Kāpēc pravietim blakus ir jērs?

(Jņ 1:29-34) Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” 

Laikā, kad mēs ar sievu dzīvojām Anglijā, pie mums bieži brauca ciemos draugi. Un gandrīz ar katru no viņiem bija viens kopīgs piedzīvojums – Londonas muzeji. Mēs staigājām pa Britu muzeju, Zinātnes muzeju, Dabas vēstures muzeju, Londonas pilsētas muzeju, ka arī pa daudziem citiem (pat Londonas kanālu muzeju – mazu, nedaudz paslēptu vietiņu kādreizējā ledus glabātavā). Ar laiku man Britu muzejā izveidojās savs maršruts, kurā es draugus varēju vadīt gandrīz kā gids, apstājoties pie nozīmīgākajiem un interesantākajiem eksponātiem. 

Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).

Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara? 
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru. 
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams. 
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts. 
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien? 

Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem. 

Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.

Bet kas ir šī jaunā tauta? Sākotnējā Izceļošanas/Atbrīvošanas stāstā Israēla tauta tiek izglābta no pasaules tumšajiem spēkiem – toreiz tie bija ēģiptieši faraona vadībā. Taču tagad, pēc Jāņa domām, Dieva jērs atņem pasaules grēku. Tas var nozīmēt tikai vienu: Dieva glābšanas darbs iet tālāk par ebrejiem un aptver visu radību. 

Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”. 

Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.

Pašas Jēzus kristības šajā evaņģēlijā nav aprakstītas (tāpat kā nav aprakstītas Pēdējās Vakariņas). Autors acīmredzot pieņem, ka mēs par to jau zinām. Patiesībā visā šajā pirmajā nodaļā viņš rēķinās ar to, ka lasītāji jau ir pazīstami ar kādiem stāstiem par Jēzu. Tas nebūt nenozīmē, ka evaņģēlijs noteikti sarakstīts pēc citiem evaņģēlijiem; šie dažādie stāsti agrīnajā baznīcā bija plaši zināmi jau ilgi pirms tie tika pierakstīti mums zināmajā formā. Taču šeit, un bieži citviet, Jānis patur prātā plašāku ainu, ko mums vajadzētu zināt no citiem avotiem. Viņš to neatkārto, jo vēlas mūsu uzmanību vērst uz konkrēto notikumu dziļāko nozīmi. 

Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu. 

Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23). 

Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas. 

Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā. 
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176). 
Image: Wikimedia Commons, Public Domain. 

Lasīt tālāk

Dieva Dēls ūdenī – ne tā kā mēs gaidījām

(Mt 3:11-17) [Jānis tiem sacīja]: “…Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Zināmā mērā var teikt, ka Jānis bija tikpat pārsteigts kā mēs.

Vai vismaz – kādiem mums pārsteigtiem vajadzētu būt, ja šo Rakstu vietu lasītu, nezinot, kas sekos tālāk. 

Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas. 

Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma. 

Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.

“Viņš nāk! Viņš ir spēcīgāks par mani! Viņš jums dos Dieva vēju un Dieva uguni, ne tikai ūdeni! Viņš visu sakārtos – iztīrīs nekārtību – izslaucīs Dieva klēti tā, ka paliks tikai labie kvieši!” 
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu. 

Un tā vietā nāk Jēzus. 
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība. 

Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus? 

Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi. 

Ko tas dos? 
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji? 

Uz šiem jautājumiem Mateja pilnā atbilde ir: izlasi pārējo stāstu. Taču jau tagad mēs varam ieraudzīt šīs atbildes aprises brīdī, kad Jēzus iznāk no ūdens. Reiz Israēla tauta izgāja cauri Sarkanās jūras ūdeņiem un saņēma bauslību, kas apstiprināja viņus kā Dieva bērnus, Dieva pirmdzimtos. Jēzus iznāca no kristības ūdens un saņēma Dieva Garu – Dieva vēju / Dieva elpu – jaunā veidā, kas Viņu pasludināja par Dieva Dēlu un par Israēlu vienā personā. Taču balodis, kas uz mirkli iemieso un simbolizē Garu, norāda, ka nākamā tiesa netiks īstenota ar karojošu vai atriebīgu garu, bet nozīmēs mieru, jo Jēzus beigās pats uzņemsies tiesu un tai pieliks punktu. 

Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas. 

Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad nākotne jau ir klāt un aicina dzīvot citādi

(Tit 2:11-15) Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina! 

Neilgi pēc boļševiku revolūcijas Krievijā, žurnālistu un sabiedrisko komentētāju grupa devās uz nesen izveidoto Padomju Savienību, lai savām acīm redzētu, kā revolucionāri veido jaunu sabiedrības modeli. Viņiem rādīja paraug-kolhozu, kur visa manta tika kopīgi lietota (“kolektivizēta”), darbi ritēja sparīgi, cilvēki šķita laimīgi bezšķiru sabiedrībā. 

Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.” 
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule. 
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu. 

Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.

Bet apustulis Pāvils piedāvā pavisam citu skatījumu uz nākotni. 
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.

Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.

Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.

Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.

Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.

Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.

Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.

Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.

Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.

Un mēs esam aicināti dzīvot tās gaismā jau tagad.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva Valstība un mūsu bērni

(Mat.18:1-7) Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja:“Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 

Manuprāt vienas no visskumjākajām un briesmīgākajām ainām mūsdienu pasaulē ir tās, kad redzam bērnus, kuru pašas vienkāršākās vajadzības (ēdiens, pajumte, drošība utt) netiek apmierinātas.

Es domāju par tiem diviem bērniem, kuri rakājas smirdošā atkritumu kaudzē kādas Dienvidamerikas pilsētas nomalē. Viņiem vajadzētu dotos uz skolu, bet tā vietā viņiem jau ir pamatīga pieredze kā izdzīvot izgāztuvē. Viņi zina ko meklēt, kādas lietas viņi varēs pārdot par dažām monētām, lai nopirktu nedaudz pārtiku un padzerties. Viņu jaunās sejas pastāsta stāstu par pieredzi pieaugušo pasaulē, kur, neraugoties uz nelielo gadu skaitu, viņi ir jau tik daudz ko pieredzējuši. 
Es domāju par skolu Ugandā, kur gandrīz katrs bērns ir bārenis AIDS epidēmijas dēļ. Tā paša iemesla dēļ, katram skolotājam klasē ir jāmāca vairāk nekā simts bērnu reizē. 
Es domāju arī par bagātajiem un izlaistajiem bērniem, kas aug Rietumu pasaulē. Viņiem šķiet, ka viņiem negaršo tas un tas. Viņi domā, ka pati nepieciešamākā lieta ir kāda jauna elektroniska rotaļlieta vai gadžets, kas viņus uz brīdi izklaidētu un uzjautrinātu, jo nevienam nav bijis laika iepazīstināt viņus ar grāmatām, labu mūziku vai iespēju rotaļāties ar vienaudžiem parkā.

Tas, ko mēs darām ar saviem bērniem, un tas, ko mēs darām priekš viņiem – satriecoši precīzi atklāj to, ko mēs patiesībā domājam par šo pasauli, par Dievu un par sevi. 
Daudziem pieaugušajiem, bērni ir tikai traucēklis, jo viņi prasa uzmanību; sagādā zināmas neērtības (ja tās var saukt par neērtībām) tāpēc, ka viņi ir svarīgi. 

Bērni traucē mūsu organizēto pieaugušo pasauli, jo viņi ir reāli cilvēki. Ja viņi būtu rotaļlietas vai mehānismi, mēs varētu viņus nolikt skapī. Bet nav iespējams. Bērniem ir sava cieņa, viņiem ir savi jautājumi, sava nākotne un sava unikāla identitāte.

Daudzos gadījumos un dažādos laikos sabiedrība ir darījusi visu iespējamo, lai šīs problēmas ignorētu. Senajā pasaulē tā arī bija vispārpieņemta prakse – neievērot bērnus. Bērni bieži tika uzskatīti tikai kā pa-pusei-cilvēki, līdz kamēr viņi bija sasnieguši pubertāti, droši vien visbiežāk tā iemesla dēļ, ka līdz brīdim, kad viņi bija pieejami kā seksuālie partneri, pieaugušiem nebija īpaša interese par viņiem. 

Meitenes cieta īpaši. Bieži jaundzimušās meitenes izmeta – vienkārši atstāja kaut kut nomirt aiz bada vai pat plēsoņām par barību. Bieži bija gadījumi, kad vecāki pārdeva savas meitas kā prostitūtas jau agrā vecumā. Un tas viss tikai tā iemesla dēļ, ka ģimene nevēlējās vai nevarēja atļauties tik dārgo procesu – audzināt meitu.
Zīmīgi, ka dažās valodās, tai skaitā arī grieķu valodā, kurā ir sarakstīta Jaunā Derība, vārdam "bērns" nav ne sieviešu, ne vīriešu dzimte: bērns nav "viņš" vai "viņa", bet vienkārši "tas" (neitrālā dzimtē).

Arī šajā stāstā bērns grieķu valodā ir "tas" (Mat.18:2).
Tomēr man ir aizdomas, ka "tas" šajā gadījumā varēja būt tieši meitene. Es tā domāju tāpēc, ka meitenes klātbūtne būtu īpaši skaidri uzsvērusi to patiesību, kuru Jēzus vēlējās atklāt mācekļiem: tas, kuru jūs uzskatāt par vājāko, visneaizsargātāko, mazāk nozīmīgo cilvēku, ir skaidrākā norāde uz to, kas ir un būs svarīgs Dieva Valstībā.
Dieva Valstībā – tās galējā formā, t.i. laikā, kad Debesu Noteikumi būs kļuvuši par Atjaunotās Zemes noteikumiem, vairs nebūs pazīstams princips – izdzīvo stiprākais. Tas taču galu galā nebūs ilgstoša evolūcijas procesa rezultāts, kurā spēcīgākais, ātrākais, visskaļākais, vai dusmīgākais iekaros labāko vietu priekšā visiem pārējiem.

Kad mācekļi jautāja, kurš būs lielākais un ievērojamākais tad, kad Debesu Noteikumi sāks pilnībā valdīt uz zemes, mēs droši vien nekļūdīsimies spriežot, kas viņiem pašiem jau bija prātā. Viņi daudz zināja par senajiem varoņiem. Viņiem bija gari saraksti ar slavenību vārdiem. Kopā ar ticību un cerību, militārā drosme un panākumi parasti bija starp pirmajām īpašībām, pēc kurām meklēja atpazīt īstu varoni.

Jēzus to visu aizslauka ar vienu žestu, aicinot un centrā nostatot bērnu: kautrīgu, neaizsargātu, par sevi nepārliecinātu. Bērnu, kurš visam uzticas, kurš visu vēro skaidru skatienu un ir gatavs klausīties. Bērnu, kurš ilgojas būt mīlēts un arī ilgojas mīlēt, mācīties un pieaugt.

Kristus teica: “Lūk tas ir patiess diženums. Ejiet un to pārdomājiet...”
Jo īpaši, ejiet un atdariniet to.
Tas nozīmē, kā Viņš to parasti mācīja, apgriezt visu kājām gaisā. Tas nozīmē mācīties paskatīties uz dzīvi, uz pasauli, uz Dievu, uz sevi ar pavisam citām acīm.

Mums reizēm ir grūti (īpaši jauniem vīriešiem, kādi bija arī mācekļi) saprast, ka vājums un neaizsargātība ir kaut kas tāds, par ko nebūtu jākaunas. Vēl vairāk – pazemībai Dieva Valstībā ir īpaša vērtība, jo tai pretējās īpašības – lepnums un augstprātība – ir tās, kas vairāk nekā jebkas cits kropļo un galu galā iznīcina cilvēku dzīvi – katra paša personīgo, kā arī to cilvēku dzīves, ar kuriem lepnie un iedomīgiem saskaras.

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs ieraugam, ka Jēzus vienīgā vēlēšanās nav palīdzēt saviem klausītājiem iemācīties kārtējo jauno atziņu. Viņa mērķis nav panākt, lai viņa mācekļi saprot, ka līdzināšanās bērna vienkāršajai uzticības attieksmei ir vienkāršākais ceļš kā pieaugt žēlastībā un gudrībā.

Jēzus, protams ir norūpējies par bērniem. Tomēr Viņa vārdi nav jāsaprot kā romantiski rožaina vīzija, kur bērni tā vienkārši jauki spēlējas un visi ir laimīgi. Tieši tāpēc, ka bērni ir tik gatavi uzticēties, tik ļoti vēlas mīlestību, viņi ir pakļauti vislielākajam riskam. Tā tas bija Kristus dienās... un tieši tā pat tas ir šodien.

Tāpēc Jēzus izsaka īpašu brīdinājumu, Sev tik tipiskā pārspīlējuma manierē.
Ir neiedomājami daudz vieglāki veidi, kā kādu noslīcināt, nekā sagādāt milzīgu dzirnakmeni, kuru aplikt viņam ap kaklu, tad ņemt to laivā un vest tālu no krasta jūrā, lai tad varētu iemest viņu dziļākajā jūras vietā..., bet tieši tas taču ir tas, ko Jēzus piedāvā darīt. Protams, tā ir spilgta un dramatizēta karikatūra.
Lielie apļveida akmeņi ar centrālo caurumu mehānismam, tika izmantoti, lai sasmalcinātu kukurūzu. Lielākie akmeņi bija tik lieli, ka, lai to pagrieztu, vajadzēja likt to darīt ēzelim.
Tieši par tāda veida akmeni Jēzus runā. Viņš iesaka, mums iztēloties šādu akmeni ap kaklu... un tad, ne jau tikt iemestam jūrā krasta tuvumā... viņš runā par dziļumiem tālu, tālu no krasta.

Ja tā mums šķiet varmācīga, ārkārtēja, vai pat nepiedienīga aina, tad varbūt tas ir tāpēc, ka arī mēs nenovērtējam Jēzus nopietno attieksmi pret "šiem mazākajiem", pret mūsu bērniem, kā arī īpaši pret visiem tiem, kuri ir bezspēcīgi, neaizsargāti, pakļauti riskam šajā pasaulē. Šādu cilvēku ekspluatēšana ir neizbēgama, mūsu grēka pilnajā pasaule.
Bet tieši tāpēc ir dots šis brīdinājums, spēcīgākais brīdinājums nekā jebkas cits, par ko Jēzus kādreiz ir norājis.
Mēs domājam ka "liels" grēks ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšanu un zādzības. Tās ir grēks, bet izturēties nevērīgi, bezatbildīgi vai pat nepareizi pret vienu no mazajiem ir vēl “lielāks” grēks.
Skarbi vārdi, lai risinātu skarbu realitāti.
Mācīties par Dieva Valstību ir apzināties to reālo ļaunumu kāds valda šajā pasaulē, un saprast, ka Dievs šo ļaunumu ienīst daudz vairāk nekā mēs.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cerība, kas pulcina mūs visus

(Rom 15:7-13) Tādēļ pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Kristus ir padarīts par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos apsolījumus un lai pagāni pagodinātu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: 
   tādēļ es apliecināšu tevi starp citām tautām
   un dziedāšu tavam vārdam.
Un vēl ir sacīts:
   tautas, priecājieties kopā ar viņa tautu,
un vēl ir sacīts:
    visas tautas, slavējiet Kungu,
   un visi viņa ļaudis, uzgavilējiet viņam!
Arī Jesaja saka:
   reiz Jišaja sakne dos dzinumu,
   un celsies tas, kas valdīs pār tautām,
   un tautas cerēs uz viņu.
Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā. 

Ir cilvēki, kas visu dzīvi glabā kādu mīļu melodiju, kas it kā vienmēr ved viņus atpakaļ mājās – gan sirdī, gan atmiņās. Es lasīju par to, ka somu komponists Žans Sibēliuss savā pēdējā simfonijā (7th Symphony in C major) paveica ko līdzīgu: viņš uzrakstīja vienu vienīgu, savijušos, harmonisku kustību, kurā katra simfonijas daļa (tie, kuri saprot simfoniju komponēšanas pamatlikumus zina, ka jābūt vairākām, parasti četrām daļām) turpinās un attīstās, tomēr vienmēr atgriežas pie pašas sākotnējās tēmas. Starp citu, komponists arī sāk un noslēdz savu simfoniju vienā un tajā pašā tonalitātē – C mažorā –, un viss šis darbs kļūst par vienu lielu ceļojumu, kas beidzas tur, kur tas sākās – bet ar pavisam jaunu izpratni.

Šodien mēs dzirdējām Pāvila vārdus vēstulē romiešiem. Arī viņš, līdzīgi kā Sibēliuss, noslēdz savu garajā vēstulē izklāstīto domu ar atgriešanos pie paša sākuma. Visa viņa vēsts – par ticību, par Dieva žēlastību, par Israēlu un visām tautām – tas viss atkal saplūst vienā lielā, bagātīgā akordā: Jēzus ir Kungs pār visu un visiem. Jēzū viss tiek apvienots, un Viņā atklājas cerība visai pasaulei. 

Apustulis Pāvils savā vēstulē runā par dažādām tēmām: par grēku un taisnību, par likumu un žēlastību, par Israēla tautas vēsturi un visu pasaules tautu glābšanu. Bet caur to visu skan viens pamat-akords, viens nemainīgs pamats – Jēzus Kristus, kurš ir Dāvida pēcnācējs un Dieva Dēls, augšāmcēlies Kungs, valdnieks pār visām tautām.

Šī ir kā C mažora tonalitāte kristīgajā dzīvē – vienalga, kādas pārmaiņas mēs piedzīvojam, mēs vienmēr varam atgriezties pie šī pamata: Dievs ir uzticīgs. Dievs ir piepildījis Savus apsolījumus. Un Viņa apsolījumi nav tikai vienai tautai, vienai grupai, vienam laikam – tie ir visiem.

Apustulis Pāvils citē vairākus fragmentus no Rakstiem – no Psalmiem, no Mozus grāmatām, no pravieša Jesajas –, un visos šajos tekstos skan viens aicinājums: kopā slavēt Dievu. Tauta pēc tautas, valoda pēc valodas – visi aicināti slavēt to pašu Dievu. Un šī vienotā slavēšana nav tikai kāda tāla cerība. Tas ir Dieva plāna piepildījums caur Kristu.

Tas, ko Dievs gribēja sasniegt caur Ābrahāma pēcnācējiem, caur Israēla tautu – tas tagad ir noticis caur Jēzu. Viņš ir tas “no Isaja celma”, kurš ir augšāmcēlies, lai valdītu pār tautām. Un – kā Pāvils uzsver – tautas cerēs uz Viņu. Jēzus valdīšana nenozīmē apspiešanu vai iznīcināšanu – tā nozīmē cerību.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki joprojām tiek dalīti pēc tautības, politikas, vecuma, bagātības, valodas un daudz kā cita. Un tomēr, kristīgā vēsts ir šī: Dieva tauta nav veidota pēc cilvēcīgiem kritērijiem. Tā ir veidota caur ticību, caur cerību, caur Svētā Gara darbu.

Tāpēc Pāvils saka: pieņemiet cits citu, kā Kristus mūs pieņēmis. Tā nav vienkārši pieklājība vai tolerance – tā ir Evaņģēlija būtība. Ja mēs visi esam atpirkti ar vienu un to pašu mīlestību, mēs nevaram cits citu atstumt vai vērtēt pēc pasaules mērauklām.

Šis viss noslēdzas ar brīnišķīgu svētību, lai cerības Dievs mūs piepildītu ar visu prieku un mieru ticībā, lai mēs Svētā Gara spēkā būtu bagāti cerībā. Šie ir vārdi, ko vērts iegaumēt. Vārdi, ko varam izsacīt kā lūgšanu par sevi, par savu draudzi, par savu ģimeni, par šo pasauli.
Kristus valdīšana nes mieru. Kristus klātbūtne dod cerību. Un Svētais Gars – Viņš ir tas, kas to visu iededz mūsu sirdīs.

Adventes laikā mēs ne tikai skatāmies atpakaļ uz Kristus pirmo nākšanu, bet arī gatavojam ceļu Viņa atnākšanai šodien, mūsu dzīvēs. Evaņģēlijs stāsta par Jāni Kristītāju – balsi tuksnesī, kas sauc: “Sagatavojiet ceļu Kungam.” Viņš aicina ļaudis uz grēku nožēlu, uz augļiem, kas atbilst atgriešanās garam, un uz gatavību uzņemt Mesiju.

Šis pats aicinājums skan arī mums. Ja cerība ir atnākusi pasaulē, tad mēs esam tie, kam jāatver sirds. Jānožēlo lepnība; jādalās ar tiem, kam ir mazāk; jāatmet tukša paļaušanās uz tradīcijām vai sabiedrības viedokļiem, un jāļauj Svētajam Garam mūs pārveidot.

Kristus nāk ne tikai kā valdnieks tautām, bet arī kā Glābējs tev. Un Viņa žēlastība vēl joprojām maina sirdis – arī šodien, arī šeit, arī tavējo.
Lai cerības Dievs piepilda arī mūs šodien ar prieku un mieru, lai Viņš mūs atjauno un vieno, un lai mēs – kopā, dažādi un vienoti Kristū – spētu dzīvot šajā Adventes cerībā, kas nekad neviļ.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai esi gatavs, kad zvanīs zvans?

(Mt 24:36-44) Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt. 

Tā bija jauka sestdienas pēcpusdiena vasaras tveicē. Kā jau tādā dienā pienākas, mēs, visa ģimene, atpūtāmies mājas dārzā. Savukārt viesistabā grāmatas un žurnāli mētājās apkārt, līdzās kafijas krūzēm, bērnu rotaļlietām un cepumu paciņām. Viss izskatījās pēc tās omulīgās nekārtības, ko ģimene ar maziem bērniem spēj radīt aptuveni stundas laikā.

Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Ar vieglu interesi par to, kurš varētu būt atbraucis ciemos, devos atvērt durvis (ģērbies pavisam neformāli!). Un tur, ak šausmas!, manā priekšā stāvēja apmēram desmit svinīgi saposušies viesi. Viņi jau daudzas nedēļas iepriekš bija pieteikušies garām braucot apciemot mūs. Un ne es, ne mana sieva neko par to nebijām atcerējušies…

Varat iedomāties nākamās piecas minūtes? Es laipni ierosināju viesiem nedaudz pastaigāties pa dārzu (“lai apskatītu māju no ārpuses”), un tikmēr mobilizēju ģimeni. Dažu minūšu laikā viss tika sakārtots un savākts. Bērni nozuda savā istabā. Viesi varēja ienākt mājā, un vizīte notika, kā paredzēts.

Māju var sakopt dažās minūtēs, ja tiešām saņemas. Bet visu dzīvi – vai veselu kultūru – pārvērst vienā acumirklī nav iespējams. Kad atskan durvju zvans, tad jau ir par vēlu. Tieši par to runā šis Svēto Rakstu fragments.
Tradīcija šo vietu ir attiecinājusi dažādiem notikumiem, neviens no kuriem īsti nav tas, ko Jēzus pats ar to bija domājis.

No vienas puses, daudzi lasītāji šeit redz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem Jēzus otrajai atnākšanai. Šāda interpretācija, protams, balstās Jēzus iepriekš teiktajā, kur “Cilvēka Dēla nākšana” tiek saprasta nevis kā Viņa paaugstināšana debesīs, bet kā Viņa atgriešanās uz zemes. Mums ir apsolīts – Apustuļu darbos, Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem 4. nodaļā un daudzās citās vietās –, ka kādu dienu, kad Dievs atjaunos visu pasauli, Jēzus pats būs visa centrā. Viņš atkal “parādīsies”, kā saka gan Pāvils, gan Jānis (Kol 3:4; 1. Jņ 3:2). Tā kā neviens nezina, kad tas notiks, ir vitāli svarīgi, lai kristieši vienmēr būtu gatavi.

No otras puses, daudzi lasītāji šo vietu attiecina uz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem savai pašu nāvei. Lai kādas domas mums būtu par to, kas tieši notiek tūlīt pēc nāves – un par to dievbijīgie kristieši ir daudz diskutējuši –, ir skaidrs, ka tam lielajam solim nezināmajā mums jābūt gataviem vienmēr. Tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc “gatavoties” – regulārā dievkalpošanā, lūgšanā, Rakstu lasīšanā, sevis pārbaudīšanā un paklausībā Kristum.

Manuprāt šo fragmentu var lasīt gan vienā, gan otrā veidā, vai pat abos reizē. Dieva balss Rakstos nereti atskan veidā, kādu sākotnējie rakstītāji nebija paredzējuši – tomēr vienmēr jāpatur prātā, kāda bija īstā doma, lai neizmantotu Rakstus kā pierādījumu lietām, ko tie nesaka. Tāpēc svarīgi iedomāties, kā šo tekstu dzirdēja evaņģēlista Mateja laikabiedri.

Un tad redzam: runa ir par lielo krīzi, kas vēl bija priekšā Jeruzālemei un tās apkārtnei – nākotne, kas viņiem bija nezināma, bet mums zināma kā 70. gads pēc Kristus, kad Romas un Jūdejas karš sasniedza kulmināciju. Notiks kas tāds, kas sagraus dzīves, ģimenes, veselas kopienas: briesmīgs, biedējošs notikums, kas vienlaikus būs jāuztver kā “Cilvēka Dēla nākšana”, Viņa “parādīšanās”, Viņa “karaliskā atnākšana”. Un visa nodaļa māca, kāds būs šis notikums: pēkšņs un ātrs, beidzoties ar Jeruzālemes un Tempļa iznīcināšanu.

Šeit ir trīs galvenie uzsvari:
Pirmkārt, neviens nezina, kad tas notiks; tikai to, ka tas būs vienas paaudzes laikā (34. pants). 
Otrkārt, dzīve turpināsies kā parasti līdz pēdējam brīdim. Tieši to rāda līdzība ar Noas laiku: kamēr plūdi nepienāca un visu neaizslaucīja, cilvēki turpināja savas ikdienas gaitas. 
Treškārt, tas sašķels ģimenes un darba biedrus. “Viens tiks paņemts, otrs atstāts” – tas nenozīmē, kā daži domā, ka viens tiks brīnumaini “paņemts” pie Dieva, bet otrs atstāts bojāejai. Drīzāk otrādi: kad ienāk iebrucēju karaspēks, daži tiek “paņemti” nāvē, bet citi tiek “atstāti” dzīvi.

Un rezultāts – tas, ko Jēzus visvairāk gribēja ielikt savos mācekļos, kuri jau bija apjukuši – ir šāds: jums jāpaliek nomodā. Kā cilvēkiem, kuri zina, ka viesi ieradīsies negaidīti, bet nezina, kad tieši. Ko tas nozīmē praktiski, Jēzus vēl paskaidros vēlāk.

Brīdinājums vispirms bija dots pirmajam gadsimtam – pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, bet pirms piepildījās Viņa pravietojums par Tempļa sagraušanu.
Un tomēr tas skan cauri gadsimtiem, līdz pat mūsdienām. Arī mēs dzīvojam nemierīgos un bīstamos laikos. Kurš zina, kas notiks nākamnedēļ vai nākamgad?
Jautājums ir katrai draudzei, katram kristietim: vai tu esi gatavs?
Vai tu esi nomodā?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad debesīs parādās zīmes: gaidīšanas drosme un pacietīga ticība

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.”
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Pēdējā mēneša laikā debesu vērotāji un ziņu portāli ar sajūsmu un mazliet satraukuma runāja par komētām Lemmon un SWAN, kas oktobrī un novembrī tuvojās Saulei un kļuva redzamas arī ar neapbruņotu aci. Pēc astronomu teiktā, Lemmon (kas ir spožākā no abām) vakaros bija skatāma ziemeļrietumu pusē. 
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama. 
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs. 
Vai kas dramatisks ir gaidāms? 

Vispār jau “tuvu garām” Zemei lidojoši objekti parasti tiek novēroti vairākas reizes gadsimtā. Protams, ja kāds asteroīds patiešām tagad trāpītu Zemei, notiktu ļoti dramatisks pavērsiens — ne tikai tiktu izveidots milzīgs krāteris, bet arī enerģija, ko trieciens atbrīvotu, būtu pielīdzināma vairākiem atombumbu sprādzieniem. Par nozīmīgumu tad šaubu nebūtu.

Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.

Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.

Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.

Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.

Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.

Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.

Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.

Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.

Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.

Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica: 
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.

Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība

(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? 
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. 

Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.

Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.

Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.

Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.

Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.

Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.

Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.

Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.

Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.

Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad pestīšana ienāk Tavās mājās

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Svētdienas skolas ļoti mīl stāstu par Zacheju. Visiem patīk šo stāstu izspēlēt un dziedāt par to. Maza auguma vīrs, kurš uzrāpjas kokā, lai redzētu Jēzu, ir viena no spilgtākajām īsajām epizodēm visā Bībelē. Bērni viegli ar viņu identificējas – viņi bieži paliek pūļa aizmugurē un nevar redzēt, kas notiek. Bet arī pieaugušie labi saprot Zacheju – viņiem varbūt gribētos pietuvoties Jēzum, bet tas šķiet apkaunojoši un iespējams var prasīt lielus ieguldījumus.

Evaņģēlists Lūka, protams, padara Zacheju par vienu no saviem mazajiem varoņiem. Tikai viņa evaņģēlijā šis stāsts ir atrodams, un šis vecais, rūdītais muitnieks iederas trīs Lūkas iecienītajās tēmās: bagātības problēma un ko ar to iesākt, Jēzus tuvība “grēciniekiem” un ticība, kas atzīst Jēzu par Kungu un tā rezultātā piedzīvo jaunu dzīvi. Šis stāsts ir kā pretmets bēdīgajam bagātā jaunekļa notikumam iepriekšējā nodaļā, un reizē kā pēdējais akords pirms Jēzus tuvojas Jeruzalemei. Lūka vēlas sacīt: lūk, šāda dziedināšana un šāda jauna dzīve ir tas, ko Jēzus ir nācis nest. Ja vien Jeruzālemes ļaudis to saprastu un atsauktos tāpat!

Nevienam Jērikā Zachejs nepatika. Neviens nebūtu spējis iedomāties, ka tieši viņš kļūs par vienu no pazīstamākajiem pilsētas iedzīvotājiem, kuru vārdu pazīs miljoni vēl divtūkstoš gadu vēlāk. Viņš bija tas cilvēks, kuru visi nicināja. Ne tikai muitnieks, bet virsmuitnieks (!). Tas nozīmē – ne tikai viņš pats piepelnījās no savām nodevām, bet vēl vairāk viņš pelnīja no tiem muitniekiem, kas strādāja zem viņa. Kur vien apgrozās nauda, tur rokas viegli kļūst netīras – vai tā notiek darījumos tirgū mazpilsētā, vai biznesa darījumu telpā debesskrāpja 99. stāvā. Un, kad nauda sāk runāt, tās balss skan skaļāk par godīguma, cieņas un cilvēcības balsīm. Iedomāsimies kaimiņu, draugu un pat radu sajūtu, kad Zacheja māja kļuva greznāka, viņa kalpu bars pieauga, apģērbi kļuva smalkāki un mielasti bagātāki. Visi zināja, ka tā ir viņu nauda. Visi zināja, ka neko nevar izdarīt.

Līdz brīdim, kad caur pilsētu izgāja Jēzus. Tas brīdis, kad sastapās abu skatieni, ir kā spilgta operas dueta cienīgs. Ziņkārība bija uzvarējusi bagātajā, bet mazajā cilvēkā, un aiz viņa cietā, viltīgā skata slēpās neizteikts jautājums. Jēzus redzēja cauri visiem korupcijas un alkatības slāņiem, cauri nicinājumam pret līdzcilvēkiem. Viņš jau bija sastapis pietiekami daudz muitnieku, lai zinātu, kāda ir viņu dzīve – un kā tās dziļumā ir slēpta slimība, kurai Viņš var dot dziedināšanu.

Un atkal – Jēzus sēž pie galda ar nepareizo sabiedrību. Un atkal pūlis ārpusē ir neapmierināts. Bet šoreiz nav jāstāsta līdzība. Šoreiz pats muitnieks atklāti, publiski runā ar Jēzu un apliecina savu pārsteidzošo atgriešanos. Un atgriešanās šeit nav tikai iekšēja sajūta vai sirds pārmaiņa. Tā nozīmē atjaunošanu, vēlēšanos izlabot, ko vien var. Zachejs ir gatavs to darīt bagātīgi. Viņš nesola pārdot pilnīgi visu, un arī Jēzus to neprasa. Bet, kad viņš jau ir devis pusi no sava īpašuma nabagiem un četrkārtīgi atlīdzinājis tiem, kam bija parādā, mēs varam iedomāties, ka viņa dzīvesveids krietni mainījās.

Viņš par to vairs nebēdā. Viņš ir atradis kaut ko daudz vērtīgāku. “Šodien man jāpaliek tavā namā” pārtop par “Šodien pestīšana ir nākusi šim namam.” Kur ir Jēzus, tur ir pestīšana – tiem, kas Viņu pieņem par Kungu un pārkārto savu dzīvi. Un atkal – kā reizēm citur Lūkas evaņģēlijā – Jēzus piesaista bijušo atstumto atpakaļ pie patiesās Ābrahāma ģimenes. Zachejs neatstās visu un nesekos Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. Viņš paliks tur, kur ir, lai dzīvotu savu jauno dzīvi un kļūtu par daļu no atjaunotās Israēla tautas tieši savā pilsētā.

Un visbeidzot – tur ir evaņģēlista Lūkas piezīme, kas it kā rāda uz priekšu – uz stāvo, putekļaino ceļu uz Jeruzalemi. Mēs jau gandrīz esam klāt. Pravieši ir runājuši par to, kas sagaida Cilvēka Dēlu. Bet Viņa misija nav tikai ciest un mirt. Viņa misija ir – caur šo ceļu – meklēt un glābt pazudušos. “Viņš ir iegājis pie grēcinieka” drīz kļūs par “Viņš ir gājis, lai mirtu kopā ar noziedzniekiem.”
Un vienmēr iemesls būs viens un tas pats. Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un izglābtu pazudušo. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Līdzības par neatlaidīgo atraitni un muitnieku

(Lk 18:1-14) Tad viņš stāstīja tiem līdzību par to, ka vienmēr vajag Dievu lūgt un nezaudēt drosmi. “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri. Bet vai Cilvēka Dēls atnācis atradīs uz zemes ticību?”
Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” 

Vai vari iztēloties tiesas zāli, kur tiek izskatīta kāda civillieta? 

Es pats neesmu piedalījies tiesā ne kā apsūdzētais, ne cietušais, taču esmu redzējis tiesas procesus televizorā, laikrakstos un internetā publicētajos video fragmentos. Laiku pa laikam kāds tiesas process ir tik nozīmīgs, ka tiek plaši atspoguļots un ieiet vēsturē.

Ja tas nebūtu tik nopietni, tas atgādinātu sporta sacensības. Lūk, prasītājs, kurš pārliecinoši apgalvo, ka viņam ir nodarīts pāri. Viņam ir savi advokāti, un tie aizstāv viņa lietu, izsauc lieciniekus, mēģina pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņa pusē. Otrā pusē ir atbildētājs – tas, kurš tiek apsūdzēts. Arī viņam ir sava komanda, kas cenšas pārliecināt tiesnesi, ka taisnība ir viņam. Eksperti, kas vēro procesu, varbūt nojauš, uz kuru pusi sliecas spriedums, bet rezultāts nav zināms, līdz brīdim, kad tiesnesis – gluži kā sporta spēlē – pieņem lēmumu un to paziņo.

Senajā jūdu tiesā visi tiesu procesi bija tādi, ne tikai civillietas. Ja kāds bija tevi apzadzis, tev pašam bija jāceļ apsūdzība; policijas, kas to darītu tavā vietā, nebija. Ja kāds bija nogalinājis kādu no taviem tuviniekiem, bija tāpat. Katrs tiesas process Jēzus laikā nozīmēja, ka tiesnesim bija jāizšķiras – kuru pusi attaisnot. Vārds “attaisnošana” vai “taisnošana” nozīmē tieši to: tiesnesis sprieduma beigās pasludina kādu par taisnu un nostājas viņa pusē (salīdz. Romiešiem 2:1–16; 3:21–31; Galatiešiem 2:16–21).

Šīs divas evaņģēlijā pierakstītās līdzības, lai gan dažādas, abas runā par attaisnošanu. Pirmā to parāda visuzskatāmāk – darbība norisinās tiesas zālē. Un tomēr – te mēs uzreiz apjūkam: ja Jēzus grib, lai tiesnesis simbolizētu Dievu, tad šis tēls ir tik ļoti atšķirīgs no mūsu priekšstata par Dievu. 
Jēzus stāsta, ka tiesnesim nav bijības pret Dievu, un viņš neinteresējas, vai dara cilvēkiem taisnību. Līdzības jēga ir šāda: ja pat tik samaitātu un sliktu tiesnesi var pierunāt darīt pareizi, ja vien viņu traucē dienu un nakti, tad cik daudz vairāk Dievs, kurš pats ir Taisnība un kuram rūp cilvēki, parūpēsies par savējiem un gādās, lai taisnība tiek īstenota!

Līdzība pieņem, ka Dieva ļaudis ir kā prasītāji tiesā, kas gaida Dieva spriedumu. Un par ko ir šī tiesa? Visticamāk tie ir Jēzus sekotāji, kas tagad pulcējas ap Jēzu, gaidot, kad Dievs attaisnos viņus, kad tiks galīgi uzvarēts viss, kas pretojas Jēzus vēstij. Citiem vārdiem runa ir par to – kad tad beidzot kļūs redzams, ka Dievs ir attaisnojis pašu Jēzu un līdz ar Viņu arī Viņa sekotājus. Lai arī šis brīdis pats par sevi būs biedējošs, tas vienlaikus būs atbrīvojošs un attaisnojošs spriedums, uz kuru Dieva ļaudis ir gaidījuši un lūguši. Un, ja tas ir patiesi par šo īpašo brīdi visa Universa vēsturē, tad tas ir spēkā arī daudzās mazākās situācijās, kas piepilda kristieša ikdienas dzīvi.

Otrā līdzība sākotnēji šķiet aprakstām reliģisku notikumu, bet patiesībā arī tas izrādās tiesas process. Varētu pat sacīt, ka farizejs templī pats to jau bija pārvērtis sacensībā: viņa “lūgšana” ir tikai sava labo darbu uzskaitījums Dieva priekšā, un viņš pats sevi slavē un paaugstina, pazemojot muitnieku. Bet muitnieks, ar savu mazo ticību, tomēr ierauga lielo Dieva sirdi (sal. Lk 17:6) un pilnībā paļaujas uz Dieva žēlastību. Un Jēzus atklāj, ko saka dievišķais Tiesnesis: taisnots mājās aizgāja muitnieks, nevis farizejs.

Šīs divas līdzības kopā pasaka spēcīgu patiesību par to, ko apustulis Pāvils vēlāk nosauks par “taisnošanu ticībā”. Plašākā nozīmē runa ir par pēdējo tiesu, kurā Dieva izredzētie tiks attaisnoti pēc dzīves, kas pavadīta ciešanās un kalpošanā. Lai gan ienaidnieki no ārpuses vai iekšienes var apmelot un vajāt, Dievs atklās un parādīs, ka viņi patiesi ir Viņa ļaudis. Bet tas nenozīmē, ka jau tagad var noteikt, kas ir Dieva izredzētie, vērojot tikai ārējos tikumības simbolus vai sīkumainu bauslības ievērošanu. Ja gribi zināt, kur jau tagad redzama šī galīgā attaisnošana, meklē vietās, kur ir patiesa grēku nožēla un patiesa paļaušanās uz Dieva žēlastību.

“Šis aizgāja mājās taisnots” – tie ir vieni no vismierinošākajiem vārdiem visā evaņģēlijā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus dziedina desmit spitālīgos

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 

Kas būtu tas, kas liktu Tev skaļi iesaukties no prieka? Kas būtu tas, kas liktu Tev nokrist zemē – jā, tieši uz sava vaiga – kāda priekšā?

Pirms kāda laika es lasīju par diviem ceļotājiem, kuri nomaldījās Dienvidamerikas džungļos. Deviņus mēnešus viņi klejoja, nezinādami, kur atrodas un kā izkļūt no džungļiem. Beigu beigās, pēc daudzām piedzīvotām grūtībām un brīžiem, kad jau bija zaudējuši cerību, viņi tika atrasti un izglābti. Droši vien viņiem vairs nebija spēka skaļi gavilēt, taču sirdī viņi noteikti to darīja. Bet jo īpaši to izjuta viņu ģimenes un tuvinieki mājās.

Arī mēs varam iedomāties situācijas, kad prieka sauciens izlaužas pats no sevis. 
Kad ārsts pavēsta, ka kāds jums ļoti mīļš cilvēks ir veiksmīgi pārcietis operāciju un viņam viss būs labi. 
Vai kad pēkšņi tiek dzēsti visi jūsu parādi un dota jauna iespēja dzīvē.

Un nu vaicāsim: kas ir pārsteidzošāk – tas, ka viens no dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, gavilēja un krita Jēzus kājās? Vai tas, ka pārējie deviņi to nedarīja?

Evaņģēlists Lūkas atkal pievērš uzmanību Jēzus attieksmei pret svešinieku, pret to, kurš tiek uzskatīts par atstumtu. Tāpat kā līdzībā par samarieti, arī šoreiz tieši šis svešinieks atgādina īstajiem Dieva ļaudīm, ko nozīmē pateikties. 
Varbūt tie deviņi, kuri neatgriezās, baidījās – galu galā priesterim bija jāpārbauda vai patiesi notikusi dziedināšana, un varbūt viņi nevēlējās parādīties līdzās Jēzum, par kuru jau klīda dažādas runas un kurš bija nonācis tempļa vadības aizdomās turamo sarakstā. 
Varbūt viņi tik ļoti ilgojās atgriezties pie savām ģimenēm, ar kurām slimības dēļ nebija varējuši dzīvot kopā, ka viņiem pat prātā neienāca meklēt Jēzu.

Apustulis Lūkas nesaka, ka viņi būtu mazāk dziedināti. Bet viņš rāda, ka viņi bija mazāk pateicīgi. Pēc pazemības stundas seko pateicības stunda. Pazemība arī šeit paliek pamatā – tikai svešinieks, tikai samariešu vīrs, atdeva Dievam godu, apkaunodams “īstos ticīgos” (kuru pašu tautas vārds – Jūda – ebreju valodā nozīmē “slavēt”).

Bet ar to netiek atmaskoti tikai tie deviņi. Tiekam atmaskoti arī mēs, kas nepateicamies Dievam “vienmēr un par visu”, kā to mums māca Dieva Vārds (Ef 5:20). Ja mums ir kaut mazliet ticības, ar prātu mēs zinām, ka viss labais nāk no Dieva: katrs maizes kumoss, katrs elpas vilciens, katra melodija, katrs smaids drauga, bērna vai laulātā sejā – viss tas un vēl tūkstošiem lietu ir Viņa dāvana. Pasaulei nebija obligāti jābūt tik bagātai un skaistai. Tā varēja būt pelēka un skopa. (Un bieži vien mēs paši to padarām blāvāku, tomēr arī tad Dievs prot pārsteigt ar savu žēlastību.)

Kopš seniem laikiem ticīgie praktizējuši garīgu vingrinājumu – uzskaitīt un vārdā nosaukt Dieva dāvanas, pateikties par tām. Tas ir svētīgs ieradums, jo mūsu laikmetā mēs tik bieži uzskatām veselību, labklājību un ērtības par pašsaprotamām tiesībām.

Un tad Jēzus vārdi samarietim aicina paskatīties dziļāk. Viņam sacītais: “Celies augšā” skan kā atbalsis no augšāmcelšanās. Tāpat kā pazudušais dēls, šis vīrs bija “miris un tapis dzīvs”. Jaunā dzīve, kuru Israēls ilgojās sagaidīt nākamajā laikmetā, tajā dienā ienāca viņa dzīvē. Un tā atklāja viņā ticību, kuras viņš pats nebija apzinājies.

Atkal un atkal Evaņģēlijs rāda – ticība un dziedināšana iet roku rokā. Un ar ticību te nav domāta vien vispārēja reliģioza noskaņa, bet uzticēšanās tam, ka dzīvības un nāves Dievs darbojas caur Jēzu. Un ka tas nav tikai vispārīgs princips, bet patiesība šeit un tagad.

Šīs divas lietas – ticība un pateicība – tā ir pati kristietības būtība. Gan pirmajā gadsimtā, gan divdesmit pirmajā. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Pazemība, piedošana un ticība… Kāda ir Tava sirds Dieva priekšā?

(Lk 17:1-10) Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” 
Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.” 

Ir kāds labi zināms stāsts par cilvēku, kurš sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Īstā pazemība un kā es to esmu sasniedzis". Pats virsraksts jau ir sevī pretrunīgs – izklausās pēc pasaulē lielākās pazemības. 
Viens no lielākajiem paradoksiem, runājot par pazemību, ir šāds: tiem, kuriem tā patiesi ir, parasti nemaz neapzinās, ka viņiem šī īpašība piemīt.

Šīs dienas evaņģēlija fragmentā no Lūkas evaņģēlija Jēzus izteikumi šķietami ir dažādi un šķiet nesavienojami, tomēr tos visus vieno kopīgs pavediens – aicinājums uz pazemību. Tā ir pazemība, ko Jēzus mācekļiem un kalpotājiem jāmācās ne tikai ar prātu, bet ar visu dzīvi.

Vispirms Jēzus brīdina par kārdinājumiem un to, ka cilvēki var viens otru novest no ticības ceļa. Šeit varam atsaukties uz iepriekšējiem notikumiem evaņģēlijā – kur Jēzus pieņem tos, ko sabiedrība atstumj, bet farizeji cenšas viņus aizkavēt. Tomēr Jēzus brīdinājums nav tikai par to. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ticība bieži tiek pārbaudīta – reizēm līdz robežai, ko šķiet grūti izturēt. No tā nevar pilnībā izvairīties. Taču tas nekādā gadījumā nav attaisnojums tiem, kuri apzināti vai vieglprātīgi kļūst par cēloni otra ticības ievainošanai. Jēzus izsaka vienu no skarbākajiem brīdinājumiem evaņģēlijos: labāk būtu tikt ierautam jūras dzelmē ar dzirnakmeni ap kaklu, nekā nest sodu par kāda ticīgā pazudināšanu.

Kristīgiem vadītājiem un skolotājiem šis ir nopietns atgādinājums. Viņu vārdiem un rīcībai var būt tālu sniedzoša ietekme. Ja kāds, redzot garīdznieka vai ticīga cilvēka rīcību, domā: “Ja jau Dieva pārstāvji tā uzvedas, tad ticībai nav nekādas jēgas,” – tā ir traģēdija. Kā to var novērst? Atkal – pazemība.

Pēc tam Jēzus pievēršas piedošanai. Mēs bieži viegli nonākam morālā pārākuma pozīcijā: “Es taču neko sliktu neesmu darījis, tāpēc, ja es izvēlos tev piedot, esmu pārāks par tevi.” Un tad pēc pāris reizēm piedošana sāk šķist kā dāvana, ko otrs vairs nav pelnījis. Kāpēc atkal dot vēl vienu iespēju?

Bet Jēzus pieeja ir pilnīgi citāda. Piedošana nav varas apliecinājums. Piedošana ir kalpošana – tu neesi kungs, bet kalps tam, kuram piedod. Piedot atkal un atkal nevajadzētu kļūt grūtāk un grūtāk – tā nav elpas aizturēšana zem ūdens, kur katru reizi jāiztur arvien ilgāk. Ja tā ir, tad piedošanas būtība vēl nav saprasta. Piedodot, mēs neiegūstam morālus punktus. Mēs vienkārši dodam otram to pašu dāsno, laipno piedošanu, ko Dievs tik daudzkārt devis mums pašiem. Un šeit atkal atgriežamies pie pazemības avota – Dieva žēlastības. Ja rodas šaubas vai pretestība piedot, apstājies un apdomā, cik daudz Dievs tev jau ir piedevis.

Tāpēc nav pārsteigums, ka mācekļi šajā brīdī izsaucas: “Kungs, vairo mums ticību!” (Lk 17:5) Viņi saprot – tam visam būs vajadzīga lielāka ticība, nekā viņiem šķiet, ka ir. Un Jēzus atbilde ir skaidra: nav nepieciešama liela ticība, bet ticība lielam Dievam. Ticība ir kā logs – svarīgi nav tas, cik liels ir logs, bet tas, kas redzams caur to. Pat niecīgs lodziņš, ja tas vērsts uz dzīvo Dievu, uz Radītāju, kas darbojas caur Jēzu un Svēto Garu, atver ceļu uz spēku, kādu neesam iedomājušies. Bet tiklīdz šo spēku cenšamies lietot savam labumam, kļūst skaidrs, ka esam piemirsuši – šis Dievs ir nevis mūsu rīks, bet mūsu Kungs. Un atkal – viss sākas ar pazemību.

Noslēgumā Jēzus atgādina vēl kādu skarbu, bet vajadzīgu patiesību: neviena kalpošana, neviens nopelns, neviens ziedojums Dievam neliek Viņam kļūt mums parādā. Cik bieži cilvēki domā: “Es esmu tik daudz devis, tik daudz darījis – Dievam tas noteikti būs pieņemams.” Bet īstā kalpošana nāk nevis, lai ko iegūtu, bet pateicībā. Teikt: “Mēs esam necienīgi kalpi” (Lk 17:10), nenozīmē, ka mums trūkst pašcieņas vai mīlestības pret sevi. Tas nozīmē apzināties vienkāršu, bet dzīvi mainošu patiesību: Dievu nekad nevar ielikt parādnieka stāvoklī.

Un tas ir evaņģēlijs šodienai. Piedošana, ticība, kalpošana – tās visas sakņojas vienā sirds stāvoklī: pazemībā. Kaut mēs būtu ļaudis, kas ar atvērtu sirdi kalpo Dievam un cilvēkiem, nevis sev!  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad debesis svin, bet mēs nesaprotam kāpēc...

(Lk 15:1-10) Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.
Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” 

Mēs tikko bijām pārcēlušies uz jauku svaigi remontētu dzīvokli Liepājā. Mūsu dzīvesvieta nebija pats pilsētas centrs, bet pietiekami tuvu, lai būtu ērti un ātri visur nokļūt. Pilsētas parks un pludmale bija 5 minūšu gājiena attālumā. Viss šķita mierīgs un harmonisks. Taču jau pirmajā sestdienas vakarā notika kas pavisam negaidīts. Sākās haoss: skaļa mūzika, paziņojumi no skaļruņiem, gaviles, salūts – tas viss turpinājās gandrīz līdz pašam rītam, neļaujot mūsu mazajiem bērniem gulēt. Mēs bijām šokēti. Vai tas būs katru nedēļas nogali? No kurienes nāk šī troksnis? Un kāpēc neviens mums par to nepabrīdināja iepriekš?

Izrādījās, ka nav tik traki – nē, tas nenotiek regulāri. Tas notiek tikai dažas nedēļas nogales gadā. Vasaras sezonas laikā pludmalē un parkā tika rīkoti festivāli un koncerti ar diezgan iespaidīgi slavenu mākslinieku uzstāšanos. Bet, kad pienāca vasaras beigas, miers atgriezās.
Bet tas lika man aizdomāties: cik bieži kādu cilvēku svinības savukārt citiem šķiet traucējošas vai pat nepieņemamas – īpaši tad, ja vietējam iedzīvotājam nešķiet īpaši saistoši festivālos skanošie mūzikas stili.

Tā ir arī ar Jēzus stāstītajām trīs līdzībām Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā. Jēzus pastāstīja šos stāstus tāpēc, ka Viņš regulāri piedalījās svinībās kopā ar visnepiemērotākajiem cilvēkiem – un citiem tas šķita kā pretdabīgi un pat aizskaroši. Visas trīs līdzības saka vienu un to pašu:
“Tieši tāpēc mēs svinam! Vai tad tu arī nerīkotu svētkus, ja tas notiktu ar tevi? Kā gan lai mēs nesvinam?”
Šajos stāstos tiek atvērts plašs skatījums uz to, kā Jēzus saprata savu misiju – un, iespējams, arī to, kas mums būtu jādara šodien.

Kuri tad ir pie galda kopā ar Jēzu?

Galvenais iemesls neapmierinātībai bija cilvēki, ar kuriem Jēzus regulāri ēda. Nodokļu ievācējus neieredzēja ne tikai tāpēc, ka viņi iekasēja nodokļus (tas reti kuram šķiet pievilcīgi), bet gan tāpēc, ka viņi to darīja Heroda vai romiešu okupantu labā (vai pat abu labā). Un daudzi uzskatīja viņus par rituāli nešķīstiem, jo viņi sadarbojās ar pagāniem.

Savukārt “grēcinieki” bija plašāka kategorija. Iespējams, tie bija vienkārši cilvēki, kuri bija pārāk nabadzīgi vai neizglītoti, lai zinātu Bauslību un centīgi to ievērotu. Katrā ziņā viņi tika uzskatīti par reliģiski nepilnvērtīgiem – tādiem, kuri nav cienīgi Dieva prasību priekšā.

Svarīgi saprast: Jēzus neapgalvo, ka šiem cilvēkiem nav jāmainās vai ka grēks nav problēma. Līdzības uzsver to, ka Pazaudētais jērs tiek atrasts; Pazudusī monēta – atkal atrasta; Dēls, kurš bija aizgājis prom, atgriežas. Grēciniekam ir jānožēlo grēki.
Taču Jēzus saprot “atgriešanos” citādi nekā viņa kritiķi. Viņi uzskatīja, ka nožēla nozīmē pieņemt viņu tīrības un likuma standartus. Bet Jēzus uzskatīja: ja cilvēks seko Viņam, tas jau ir patiess grēku nožēlas ceļš.

Un – lai gan Jēzus to nesaka tieši, tas ir jūtams starp rindām – arī farizejiem un bauslības zinātājiem pašiem vajadzēja atgriezties. Viņš runā par “taisnajiem, kam nav vajadzīga atgriešanās” ar ironiju, gandrīz kā ar smaidu un jautājuma zīmi balsī. Un tas ir stāsta kodols.

Kāpēc notiek svētki? Jo debesis svin.

Šie līdzību stāsti pasaka vienkāršu, bet milzīgu patiesību: debesīs ir svētki katru reizi, kad kāds cilvēks no jauna sāk iet Dieva ceļu.
Eņģeļi priecājas. Visas debesis svin. Un ja mēs šeit, uz zemes, neiesaistāmies šajos svētkos, mēs neesam saskaņā ar debesu realitāti.

Jūdaisma izpratnē debesis un zeme tika radītas, lai tās būtu vienotā harmonijā. Tāpēc arī Jēzus mācīja lūgt: “Lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
Farizejiem likās, ka tuvākais ceļš uz debesīm ir Templis, kur priesteriem bija jādzīvo īpaši tīri. Savukārt pārējie cilvēki varēja tuvoties debesīm, dzīvojot tikpat šķīsti visās dzīves jomās.

Bet Jēzus saka: nē – debesis tagad ir pilnas ar prieku un troksni, jo viens grēcinieks ir atgriezies. Un, ja tu gribi dzīvot kā debesīs – tad nāc, svini! Tā rīkojās Jēzus. Un tieši tas uztrauca Viņa pretiniekus.

Zaudētais bija īpašs nevis ar savu vērtību, bet ar savu pazušanu.

Ne jērs, ne monēta paši par sevi nebija īpaši. (Starp citu, pazudusī monēta, iespējams, bija sievietes daļa no iekrājuma vai pūra. Vienas zaudēšana bija arī personiska un emocionāla traģēdija.)
Vēlākos gadsimtos daži apšaubāmi avoti liek Jēzum sacīt pazudušajam jēram: “Es tevi mīlu vairāk par pārējiem.” Bet tas ir pretstats stāsta būtībai.

Vienīgais, kas šo jēru atšķīra – tas bija pazudis. Un Jēzus to meklēja. Tieši to dzirdēja grēcinieki: tev nav jānopelna Dieva mīlestība. Viņš pats tevi meklē. Un kad atrod – Viņš svin.

Jēzus darīja to, ko dara pats Dievs.

Un te ir pati svarīgākā atziņa, kas šiem līdzību stāstiem piešķir dievišķu mērogu: Jēzus nedarīja kaut ko savu. Viņš darīja to, ko dara Dievs. Viņa rīcība zemes virsū bija precīzs atspoguļojums tam, kā Dievs mīl, plāno un glābj debesīs.

Un ko tas nozīmē mums?

Lielais jautājums šodienai: ko Baznīcai būtu jādara, lai cilvēki sāktu uzdot jautājumus, uz kuriem šie stāsti ir atbilde?
Ko mēs – šodienas kristieši – varētu darīt tik drosmīgi, tik priecīgi, tik nesavtīgi, ka cilvēki sāktu jautāt:
“Kāpēc jūs tā darāt?”
Un tad mēs varētu pastāstīt viņiem stāstu – par to, kā Dievs atrod to, kas bija pazudis.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cik maksā sekošana Jēzum?

(Lk 14:25-35) Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 

Iedomājieties politiķi, kurš uzkāpis uz kastes un uzrunā pūli.
“Ja jūs balsosiet par mani,” viņš saka, “tad jūs izvēlaties zaudēt savas mājas un ģimenes; jūs pieprasāt augstākus nodokļus un zemākas algas; jūs izlemjat atteikties no visa, kas jums visdārgākais! Tā nu, kurš ir ar mani?”
Pūlis viņu pat nesāktu izsvilpt vai apmētāt ar sapuvušiem tomātiem. Visi vienkārši būtu apmulsuši. Kāpēc gan kāds sevi tā reklamētu?

Bet vai tieši to nedara Jēzus šajā pārsteidzošajā evaņģēlija fragmentā? “Gribi būt mans māceklis, vai ne? Tad tev jāiemācās ienīst savu ģimeni, jāatsakās no savas mantas, un jābūt gatavam uz smagu nāvi!”
Tā noteikti nav tā metode, ko parasti iesaka grāmatās “Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus”.

Taču pagaidiet. Kā būtu, ja mēs šo cilvēku neiedomājamies kā politiķi, bet gan kā ekspedīcijas vadītāju, kas mēģina nogādāt neatliekamu medicīnisko palīdzību attāliem kalnu ciemiem, kuriem draud bojāeja?
“Ja vēlaties doties tālāk,” vadītājs saka, “jums būs jāatstāj savas somas. No šejienes ceļš kļūst pārāk stāvs, lai varētu nest lieku nastu. Visticamāk, jūs to vairs nekad neredzēsiet. Un labāk uzrakstiet pēdējo pastkarti uz mājām – šis ir bīstams ceļš, un ir ļoti iespējams, ka ne visi mēs atgriezīsimies.”

Šo mēs jau saprotam. Lai arī tas nav patīkami, tas šķiet saprātīgi. Vai nekļūst skaidrs – Jēzus ir daudz tuvāk otrajam variantam nekā pirmajam.

Kristietība bieži tiek saistīta ar tā saucamajām “ģimenes vērtībām”, tāpēc ir šokējoši dzirdēt Jēzu sakām, ka māceklim jāmācās “ienīst” savus vecākus, dzīvesbiedru, bērnus, brāļus un māsas. Bet kad Viņš iet vēl tālāk un saka, ka cilvēkam jānoliedz pats sevi un jābūt gatavam uz kaunpilnu nāvi (“nest savu krustu” Viņa laikā nebija tikai poētisks izteiciens!) tad sākam saprast būtību.

Jēzus nenoniecina ģimenes nozīmi vai dzīves skaistumu tuvās, atbalstošās attiecībās. Bet, kad Dieva valstības uzdevums kļūst neatliekams, tad visam pārējam (arī pašai dzīvībai!) jābūt gatavam tikt upurētam.

Tas pats attiecas arī uz īpašumiem. Jēzus sekotāji, gan toreiz, gan tagad, bieži ir dzīvojuši mājās, viņiem ir piederējusi zeme, un viņi nav bijuši spiesti no visa atteikties.
Taču gatavība to darīt ir zīme, ka cilvēks ir sapratis Jēzus aicinājuma nopietnību. Mums katram jebkurā brīdī var tikt prasīts visu atdot un atsaukties ārkārtas aicinājumam. Ja neesam tam gatavi, mēs esam kā cilvēks, kas ceļ torni, vai karavadonis, kas dodas karā — bet nav izdomājis, ko tas īsti nozīmē.

Divi Jēzus tēli – tornis un karš – ir kā brīdinājumi.
Jēzus dienās vissvarīgākais celtniecības projekts bija Jeruzalemes templis. Hērods Lielais bija sācis tā grandiozu pārbūvi, un viņa pēcteči turpināja šo darbu. Bet kāds tam bija mērķis? Vai tas vispār tiks pabeigts?
Jēzus jau bija brīdinājis, ka Dievs savu namu ir atstājis. Šis templis drīz kļūs par gruzdošu drupu kaudzi, kā brīdinājums visiem par cilvēku iedomības bezjēdzību.

Un te mēs nonākam pie otrā brīdinājuma. Kad Jēzus klausītāji domāja/runāja par karu, viņu galvenais ienaidnieks bija Roma. Viņi, visticamāk, nemaz īsti nezināja, ar ko saskaras — cik spēcīgi un nežēlīgi ir romieši. Citādi viņi jau sen būtu meklējuši mieru.
Bet Jēzus brīdinājumi un Viņa aicinājums uz izlīgumu tika ignorēts. Ļaudis pārāk bija pieķērušies senču zemei un īpašumiem, un viņi ilgojās pēc brīvības… kaut arī caur karu.
Kad Jēzus viņiem piedāvāja citu (īsto!) ceļu — viņi to neredzēja.

Tāpēc pēdējais brīdinājums skan vēl skaļāk.
Israēla tauta tika aicināta būt par zemes sāli — tautu, caur kuru pasaule tiek saglabāta un padarīta dzīvotspējīga.
Bet ja sāls zaudē savu garšu — kas tad ir palicis?
Šis brīdinājums pastiprina iepriekšējos līdzības tēlus par torni un karu. Tā ir “viss vai nekas” izvēle. Jēzus konfrontē savus klausītājus ar krīzes brīdi: vai nu viņi būs patiesā Dieva tauta, kas seko Viņam, vai arī viņus sagaida torņa sabrukums un karā zaudēts nākotnes sapnis.

Un tas attiecas arī uz mums.
Nav grūti, un Lūkas evaņģēlists, iespējams, jau to paredzēja, piemērot šos skarbos vārdus arī Baznīcas dzīvei. Katrā laikmetā Baznīca ir saskārusies ne tikai ar aicinājumu dzīvot saskaņā ar Jēzus prasībām, bet arī komunicēt tās pasaules priekšā.
Kur ir tie torņi, ko mūsu pasaule ceļ ar nepārdomātu pārliecību?
Kur ir tie kari, kurus mēs, kā cilvēce, esam gatavi izcīnīt — pat nesaprotot, cik postoši tie būs?

Un kā mēs, kā Kristus sekotāji, varam atkal uzrunāt cilvēci ar drosmīgu paklausības aicinājumu?
Tas nav viegls ceļš. Bet tā ir vienīgā taka, kas ved uz dzīvību.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk