• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 7. aprīlis

Apustuļu misija ... un kalpošanas nosacījumi

(Jņ 20:19-31) Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
[…]
Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. 
(2.Tim.2:1-7) Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. 
Kad pabeidzu vidusskolu, es iestājos Rīgas Tehniskajā Universitātē (toreiz Politehniskais Institūts). Kopmītnēs es dzīvoju kopā ar kādu puisi no Liepājas. Es uzskatu, ka mēs iepazinām viens otru ļoti labi, kā tas notiek, ja jūs dzīvojat, mācaties un arī guļat vienā un tajā pašā telpā, ja kopā dzerat kafiju un satiekaties ar cilvēkiem, ka kopā uztraucaties par gaidāmo eksāmenu, ja kopā pārrunājat un sapņojat par nākotni… 
Es baidos pat iedomāties, ko tik viņš varētu pastāstīt par mani (!)… Protams, arī man krājumā ir daži labi stāsti par viņu :)
Bet viena lieta, ko mēs pamanījām viens par otru: mēs abi, savā ziņā, bijām meistari atlikt kādu nepatīkamu vai grūtu uzdevumu. Es vienmēr zināju, kad viņam bija kāds tiešām grūts mājasdarbs – viņš sāka sakārtot savu rakstāmgaldu, pārkārtot savu ierakstu kolekciju, vai sāka pat slaucīt grīdu. Noderēja jebkas, lai tikai atliktu un atkal atliktu to brīdi, kad vajadzēs koncentrēties radošās domas un zināšanu pielietojumam rakstiskā formā (vienkāršā valodā – izpildīt mājasdarbu).

Lielākā daļa no mums, dzīvē saskaroties ar uzdevumiem, kuri nebūs viegli, cenšamies atrast veidus kā izvairīties, lai gan mēs zinām, ka nevarēsim tos atlikt mūžīgi. 

Pirms atgriežamies pie šodienas evaņģēlija fragmenta, pārdomāsim apustuļa Pāvila brīdinājumu Timotejam. Viņš ierosina nepieļaut šādu izvairīšanās taktiku tad, kad runa ir par pašu svarīgāko jautājumu un izaicinājumu – sastopoties ar sociālu un politisku pretestību (pat noliegumu!), turpināt liecināt par Jēzus evaņģēliju.
Timotejam ir jābūt gatavam paveikt savu daļu šajā misijā, par spīti pat iespējamām ciešanām, kā vienam no Jaunā Valdnieka (Jēzus!) labajiem un uzticamajiem karavīriem.
Apustulis Pāvils izmanto visiem zināmu (tajā laikā) piemēru no Romas impērijas ikdienas – tajā brīdī, kad romiešu karavīri stāv jums blakus ar draudiem sodīt, ja jūs nepakļausieties norādījumiem, jums ir pilnīgi skaidrs, ka esat pakļauti ķeizaram.

Valdnieka Jēzus karavīri, protams, ir ar pilnīgi atšķirīgu misiju un darbojas ar pilnīgi savādākiem nosacījumiem.
Pati lielākā atšķirība šķiet ir tā, ka Cēzara karavīri atkal un atkal radīja ciešanas citiem, bet Jēzus karaspēks ir gatavs uzņemties grūtības un pat ciešanas, tā parādot savu lojalitāti pret krustā sisto Kungu. Tomēr arī viņiem, tāpat kā Cēzara vīriem, ir jābūt gataviem izpildīt rīkojumam uzreiz, bez apstāšanās, bez garām pārdomām, bez izvairīšanās stratēģijas… 

Pāvils izmanto trīs viens otru papildinošus piemērus (4-6.p), lai atklātu, ko viņš īsti ar to domā.

Viņš sāk (kas nav pārsteigums, jo viņš jau ir nosaucis kristiešus kā "Valdnieka Jēzus karavīrus") ar piemēru no armijas dzīves.
Ja karavīrs grib izpatikt savam komandējošajam virsniekam, lai saņemtu labāku samaksu vai paaugstinājumu dienestā, viņš koncentrēsies uz militāro uzdevumu labāku pildīšanu. Viņš tādā gadījumā nedrīkst pat domāt tērēt laiku iekļaujoties vietējās sabiedrības dzīvē un priekos, it kā viņš joprojām būtu civilists. Viņa dzīvi tagad nosaka disciplīna un paklausība konkrētiem rīkojumiem, kas ir vērsti uz konkrētu militāru mērķu sasniegšanu. Un karavīrs nedrīkst būt aizņemts ar kaut ko citu.
Tādā pašā veidā jauniesauktais kristietis ierauts konfrontācijas konfliktā ar pasaulīgumu (kas izturas galēji naidīgi pret evaņģēliju), nedrīkst meklēt vieglākās pretestības ceļu, kas varbūt sniedz zināmu ilūziju par ‘mierīgu un bezrūpīgu’ dzīvi šajā mirklī, bet ir absolūtā pretstatā evaņģēlija aicinājumam. 

Otrs piemērs (ko bieži apustulis Pāvils izmanto) ir no sporta spēlēm.
Sporta spēles bija populāras visā romiešu pasaulē un bieži tika rīkotas saistībā ar lielākajiem reliģiskajiem vai impērijas svētkiem. Ja jūs vēlaties piedalīties kādās sporta sacensībās, tad ir jāņem vērā noteikumi, kas ir jāievēro. Jūs varat darīt tikai to, ko sacensību oficiālās amatpersonas jums atļauj.
Piemēram, jums jāskrien pa iepriekš iezīmētu trasi un nav atļauts pagriezienos ‘skriet pa taisno', jūsu diskam vai šķēpam ir jābūt ar pareizu svaru un formu un tā tālāk. 
Tieši tāpat ir lietas, kuras ir jāievēro, vai nav jādara, ja jūs esat kristietis (apustulis Pāvils sīkāk dažas no problēmām pārrunās šīs vēstules turpinājumā).
Bet šajā brīdī viņš galvenokārt koncentrējas uz pamatprincipu: nemeklējiet vieglāko izeju! necenšaties meklēt nepilnības Dieva Vārdā, neizmantojat attaisnojumus, lai šķietami iegūtu priekšrocības sev (patiesībā tā ir krāpšanās).
Ir cilvēki, kuri iedomājas, ka ja jau viņi tagad ir kristieši, tad drīkst meklēt jebkuru vieglāko ceļu caur dzīves grūtībām un izaicinājumiem. 
Pāvils to uzskata par nepieņemamu tādā pašā veidā, kā sportists, kurš ir ilgi un grūti trenējies, nosodītu kādu, kurš bez piepūles, bez gariem un grūtiem treniņiem, ir ielavījies stadionā un pieskrējis pie finiša līnijas tagad pretendē uz uzvaru bez piedalīšanās visā distancē. 

Trešais piemērs ir no lauksaimniecības.
Bieži vien, gan senajā, gan modernajā pasaulē, galvenie darbu darītāji lauku saimniecībā ir strādnieki, bet saimnieks ir darba rezultāta un ražas īpašnieks. Un lielākajā daļā gadījumu strādnieki nesaņemtu vairāk kā tikai nelielu daļu no tā visa.
Apustulis Pāvils aicina uz sava veida dabas likuma ievērošanu, uz universālu tautas gudrību: tas, kurš dara darbu ir pelnījis pirmo daļu no produkcijas. 
Tas, ko Pāvils ar to vēlas teikt, ir skaidrs.
Esat uzmanīgi – nedomājat iesaistīties kristīgajā dzīvē, nesākat sevi saukt par kristieti, ar šāda klātneesoša saimnieka attieksmi, sagaidot kādu ieguvumu bez tiešas piedalīšanās veicot savu darba daļu.
Tātad, ja jūs vēlaties saņemt atlīdzību – ķeraties pie darba. 

Un darba būtība ir skaidra – ciešanas/grūtības/izaicinājumi.
Rietumu pasaules kristiešiem bieži ir grūti samierināties ar šādu domu.
Tā kā ilgu laiku Rietumu civilizācijā lielākā daļa, ja ne visi cilvēki, bija praktizējoši kristieši, tad tika pieņemts, ka nekādas sadursmes starp reliģiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem nav un nevar būt.
Pēdējo divsimt gadu laikā, šī aina ir mainījusies.
Cilvēki tagad domā, ka reliģija, garīgums un pestīšana ir katra privāta lieta, un tādējādi viņi iedomājas, ka tas nedrīkst skart sabiedrību, jeb "lai tikai kāds nejustos aizvainots".
Šis attieksmes veids ir aizgājis tik tālu, ka sabiedrība reizēm uzskata par iespējamu būt dusmīga un vajāt kādas reliģijas ticīgos.

Bet apustulim Pāvils un Timotejam kristietības būtība ir sekošana Valdniekam Jēzum Kristum, kas prasa visu spēku, ko vien Viņa dāsnā žēlastība var dot (1.pants).
Jēzus saviem sekotājiem uzticēja kādu uzdevumu (skat. Evaņģēlija lasījumu), kas ir saistīts ar evaņģēlija - Debesu Valstības - pasludināšanu. Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras kristieši mūsdienās – saredzēt kā tas būtu darāms mums šodien.
Tāpēc mums, tāpat kā Timotejam, ir nepieciešams apustuļa Pāvila nopietnais norādījums pārdomāt (7.pants): pārdomā visu atkal un atkal, mēģini izskaidrot to pats sev un citiem, radi diskusiju savā draudzē par to.
Ja mēs to darītu, es ticu, ka Tas Kungs dos mums sapratni. 

Un šī izpratne nāks, ja mēs, līdzīgi kā Timotejs, uzmanīgi pārdomāsim apustulisko mācību un darīsim visu iespējamo, lai tā tiktu nodota tālāk (vienota un neizkropļota) tiem, kas ir ap mums un kas nāks vēl pēc mums (2.pants)
Bažas par nepārtrauktību, par drošu mācības saglabāšanu, dažkārt liek domāt, ka tas ir jādara garlaicīgā, konservatīva tradicionālisma manierē. Tā vien šķiet, ka daudzi domā – vienkārši sakot un atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, paaudzi pēc paaudzes, cilvēki kaut kādā brīnumainā veidā tiks garīgi atdzīvināti un sapratīs ‘evaņģēliju’. (Tā, protams, ir karikatūra.)
Tas evaņģēlijs, kas mums ir jānodod tālāk, ir visrevolucionārākā ziņa kādu vien kāds jebkad ir dzirdējis. 
Evaņģēlija vēsts neskarta un neizkropļota nodošana nenozīmē, ka mums ir jāuztraucas vai tikai nākamā paaudze (kas mūsu skatījumā ir pārāk brīva un spontāna) spēs to saņemt no mums īsti pareizi… un vai tikai viņi pārāk vieglprātīgi neatmetīs kādu viņiem neērtu daļu, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu (bet kas patiesībā ir mainīgais kultūras, izglītības un tradīciju elements) un tā neradīs lielu atkrišanu un nepatikšanās.

Jēzus, uzticot evaņģēlija vēsts tālāk nodošanu saviem mācekļiem, parūpējās par to – Kristus Baznīcai tika dots Svētais Gars, kurš tad arī vada visu šo procesu. Viņš arī mūs aicina būt aizgrābtībā gataviem (neskatoties uz to, ko tas varētu maksāt) sekot radikālajam Dieva Valstības Valdnieka Jēzus Kristus evaņģēlijam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 31. marts

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 24. marts

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Jņ 12:12-19) Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Interesanti, ka tagad arī Rietumu kultūrā lielākā daļa cilvēku zina, ko nozīmē simboli. Ja kāds ieslīgtu dziļā komā/miegā uz vairākiem mēnešiem, tad pamostos un ieraudzītu veikalus pilnus ar sasaiņotām dāvanām, kuras ietītas spožos iesaiņojumos ar ziemeļbriežu un sniegpārsliņu attēliem, viņš saprastu, ka tuvojas Ziemassvētki. Ja cilvēks pamostos un redzētu veikalu skatlogos zaķus ar groziņiem un krāsainām šokolādes olām, viņš zinātu, ka tuvojas Lieldienas. Savukārt, ja viņš atvērtu acis un redzētu daudz bērnu, kas tumšā vakarā staigā apkārt tērpušies kā raganas (vai vēl sliktāk), viņš saprastu – ir Helovīns.

Bet, iedomājies, ka viņš pamostos un atklātu, ka cilvēki sēž ap eglīti ar ozollapu vainagiem galvās un ēd krāsainas šokolādes olas? Tas būtu mulsinoši. Varbūt varētu domāt, ka kāds cenšas kaut ko īpaši uzsvērt, pateikt kaut ko jaunu... un Tev varētu būt taisnība. Vairāk vai mazāk tieši tas notika dienā, kad Jēzus ieradās Jeruzalemē.

Tas bija Pashā laiks. Tie ir lielie pavasara svētki, kas bija/ir ebreju reliģiskās kultūras dzīves centrā. Pashā svētkos tiek svinēta Iziešana/Izceļošana – laiks, kad Dievs atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptē. Pashā svētkos tika izmantoti daudz un dažādi simboli, un apustulis Jānis savā evaņģēlijā grasās mums atklāt kā, pēc viņa domām, Jēzus, Dieva jērs (atkal simbols!), iederas tajā visā.

Taču šajā reizē lasītajā Jāņa evaņģēlija fragmentā tiek atgādināts vēl kāds notikums ar pavisam citu nozīmi. 
Lai gan nav pareizais gadalaiks, Jēzus ieiešana Jeruzalemē simboliski sasaucas ar Hanuka svētkiem (ko Jānis jau ir pieminējis 10. nodaļā). Kad Jūda Makabejs 164. gadā p.m.ē. sakāva pagānu iebrucējus un attīrīja Templi, viņa sekotāji ienāca pilsētā, svinīgi vicinot palmu zarus (1.Makabeju 13:51; 2.Makabeju 10:7).

Šajā evaņģēlija fragmentā (lai gan ir pavasaris, nevis ziemas vidus, kad tiek svinēti Hanuka svētki) aprakstīts, ka Jēzus sekotāji vicina palmu zarus, lai Viņu sagaidītu. 
Mums nav tālu jāmeklē, lai uzzinātu, kāpēc…

Hanuka bija laiks, kad Jūda Makabejs un viņa ģimene kļuva par Israēla ķēniņiem. Savukārt Jēzus un viņa sekotāji, tā sakot, apvienoja Hanuku un Pashā. Viņi ar savu rīcību it kā saka, ka (1) Jēzus ir īstais ķēniņš, kas atnācis ieņemt savu troni; gan arī to, ka (2) šis ir brīdis, kad Dievs reizi par visām reizēm atbrīvos savu Israēla tautu. Arī jāšana uz ēzeļa ir ar savu ainojumu (acīmredzamu cilvēkiem, kas pārzina Bībeli) no pravieša Caharijas grāmatas (9:9), kas arī norāda uz to pašu. Un evaņģēlists Jānis pievieno vēl citas atbalsis no pravietojumiem un psalmiem, kas visas norāda to, ka Jēzus ir īstais ķēniņš, kas beidzot nāk, lai atbrīvotu savu tautu.

Apustulis Jānis šo epizodi ir ietērpis turpinājumā stāstam par Lācara iznākšanu no kapa. Jēzus ir atbrīvojis Lācaru ne no kā cita kā no pašas nāves, un lielais pūlis, kas tagad seko Viņam uz pilsētu, ir ieradies galvenokārt tāpēc, ka ziņas par šo notikumu ir rosinājušas viņus rīkoties. Ne tikai galilieši, kas bija ieradušies kopā ar Jēzu, bet arī daudzi jūdi pievienojās sajūsmas pilnajām svinībām. Notikumi bija kalpojuši kā zīme (saka apustulis Jānis 12:18), kas lika viņiem visu šo ainu saprast tieši šādā veidā.
Šī bija pēdējā no "zīmēm", ko Jēzus darīja savas publiskās kalpošanas laikā. Kā apustulis Jānis turpinājumā rakstīs (12:37), tieši dažādo zīmju virkne gan galiliešiem, gan jūdiem palīdzēja aptvert, kas ir Jēzus un ko Viņš ir nācis darīt.

Savukārt farizeji, tāpat kā pirms viņiem augstais priesteris Kajafa, izsaka nicinošus vārdus. Interesanti, ka apustulis Jānis vēlas, lai mēs saprastu tos daudz pozitīvākā nozīmē. Farizeji ir apņēmības pilni distancēties no Jēzus atbalstītājiem un tāpēc smīkņā: “visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Viņi uzskata sevi par bezgalīgi pārākiem par parasto ļaužu pulku. Galu galā viņi pārzina Toru un ievēro stingrus standartus, ko lielākā daļa cilvēku pat nesaprastu.

Taču Jānis vēlas, lai mēs dzirdētu arī ko citu. Jēzus ir nācis pasaulē tāpēc, ka Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis (3:16). Viņam ir arī citas avis, kuras jāatrod un jāglābj, tāpat kā pazudušās Israēla tautas avis (10:16). Viņa nāve izglābs ne tikai šo tautu, bet arī Dieva bērnus visā pasaulē (11:52). Nav nejaušība kā apustulis Jānis to visu apraksta. Uzreiz pēc šī farizeju nicinošā izteikuma, pie mācekļiem tuvojas daži ārzemnieki, kas vēlas redzēt Jēzu. Un Jēzus savukārt to saskata kā apliecinājumu tam, ka strauji tuvojas brīdis, kad Viņš pabeigs savu misiju. “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” – varam lasīt Viņa vārdus tālāk 32. pantā.

Tā lai arī ir mūsu lūgšana, lasot šo stāstu un pārdomājot to. Katrs no mums ir daļa no šīs "pasaules". Vairums cilvēku ap mums, visticamāk, par Jēzu ir dzirdējusi tikai ierobežotā veidā. Viņi, iespējams, nav atklājuši un sapratuši, ka Viņš bija un ir īstais ķēniņš, īstais glābējs, patiesas brīvības nesējs.

Pārdomājot, kā Viņš devās uz Jeruzalemi un tālāk pretī savam liktenim, mums pašiem ir jāiesaistās šajā notikumā un sajūtās, kas Viņu sagaidīja. Un mums pašiem ir jākļūst par daļu no risinājuma, ar kura palīdzību Viņa vēsts nonāk visā pasaulē. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 17. marts

Dēls kļūst par priesteri

(Ebr 5:5-10) Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Mans vectēvs bija galdnieks. Savukārt, lai gan mans tēvs bija ģimenē vecākais dēls, šo ģimenes nodarbošanos (galdniecību) turpināja abi viņa jaunākie brāļi. Divi no trim maniem brālēniem savukārt šo ģimenes biznesu turpināja, kad pienāca viņu laiks…
“Turpināt ģimenes biznesu” – tas izklausās diezgan grandiozi: nāk jaunā paaudze, tikko pabeiguši skolu, sēž greznā birojā blakus tēva birojam un ar laiku pārņem vadību, pārvalda visu uzņēmumu, izbauda biznesa pusdienas, golfa izbraucienus, ceļojumus uz ārzemēm un visu pārējo… dzīvesveidu.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē. 

Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu. 

Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras. 

Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”. 

Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots. 

Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju). 

Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 10. marts

Brīdinājuma zīmes nepareizā ceļā

(Ef 2:1-10) Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie. 
Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū. Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties. Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. 
Pirms vairāk kā 20 gadiem es kopā ar visu ģimeni (sieva un 2 mazi bērni) pirmo reizi ierados Anglijā, lai mēs visi kopā pavadītu tur manu studiju laiku. Lidostā mūs sagaidīja mans draugs, kurš savas studijas tikko bija pabeidzis. Mēs jau iepriekš bijām vienojušies, ka es atpirkšu viņa automašīnu. Kad nokārtojām auto pārdošanas formalitātes, viņš no mums atvadījās, paņēma savu koferi un devās iekšā lidostā, lai atgrieztos Latvijā. Savukārt mēs visi sēdāmies automašīnā, lai uzsāktu ceļu uz mūsu nākamo dzīvesvietu.
Mans draugs man bija atstājis autoceļu karti un izteicis dažus norādījumus, kā vislabāk tur nokļūt. Kad mēs devāmies ceļā, mana sieva bija tā, kas sēdēja man blakus ar karti rokās un…, diemžēl man izdevās nokļūt uz nepareizā ātrgaitas ceļa. Pareizāk sakot, tas bija pareizais ceļš (spriežot pēc ceļa numura), bet es pa to braucu nepareizā virzienā. Tā kā mana sieva man bija teikusi, ka pēc pagrieziena apļveida krustojumā pa kreisi, varēsim mierīgi braukt apmēram desmit jūdzes, pirms meklēt nākamās norādes kur nogriezties, es neuztraucos, kamēr nebiju nobraucis vismaz divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes un… nevienai no norādēm vairs nebija jēgas. Galu galā es nogriezos no ceļa un kādā stāvlaukumā sāku pētīt karti… un es sapratu mūsu kļūdu. Biju braucis pārliecinoši, ticēdams, ka rīkojos pareizi, taču ar katru minūti aizvien vairāk attālinos no vēlamās vietas.

Stāsts beidzās laimīgi, jo mēs apgriezāmies un turpinājām ceļu pareizajā virzienā. Taču šis mūsu piedzīvojums labi ilustrē to, ko apustulis Pāvils uzsver savas vēstules efeziešiem otrās nodaļas pirmajos trīs pantos. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki, ne tikai izvēlas nepareizo virzienu, bet joprojām ir priecīgi pārliecināti, ka tas patiesībā ir pareizais. Cilvēki pat bieži kā pierādījumu tam, ka tas ir pareizais virziens, norāda savu pārliecinātību par to, ka tas ir pareizais virziens. Galu galā, viņi saka, tās ir vērtības, kuras izvēlas lielākā daļas sabiedrības.

Īpaši populāri ir bijis apgalvot, ka centieni, ilgas un vēlmes, ko cilvēki atrod dziļi sevī, acīmredzot ir dabīgas, pat Dieva dotas un tādēļ tām ir jāseko. Tā tas īpaši bieži ir diskusijās par seksuālo morāli. ("Dievs mani ir radījis tādu, kādu es esmu, tāpēc Viņš vēlas, lai es dzīvotu tā kā dzīvoju.") Taču, ja tikai uz mirkli mēs pārdomātu, ieklausītos un apsvērtu Bībeles skatījumu par šīm lietām, ātri būtu redzams, cik kļūdaina ir šāda domāšana.
Daudziem cilvēkiem ir dziļas vēlmes, kas, ja tās netiek stingri ierobežotas, noved pie katastrofas. Dažiem no dabas piemīt liela agresivitāte. Daži no dabas ir neuzņēmīgi. Dažkārt vesela iedzīvotāju daļa dziļi jūt, ka tai ir jārīkojas noteiktā veidā, lai gan kaimiņi to uzskata par dziļi aizskarošu un draudīgu uzvedību.

No kristīgās perspektīvas raugoties, šīs pārdomas varam attīstīt vēl tālāk. Kad Dievs darbojās Mesijā Jēzū, Viņš ne tikai pilnībā atklāja Sevi, bet arī to, kāda ir patiesa cilvēka dzīve – un izrādās, ka tā ir dziļi pašaizliedzīga dzīve. Vienkārša sekošana fiziskā ķermeņa vai arī prāta vēlmēm novedīs Tevi pie bojāejas. (Ievēro, ka 3. pantā gan "miesa", gan "prāts" ir uzskatīti par briesmu avotiem: apustulis Pāvils ne mirkli neuzskata, ka prāts ir morāli "augstāks" par ķermeni.) 
Problēma tomēr ir šāda: pat ja Tu to apzinies – ko patiesībā Tu vari ar to darīt? Ja Tu jau esi "miris" (izmantojot līdzību no mana stāsta – brauc pa nepareizo ceļu, bez cerības pagriezties, nemaz nerunājot par atpakaļgaitu, un, acīmredzot, automašīnai nav bremžu, kas ļautu apstāties), tad kāda var būt cerība?

Pirms apskatīsim apustuļa Pāvila atbildi, pārdomāsim vēl kādu šīs problēmas dimensiju. Šīs vēstules 2. nodaļas 2. pantā apustulis Pāvils parāda, ka ir spēki, kas Tevi velk, vilina, pat piespiež doties nepareizā virzienā.
Pirmkārt, tas ir pašreizējais laikmets: pasaule, kāda tā ir tagad, nav tāda, kādu Dievs to ir iecerējis. Tas, kas šķiet pareizi, īpaši tiem, kas vienkārši "iet pa straumi" šajā grēka pilnajā pasaulē, patiesībā nav pareizi.
Otrkārt, ir kāds garīgās varas 'valdnieks'. Šķiet, ka tas ir apustuļa Pāvila veids, kā runāt par sātanu/velnu (vai kā mēs to arī nosauktu). Apustulis saka, ka šī 'garu valdnieka' nāvējošās idejas, viņa plāni, kā apgānīt Dieva skaisto radību un (jo īpaši) sabojāt Dieva tēlu nesošos cilvēkus, darbojas ap mums. Šo mūsdienu "kultūras" ideju spēku un ietekmi var sajust mūsu darba vietās un koledžās, mākslā un pasākumos. Sātans ir gars, kas darbojas caur cilvēkiem, kuri neredz vajadzību rīkoties savādāk.

Iespējams, visnopietnākais, ko apustulis Pāvils šeit norāda, ir tas, ka mēs - citiem vārdiem sakot “jūdu ticīgie” - šajā ziņā īpaši neatšķīrās no pagāniem. Kad viņš 1. un 2. pantā saka "jūs", atsaucoties uz ne-jūdu pasauli, tas nenozīmē, ka viņš atstāj aizbildināšanās iespēju, kurā jūdi var teikt: "Ak, bet mēs esam citādi”… (šo ideju vari pārdomāt vārda "jūdu" vietā ievietojot "īsten-ticīgie" vai "manas baznīcas apmeklētāji" un "ne-jūdi vietā – "savādāk domājošie").

Kāds tad ir risinājums?
Ja problēma ir tā, ka visas sabiedrības pieņemtā un ierastā uzvedība ved cilvēci pa strauju ceļu uz nāvi - galīgo savas cilvēcības iznīcināšanu -, tad Dieva sniegtā atbilde ir ceļš cauri nāvei uz pilnīgi jauna veida dzīvi. Tas, protams, tiek panākts caur Jēzus, Ķēniņa, nāvi un augšāmcelšanos.

Kā šie notikumi ar Kristu ietekmē citus cilvēkus?
Jau šīs vēstules 1. nodaļā apustulis Pāvils izklāsta ideju, ka cilvēki, kuri tic Jēzum, ir kaut kādā veidā “Viņā” (tā, ka tas, kas attiecas uz Jēzu, attiecas arī uz viņiem). Viņš ir augšāmcēlies - un viņi arī ir augšāmcēlušies! Viņš ir godībā, debesu valstībā - un viņi arī! Tā ir visu viņu (to, kas pieder Jēzum) dzīves noslēpumainā jauna realitāte.
Galvenais, ko apustulis Pāvils vēlas uzsvērt visā šajā sakarā, ir apbrīnojamā, gandrīz neticamā, brīnišķīgā Dieva žēlastība. Četros īsos pantos viņš to pasaka tik dažādos veidos. Dievs ir bagāts žēlsirdībā; Viņš mūs ir mīlējis ar apbrīnojamu mīlestību; Viņa bezgalīgā žēlastība mūs ir izglābusi; Viņa žēlastība ir neaprakstāma; Viņš mūs ir apveltījis ar īpašu labvēlību.

Protams, daudzi cilvēki, kas ar lielu ātrumu dodas nepareizā virzienā, nevēlas šādi domāt par Dievu. Gluži tāpat kā tas ir ar cilvēkiem, kas izbauda savu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, nepatīk, ja kāds viņiem saka, ka viņi brauc pārāk agresīvi un pārāk ātru un vispār dodas nepareizā virzienā. Viņi negrib dzirdēt, ka drīz vien var nokavēt pēdējo iespēju apgriezties un doties atpakaļ.

Tomēr mums nevajadzētu koncentrēt savu uzmanību uz to. 
Galvenais šajā pārrunājamajā tēmā, kā vienmēr, ir pats Jēzus. Ignorē, noliec malā Jēzus augšāmcelšanos un nekam vairs nav jēgas – ceļš uz nāvi ir vienīgais ceļš, kas pastāv. Taču, ja mēs Jēzus augšāmcelšanos atkal ieliksim šajā attēlā, tad viss uzreiz kļūst vienkāršs un skaidrs.
Pirmkārt, ir arī cits ceļš (ne tikai ceļš uz nāvi).
Otrkārt, Tu tiec aicināts pagriezties un doties pa to.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 18. februāris

Ciešanas pareizas rīcības dēļ

(1Pēt 3:18-22) Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki. 
Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk man nepatīk lietas, kas pēc to iegādāšanās ir jāsaliek kopā, sekojot sarežģītām instrukcijām un shēmām. Daļēji šī mana nepatika ir saistīta ar uztraukumu, ka es, iespējams, kļūdīšos, salocīšu vai pieskrūvēšu kaut ko tur, kur tas nebija paredzēts, un visu sabojāšu. Šī bažām pievienojas arī neuzticēšanās: dažkārt instrukcijas un shēmas ir ne tikai neskaidras, bet pat neprecīzas. Dažkārt tajās ir aprakstīts cits priekšmets, kas ir līdzīgs, bet nav identisks tam, ko mēģinu samontēt. 
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?

Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.

Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.

Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?

Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).

Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.

1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.

Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.

Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.

Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.

Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

trešdiena, 2024. gada 14. februāris

Izsludiniet trauksmi

(Jl 2:1-2,12-17) Pūtiet Ciānā ragu, 
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt uz zemes,
jo nāk Kunga diena –
tā tuvu!
Tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena […]
Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
[…]
Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
taupi, Kungs, savu tautu…! 
“Pūtiet Ciānā ragu, taurējiet manā svētajā kalnā…”
Ikvienam no mums ir brīži, kad mūsu dzīve mainās uz visiem laikiem: kad kāds piedzimst vai nomirst, vai kad gūst kādu nopietnu savainojumu, vai kad ir veselības problēmas, kas apdraud dzīvību. Tie ir tādi brīži, kad mūsu pašu cilvēcība un mirstība tiek mums ‘skaļi' atgādināta, kad nenoliedzami atklājas cilvēka dzīves trauslums. Un nevaru nepamanīt, cik bieži šie brīži ir saistīti ar slimnīcām.
Un tad ir cilvēki, kas strādā ar tiem, kuru dzīves šādi mainās: neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, ātrās palīdzības ārsti un medmāsas, kā arī citi veselības aprūpes darbinieki katru dienu saskaras ar nāvi.
Veselības aprūpes darbinieki redz, kā viņu pašu vecuma cilvēki pēkšņi mirst nelaimes gadījumos un ātrdarbīga vēža dēļ, un ir spiesti atcerēties un pārdomāt arī savu mirstību. Iespējams, viņi labāk nekā mēs visi saprot Pelnu trešdienas vēsts patiesību – mēs esam putekļi un dzīve ir tik ļoti trausla.

Vecās Derības lasījumā pravietis Joēls aicina ļaudis: "Pūtiet ragu (vai bazūnes - citos tulkojumos) Ciānā, […] svētajā kalnā, lai trīc visi…” Senatnē laiku pa laikam ķēniņi izsludināja gavēni, īpašu laiku, kad visa sabiedrība saplēsa savas drēbes, uzbēra pelnus uz galvas t.i. nožēloja savus grēkus. Bet šeit, Joēla vēstījumā, tas ir Dievs, nevis cilvēks, kurš aicina uz gavēni. Tas ir domāts kā modinātāj zvans: jūs nevarat tā turpināt, kā līdz šim. Jūs nevarat tā turpināt!
Pamosties. Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.

Mūsdienu pasaulē var šķist mazliet drūmi pavadīt dienu, runājot par nāvi un vēl jo vairāk par grēku. Grēks nav populārs mūsdienu jēdziens.
Pārāk bieži "grēks" tiek reducēts līdz raizēm, ka varbūt Jēzus šajā brīdī vēro jūs no debesīm un tāpēc dzirdēs jūs izsakām kādu sliktu vārdu. Ja mēs runājam tikai par relatīvi nenozīmīgiem pārkāpumiem (vai ne-pārkāpumiem, kurus kādi cilvēki uzskata par pārkāpumiem), ko izdarījuši kādi atsevišķi slikti cilvēki, mēs pazaudējam izpratni pat to, kas tieši ir "grēks". Gandrīz ikvienam no mums ir psiholoģiska vajadzība saņemt piedošanu, kad esam izdarījuši kaut ko sliktu, tomēr mēs parasti par grēku domājam tikai kā par individuālu, nevis kopēju, korporatīvu.
 
Lietas pasaulē nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Un tā ir katra no mums un mūsu visu kopā problēma.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēkiem bieži vien nākas bēgt no vardarbības, kur daudziem cilvēkiem nav pieejams tīrs ūdens vai pietiekami daudz pārtikas, kur tik daudziem nākas dzīvot bailēs. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda alkatība, mēs esam izklaidīgi, un mēs kaut ko ņemam vērā tikai tad, ja tas saskan ar mūsu iepriekš iedomātām sajūtām un uzskatiem. Mēs visi esam veicinājuši to, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Mums ir nepieciešams pamosties. Mums ir jāmainās.
Pūtiet bazūni Ciānā. Sludiniet trauksmi Dieva svētajā kalnā.

Izmaiņas patiešām varētu sākties ar uzmanības pievēršanu. Dzīve ir tik, tik trausla. Mēs visi - kolektīvi un individuāli - varam būt daudz tuvāk globālai katastrofai, nekā mums šķiet. Mums būtu labāk apdomāt, ko darām, dzīvot gudri un izbaudīt laiku, kas mums ir dots.
Pelnu trešdienā mēs esam aicināti pievērst uzmanību un atcerēties, ka mēs esam pīšļi un putekļi. Mūsu ķermeņiem šeit virs zemes nav spējas dzīvot mūžīgi.
Lielā gavēņa laikā Dievs mūs aicina palēnināt dzīves tempu. Dzīvot apzinīgi. Mēs galu galā dzīvojam pasaulē, kurā mums ir nepārtraukta piekļuve informācijai; mūsu tālruņi un datori tik bieži pieprasa mūsu uzmanību. Ja tā arī nav ierīce, kas paņem mūsu uzmanību, tad, iespējams, tas ir kaut kas cits: darbs, cilvēki, projekti.

Palēniniet tempu.
Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.
Pūtiet Ciānā. Svētiet gavēni.
Pelnu trešdiena ir tāpēc, lai atgādinātu mums to, ko mēs vienmēr zinām, bet reti atzīstam: mēs esam ņemti no pīšļiem, un mēs atgriezīsimies putekļos. Mēs esam mirstīgi.

Bet man ir laba ziņa – Mēs esam Dieva mīļie putekļi.
Tāpēc pamodīsimies. Palēnināsim savu dzīves tempu, pirms ir par vēlu. Rūpīgāk ieklausīsimies Dieva balsī. Šis varētu būt brīdis, kas izmainīs Tavu dzīvi; brīdis, kas aicina pievērst uzmanību: kādu dienu viss būs citādi.
No putekļiem Tu esi nācis, putekļos Tu atgriezīsies. Mēs esam putekļi, bet mēs esam mīļie putekļi, kuriem dota mīlestība, žēlastība un svētība. Tāpēc pievērsīsim uzmanību, ieklausīsimies tajā, ko Dievs vēlas mums katram teikt, kamēr esam šeit uz zemes, pirms Viņš mūs sauc uz debesu mājām (kur tad būsim Dieva mīlošā klātbūtnē). Paldies Dievam. Āmen.

svētdiena, 2024. gada 11. februāris

Transfigurācija

(Mk 9:2-9) Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 
Es šodien labi atceros to sajūtu, kāda tā man bija pirms apmēram 45 gadiem, kad es skolā pirmo reizi ieskatījos mikroskopā. Tas, kas līdz tam šķita garlaicīgs auga mizas gabaliņš, pēkšņi kļuva kaut kas apbrīnojams, pilns rakstu, krāsu un dzīvības. Pēc tam es nekad vairs neskatījos uz lietām tāpat kā agrāk; tagad visam manās acīs ir potenciāls būt kaut kam vairāk, nekā tas šķiet.
Tas pats notiek arī citās jomās. Teleskops pārvērš nakts debesis par apbrīnas un spēka pilnu pasauli. Labs aktieris var šķietami nenozīmīgu teksta rindiņu pārvērst par dziļu un aizkustinošu skaistuma un atklāsmes ainu.

Ja Tev ir līdzīga pieredze, tad pamēģini šo sajūtu paturēt, domājot par šodienas evaņģēlija lasījumu. Stāsts par Jēzus "apskaidrošanu" jeb "pārveidošanos" apraksta šķietami reālu notikumu. Taču tādu notikumu, kurā Pēteris, Jēkabs un Jānis pēkšņi saskārās ar kaut ko ārpus ikdienas realitātes.

Ir pietiekami viegli (un viņi paši to droši vien zināja) noraidīt šādu pieredzi kā halucināciju. Ebreju Svētie Raksti un tradīcijas stāsta par dažādiem šādiem notikumiem, kad ikdienišķības plīvurs, kas parasti neļauj mums saskatīt ārpus mūsu trīsdimensiju realitātes, tiek atvilkts un atklājas kaut kas daudz varenāks. Lielai daļai no mums šādas pieredzes nav bijušas; taču, ja vien mēs neļaujam skeptiķiem mūs iebiedēt, ir skaidrs, ka šāda veida piedzīvojumi dažiem cilvēkiem patiešām ir bijuši (parasti pilnīgi negaidīti) un ka tie cilvēki parasti uzskata piedzīvoto par ko ārkārtīgi svarīgu un dzīvi mainošu.

Trīs šī īpašā (evaņģēlija aprakstītā) notikuma liecinieki, protams, bija nobijušies. Pēteris izteica pirmo, kas viņam ienāca prātā, neskaidri cenšoties kaut kā pagarināt šo fantastisko atklāsmi. Viņa neveiklā ierosinājuma dīvainība pati par sevi ir spēcīgs pierādījums stāsta patiesumam. Neviens, kas izdomātu šādu piedzīvojumu, neizdomātu tik komisku momentu, šādi nostādot sevi neērtā situācijā.

Bet ko mēs varam teikt? Vai mēs varam paskatīties uz visu šo notikumu (kā Jēzus iepriekš bija mudinājis Pēteri) ne tikai no cilvēciskā, bet arī no Dieva viedokļa? Ar piesardzību un pazemību mēs varam mēģināt.

Varam atkāpties soli atpakaļ.
Kā ir attīstījušies evaņģēlijā stāstījumā aprakstītie notikumi? Jēzus, metaforiski izsakoties, ir vadījis mācekļus augšupejošā piedzīvojumu kalnā. Viņi ir atklājuši jaunu skatījumu uz Dieva valstību. Ar neparastām darbībām un mulsinošiem, bet dziļiem vārdiem Jēzus ir atklājis viņiem, ko Dievs ir iecerējis. Tie, kas nav Jēzus mācekļu skaitā, skatās un skatās, bet neko īsti neredz un nesaprot. Bet mācekļi sāk lēnām nojaust Dieva valstības iekšējo realitāti un galveno patiesību, ka - lai gan Jēzus neizskatās tāds, kādu viņi būtu gaidījuši! - Viņš patiešām ir Mesija. Līdzšinējais evaņģēlija stāsts ir par tādu kā acu atvēršanos par to, kas ir Jēzus un kas ir Dieva valstība.

Tagad Jēzus burtiski ved savus mācekļus uz augstu kalnu, un notiek kaut kas līdzīgs 'acu atvēršanai', taču jau pavisam citā līmenī. Rietumu kultūra arvien vairāk apzinās to (ko lielākā daļa citu kultūru nekad nav aizmirsušas), ka pasaulei, kurā mēs dzīvojam, ir daudz slāņu, daudz dimensiju, un ka dažkārt šīs dimensijas, kas parasti ir apslēptas, var atklāties. Tad, līdzīgi kā bērns pie mikroskopa, mēs varam uz mirkli ieskatīties citā realitātē un pēc tam visu dzīvi redzēt citādi.

Tieši tā tas notika uz šī kalna. Kāda bija Jēzus darba iekšējā realitāte? Viņš turpināja un pabeidza dižā pravieša Elijas un senatnes dižākā tautas līdera Mozus uzdevumus. Interesanti, ka abi pieminētie ebreju sentēvi bija savas dzīves noslēgumā tā kā pazuduši, nevis miruši parastā veidā, savu ģimeņu un draugu lokā. Par viņiem bija izveidojušās leģendas (ka viņi kaut kādā veidā tika pasargāti no parastās nāves). Tagad viņi atkal parādās, ikdienišķības plīvurs uz mirkli ir atsedzies, un Jēzus ir kopā ar viņiem mirdzošā spožā gaismā.

Cilvēki bieži vien līdz galam nesaprot, ko nozīmē šeit aprakstītais notikums. Tā nav Jēzus dievišķības atklāsme; ja tā būtu, tad arī Elija un Mozus būtu dievišķi (evaņģēlists Marks noteikti nevēlas, lai mēs tā domājam).
Drīzāk, kā liecina līdzīgas mistiķu pieredzes dažādos laikmetos un kultūrās, tā ir zīme, ka Jēzus ir pilnībā pārņemts, apveltīts ar Dieva mīlestību, spēku un valstību tā, ka tā aptvērusi visu viņa būtību ar gaismu, līdzīgi kā mūzika pārveido dažas dzejas rindas par dziesmu. Tā ir zīme, ka Jēzus ne tikai teoretizē par Dieva valstību, bet ka Viņš runā un dara kaut ko reālu. Tā ir zīme, ka Viņš patiešām ir patiess pravietis, patiess Mesija.
To arī saka debesu balss. Jēzus ir Dieva īpašais, mīļotais dēls. Elija un Mozus bija ļoti svarīgi (lai sagatavotu ceļu), bet Jēzus pabeigs viņu darbu.

Vēl ir interesanti ieverot, ka Jēzus saviem mācekļiem saka, lai neatklāj to, ko ir redzējuši. Šoreiz Viņš viņiem nosauc mīklainu laika posmu – līdz “Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem”. Nav pārsteidzoši, ka tas viņus mulsina. Tā laika jūdu izpratnē "augšāmcelšanās" notiks ar visiem taisnajiem laika beigās, nevis ar vienu cilvēku pirms visiem pārējiem. Ko Jēzus bija domājis, sakot, ka "Cilvēka dēls" augšāmcelsies no mirušajiem, kamēr viņi vēl dzīvos parastu dzīvi? Evaņģēlista Marka lasītāji jau zina par Jēzus augšāmcelšanos, bet stāsta varoņi to noteikti nezināja un negaidīja. Līdzīgi kā daudz kas no Jēzus teiktā, tas palika noslēpumains un mīklains līdz pat Krusta notikumam.

Tas viss var palikt līdz galam neizprotams arī mums. Mēs parasti nepiedzīvojam tik dramatiskas lietas kā šis stāsts. Taču ikviens no mums ir aicināts darīt to, ko teica debesu balss: Klausiet Jēzu, jo Viņš ir Dieva mīļotais dēls.
Un, mācoties klausīties (pat ja reizēm nobīstamies un izsakām nesakarīgas idejas), mēs varam atklāt, ka kādā brīdī mūs negaidīti pārņem godība, stiprinot mūs (tāpat kā mācekļus toreiz) visam turpmākajam dzīves ceļam.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 28. janvāris

Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti

(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. 
2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.

Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.

58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”

Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.

Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.

Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.

Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.

Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.

Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 21. janvāris

Mīlestības centrālais aspekts kristīgajā dzīvē

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” 
Mīlestība ir kristīgās ticības "DNS". Dievs ir Mīlestība, un Kristus mīlestība mūs, dažādus cilvēkus, ir sapulcinājusi kopā. Mēs atrodam savu kopīgo identitāti Dieva mīlestības pieredzē un, ja mēs vēlamies atklāt Kristus mīlestību pasaulei ap mums, tad visveiksmīgākā evaņģelizācijas metode ir parādīt kā mēs mīlam cits citu. 

Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību šajā gadā izvēlētajā fragmentā (Lk 10:25-37) Jēzus vēlreiz apstiprina tradicionālo ebreju mācību no 5.Mozus 6:5 – “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” un 3.Mozus 19:18 – “…mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Lasītajā evaņģēlija fragmentā dzirdam kā kāds, juridisku izglītību ieguvis cilvēks, uzreiz jautā Jēzum: "Bet kas ir mans tuvākais?". Jautājums par to, cik tālu jāsniedzas Bībelē noteiktajam mīlestības pienākumam, ir bijis diskusiju temats visos laikos. Tradicionāli tika uzskatīts, ka šis pienākums attiecas uz tautiešiem (tātad ebrejiem) un tiem ārvalstniekiem, kas pastāvīgi dzīvo Israēla valstī. Vēlāk, sākoties svešu varu iebrukumiem, skaidrojums mainījās. Parādījās ideja, ka šis bauslis neattiecas uz okupācijas varu un iebraucējiem cittautiešiem. Ar laiku, kad pat jūdaismā radās dažādi novirzieni, dažkārt to saprata kā attiecināmu tikai uz savu konkrēto frakciju jeb ticības biedru kopu. Tādēļ jautājums, ko rakstu zinātājs uzdeva Jēzum, ir provokatīvs. Jēzus atbild uz šo jautājumu ar līdzību, kas ilustrē mīlestību, kura sniedzas tālu pāri sagaidītajām robežām.

Daudzi agrīno kristiešu autori, piemēram, Origens, Klements no Aleksandrijas, Jānis Hrizostoms un Augustīns, šajā līdzībā saskatīja paša Dieva plānu pasaules glābšanai. Viņi aprakstīja vīru (kas no Jeruzalemes devās ceļojumā) kā Ādama - t. i., visas cilvēces - prototipu, kas no paradīzes nokāpj uz šo pasauli ar visām tās briesmām un problēmām, un laupītājus - kā naidīgos pasaulīgos zemes spēkus, kas mums uzbrūk. Viņi saskatīja pašu Kristu kā to garāmgājēju, kurš līdzjūtības vadīts nāca palīgā mirstošajam cilvēkam, pārsēja brūces un nogādāja viņu drošībā krodziņā (kuru viņi uzskatīja par Baznīcas tēlu). Samarieša apsolījums atgriezties tika uzskatīts par Kunga Jēzus apsolījumu atkal atnākt.

Kristieši ir aicināti rīkoties līdzīgi Jēzum – tātad mīlēt tā kā Labais Samarietis, izrādot žēlsirdību un līdzjūtību tiem, kam tas ir nepieciešams, neatkarīgi no viņu reliģiskās, etniskās vai sociālās identitātes. Nevis kopīgas intereses vai radniecības saites ir tās, kam vajadzētu mudināt mūs nākt palīgā viens otram, bet gan mīlestība pret savu “tuvāko”. Tomēr “tuvākā mīlestības” ideja, ko Jēzus izvirza mūsu pārdomām, mūsdienu pasaulē ir sarežģīta ideja. Kari daudzos reģionos, nelīdzsvarotība starptautiskajās attiecībās un nevienlīdzība, ko rada Rietumu lielvaru vai citu ārējo spēku uzspiestas strukturālas korekcijas, kavē mūsu spēju mīlēt kā to darīja Jēzus. Bet tieši mācoties mīlēt citam citu neatkarīgi no mūsu atšķirībām, kristieši var kļūt par tādiem kaimiņiem kā samarietis no šī Evaņģēlija stāsta.

Evaņģēlijos mēs atrodam Jēzus lūgšanu par to, lai visi Viņa sekotāji būtu vienoti (skat. Jņ 17:21), tādēļ nedrīkstam zaudēt cerību vai pārstāt lūgt un strādāt vienotības idejai. Mūs taču vieno mīlestība uz Dievu Kristū un pieredze, ko gūstam, iepazīstot Dieva mīlestību pret mums. Šo ticības pieredzi mēs atpazīstam viens otrā tad, kad mēs kopā lūdzamies un kalpojam Dievam. Tomēr baznīcu savstarpējās attiecībās tas joprojām ir izaicinājums. Dažādu konfesiju savstarpējo nesaskaņu un zināšanu trūkums, dažādas intereses un aizdomas vienam par otru var vājināt apņemšanos iet ekumenisma ceļu. Daži var būt noraizējušies, ka ekumenisms var novest pie konfesionālās identitātes zaudēšanas un kavēt “manas” baznīcas izaugsmi. Šāda sāncensība starp baznīcām ir pretrunā Jēzus lūgšanai. Līdzīgi kā priesteris un levīts lasītajā evaņģēlija fragmentā, kristieši bieži vien baiļu dēļ palaiž garām iespēju iepazīties ar ticības brāļiem un māsām. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību mēs lūdzam Kungu Jēzu nākt mums palīgā, kopt mūsu brūces un tādējādi ļaut mums iet pa ekumenisma ceļu ar pārliecību un cerību. 

Aizgūts no – Dicastery for Promoting Christian Unity
Commission on Faith and Order of the World Council of Churches 

svētdiena, 2024. gada 7. janvāris

Jēzus kristība

(Mk 1:9-13) Tajās dienās Jēzus atnāca no Galilejas Nācaretes, un Jānis viņu kristīja Jardānā. Un tūlīt, no ūdens izkāpdams, viņš ieraudzīja debesis atveramies un Svēto Garu kā balodi uz sevi nolaižamies. Un balss atskanēja no debesīm: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts." 
Un Gars viņu tūlīt aizdzina tuksnesī. Jēzus bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans viņu kārdināja; viņš bija kopā ar zvēriem, un eņģeļi viņam kalpoja. 
Es lasīju par kādu slavenu kinorežisoru, kurš bija ilgstoši iesaistījies milzīgu juridisku strīdu procesā ar savu ilggadējo mentoru un skolotāju. Jaunais vīrietis vienkārši nespēja izturēt kritiku un galu galā sāka ienīst cilvēku, kurš viņam bija tik daudz palīdzējis. Kad viss šis process bija beidzies, kāds tuvs draugs rezumēja patieso problēmu – "runa ir par tādām kā neveiksmīgām tēva un dēla attiecībām, kurās viņš meklēja tikai apstiprinājumu un mīlestību”. 

Tā tas notiek visu laiku - ģimenēs, darbavietās, visur. Mūsu pasaulē aug tik daudzi bērni, kuriem tēvi nekad nav teikuši (vai nu vārdos, vai skatienā, vai apskāvienos): "Tu esi mans mīļais bērns", nemaz nerunājot par: "Es priecājos par tevi." Un tas ir ļoti svarīgi. Rietumu kultūras pasaulē pat tie tēvi, kuri to domā savā sirdī, bieži vien ir pārāk kūtri vai kautrējas, lai pateiktu saviem bērniem, cik ļoti priecājas par viņiem. Savukārt tik daudzi, diemžēl, iet pilnīgi pretēju ceļu: dusmīgas balsis, rūgti noraidījumi, durvju aizciršana...

Visu kristīgo evaņģēliju varētu apkopot šajā vienā atziņā: kad Dievs skatās uz mums, uz katru kristītu un ticīgu kristieti, Viņš saka mums to pašu, ko tajā dienā teica Jēzum. Viņš mūs redz nevis tādus, kādi esam paši par sevi, bet tādus, kādi esam Jēzū Kristū. Dažreiz tas mums šķiet neiespējami; īpaši tiem, kuri nekad nav saņēmuši šāda veida atbalstu no saviem vecākiem, taču tā ir taisnība – Dievs skatās uz mums un saka: "Tu esi mans dārgais, mīļais bērns, Es priecājos par tevi." Pamēģini lēnām izlasīt šo teikumu, sākumā ierakstot savu vārdu, un klusi pārdomā, ka Dievs Tev to teica gan kristībās, gan kopš tā laika katru dienu.

Kā tas notiek? Lai to izskaidrotu, būtu nepieciešams viss Jaunās Derības stāsts, jo īpaši Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Bet tieši par to ir kristīgais evaņģēlijs.

Tas ir patiess viena vienkārša, bet ļoti nozīmīga iemesla dēļ: Jēzus ir Mesija, un Mesija pārstāv savu tautu. Tas, kas attiecas uz viņu, attiecas arī uz viņiem. Vārds "Mesija" nozīmē "svaidītais"; un mūsu šis dienas lasījums stāsta par to, kā Jēzus tika svaidīts ar Svēto Garu, iezīmēts kā Dieva dēls. Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" vairākos Bībeles pantos, tostarp tajā, kuru, šķiet, šeit atkārto debesu balss (Ps 2:7). Lai gan pirmie kristieši diezgan ātri saprata, ka Jēzus ir Dieva dēls vēl dziļākā nozīmē, viņi cieši turējās pie Viņa mesiānisma. Tieši tāpēc, ka Jēzus bija un ir Mesija, Dievs viņiem, tāpat kā šodien mums, teica to, ko Viņš teica Jēzum kristībās. Un bez šī Dieva vārda viss, ko mēs bieži vien dzirdam savā prātā, patiesībā nav svarīgi.

Evaņģēlists Marks stāsta šo stāstu visai svinīgā valodā, kas ir atbalss Vecajai Derībai: "Tā tas notika"; "Viņš redzēja debesis atvērtas". Ja mēs atgriezīsimies pie Bībeles Vecās Derības, mēs sapratīsim, ko nozīmē "redzēt debesis atvērtas". Tas nenozīmē, ka Jēzus ieraudzīja mazas atvērtas durvis kaut kur augstu debesīs. 'Debesis' Bībelē nozīmē Dieva dimensiju aiz parastās realitātes. Tas drīzāk ir tā, it kā neredzams priekškars tieši mūsu priekšā pēkšņi būtu atvēries tā, ka koku un puķu, vai ielu un ēku, vai Jēzus gadījumā upes, smilšainā tuksneša un pūļa vietā, mēs stāvam pavisam citas realitātes priekšā.

Liela daļa kristīgās ticības ir saistīta ar mācīšanos dzīvot saskaņā ar šo atšķirīgo realitāti pat tad, ja mēs to neredzam. Dažreiz izšķirošos dzīves brīžos priekškars tiek atvilkts, un mēs redzam vai dzirdam, kas patiesībā notiek; bet lielāko daļu laika mēs staigājam ticībā, nevis ar to, ko redzam fiziski. Viena no lietām, ko evaņģēlists Marks mums saka ar to, kā viņš ir uzrakstījis savu evaņģēliju, ir tas, ka, aplūkojot un lasot par visu Jēzus dzīvi, mums tā tas ir jāsaprot. Viņš saka, aplūkojiet šo stāstu, aplūkojiet šo dzīvi un mācieties tajā saskatīt un sadzirdēt debesu vīziju, debesu balsi. Iemācieties dzirdēt šos vārdus, kas adresēti jums pašiem. Ļaujiet, lai tie jūs izmaina, veido jūs, dara jūs par kaut ko jaunu, par ko tādu, kādu Dievs vēlas, lai jūs būtu. Atklājiet šajā stāstā parasti apslēpto Dieva pasaules debesu dimensiju.

Ikviens agrīnais kristietis, lasot šo evaņģēlija fragmentu, protams, arī ticētu, ka viņu pašu kristība Jēzū bija brīdis, kad viņiem aizkars tika atvilkts un šie vārdi viņiem tika sacīti. Mūsdienu baznīcā mums ir jāatrod veids, kā to iedzīvināt ar savu kristību praksi un mācību par to.

Kad mēs to darīsim, mēs, tāpat kā Jēzus, būsim sagatavoti, lai tiktu sūtīti tuksnesī. Jēzus došanās tuksnesī patiesībā simboliski atkārto lielo Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes un ceļojumu caur tuksnesi uz apsolīto zemi. Ceļš, pa kuru Jēzum ir jāiet tāpēc, ka Viņš ir Dieva mīļais dēls, ir ceļš, kas ved cauri sausiem un putekļainiem ceļiem, cauri kārdinājumiem un šķietamām neveiksmēm. Tā tas būs arī mums. Ja mēs sākam šo ceļu, iedomājoties, ka mūsu Dievs ir bargs, dusmīgs, draudīgs tēvs, kas gatavs uz mums kliegt, aizsist durvis vai izmest mūs uz ielas (jo mēs neesam līdz galam izpildījuši Viņa uzdevumu), mēs cietīsim neveiksmi pie pirmā kārdinājuma čuksta. Bet, ja mēs atcerēsimies balsi, kas teica šos spēcīgos mīlestības vārdus, mēs atradīsim ceļu tam cauri.

Tad vēl kāda interesanta nianse šajā stāstā. Evaņģēlists Marks stāsta, ka Jēzus bija "kopā ar savvaļas zvēriem". Viņš nepaskaidro, vai tie ir draudīgi, vai arī tā ir jaunās radīšanas zīme (ar Jēzu kā otro Ādamu jaunajā Ēdenes dārzā?), vai varbūt abas idejas kopā. Taču tur bija arī eņģeļi. Viņiem nebija jācenšas kaut kā pasargāt Jēzu no sātana pārbaudījumiem, bet viņi bija tur, lai apliecinātu, ka Viņa mīļais Tēvs Viņu sargā, ir kopā ar Viņu, mīl Viņu, darbojas caur Viņu, izlejot Savu Garu visu laiku Viņā un caur Viņu.

Uzticēšanās ceļš, ko gāja Jēzus, ir ceļš, kas jānoiet visiem Viņa ļaudīm, un Viņš varēja to darīt, jo bija dzirdējis mīlestības vārdus, dzīvības vārdus.

Arī Tu tos savā kristībā (iesvētībā!) esi dzirdējis! 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 31. decembris

Evaņģēlijs, kas uzrunā mūs katru personīgi

(Lk 2:21-40) Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 
Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. 
Vai esi vērojis, kā gleznotājs uzsāk darbu pie jaunas gleznas? Droši vien ir dažādas pieejas, bet tas (ko es esmu redzējis) parasti sākas ar skici. Ar ātri novilktām nekrāsainām līnijām tiek sagatavota kompozīcija gleznai, kura tajā brīdī ir mākslinieka iztēlē. Un tad, ja ir pietiekami daudz pacietības, Tev beigu beigās īstajā brīdī ir iespēja ieraudzīt – tur, kur pirms tam bija tukšs audekls vai kartons ar šķietami vienkāršām līnijām, tagad ir krāsu un formu burzma, kas stāsta stāstu un tajā pašā laikā apbur un sajūsmina.

Arī evaņģēlists Lūka ir ieskicējis kāda attēla aprises. Viņš ir uzvilcis dažas līnijas. Kādas krāsas viņš izmantos, lai to visu aizpildītu? Kādu stāstu viņš pastāstīs un kādu brīnumainu dzirksti tam visam piešķirs?

Attēlots tiek Jēzus kā patiesais pasaules valdnieks: Kungs, Mesija, Glābējs, īstais pasaules Valdnieks Romas imperatora vietā. Cik viegli būtu šo ainu piepildīt ar mirdzošām, karaliskām krāsām, radot mums priekšstatu par nākotnes godību, varenību un spēku.

Bet evaņģēlists Lūka rīkojas pretēji. Viņš izvēlas drūmas krāsas; un jo vairāk viņš strādā pie šīs ainas, jo vairāk mēs saprotam, ka šī ir cita veida valstība nekā imperatora Augusta Cēzara valstība. Jēzus patiešām ir tas, ko Dievs bija apsolījis; taču Lūka mūs brīdina – viss neizskatās tā, kā cilvēki to bija gaidījuši.

Dieva tauta piedzīvo ciešanas atkal un atkal. Ir kāds Simeons, kurš gaida, kad Dievs mierinās savu tautu. Ir kāda Anna, kura kopā ar daudz cilvēkiem gaida Dieva tautas atbrīvošanu. Viņi abi dzīvo pacietīgas cerības pasaulē, kur ciešanas ir kļuvušas par dzīvesveidu. Tagad šķiet, ka Dieva ieceltais Pestītājs ar šīm ciešanām tiks galā, pats tās uzņemoties (Simeons izrunā tumšus vārdus par pretestību un par zobenu, kas caururbj arī Marijas sirdi).

Evaņģēlists Lūka saka, ka tas ir veids kā Dieva valstība stājas pretī pasaules valstībai. Lūka aicina mūs visa stāsta gaitā vērot, kā pravietojumi piepildās. Jēzus māte Marija ar šausmām vēros, kā viņas dēlu noraida tā pati pilsēta, kurai Viņš piedāvā miera ceļu, tie paši cilvēki, kurus Viņš ir nācis glābt. Visbeidzot, bērns, kurš, kā saka Simeons, "ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos,” pats iziet cauri nāvei un augšāmcelšanai, paņemot līdzi tautas un pasaules cerības un bailes.

Bet, ja evaņģēlists Lūka iekrāso šo ainu ar ciešanu tumšajām notīm, tad viņš arī parāda, ka šī bērna atnestā valstība nav domāta tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Simeons bija aptvēris patiesību, kas ir Vecās Derības pamatā (kuru, kā Lūka rūpīgi atzīmē, Jēzus un Viņa vecāki pildīja): kad pienāks Dieva noteiktais laiks, tad beidzot gaisma uzausīs visai pasaulei. Visas tautas, ne tikai jūdi, ieraudzīs to, ko Dievs atklāj - glābšanas plānu visiem cilvēkiem bez izšķirības. Tā būs patiesā jūdu tautas godība (ka tā ir bijusi apsolījuma nesēja, tauta, kurā un no kuras radīsies patiesais pasaules valdnieks): "gaisma atklāsies tautām un slava tavai tautai.” Tā, protams, nav tāda atklāsme, kādu gaidīja pasaule; nav tāda slava, kādu vēlējās ebreji, bet tomēr tā ir patiesa atklāsme un patiesa slava.

Evaņģēlists Lūka stāstam pievieno vēl vienu cilvēcisku dimensiju. Līdz pirmo divu nodaļu beigām gandrīz visi lasītāji būs atraduši kādu, ar kuru viņi var identificēties. Mēs esam satikuši vecāku pāri, kurš ir pārsteigts, ka viņiem beidzot ir bērns. Mēs esam redzējuši jauno meiteni, kas ir vēl vairāk pārsteigta, ka tik drīz viņai būs bērns. Tagad mēs vērojam ģimeni, kas kopā dodas uz Templi, lai upurētu noteikto upuri. Šajā ainā mēs ieraugam arī vecu vīru un vecu sievieti, kas gaida savu nāves brīdi, dienu un nakti lūdzot Dievu par Viņa tautas glābšanu. Lūka vēlas savā gleznā iesaistīt lasītājus jebkurā vecumā, jebkuros dzīves apstākļos. Neatkarīgi no tā, kas vai kur jūs esat, stāsts par Jēzu, sākot no silītes Betlēmē līdz tukšajam kapam un tālāk, var kļūt par jūsu stāstu.

Un kļūstot par mūsu stāstu, tas kļūst par mūsu aicinājumu. Katram ir sava loma Dieva plānā. Dažiem tā būs aktīva, acīmredzama, darbojoties sabiedrībā, varbūt sludinot evaņģēliju vai nesot Dieva mīlestību, lai atsauktos praktiskām pasaules vajadzībām. Citiem tā būs klusa, prom no sabiedrības redzesloka, uzticīgi lūdzot, lai Dievs rīkojas, piepildot savus apsolījumus. Daudziem tas būs abu veidu apvienojums, reizēm viens, reizēm otrs.

Marijai un Jāzepam tajā brīdī bija vajadzīgs Simeons un bija vajadzīga Anna; vecajam vīram un vecajai sievietei bija vajadzīgi viņi – viņi bija viņus gaidījuši un tagad pateicās Dievam par piepildīto apsolījumu.

Ar Jēzus piedzimšanu Dieva Valstība ir sākusi savu darbu, piesaistot visdažādākos cilvēkus jaunām attiecībām ar Dievu un sadraudzībai savā starpā. 
Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 24. decembris

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 
Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita