Kā Marija izjauca sava brāļa goda mielastu

(Jņ 12:1-8) Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.” 

Man parasti nepatīk, kad filmā vai romānā kāds ļaužu kopā sanākšanas notikums pēkšņi kļūst saspringts un trauksmains. Šķiet, ka rakstniekiem un scenāristiem tieši šādi brīži patīk – dusmas, aizvainojums un rūgtums izlaužas virspusē, ģimenes locekļi zaudē savaldību, viesi ar šausmām vēro svētku notikuma izjukšanu. Protams, dramaturgam šādi mirkļi ļauj izteikt dažādus nozīmīgus viedokļus un piešķirt sižetam jaunu pavērsienu. Taču mani tie satrauc. Kopīgiem svētkiem vai svinīgām pusdienām vajadzētu būt draudzības un mīlestības laikam, nevis iznīcības un vardarbības brīdim.

Šī Evaņģēlija fragmenta aprakstītā notikuma īpašā traģēdija ir tā, ka Jēzum šajā brīdī ļoti nepieciešama Viņa sekotāju vienotība. Visa pasaule vēršas pret Viņu, un vismaz Viņa tuvākie draugi varētu būt tik iejūtīgi, lai paliktu kopā un Viņu atbalstītu. Bet nē. Gaisā jaušama spriedze.

Nu piemēram, ir acīmredzams konflikts starp mācekli Jūdu un Mariju. Taču vēl pirms tam pamanīsim vienkāršos vārdus: “Marta kalpoja… tad Marija paņēma mārciņu smaržu…” Mēs ar šīm māsām esam sastapušies jau iepriekš (iepriekšējā nodaļā). Arī citos evaņģēlijos aprakstītais par viņām ir saskaņā ar šeit pieminēto. Abas māsas ir spilgtas personības. Marta atkal (tāpat kā tas aprakstīts citos evaņģēlijos) ir sarūpējusi lieliskas vakariņas Jēzum un Viņa sekotājiem. Marija šoreiz nevis vienkārši sēž pie Jēzus kājām, bet izdara šķietami skandalozu lietu – svaida Jēzus kājas un noslauka tās ar saviem matiem. Lai to izdarītu, viņai bija jāatbrīvo savi mati, kas parasti bija savīti kārtīgā sakārtojumā. Šāda rīcība tajā laikā būtu tikpat nepiedienīga kā mūsdienās oficiāli svinīgā banketā pēkšņi pacelt garo vakartērpa apakšmalu līdz jostasvietai. Var tikai iztēloties skatītāju reakciju. Kā viņai nebija kauna? Ko viņa ar to gribēja parādīt? Droši vien visā telpā šaudījās dažādas satraucošas domas. Gaisā jau tā virmoja spriedze pēc visa, ko Jēzus bija teicis un darījis, un pēc brīdinājumiem par tuvojošos vardarbību pret Viņu.

Mēs varam tikai iztēloties, kā jutās Marta. Iespējams, viņai šķita, ka māsa Marija šoreiz ir sajukusi prātā. Bet tieši māceklis Jūda bija tas, kurš to pateica skaļi. Pārējie mācekļi vēroja notiekošo, visticamāk, vienlaikus samulsuši gan par Marijas izšķērdību, gan par Jūdas asajiem vārdiem, gan par Jēzus negaidīto komentāru. Jānis skaidri norāda uz vainīgo—viņš atzīmē, ka Jūda jau tāpat mēdza ņemt sev no kopējā naudas maka, tāpēc viņa sašutums nebija godīgs.

Jēzus komentārs paceļ šo situāciju citā līmenī. Viņa sacītais ir grūti interpretējams, un Jānis, iespējams, apzinās, ka jebkādi vārdi pilnībā nevar atklāt visdziļāko nozīmi. Jāņa vārdi liek domāt, ka Marija šo dārgo smaržu bija glabājusi, lai svaidītu Jēzu pēc nāves. Citiem vārdiem sakot, viņa ar savu rīcību, iespējams, pasaka vairāk, nekā pati apzinās. Viņas mīlestības akts kļūst par pravietisku paziņojumu par drīzajām bērēm – tik steidzamām, ka var nebūt laika pienācīgi visu sagatavot. Labāk, lai tas notiek jau tagad.

No otras puses, Jēzus vārdi arī norāda, ka Marijai vajadzētu paturēt atlikušās smaržas Jēzus apbedīšanas dienai. Tas nozīmētu, ka šis mērķis ir svarīgāks pat par to, ka atlikušo smaržu eļļu varētu pārdot un naudu izdalīt nabagiem (atcerēsimies, ka “Bētanija” nozīmē “nabagu nams”). Citiem vārdiem sakot, pat ja viņa nebūtu izdarījusi to, ko tikko izdarīja, būtu lietderīgi paturēt šo dārgo dāvanu ļoti svarīgam brīdim.

Tas ir pārsteidzošs apgalvojums, ņemot vērā, ka Jēzus vienmēr uzsvēris nabadzīgo aprūpes nozīmi. Vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka Viņš uzskatīja savu nāvi par to notikumu, kas sakārtos pasauli (tostarp atrisinās arī nabadzības un netaisnības problēmu). Mēs, kas dzīvojam pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, bet joprojām sastopamies ar nabadzību, smagiem parādiem un to radītajām ciešanām, varam pārdomāt, vai baznīca vienmēr ir pareizi noteikusi savas prioritātes.

Taču šajā stāstā neizbēgami rodas jautājums: kur Tu atrodies šajā attēlā?

Vai esi kopā ar drosmīgo Mariju, kura pielūdz Jēzu ar visu, kas viņai ir, riskējot izpelnīties māsas sašutumu, vīriešu neizpratni un Jūdas nicinājumu? 
Vai esi kopā ar piesardzīgo, apdomīgo un šķietami uzticamo Jūdu, kurš, kā daudzi uzskatīja, rūpējās par grupas ierobežotajiem līdzekļiem un vēlējās kaut ko atlicināt nabagiem? (Kad Jūda vakariņu laikā izgāja ārā [13:29], pārējie pat iedomājās, ka viņš, iespējams, dodas kaut ko ziedot nabagiem.) Neesi pārsteidzīgs, distancējoties no mācekļa Jūdas. Galu galā, pat tajā pēdējā brīdī neviens no pārējiem mācekļiem nešaubījās par viņa uzticamību. Vai, skatoties spogulī, Tu neredzi sevī kādu daļiņu no viņa?
Vai arī Tu esi palicis virtuvē kopā ar Martu? Ja tā, tad kā Tu jūties domājot gan par Mariju, gan par Jūdu?
Un ko Tu domā par Jēzu un Viņa vārdiem?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Magnificat: Marijas slavas dziesma

(Lk 1:39-56) Un Marija cēlās tajās dienās un steigšus devās uz kādu Jūdas pilsētu kalnienē un, iegājusi Zaharijas namā, sveicināja Elizabeti. Un notika, kad Elizabete izdzirdēja Marijas sveicienu, bērns viņas miesās salēcās, un Elizabete tika Svētā Gara piepildīta. Un skaļā balsī viņa iesaucās: “Tu svētītā starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis! No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? Redzi, tiklīdz manas ausis izdzirdēja tavu sveicienu, bērns manās miesās līksmībā salēcās. Laimīga ir tā, kas ticējusi, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir teicis.” 
Un Marija sacīja: “Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.” Un Marija palika pie viņas kādus trīs mēnešus un tad atgriezās mājās. 

Kas pamudinātu Tevi priecāties un svinēt no visas sirds (neuztraucoties, ko par Tavu lēkāšanu/dziedāšanu teiks apkārtējie)? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka kādam Tavam tuviniekam, kurš bija ļoti ļoti saslimis, kļūst labāk un viņš drīz būs ārā no slimnīcas? 
Varbūt tā būtu ziņa, ka Tava valsts ir atbrīvojusies no okupācijas un apspiestības, un Tu vari sagaidīt jaunu brīvības un labklājības laiku? 

Varbūt tā būtu ziņa, ka dabas stihiju plosīšanās, kas bija apdraudējusi Tavas mājas, atkal ir mitējusies? 
Varbūt tā būtu vēsts, ka visas Tavas naudas vai biznesa rūpes ir atrisinātas un Tu vari atviegloti uzelpot? 
Varbūt tas būtu telefona zvans, kas Tev ziņotu, ka esi pieņemts darbā, pēc kura vienmēr esi ilgojies? 
Lai kas tas būtu, tādā īpašā brīdi Tu darītu lietas, ko parasti nedari. 
Iespējams, Tu dejotu ar draugu uz riņķi un apkārt vēl un vēlreiz. 
Varbūt Tu sāktu sajūsmā spiegt un mest cepuri gaisā. 
Tu varētu sākt zvanīt visiem pēc kārtas, kuru telefons vien ir piefiksēts Tavā zvanu sarakstā, un uzaicināt viņus uz ballīti. 
Tu varētu nodziedāt kādu īpašu dziesmu. Varbūt Tu pat varētu kādu izdomāt – iespējams, no jau zināmiem dzejoļu un dziesmu fragmentiem, vai arī, iespējams, pievienojot jaunus vārdus kādai senai melodijai. 
Un, ja Tu dzīvotu kādā kultūrā, kur ritmam un sinkopēm ir nozīme, tā būtu tāda dziesma, kuras izpildījuma laikā Tu varētu vicināt rokas vai sist kājas ritmā pie zemes. 

Tagad izlasi Marijas dziesmu šādā veidā. (To bieži sauc par Magnificat, jo tāds ir tās pirmais vārds latīņu valodas variantā.) Tā ir viena no slavenākajām dziesmām visā kristietības vēsturē. Tā ir dungota klosteros, dziedāta katedrālēs, deklamēta mazās nomaļās baznīcās vakara sveču gaismā un Johana Sebastiana Baha variantā tiek atskaņota ar trompetes un timpānu skaņām. 
Tas ir evaņģēlijs vēl pirms evaņģēlija, spilgts spožs triumfa sauciens trīsdesmit nedēļas pirms Betlēmes notikumiem, trīsdesmit gadus pirms Golgātas un Lieldienām. Tā ir dziesma par Dievu, un par Viņa apsolījumu piepildīšanos. Tas viss notiek Jēzus dēļ (Jēzus, kurš ir tikai tikko ieņemts, vēl nav piedzimis), kurš ir licis Elizabetes bērniņam sakustēties no prieka viņas miesās. Marija ir sajūsmas, cerību un triumfa pārņemta. 
Mūsdienās daudzās kultūrās tieši sievietes ir tās, kas patiešām prot svinēt, dziedāt un dejot, ar savu ķermeni un balsi paužot daudz dziļākas emocijas nekā to spēj vārdi. Tieši tā šeit skan Marijas dziesma.  

Jā, Marijai būs jāiemācās arī daudzas kas cits. Viņai tiks teikts, ka zobens ievainos viņas dvēseli. Viņa pazaudēs Jēzu uz trim dienām, kad Viņam būs divpadsmit gadu. Kad Jēzum būs trīsdesmit gadu, Marija domās, ka Viņš ir ārprātīgs. Būs arī trīs dienas Jeruzalemē, kad viņa būs pilnīgi izmisusi (jo Dievs, kuru viņa tagad priecīgi slavē, šķiet, būs viņu pievīlis). 
Arī mums visiem, kas dziedam/lasām viņas dziesmu, vajadzētu atcerēties šīs lietas. Taču triumfa brīdis atgriezīsies līdz ar Lieldienām un Vasarsvētkiem, un tad tas netiks atņemts. 

Kāpēc Marija uzsāka šādu dziesmu? Kāds sakars ziņai par viņas gaidāmo dēlu, ar Dieva vareno spēku, kas ietekmē pasaules varas struktūras, sagrauj varenos un paaugstina pazemīgos? 

Marijai un Elizabetei bija kopīgs sapnis. Tas bija senais Israēla tautas sapnis: sapnis, ka kādu dienu piepildīsies viss, ko pravieši bija sacījuši. Kādu dienu Israēla Dievs darīs to, ko Viņš bija apsolījis Israēla tautas senčiem: visas tautas tiks svētītas caur Ābrahāma ģimeni. Taču, lai tas notiktu, bija jānojauc vara, kas turēja pasauli verdzībā. 
Vai kāds sajūsmā sacītu Dievam paldies par svētību, ja būtu nabadzīgs, izsalcis, paverdzināts un nožēlojams. Dievam būtu jāpanāk uzvara pār huligāniem, apspiedējiem un visiem ļaunuma spēkiem, kurus tādi cilvēki kā Marija un Elizabete pārlieku labi pazina (dzīvojot laikā, kur brutalitāti atbalstīja Romas impērijas draudi). 
Marija un Elizabete, tāpat kā daudzi tā laika jūdi, pētīja Svētos Rakstus, iedziļinājās psalmos un pravietiskajos rakstos, kas vēstīja par žēlastību, cerību, piepildījumu, atgriešanos, apvērsumu, revolūciju, uzvaru pār ļaunumu un par to, ka Dievs beidzot nāks palīgā. 

Tas viss ir iekļauts šajā dziesmā kā bagātīgs, putojošs dzēriens, kas burbuļo pāri krūzes malai un izplūst visapkārt. Gandrīz katrs dziesmas vārds ir kāds Bībeles citāts, ko Marija zināja no bērnības. Liela dziesmas daļa atkārto Hannas dziesmu (no 1.Samuēla grāmatas 2.nodaļas), dziesmu, kurā tika svinēta Samuēla piedzimšana un viss, ko Dievs caur viņu grasījās darīt. Tagad šīs divas topošās mātes kopā svin to, ko Dievs darīs caur viņu dēliem – Jāni un Jēzu. 

Kā tas viss notiks, mēs varam lasīt tālāk Lūkas stāstījumā, kas seko. Kad abi zēni izauga un patiešām kļuva par Dieva sen apsolītās revolūcijas un uzvaras pār ļaunuma varām aģentiem. Liela daļa no Marijas dziesmas atbalsojas viņas dēla sludināšanā, kad Viņš brīdina bagātos neuzticēties savai bagātībai un sola Dieva valstību nabadzīgajiem. 
Taču evaņģēlists Lūka mums šajā fragmentā nesniedz tikai kopainas lielus virsrakstus. 
Marijas vizīte pie Elizabetes ir brīnišķīgs cilvēcisks portrets – vecāka sieviete, kam pēc visu cerību izzušanas beidzot iestājas grūtniecība, un jaunāka, kam iestājas grūtniecība daudz ātrāk, nekā viņa bija gaidījusi. Mūsdienu stāstos/filmās tas varētu būt bijis spriedzes brīdis: Marija būtu varējusi būt lepna, Elizabete, iespējams, varētu būt jutusies aizvainota. Bet nekas tāds šeit nenotiek. 
Tā vietā ir intīmas detaļas: Jānis trīs mēnešus pirms piedzimšanas lēkā Elizabetes miesās, dzirdot Marijas balsi. Un Svētais Gars pamudina Elizabeti skaļai slavēšanai, bet Mariju aizgrābjošai dziesmai. 

Tas viss ir par Dieva varenības, uzticamības un mīlestības svinēšanu. Dievs ir uzņēmies iniciatīvu  – Dievs Kungs, Glābējs, Varenais, Svētais, Žēlsirdīgais, Uzticīgais. 
Dievs ir galvenais iemesls svinībām. 
Vai arī Tu esi gatavs pievienoties šīm svinībām?.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk