Kad debesis svin, bet mēs nesaprotam kāpēc...

(Lk 15:1-10) Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.
Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” 

Mēs tikko bijām pārcēlušies uz jauku svaigi remontētu dzīvokli Liepājā. Mūsu dzīvesvieta nebija pats pilsētas centrs, bet pietiekami tuvu, lai būtu ērti un ātri visur nokļūt. Pilsētas parks un pludmale bija 5 minūšu gājiena attālumā. Viss šķita mierīgs un harmonisks. Taču jau pirmajā sestdienas vakarā notika kas pavisam negaidīts. Sākās haoss: skaļa mūzika, paziņojumi no skaļruņiem, gaviles, salūts – tas viss turpinājās gandrīz līdz pašam rītam, neļaujot mūsu mazajiem bērniem gulēt. Mēs bijām šokēti. Vai tas būs katru nedēļas nogali? No kurienes nāk šī troksnis? Un kāpēc neviens mums par to nepabrīdināja iepriekš?

Izrādījās, ka nav tik traki – nē, tas nenotiek regulāri. Tas notiek tikai dažas nedēļas nogales gadā. Vasaras sezonas laikā pludmalē un parkā tika rīkoti festivāli un koncerti ar diezgan iespaidīgi slavenu mākslinieku uzstāšanos. Bet, kad pienāca vasaras beigas, miers atgriezās.
Bet tas lika man aizdomāties: cik bieži kādu cilvēku svinības savukārt citiem šķiet traucējošas vai pat nepieņemamas – īpaši tad, ja vietējam iedzīvotājam nešķiet īpaši saistoši festivālos skanošie mūzikas stili.

Tā ir arī ar Jēzus stāstītajām trīs līdzībām Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā. Jēzus pastāstīja šos stāstus tāpēc, ka Viņš regulāri piedalījās svinībās kopā ar visnepiemērotākajiem cilvēkiem – un citiem tas šķita kā pretdabīgi un pat aizskaroši. Visas trīs līdzības saka vienu un to pašu:
“Tieši tāpēc mēs svinam! Vai tad tu arī nerīkotu svētkus, ja tas notiktu ar tevi? Kā gan lai mēs nesvinam?”
Šajos stāstos tiek atvērts plašs skatījums uz to, kā Jēzus saprata savu misiju – un, iespējams, arī to, kas mums būtu jādara šodien.

Kuri tad ir pie galda kopā ar Jēzu?

Galvenais iemesls neapmierinātībai bija cilvēki, ar kuriem Jēzus regulāri ēda. Nodokļu ievācējus neieredzēja ne tikai tāpēc, ka viņi iekasēja nodokļus (tas reti kuram šķiet pievilcīgi), bet gan tāpēc, ka viņi to darīja Heroda vai romiešu okupantu labā (vai pat abu labā). Un daudzi uzskatīja viņus par rituāli nešķīstiem, jo viņi sadarbojās ar pagāniem.

Savukārt “grēcinieki” bija plašāka kategorija. Iespējams, tie bija vienkārši cilvēki, kuri bija pārāk nabadzīgi vai neizglītoti, lai zinātu Bauslību un centīgi to ievērotu. Katrā ziņā viņi tika uzskatīti par reliģiski nepilnvērtīgiem – tādiem, kuri nav cienīgi Dieva prasību priekšā.

Svarīgi saprast: Jēzus neapgalvo, ka šiem cilvēkiem nav jāmainās vai ka grēks nav problēma. Līdzības uzsver to, ka Pazaudētais jērs tiek atrasts; Pazudusī monēta – atkal atrasta; Dēls, kurš bija aizgājis prom, atgriežas. Grēciniekam ir jānožēlo grēki.
Taču Jēzus saprot “atgriešanos” citādi nekā viņa kritiķi. Viņi uzskatīja, ka nožēla nozīmē pieņemt viņu tīrības un likuma standartus. Bet Jēzus uzskatīja: ja cilvēks seko Viņam, tas jau ir patiess grēku nožēlas ceļš.

Un – lai gan Jēzus to nesaka tieši, tas ir jūtams starp rindām – arī farizejiem un bauslības zinātājiem pašiem vajadzēja atgriezties. Viņš runā par “taisnajiem, kam nav vajadzīga atgriešanās” ar ironiju, gandrīz kā ar smaidu un jautājuma zīmi balsī. Un tas ir stāsta kodols.

Kāpēc notiek svētki? Jo debesis svin.

Šie līdzību stāsti pasaka vienkāršu, bet milzīgu patiesību: debesīs ir svētki katru reizi, kad kāds cilvēks no jauna sāk iet Dieva ceļu.
Eņģeļi priecājas. Visas debesis svin. Un ja mēs šeit, uz zemes, neiesaistāmies šajos svētkos, mēs neesam saskaņā ar debesu realitāti.

Jūdaisma izpratnē debesis un zeme tika radītas, lai tās būtu vienotā harmonijā. Tāpēc arī Jēzus mācīja lūgt: “Lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
Farizejiem likās, ka tuvākais ceļš uz debesīm ir Templis, kur priesteriem bija jādzīvo īpaši tīri. Savukārt pārējie cilvēki varēja tuvoties debesīm, dzīvojot tikpat šķīsti visās dzīves jomās.

Bet Jēzus saka: nē – debesis tagad ir pilnas ar prieku un troksni, jo viens grēcinieks ir atgriezies. Un, ja tu gribi dzīvot kā debesīs – tad nāc, svini! Tā rīkojās Jēzus. Un tieši tas uztrauca Viņa pretiniekus.

Zaudētais bija īpašs nevis ar savu vērtību, bet ar savu pazušanu.

Ne jērs, ne monēta paši par sevi nebija īpaši. (Starp citu, pazudusī monēta, iespējams, bija sievietes daļa no iekrājuma vai pūra. Vienas zaudēšana bija arī personiska un emocionāla traģēdija.)
Vēlākos gadsimtos daži apšaubāmi avoti liek Jēzum sacīt pazudušajam jēram: “Es tevi mīlu vairāk par pārējiem.” Bet tas ir pretstats stāsta būtībai.

Vienīgais, kas šo jēru atšķīra – tas bija pazudis. Un Jēzus to meklēja. Tieši to dzirdēja grēcinieki: tev nav jānopelna Dieva mīlestība. Viņš pats tevi meklē. Un kad atrod – Viņš svin.

Jēzus darīja to, ko dara pats Dievs.

Un te ir pati svarīgākā atziņa, kas šiem līdzību stāstiem piešķir dievišķu mērogu: Jēzus nedarīja kaut ko savu. Viņš darīja to, ko dara Dievs. Viņa rīcība zemes virsū bija precīzs atspoguļojums tam, kā Dievs mīl, plāno un glābj debesīs.

Un ko tas nozīmē mums?

Lielais jautājums šodienai: ko Baznīcai būtu jādara, lai cilvēki sāktu uzdot jautājumus, uz kuriem šie stāsti ir atbilde?
Ko mēs – šodienas kristieši – varētu darīt tik drosmīgi, tik priecīgi, tik nesavtīgi, ka cilvēki sāktu jautāt:
“Kāpēc jūs tā darāt?”
Un tad mēs varētu pastāstīt viņiem stāstu – par to, kā Dievs atrod to, kas bija pazudis.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cik maksā sekošana Jēzum?

(Lk 14:25-35) Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 

Iedomājieties politiķi, kurš uzkāpis uz kastes un uzrunā pūli.
“Ja jūs balsosiet par mani,” viņš saka, “tad jūs izvēlaties zaudēt savas mājas un ģimenes; jūs pieprasāt augstākus nodokļus un zemākas algas; jūs izlemjat atteikties no visa, kas jums visdārgākais! Tā nu, kurš ir ar mani?”
Pūlis viņu pat nesāktu izsvilpt vai apmētāt ar sapuvušiem tomātiem. Visi vienkārši būtu apmulsuši. Kāpēc gan kāds sevi tā reklamētu?

Bet vai tieši to nedara Jēzus šajā pārsteidzošajā evaņģēlija fragmentā? “Gribi būt mans māceklis, vai ne? Tad tev jāiemācās ienīst savu ģimeni, jāatsakās no savas mantas, un jābūt gatavam uz smagu nāvi!”
Tā noteikti nav tā metode, ko parasti iesaka grāmatās “Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus”.

Taču pagaidiet. Kā būtu, ja mēs šo cilvēku neiedomājamies kā politiķi, bet gan kā ekspedīcijas vadītāju, kas mēģina nogādāt neatliekamu medicīnisko palīdzību attāliem kalnu ciemiem, kuriem draud bojāeja?
“Ja vēlaties doties tālāk,” vadītājs saka, “jums būs jāatstāj savas somas. No šejienes ceļš kļūst pārāk stāvs, lai varētu nest lieku nastu. Visticamāk, jūs to vairs nekad neredzēsiet. Un labāk uzrakstiet pēdējo pastkarti uz mājām – šis ir bīstams ceļš, un ir ļoti iespējams, ka ne visi mēs atgriezīsimies.”

Šo mēs jau saprotam. Lai arī tas nav patīkami, tas šķiet saprātīgi. Vai nekļūst skaidrs – Jēzus ir daudz tuvāk otrajam variantam nekā pirmajam.

Kristietība bieži tiek saistīta ar tā saucamajām “ģimenes vērtībām”, tāpēc ir šokējoši dzirdēt Jēzu sakām, ka māceklim jāmācās “ienīst” savus vecākus, dzīvesbiedru, bērnus, brāļus un māsas. Bet kad Viņš iet vēl tālāk un saka, ka cilvēkam jānoliedz pats sevi un jābūt gatavam uz kaunpilnu nāvi (“nest savu krustu” Viņa laikā nebija tikai poētisks izteiciens!) tad sākam saprast būtību.

Jēzus nenoniecina ģimenes nozīmi vai dzīves skaistumu tuvās, atbalstošās attiecībās. Bet, kad Dieva valstības uzdevums kļūst neatliekams, tad visam pārējam (arī pašai dzīvībai!) jābūt gatavam tikt upurētam.

Tas pats attiecas arī uz īpašumiem. Jēzus sekotāji, gan toreiz, gan tagad, bieži ir dzīvojuši mājās, viņiem ir piederējusi zeme, un viņi nav bijuši spiesti no visa atteikties.
Taču gatavība to darīt ir zīme, ka cilvēks ir sapratis Jēzus aicinājuma nopietnību. Mums katram jebkurā brīdī var tikt prasīts visu atdot un atsaukties ārkārtas aicinājumam. Ja neesam tam gatavi, mēs esam kā cilvēks, kas ceļ torni, vai karavadonis, kas dodas karā — bet nav izdomājis, ko tas īsti nozīmē.

Divi Jēzus tēli – tornis un karš – ir kā brīdinājumi.
Jēzus dienās vissvarīgākais celtniecības projekts bija Jeruzalemes templis. Hērods Lielais bija sācis tā grandiozu pārbūvi, un viņa pēcteči turpināja šo darbu. Bet kāds tam bija mērķis? Vai tas vispār tiks pabeigts?
Jēzus jau bija brīdinājis, ka Dievs savu namu ir atstājis. Šis templis drīz kļūs par gruzdošu drupu kaudzi, kā brīdinājums visiem par cilvēku iedomības bezjēdzību.

Un te mēs nonākam pie otrā brīdinājuma. Kad Jēzus klausītāji domāja/runāja par karu, viņu galvenais ienaidnieks bija Roma. Viņi, visticamāk, nemaz īsti nezināja, ar ko saskaras — cik spēcīgi un nežēlīgi ir romieši. Citādi viņi jau sen būtu meklējuši mieru.
Bet Jēzus brīdinājumi un Viņa aicinājums uz izlīgumu tika ignorēts. Ļaudis pārāk bija pieķērušies senču zemei un īpašumiem, un viņi ilgojās pēc brīvības… kaut arī caur karu.
Kad Jēzus viņiem piedāvāja citu (īsto!) ceļu — viņi to neredzēja.

Tāpēc pēdējais brīdinājums skan vēl skaļāk.
Israēla tauta tika aicināta būt par zemes sāli — tautu, caur kuru pasaule tiek saglabāta un padarīta dzīvotspējīga.
Bet ja sāls zaudē savu garšu — kas tad ir palicis?
Šis brīdinājums pastiprina iepriekšējos līdzības tēlus par torni un karu. Tā ir “viss vai nekas” izvēle. Jēzus konfrontē savus klausītājus ar krīzes brīdi: vai nu viņi būs patiesā Dieva tauta, kas seko Viņam, vai arī viņus sagaida torņa sabrukums un karā zaudēts nākotnes sapnis.

Un tas attiecas arī uz mums.
Nav grūti, un Lūkas evaņģēlists, iespējams, jau to paredzēja, piemērot šos skarbos vārdus arī Baznīcas dzīvei. Katrā laikmetā Baznīca ir saskārusies ne tikai ar aicinājumu dzīvot saskaņā ar Jēzus prasībām, bet arī komunicēt tās pasaules priekšā.
Kur ir tie torņi, ko mūsu pasaule ceļ ar nepārdomātu pārliecību?
Kur ir tie kari, kurus mēs, kā cilvēce, esam gatavi izcīnīt — pat nesaprotot, cik postoši tie būs?

Un kā mēs, kā Kristus sekotāji, varam atkal uzrunāt cilvēci ar drosmīgu paklausības aicinājumu?
Tas nav viegls ceļš. Bet tā ir vienīgā taka, kas ved uz dzīvību.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko darīt ar seksu, varu, naudu un ciešanām, jeb aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei

(Ebr 13:1-8) Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām. Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības apgānītājus Dievs tiesās. Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis:
es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu, –
tā ka mēs varam droši teikt:
Kungs ir mans palīgs,
tādēļ es neizbīšos –
ko gan cilvēks man padarīs?
Pieminiet savus vadītājus, kas jums ir Dieva vārdu sludinājuši, un, rūpīgi vērodami viņu dzīves iznākumu, esiet tādā pašā ticībā! Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos! 

Sekss. Vara. Nauda. Ciešanas. Tas viss atkal būs rīt no rīta avīzēs/televīzijā (vai, ja vairs avīzes nelasi un TV neskaties, tad Ziņu portālos atradīsi tieši to pašu). Tās ir lietas, kas piesaista uzmanību un palīdz pārdod ziņas (un dažiem šķiet – tas liek pasaulei griezties). Bet, kamēr mēs šķirstām avīzi no pirmās līdz pēdējai lapaspusei, vai pārskatam visu lielo ziņu aģentūru interneta portālus, visticamāk, Jēzus vārdu tur neatradīsim. Varbūt kāds mājiens, kāds savdabīgs salīdzinājums ar slavenību (piemēram, kāds kaut ko ir pateicis par Viņu), bet noteikti ne centrālais sižets.

Un tomēr, vēstules ebrejiem pēdējā nodaļā – vienā no agrīnās kristietības nozīmīgākajiem dokumentiem – mēs atrodam visas šīs pašas tēmas: seksu, varu, naudu, ciešanas… bet arī – Jēzu. Tomēr atšķirībā no mūsdienu informācijas pārpilnības, kas šīs tēmas īpaši izceļ, šeit tieši Jēzus ir tas, kurš piešķir jēgu visam pārējam. Viņš ir tas pats – vakar, šodien un mūžīgi. Vēstules autors vēlas, lai mēs saprotam – ja mūsu ticība ir sakņota Viņā, tad spēki, kas tik daudziem liek klupt un pakrist, mūs nenogāzīs.

Ko tas nozīmē – Jēzus ir “tas pats vakar, šodien un mūžīgi”? Un kā šī ticība var mums palīdzēt ikdienā?

Visa vēstule ir kā stāsts par to, kā Dievs vadīja savu tautu no Vecās Derības dienām līdz visa piepildījumam Kristū, un tagad vada savu tautu (Baznīcu!) – arī mūs – uz jauno pasauli, kas vēl nāks.

Jēzus vakar. Vēstules autors raksta, ka Mozus “cieta negodu Kristus dēļ” (Ebr. 11:26). Jēzus bija jau toreiz – mūžīgais Dieva Dēls, caur kuru pasaule tapa (skatīt Ebr. 1:2-3,10-12). Viņš nebija kāds “jauns Dievs”, kurš parādījās Jaunajā Derībā – Viņš bija un ir tas pats Dievs, tikai tagad atklāts pilnībā. Tāpat kā cilvēks, ko Tu līdz šim pazini tikai no vēstulēm un telefona zvaniem, tagad pēkšņi stāv tavā priekšā.

Jēzus šodien. Vēstules Ebrejiem 3. un 4. nodaļā autors uzsver – “kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis”. Evaņģēlijs nav tikai par rītdienu. Nevar to atlikt līdz brīdim, kad dzīve būs mazliet mierīgāka, kad kontā būs vairāk naudas vai problēmas būs atrisinātas. Jēzus izaicinājums ir šodienai. Šim mirklim. Šim lēmumam.

Jēzus mūžīgi. Viņš ir Jaunās Derības vidutājs (skatīt Ebr. 12:24), Viņa klātbūtne būs centrā Dieva Valstībā Jaunajā Jeruzalemē. Viņu mēs tagad pazīstam ticībā, bet nākotnē Viņu redzēsim aci pret aci – kad pašreizējā pasaule tiks nomainīta ar jauno (skatīt Ebr. 12:26–28). Šī visa vēstule runā par Viņu. Un 13.nodaļas 8. pants to apkopo spēcīgā, īsā atziņā, ko ir vērts iemācīties no galvas vai uzrakstīt un pielikt pie sienas: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.”

Kad mūsu skatījums uz Jēzu ir skaidrs, arī pārējās dzīves sarežģītās jomas sāk ieņemt pareizo vietu. Kristīgajai kopienai jāizceļas ar dāsnumu un mīlestību – ne tikai vārdos, bet praktiskā rīcībā. Māsām un brāļiem ir jāparāda rūpes citam par citu. Mīlestība ir būtiska. Finansiāls atbalsts trūcīgajiem – svarīgs. (Vārds, ko autors lieto, ietver abus.) Un viesmīlība – tik raksturīga agrīnajai draudzei – arī šodien ir kanāls, pa kuru evaņģēlija vēsts var uzrunāt cilvēkus ap mums.

Bet ir arī otra monētas puse – grūtības. Ieslodzījums bija daļa no kristīgās dzīves ikdienas tās pašos sākumos. Tie, kas šobrīd bauda brīvību, ir aicināti lūgt un rūpēties par tiem, kas cieš – īpaši tiem, kas ir cietumā ticības dēļ. Tas joprojām ir svarīgi mūsdienās – palīdzēt vajātajiem kristiešiem. Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī par tiem, kas ir ieslodzīti mūsdienu sabiedrībā, kur sodīšana bieži aizstāj žēlastību.

Un tad vēstules autors runā par divām klasiskām krīzes zonām – seksu un naudu. Laulība ir jāgodā. Neviens nedrīkst lauzt laulības derību. Pirmais gadsimts bija tikpat seksuāli vaļīgs kā mūsdienu Rietumu pasaule, un arī šodien kristieši ir aicināti izcelties ar uzticību, atturību un cieņu. Sekss nav rotaļlieta – tas ir dziļš, bagātīgs, piepildīts saiknes veids, ko Dievs ir devis laulātiem. Un Dievs spriedīs tiesu par tiem, kas Viņa doto dāvanu sagroza un sabojā. Un šī tiesa ne vienmēr būs tikai nākotnē – daudzi jau šodien cieš no emocionālām rētām, vainas apziņas un nožēlas.

Arī nauda var būt bīstama. Tā vispirms apbur, tad paverdzina, un beigās… izrādās tukša. Nabadzība pati par sevi nav nekāds īpaši svētums (nav jāromantizē grūtības). Bet naudas mīlestība kā problēma ir tas, kas jāuztver nopietni. Jo to, ko tu mīli, tam tu ziedojies. Ja pamani, ka upurē savu ģimeni, draudzību vai ticību, lai tikai vairāk nopelnītu – tas ir brīdinājuma signāls.

Noslēgumā, kāds tad ir aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei:
– Uzticība Dievam, kurš ir ar mums mūžīgi (Ebr. 13:5-6);
– Pārliecība, ka Viņš palīdzēs visos apstākļos (Ebr. 13:6);
– Piemērs no tiem, kas ir dzīvojuši ticībā (Ebr. 13:7).

Tie, kas paļaujas uz Dievu, ir mazāk pakļauti kārdinājumiem – gan seksuālajiem, gan materiālajiem – jo viņu drošība nav atkarīga no apstākļiem. Ticība, kas ļauj drosmīgi sacīt: “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos!” (Ebr 13:6), ir tā pati ticība, ko paaudžu garumā ir apliecinājuši Dieva ļaudis. Un tagad – tā ir aicinājums arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Meklēt Dievu, jeb ko nozīmē patiesa Garīgā Prakse?

(Jes 58:1-14) ... Dienu no dienas tie meklē mani, manas gaitas tie kāro zināt – itin kā tauta, kas taisnību darījusi, kas sava Dieva tiesas nav pametusi, tie jautā man tiesas spriedumus, Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām un tu neredzēji, vārdzinājām sevi un tu nezināji! – pat gavēņa laikā jūs meklējat sev tīkamo un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos, un neganti triecat ar dūri – ne tāda nu jūsu gavēšana, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi, kad galvu liec kā niedri, tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni, Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, – kad tiek atraisītas apspiestības važas, kad noņem spaidu jūgu, kad apspiesto atlaiž brīvībā un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo tu dali savu maizi, kad nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā, kad ieraugi kailo un apģērb viņu, kad nenovērsies no otra, kas tāds kā tu pats, – tad tava gaisma izlauzīsies ausmā, tava dziedināšana steigs plaukt, taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga godība būs tavs aizsegs.
Tu sauksi, Kungs atbildēs, tu brēksi, viņš teiks: es šeit! – 
ja nebūsi apspiedējs, ja rokas nepalaidīsi un neganti neizrunāsies! 
Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam, kad apspiestai dvēselei dosi sātu, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
Tad tevi vienmēr vadīs Kungs, viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē, stiprinās tavus kaulus, tad tu būsi kā atvildzis dārzs, kā ūdens avots, kur neizsīkst valgme. 
No jauna tu uzcelsi vecās drupas, mūžsenos pamatus tu uzsliesi, tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot!
Ja tu sabatā nespersi ne soli, ja manā svētajā dienā nedarīsi, kas pašam tīk, ja sabats tev liksies kā prieks, kā svētums Kungam godājams – ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās, sev tīkamo nemeklēdams un tukšu nepļāpādams,
tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi pa zemes virsotnēm, es ēdināšu tevi ar tava tēva Jēkaba mantojumu – jo Kunga mute tā runājusi! 

Nesen sarunājos ar kādu draugu par to, kā kristieši mūsu sabiedrībā arvien vairāk pievēršas tā saucamajām “garīgajām praksēm” – meditācijai, klusumam, gavēnim. Tas viss notiek laikā, kad daudziem šķiet, ka viņi vairs nejūt Dievu tik skaidri kā agrāk, un viņi cenšas cits citu stiprināt garīgajā izaugsmē. Starp citu, kā atceras iepriekšējā paaudze, kādreiz draudzēs notika kas līdzīgs tam, ko lasām Bībelē – cilvēki runāja mēlēs, pravietoja, tika dziedināti un pat ļaunie gari tika izdzīti. Šodien tādu pieredžu kļūst mazāk. Tāpēc garīgās prakses bieži vien kalpo kā mēģinājums aizpildīt šo tukšumu. Tā ir vēlme tuvoties Dievam brīžos, kad šķiet, ka Viņš nav tik tuvu kā agrāk.

Mani gan satrauc tas, ka dažkārt šie centieni izskatās pēc vēlmes “pierunāt” Dievu vai vienkārši vēlme pēc pašapliecināšanās. Savukārt mans draugs domā, ka Dievam patiesībā vairāk rūp tāda veida garīgā prakse, kādu dzīvē parādīja Mārtiņš Luters Kings juniors – stāties pret netaisnību un cīnīties par taisnīgāku pasauli.

Pirms 2700 gadiem Jeruzalemē cilvēki ļoti vēlējās gavēt, bet brīnījās, kāpēc tas nestrādā. Pravietim tas bija skaidrs – cilvēku ārējā dievbijība nesaskanēja ar viņu ikdienas dzīvi. Patiesībā Bībelē neviens gavēni nesauc par “garīgo praksi”. Tur garīgums nozīmē rīkoties – darīt to, par ko pravietis runā. 

Vārds “darash” (senebr. – meklēt, jautāt, izzināt) šajā pravietojumā atkārtojas atkal un atkal. Cilvēki grib/meklē tuvoties Dievam, viņi grib izzināt/sekot Viņa ceļiem, bet, kad pienāk gavēņa diena vai sabats, viņi dara to, ko paši grib. Viņi turpina slikti izturēties pret saviem līdzcilvēkiem – tieši tāpat kā citās dienās... 

Garīgās prakses mums liek uzdot neērtus jautājumus: ko es patiesībā gribu/meklēju/jautāju? Vai visas manas vēlmes savā starpā saskan? Un vai es spēju darīt kaut ko regulāri, pat ja tobrīd to negribu? 
Kāds reiz teica – Tu nevari būt nejauks pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka Tu “jūties izsists no sliedēm”. Bet mēs tik bieži attaisnojam savu uzvedību ar to, kā jūtamies.

Šis Bībeles fragments piedāvā citu skatījumu uz to, kāpēc Dievs neiejaucas un neatrisina to vai citu problēmu tā, kā cilvēki cer. Pravietis visā savā vēstījumā atkal un atkal uzsver, ka cilvēki gan pielūdz Dievu, bet dara to tādā veidā un ar tādu attieksmi, kas neatbilst tam, kāds Viņš patiesībā ir. Šajā fragmentā viņš saka to pašu, tikai ar citiem vārdiem: ja Tu meklē Dievu ar kādu īpašu paņēmienu vai pašdisciplīnas veidu, bet vienlaikus izturies slikti (kā aprakstīts šajā fragmentā) – tad Tu īsti nemaz neesi sapratis, kas Dievs ir. Tā vien šķiet, ka Tu gavē kāda cita dieva priekšā, jo Īstajam Dievam svarīga ir taisnība, žēlastība un mīlestība. 

Lasīju, ka ASV dzīvo tikai 5% pasaules iedzīvotāju, bet tur atrodas veseli 25% no visiem pasaules ieslodzītajiem. Ir mīts, ka afroamerikāņu vīriešu vairāk atrodas cietumā nekā augstskolās – bet šis mīts nav tālu no patiesības. Iespējams, patiesi garīga prakse būtu palīdzēt nojaukt šīs neredzamās ķēdes, kas tur cilvēkus gūstā. Vai arī – garīga prakse varētu būt dalīties ar pārtiku, nevis to izmest; pieņemt mājās cilvēku, kurš ir nonācis dzīves bedrē, nevis tikai iedot dažus centus un tad pagriezt muguru.

Tad vēl – cilvēku negribēšana svinēt sabatu (svēto dienu) ir līdzīga vēlmei izspiest no darbiniekiem visu iespējamo. Svarīgākais ir pelnīt naudu. Kāda jēga strādāt tikai sešas dienas? Kurš atļausies dot darbiniekiem brīvu dienu? Bet Dievam sabats (svētā diena) ir svarīgs. Tā ir zīme, ka mēs uztveram nopietni Viņa īpašumtiesības uz mūsu laiku. Tas var izskatīties pēc ekonomiska zaudējuma, bet pravietis izaicina cilvēkus ticēt – Dievs par to gādās (tas pat var nest svētību tīri materiālā veidā).

Tāpēc padomā ļoti godīgi – vai Tu patiesi meklē Dievu? Vai Tava dzīve ir saskaņā ar to, ko Viņš patiesībā vēlas – žēlsirdība, taisnība, rūpes par apspiestajiem?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Eņģeļi starp mums: kad Dievs pārsteidz

(1Moz 18:1-15) Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem – viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā. Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei. Viņš sacīja: “Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam! Ņemiet jel mazliet ūdens, mazgājiet savas kājas un atgulieties zem šī koka! Bet es ņemšu klaipu maizes – stiprinieties, un pēc tam varat doties tālāk – dariet, kā pie sava kalpa iegriezdamies!” Un viņi teica: “Dari, kā teici!” Un Ābrahāms steidzās teltī pie Sāras un teica: “Ātri ņem trīs mērus smalka maluma miltu, mīci un sacep plāceņus!” Un Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, paņēma teļu, mīkstu un labu, un deva to puisim, un tas steidza to gatavot. Un viņš ņēma krējumu un pienu, un teļu, kas sagatavots, un lika visu tiem priekšā – viņš stāvēja kopā ar tiem zem koka, un tie ēda. Un tie viņam teica: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš teica: “Redzi, teltī!” Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis ap pavasara laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu! Vai Kungam ir kas neiespējams? Noliktajā laikā tev un Sārai ap pavasara laiku būs dēls!” Bet Sāra liedzās: “Es nesmējos!” – jo viņa izbijās, bet viņš teica: “Nē, tu taču smējies!” 

Viena mana paziņa šeit Amerikā domā, ka reiz varētu būt satikusi īstu eņģeli. Viņa brauca uz darbu pa ceļu, ko ieskāva plaši lauki turīgā Indianapoles rajonā. Tur viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš izskatījās kā bezpajumtnieks. Šī vieta ne tuvu nebija tāda, kur regulāri redzētu bezpajumtniekus, un arī viņa izskats un uzvedība lika domāt – ko viņš vispār šeit dara? 

Kaut kāda iekšēja sajūta viņai lika apstāties ielas malā un – par spīti saviem principiem – uzrunāt bezpajumtnieku. Kad viņa atvēra automašīnas logu, lai to izdarītu, viņš paskatījās uz viņu ar acīm, kas, kā viņa teica, “mirdzēja – tās gandrīz spīdēja”. Paskatījies uz viņu, bezpajumtnieks teica: “Brauciet uzmanīgi, kundze!” Brīnoties par notikušo, sieviete nākošajā krustojumā gandrīz ietriecās automašīnā, kura pagriezās pa labi pie sarkanās gaismas. Turpinot ceļu, viņa domāja: “Tas droši vien bija eņģelis…” Un visu atlikušo dienu viņa jutās mazliet apjukusi.

Un kāpēc gan tas nebūtu iespējams? Šī doma pat savdabīgi sasaucas ar TV seriālu "Eņģeļa pieskāriens" (Touched by an Angel), kur eņģeļi izskatās kā parasti cilvēki – līdz brīdim, kad sāk mirdzēt, atklājot savu īsto būtību, jo viņi ir sūtīti palīdzēt cilvēkiem dzīves krīzēs. Tāpat arī režisora Vima Vendersa (Wim Wenders) filmā “Debesis pār Berlīni” (Wings of Desire) eņģeļi izskatās kā vidēja vecuma vīrieši lietusmēteļos, kas klusi seko cilvēkiem Berlīnē. Tikai vēlāk viens no viņiem iemirdzas (un filma pāriet krāsainā režīmā), kad viņš nolemj kļūt par cilvēku.

Bet arī Bībelē ir šādi stāsti. Pirmajā Mozus grāmatā (18. nodaļā) tiek teikts, ka Dievs parādījās Ābrahāmam. Taču sākumā tas izskatās pēc trīs parastu vīru ierašanās viņa nometnē. Ābrahāms izturas ārkārtīgi viesmīlīgi – viņš nepiedāvā iepriekšējās dienas picu, bet kauj teļu un pavēl Sārai steidzami cept maizi. Ja tie būtu vienkārši ceļotāji, viņi būtu pārsteigti par tādu greznību! Un nav grūti iedomāties, ko Sāra 90 gadu vecumā burkšķ, kad Ābrahāms metās iekšā teltī: “Man vajag svaigu maizes klaipu – tūlīt!”

Tad viens no ciemiņiem jautā: “Kur ir Sāra?” – tas norāda, ka vēstījums, kas sekos, attiecas arī uz viņu. Iespējams, tā bija pieņemts – sievietēm neiesaistīties tiešās sarunās ar svešiniekiem. Tomēr šoreiz svešinieks grib, lai Sāra dzird. Viņš runā ar Ābrahāmu, bet runā tikpat daudz arī ar Sāru.

Kad Sāra dzird, ko šis svešinieks saka – ka viņai būs bērns –, viņa sāk smieties. Ne aiz prieka, bet tāpēc, ka tas šķiet neiespējami. Viņa labi zina savu ķermeni un arī to, ka šis prieks viņai sen ir aiz muguras. Un te Dievs runā. Izrādās, šis ciemiņš ir pats Dievs vai Viņa pārstāvis. Bet viņš runā par Dievu trešajā personā – “Vai Dievam kas būtu neiespējams?” –, tāpēc arī Ābrahāms un Sāra vēl pilnībā nesaprot, ar ko patiesībā viņi runā.

Sāras skepsi var saprast. Viņai ir jāizkāpj no sava ierastā priekšstata par iespējamo. Viņa varētu piekrist, ka Dievam nekas nav neiespējams, taču brīnumi nenotiek katru dienu. Pieņemt, ka tie notiek ar citiem – tas vēl tā. Bet kad kāds saka, ka tev pašam būs jāpiedzīvo brīnums – nu tas jau ir pavisam kas cits.

Dievs tomēr nepadodas. Viņš nesaka: “Ja neticēsi – nenotiks.” Viņa nodoms ir svarīgāks par cilvēka ticību. Tas, ka Ābrahāmam jau ir dēls Ismaēls, neko nemaina. Arī tas, ka Sāra netic – tas Dievu neattur. Šis stāsts mums atgādina: viss nav atkarīgs tikai no mums. Tāda atziņa dod atvieglojumu.

Un tomēr, kaut kā Sāra saprot, ka šie ciemiņi nav parasti. Viņa jūtas nobijusies. Tu taču nebaidītos no trīs parastiem klaidoņiem. Viņas bailes liecina – viņa nojauš, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viņa mēģina izlocīties, attaisnoties, bet tas nepalīdz. Dievs tomēr turpina – Viņš ir nolēmis dot viņai bērnu. Un tas nav par viņu. Tas ir par Dieva Lielo Plānu.

Dievam ir Plāns arī Tavai dzīvei.
Vai esi gatavs ļauties, lai notiek Viņa prāts?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Kas patiesībā bija "Žēlsirdīgais samarietis"?

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?”
Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?”
Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat! 

Viszināmākie stāsti bieži vien ir tie, kurus visgrūtāk patiesi saprast. Tāda ir arī līdzība par Žēlsirdīgo samarieti — līdz pat šodienai šis stāsts dzīvo cilvēku atmiņās, bet ir radījis arī pamatīgu jūkli. Piemēram, pats vārds 'samarietis' šobrīd apzīmē cilvēku, kurš palīdz citiem — tieši tāpēc pastāv organizācija „Samarieši”, kas sniedz atbalstu cilvēkiem lielās grūtībās. Bet Jēzus laikā šim vārdam bija pavisam cita nozīme.

Parasti šo līdzību saprot vienkārši kā aicinājumu: ja redzi kādu nelaimē, palīdzi. Dažreiz, kad cilvēki atceras, ka Jēzus laikā jūdi un samarieši viens otru patiešām neieredzēja, tajā saskata vēl dziļāku mācību — par to, cik postoši ir aizspriedumi un reliģiskā neiecietība. Bet, ja mēs patiešām vēlamies saprast, ko Jēzus ar šo stāstu bija domājis — un kas patiesībā bija svarīgākais viņa sarunā ar bauslības zinātāju — mums jārok dziļāk.

Par laimi, tas nav sarežģīti. Naids starp jūdiem un samariešiem bija ilgstošs un dziļš, simtiem gadu vecs, un diemžēl mēs redzam tā atbalsis pat mūsdienās, piemēram, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu. Abas tautas — jūdi un samarieši — uzskatīja, ka tieši viņi ir patiesie Ābrahāma un Mozus solījumu mantinieki. Abi uzskatīja, ka viņiem pieder zeme. Līdzīgi kā šodien daudzi izraēlieši izvairās ceļot caur Rietumkrastu Palestīnā (The West Bank), tā arī Jēzus laikā svētceļnieki izvēlējās apiet Samariju ar līkumu (burtiskā nozīmē), lai nokļūtu Jeruzalemē pa drošāku ceļu caur Jērikas ieleju.

Taču arī tas ceļš nebija pilnīgi drošs. Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi vijas cauri kalniem un tuksnesim, pilns līkumu un slēptuvju, kur varēja slēpties laupītāji. Ceļot vienatnē bija bīstami. Kad kāds tika piekauts un pamests puskails ceļmalā, garāmgājēji pat nevarēja droši pateikt, vai viņš vēl dzīvs. Priesterim un levītam pieskarties mironim nozīmētu kļūt rituāli nešķīstiem — labāk turēties pa gabalu un nezaudēt savu reliģisko tīrību, pat ja tas nozīmē ignorēt Dieva pavēli par tuvākmīlestību.

Un te ir visa stāsta sāls. Bauslības zinātājs jautā Jēzum: „Kas ir mans tuvākais?” Viņa skatījumā „tuvākais” ir cits jūds, viens no „savējiem”. Bet Jēzus (un arī evaņģēlista Lūkas) skatījumā — Dieva žēlastība ir domāta visai pasaulei. Tuvākais nav „kas?”, bet „kurš rīkojās kā tuvākais?”. Jēzus nevaicā, vai samarietis uzskatīja piekauto vīru par savu tuvāko. Viņš jautā, kurš rīkojās kā tuvākais šim nelaimīgajam. Aiz šīs, it kā vienkāršās morālās mācības — „ej un dari tāpat” — slēpjas daudz asāks izaicinājums: vai tu spēj ieraudzīt „ienaidnieku” kā savu tuvāko? Ja nespēj — iespējams, nākamais, kas gulēs ceļmalā pusdzīvs, būsi tu pats.

Bet arī tas vēl nav viss. Jēzus pats bija ceļā uz Jeruzalemi, un nav nejauši, ka tieši šī ir pirmā līdzība, ko Viņš stāsta šajā ceļojumā. Šis ir brīdinājums: ceļš, kas ved caur naidu un konfrontāciju ar samariešiem, romiešiem un pagāniem, nav ceļš, kas ved uz Dieva valstību. Jēzus piedāvā citu — miera — ceļu. Un tikai tie, kas ir šī miera bērni, izglābsies no posta, ko paši sev sagādās tie, kas izvēlēsies vardarbību.

Šis stāsts, šī saruna ar bauslības zinātāju, ir ne tikai diskusija par likuma burta izpildi. Tā ir sadursme starp diviem pilnīgi atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas nozīmē būt Dieva tautai. Bauslības zinātājs uzdod klasisku rabīnu jautājumu: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” — un, šķiet, cer noķert Jēzu pretrunās vai ķecerībā. Bet Jēzus liek viņam pašam atbildēt, un, kad jautātājs to izdara, Jēzus vienkārši piekrīt. Tad, lai nezaudētu ietekmi un autoritāti, bauslības zinātājs mēģina sevi “attaisnot”, uzvarēt publiskajā sarunā.
Viņa jautājums par to, kas tad īsti ir „tuvākais”, ir mēģinājums izvilināt Jēzus ķecerīgo uzskatu par to, ka Dieva žēlastība varētu būt domāta visiem, ne tikai Izraēla tautai. Taču Jēzus atbild tā, ka ne tikai atklāj šo plašo skatījumu — Viņš parāda, ka tieši tāda attieksme vislabāk atspoguļo likuma būtību.

Un tā arī mums paliek jautājums: vai mēs izmantosim Dieva mīlestību kā mūri, lai sargātu savu drošības sajūtu un reliģisko “tīrību”, vai arī kā tiltu, lai aizsniegtu pasauli? Neviena baznīca un neviens kristietis nedrīkst būt apmierināts ar ērtām atbildēm, kamēr pasaule guļ ceļmalā, ievainota un pamesta. Šodienas sludinātājiem un ticības aizstāvjiem ir jāatrod jauni un spilgti veidi, kā atgādināt Dieva mīlestības vēsti — tā, kā Jēzus darīja to ar šo aizraujoši interesanti satriecošo līdzību.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Svētā Gara auglis

(Gal 5:13-21) Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! 
Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.

(Gal 5:22-26) Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.

Pēdējos gados Ziemsvētkos rotājumi Kārmelā (Carmel, IN) bija patiešām iespaidīgi. Bet es labi atceros Liepāju Ziemsvētku laikā, un tāpēc varu apliecināt – tā ir vieta, kur valda viena no labākajām svētku atmosfērām, kādu esmu piedzīvojis. Īpaši jauki ir atrasties Rožu laukumā (pašā Liepājas sirdī!). Kur vien paskaties, visur mirdz gaismiņas un daudzkrāsaini rotājumi. Pilsētas centrālā egle šķiet kā dzīva – visi piekariņi, lampiņas un dekorācijas patiesi rada īstu svētku noskaņu…

Jā, tas izskatās kā dzīvs. Patiesībā, protams, tā tas nav. Viss ir tikai šovs. Ja Tu pa to pašu ielu pastaigāsies pāris mēnešus pēc Ziemsvētkiem, iespaids būs daudz drūmāks. Dekorācijas būs novāktas; vizuļi un krāsainās lampiņas atkal būs novietotas kastēs līdz citiem svētkiem. Mazās eglītes, kuras visas kopā veidoja vienu lielu, krāšņu pilsētas egli būs nokaltušas un izmestas…

Tas izskatās lieliski kādu brīdi, bet patiesībā viss ir mākslīgs un ātri paejošs.

Apustulis Pāvils ir slavens ar savu tematisko kontrastu – "miesa" un “gars”. Un īpaši viņš ir slavens ar atslēgas vārdiem, kuri tiek izmantoti kopā ar šo kontrastu tēmu.
Pāvils runā par “miesas" darbiem un “gara" augli.
Salīdzini krāšņi izrotātās Ziemsvētku eglītes ar parastiem, tomēr reāliem augļu kokiem augļu dārzā. Ziemassvētku eglītes izskatās brīnišķīgi uz īsu brīdi, bet tad tās tiek atkal iepakotas (ja ir no plastmasas) vai izmestas (ja ir nocirstas mežā). Augļu koki ziemā neizskatās tik iespaidīgi, bet, ja ir pareizi aprūpēti, tie nesīs brīnišķīgus augļus gadu pēc gada. Kas ir svarīgāks un vērtīgāks? Vari trīs reizes minēt…

Izveidojot šos divus sarakstus (par miesas darbiem un Gara augli), apustulis Pāvila atklāj savu redzējumu par to, kas notiek ar personu, kad tā pievienojas (caur ticību un kristībām) Mesijas tautai.
(Ievēro, kā 24.pantā viņš runā par kristiešiem kā tādiem, “kas ir Kristū”; kā arī apgalvo, tāpat kā 4:4-7, ka visi šie cilvēki ir Gara vadīti.)
Lai labāk paskaidrotu, apustulis Pāvils to sadala un apraksta it kā atsevišķus līmeņus.

Cilvēki sāk stāvoklī, ko viņš nosauc par “miesas" stadiju. Visi ir piedzimuši kādā ģimenē ar konkrētu etnisko un teritoriālo identitāti. Cilvēki atklāj sevī dažādas vēlmes un tieksmes, kuras, ja tām ļauj pilnīgu brīvību, rezultēsies “darbos”, kas tiek uzskaitīti no 19.–21.pantam.
Ieskatoties šajā sarakstā, mums nākas secināt, ka sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku izturas tādā veidā, diez vai ir laimīga.
Vēl svarīgāk – kad Dievs beidzot pilnībā izveidos savu valstību, tādiem cilvēkiem, tajā nebūs vietas (un būtu ļoti pārsteidzoši, ja viņi tur varētu iekļauties).
Dievs plāns galu galā nav radīt vietu un apstākļus, kur šāda “miesas” darbu situācija pastāvētu mūžīgi.

Bet tad, pateicoties Jēzus evaņģēlija pasludinājumam, Dieva Gars sāk savu darbu… un cilvēki tiek atjaunoti.
Pirmā šīs atjaunošanās pazīme, kas līdz ar to arī atklāj viņu patieso piederību, ir ticība Jēzum kā augšāmceltajam Kungam un Valdniekam. Bet viņu piederība Mesijas ļaudīm nav tikai intelektuāla. Tā ietver sekošanu Viņam caur nāvi uz jaunu dzīvi (tas daudz vairāk un pilnīgāk tiek aprakstīts 2:19-20).
Šajā “līdz ar Kristu” krusta nāvē ir nomirusi tā dzīve, kur "miesa" nosaka to kā katrs uzvedas un kas viņš ir.

Tā vietā, atjaunotie Mesijas sekotāji sāk "nest augli”. Tās augļa īpašības, kuras Pāvils uzskaita no 22.–23.pantam, nav kaut kas tāds, ko mēs, ja pietiekami pacentīsimies, varētu paši sasniegt bez Svētā Gara palīdzības.
Ja Tev rastos aizdomas, ka kāds, kurš ir laipns pret Tevi, to ir panācis ar ļoti lielu piespiešanos, tad šāda laipnība zaudē savu labo iespaidu.
Atslēga ir tajā, ka tad, kad Svētais Gars sāk darboties, parādās jauna motivācija… un lietas vienkārši sāk notikt.

Protams, tas nenozīmē, ka šis process apiet mūsu domāšanu un mūsu apzinātu rīcību. Mums ir jāapzinās kas notiek, un ir jāpieņem lēmums darīt to, ko Gars dos. Tas nav un nebūs process, kurā mēs varam vienkārši relaksēties un darīt to, kas šķiet notiek pats no sevis.
Ja tā, tad Pāvilam nebūtu bijis vajadzīgs mudināt Galatiešus dzīvot “Gara vadītiem” (25.pants). Lai piedzīvotu efektu, kuru Svētais Gars vēlas panākt, mums par to ir jādomā, kā arī ar mūsu pašu morālām pūlēm ir jāļauj Garam pārņemt kontroli.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad šīs īpašības parādīsies, tās būs kā brīnišķīgi augļi no augļu dārza, nevis krāsainas bumbiņas Ziemsvētku eglītē. Tas būs kā daļa no tā, par ko mēs būsim kļuvuši.

Šādiem Svētā Gara vadītiem cilvēkiem būtu dzīvē jāizdzīvo šos principus, kuri ir atjaunotās dzīves rezultāts. Tomēr apustulis Pāvils joprojām ir nobažījies (to jau viņš bija pieminējis no 13.–15.pantam), ka draudze Galatijā, dažādu “musinātāju" iespaidota, kultivēja domstarpību un dusmu atmosfēru. Daži cilvēki uzskatīja, ka viņi būtu svarīgāki un īpašāki nekā pārējie. Ja Svētajam Garam ļauj darboties (ja Gara nav, tad tā jau nav kristiešu kopiena), tad šāda savstarpēja skaudība, sāncensība un naids ir jāizbeidz.

Visbeidzot, savas vēstules noslēguma daļā apustulis Pāvils vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas, uzsverot, ka kristīga dzīve jau nav tikai Svētā Gara pamudinājumu sadzirdēšana (lai gan arī tas ir svarīgi). Pats svarīgākais ir tas, ja kristieši dzīvo tā, kā Dieva Gars tos vada, tad ebreju likums nenosoda viņus (23.pants). Tad arī nebūs draudzi graujošas atmosfēras, viens draudzes loceklis nebūs naidīgi noskaņots pret otru (26.pants) – diemžēl tādu situāciju viltus mācības bija radījušas.
Tātad, lai gan šis vēstules fragments sniedz jauku priekšstatu par to, kāda tad izskatās patiesa kristieša dzīve, tad pats galvenais akcents un mērķis ir pārliecināt vēstules lasītājus atgriezties no nepatiesu ideju “musinātāju” uzklausīšanas pie pilna, neizmainīta un neizkropļota evaņģēlija; pie tāda evaņģēlija, kādu apustulis Pāvils viņiem pats bija sludinājis.

Šī patiesība ir vitāli svarīga arī draudzei, Kristus Baznīcai šodien. Bieži vien šodien, kad cilvēki uzsver nepieciešamību pēc mīlestības, pacietības un lēnprātības, tad tas tiek saistīts ar priekšstatu un attieksmi, ka runājot par patiesību un evaņģēliju, mums nevajadzētu uzsvērt tās lietas, kurās mēs cilvēki viens otram nepiekrītam.
Tāpat, ja cilvēki ir kaislīgi un pārliecināti par evaņģēlija patiesībām (tāpat kā Pāvils!), tad viņi bieži vien pieļauj, ka centība viņus noved līdz dusmām vai pat dažādām ļaunprātības izpausmēm (kas ir uzskaitītas sadaļā par "miesas darbiem”). 

Kāpēc patiesības un mīlestības apvienojums, par ko rūpēties apustulis Pāvils mudināja atkal un atkal (skatīt Efeziešiem 4.15), šķiet draudzes dzīvē nereālas un nesasniedzamas?
Pāvila paša atbilde uz šo problēmu būtu īsa un skaidra: ja mēs esam kristieši, ja ticam Viņam, ja esam Dieva Svētā Gara piepildīti, “tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Laiks pieaugt un dzīvot īstā brīvībā!

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.

Viens no manas sievas daudzajiem talantiem ir darboties ar maziem bērniem. Vislabāk šajā jomā viņai padodas tajos brīžos, kad bērniem var mācīt kādu dziesmiņu, deju vai rotaļu. Mani bieži pārsteidz tas, ka viņa piekrīt vairākas stundas pieskatīt bērnus, kurus satiek pirmo reizi mūžā. 
Tomēr ne vienmēr viss norit gluži perfekti. Reiz viņa man stāstīja par vienu no vissliktākajām pieredzēm, kad viņa devās pieskatīt mūsu draugu bērnus (ko viņa jau daudzkārt bija veikusi ar prieku un panākumiem). Iepriekš viņa nebija varējusi iedomāties, ka tajā vakarā abi bērni būs šausmīgi īgni un dusmīgi par to, ka vecāki devušies prom. Viņi savu neapmierinātību tagad izrādīja manai sievai. Lai ko arī viņa centās abiem bērniem piedāvāt, nekas neizdevās. Vakars bija briesmīgs, tomēr viņa prata atturēt bērnus no lielām blēņām. Kad vakarā atgriezās bērnu vecāki, gan mana sieva, gan bērni juta milzīgu atvieglojumu.

Apustulis Pāvils savā stāstā par Dieva izredzēto tautu līdzīgi attēlo likuma lomu — kā aukli, kura pieskatīja Israēlu, līdz tas pieaugs kā tauta. Vārds, kurš Bībeles latviešu variantā ir tulkots kā “audzinātāja” (es pat ieteiktu lietot vārdu “aukle”), Pāvila pasaulē apzīmēja vergu, kura uzdevums bija ikdienā rūpēties par bērniem — vest uz skolu, sargāt, lai nekas nenotiek, atturēt no blēņām. Reizēm šādi cilvēki kļuva par cienījamiem ģimenes locekļiem pēc savas aukles lomas/darba beigām. Mūsdienu Rietumu pasaulē šo lomu reizēm pilda “au pair”.

Apustuļa Pāvila šī vēstules fragmenta galvenā ideja ir atgādināt par laiku tautas vēsturē no Mozus līdz Mesijas atnākšanai. Šajā laikā Israēla tauta vēl bija kā bērns, kam vajadzēja īpašu uzraudzību. Bet, kad ierodas Mesija, viņiem beidzot vajadzētu kļūt par Dieva pieaugušo bērnu. Bērnam vairs nevajag aukli!

Un šo pieaugšanu simboliski apzīmē viens vārds – 'ticība' — vārds, kas grieķu valodā nozīmē arī uzticamību, drošumu, uzticēšanos. Mesijas uzticība Dievam parāda kāds ir īsts, pieaudzis Israēlietis. Savukārt ikviena cilvēka ticība pierāda, ka viņš vai viņa — neatkarīgi no izcelsmes — ir pilntiesīgs Dieva ģimenes loceklis.

Tādēļ Pāvils skaidro 26. pantā: jūs visi esat Dieva bērni, pateicoties šai ticībai Mesijā, Jēzū. 
(“Dieva bērni” — tas ir Bībeles tituls Israēlam: “Israēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais” (2.Moz 4:22). Tas ir atgādinājums par lielo Exodus stāstu — Dieva tautas izglābšanu no Ēģiptes verdzības.) 
Bet tagad apustulis Pāvils uzstāj, ka visa Israēla tautas vēsture līdz Mesijam bija kā atkal būšana verdzībā. Un tad labā ziņa — beidzot! — ir atnākusi atbrīvošana!

Tad apustulis Pāvils uzdod jautājumu: Vai jūs patiešām gribat atkal būt kā bērni, kad varat būt pieauguši? Vai gribat atkal būt vergi, kad varat būt brīvi cilvēki? Dieva pieaugušo bērnu pazīme ir tā, ka Dievs viņiem var uzticēties. Viņi ir ticības cilvēki. Viņi tic evaņģēlijam.

Bet kā šī piederība Mesijam dara cilvēkus par pieaugušajiem Dieva bērniem? Pāvils to paskaidro blīvā un dažbrīd sarežģītā izklāstā. Kad viņš saka “Kristus”, viņš domā gan “Mesija”, gan arī to, ka Mesija pats ir visas Israēla tautas iemiesojums. Svarīgākais ir, vai cilvēks ir “iekšā” Mesijā, vai viņš pieder Mesijam. Un tas nav tikai kāda iekšēja izjūta. Pāvila izpratnē tā ir piederība pavisam konkrētai kopienai — jaunajai ķēnišķīgajai ģimenei, Mesijas tautai. Un pievienošanās šajā ģimenē notiek caur kristībām.

Kristības ir “iekļūšana Mesijā” — durvis/ieeja uz ģimeni, ko Dievs solīja Ābrahāmam. Pāvils šeit neskaidro, kā kristības saistās ar ticību, jo viņam tas bija pašsaprotami: kristībās kandidāts apliecināja “Jēzus ir Kungs”. Viņš arī nespriež par problēmām, kas rodas, ja cilvēki kristās nesaprazdami, ko tas nozīmē.

Tādējādi kristītie “ir apvilkuši Mesiju” — viņi pieder Mesijam, viņi ir Viņa ģimene. Un līdz ar to vairs nav nozīmes vecajām atšķirībām — tautībai, sociālajam statusam vai dzimumam. Ne jau tāpēc, ka cilvēka identitāte kļūtu nesvarīga, bet tā vairs nav kritērijs attiecībās ar Dievu. Pāvils labi apzinās, ka viņš joprojām ir jūds (piemēram, Romiešiem 11:1-6), ka daži ir vergi, citi brīvie (par to arī vēstule Filemonam), un ka pastāv vīrieši un sievietes. Bet Kristū Jēzū visi ir vienlīdzīgi. “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Un tad nāk lielais kopsavilkums: Dievs apsolīja Ābrahāmam vienu lielu ģimeni, un tagad, Mesijā, tā ir izveidota. “Ja jūs piederat Mesijam, jūs esat Ābrahāma dzimums.” Kāpēc meklēt citus ceļus? Kāpēc censties kļūt par Ābrahāma bērnu citādi? Ja esat daļa no šīs ģimenes, jūs saņemat arī apsolīto mantojumu (skat. 3:15-18).

Šis vēstījums spēcīgi skar arī mūsdienu Baznīcas sašķeltību — kas diemžēl ir daudz dziļāka un lielāka nekā Pāvila laikā. Daudzie sadalījumi — pareizticīgie pret rietumu baznīcām (Roma un no tās atšķēlušās baznīcas), protestantisms pret katolicismu, Skotijas un Anglijas baznīcu atšķirības, dažādās brīvbaznīcas —, lai arī vēsturiski saprotami, Dieva skatījumā tiek vērtēti kritiski. Ja jūs ticat apustuļa Pāvila evaņģēlija skaidrojumam, tad tas nozīmē dedzīgu vēlmi pēc Baznīcas vienotības.

Un vēl — Pāvila diskusija par bērnišķīgo un pieaugušo Dieva tautu liek katram no mums uzdot svarīgus jautājumus: Vai esam patiešām pieauguši? Vai esam uzticami? Vai patiesi ticam? Vai arī sirds dziļumos vēlētos, lai kāds auklētu mūs vēl mazliet ilgāk?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kur ir Dievs, kad mums Viņu vajag?

(1Moz 11:1-7) Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!” 

Es reiz runāju ar kādu jaunu cilvēku, kurš mācījās, lai kļūtu par psihologu. Viņa apmācību programmā ietilpa arī kapelāna prakse slimnīcas traumu nodaļā, kur viņam bija jāstrādā ar cilvēkiem, kuri guvuši nopietnas smadzeņu vai muguras traumas — sporta negadījumos, autoavārijās, un līdzīgās nelaimēs.

Kā psihologam un kristietim viņam bija ļoti grūti saprast, kā palīdzēt cilvēkiem pieņemt to, ka viņu dzīve ir sabrukusi, un vēl grūtāk — kā izskaidrot, kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to apturētu. Kāpēc Viņš neiejaucās? Kāpēc Dievs neapturēja to dzērājšoferi, kurš notrieca kādu vīrieti un pārvērta viņu par cilvēku, kurš vairs nespēj skaidri domāt un ir pilns dusmu? Kāpēc Viņš nedod viņam spēku sadzīvot ar jauno realitāti? Kāpēc Viņš neārstē?
Un kāpēc Dievs pieļāva, ka kāda māte grūtniecības laikā lieto narkotikas un vēlāk vardarbīgi izturas pret savu bērnu, radot viņam traumas, kas ietekmēs dzīvi uz visiem laikiem?

Dziedātājs Niks Keivs (Nick Cave) reiz dziedāja vienā no savām dziesmām: „Es neticu Dievam, kurš iejaucas…”
Tā ir viena no spēcīgākajām pirmajām rindām kādā rokmūzikas dziesmā (no albuma 'The Boatman’s Call'). Un viņš turpina: “…bet, ja es ticētu, tad es Viņam nelūgtu mainīt ne vienu matiņu uz tavas galvas, tikai palūgtu, lai Viņš tevi atved manos apskāvienos…”
Daudzi kristieši tieši tā arī lūdz — nevis lai Dievs visu maina, bet lai Viņš izdara kaut ko, ko mēs tajā brīdī vēlamies.

Bet realitātē Dievs iejaucas reti. Tā vienkārši ir — Dievs radīja pasauli, kur cilvēkiem ir brīvība. Viņš ļauj vadīt cilvēkiem pašiem — tas/tāds bija Viņa nodoms.
Dievs būtu varējis radīt citu pasauli, kur nelaimes tiek novērstas, vai vismaz to sekas uzreiz dziedētas. Bet Viņš tā nedarīja.

Nesen noskatījos filmu par kādu varoni — Henkoku (Hancock (2008) – kaut kas līdzīgs Betmenam… un starp citu ir baumas, ka būs filmas turpinājums). Viņš var apturēt vilcienu, kas tuvojas automašīnai uz sliedēm, vai izjaukt bankas aplaupīšanu, neupurējot ķīlniekus. Bet īstajā dzīvē nav tāda Henkoka. Nav Betmena. Un Dievs arī reti iejaucas.

Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 11. nodaļā aprakstītajā gadījumā, Dievs tomēr iejaucās — taču ne tā, kā cilvēki cerētu.
Reiz, kad cilvēki nolemj apmesties uz dzīvi kādā vietā, viņi izdomā ambiciozu projektu: pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs.
Šim projektam bija vajadzīga inženieru izdomas bagātība.

Es vienmēr jūtos pārsteigts, redzot, kā ASV dienvidos būvē mājas — no plāksnēm, metāla sietiem un apmetuma, bez kārtīgām pamatiem. Protams, šādas mājas var uzkraut uz platformas un pārvietot, bet ikviens eiropietis zina: īstai mājai jābūt no ķieģeļiem, ar pamatiem, kas sniedzas zemē. (Labi, jāatzīst — tāda Eiropas māja Kalifornijas zemestrīcēs ilgi neizdzīvotu.)

Tāpat arī ebreji zināja, ka kaut ko nopietnu ceļ no akmens. Ja tas nav iespējams — tad vismaz akmens pamati un māla ķieģeļu sienas. Bet šie cilvēki Šineārā veido visu ēku no māla ķieģeļiem. Viņi izmanto darvu ķieģeļu saistīšanai, nevis īstu javu. Jāatzīst — viņiem izdomas netrūkst, bet…
Šīs pilsētas apraksts ir interesants. Tornis parasti kalpo kā patvērums ienaidnieka uzbrukuma laikā — vēl viena zīme, ka viņi cenšas būt neatkarīgi no Dieva. Viņi nevēlas tikt izkliedēti, grib paši sevi pasargāt un padarīt sevi slavenus. Tornis varētu būt arī plūdu gadījumam — Mezopotāmijā plūdi nav retums. Un tas bija domāts kā visaugstākais tornis pasaulē.

Fons šim stāstam ir Babilonas zigurati — piramīdveida torņi ar svētnīcu augšā, lai Dievs varētu “dzīvot” tuvāk cilvēkiem, tomēr joprojām atrasties “pār” viņiem.
Un šeit slēpjas interesants pavērsiens — šāds tornis it kā padara vienkāršāku uzdevumu Dievam „nolaisties lejā”.
Un mūsu stāstā Dievs to arī izdara — tikai ne tā, kā cilvēki bija cerējuši. Viņš negaida, līdz tornis ir gatavs. Dievam nav jāskatās caur debesu teleskopu vai jāuzklausa ziņotāji — Viņš pats personīgi dodas pārbaudīt notiekošo.
Viņš saka: “Nāciet, ejam paskatīties.”
Dieva satraukums nav tik daudz par celtniecību, bet par cilvēku neatkarības apziņu — ka viņi var visu paši. Tas atkal atgādina Ādamu un Ievu, bet šoreiz tā ir visa tauta, nevis tikai pāris indivīdi.

Bībele atkārtoti secina: kad tautas apvienojas, tas bieži noved pie dumpja pret Dievu, nevis pie Viņa gribas izpildes. Bet pat bez Dieva iejaukšanās — cilvēku egoisms bieži vien visu padara bezjēdzīgu.

Un tomēr — šajā stāstā Dievs iejaucas. Viņš sajauc viņu valodas, lai tie nespētu saprasties. Daudziem, kas mācās svešvalodas, tas šķiet kā sāpīgs joks. Bet Bībele saka — dažādas valodas ierobežo cilvēka grēku, pat ja reizēm arī izraisa konfliktus.
Tā ir vēsturiski simboliska mācība — nesaprašanās cilvēku starpā nebija Dieva sākotnējā plānā. Tā radās kā cilvēku dumpja sekas un kā Dieva konkrēta iejaukšanās.

Un tad nāk Vasarsvētki (Apustuļu darbi 2.nodaļa). Tur Dievs atceļ šo sajaukumu (vismaz uz brīdi!). Cilvēki dzird vienu otru runājam savās valodās, saprot viens otru, un kopīgi slavē Dievu.

Tā ir zīme, ka nākotnē Dievs atkal iejauksies, bet šoreiz, lai mūs savienotu, nevis šķeltu — un lai visas tautas varētu kopā Viņu slavēt.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Pasakainā realitāte: pasaule, kādu to Dievs ir ieplānojis

(Atkl 21:1-6) Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram. Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs. Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis. Tas, kas sēdēja tronī, teica: “Redzi, es visu daru jaunu. Tad viņš teica: raksti, jo šis vēstījums ir uzticams un patiess.” Un viņš man sacīja: “Tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. 

Vai Tev dzīvē ir bijis brīdis, kad esi domājis: “Šis ir kaut kas pavisam jauns”? Un ar to es nedomāju tikai jaunu auto ar dažām modernām ekstrām vai vakariņas ar nebijušu garšvielu kombināciju – lai gan arī tas var dot mājienu pareizajā virzienā. Es domāju tādus dzīves mirkļus, kuros Tu saproti – no šī brīža viss būs citādi. Šī ir jauna pasaule, jauna realitāte, kas paveras.

Šādi mirkļi var būt saistīti ar nozīmīgiem dzīves notikumiem: bērna piedzimšanu, laulību, atveseļošanos pēc smagas slimības vai kāda jauna cilvēka ienākšanu tavā ikdienā. Interesanti, ka šie tēli parādās arī Jāņa aprakstā, kad viņš stāsta par “jaunām debesīm un jaunu zemi”. Ieklausieties: Es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls (21:7) – tā ir kā garīga atdzimšana. “Svēto pilsēta – kā līgava, saposta un izrotāta savam vīram” – kā kāzas. “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju” – kā pilnīga dziedināšana. Un pats centrālais šajā visā – Dievs pats būs ar cilvēkiem. Jaunais, pastāvīgais viesis.

Protams, runājot šādi, mēs riskējam padarīt šo redzējumu pārāk vienkāršu, it kā mēs salīdzinātu dievišķo ar mūsu ikdienas niekiem. Taču simboli vienmēr ir kā ceļazīmes uz kaut ko lielāku. Un apustulis Jānis atkal un atkal saka – “tas būs kā šis, tikai daudz vairāk”. “Jaunās debesis un jaunā zeme” būs jaunas pavisam citā nozīmē. Pats “jaunums” tiks atjaunots. Tas nebūs vienkārši nākamais dzīves posms – tā būs visa radītā pasaule, kas kļūs jauna. “Redzi,” saka Dievs, “Es visu daru jaunu.”

VISS būs jauns – jaunās debesis, jaunā zeme, jaunā Jeruzaleme, jaunā svētnīca (kas patiesībā ir tas pats, kas jaunā Jeruzaleme – jo pilsētā vairs nav tempļa, jo visa pilsēta ir kļuvusi par templi), un, protams, jauni cilvēki. Cilvēki, kas ir modušies realitātē, kur nāve, asaras un sāpes vairs nepastāv. “Viss bijušais ir pagājis.”

Diemžēl daudzi kristieši, lasot Jāņa atklāsmes grāmatu, sagaida, ka beigas būs vienkārši “debesis”, uz kurām mēs reiz aiziesim. Bet tas nav tas, ko Bībele patiesībā saka. Platons kļūdījās – nav runa par “perfektām debesīm”, kurās ceram reiz nokļūt, pametot šo “nepilnīgo” zemi. Nē – visa radība, ieskaitot zemi, ir dārga Dieva acīs. Un pat debesīs, Dieva pašā mājvietā, bija ļaunums – tāpēc tur kādu brīdi bija karš. Gan debesis, gan zeme ir jāatjauno.

Un, kad tas notiks, mēs neredzēsim vienkārši jaunas debesis – bet gan JAUNAS DEBESIS UN JAUNU ZEMI, pilnībā vienotas un savienotas. 3. pantā izmantotais vārds “mājos” ir ļoti svarīgs – tas ir vārds, kas agrāk tika lietots, aprakstot, kā Dievs mājoja templī Jeruzalemē, savas tautas vidū. Jāņa evaņģēlijā lasām: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” – Dievs caur Jēzu ienāca mūsu pasaulē. Un šeit mēs redzam, ka tas, ko Dievs darīja caur Jēzu toreiz, Viņš tagad darīs globālā, kosmiskā mērogā – Dievs nāks dzīvot mūsu vidū uz visiem laikiem. Tas ir Dieva klātbūtnes apsolījums, dziedējošs, mierinājuma pilns, svētku pilns.

Tāpēc šis skatījums uz nākotni nav par to, kā cilvēki aiziet uz debesīm. Pat ne tikai par to, kā Jēzus nāk uz zemi. Nē – jaunā Jeruzaleme nāk lejā no debesīm uz zemi! Tā ir kā līgava, kā Dieva tauta, kas nu top redzama visā pilnībā. Kā tas var būt? Kā viņi reizē ir debesīs un uz zemes?

Pāvils Kolosiešiem 3:3 saka: “Jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā.” Tiem, kas pieder Kristum, ir divas dzīves dimensijas – redzamā dzīve šeit, uz zemes, un apslēptā, debesu dzīve, ko vēl neredzam. Šī noslēpumainā dzīve tiks atklāta pēdējā dienā. Tāpēc Atklāsmes 5., 7. un 19. nodaļā redzam tūkstošiem ļaužu debesīs, slavējošus Dievu – debesu realitāte, kas kādu dienu kļūs redzama arī uz zemes. Kā Pelnrušķīte, kas pārtop par līgavu.

Šis “jaunums” nenozīmē, ka Dievs izmet iepriekšējo pasauli un sāk no jauna, it kā pirmais mēģinājums būtu izgāzies. Nē – šī ir radības pārveide. Tas, kas tiek iznīcināts, ir viss ļaunais, nevis pats radītais. Dievs no pašas radības iekšienes izdzēsīs visu, kas bija grēcīgs, bojāts un nepilnīgs. Tāpēc “vecais” pazūd – nevis tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija tikai sagatavošanās kaut kam lielākam.

Jaunā pasaule būs līdzīga šai – tajā būs skaistums, spēks, prieks, maigums un godība. Bet vairs nebūs ne nāves, ne sāpju, ne ciešanu. Pat templis, kas bija svarīgs gan debesīs, gan uz zemes, vairs nebūs vajadzīgs – ne tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija iepriekšējās ēras simbols. Tagad viss Visums kļūs par Dieva svētnīcu.

Tāpēc arī jūra vairs nebūs – simboliski tā vienmēr attēloja haosu, tumsu un ļaunumu. Jūra bija tas, no kā izcēlās zvērs. Tā bija daļa no iepriekšējās pasaules kārtības. Taču jaunajā pasaulē no jūras vairs nebūs bail – tā vienkārši nepastāvēs.

Un visa centrā ir pats Dievs. Viņš, kurš radīja pasauli un mīlēja to tik ļoti, ka sūtīja Jēzu, lai to izglābtu, tagad pats uzrunā Jāni. Līdz šim Dievs runāja caur eņģeļiem, Jēzu vai debesu balsīm. Bet tagad, pirmo reizi kopš 1:8, Dievs pats uzrunā. Un Viņš apsola: “Es noslaucu katru asaru no viņu acīm.” Pats Dievs. Personīgi. Maigākais, mīlošākais pieskāriens.

Un mēs, to lasot, sajūtam… kā atveras pavisam jauna pasaule.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Redzējums, kas satricināja pasauli: Saula pārsteidzošā atmoda

(Apd 9:1-9) Bet Sauls, pilns nāves draudu pret Kunga mācekļiem, ieradās pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, sastopot kādus šīs ticības ceļa gājējus, vīrus un sievas, viņš tos varētu sasiet un vest uz Jeruzālemi. 
Bet, tuvojoties Damaskai, viņu pēkšņi apspīdēja gaisma no debesīm. Nokritis pie zemes, viņš dzirdēja balsi sakām: “Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas tu esi, Kungs?” Tas atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Celies augšā un ej uz pilsētu, un tur tev pateiks, kas jādara.” Bet vīri, kas gāja kopā ar Saulu, stāvēja bez valodas kā mēmi – balsi tie dzirdēja, bet nevienu neredzēja. Sauls piecēlās no zemes, bet, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi, pie rokām paņēmuši, veda to uz Damasku. 
Trīs dienas viņš bija neredzīgs un neko neēda un nedzēra. 

Kad biju jauns, pie mums Latvijā neviens nepraktizēja jogu. Vismaz es par to neko nebiju dzirdējis. Acīmredzot tā tika uzskatīta par dīvainu, pārāk eksotisku un, iespējams, pat bīstamu (varētu pat izmežģīt kādu locītavu). Cilvēkiem šķita, ka tāda prakse varētu iesaistīt kaut kādā austrumu reliģijā, un tas toreiz nevienam īsti nepatika. Tika smaidīts par iespēju sākt murmināt nesaprotamus zilbju virknējumus, cerībā sasniegt kādu “iekšēju apskaidrību”. Viss šis process šķita neracionāls un pilnīgi atšķirīgs no “normālās” un saprātīgās tradicionālo baznīcu reliģijas, ko stingrā uzraudzībā pieļāva Padomju Savienības okupācijas režīms. 
Reizēm cilvēki ir šo attieksmi saglabājuši arī šodien.

Tomēr problēma ir tā, ka – ja patiešām pastāv Dievs, ja ir garīga dimensija dzīvei, ja ir vairākas realitātes šķautnes, tad, atturoties no visa, kas varētu Tev palīdzēt atvērties šai varenajai, dzīvības pilnajai pasaulei, Tu nekad to nepiedzīvosi (vai arī tikai no ļoti liela attāluma). 
Interesanti, ka arī tagad vidējam Rietumu civilizācijas baznīcas apmeklētājam (cik nu tādi ir palikuši!) šī joprojām ir problēma.

Nesaku, ka lēna un klusa lūgšana, svinīgi un strukturēti dievkalpojumi, kuros uzaugu, būtu bijuši veltīgi. Tie mani veidoja. Es par tiem esmu pateicīgs katru dienu. Bet daudziem cilvēkiem ar to nepietika. Un tagad – kad austrumu reliģijas, joga, dažādu skolotāju mācības un visdažādākās ticības sistēmas pārpludina grāmatu veikalus – ir skaidrs, ka tas, no kā mēs kādreiz izvairījāmies, ir klāt pilnā sparā un kļuvis par daļu no populārās kultūras.

Patiesībā dažādas lūgšanu un meditācijas tehnikas vienmēr ir bijušas sastopamas visās reliģijās – arī jūdaismā un kristietībā. Jūdi, kas atkārtoja ‘shema' lūgšanu (“Klausies, Israēl, Kungs ir mūsu Dievs, Kungs ir viens”), un kristieši, kas atkārtoja līdzīgu frāzi (“Viens Dievs Tēvs … viens Kungs Jēzus Kristus”, no 1.Korintiešiem 8:6), jau saprata, kāds spēks ir Dieva Vārda piesaukšanā. Šo tēmu piemin arī evaņģēlists Lūka.

Ir arī citas metodes. Daudzi kristieši mūsdienās izmanto ignācisko meditāciju – iedziļinās kādā Bībeles stāstā, iztēlojas sevi kā vienu no stāsta dalībniekiem un klausās, ko Dievs vai Jēzus šajā kontekstā viņiem saka.
Ir viena īpaša jūdu meditācijas forma, kas kļuva slavena. Tā koncentrējās uz pravieša Ecēhiēla grāmatas 1. nodaļas vīziju – vīziju par debesu ratiem, ar spīdīgajiem riteņiem, eņģeļiem ar četrām sejām un troņa tēlu augstu virs debesu velves, ko ieskauj varavīksne un uguns. Daži jūdi Jēzus laikā centās ar lūgšanām, gavēni, svētumu un apceri nonākt līdz vīzijas kulminācijai – redzēt “Kunga godības līdzības izskatu”, kā to apraksta Ecēhiēls (1:26–28).

Ecēhiēls bija ļoti piesardzīgs – viņš nesaka, ka redzējis pašu Dievu, bet gan “godības līdzības izskatu”. Tomēr nav brīnums, ka cilvēki, kuri dedzīgi studēja Rakstus un ilgojās pēc tikšanās ar Dievu, izmantoja šo tekstu lūgšanā, cerot piedzīvot līdzīgu vīziju.

Un šeit es vēlos izteikt pieņēmumu. Tā nav vienkārši fantāzija – vairāki nopietni pētnieki to ir ierosinājuši. Un pat ja tas nav pilnīgi precīzi, tas mums palīdz labāk saprast vienu no svarīgākajiem stāstiem Apustuļu darbos, ko evaņģēlists Lūka atkārto trīs reizes – 9., 22. un 26. nodaļā.

Mēs zinām, ka Pāvils (toreiz vēl pazīstams kā Sauls) bija ļoti dievbijīgs jūds. Viņa dzīvē lūgšana, meditācija un Rakstu studijas bija ikdienas realitāte. Viņš piederēja pie farizejiem – tiem, kas sekoja likumam ar visdziļāko degsmi. Iespējams, viņš bija pazīstams arī ar šo Ecēhiēla meditāciju.

Tagad iedomāsimies: Sauls dodas uz Damasku. Ceļš ir garš, klusums apkārt, zirgs lēnām iet uz priekšu – ideāls brīdis garīgai meditācijai. Varbūt viņš centās iztēloties Dieva godības troni. Viņš domās vēroja eņģeļus, riteņus, gaismu. Varbūt viņš mēģināja pacelt savu iekšējo skatienu vēl augstāk – uz troni un tad uz to, kurš uz tā sēdēja – ugunī kvēlojošu, spožu, majestātisku būtni.
Un pēkšņi – seja. Viņš ierauga seju. Un tā ir – Jēzus no Nācaretes seja.

Visa viņa pasaule sagriežas kājām gaisā. Bailes, kauns, godība, šoks un vēlreiz bailes pārpludina viņu. Gadiem vēlāk viņš rakstīs par “Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā” (2.Korintiešiem 4:6). Viņš zināja, ka tas, ko redzēja, bija patiešām unikāls brīdis – kā Stefans pirms nāves redzēja debesu realitāti. Pāvils vēlāk raksta: “Vai tad es neesmu apustulis? Vai es neredzēju Jēzu, mūsu Kungu?” (1.Kor. 9:1)
Bet šī redzēšana bija daudz vairāk nekā “apustuļa statuss”. Tā viņu pārveidoja no iekšienes. Viss, ko viņš bija mācījies, piepildījās – un vienlaikus tika pārrakstīts. Likums un pravieši – viss, kam viņš ticēja – tika pārbūvēts no jauna. Viņš saprata, ka Dievs, kuru viņš bija mīlējis kopš bērnības, kuru viņš bija aizstāvējis un kura godam viņš bija vajājis kristiešus – šis Dievs bija rīkojies. Viņš bija atnācis glābt savu tautu – un to izdarījis pats personīgi(!) Jēzū.

No šī brīža viss, ko Sauls darīja un rakstīja, nāca no šī šokējošā notikuma. Viņš bija gudrs, izglītots, ar bagātu iztēli. Viņa prāts virpuļoja kā Ecēhiēla atklāsmes riteņi – no Rakstiem uz Stefana nāvi, uz ģimeni, skolotājiem, un atpakaļ uz Ābrahamu, Mozu, Jesaju, Dāvidu… Viss šķita vēršamies ap vienu domu – ko tas tiešām nozīmēja…?
Un tad viņš krita zemē, apžilbināts. Viņš dzirdēja balsi: “Es esmu Jēzus, kuru tu vajā.” Viņš? Šie cilvēki, kurus viņš vilka cietumā – tie bija Jēzus paša ļaudis. Viņa miesa. Viņa ģimene.

Trīs dienas Sauls neko neredzēja. Viņš neko nevarēja darīt, tikai pārdomāt šo brīnumaino šausmu un godības savienojumu. Mēs to saucam par “atgriešanos”, bet tas bija kas daudz lielāks – kā vulkāna izvirdums, vētra un cunami vienlaikus. Ja Jēzus nāve un augšāmcelšanās bija vēstures durvju atvēršana, tad Pāvila atgriešanās bija brīdis, kad Dieva senie apsolījumi satikās un izlauzās cauri šīm durvīm pasaulē.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Tu nevari? Bet Dievs saka: Tu vari!

(Jņ 20:19-23) Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. 
Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 
Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!
Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” 

“Es taču to nevaru izdarīt!” 
Viņš stāvēja un skatījās uz komisiju. Viņi tikko bija piedāvājuši viņam nevis darbu, uz kuru viņš bija pieteicies, bet gan amatu, kas bija krietni augstākā līmenī. Visas nodaļas vadītāja vietu. Viņš būtu atbildīgs par lielu budžetu, plašu uzņēmuma darbības jomu. Viņš vienkārši nejutās tam gatavs. 
“Nu,” sacīja komisijas priekšsēdētājs, “mēs domājam, ka tu vari. Protams, tā būs liela atbildība. Bet mēs tev palīdzēsim. Mēs ticam, ka tu esi īstais cilvēks šim darbam, un mēs pārkārtosim lietas, lai tu saņemtu vajadzīgo atbalstu. Speciālistu padomi, viss nepieciešamais – tas viss tev būs pieejams, lai tu varētu šo darbu paveikt.” 

Tagad apskati Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 23. pantu: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti; kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” 
Kā Tu jūties, to lasot? Vai jūties tam spējīgs? Protams, ka ne! Bet vēl trakāk – ja kādam grēki netiek piedoti, tie viņam paliek! Ja kāds domā, ka ir gatavs veikt šādu uzdevumu – viņam steidzami nepieciešama krietna deva pazemības. 

Bet Jēzus tic, ka mācekļi to spēj. Viņš pat neprasa viņiem, vai viņi to vēlas – Viņš dod pavēli. Viņiem jāiet un jādara. 
Protams, tas vēl nav viss. Mācekļi varētu iebilst: “Bet mēs domājām, ka tikai Dievs var piedot grēkus!” Un viņiem būtu taisnība. Tikai Dievs to var. Bet Viņš to darīs caur viņiem. Šī pavēle nāk pēc lielā apsolījuma un dāvanas: “Ņemiet Svēto Garu.” 

Svētais Gars! Jēzus jau daudz bija runājis par šo Garu – Savu Garu, Tēva īpašo dāvanu saviem ļaudīm. Un nu pienācis tas brīdis. 
Šī Gara mērķis nav vienkārši dot mācekļiem jaunas garīgas pieredzes – lai gan viņiem tādas noteikti būs. Tā nav arī īpaša elitāra klubiņa veidošana – kaut gan viņi ir aicināti dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi pēc Jēzus parauga. Svētais Gars viņiem tiek dots, lai viņi varētu turpināt to, ko Jēzus darīja Israēlā (Galilejā un Jūdejā) – tikai tagad visā pasaulē. 
“Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu” (20:21). 

Un tas ir atslēga. Kā Jēzus unikālais darbs vienā konkrētā vietā un laikā ietekmē visus laikus un vietas? Kā Viņa vēsts, kas tik labi iederējās 1. gadsimta Palestīnā, var izplatīties starp tautām un kultūrām, kas nemaz nedomā par Dieva valstību, kas negaida Mesiju, kas redz pasauli pavisam citādi? 
“Pestīšana nāk no jūdiem” (Jāņa 4:22). No Israēla – pasaulei. Dieva un Viņa tautas ilgā vēsture sasniedz kulmināciju Jēzū. Un tagad pestīšana, ko Viņš nesa Israēlam, izrādās ir paredzēta visai cilvēcei. Mācekļiem jāsāk šo vēsti nest tālāk. 

Padomā – tā ir milzīga atšķirība – kaut kā radīšana vai kaut kā realizācija. Komponists uzraksta mūziku, bet izpildītāji to atskaņo. Pulksteņmeistars uztaisa pulksteni, bet īpašniekam tas pareizi jāiestata un jālieto. Jēzus ir uzvarējis nāvi un sācis jauno radību (pamaniet, kā Jānis uzsver, ka tas notika nedēļas pirmajā dienā). Viņa sekotājiem tas nav jāpaveic no jauna. 
(Te arī atbilde, kāpēc agrīnā draudze nesacīja tieši to pašu, ko Jēzus. Cilvēki, kuri domā, ka Jēzus bija tikai garīgs skolotājs, brīnās, kāpēc mācekļi vienkārši neatkārtoja Viņa vārdus. Bet viņi īstenoja Viņa sasniegto, nevis centās to atkārtot.) 

Jēzus misija, sasniedzot kulmināciju pie krusta un augšāmcelšanās brīdī, nu jāīsteno mācekļu misijā pasaulei. Tāpēc viņiem ir vajadzīgs Svētais Gars – Jēzus elpa, Dieva elpa, kas viņus spēcina darīt to, kas citādi būtu neiespējami. 

Šī jaunās radības tēma iet vēl dziļāk. Kad Dievs meklēja Ādamu Ēdenes dārzā (1. Mozus 3:8), cilvēki dzirdēja Viņa soļus vakara vēsmā. Tagad, jaunās radības pirmajā vakarā, cits vējš iepūš istabā. Vārdi “vējš”, “elpa” un “gars” ir vieni un tie paši (gan ebreju, gan grieķu valodā). Šis vējš ir dziedinošā Dieva Gara elpa, kas atgriežas, lai atjaunotu to, ko cilvēks sabojāja. 
Tas mūs aizved atpakaļ uz radīšanas brīdi. 1. Mozus 2:7 Dievs iedvesa Savu elpu cilvēka nāsīs, un cilvēks kļuva dzīvs. Tagad, jaunajā radībā, caur Jēzu Dieva dzīvība tiek iedvesta mācekļos, lai viņi paši kļūtu par jauniem cilvēkiem un šo dzīvību nestu tālāk pasaulē. 

Un rezultāts? Miers. Tas tiek pieminēts divreiz. Tas ir tas pats miers, par ko Jēzus jau runāja iepriekš (Jāņa 14:27 un 16:33). Ar šo mieru viņi var veikt to apbrīnojamo uzdevumu, ko mēs sākumā pieminējām (20:23). Viņiem jāsaka cilvēkiem, ka grēki ir piedoti – Dieva vārdā un Gara spēkā. Bet ir arī – jābrīdina, ka grēks nogalina. Viņiem jāsaka patiesība – ne lepnības vai varaskāres motivētiem, bet tāpēc, ka tas ir Dieva vēstījums pasaulei, kas joprojām ir apjukusi un dumpīga. 

Apustulis Pāvils, 20 gadus vēlāk, uzdeva jautājumu: “Kas visam tam ir gatavs?” (2. Korintiešiem 2:16). Un atbilde bija tā pati: neviens no mums pats par sevi. Bet Dievs mūs dara spējīgus – caur Savu Garu.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Augšāmcelšanās

(Lk 24:1-12) Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis. 

Pirms daudziem gadiem mans draugs un žurnālists gan diskusijās ar mani, gan rakstot vairākus rakstus (kuros rosināja pārdomāt dažādas problēmas, kas notika kādas baznīcas vadībā Latvijā) interneta portālā, brīdināja par to, kas notiks, ja dažas lietas tiks izdarītas un kādas citas netiks darītas. 

Viņa padomi netika uzklausīti un ņemti vērā. Tagad mēs abi ar draugu varam ar neapmierinošu gandarījumu atskatīties uz to, ka šie brīdinājumi piepildījās. Mēs pat varētu teikt: “Vai tad es neteicu…?”

Dažkārt cilvēkiem šķiet neiespējami noticēt tam, ko viņiem stāsta. Pat sabiedrībā, kas lepojas ar skaidru un racionālu domāšanu, bieži idejas ir tikpat mainīgas kā apģērbu modes. Kā arī bieži vien kādas domas ir tik neloģiskas, ka ir grūti saprast kā kaut kas tāds var vispār ienākt prātā. Pat ja ir cilvēki, kas kaut ko cenšas pacietīgi skaidrot un pamatot ar faktiem, piemēriem un pierādījumiem, tad (ja mode to diktē) liela daļa sabiedrības to vienkārši ignorē vai arī paliek nespējīgi to saprast. Mēs it kā nevaram “sadzirdēt” vienkāršu patiesību skaidrojumu; tas ir, mēs gan dzirdam vārdu radīto skaņu, bet jēga netiek līdz mūsu sapratnei.

Evaņģēlists Lūka savā evaņģēlijā raksta, ka Jēzus atkal un atkal runāja par savu augšāmcelšanos. Divi no Viņa lielākajiem stāstiem beidzās ar spēcīgu atsauci uz augšāmcelšanos no mirušajiem (Lk 15:32; 16:31). Taču neviens nebija “dzirdējis”, ko Viņš teica. Visi bija neizpratnē, un tas ir saprotami. “Augšāmcelšanās” tā laika pasaulē bija tas, ko Dievs darīs ar visiem taisnajiem mirušajiem kaut kad laiku galā (dodot jaunu iemiesošanos visiem, sākot no Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba līdz pat visiem taisnajiem mocekļiem). Lai gan cilvēki runāja par tādu pravieti kā Elija vai Jānis (Kristītājs), kas atgriežas no mirušajiem, viņi ar to saprata, ka nāks kāds, kurš iemiesos to pašu garu, turpinās to pašu darbību. Pati burtiskā un fiziskā “augšāmcelšanās” būtu cita mēroga notikums. Pēc visām šīszemes lielajām ciešanām visiem Dieva ļaudīm reiz tiks dota jauna dzīvība, jauni ķermeņi…

Tāpēc mums nevajadzētu brīnīties par to, cik pārsteigti viņi visi bija pirmajā Lieldienu rītā. Tas nebija tikai ticības trūkums, kas viņiem bija traucējis saprast, ko Jēzus Galilejā bija teicis par savu augšāmcelšanos. Vienkārši neviens nekad nebija varējis iedomāties, ka viens vienīgs cilvēks, kurš ir nogalināts… un ir miris, pēc tam varētu tikt augšāmcelts jaunai dzīvei “otrpus kapa”, kamēr pārējā pasaule turpinās dzīvot kā agrāk.

Sievietes tās svētdienas rītā, acīmredzot, arī to nebija gaidījušas. Viņas negāja pie kapa, sacīdamas sev: “Nu, mēs esam paņēmušas sev līdzi smaržīgās svaidāmās eļļas gadījumam, ja viņš vēl ir miris, bet cerēsim, ka viņš atkal būs dzīvs.” Viņas pietiekami labi zināja, ka miruši cilvēki parasti paliek miruši. Vienpadsmit Jēzus sekotāji (mācekļa Jūdas likteni gan Lūka neatklāj līdz Apustuļu darbu grāmatas sākumam) noteikti nebija to gaidījuši. Ja evaņģēlists Lūka būtu izdomājis šo stāstu gadu desmitiem vai vairāk pēc Jēzus dzīves laika (kā dažkārt cilvēki uzskata), tad viņš ne tikai nebūtu stāstījis, ka sievietes pirmās dodas pie kapa (sievietes senajā pasaulē netika uzskatītas par ticamiem lieciniekiem); viņš tad būtu rakstījis, ka apustuļi noticēja visam uzreiz, jo bija īsti ticības paraugi, kas vada jauno draudzi Dieva paredzētajā nākotnē. Taču tā nav! Mācekļiem viss šķita muļķīga fantāzija – tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no dažām sievietēm, kas ir trakas no bēdām un miega trūkuma.

Evaņģēlists Lūka arī nemēģina aprakstīt to brīdi, kad Jēzus patiešām augšāmcēlās. Lūka evaņģēlija noslēgums ir spriedzes stāstu meistardarbs. Visa 24. nodaļa ir viņa lieliskās rakstnieka meistarības piemērs, kur garajam stāstam par divu mācekļu piedzīvojumiem ceļā uz Emmausu (Lk 24:13-35), pirms un pēc ir pievienoti stāsti par sievietēm un vienpadsmit mācekļiem. Šie, mūsu lasītie sākuma panti it kā uzdot jautājumu: ir noticis kaut kas ļoti dīvains, bet kas? Vidus-stāsts tad soli pa solim sniedz mums atbildi/skaidrojumu (jo Lūkam rūp, lai mēs visu saprastu). Tikai tad mēs, lasītāji, esam gatavi satikt augšāmcēlušos Jēzu un saprast, kas Viņš ir un kas ir noticis.
Tādējādi sākotnējā Lieldienu rīta noskaņa ir pārsteigums, izbrīns, bailes un apjukums. Jā, Jēzus taču teica, ka kaut kas tāds notiks; Viņš to centās paskaidrot atkal un atkal. Taču neviens nebija gatavs uzklausīt un saprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, kas notiks tālāk.
Un ievērojiet – šeit nav sajūtas (kā, diemžēl, dažkārt gadās dzirdēt baznīcās ap Lieldienu laiku), ka Jēzus pats visā ciešanu stāstā gaidāmos notikumus uzskatīja par nepatīkamu uzdevumu, kas jāsaņemas un jāiztur; ka mēs paši varam izsekot/piedzīvot ko līdzīgu šim stāstam. Īstās Lieldienu sajūtas vienmēr ir pārsteigums. Neatkarīgi no tā, vai mēs to piedzīvojam svinot pašus svētkus, vai arī pēkšņa Dieva žēlastība, kas pārvar kādas traģēdijas mūsu pašu dzīvēs.

Nav šaubu, ka mūsu pašu augšāmcelšanās savā ziņā būs tikpat liels pārsteigums kā Jēzus augšāmcelšanās.
Jau no paša sākuma evaņģēlijs ir Labā Vēsts tāpēc, ka tas uzdrošinās mums stāstīt lietas, kuras mēs negaidījām, kurām nebijām gatavi ticēt un kuras nevarējām saprast.

Vai tiešām Tu gaidīji, ka evaņģēlijs būs kaut kas pašsaprotams, kaut kas tāds, ko Tu pats būtu varējis izdomāt?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Triumfālā ieiešana

(Lk 19:28-40) To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi. Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.”
Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!”
Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.” 

Kilometrs pēc kilometra un visu laiku pret kalnu – pat šodien ar automašīnu tas šķiet garš ceļš. No Jērikas, cauri Jūdejas tuksnesim, pa smilšainiem kalniem, visu ceļu kāpjot augšup pa Jūdejas tuksnesi tikai pusceļā Tu sasniegsi jūras līmeni. No Jardānas ielejas Tu jau esi krietnu laiku kāpis, bet Tev vēl jātiek krietni augstā kalnā. Te gandrīz vienmēr ir karsts. Tā kā tur reti kad, ja vispār, līst lietus, gandrīz vienmēr ir arī putekļains. 

Tāds bija ceļš, pa kuru nāca svētceļnieki. Un Jēzus gāja pa priekšu (kā Viņš visu laiku to bija plānojis). Šim bija jābūt Viņa stāsta, Viņa publiskās karjeras, Viņa aicinājuma kulminācijai. Viņš pietiekami labi zināja, kas viņu sagaida, un bija nolēmis doties un stāties tam pretī. Viņš nevarēja apstāties, nepasludinot Dieva Valstību. Taču šis pasludinājums varēja piepildīties tikai tad, ja Viņš tagad sevī iemiesos to, par ko bija runājis. Dzīvais Dievs darbojās, lai dziedinātu un glābtu, un ļaunuma un nāves spēki bija sapulcējušies, lai Viņam pretotos, līdzīgi kā faraons un Ēģiptes karaspēks sensenajos laikos, kad centās neļaut israēliešiem iziet no Ēģiptes verdzības. Tagad bija jānotiek Dieva paredzētajai jaunajai Izceļošanai, Dieva lielajai 'Pashā' (nozīmē 'paiet garām'), un nekas nevarēja apturēt Jēzu doties uz priekšu, lai to paveiktu, piepildītu un svinētu.

Pat tad, kad, ja Tu šodien brauktu (nevis ietu kājām) no Jērikas uz Eļļas kalna virsotni, atvieglojuma un saviļņojuma sajūta, sasniedzot virsotni, ir neaprakstāma. Beidzot no neauglīga, putekļaina tuksneša Tu esi nokļuvis sulīgi zaļu augu valstībā (īpaši Lieldienu laikā, pavasara pašā plaukumā). Beidzot Tu pārstāj kāpt, jo esi uzkāpis kalna virsotnē, un Tavā priekšā, laistoties saules apspīdēta, ir svētā pilsēta Jeruzaleme, kas arī pati atrodas uz nedaudz mazāka kalna, kurš paceļas pāri šaurai, bet dziļai ielejai. Bētanija un Bētfaga atrodas Eļļas kalna Jērikas pusē. Kad Tu esi izgājis caur šiem ciemiem, gandrīz uzreiz paveras acu priekšā skats uz Jeruzalemi. Ceļojuma beigas; svētceļojums, kas ir visu svētceļojumu kulminācija; Lieldienu laiks Dieva pilsētā.

Jēzum tas ir īpašs notikums, kas rūpīgi jāizplāno un jāorganizē tā, lai precīzi atklātu šo notikumu dziļāko saturu. Pat dzīvnieku iejāšanai pilsētā izvēlējās Viņš (iespējams, iepriekš vienojoties ar saimniekiem, jo šī nebija pirmā reize, kad Jēzus bija ieradies Betānijā). Līdzīgi kā kaps, kurā Jēzus gulēs nedēļu vēlāk (23:52), arī šis jaunais ēzelītis ir tāds, uz kura neviens nekad nav iepriekš jājis.
Mācekļi pielāgojas šai noskaņai, un, sava veida karaliskas procesijas svinībās, viņi Jēzum priekšā izklāj mēteļus uz ceļa. Kad viņi iet pa stāvu ceļu uz Kidrona ieleju, pūlis sāk dziedāt lielo slavēšanas psalmu (118. psalms), ko svētceļnieki vienmēr dziedāja ceļā uz Jeruzalemi. Tā ir uzvaras dziesma, slavas himna Dievam, kurš uzvar visus ienaidniekus un nodibina Savu valstību. Jēzus arī pats citēs šo psalmu vienā no savām debatēm Jeruzalemē (20:17). Viņš tagad nāk kā tautas cerību piepildījums, atbildot tās ilgām pēc tāda ķēniņa, kas atnesīs zemei īsto mieru.

Un tomēr... turpat ir klāt arī neapmierinātie; daži farizeji, ejot līdzi pūlim, pēkšņi sāk satraukties par to, kas notiks, ja Jeruzalemes varasiestādes kaut uz mirkli iedomāsies, ka šeit notiek mesiāniska demonstrācija. Jēzus zina (un evaņģēlists Lūka zina un mēs kā viņa lasītāji zinām), kas sagaida Viņu - Skolotāju, kad Viņš nonāks pilsētā. No Jēzus viedokļa raugoties, tieši tāpēc vispirms ir jānotiek šādai svinēšanai: tā ir piemērota tieši tāpēc, ka Viņš nāk, lai nestu Dieva pestīšanu.

Ja mēs tā iztēlē kopā ar Jēzu ieejam Jeruzalemē, arī mums varētu rasties jautājumi.
Vai mēs dodamies savā dzīves ceļā, cerot, ka Jēzus piepildīs dažas no mūsu cerībām un vēlmēm?
Vai mēs esam gatavi dziedāt slavas psalmus (varbūt tikai tik ilgi, kamēr Jēzus, šķiet, dara to, ko mēs vēlamies)?
Dzīves garais un putekļainais svētceļnieka ceļš lielākajai daļai no mums dod pietiekami daudz laika, lai sakārtotu savus motīvus un ļautu pārdomāt – kādēļ mēs vispār sekojam Jēzum.
Vai mēs esam gatavi ne tikai izteikt kādus pagodinošus vārdus dievkalpojumā (t.i. izklāt savus mēteļus uz ceļa Viņa priekšā, lai darītu to košāku un svinīgāku), bet arī sekot Viņam visur, arī nepatikšanās, pārbaudījumos un nāvē?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk