums tas jāpatur prātā, kad redzam kādu izcilu sasniegumu guvēju (īpaši svarīgi to atcerēties, ja paši piedzīvojam kādus sasniegumus). 
Apustulis Pāvils ļoti iespējams runāja piecās valodās un sarakstīja pusi Jaunās Derības, bet viņš pastāvīgi cīnījās ar to, ko pats dēvē par "dzeloni miesā". Kad viņš lūdzās un lūdza Dievu to noņemt, Dievs atbildēja: "tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā" (2. Korintiešiem 12:9). 

Tātad mums ir vajadzīga žēlastība tur, kur esam apdāvināti, un īpaša žēlastība tur, kur mēs vispār neesam apdāvināti. Kamēr vien Tu dzīvo, dažās dzīves jomās viss Tev padosies viegli, bet citās būs grūtības. Bet ja atklāsi, ka Dieva žēlastība ir pietiekama jebkuram izaicinājumam, ar ko saskaries, Tu vienmēr jutīsies drošībā.  

Lasīt tālāk

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 

Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

Lasīt tālāk

Ievilkt elpu un... uzticēties

(Mk 4:35-41) Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”

Jēzus varēja būt mierīgs, jo Viņš zināja, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. 
Un jā, es dzirdu Tavu iebildumu: "Tas ir labi, Jēzum! Bet mācekļiem taču nebija Viņa superdievišķo zināšanu par to, ka viss-būs-labi..." 
Tomēr mirkli padomāsim – viņiem patiesībā bija šāda pārliecības iespēja. 

Pirms iekāpšanas laivā mācekļi bija redzējuši, kā Jēzus burtiski dziedināja visus, kas Viņam pieskārās, un kā kādi gari (kas bija cilvēkos), atpazina Viņu kā "Dieva Dēlu" (skatīt Mk 3:10-11). Mācekļiem droši vien bija kaut kāds priekšstats par Viņa spēku. Tomēr viņi joprojām izbijās. Viļņi bija pārāk lieli, vētra plosījās, un panika bija pietiekama, lai izdzēstu viņu atmiņas par Jēzus brīnumaino spēku. 

Vai nav pazīstama sajūta? 
Mēs varam pieredzēt, kā Dievs dara brīnumainas, pārsteidzošas lietas, un mums var šķist, ka mēs Viņu pazīstam. Bet tad laiva sāk šūpoties, un mūs pārņem panika. Mēs kliedzam: "Dievs, vai Tu neredzi, ka es šeit slīkstu?!". Un aizmirstam elpot. Mēs aizmirstam, ka Viņš jau atkal un atkal ir parādījis, ka Viņš vētru kontrolē. 
Ja Tu pazīsti Dievu, tad būsi dzirdējusi/redzējis par Viņa spēku, kas iznīcina nāvi un dāvina dzīvību. Un, lai gan ir dabiski krist panikā, kad ūdens sāk smelties mutē (un nav par ko kaunēties!), miers, ko Viņš ir apsolījis, ir tepat mums blakus. 

Lasīt tālāk

Kā es varu būt par svētību citiem?

(Mk 4:26-29) Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 

Dievs aicina arī Tevi iesaistīties Evaņģēlija vēsts apliecināšanā. Dažreiz Tu varbūt nesaskati sava darba tiešu grandiozu rezultātu. Tad Tev var nolaisties rokas un Tu vari izdarīt pārsteidzīgu secinājumu, ka Tev nav īsti tas talants vai zināšanas, kas vajadzīgas. Taču tā nav. 

Ievēro, Jēzus teica: "...sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana" (Mk 4:27).

Pievērs uzmanību šiem vārdiem "viņš pats to nemana"! 
Sēkla dīgst un aug.
Tā vietā, lai teiktu: "Es jau neko nevaru!", paskaties uz apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tev ir kaut kas tāds, ko Dievs var izmantot, un, kad Viņš to svētīs, viss notiks (pat ja Tu to nepamanīsi).

Lasīt tālāk

Kad ģimene Tevi nesaprot

(Mk 3:31-35) Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārpusē nostājušies, sūtīja pie viņa, lai viņu pasauc. Ap viņu sēdēja ļaužu pūlis. Un tie viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārpusē tevi meklē.” Un viņš tiem atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: “Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” 

Viens no Taviem lielākajiem ticības pārbaudījumiem būs tad, ja ģimenes locekļi Tevi nesaprot vai nepiekrīt Tavām vērtībām un redzējumam. Tas no Tevis prasa gudrību un pacietību. Neskatoties uz to, ka ģimene nespēja Viņu saprast, Jēzus turpināja rūpēties par viņiem un cienīt viņus. Tomēr Viņš atteicās ļaut viņiem mainīt uzdevumu, ko (kā Viņš ticēja) Dievs Viņam bija devis. Jēzus prioritāte bija ļaudis, kas bija sapulcējušies, lai dzirdētu, kas Viņam sakāms.

Vai Tu šodien jūties nesaprasts savā ģimenē? Tad vari lūgt šādu (vai līdzīgu) lūgšanu: “Tēvs, palīdzi man dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Palīdzi sadzīvot ar tiem, kas mani nesaprot. Dzirdot viņu vārdus un izjūtot viņu apsūdzību dzēlienus, palīdzi mācīties dzīvot pāri tiem. Palīdzi man būt žēlsirdīgam pret tiem, kuru dzīvi apgrūtina aizvainojumi un bailes. Palīdzi, lai neatkarīgi no tā, ka mani varētu pārprast, es spētu iet tālāk, kā Jēzus gāja tālāk - līdz pat krusta un augšāmcelšanās balvas saņemšanai. Kristus vārdā es lūdzu. Āmen.” 

Lasīt tālāk

Jauna attieksme

(2Kor 4:5-12) Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā. Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos.

Kāds vīrs no Čikāgas piezvana savam dēlam uz Ņujorku dienu pirms Pateicības dienas un saka: “Man nepatīk sabojāt tev garastāvokli, bet man jāsaka, ka mēs ar tavu māti šķiramies; ar četrdesmit pieciem gadiem ciešanu ir gana.”
“Tēti, par ko tu runā?” dēls sāk uztraukties.
“Mēs vairs nevaram izturēt viens otru,” saka tēvs. “Mēs esam apnikuši viens otram,… un es negribu par to vairs runāt, tāpēc zvani savai māsai uz Dalasu un pastāsti viņai visu.”
Dēls, būdams izmisis, piezvana māsai, un tā uztraucas vēl vairāk kā brālis. “Kas par muļķībām! Kā viņi to domā? Vecuma galā kļuvuši jocīgi,” viņa kliedz. “Es par to parūpēšos,” māsa vēl piebilst. “Un tad Tev atzvanīšu".
Viņa nekavējoties zvana uz Čikāgu un uztraukti sakliedz tēvam: "Jūs NEizšķirsieties. Nedariet neko, kamēr es tur neieradīšos. Es zvanīšu brālim, un mēs abi rīt ieradīsimies. Līdz tam laikam nedari neko, TU DZIRDI?" un noliek klausuli.
Vecais vīrs, pabeidzis sarunu, pagriežas pret sievu. “Viss ir nokārtots, mīļā," viņš saka. “Mūsu bērni atbrauks uz Pateicības dienu un paši samaksās par savu ceļu.”

Kad sajūtamies vīlušies par to (kā mums šķiet) kā dzīve rit, mēs varam sākt negatīvi domāt par savu nākotni. Mēs iedomājamies, ka neko nevarēsim izdarīt… pārstājam censties, atsakāmies no iespējām, kas varētu mums palīdzēt, sūdzamies par to, cik viss ir netaisnīgi, un uzskatām, ka neko nevaram darīt, lai mainītu savu situāciju. Būtībā mēs zaudējam cerību.
Taču labā ziņa ir tā, ka tā tam nav jābūt. Patiesībā mēs varam izveidot ieradumu domāt pozitīvi pat tad, kad šķiet, ka viss ir pret mums.

Psihologi iesaka sekojošu stratēģiju:

1. Esi atbildīgs. Atrodi kādu cilvēku, kuram uzticies un kuru cieni, un dod viņam atļauju Tev pateikt, kad attieksmē nepieciešams nedaudz vairāk pozitīvisma. 
2. Meklē pozitīvu vidi. Pavadi laiku kopā ar cilvēkiem, kas stiprina Tavu ticību, nevis bailes. 
3. Atrodi veidu, kā kalpot citiem. Palīdzēšana citiem cilvēkos rada pozitīvas sajūtas un dod vērtības sajūtu. 
4. Mēģini katrā situācijā meklēt labo un cerīgi ticēt, ka Dievs visu kontrolē. Tādējādi Tu varēsi saglabāt pozitīvu attieksmi neatkarīgi no tā, ar ko saskaries. 

Mums nav jājūtas sagrautiem tās situācijas dēļ, kurā esam iekļuvuši. Dievs ir pāri par visu un, ja viņš ir ar Tevi, tad tas ir daudz varenāk par to, kas ir pasaulē.
Pāvils teica, ka "mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt" (2Kor 4:8-9). Tāda lūk bija viņa attieksme.
Ja Tev ir šāda pareiza attieksme, Tu varēsi teikt to pašu.

Lasīt tālāk

Redzējuma pielāgošana

(Jesajas 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 

Pirms Dievs aicināja pravieti Jesaju uzņemties īpašu misiju, Viņš pielāgoja jaunā cilvēka redzējumu. Nekoriģēta redze noved pie izkropļotas perspektīvas, sliktām spriešanas spējām un veltīgas pūlēšanās. Israēla tautas nemitīgā dumpošanās apdraudēja attiecības ar Dievu, un viņiem bija nepieciešams līderis ar skaidru redzējumu. 
Tāpēc pirmā lieta, ko Dievs darīja, bija tā, ka deva Jesajam jaunu redzējumu par Savu godību un spēku. Bez tā Jesaja nebūtu spējis veikt šo uzdevumu. Bez šīs dzīvi izmainošās tikšanās ar Dievu viņš nekad nebūtu bijis pietiekami stiprs, lai pabeigtu savu misiju. 
Tas pats attiecas arī uz Tevi. Lai ko Dievs aicinātu darīt, būs nepieciešams kaut kas vairāk kā tikai darba apraksts un dažas pamatprasmes. Tev būs nepieciešams redzējums par Viņa godību un neierobežoto spēku, lai pārliecinātos, ka Viņš ir vairāk nekā spējīgs Savu nodomu realizēt līdz galam! 
Otra lieta, ko Dievs darīja, bija Jesajas redzējuma pašam par sevi pielāgošana. Kad Tava koncepcija par Dieva ir koriģēta, Tu esi gatavs sākt patiesi saprast sevi - un ne agrāk! Ja Tu sāksi vispirms ar otro soli, Tu neko patiesībā nevarēsi aptvert. Jesaja sauca: "Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas..." (Jesajas 6:5). Jesaja saprata, ka viņš nav labāks par cilvēkiem, kurus viņš bija aicināts uzrunāt. Kamēr Tu neredzēsiet sevi reāli, godīgi un pazemīgi attiecībā pret Dievu un citiem, Tava misija nebūs veiksmīga. 
Trešā lieta, ko Dievs darīja, bija atbilde uz Jesajas pazemību. Eņģelis pieskārās pravieša lūpām ar Dieva šķīstošo uguni un sacīja: "noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!" (Jesajas 6:7). Dievs neaicina tikai perfektus cilvēkus. Viņš aicina pazemīgus, godprātīgus, piedodošus cilvēkus un tad palīdz viņu centienus.. 

Lasīt tālāk

Jauni vārdi jaunām ziņām

(Apd 2:5-16) Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu…" 

Reiz es devos uz starptautisku mācītāju konferenci. Kopā ar mani tur bija arī vairāki mani kolēģi no Latvijas. Konferencē piedalījās mācītāji no visas Eiropas: tur bija poļi, slovēņi, ungāri, kā arī cilvēki no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm. Es biju sajūsmā par šo pasākumu līdz brīdim, kad mani palūdza iesaistīties kā dažu lekciju sinhron-tulkotājam no angļu uz latviešu valodu (jo ne visi mācītāji no Latvijas brīvi saprata angliski). Es sēdēju aiz skaņu necaurlaidīgas stikla sienas un man blakus kabīnēs strādāja citi tulki, lai pārtulkotu visu konferencē runāto tiem mācītājiem, kuri klausījās caur austiņām tulkojumu savā valodā. 

Kad pienāca laiks pārtraukumam, mēs, tulki, sapulcējāmies kopā, lai satiktos ar dažiem lektoriem. Tur bija kāda jauna sieviete no Ungārijas… un viņa gandrīz raudāja. 
“Cienījamie runātāji,” viņa teica, "jums vajadzētu runāt daudz lēnāk. Redziet, vidējais vārds ungāru valodā ir divas vai trīs reizes garāks nekā tā ekvivalents angliski. Pat ja jūsu teiktais ir viegli iztulkojams, fiziski nav iespējams runāt ungāru vārdus tādā pašā tempā kā angļu valodā. Tur ir pārāk daudz zilbju." 
Arī man nebija klājies viegli, bet es biju izvēlējies vieglāku metodi (jo neesmu nekāds labais tulks) – es no katra lektora 2-3 teikumiem izveidoju vienu teikumu latviešu valodā. 

Atceroties šo piedzīvojumu, man nepārtraukti prātā nāk Bībeles fragments no Apustuļu darbu grāmatas, kuru šodien lasam. Vasarsvētku dienā viņiem kaut kā nebija vajadzīgi tulkotāji. Katrs saprata savā valodā to, ko runāja Jēzus mācekļi. 

Kādu valodu vajadzētu lietot, lai vairums klātesošie šajā notikumā pirms 2000 gadiem visu saprastu? Tajā laikā visā Vidusjūras pasaulē ikviena cilvēka otrā valoda bija grieķu valoda. Kopš Aleksandra Lielā iekarojumiem pirms 400 gadiem, grieķu valoda lielākai daļai tajā pasaulē bija tas pats, kas angļu valoda daudziem cilvēkiem mūsdienās. Visi, kas ceļoja, kā darīja šajā stāstā aprakstītie cilvēki, pilnīgi noteikti varēja saprasties grieķu valodā. Palestīnas jūdi zināja un parasti runāja aramiešu valodā, bet daži varēja zināt arī kādu klasisko ivrita formu (sen-ebreju valoda). Daudzi cilvēki vismaz nedaudz prata arī latīņu valodu, jo Romas impērija pakāpeniski uzspieda savu kontroli daudzās zemēs, kuras sākotnēji bija iekarojusi Grieķija. 
Bet Vasarsvētku dienā viņiem nebija jāuztraucas kuru valodu lietot vai kā organizēt tulkošanu. Tas viss tika izdarīts viņu vietā. 

Cilvēki bieži vien par šādu paskaidrojumu ir pārsteigti, jo daudzi “mēlēs runāšanas dāvanu" ir uztvēruši nevis kā spēju runāt citās konkrētās valodās, bet drīzāk kā sava veida “debesu valodas” bļaustīšanās dāvanu; zilbju un skaņu virkni, kas, lai gan attāli atgādina valodu, patiesībā ne runātājam, ne klausītājiem nav saprotama. Daudziem dievbijīgiem kristiešiem, kuri "runā mēlēs" savā lūgšanu praksē (vai nu publiski, vai privāti, vai arī abējādi), nav nekādu cerību, ka kāds “sapratīs" viņus, tādā nozīmē kā, ja es tagad pēkšņi sāktu runātu vāciski (kādi no jums saprastu, ko es saku). 

Taču gan mūsdienās, gan senatnē ir labi zināmi gadījumi, kad cilvēki pēkšņi sāk "runāt valodās" (konkrētā svešvalodā) situācijās, kad viņiem nav ne jausmas, ka klāt ir kāds konkrētās valodas un kultūras pārstāvis (un viņi paši nezina ne vārda no šīs valodas). Tikai vēlāk atklājas, ka kāds no klātesošajiem ir viņus sapratis. Esmu saticis cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, un man nav iemesla domāt, ka viņi ir maldinājuši sevi, vai cenšas mānīt mani. Man tam nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dievs var darīt, ko vien vēlas, un ka ne mūsu ziņā ir noteikt robežas veidam, kādā Dievs var uzrunāt dažādus cilvēkus (kad evaņģēlijs ir jāpastāsta kādam cilvēks vai kādai tauta, kuru citādi būtu grūti uzrunāt). 

Taču šis fenomens, lai arī vairumam no mums tas šķiet dīvains vai pat neticams, atklāj un uzsver kādu citu patiesību, kas šajā stāstījumā ir vissvarīgākais. Ja mēs sākam lasīt Apustuļu darbu grāmatu no paša sākuma, tad jautājums kurš tiek uzdots starp rindiņām ir par to, kā Dievs piepildīs apsolījumu par Savu Valstību, Savu glābjošo, suverēno valdīšanu ne tikai pār kādu senas tautas daļu (Israēlu), bet kā tas sasniegs visu pārējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums ir saistīts ar izaicinājumu – kā Dievs piepildīs to, ko Viņš bija sacījis Ābrahamam (ko lasām 1.Mozus grāmatā 12.nodaļas 3.pantā): “Tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!”. 

Šis Ābrahāmam dotais apsolījums seko tieši pēc dramatiskajiem notikumiem (skat 1Moz 11.nodaļu), kad Bābeles iedzīvotāji būvē torni, iedomīgi domājot, ka vēlas iegūt sev vārdu (tas nozīmē slavu, ievērību un pagodinājumu). Dieva atbilde, kā vienmēr, uz cilvēku lepnumu un augstprātību ir apgāzt šādu projektu un pasmaidīt par cilvēkiem. Šajā gadījumā Viņš sajauc viņu valodas, lai viņi nevarētu saprast viens otru un tādējādi nevarētu kopīgi strādāt pie tādas cilvēku sabiedrības izveides, kurai nebūtu vajadzīgs Dievs Radītājs. 
Tagad Lūka netieši norāda, ka līdz ar Vasarsvētku dienu šis lāsts tiek atcelts, citiem vārdiem sakot, tiek dots norādījums, ka Dieva apsolījumi Ābrahamam piepildās un visa cilvēce varēs dzirdēt un saprast labo vēsti par to, kas ir noticis Jēzū un caur Jēzu. 

Protams, toreiz visi klātesošie bija jūdi vai vismaz prozelīti (pagāni, kas pievērsušies jūdaismam), jo viņi bija ieradušies Jeruzalemē, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču viņi bija ieradušies no visām debespusēm; no valstīm, kurām katrai bija sava dzimtā valoda un vietējie dialekti. Lūkas aprakstā ir sniegts plašs saraksts, kas aptver desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielu teritoriju no Partijas un Mezopotāmijas ziemeļos un austrumos līdz Romai rietumos, Ēģiptei un Arābijai dienvidos, kā arī Krētas salai. Mērķis nav sniegt precīzu sarakstu, no kurienes tieši visi bija ieradušies tajā dienā pārpildītajā Jeruzalemes pilsētā, bet gan radīt sajūtu, ka visi dzird vārdus savā valodā. 
Nav pārsteidzoši, ka dažiem tas izklausījās vienkārši pēc neskaidras murmulēšanas (kā reizēm izsakās cilvēki, kuri ir pārlieku daudz lietojuši alkoholu). Apustuļu darbu grāmatā mēs atkal un atkal tiek pieminēta pretestība, neticība un ņirgāšanās par to, ko apustuļi saka un dara. 

Atkal un atkal ap Kristīgo baznīcu līdz pat mūsdienām vienmēr ir daudz tādu, kas paziņo, ka mēs velti tērējam savu laiku un runājam nesaprotamas muļķības. Tāpat arī daži kristieši ir tik ļoti norūpējušies par drošu un politkorektu izskatu un par to, lai būtu visas sabiedrības mīlēti un cienīti, un nekad, nekādos apstākļos (ne deviņos no rīta, ne jebkurā citā laikā) lai neviens par viņiem neapgalvotu, ka viņi ir iereibuši. 
Daļa no šī Bībeles fragmenta izaicinājuma ir jautājums: vai mūsu baznīcās šodien ir pietiekami daudz enerģijas, pietiekami daudz gara virzītas jaunas dzīvības, lai skatītāji un klausītāji ārpus draudzes vispār varētu izteikt jebkādus komentārus? 
Vai ir noticis kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem domāt, ka mēs darām kaut ko neparastu? 
Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka gars vienkārši darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka mēs esam tik veiksmīgi apslāpējuši garu, ka patiesībā vispār nekas nenotiek?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk