• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 25. jūnijs

Brīdinājumi un iedrošinājumi

(Mt 10:24–31) Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, nedz kalps augstāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis top kā viņa skolotājs un kalps kā viņa kungs. Ja nama saimnieks tiek saukts par Belcebulu, tad vēl jo vairāk viņa ļaudis. 
Bet nebīstieties no tiem, jo nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms. Ko es jums runāju tumsā, to sakiet gaismā, un, kas teikts jūsu ausī, to pasludiniet no namu jumtiem. Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt, bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē. Vai divus zvirbuļus nepārdod par nieka grasi? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet jums pat visi mati uz galvas ir saskaitīti. Tādēļ nebīstieties, jūs esat vērtīgāki nekā daudzi zvirbuļi. 
Kura pavēle Bībelē atkārtojas visbiežāk?
Mēs varētu iedomāties, ka tas ir kaut kas sarežģīts, grūts, pat skarbs. Piemēram – Uzvedies labi! Daudz lūdz! Godini Dievu no visas sirds! Ziedo vairāk naudas!
Tu kļūdies. Tas ir rīkojums, ko mēs atrodam šajā īsajā evaņģēlija fragmentā 3x (26., 28. un 31. pantā): Nebaidieties!

Ir viegli saprast, kāpēc Jēzum vajadzēja teikt saviem mācekļiem, lai viņi nebaidās. Galu galā Viņš jau ir izteicis brīdinājumu, ka varas iestādes viņus vajās; ka viņi cietīs no fiziskas un emocionālas vardarbības; un tagad arī vēl tas, ka cilvēki sāks viņus apsaukāt tādiem vārdiem, ar kādiem jau apsaukāja Jēzu. Ir no kā baidīties! Un tomēr Viņš saka: Nebaidieties!

Kāpēc ne? Kādu iemeslu Jēzus min?
Ne tādu, kādu mēs sagaidām. Mēs varētu iedomāties, ka Viņš teiks: "jo Dievs par jums parūpēsies". Nu, galu galā Jēzus to arī saka. Bet pirmais iemesls, ko Viņš min (26.-27. pants), ir tas, ka pienāks laiks, kad viss būs atklāts. Viss, kas pašlaik ir noslēpums, kļūs zināms.

Kāpēc tas nozīmē, ka nav jābaidās?
Daudzi cilvēki viņu visprivātāko domu un vārdu atklāšanu uzskatītu par vēl vienu iemeslu, lai baidītos. Jēzus, šķiet, pieņem, ka tas, kas tajā dienā nāks gaismā, ir mācekļu uzticība un ticība; būs redzams, ka viņi ir sekojuši patiesajam Israēla Mesijam, patiesajam pasaules Kungam. Viņu pacietība un neatlaidība parādīsies atklātībā. Tas, kas varēja izskatīties pēc stūrgalvības vai pat augstprātības, beidzot tiks atzīts par to, kas tas ir, proti, par apņēmību sekot dzīves Kungam, lai kur Viņš vestu. Citiem vārdiem sakot, patiesība atklāsies, taisnīgums uzvarēs, un tie, kas ir dzīvojuši godīgi un nevainīgi, neskatoties uz to, ko par viņiem saka pasaule, tiks attaisnoti. Tāda nopietna perspektīva, nevis pavirša vēsts “Dievs-tevi-vienmēr-sargās“, ir tas, ko Jēzus galu galā piedāvā.

Bet, lai viņi iemācītos nebaidīties, viņiem ir arī jāiemācās, ka ir kaut kas, no kā patiešām ir jābaidās (lai gan šis brīdinājums (28. pants) tiek līdzsvarots ar vēl vienu "nebaidieties" 31. pantā). Daudzus cilvēkus šis fragments ir mulsinājis, un mums tas ir jāaplūko nedaudz rūpīgāk. Kāpēc Jēzus saviem sekotājiem saka nebaidīties, tad baidīties, tad atkal nebaidīties, un tas viss tikai dažos teikumos?

Jēzus uzskatīja, ka Israēla tauta Viņa laikā saskārās ar ienaidniekiem divos diezgan atšķirīgos līmeņos. Bija acīmredzami ienaidnieki: Roma, Hērods un viņu padotie. Tie bija tie, kam ir vara nogalināt ķermeni.
Bet bija arī citi, tumšāki ienaidnieki, kuriem ir vara nogalināt arī dvēseli: ienaidnieki, kuri cīnījās par dvēseli arī Jēzus kalpošanas laikā, un kuri izmanto tos acīmredzamākos ienaidniekus kā aizsegu. Tāpēc tas ir vēl bīstamāk. Dēmoniskie spēki, kas alkst pēc Dieva ļaužu dvēseles, kā ēsmu uz āķa izmanto cilvēku vēlmi pēc atmaksas. Gaismas ļaudis nekad nav vairāk pakļauti riskam kā tad, kad viņi tiek vilināti cīnīties pret tumsu ar vēl lielāku tumsu. Tas ir tas, no kā mums vajadzētu baidīties.

Taču tajā pašā laikā, lai līdzsvarotu šīs bailes - un pat atsvērtu tās - mums ir viens no Jēzus visspilgtākajiem apsolījumiem par Dieva mīlestību un rūpēm ne tikai par katru no Viņa brīnišķīgajiem radījumiem (cilvēkiem!), bet arī par katru matu uz mūsu galvām.

Ir svarīgi, lai būtu skaidrs – daži cilvēki domā, ka tad, kad Jēzus mudina mūs bīties no tā, kurš var pazudināt miesu un dvēseli ellē, Viņš domā pašu Dievu. Taču šeit runa ir tieši par pretējo. Dievs ir tas, no kura mums nav jābaidās. Patiešām, Viņš ir tas, kam mēs varam uzticēt savu dzīvību, savu dvēseli, savu ķermeni, visu.

Dažreiz esmu dzirdējis, kā cienījami un nopietni kristiešu sludinātāji norāj cilvēkus par to, ka viņi lūdz Dievu par pavisam nenozīmīgām lietām: par stāvvietu automašīnai uz ielas, par labiem laika apstākļiem baznīcas pasākumam, par to, lai kāds pazudis priekšmets tiktu atrasts.
Protams, ir daudz svarīgākas lietas, par kurām ir jālūdz, un mums vajadzētu to darīt. Bet, ja Dievs patiešām ņem vērā katru zvirbuli debesīs un katru mūsu galvas matiņu, tas nozīmē, ka, tāpat kā nekas nav pārāk liels, lai Viņš to darītu, tā arī nekas nav pārāk mazs, lai Viņš par to rūpētos.

Šajā kontekstā vēstījums ir skaidrs. Tu esi vērtīgāks par daudziem zvirbuļiem, tāpēc esi drošs, ka Dievs zina un rūpējas par tavas dzīves detaļām, pat tad, kad tu saskaries ar kārdinājumiem un briesmām, kas tik viegli tevi ieskauj. Mums, Jēzus sekotājiem, noteikti nāksies piedzīvot uzbrukumus visos līmeņos. Taču mums vajadzētu iemācīties, ka Tas, kam mēs kalpojam, ir stiprāks par visspēcīgāko pretinieku, kādu mēs jebkad varētu sastapt. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 18. jūnijs

Kāpēc eksistē draudze?

(Mt 9:35-10:8) Jēzus gāja pa visām pilsētām un ciemiem, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. Un, redzēdams ļaužu pūli, viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana. Tad viņš sacīja saviem mācekļiem: “Pļaujamā daudz, bet strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā.”
Jēzus, pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm. Bet divpadsmit apustuļu vārdi ir šādi: vispirms – Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; tad Jēkabs, Zebedeja dēls, un viņa brālis Jānis, Filips un Bartolomejs, Toms un muitnieks Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Tadejs, kanaānietis Sīmanis un Jūda Iskariots, kas viņu nodeva.
Šos divpadsmit Jēzus sūtīja, tiem pavēlēdams: “Neejiet uz pagānu pusi un samariešu pilsētās, bet ejiet labāk pie Israēla nama pazudušajām avīm. Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus; bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.
Kāpēc eksistē draudze?
Vai tāpēc, lai mums būtu domubiedri ar ko parunāt?
Lai nodziedātu dažas slavas dziesmas un noskaitītu lūgšanu Dievam?
Varbūt cilvēki organizējas kā draudze, lai kopīgiem spēkiem uzturētu kādu baznīcu, kura tad varētu notikt dievkalpojumi?

Pirms atgriežamies pie šīm pārdomām, man jums ir jautājums – Kur atrodas draudze?
Daudzi atbildēs, pieminot adresi vai baznīcas ēkas nosaukumu.
Bīskaps Kipriāns (Cyprian - 3gs sākums) būtu atbildējis – tur, kur bīskaps, tur ir draudze.
Reformatori (16.gs) teiktu – tur, kur māca pareizas doktrīnas.
Anabaptisti – tur, kur kopā ir apzinīgi atgriezušies cilvēki.

Es piedāvāju šādu atbildi – CIK IR PULKSTENIS?
Ja ir svētdienas rīts, tad varētu lietot atbildes variantu ar kādu konkrētu adresi, bet ja ir otrdiena plkst.12:05 – tad skolās, darbavietās, ieturot lenču ar saviem draugiem vai kaimiņiem…

Šodienas evaņģēlija fragmentā lasām, ka Kristus toreiz paskatījās uz cilvēkiem sev apkārt un iežēlojās par tiem! Tad Viņš saka saviem tuvākajiem draugiem – "...strādnieku maz, tādēļ lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā."
Ko tas nozīmē? Jēzus sāk praktiski rīkoties. Viņš sasauc kopā savus 12 sekotājus un dod tiem konkrētu rīkojumu – "...pieaicinājis savus divpadsmit mācekļus, deva viņiem varu izdzīt nešķīstos garus un dziedināt no visām slimībām un kaitēm…" Un tad Krisus dod uzdevumu: "Ejiet un sludiniet: Debesu valstība ir klāt. Dziediniet slimus, uzceliet mirušus, šķīstiet spitālīgus, izdzeniet dēmonus;..."

Baznīcā mēs parasti šādu sludināšanu/stāstīšanu sauc par evaņģelizāciju. Draudzes eksistences būtība ir sludināt to, ka Dieva Valstība ir atnākusi. Un draudzes cilvēki liecina par Kristu tur, kur mācītājs, bīskaps nevar piekļūt. Tāda ir draudzes kopā sanākšanas jēga.
Svarīgākais brīdis draudzes dzīvē ir tad, kad mēs visi izejam no baznīcas – pēc pēdējās lūgšanas. Mēs izejam no baznīcas, lai liecinātu par Kristu, par Dieva Valstību…

svētdiena, 2023. gada 11. jūnijs

Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 
Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.

svētdiena, 2023. gada 4. jūnijs

...izskaidrot Trīsvienību?

(Mt 28:16-20) Bet viņa vienpadsmit mācekļi devās uz Galileju, uz to kalnu, ko Jēzus tiem bija norādījis. Un tie, viņu ieraudzījuši, pielūdza viņu, taču daži šaubījās. Jēzus, piegājis klāt, tiem sacīja: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes, tādēļ ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis; un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”
Man ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri ir vēlējušies diskutēt, pat strīdēties par tēmu, kuru var mēģināt izteikt ar vienu vārdu Trīsvienība...
– Kā var būt trīs, ja Bībele saka, ka ir jātic vienam Dievam?
– Trīsvienība ir viduslaiku izgudrojums! utt.

Mana īsā atbilde būtu tāda – lūgt izskaidrot vai definēt Trīsvienību ir gandrīz tas pats, kas lūgt definēt/izskaidrot Dievu! Neiespējams uzdevums!
Galu galā – kas tas par Dievu, ja vienkāršs cilvēks var Viņu izskaidrot?

Par Trīsvienību ir tik daudz ko apspriest un runāt, ka ir grūti zināt, ar ko sākt vai ko tieši jūs vēlaties zināt par Trīsvienību. Tāpēc es centīšos paskaidrot, kāpēc mācība par Trīsvienību ir būtiska un svarīga kristīgajai ticībai.

Pirmkārt, Trīsvienību vislabāk definēt kā "vienu Dievu, kas pastāv trīs personās". Trīs dievi nepastāv. Ir tikai viens Dievs. Taču kaut kādā cilvēciski nesaprotamā veidā Dievs eksistē trīs personās - Tēvs, Dēls un Svētais Gars.
Radīšanā nav labas analoģijas, bet daži ir pielīdzinājuši Trīsvienību trīs ūdens formām - ledum, ūdenim un tvaikam, bet citi - saules gaismai un siltumam. Es personīgi dodu priekšroku (lai gan atkal tā ir slikta analoģija) tam, ka mēs kā cilvēki sastāvam no miesas, dvēseles un gara. Mēs esam viens cilvēks ar trim daļām. Protams, Dievs nesastāv no daļām. Katra Trīsvienības persona ir pilnīgs Dievs.
To ir grūti saprast, bet galvenokārt tāpēc, ka mēs neesam Dievs.
Skaidrot Trīsvienību mirstīgām cilvēciskām būtnēm ir tas pats, kas mēģināt izskaidrot krāsas aklam cilvēkam vai skaņu nedzirdīgam cilvēkam…

Tātad, ja Trīsvienību ir tik grūti saprast, kāpēc ir svarīgi tai ticēt? Iespējams, ir tūkstošiem iemeslu, kādēļ Trijādība kristīgajā domāšanā ir izšķiroša, bet ir trīs svarīgākie iemesli. (Jā, es izvēlējos trīs tikai tāpēc, ka es rakstu par Trīsvienību.)
  1. Pirmkārt, Bībele mums māca, ka Dievs pastāv kā Trīsvienība.
    Nē, vārds "trīsvienība" Bībelē nekad nav lietots, taču visur ir vietas, kas atklāj, ka Dievībā ir trīs personas, kuras pastāv kopā kā viens Dievs.
    Mēs, piemēram, zinām, ka Dievs ir viens (5.Moz.6:4; 1.Tim.2:5; 1.Kor.8:6), un tomēr Jēzus, kurš vispilnīgāk atklāja mums Dievu (Jņ.14:7; Kol.1:15; Ebr.1:3), bieži runāja par savu Tēvu un par Svētā Gara sūtīšanu (piem., Jņ.10; Jņ.14-17). Pat Jēzus kristībās mēs redzam, kā Jēzus izkāpj no ūdens un kā Svētais Gars nolaižas pār Viņu kā balodis, un kā Tēvs runā uz Jēzu no debesīm (Mt 3, 16-17).
    Ir vēl daudzi citi panti, bet būtība ir tāda, ka neatkarīgi no tā, vai mēs to saprotam vai nē, Bībele māca par Trīsvienības realitāti (sal. Mt 28:19; 2 Kor 13:14; 1 Pēt 1:2).
  2. Otrkārt, Trīsvienība ir svarīga, jo tā parāda, ka Dievs ir radniecīgs un mīlošs.
    Kristieši tic, ka Dievs nemainās savā raksturā vai īpašībās. Tomēr padomājiet, ko tas nozīmētu, ja Dievs nebūtu Trīsvienība. Ja Dievs nepastāvētu kā Trīsvienība, tad pirms cilvēku un eņģeļu radīšanas Dievs nebūtu varējis dzīvot jebkādās mīlestības attiecībās ar kādu vai kaut ko.
    Bez Trīsvienības Dievs nevarētu mūžīgi dzīvot mīlestībā un attiecībās. Trīsvienība ļauj Dieva mīlestības un attiecību īpašībām mūžīgi pastāvēt kopā ar Dievu.
    Citām monoteistiskajām reliģijām, kurās nav Trīsvienības jēdziena, ir lielas grūtības izskaidrot vai saprast, kā Dievs varētu būt mīlošs un radniecīgs. Kāpēc? Tāpēc, ka lielāko daļu Dieva pastāvēšanas laika nebija neviena cita, ko mīlēt, izņemot pašu Dievu.
    Patiesībā var apgalvot, ka, ja nebūtu Trīsvienības, tad nebūtu bijis nekādas radīšanas. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja Trīsvienības nebūtu, tad Dievs nebūtu attiecībās (jo nebūtu neviena, ar ko būt attiecības), un līdz ar to Dievam nebūtu iemesla radīt kaut ko, ar ko attiecības paplašināt, attīstīt un pilnveidot. Tad arī būtu jāpieņem, ka Viņš bez citām būtnēm visumā bija nepilnīgs, ka Viņam kaut kādā ziņā kaut kas trūka…
    Daudz labāk ir ticēt tam, ko māca Bībele, proti, ka Dievs ir mīlošs un radniecīgs, un kā tāds vienmēr ir pastāvējis mīlošās attiecībās Trīsvienībā. Šo mīlošo attiecību rezultātā Dievs nolēma radīt citas būtnes, ar kurām dalīties mīlestības pilnajās attiecībās, ko Viņš jau bija piedzīvojis Dievībā.
  3. Tas noved mūs pie trešā iemesla, kāpēc Trīsvienība ir svarīga: kristieši mīl citus, jo Dievs ir mīlestība.
    Kristietība ir uz āru vērsts, uz mīlestību un attiecībām vērsts dzīvesveids. Daļēji tas ir tāpēc, ka mēs ticam Trīsvienībai. 1.Mozus grāmatā mēs lasām, ka Dievs mūs radīja pēc Sava tēla un līdzības. Pastāv dažādi priekšstati par to, ko tas nozīmē, bet viena lieta, kas noteikti ir ietverta šādā redzējumā ir tas, ka esam radīti kopībai/attiecībām. Tāpat kā Dievam bija mūžīgas attiecības Trīsvienības dievišķajā būtībā, tāpat arī cilvēkiem ir jādzīvo attiecībās ar Dievu un vienam ar otru. Mīlestība, kas katram no Dievības locekļiem ir kopīga ar pārējiem Trīsvienības locekļiem, bija kopīga arī ar cilvēkiem, kad mēs tikām radīti. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais mūs mīlēja.
    Ja nebūtu Trīsvienības, un tomēr Dievs kaut kādā neizskaidrojamā veidā būtu nolēmis radīt cilvēkus, tad būtu loģiski teikt, ka mīlestība un kopība nav būtiska Dieva īpašība, un tādēļ tai nav jābūt arī mūsu dzīves būtiskai sastāvdaļai. Ja Dievs mūžīgi nepastāvētu mīlošā Trīsvienībā, tad arī mums nebūtu nepieciešams pastāvēt mīlestībā.
    Tātad bez ticības Trīsvienībai mēs zaudējam ticību mīlošam Dievam un līdz ar to arī jebkādu iemeslu ticēt, ka Dievs vēlas, lai mēs mīlētu citus. Bet ja Dievs ir pastāvējis esot mīlestības attiecībās jau no mūžības, tad mums ir iemesls tagad dzīvot ar mīlestību pret citiem, jo mīlestība ir būtiska Dieva īpašība un iezīme.
Es varētu turpināt vēl un vēl, bet es ceru, ka šīs pārdomas palīdzēs īsi paskaidrot, kāpēc ticība Trīsvienībai ir būtiska kristīgajai ticībai un praksei.