• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 29. janvāris

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 
Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 
Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to… 

svētdiena, 2023. gada 15. janvāris

Pateicība par Dieva žēlastību

(1Kor 1:1-9) Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. 
Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. 
Tas notika pirms daudz daudz gadiem. Man toreiz varēja būt ne vairāk kā astoņpadsmit gadi. Bija jāatgriežas mājās pēc kāda pasākuma, un izrādījās, ka kāds no maniem draugiem (kurš bija mazliet vecāks par mani, jau ar autovadītāja apliecību un arī automašīnu) varēs mani nogādāt mājās, jo viņam tas bija pa ceļam. 
Mums ceļā bija jāpavada apmēram stunda un mēs visu ceļu runājām par kādu meiteni, kuru es arī mazliet pazinu. Patiesībā jau runāja tikai viņš, jo viss, ko es teicu, bija apmēram tā: “Ahā… nu jā… kā tad…”. No vienas puses es biju nedaudz apmulsis par šo situāciju, bet jutos arī pagodināt, ka kāds gados vecāks par mani dalās savās pārdomās un pārdzīvojumos. Kādā brīdi viņš pat apstājās ceļmalā, lai nolasītu man priekšā vēstuli, kuru bija uzrakstījis šai meitenei un gatavojās nosūtīt. 

Manam atmiņu stāstam nav laimīgas beigas… jo viņi tomēr neprecējās. Bet es gribēju šo gadījumu pieminēt ar mērķi parādīt un uzsvērt, kā cilvēki vēlas runāt un domāt (dažreiz tas pat var šķist kā apsēstība) tikai par to, kas viņus patiesi uztrauc, nodarbina vai sajūsmina. Nepaies ilgs laiks, atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, pirms jūs atklāsiet, kas patiešām ir viņa visas uzmanības centrā. 

Ja mums būtu kādas šaubas par ko apustulis Pāvils bija sajūsmā, kas bija viņa pārdomu un uzmanības centrā, tad šī pirmā rindkopa vienā no viņa daudzveidīgākajām un garākajām vēstulēm mums to atklāj. Atkal un atkal tur parādās viens vārds. Patiesībā, mums kā Bībeles lasītājiem, ir svarīgi saprast, kam ir pieķērusies apustuļa Pāvila sirds, jo ir tik viegli lasīt šo viņa vēstuli kā argumentētu pamācību sarakstu, kurā viņš norāda korintiešiem darīt šo un nedarīt to, it kā viņa vienīgā rūpe būtu viņus pāraudzināt. 

Tā tas nav! Apustuļa Pāvila galvenā tēma gan šeit, gan visā viņa dzīvē un darbā bija vienkārši Jēzus Kristus. Jēzus vārds šajos deviņos pantos parādās astoņas reizes. Apustulis Pāvils, šķiet, nevar beigt runāt par Jēzu Kristu, jo bez Jēzus nekam citam viņa dzīvē nebija jēgas. Un tas, ko apustulis Pāvils visvairāk vēlas, ir, lai arī cilvēki Korintā saprot – kā tas ir, ka Jēzus Kristus ir visas jūsu dzīves, jūsu domu, jūsu iztēles centrā. 
Ja viņi to varētu aptvert, tad visi citi jautājumi atrisināsies paši. 

Jo īpaši apustulis vēlējās, lai Jēzus būtu viņa vēstules lasītāju pasaules un vēstures izpratnes centrā. Lielākā daļa kristiešu Korintā nebija ebreji, bet gan "pagāni". Viņi bija ticējuši dažādiem dieviem un dievietēm, taču viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka vēsture, pasaules attīstība kaut kur virzīsies un ka viņu pašu dzīve varētu būt daļa no šīs virzības uz priekšu, uz kaut ko labāku. Atkal un atkal apustulis Pāvils aicina ieklausīties šajā apbrīnojamajā idejā: tagad viņi ir iesaistīti viena patiesā Dieva, Izraēla Dieva, mīlestības un spēka Lielajā Plānā, kurš visai pasaulei ir atklājies caur Viņa Dēlu. Tāpēc Jēzus Kristus ir visa centrā. 

Paskatieties, kā apustulis ar dažām rakstāmspalvas kustībām ieskicē Korintas kristiešiem atklāsmes ainu – visa viņu dzīve tagad ir saistīta ar Jēzus dzīvi. Vispirms Dievs ir viņus izvēlējies Savam īpašajiem mērķim Ķēniņā Jēzū (tas ir tas, ko nozīmē 'svētīts' un 'svēts' – skat. 2.pants). Man, piemēram, nav daudz uzvalku, bet ir viens, ko es glabāju visrūpīgāk un uzvelku tikai visīpašākajos gadījumos. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt 'svētam'. Tātad Dievs ir izvēlējies cilvēkus īpašiem mērķiem; un tiek sagaidīts, ka attiecīgie cilvēki sadarbosies ar Viņu. 

Bet, tiklīdz ticīgie Korintā ir piekrituši būt 'svēti' jeb īpaši, viņi atklāj, ka ir daļa no lielas un augošas vispasaules ģimenes, ka ir māsas un brāļi visiem, kas "piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu". Apustulim Pāvilam šī vārda piesaukšana faktiski ir vienīgā pazīme, kas liecina par piederību šai ģimenei (lai gan jau viņa laikā un līdz pat mūsdienām daudzi ir mēģinājuši ieviest arī citas piederības pazīmes). Protams, ir jāsaprot, ko nozīmē "piesaukt Viņa vārdu”. Bībelē tas nozīmē ticēt un uzticēties Tam Kungam YHWH, Izraēla Dievam. 
Tāpēc ir svarīgi ieklausīties apustuļa Pāvila argumentos par to, kas patiesībā notiek: Jēzū, Senās Izraēla tautas patiesajā ķēniņā, pasaules patiesajā Kungā Neaptveramais Visvarenais Dievs ir kļuvis klātesošs šajā pasaulē, ieaicinot visus cilvēkus savā ģimenē. Dievs viņiem deva Savu 'žēlastību' ķēniņā Jēzū (4.pants). 'Žēlastība' ir viens no tiem vārdiem, kas ietver sevī tik plašu un dziļu nozīmi. Šeit apustulis paskaidro, ka ar “Dieva doto žēlastību” ir jāsaprot Dieva mīlestība un izlēmīga rīcība cilvēku labā, kaut gan viņi neko nebija darījuši, lai to būtu pelnījuši. 

Šīs 'žēlastības' rezultāts ir tāds, ka Dieva viņus ir apdāvinājis (5.-6. pants). Korintas kristieši ir kļuvuši par daļu no kopienas, kas dedzīgi iegūst zināšanas par Dievu un Viņa piedāvāto jauno dzīvi, kas spēj pamācīt viens otru un tādējādi attīstīt un nodot tālāk īpašo pasludinājumu, ‘mesiānisko vēsti’, kas viņiem tika sniegta. Faktiski, runājot par “garīgajām dāvanām” (t.i. īpašajām spējām, ko Dievs cilvēkiem dod caur Svēto Garu, lai viņi varētu kalpot viens otram tā, kā viņi citādi nebūtu varējuši to izdarīt), arī Korintas kristieši tagad ir apdāvināti tik ļoti, ka apustulis to nosauc pat par bagātību.
Dievs viņus sauca un aicināja, Dievs viņus tagad bagātīgi apdāvina, un tas nozīmē, ka Dievs ļoti nopietni dara visu, lai Savu Lielo Labo Plānu nākotnē pilnīgi īstenotu. 

Bet tas jau nebija tikai kāds sens, viens īpašs gadījums. Agrīnās kristiešu draudzes Korintā piedzīvojums, iespējas un apsolījumi attiecās arī uz mums. 
Tas, ko apustulis Pāvils raksta par korintiešiem: piederība ģimenei, kuras tēvs ir Pats Dievs, bet vecākais brālis ir Jēzus, viņa unikālais Dēls – ir pieejams arī mums. Šis jaunais skatījums uz visu pasauli (Dieva pasauli ar Jēzu kā tās patieso Kungu) un uz katru cilvēku (aicinātu uzticīgam svētumam un kalpošanai Dievam) ir daļa no procesa, kurā Dievs ieaicina visus kristiešus – arī mūs šodien. 

Pateicība Dievam, ka arī mēs šādu žēlastību varam piedzīvot!

svētdiena, 2022. gada 27. novembris

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Mt 21:1-11) Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā!” Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.” 
1618.gada 29.oktobrī Tauera (viduslaiku cietoksnis Londonā) pagalmā ienāca liela auguma labi ģērbies vīrietis. Viņš pienāca pie bendes un smaidot to uzrunāja: “Nu kā, draudziņ, tavs cirvis šodien ir ass?” 
“Neuztraucieties, ser,” atbildēja bende, “viss notiks ātri.” 
“Teicami. Tavas zāles asas, bet der pret visām slimībām uzreiz,” atjokoja lieliski ģērbtais. 
Tad viņi kopā pasmējās… un pēc minūtes jokdara galva jau bija grozā kopā ar skaidām. 
Tā noslēdzās apbrīnojama cilvēka, kareivja, mīlnieka, ceļotāja, dzejnieka dzīve. 

Viņa vārds bija Volters Rolijs (Sir Walter Raleigh), viens no lielākajiem pētniekiem un ceļotājiem Anglijas karalienes Elizabetes I (Queen Elizabeth I) un karaļa Džeimsa I (King James I) valdīšanas laikā. 

Šo vēsturisko atkāpi es vēlējos līdzdalīt ne sera Voltera Rolija jokošanās vai viņa galvas nociršanas dēļ. Patiesi interesants ir stāsts par to, ko viņš bija izdarījis, būdams kopā ar karalieni, kad viņa staigāja pa Londonu, un nonāca vietā, kur lietus ūdens bija padarījis zemi īpaši dubļainu un netīru. Volters Rolijs esot ātri novilcis savu apmetni un nolicis to zemē, lai karaliene varētu turpināt savu ceļu, neiekāpjot dubļos. 

Šis stāsts var būt ir patiess un var būt arī nē (lai gan dažus gadus sers Volters Rolijs noteikti bija Elizabetes I viens no favorītiem). Stāsts par Rolija apmetņa novilkšanu ir kļuvis slavens, daļēji tāpēc, ka tādas lietas nenotiek katru dienu. Ja kaut kas tāds ir noticis mūsdienās attiecībā uz prezidentiem vai premjerministriem, tad es par to neko neesmu dzirdējis. 

Vēl īpašāks šāds žests ir tad, ja (kā tas, iespējams, nebija Voltera Rolija gadījumā) apmetnis, kurš tiek izmantots, ir vienīgais kāda cilvēka īpašumā. Ja mēs kāds tā rīkotos, tas skaidri norādītu, ka šādi pagodināmo personu mēs novērtējam īpaši augstu. Kas savukārt varētu nozīmēt, ka vajadzības gadījumā mēs viņam būtu gatavi dot arī visu citu, kas vien mums ir. 

Lielākajai daļai cilvēku, kuri bija kopā ar Jēzu Kristu viņam ierodoties Jeruzalemē, nebija otra apmetņa, taču viņi tik un tā izklāja savējos uz ceļa. Vecajā derībā ir aprakstīts gadījums, ka tad, kad viens no senajiem Izraēlas slavenajiem valdniekiem tika pasludināts par ķēniņu (neņemot vērā, ka esošais ķēniņš vēl bija pie varas) viņa sekotāji izklāja savus apmetņus kā lojalitātes zīmi (2.Ķēniņu 9:13). Viņi bija apņēmības pilni tādā veidā sniegt publisku paziņojumu par to, kas, viņuprāt, notiek. 

Vai pamanīji, ka Jēzus Kristus sagaidītāji vicināja palmu zarus, tā sarīkojot īstu svētku gājienu? Arī šādam žestam ir “karaliska” izcelsme. Ebreju tautas atmiņā par Jeruzalemes vēsturi bija stāsti par slaveno Jūdu Makabeju, kurš pirms 200 gadiem bija ieradies Jeruzalemē pēc pagānu karaspēka sakaušanas. Toreiz viņu pilsētā sagaidīja pūlis, vicinot palmu zarus (2.Makabeju 10:7). Tā aizsākās karaliskā dinastija, kura valdīja vairāk nekā simts gadus. Pat Hēroda ģimene (valdnieks, kurš valdīja Kristus dienās) bija ieprecējusies Makabeju ģimenē, un tā pretendēja uz legālu ķēniņa statusu. 

Palielinot efektu, visi klātesošie dziedāja “karaliskās” dziesmas. Jēzus nosaukšana par 'Dāvida dēlu' ir tik skaidra atsauce, cik vien iespējams (galu galā šī bija pilsēta, kuru ķēniņš Dāvids bija padarījis par savu galvaspilsētu pirms tūkstoš gadiem). Ebreji bija gaidījuši un lūguši (vairāk kā piecsimt gadus) kaut beidzot ierastos tāds ķēniņš kā Dāvids un izglābtu visus no iebrucējiem un apspiedējiem. 
Un tagad viņi noteikti domāja, ka šis ir īstais brīdis! 

Bet ar Jēzu Kristu nekas nav tik vienkārši. 
Mēs tagad varam izlasīt evaņģēlijos, ka Viņš bija ieradies Jeruzalemē nevis tāpēc, lai sēstos tronī kā ķēniņš Dāvids, vai rīkotos kā atbrīvotājs Jūda Makabejs, vai valdītu kā Hērods. Viņš ieradās, lai tiktu nogalināts. 
Jēzus Kristus piešķīra šai, tā dēvētajai “triumfālajai iejāšanai Jeruzalemē”, pavisam atšķirīgu nozīmi kā tā, ko cilvēki grib tajā saskatīt. Tā, iespējams, ir atziņa, kur mēs šodien varam visvairāk no šī stāsta mācīties. 

Cilvēki griežas pie Dieva tikai tad, ja ir kaut kas patiešām nopietns, ko viņi ļoti vēlas. Tas ir kā beidzot izlemt iemācīties lietot telefonu tikai tad, kad steidzami jāizsauc ātrā palīdzība. Būtu bijis saprātīgi uzzināt jau agrāk kā to darīt, bet tad tas nebija tik svarīgi. Bet tādi ir cilvēki… 
Baznīcas apmeklējums strauji pieaug, kad iestājas kāda liela krīze, piemēram, karš vai zemestrīce. Tad pēkšņi visi vēlas uzdot lielos, grūtos jautājumus. Pēkšņi visi vēlas, lai Jēzus (izmantojot šo Bībeles stāstu) iejātu pilsētā un kļūtu par tādu karali, kādu viņi vēlas. Dod mums mieru, tagad! Apmaksā manus rēķinus un pasteidzies! Glāb mana slimā bērna dzīvību un dari to nekavējoties! Dod man darbu rīt ap šo laiku! 
Visizplatītākā lūgšana ir – palīdzi man! 

Jēzus, protams, vēlas atbildēt arī uz šīm un visām citām lūgšanām. Viņš negaida, kad mūsu motīvi būs tīri vai, ka mēs būsim sakārtojuši savu dzīvi tik tālu, lai varētu skatīties Viņam acīs un slēgt darījumus ar Viņu. 
Protams, Viņš to nedara. 
Viņš ir nācis meklēt un glābt pazudušos. 
Ārsts ir vajadzīgs nevis veselajiem, bet gan slimajiem. 

Tomēr Jēzum Kristum nākas atbildēt savā īpašā veidā. Cilvēki gribēja pravieti, bet Šis pravietis viņiem stāstīja, ka viņu pilsēta atrodas Dieva nenovēršamā sprieduma priekšā (24.nodaļa). Viņi gribēja Mesiju, bet Šis grasījās ļauties tikt pienaglots pie pagānu krusta. Viņi gribēja tikt izglābti no grūtībām un apspiešanas, bet Jēzus gatavojās glābt viņus no Patiesā Ļaunuma, ne tikai no romiešu okupācijas virspusējām neērtībām un ekspluatācijas. 
Tieši tāpēc, ka Jēzus Kristus saka 'JĀ' mūsu īstajām vajadzībām visdziļākajā līmenī, Viņam ir reizēm jāsaka 'nē' vai 'pagaidi' vēlmēm, kuras cilvēki iedomājas par svarīgām. 

Tāpēc es vienmēr esmu teicis, ka lūgšanas ir bīstama lieta. 
Kad Tu uzaicini Jēzu palīgā, Viņš to darīs daudz rūpīgāk, nekā Tu iedomājies, dziļāk, nekā Tu, iespējams, vēlējies. 
Ja kāds uzaicina grāmatvedi palīdzēt ar ienākuma nodokļa deklarāciju, tad nebūtu vietā brīnīties, ja viņš pārskatīs arī visas citas finanšu lietas, lai pārliecinātos, ka viss patiešām ir pareizi. 

Stāsts par Jēzus Kristus pārsteidzošo iejāšanu Jeruzalemē ir spēcīga pamācība par neatbilstību starp mūsu priekšstatiem un Dieva atbildi. 

Sliktā ziņa ir tā, ka ļaužu pūļi būs vīlušies. Bet labā ziņa ir tā, ka viņu vilšanās, kaut arī sāpīga un pat nežēlīga, ir virspusējā līmenī. 
Dziļi, pašā būtībā, Jēzus ierašanās Lielajā Pilsētā Jeruzalemē patiešām bija brīdis, kad notiek glābšana. Saucieni 'Ozianna' bija izteikti īstajā brīdī (lai gan ne tādu iemeslu dēļ, kā klātesošie bija domājuši). 

Saprast šo, nozīmē spert lielu soli pretī īstajai gudrībai un pazemībai. 
Tas noteikti vada mūs tuvāk nojausmai par patieso kristīgās ticības būtību. 

svētdiena, 2022. gada 22. maijs

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 
(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 
“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 
Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…
Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)
Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

(Ap.d.11:1-18) 
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

(Ps.23:1-6) 
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 
(Atkl.7:9-16) 
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. 
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 13. februāris

Svētības un lāsti

Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:12-26)
Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 
Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 
Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti. 

svētdiena, 2021. gada 30. maijs

Kas ir pēc-pandēmijas pasaules cerība?

Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” 
Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” 
Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” 
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” 
Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” 
Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus čūsku ir paaugstinājis tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikvienam, kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. (Jāņa 3:1-17) 
Es atceros kā reiz pirms daudziem gadiem man bija sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Es klausījos Lieldienu un Vasarsvētku tēmai veltītos sprediķus, bet man šķita, ka kaut kur ir pazudusi kopīgā jēga. Man ir aizdomas, ka tā pati problēma traucē arī tagad, kad mēs no Ziemassvētku, Lieldienu un Vasarsvētku vēstījumiem cenšamies iegūt cerību, ko pēc-pandēmijas pasaulei tik ļoti vajag un vajadzēs.

Kādreiz dzirdētajos sprediķos bija tendence uzsvērt divus punktus. Pirmkārt, ticību Jēzus augšāmcelšanai dod personīga sajūta: “Jūs man jautājat, kā es zinu, ka viņš dzīvo? Viņš dzīvo manā sirdī!”
Otrkārt, Jēzus augšāmcelšanās pierādīja, ka patiešām ir “augšāmcelšanās pēc nāves”.

Protams, nav nekas nepareizs šajos apgalvojumos. Personīgā pieredze par dzīvā Jēzus klātbūtni un spēku ir patiesas kristīgas dzīves būtiska sastāvdaļa. Un, protams, Dievs, radītājs, nav mūs radījis pēc sava tēla, lai tikai paķircinātu ar šo tagadējo šīs zemes dzīvi. Mēs esam radīti kaut kam vairāk.

Bet diemžēl “viņš dzīvo manā sirdī” bieži vien ir tikai Vasarsvētku dienas vēsts. Tāpat kā Lieldienu svētku pasludinājums bieži tā arī sākas un beidzas ar Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās pieminēšanu.

Tad varbūt tagad, Trīsvienības svētkos, mēs varam salikt visu kopā. Ziemassvētki liecina par Tēva mīlestību sūtot mums Pestītāju. Lieldienas vēsta, ka Jēzus kaps patiešām bija tukšs un ka sekotāji patiešām atkal satika viņu ar dzīvu. Vasarsvētki atklāj Gara darbību, kas pārveidoja ticīgos par vienotu komandu.

Šī kopaina ir tik savādi brīnišķīga, ka tas nav kaut kas, ko cilvēki varētu izdomāt no tā, kam viņi ticēja pirms šiem notikumiem. Tā, piemēram, augšāmcēlies Jēzus, kaut arī identificēts ar naglu un šķēpa rētu zīmēm, šķita kaut kā savādāks. Viņu uzreiz neatpazina. Ap.Pāvils to mums cenšas paskaidrot savās vēstulēs: tas, kas notika Lieldienās, ir jaunas radīšanas uzsākšana. Jēzus augšāmcelšanās ķermenis bija pirmais jaunās kārtības piemērs: jauna debesu-un-zemes kopēja realitāte. To ko solīja Vecās derības pravieši; to vēlreiz apstiprina Jaunā Derība.

Jaunās radīšanas jēga galu galā nav tikai par “dzīvi pēc nāves” parastajā nozīmē. Mums tiek apsolīts, ka tad, kad Dievs izveidos jaunās debesis un jauno zemi, visa viņa tauta tiks augšāmcelta no miroņiem, lai tajā piedalītos (pēc starpposma, par kuru pirmie kristieši īpaši neinteresējās). Bet Lieldienās uzsāktais jaunais radīšanas process neaprobežojas tikai ar unikālo Kristus augšāmcelšanos. Tieši tā, kā Jēzus Kristus jau iepriekš to bija skaidrojis saviem klausītājiem, Vasarsvētkos tika piedzīvota atklāsme kā tad jaunais process darbosies pašreizējās pasaules realitātē.

Par ko tad īsti Jēzus stāsta Nikodēmam tajā naktī tur toreiz?
“…ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.”
“…kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā!”
Ja mēs cilvēkiem pēc pandēmijas apsolām Jēzus ‘garīgu’ pieredzi šeit un tagad vai arī debesu dzīvi pēc nāves, lielākā daļa paraustīs plecus. Tas nepalīdzēs atjaunot ekonomiku. Tas nenodrošinās miljoniem darbavietu tiem, kuri tagad ir bez darba. Tie būs tikai formāli vārdi tiem, kas zaudējuši tuviniekus. Mēs tad esam tajā pašā vietā, kur Marta, kad Jēzus izaicināja viņu domāt par augšāmcelšanos (Jāņa 11: 23-25): Jā, viņa saka, es zinu, ka mans brālis celsies pēdējā dienā. Jēzus atbilde ir tā, kas mums šobrīd jādzird: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Augšāmcelšanās nav tikai tāla cerība. (Runa nav arī par “nokļūšanu debesīs”!) Augšāmcelšanās jeb jaun-piedzimšana ir arī tagadne. Un viņš - Kristus - ir nācis no Dieva galīgās nākotnes, lai atklātu tagadnei jaunu dzīvi un jaunu cerību. Tas bija un ir pasaulei vajadzīgais vēstījums.

Kopš astoņpadsmitā gadsimta rietumu pasaule ir darījusi visu iespējamo, lai nomāktu baumas par Jēzus augšāmcelšanos. Diez vai tas ir pārsteidzoši. Evaņģēlija stāsti ir par pasaules vēstures kulmināciju un Dieva jaunās radīšanas iniciatīvu. Bet tā sauktā apgaismība uzskatīja, ka vēsture sasniedz savu kulmināciju nevis ar Jēzu, bet ar tā laika Eiropas un Amerikas kultūru un ka zinātne, filozofija un demokrātija ir radījušas reālo jauno pasauli. Bet nevar būt divas vēstures kulminācijas…

Reizēm Baznīca ir ļāvusies šīm idejām. Bieži mēs esam atstājuši jaunradīšanas praktisko darbu “laicīgo” autoritāšu ziņā un apmierināties ar personīgās pieredzes un citurienes cerību izkopšanu. Kā Nīče to raksta, baznīca piedāvā platonisma formu ar tādu kā pielikumu, kuru sauc par “Jēzu”. Tā ir ērta pozīcija. Šādi netiek apdraudēta neviena laicīgā vara vai impērija.

Bet baznīcai vajadzētu piedāvāt mierinājumu citiem, nevis to meklēt sev. Pēc-pandēmijas pasaulei ir vajadzīgs īsts Evaņģēlija vēstījums: vēstījums par jaunu radību, kas sākās, kad Jēzus augšāmcēlās no miroņiem. Jauna debesu-un-zemes realitāte, kuru aktivizē Dieva spēcīgā jaunā elpa, kas uzliesmoja caur Jēzus sekotājiem, pārvēršot viņus (pašiem par pārsteigumu!) par daudzkultūru, uz āru vērstu kopienu, kura ir apņēmusies būt Labās Ziņas nesēja pasaulei, kura tai tik acīmredzami bija un ir vajadzīga.

Ap.Pāvila lielais redzējums, kuru viņš atklāj savās vēstulēs, bija tāds, ka Dievs apkopoja Mesijā visu, kas ir debesīs un virs zemes (Efez.1:10) - realitāti, kas bija paredzēta, kad jūdi un pagāni apvienojās vienā ģimenē (Efez.2:11-22), sūtot vēsti pasaules varām, ka Dievs ir Dievs un Jēzus ir Kungs (Efez.3:1-13). Kad Pāvils teica, ka mēs esam “Mesijā radīti labiem darbiem”, viņš nedomāja “lai mēs varētu pareizi uzvesties”, kaut arī tas acīmredzami ir iekļauts. “Labie darbi” Pāvila domāšanā nozīmēja, ka jaunpiedzimušie cilvēki pozitīvi ietekmēs savu apkārtni. Baznīcai nebūtu jāatstāj daļu no “kā debesīs, tā virs zemes” rūpēm tikai laicīgajām aģentūrām.

Foto: BBC
Par laimi, tas jau notiek. Svētais Gars bieži vien ir daudz priekšā baznīcas mācībai un sludināšanai. Manā mītnes valstī (UK) kristīgās draudzes ir ļoti iesaistījušās tādās iniciatīvās kā pārtikas bankas. Katedrāļu izmantošana kā vakcinācijas centri (protams, nevis kā alternatīva dievkalpojumiem, bet gan kā dabiska kalpošana) ir devusi spēcīgu signālu: baznīca ir paredzēta sabiedrības dziedināšanai. Atkal un atkal baznīcas praksē ir bijušas tādas, kādām tām pēc Ap.Pāvilam domam vajadzētu būt: lūgšanu un cerību vietas cilvēkiem, kuriem sāp.

Bet šī, uz āru vērstā dzīve, bieži tik viegli novirzās no kursa vai novirzās nepareizajos kanālos. Lai no tā izvairītos, patiesais Evaņģēlija vēstījums ir jāsaprot, jāpasludina un jāizdzīvo. Pasaule mainījās tad, kad Lieldienu rītā Jēzus no Nācaretes iznāca no kapa; kad Viņa mācekļi drosmīgi devās ārā no augšistabas Vasarsvētkos. Tagad, lai ticētu šai patiesībai, ir vajadzīga tieši tāda pati ticība, kāda vajadzīga, lai uzlocītu piedurknes un dotos turp, kur palīdzība ir visvairāk nepieciešama - no zupas virtuves kādā no piepilsētas kvartāliem līdz pat palīdzības misijām otrā pasaules malā.

Galu galā Jēzus skaidrojums lasītajā evaņģēlijā nebeidzas ar to, ka Nikodēms saka: “Viņš dzīvos manā sirdī - nu varu mierīgi iet gulēt”. Tāpat arī pirmie apustuļi nesaka: “Domājiet tagad labas domas, lai jūs tomēr varētu tikt debesīs.” Evaņģēlija vēsts ir: “Jēzus ir augšāmcēlies, Svētais Gars ir sūtīts draudzei - tātad ir sākusies jauna radīšana, un mums ir jādara darbs”.

Tas viss ir kopīgā saskaņā – Tēvs sūtīja Dēlu, lai mūs glābtu; Jēzus Kristus augšāmcelšanās realitāte iesāka jaunu procesu “debesīs-uz-zemes”. Tagad, Viņa Gara vadībā, mēs varam būt tā jaunpiedzimušā realitāte, kas pasaulei ir nepieciešama.

Mēs taču esam piedzimuši no jauna un spējam “redzēt Dieva valstību” arī sev apkārt.
Mēs esam piedzimuši no ūdens un Gara un esam “daļa no Dieva valstības” jau šodien un šeit.
“Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē… lai pasaule caur viņu tiktu glābta!”

svētdiena, 2016. gada 17. janvāris

Ūdens kļūst par vīnu

Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. 
Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” 
Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” 
Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” 
Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. 
Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. 
Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. 
Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” 
Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pēc tam viņš nogāja uz Kapernaumu – pats, viņa māte, brāļi un viņa mācekļi – un tur palika nedaudz dienu. (Jāņa 2:1-12)
Cik vien es sevi atceros, man vienmēr ir gribējies kaut ko organizēt.
Kad man bija 8 vai 9 gadi, es noorganizēju Dabas Draugu Klubu (kaut kas līdzīgs Kristīgajiem skautiem). Klubā tika uzņemta mana māsa, mana māsīca un brālēns, manas mammas māsīcas dēls. Klubs gan pastāvēja tikai dažus mēnešus…
Vēlāk - 15-16 gadu vecumā es organizēju pasākumus draudzes jauniešiem un pat visai draudzei. Reiz kādos Ziemassvētkos es ar māsas palīdzību saorganizēju sadraudzības pasākumu draudzei, uz kuru tika aicināti cilvēki pat no kaimiņu pilsētu draudzēm. Izprasījis manas draudzes mācītāja atbalstu un piekrišanu, es sarunāju pilsētiņas slimnīcas sporta zāli, kā pasākuma norises vietu. Programmā bija paredzēta mācītāja uzruna, egles svinīga iedegšana… un tad konkursi, viktorīnas un mīklas visa vakara garumā.
Es vēl tagad atceros to uztraukumu, ar kādu mēs gatavojām uzdevumus, lai pietiktu katrai komandai, kuru katru veidos zālē pie galdiņiem sēdošie cilvēki. Mēs atkal un atkal pārdomājām uzdevumus un norādes, kuru rūpīga ievērošana ļautu katrai komandai visa vakara garumā atrisināt uzdevumu - kā saņemt galveno balvu. Pasākums bija veiksmīgs, un, cik es varēju spriest, ikvienam bija jautri.

Jāņa evaņģēlijs ir kā sava veida rēbuss, jeb atjautības uzdevums, kuru caurvij rūpīgu izvēlētu, reizēm pat šifrētu norāžu pavedieni, kuri mūs izaicina būt uzmanīgiem un vērīgiem lasītajiem.
Tagad, kad Jānis evaņģēlija ievadā ir dažos teikumos ieskicējis sava stāsta būtību, kā arī mazliet atklājis galveno notikumu priekšvēsturi, pieminot Jāni Kristītāju un Jēzus pirmos sekotājus, viņš dod mums pirmo pavedienu jeb norādi.
Jānis mums skaidri atklās arī otro norādi jeb atslēgu divas nodaļas vēlāk. Tomēr, no tā brīža tālāk, mums ir jātiek galā pašu spēkiem, jo viņš vēlas, lai mēs izmantot mūsu iniciatīvu un iztēli, sekojot viņa norādēm līdz pašām beigām. Es negribu sabojāt jums prieku atrast to pašiem, tāpēc nenorādīšu šajā brīdī pārējās vietas, bet, ja jūs vēlaties tās atrast, tad apsēdieties un izlasiet visu Jāņa evaņģēliju… un jūs noteikti tās atradīsiet.
Pačukstēšu priekšā, ka tādas atslēgvietas pavisam kopā ir septiņas.

Vārds, kuru Jānis izmanto kā īpašo slēpto norādi ir "zīme" (skat. 11.pantu).
Varētu teikt, ka Jānis savā evaņģēlijā ir izvietojis virkni ar ceļa rādītājiem, kas palīdz mums ieraudzīt šī stāsta dziļāko nozīmi (skat. 20:30-31).

Īpašās zīmes ir visi tie gadījumi, kurus Jēzus apsolīja Nātānaēlam (skat. 1:50).
Tie ir brīži, kad cilvēkiem bija iespēja piedzīvot to, ka debesis ir atvērtas un Dieva mīlestības pārveidojošais spēks ielaužas šajā pasaulē.

Tieši tāpēc, manuprāt, nav īsti pareizi redzēt lietas, ko Jēzus darīja kā skaistus stāstu, vai pat vēl vairāk - uztvert tos kā leģendas, kas nav reāli notikušas, bet "parāda" kādu it kā dziļāku "garīgu" patiesību.
Patiesībā Jānis cenšas parādīt šīs Jēzus darītās “zīmes” kā brīžus, kad debesu realitāte satiekas ar šīs zemes realitāti. (Tas ir tas, kas, kā jūdi ticēja, notiek Templī.)
Būtība nav arī tajā, ka šajos stāstos aprakstītais nenotiek katru dienu mūsu reālajā ikdienas dzīvē.
Nav arī svarīgi, ko lielākā daļa cilvēki šodien domāt – jo vairāk un vairāk Tu uzzināsi par Jēzu, jo arvien vairāk Tu sapratīsi, ka patiesībā tieši šāda veida pārdabiskas lietas ir tieši tas, ko mums vajadzētu sagaidīt notiekam tur, kur klātesošs ir Jēzus Kristus.
Par Jāņa redzējumu mums nav nekādu šaubu – tas, ko viņš vēlējās mums pastāstīt, ir sekojošais: šie notikumi atklāj to, ka debesu realitāte ir ielauzusies mūsu šīs-zemes realitātē. Tieši to viņš jau paziņoja evaņģēlija ievadā – "Vārds tapa miesa" (skat. 1:14).

Šīs reizes evaņģēlija fragmentā ietvertajā stāstā varam atrast visus elementus, kas mums ir jāņem vārā, ja vēlamies sekot apustuļa Jāņa piedāvātajā garīgajā atklājumā.
Es to nosauktu par transformāciju: atšķirīga realitātes dimensija, kas atklājas brīdī, kad Jēzus ir klātesošs un kad cilvēki dara to (kā Marija to ieteica darīt kalpotajiem), ko Jēzus saka viņiem darīt.

Šis ir viens no tikai diviem gadījumiem, kad mēs satiekam Jēzus māti šajā evaņģēlijā (otra reize ir krusta pakājē 19.nodaļā).
Arī šis elements Jāņa evaņģēlijā ir svarīgs, jo tikai tā mēs varam saprast Jēzus dīvaino piezīmi, kas lasāma 4.pantā – "Mans laiks vēl nav pienācis”.
Tas ļoti spilgti norāda uz to brīdi, kad Viņa “laiks" beidzot būs pienācis… un Viņa godība tiks pilnībā atklāta Viņam nomirstot pie krusta.
Tas tad arī evaņģēlistam Jānim ir tas kulminācijas brīdis, kad debesis realitāte patiesi satiekas ar zemes realitāti.
Tas ir tad, kad ir nepieciešama vislielākā ticība kāda iespējama šajā pasaulē, lai saredzētu dievišķo godību paslēptu kauna, negoda un soda vietā – visa visuma radītājs Vārds (“caur ko viss ir radies, kas ir”) ir klātesošs kā vājš un mirstošs cilvēks.

Un notikumi, kā piemēram šis evaņģēlija fragments, norāda uz šo lielo un īpašo brīdi.
Kāzas ir kā simbols tam lielajam debesu mielastam kas ir sagatavots Dieva tautai (skat. Atkl.21:2).
Ūdens trauki, kuri tika izmantoti ebreju šķīstīšanās rituāliem, ir kā zīme, ka Dievs dara jaunas lietas vecās ebreju reliģiskās sistēmas vietā.
Jēzus piedāvā daudz pilnīgāku attīrīšanos gan Izraēla tautai, gan visai pasaulei pilnīgi jaunā veidā.

Kāzas tādā pilsētā, no kuras nāca Natanaēls, iespējams nozīmeja, ka tur ir sapulcējies gandrīz viss ciems, un visticamāk pat cilvēki no kaimiņu ciemiem. Tas varētu būt skaidrojums tam, kāpēc Marija, viņas dēls un viņa draugi tika aicināti.
Vīna izbeigšanās šādā pasākumā bija ne tikai neērtība, bet sociāls negods, pat katastrofa.
Ģimenei pēc tādas izgāšanās būtu jādzīvo ar kaunu uz ilgu laiku.
Līgava un līgavainis to varētu uzskatīt kā visu iespējamo nelaimju priekšvēstnesi viņu laulības dzīvē.
Lai gan Jēzus, definējot savas misijas jēgu un būtību, vienmēr norādīja uz lielākiem un globālākiem mērķiem, mēs, sākot ar šo gadījumu, visos evaņģēlijos varam būt liecinieki Viņa īpašajai līdzjūtībai gadījumos, kur atsevišķiem cilvēkiem bija kāda vajadzība. Un risinājumi šo vajadzību gadījumos, tad vienmēr arī ir negaidīti.

Ūdens pārvēršanās par vīnu, protams, Jānim nozīmēja daudz vairāk, nekā tikai brīnumains notikums.
Tas ir kā simbols tam efektam, ko joprojām, pat šodien, piedzīvojam Jēzus klātbūtnē.
Jēzus nāca (kā Viņš to vēlāk saka), lai mēs varētu iegūt dzīvi visā tās pilnībā (10:10).

Mēs varam caur šo stāstu palūkoties katrs uz savām neveiksmēm, apbēdinājumiem un pat ciešanām… un lūdzot par to visu, paturēt prātā – transformācija notika tikai tad, kad kāds ņēma Marijas vārdus nopietni: "Ko vien viņš jums saka, to dariet!”

Pēdējā piebilde – Kā jūs domājat, ko Jānis domāja, kad viņš rakstīja, ka tas viss notika "trešajā dienā"?

svētdiena, 2015. gada 6. decembris

Mūsu Tēvs debesīs!

Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat.
Tādēļ lūdziet tā:
mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā, jo tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos. Āmen!
Tādēļ, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos. (Mat. 6:7-15)
 
Es reiz sarunājos ar savu draugu mācītāju, kurš, starp citu, tika uzskatīts par vienu no labākajiem sludinātājiem savā konfesijā. Sarunas gaitā es viņam jautāju kā viņš to ir sasniedzis. “Man nav īpaša tehnika, paņēmieni vai noslēpumi.” viņš atbildēja. “Es vienkārši lūdzu Dievu un lasu konkrēto Bībeles fragmentu tik ilgi, kamēr man kļūst skaidra teksta struktūra. Pēc tam to pierakstīt ir tikai tehniskas dabas jautājums.” Tā, protams, ir ļoti vienkāršota atbilde, un mēs varam tikai minēt, cik daudz stundu lūgšanu un rūpīga darba tur bija patiesībā, kas tad tika ietvertas tik īsā un pazemīgā atbildē. Bet ļoti bieži patiesībā tā arī ir pamatbūtība (tas attiecas uz dažādām dzīves sfērām) – mēs maldamies riņķī un apkārt, līdz kamēr atrodam un saprotam to sistēmu, uz kuras tad varam visu veidot un attīstīt tālāk. Un tas ir vienmēr ir saistīts ar lūgšanām… daudz lūgšanām. Jēzus, savā aicinājumā un pamācībā par lūgšanām, pretstata to lūgšanas veidu, kāds Viņam bija padomā, ar tāda veida lūgšanām, kuras praktizēja lielākā daļa cilvēki ne-ebreju pasaulē. Mēs, no daudziem seniem rokrakstiem un uzrakstiem uz tempļu sienām, zinām, ka daudzas pagānu reliģijas patiešām izmantoja (un izmanto) dažādas maģisku vārdu formulas savās lūgšanās: tie ir gari, sarežģītu vārdu virknējumi, kuri tiek atkārtoti atkal un atkal, lai beigu beigās pārliecinātu kādu dievu vai dievieti, piešķirt labvēlīgu attieksmi tiem, kas lūdzās. Šādas lūgšanas bieži bija saistītas ar nenoteiktību. Tur, senajā pagānu pasaulē, bija tik daudz dažādas dievības, ka neviens nevarēja būt pilnīgi drošs pie kuras dievības konkrētajā situācijā ir nepieciešams griezties, vai ar kādu lūgšanas formulu visefektīvāk būtu izmantot.

Tam patiesībā nebūtu jābūt pārsteigumam. Lūgšana ir viens no dzīves lielākajiem noslēpumiem. Lielākā daļa cilvēku ir lūguši vismaz reizi savā dzīvā; daži cilvēki, ļoti daudzās dažādās reliģiskās tradīcijās, lūdz ļoti daudz. Visvienkāršākā lūgšana ir kliegšana, vēršoties visumā, pieļaujot iespējamību, ka varētu būt kāds, kas tur klausās. Visaugstākā līmeņa lūgšana ir mīlestības saplūsme, jo Dieva klātbūtne ir kļuvusi tik reāla, ka mums kādi konkrēti vārdi ir lieki, jo esam Viņa realitātes, augstsirdības, prieka un žēlastības ieskauti. Vairumam kristiešu, lielāko daļu lūgšanas ir kaut kur starp šīm divām galējībām. Godīgi sakot, daudziem cilvēkiem lūgšana ir ne tikai kā vārdos netverama mistērija, bet gan kā neatrisināms vienādojums. Viņi zina, ka vajadzētu to darīt, bet nav gluži pārliecināti – kā…

Tas, ko Tēvreizes lūgšana (Kristus Kalna sprediķa kulminācija) nodrošina, ir struktūra. Jēzus nesaka, ka jums vienmēr vajadzētu izmantot tikai šos identiskos vārdus. Starp citu, interesanti, bet tad, kad Lūkas savā evaņģēlijā dod savu versiju par Jēzus padomiem kā lūgt, tad šī paraug-lūgšana ir ar nelielu atšķirību (iesaku papētīt – būs interesanti: Lūk.11:2-4). Izskatās, it kā Jēzus būtu gribējis, lai šī domu secība darbotos vairāk kā sastatnes, nevis pati ēka. Šodien, protams, neskaitāmi kristieši katru dienu šo lūgšanu izmantoto tieši tādu, kāda tā ir (parasti garākā versijā, kuru mēs atrodam šeit, Mateja evaņģēlijā). Patiesībā, jau Jēzus dienās ebreju lūgšanas modeļi bija labi atstrādāti – parasti tās bija īsas, bet spēcīgas lūgšanas, kura bija jāsaka trīs reizes dienā. Varbūt Jēzus bija paredzējis, ka arī šo lūgšanu tā varētu izmantot…

Ko tad šī lūgšana mums atklāj par mūsu regulāru tuvošanos Dievam?

Pirmkārt, un tas ir tik skaidrs, ka mēs varētu to pat palaist garām ir tas, ka lūgšana ir ar ļoti dziļi nozīmi un saturu. Tā nav burvju formula: ”Abrakadabra!”, kas ieslēgtu kādu slepenu burvestību vai īpaši maģiskus spēkus. Tas ir kaut kas, ko mēs varam aptvert ar mūsu prātu (lai gan tas noteikti liks aktivizēt un mainīt mūsu domāšanu ), tik pat vienkārši, kā pateikt ar mūsu lūpām. Tas nozīmē to, ka mēs, cilvēki, varam, un mums vajadzētu izmantot mūsu runas spējas, mūsu vienkāršo valodu sarunā ar Visumu Radītāju. Viņš to vēlas un ir ieplānoji, lai mēs to darītu. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē to, ka Viņš vēlas, lai mēs dalāmies visā tajā pasaules izpratnē ar Viņu (vienu patieso Dievu), ko Viņš mums ir devis un vēlas, lai mēs izpētītu.

Otrkārt, viss nostājās savās vietās, ja mēs saucam Dievu par "tēvu" (tā kā Jēzus to dara visā Kalna Sprediķī). Starp citu, ja mēs vēlētos uzlikt vienotu tēmas virsrakstu visam šim Kristus sprediķim, tad, manuprāt, tas varētu būt – "Ko tas patiesībā nozīmē saukt Dievu par “Tēvu". Ebrejiem Jēzus dienās, šis Dieva atgādināja viņiem par Dieva apbrīnojamo rīcību, kas ir aprakstīta 2.Mozus grāmatā. Dievs taču izglāba Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības un tādā veidā parādīja, ka "mans pirmdzimtais ir Israēls" (2.Moz.4.22).

Treškārt, šis Dievs, par kuru tagad iet runa, nav mākslīgi izveidots elks. Viņš ir dzīvais Dievs, kurš mājo "debesīs", un ilgojas redzēt kā Viņa suverēnie un glābjošie noteikumi valda arī uz "zemes". Faktiski, šī ir lūgšana par to, lai Dieva Valstība kļūtu realitāte. Un tas notiktu, nevis Dievam paņemot cilvēkus prom no šīs zemes uz debesīm, bet gan debesu varenībai un skaistumam pārvēršot zemes realitāti debesu līdzībā. Kad tas būs pilnībā izdarīts, Dieva Vārds, Viņa raksturs, Viņa reputācija, Viņa paša klātbūtne pilnībā pārņems mūsu atjaunoto zemi. Tieši šādā izpratnē šīs lūgšanas sākuma daļa ir par Dievu, par Viņa ilgām, par Viņa plānu. Tā ir lūgšana, kas nesākas (kā parasti…) koncentrējoties uz sevi un tad, pārstājot būt vispār par lūgšanu, pārvēršas par mūsu domu, baiļu un ilgu pārskaitījumu mūsu pašu galvās.

Ceturtkārt, tāpēc, ka šis Dievs ir radītājs, kurš mīl savu radīto pasauli un visas būtnes, mēs varam lūgt Viņam visu, kas mums vien ir nepieciešams, zinot, ka Viņš ir pat daudz vairāk nobažījies par to visu, nekā mēs paši. Lielākā daļa Mateja evaņģēlija sestās nodaļas turpinājuma to izskaidro sīkāk. Tomēr atgriezīsimies pie šīs konkrētās lūgšanas. Ja vien mēs patiesi lūdzam šo lūgšanu Dievam par godu, mēs nekad nevarēsim vienkārši lūgt pārtiku un nodrošinājumu tikai sev. Mums ir jālūdz par visām vajadzībām visā pasaulē, kur miljoniem cieš badu un daudz daudz cilvēku mirst badā. Un es ceru, ka tagad jau mēs varam pat sajust šīs lūgšanas īsto būtību, tas ir – ja mēs patiesi to lūdzam, tad mums arī ir kaut kas ar to jādara; mums ir jākļūst par daļu no Dieva atbildes uz mūsu pašu lūgšanām. Vairāk par to pārdomāsim vēl kādā citā dievkalpojumā.

Piektkārt, mēs lūdzam piedošanu. Atšķirībā no dažām citām reliģijām, kurās katrai darbībai ir mūžīgas un neizmaināmas sekas, Jūdaisma un Kristietības būtībā slēpjas pārliecība, ka, lai gan tas, ko cilvēki dara ir būtiski un svarīgi, caur Dieva mīlestību piedošana ir iespējama un reāla. Jēzus šajā lūgšanas paraugā ir ielicis atziņu, ka mums būs nepieciešams lūgt piedošanu nevis vienā vai divos atsevišķos gadījumos, bet tas notiks ļoti regulāri. Tā varbūt nav ļoti mūs slavinoša doma (jo ietver konstatējumu, ka esam grēcinieki), tomēr tā tiek izteikta komplektā ar mierinājuma vēsti, ka piedošana ir un būs brīvi pieejama tik bieži, cik mums tas būs vajadzīgs. Tomēr ir arī kāds nosacījums, kas ļoti brīnišķīgi ir ietverts pašā lūgšanā: mums pašiem ir jābūt piedodošiem ļaudīm. Jēzus mazliet vēlāk veltī īpašu laiku tam, lai izskaidrotu kāpēc… Sirds, kas neatveras dot piedošanu citiem, paliks slēgta arī tad, kad tiks piedāvāta Dieva piedošana. Jēzus par to māca daudz un detalizēti (skat. 18 nodaļā).

Lūgšana beidzas ar tiešu un reālistisku piezīmi. Jēzus uzskatīja, ka pasauli sagaida lielu pārbaudījumu laiks. Viņa sekotājiem būtu nopietni jālūdz lai tiktu pasargāti tajā visā. Arī mums tagad joprojām ir nepieciešams lūgties šādā veidā. Pasauli vēl joprojām sagaida daudz krīzes un reizes, brīži, kad viss šķiet tumšs gan baznīcā, gan mūsu pašu sirdīs un dzīvēs. Ja mēs sekojam Krustā-sistajam Mesijam, mums nevajadzētu iedomāties, ka būsim izņēmuma gadījums un neko ļaunu savā dzīvē nepiedzīvosim. Bet mums ir iespēja lūgt Dievu, lai Viņš mūs brīnumainā veidā pasargā no ļaunuma (gan vispārēji abstraktā nozīmē, gan ļoti konkrētos gadījumos un izpausmēs).

Šis tad arī ir tas pamats, jeb struktūra, kura mums, kā Jēzus to labi zināja, būtu nepieciešama. Mums ir Debesu Tēvs, kurš gaida un ilgojas, lai mēs izmantotu šo lūgšanas paraugu katru dienu; lai mēs pieaugtu savās zināšanās un izpratnē, bet pats galvenais – pieaugtu savā mīlestībā un kalpošanā Viņam. Kas Tevi attur padarīt šo lūgšanas paraugu par savu personīgu lūgšanas piedzīvojumu?

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Pateicība Pļaujas Kungam

Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa. Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu! Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis!
Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints, viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu, nesaki savā sirdī:mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!
Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien! (5.Moz.8: 7-18)
Ražas svētki Latvijā ir bijis tradicionāls pasākums visos laikos. Tas iezīmē rudens sezonas sākšanos. Kad dārza darbi apdarīti un sēņu grozi pielasīti, latviešu zemnieki (mūsu vecmāmiņas un vectētiņi) no laukiem un druvām saved mājās dabas veltes. Tad pulcējas kopā Ražas svētkos, lai viens otra izaudzēto aplūkotu, iemainītu vai ko gardu iegādātos garajai ziemai. Paaudžu paaudzēm latvieši bija atkarīgi no savā zemē izaudzētās ražas.

Ražas lielums noteica izdzīvošanas iespējas. Tāpēc ražas veltes tika ņemtas līdzi dodoties uz baznīcu, lai pateiktos Dievam par svētību. Tas ir tas, ko arī mēs darām katru gadu, kaut arī mums lielākajai daļai ar ražas novākšanu vairs nav tiešas saskares. Tā ir tradīcija, tā ir pateicība un tās ir arī svinības. Tam ir arī biblisks pamats.

Vecās derības laikā ebreju tauta daļu ražas nesa uz templi pateicībā Dievam kā upuri. Tomēr viņiem radās kārdinājums aizmirst, ka zeme ir Dieva dāvana, un visa no zemes iegūtā raža ir svētība no Dieva.
Tāpēc Mozus, uzrunājot Dieva tautu, dod padomu, kurš varētu palīdzēt izvairīties no iedomības, paaugstināšanās un nepateicības.
Un padoms ir: atcerēties un pārdomāt, kas arī ir viena no galvenajām tēmām 5.Mozus grāmatā.

Pirmkārt (7.nodaļa), ir jāatceras par to, kā Dievs izveda savus ļaudis no Ēģiptes – kā Viņš deva faraonam brīdinājumus un zīmes, kas iesaistīja pat visu valsti (tāpēc nerīkojieties kā faraons!), kādu spēku Dievs parādīja, atbrīvojot Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības.
Citiem vārdiem sakot, ja Tev ir šaubas par Dieva vadību priekšā stāvošā krīzes brīdī, tad atceries, kā Dievs ir fantastiski sargājis un vadījis Tevi līdz šim.

Otrkārt (8.nodaļa), ir jāatceras tas, kā Dievs vadīja savu tautu cauri tuksnesim no Ēģiptes uz Apsolīto Zemi. Dievs viņus pārbaudīja, ļaujot piedzīvot izsalkumu... un tad visus pabaroja, lai skaidri parādītu, ka cilvēki nedzīvo no maizes vien (šajā kontekstā – vai vari sagādāt pats sev maizi?), bet no tā, ka Dievs saka Savu vārdu... un ir maize ko ēst.

Starp citu, Jēzus izmanto šo apsolījumu tad, kad Viņš tiek tuksnesī kārdināts (tāpat kā Viņš izmanto 5.Moz.6:13, 16 – par Dieva pielūgšanu un kalpošanu, kā arī par Dieva nekārdināšanu). Visas Jēzus atbildes kārdinātājam nāk no šīm nodaļām, kuras apraksta kādai ir jābūt Izraēla tautas attieksmei pret Dievu.
Dievs pret Izraēla tautu izturas kā tēvs, kurš audzina savu dēlu; vai kā treneris, kurš palīdz sportistam panākt labāko rezultātu – labāko, kāds ir viņa spēkos.

Treškārt (8.nodaļa tālāk), ir jāatceras kā Dievs savus bērnus svētī un pasargā. Kamēr Dieva tauta priecāsies un, labi paēduši, izbaudīs dzīvi Apsolītajā zemē, viņiem varētu rasties kārdinājums redzēt un uzskaitīt savus nopelnus par savas mājas labo iekārtojumu, ganāmpulka un saimes lielumi un bagātību. Un, pārdomājot savus sasniegumus, viņi varētu sākt aizmirst par To, Kurš viņiem to visu ir dāvājis.
Tāpēc arī šis Dieva, caur Mozu dotais aizrādījums/padoms par pareizu atcerēšanos
Citiem vārdiem sakot, slavēšanai ir jābūt cilvēka dzīves centrā.

Ebreju valodas vārds, kuru mēs 5.Mozus grāmatas 8.nodaļā tulkojam kā ‘slavēt’ (10.p), ir tieši tas pats vārds. kuru 5.Mozus grāmatas 7.nodaļā (13.p) mēs tulkojam kā ‘svētīt’. Dievs svētī savus ļaudis ar ganāmpulku un ražas bagātību; savukārt Viņa ļaudis Dievu par to svētī/slavē. Reizēm Dievs var pārbaudīt Savu tautu, samazinot vai uz brīdi apturot Savu svētību, lai būtu redzams – vai Izraēla tauta kalpo Dievam tikai aiz izdevīguma, t.i. par to, ko tā gūst no Viņa. Tomēr arī bagātīgu svētību laiks ir sava veida pārbaudes.

Mūsu Svēto Rakstu fragmentā no 5.Mozus grāmatas mēs lasījām kā Mozus pamāca tautu:
Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā...
Ražas novākšanas laikā tika svinēti lieli svētki, kurus sauca saekkōt (vai sukkos - latviski Būdiņu svētki). Svētkus svinēja septiņas dienas (mūsu kalendārā septembra beigas -oktobris).

Ģimenes ceļoja lielus attālumus, lai nokļūtu Jeruzalemē un tur pielūgtu Dievu Templī, kā arī pienestu pateicības upuri, t.i. dotu daļu no savas ražas Dievam. Ārpus pilsētas viņi uzcēla būdas, kas tika izveidotas no meldriem vai koku zariem, pārklājot tās ar palmu lapām vai miršu zariem. Šīs trauslās būdas bija atgādinājums par to dzīvi, kāda tā bija tuksnesī, kad ebreju tauta četrdesmit gadus gāja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Šo mājokļu jumtos vienmēr parasti bija pietiekami liels atvērums, lai caur to varētu redzēt debesis.

Būdiņu svētkus mēdza saukt arī par ražas ievākšanas svētkiem. Tāpēc parasti teltis bija rotātas ar labības stiebriem, lai parādītu atzinību par Dieva uzticamību, nodrošinot tautu ar pārtiku.
Septiņu svētku dienu laikā, ģimene visas maltītes ēda savā būdā. Ikdienas viņi lasīja fragmentus no Toras (piecas Mozus grāmatas), kā arī skaitīja pateicības lūgšanas par Dieva bagātīgajām svētībām.
Īpašs bija brīdis, kad svētku pašā izskaņā pār altāri Tempļa pagalmā tika izlieta ūdens krūze – tā atceroties Dieva svētību: dzīvību dodošo ūdeni. Tā bija arī kā lūgšana, lai lietus nāktu un apūdeņotu zemi nākamajai sēšanas un stādīšanas sezonai.
Būdiņu svētki kļuva par vienu no nozīmīgākajiem reliģiskajiem svētkiem ebreju tautai. Tas bija ģimenes kopā sanākšanas laiks un (vienmēr!) īpašs laiks, lai pateiktos Dievam par radīšanas brīnumu.

Pat tagad, kad ir pagājuši gadu simti, Būdiņu svētkus ebreji svin joprojām visā pasaulē. Dažas ģimenes pat veidot kaut ko līdzīgu būdiņām no dažādiem materiāliem savu māju pagalmos. Un vienmēr tur ir arī simboli par ražas novākšanu. Ģimenes, kas dzīvo dzīvokļos, cenšas svinēt šos svētkus izmantojot attiecīgas dekorācijas un protams vienmēr – mielastu.
Neatkarīgi, kādas tradīcijas tiek izvēlētas šo svētku svinībām, galvenais mērķis ir pateicība Dievam par svētībām, par uzturu, par ģimenēm, par draugiem, kā arī par drošību, ka Dievs rūpēsies arī nākotnē.

Kā kristieši, mēs esam aizguvuši idejas un pielāgojuši Būdiņu svētku tēmu mūsu pašu paradumiem un kultūrai. Mēs rudenī novācam labību, dārzeņus, ogas un augļus saskaņā ar mūsu reģiona klimatisko joslu un gadalaiku maiņām.
Arī Latvijā vēsturiski ražas novākšanas laikā uz baznīcām ir nestas rudens veltes kā simbols mūsu pateicībai Dievam par svētībām, ko saņemam no mūsu zemes.
Daudziem no mums mūsu saikne ar zemi ir pārtrūkusi. Kādam vēl ir palicis mazs piemājas dārziņš vai puķudobe. Citiem tās ir tikai atmiņas par mūsu vecāku vai vecvecāku lauku mājām.
Arī Latvijā, tur kur kādreiz mūsu priekšteči stādīja dārzus, tagad ir bruģētas ielās un piepilsētas daudzdzīvokļu mājas.

Tomēr kaut kas mūsu cilvēciskajā būtībā, mūsu zemapziņā mums atgādina, ka mēs esam saistīti ar šo mūsu zemi. Tāpēc mēs mēdzam izbraukt ārā no pilsētas, lai redzētu rudens krāsas. Mēs apstājamies ceļa malā, lai no sirmas māmuļas nopirktu augļus vai dārzeņus. Mēs pārrunājam labākās marinētu gurķu receptes un palielāmies cik labi šajā gadā ir izdevies ābolu ievārījums. Mēs darām visas šīs lietas, jo kaut kas mūsu dvēselēs saka mums, ka tāda ir laba dzīve. Laba dzīve ir saistīta ar brīnišķīgo Dieva radību.
Pēdējos gados sabiedrība tiek aicināta, pat īpaši mudināta, būt harmonijā ar dabu, kas ir mums apkārt. Mēs esam kļuvuši apzinīgāki un saprotam nepieciešamību rūpēties par dabas resursiem.

Vides nestabilitāte arvien vairāk un vairāk atklājas arī katrā ražas novākšanas laikā. Tā tas ir bijis vienmēr – to piedzīvoja cilvēki Bībelē aprakstītajos laikos, to piedzīvo cilvēki mūsu šodienas tehnoloģiju pasaulē. Mums joprojām ir nepieciešams pietiekami daudz lietus, pietiekami daudz saules, kā arī pietiekami auglīga zeme, lai rudenī novāktu ražu.

Izraēla tauta Mozus laikā (pirms vairākiem gadu tūkstošiem), daudz labāk nekā mēs šodien, saprata apkārtējo vidi kā pilnībā atkarīgu no Dieva svētībām, bet pat viņiem reizēm vajadzēja brīdinošus aizrādījumus.
Vienu šādu aicinājumu mēs lasām mūsu šīs dienas Svēto Rakstu fragmentā. Tur Mozus aicina cilvēkus:
... kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, ... kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu...
Šie Mozus vārdi ir tikpat svarīgi šodien kā tas bija pirms tūkstošiem gadu. Mūsu zemē mēs, iespējams, nevaram audzēt granātābolus, vai olīvas, bet mēs dzīvojam zemē, kur plūst upes, zemē, kur labību izaug tik bagātīgi, par ko Mozus nekad nebūtu varējis iedomāties...

Bet arī mēs bieži vien aizmirstam mūsu Dievu. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par brīnumu – kā no vienas mazas sēkliņas izaug ķirbji un burkāni; kā vietā kur iestādījām spaini kartupeļu, mēs novācam veselu maisu; kā koki, kas skaisti zied pavasarī, rudenī ir pilni ar āboliem un bumbieriem...

Ja mēs šajā brīdī atceramies to pateicību, ko esam parādā Kungam, mūsu Dievam, tad mēs noteikti atceramies arī Dieva bausli, kas aicina parūpēties par mūsu kaimiņiem. Mūsu zemē Latvijā, visos laikos tā ir bijusi brīnišķīga tradīcija – dodot godu Dievam par svētībām, tajā pat laikā dalīt daļu ražas (pārtiku) citiem, kuriem ir mazāk nekā mums.

Ieskatoties Baznīcas vecajos žurnālos, mēs redzam fantastiskas fotogrāfijas, lasām aizkustinošus stāstus par cilvēku gatavību palīdzēt, ziedot un dalīties.
Es ticu, ka nekas nav mainījies arī tagad.
Baznīcā ir brīnišķīga tradīcija: rudens un ražas novākšanas sezonu noslēgt ar pateicības nedēļu.
Katru gadu novembra mēneša pirmā nedēļa tiek izsludināta kā lūgšanu nedēļa. Vēl vairāk - šīs nedēļas noslēgumā visi, kam vien tas ir iespējams, tiek aicināti ziedot.
Aicinu arī jūs plānot savu īpašo pateicību Dievam.

Šodien mēs neesam aizmirsuši Kungu, mūsu Dievu. Mēs šodien pateicamies un tādā veidā pievienojamies Dieva priekam un līksmībai debesīs, kas tur valda. Jo debesis priecājas kopā ar mums šajos ražas svētkos.
Nāc, pļaujas Kungs, mūsu Radītājs, Uzturētājs un Pestītājs!
Nāc un pievienoties mums mūsu svētku svinībās!
Pateicība lai ir Dievam Tēvam, Delam un Svētajam Garam!