Kad ticības apliecība kļūst par jaunu sākumu

(Mt 16:13-20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. 

Tibetas budisti tic dvēseļu pārceļošanai. Kad kāds nomirst, viņi uzskata, ka šī cilvēka dvēsele pāriet citā ķermenī.
Kad nomirst viņu garīgais līderis (dalailama), sākas bērna meklēšana, kuru varētu atzīt par iepriekšējā dalailamas iemiesojumu. Meklētāji ņem vērā dažādas zīmes un pārbauda, vai bērns pazīst mirušajam dalailamam piederējušus priekšmetus un cilvēkus. Kad bērns ir atzīts, viņu audzina un izglīto, lai viņš uzņemtos nākamā dalailamas pienākumus.

Mūsdienu Rietumu cilvēkam tas var šķist ļoti savādi. Mēs augstu vērtējam katra cilvēka tiesības pašam izvēlēties savu nākotni. Pat monarhi, kuri varu mantojuši, var atteikties no troņa. Taču bērns, kurš atzīts par dalailamas iemiesojumu, pats šo nākotni nav izvēlējies. Līdz ar atzīšanu viņa dzīves ceļš un uzdevums lielā mērā jau ir noteikts.

Bet kā tad tas bija/ir jūdaismā? Daudzi Jēzus laika jūdi ticēja — un arī šodien daudzi joprojām tic —, ka Dievs sūtīs svaidītu ķēniņu. Viņš vadīs kustību, kas atbrīvos Israēlu no apspiestības un beidzot nesīs pasaulei taisnību un mieru.

Neviens nezināja, kad un kur šis svaidītais ķēniņš piedzims, lai gan daudzi ticēja, ka viņš būs īsts ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Dievs bija devis brīnišķīgus apsolījumus par Dāvida dzimtas nākotni. Daži norādīja uz (Mihas grāmatas 5:1–3) pravietojumu, ko Matejs citē sava evaņģēlija otrajā nodaļā, uzskatot, ka gaidāmajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē. Savukārt vārds, ar kuru ebreju un aramiešu valodā apzīmēja “svaidītu ķēniņu”, bija vārds, ko mēs parasti izrunājam kā “Mesija”.

Kāds būs Mesija? Kā cilvēki varēs pazīt, ka viņš ir ieradies? Neviens to skaidri nezināja, taču pastāvēja daudzas teorijas. Daudzi iztēlojās Mesiju kā kareivīgu ķēniņu, kurš sakauj pagānu pulkus un izcīna Israēlam brīvību. Citi viņu redzēja kā cilvēku, kurš attīrīs templi un atjaunos patiesu dievkalpošanu.
Visi, kuri ticēja šāda ķēniņa nākšanai, zināja, ka viņš piepildīs Israēla Rakstus un beidzot īstenos Dieva Valstību — virs zemes tāpat kā debesīs. Taču nevienam nebija īsti skaidrs, kā tas viss izskatīsies dzīvē.

Pirmajā gadsimtā parādījās vairāki Mesijas pretendenti. Viņi nāca un gāja, sapulcinādami sekotājus, kuri drīz vien tika izklīdināti, kad varasvīri sagūstīja viņu vadoni. Viens gan bija skaidrs: tiklīdz kāds kļuva pazīstams kā Mesijas pretendents, viņš piesaistīja varas iestāžu uzmanību un gandrīz noteikti arī naidīgumu. 

Tāpēc, gribēdams uzdot šo jautājumu saviem sekotājiem, Jēzus aizveda viņus tālu prom no vietām, kur viņi parasti darbojās. Filipa Cēzareja atradās Israēla zemes tālajos ziemeļos, ārpus Hēroda Antipas pārvaldītās teritorijas, vismaz divu dienu gājiena attālumā no Galilejas ezera.

Pat pats jautājums — vismaz Mateja evaņģēlijā — ir izteikts netieši: “Ko ļaudis saka — kas ir Cilvēka Dēls?” Citiem vārdiem: “Kas, pēc ļaužu domām, ir šis cilvēks, kurš stāv tepat jūsu priekšā, proti — es pats?” Jēzus noteikti jau zināja, kādu atbildi saņems, taču Viņš gribēja, lai mācekļi to pasaka skaļi.
Un mācekļi atstāsta, ko par Jēzu runā ļaudis, un viņu atbilde mums daudz ko atklāj par to, kā cilvēki Jēzu uztvēra. Nevis maigs, kluss un lēnprātīgs Jēzus. Nevis mīļš un mierinošs mazo bērnu draugs. Drīzāk viņš līdzinājās kādam no neseno vai seno laiku praviešiem, kuri bezbailīgi cēlās un sludināja Dieva vārdu ļauniem un dumpīgiem ķēniņiem.

Jēzus darbojās kā pravietis. Pravietis nav vienkārši cilvēks, kurš “paredz nākotni”. Pravietis ir Dieva balss, kas stājas pret netaisnību un ļaunumu.
Taču šajā pravietiskajā kalpošanā bija apslēpts vēl kas, un Jēzus ticēja, ka Viņa sekotāji šo noslēpumu ir sapratuši. Citādi Viņš diez vai būtu uzdevis šo jautājumu.
Viņš nebija tikai Dieva balss. Viņš bija Dieva Mesija. Viņš ne tikai sludināja Dieva Vārdu pret tā laika ļaunajiem valdniekiem. Viņš bija Dieva ķēniņš, kuram būs jāstājas viņu vietā.

Pie šī secinājuma mācekļi patiešām bija nonākuši, un Pēteris kļuva par viņu runasvīru.
“Tu esi Mesija,” viņš saka, “dzīvā Dieva Dēls.”

Ir svarīgi saprast, ka šajā brīdī ar vārdiem “Dieva Dēls” vēl netika domāta “Trīsvienības otrā persona”. Nevienam vēl nebija ienācis prātā, ka gaidāmais ķēniņš pats būs dievišķs. Tiesa, dažas lietas, ko Jēzus darīja un sacīja, mācekļus droši vien jau bija dziļi samulsinājušas.
Šis apmulsums izzuda tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņi sāka ticēt, ka Jēzus jau visu laiku ir bijis daudz ciešāk saistīts ar Israēla vienīgo Dievu, nekā viņi jebkad bija spējuši iedomāties.

Vārdi “Dieva Dēls” bija Bībeles izteiciens. Tie norādīja, ka ķēniņam ir īpašas attiecības ar Dievu: Dievs viņu bija pieņēmis par savu dēlu un iecēlis par savu īpašo pārstāvi (skat., piemēram, 2. Samuēla 7:14 un Psalmu 2:7).
(Pavisam drīz pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa sekotāji sāka ticēt, ka šiem pašiem vārdiem ir vēl pavisam cits nozīmes slānis, ko līdz tam neviens nebija spējis iedomāties. Taču, lai saprastu šo evaņģēlija vietu, ir svarīgi tajā neielasīt vairāk, nekā tur šajā brīdī ir pateikts.)

Pēteris un pārējie mācekļi sacīja: “Tu esi patiesais ķēniņš. Tu esi tas, kuru Israēls ir gaidījis. Tu esi Dieva pieņemtais Dēls — tas, par kuru runājuši psalmi un pravieši.”
Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Ar šo apliecinājumu viņi ne tikai pievienojās pravietiskai kustībai, kas Dieva vārdā izaicināja pastāvošās varas. Viņi atbalstīja arī atklātu izaicinājumu pastāvošajai ķēniņa varai.
Jēzus ir patiesais ķēniņš! Tas nozīmēja, ka Hērodam — un pat tālajam Romas imperatoram — bija pamats uzmanīties. Un tempļa vadībai…

Bet tad – ja Pēteris ir pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, tad arī Jēzum ir kas sakāms par viņu (cilvēku, kuram vecāki bija devuši vārdu Sīmanis).
Vārds “Pēteris” — jeb viņa dzimtajā aramiešu valodā “Kēfa” — nozīmē “klints” vai “akmens”. Ja Pēteris bija gatavs apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, tad Jēzus bija gatavs pasludināt, ka ar šo uzticības apliecinājumu pats Pēteris kļūs par pamatu Viņa jaunajai celtnei.
Tāpat kā Dievs Ābrāmam deva vārdu Ābrahāms, norādot, ka viņš kļūs par daudzu tautu tēvu (1. Mozus 17:5), tā tagad Jēzus Sīmanim dod jaunu vārdu — Pēteris, Klints.
(Vai nav interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus bija stāstījis līdzību par gudru vīru, kurš uzcēla namu uz klints (Mateja 7:24)? Tagad Jēzus pats paziņo, ka darīs tieši to pašu.)

Gan tur, gan šeit mums fonā jāiztēlojas varenā pilsēta Jeruzāleme, kas uzcelta Ciānas kalna klinšainajās nogāzēs. Dažās jūdu tradīcijās Jeruzālemes templis bija vieta, kur sastapās debesis un zeme. Jēzus pasludina, ka Viņš no jauna veido šo Dieva pasaules centru.

Jēzus negrasās celt īstu pilsētu vai īstu templi. Viņš cels kopienu, ko veidos visi, kuri apliecina uzticību Viņam kā Dieva svaidītajam ķēniņam. Un šī kustība, šī kopiena sākas tieši tur, Filipa Cēzarejā, ar Pētera apliecinājumu.
Pagaidām tam jāpaliek noslēpumam, jo tā atklāšana var maksāt dzīvību. Ja ziņa izplatītos, sekas patiešām varētu būt nāvējošas. 

Taču visiem, kuri kopā ar Pēteri apliecina, ka Jēzus no Nācaretes patiesi ir Dieva Mesija, tiek dots šāds apsolījums: apliecinot Viņam uzticību, viņi kļūs par tautu, ar kuras starpniecību dzīvais Dievs atjaunos pasaulē taisnību un ievedīs debesis un zemi jaunā taisnības un miera stāvoklī.

Pēteris ar savu ticības apliecinājumu kļūs par šīs kopienas sākumpunktu. Viņam vēl daudz jāmācās un būs jāpārvar ne viena vien paša neveiksme.
Taču arī tas pieder pie šī ceļa. Galu galā Jēzus jauno kopienu veidos vienkārši grēcinieki, kuriem ir piedots.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kas mūsos ir līdz pašiem dziļumiem?

(Mt 15:10-20) Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” 

Viens no iemīļotākajiem bērnu stāstu tēliem ir Vinnijs Pūks. Kādā no šī nesamākslotā un mīļā rotaļu lācīša dēkām Pūks (viņu radījis rakstnieks A. A. Milns) mēģina noķert ziloni jeb Milzu Lempi (angļu oriģinālā - Heffalump, bērnišķīgi sagrozīts vārda elephant variants). 
Lai noķertu šo hefalumpu, Pūks izrok bedri un nolemj slazdā par ēsmu ielikt vienu no saviem vismīļākajiem ēdieniem — medu. Taču medus viņam garšo tik ļoti, ka Pūks nespēj atstāt slazdā veselu burku un sāk mazliet ēst arī pats. Viņš attaisnojas ar domu, ka ir svarīgi pārliecināties: vai tas tiešām ir medus visā burkā, līdz pat pašam dibenam? Nevar taču pieļaut, ka pašā apakšā izrādītos kaut kas cits — varbūt siers vai vēl kaut kas. Un, protams, līdz brīdim, kad Pūks ir pilnīgi pārliecinājies, ka burkā līdz pašam dibenam tiešām bija medus, burka ir tukša…

Pūkam ir svarīgi zināt, kas burkā patiesībā atrodas — no augšas līdz pašam dibenam. Ja medus tajā ir tikai augšpusē, bet zem tā slēpjas kaut kas pavisam cits, tas ir jānoskaidro. Un tieši šī doma ir pamatā tam, ko Jēzus tagad saka, turpinot iepriekšējo sarunu ar farizejiem par šķīstības likumiem.

Kāda jēga vispār ievērot visus šķīstības likumus? Lai cilvēks būtu tāds, kādu Dievs viņu jau no paša sākuma bija iecerējis. 
Bet kādu tad Dievs cilvēku bija iecerējis? Tādu, kurš ir šķīsts ne vien ārēji, bet viscaur — līdz pašiem savas būtības dziļumiem. Pašiem šķīstības likumiem nebija ne vainas, lai gan dažām vēlāk ap tiem izveidotajām tradīcijām, iespējams, nebija lielas jēgas. Tomēr apstāties pie ārējo likumu ievērošanas un neņemt vērā aicinājumu būt šķīstam caur un cauri nozīmēja pilnīgi palaist garām pašu būtiskāko.

Jēzus to pateica kā mīklu, kas Viņa klausītājiem droši vien šķita mulsinoša un, kā lasām šajā Rakstu vietā, pat apgrēcinoša: “Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
Ko Viņš ar to varētu būt domājis? Viņš taču nevarētu runāt par siekalām? …vai kad paliek slikti un ir jāvemj?!?

Izrādās Jēzus runā par vārdiem. Viņa doma ir tāda: vārdi atklāj, ar ko cilvēks ir pilns dziļi sevī. Vai nav interesanti, ka ilgi pirms psihologi pamanīja, ka cilvēka sacītais liecina par to, kas patiesībā notiek viņa domās un iztēlē — īpaši brīžos, kad cilvēks vairs rūpīgi nepieskata savus vārdus —, Jēzus jau bija norādījis uz to pašu. Darbi, kas cilvēku sagāna un padara necienīgu Dieva svētajai klātbūtnei, ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana, netiklība un pārējais. Savukārt iekšējie dzinuļi, kas ved uz šādiem darbiem, paši sevi nodod domās un vārdos, kuri uzpeld no cilvēka būtības dziļumiem. Tie parāda, ka, lai cik rūpīgi cilvēks ievērotu ārējos šķīstības priekšrakstus, viņa dziļākajai būtībai ir jātiek pārveidotai, lai viņš varētu kļūt tāds, kādu Dievs viņu bija iecerējis un vēlējies.
Tādēļ šī saruna nav tikai par to, vai Jēzus un Viņa sekotāji ievēro tradīcijas, kuras farizeji paši turēja un centās uztiept arī citiem jūdiem. Šeit ir runa par to, kādus Dievs patiesībā vēlas savus ļaudis un kā šī Dieva griba var īstenoties. Šeit un arī citviet Jēzus pievēršas kādam ļoti dziļam jautājumam — jautājumam, kuru, jāteic, labi apzinājās daudzi viņa laikabiedri: kā cilvēka sirds var kļūt šķīsta?

Tas, kurš šeit nesaskata problēmu — arī tas, kurš iedomājas, ka atbilde varētu būt vienkārši atrodama priekšrakstu sarakstā —, vēl nav ieraudzījis, cik dziļi cilvēka būtībā slēpjas ļaunums. Vairums no mums droši vien neizdarām ikdienā lielāko daļu 19. pantā nosaukto darbu un vai vēl daudz ko citu. Bet ja tas viss mājo mūsu sirdī, tad Dieva acīs esam nešķīsti un mums jātiek šķīstītiem — pilnīgi, līdz pašiem dziļumiem.

Tātad Jēzus sacītā būtība ir šāda: Jēzus darbā Dievs piedāvā dziedināšanu šai dziļajai nešķīstībai. Taču šī dziedināšana krasi atšķiras no tā, ko piedāvāja citi tā laika skolotāji. Viņuprāt, šķīstības likumi bija īstā vieta, kur sākt, un dažiem tie bija ne tikai sākums, bet arī gals. Jēzus redzēja, ka šiem likumiem lielākoties ir maz sakara ar īsto uzdevumu, kuru Viņš bija nācis piepildīt. Kā Viņš sacīja vairākās 13. nodaļas līdzībās, Viņš sēja Dieva valstības sēklas, dēstīja augus, kam bija jāaug un jāuzplaukst. Taču ļaudis, kuri tiecās pēc citiem mērķiem, dēstīja augus, kas tiks izrauti.
Tie, kuri šķīstības likumus pasniedza kā risinājumu Israēla problēmām un centās tos uzspiest arī citiem, pēc Jēzus vārdiem, bija kā aklais, kas mēģina parādīt ceļu otram aklajam. Abi ne vien apmaldīsies, bet itin viegli var arī iekrist bedrē.

Tāpēc šī Rakstu vieta izaicina mūs visus — īpaši tad, ja sevi uzskatām par Jēzus sekotājiem. Mēs varbūt neievērojam senā Israēla šķīstības priekšrakstus. Bet vai mūsu sirds, mūsu domas un nolūki, arī ikdienišķie vārdi, kas mums pasprūk pār lūpām, neliecina, ka paši vēl neesam līdz galam šķīsti? Ja tā ir, ko mēs ar to iesākam?

Šajā Rakstu vietā Jēzus vēl nepiedāvā zāles pret slimību, kuru Viņš ir diagnosticējis. Tās atklāsies evaņģēlija stāsta tālākajā gaitā. Galu galā zāles ir Viņš pats. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, kā arī dāvājot Svēto Garu, Jēzus pārvar ļaunumu un nešķīstību, kas kā slimība ir skārusi visu cilvēci. Taču šīm zālēm ir jāsasniedz pati slimība — arvien dziļāk un dziļāk cilvēka būtībā —, lai tad, kad nostāsimies Dieva priekšā, Viņš mūs ieraudzītu tādus, kādus jau no paša sākuma bija iecerējis: šķīstus caur un cauri, līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad vētra ir stiprāka par tavu ticību

(Mt 14:23-36) Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli. 

Šī aina glezniecībā sastopama pārsteidzoši reti, un plaši pazīstamu darbu par to ir vēl mazāk. Viens no ievērojamākajiem darbiem ir Alessandro Allori 1590. gados tapusī glezna Svētais Pēteris staigā pa ūdeni. Tajā Jēzus sniedz roku grimstošajam Pēterim, bet tālumā vētras mētātajā laivā palikuši pārējie mācekļi. 
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt. 
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē. 

Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara? 

Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā. 

Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā. 

Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām. 

Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī? 

Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko Jēzus dara ar mūsu mazumiņu... un neiespējams uzdevums

(Mt 14:13-22) Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. 
Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. 

Nāc un kļūsti par vienu no šī stāsta dalībniekiem. Ienāc šajā stāstā un atrodi tajā arī savu vietu. Vietas te pietiek visiem, un te ir daudz, ko mācīties.

Vispirms domās atgriezies pie pēdējās reizes, kad biji patiesi, patiesi noskumis. Varbūt tas bija pēc tēva vai mātes, vai kāda tuva drauga nāves. Varbūt pēc tam, kad nedabūji darbu, uz kuru biji licis visas cerības un kuru no sirds vēlējies. Varbūt pēc tam, kad nācās izvākties no mājas, kuru biji iemīlējis. 
Visvairāk tu gribēji un tev vajadzēja kaut kur paslēpties un pabūt vienatnē. Tev vajadzēja laiku, lai pārdomātu notikušo, varbūt lūgtu Dievu, bet pāri visam — lai varētu būt mierā un klusumā un lai cilvēki tevi kādu brīdi netraucētu.
Un tad iedomājies, ka tavā izraudzītajā klusajā vietā pēkšņi ierodas simtiem citu cilvēku. Mazā baznīca, kurā cerēji nemanīti ieiet, ir pilna ar kāzu viesiem. Vientuļo pakalnu, kur, pēc visa spriežot, varētu palikt vienatnē, ir pārņēmuši līksmi pārgājiena dalībnieki. Kā tu reaģētu?

Ja es padomāju par savām iespējamām sajūtām… tad Jēzus reakcija šajā stāstā ir vēl jo apbrīnojamāka. Viņš bija zaudējis Jāni — savu brālēnu un līdzgaitnieku. Turklāt Jānis bija miris tādā nāvē, kurai vajadzēja Jēzu brīdināt arī par to, kas gaida Viņu pašu. Tomēr, kad Jēzus dodas prom, lai pabūtu klusumā un vienatnē, ļaudis Viņu atrod un visapkārt drūzmējas lielā pulkā. Un Jēzus atbild nevis ar dusmām vai aizkaitinājumu, bet ar līdzcietību. Savas bēdas par Jāni un, iespējams, arī bēdas par sevi pašu un to, kas Viņu sagaida, Jēzus pārvērš sāpēs par šiem cilvēkiem. Pirms ārējiem un redzamajiem spēka darbiem — pirms slimnieku dziedināšanas — notiek iekšējs un neredzams spēka darbs: Jēzus savas jūtas pārvērš mīlestībā pret tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Varbūt tu esi ienācis Jēzus stāstā tāpēc, ka arī pats esi piedzīvojis šo līdzcietību. Iztēlojies sevi kā vienu no mācekļiem — nevis kā vadītāju, bet vienkārši kā vienu no tiem Divpadsmit vai varbūt kādu viņu draugu vai radinieku, kas turas tuvumā, mazliet maliņā. Tu redzi, kā Jēzus rūpējas par cilvēkiem, un arī pats gribi par viņiem rūpēties. Tāpēc tu pārdomā, kas šiem ļaudīm būtu vislabākais, un nāc pie Jēzus ar priekšlikumu. Vai nebūtu labi tagad šo sanāksmi beigt, lai viņi varētu aiziet un nopirkt sev ēdienu, nevis visi paliktu izsalkuši šeit, tālu prom no apdzīvotām vietām?

Jēzu vienmēr ir sajūsmā, kad cilvēkiem Viņa tuvumā rodas domas, kuras apliecina, ka viņi ievēro citu vajadzības un domā par to, kā viņiem palīdzēt. Taču bieži Jēzum šīs domas ir jāpaņem un ar tām jāizdara kaut kas pārsteidzošs. Viņš šo domu nenoraida, bet pavērš to pavisam negaidītā virzienā. Ja tu patiesi rūpējies par šiem cilvēkiem, Viņš saka, kāpēc gan tu pats viņiem nedod ēst? Te, iespējams, ieskanas Dieva aicinājumam tik raksturīgā nots. Mūsu mazā doma par to, kā par cilvēkiem parūpēties, atgriežas pie mums kā milzīgs un, šķiet, neiespējams priekšlikums. Pēkšņi tas ir uzdevums, kas tiek dots mums pašiem. Tu iebilsti: es to nevaru! Man nav laika. Man nav spēka. Man nav vajadzīgo spēju. Viss, kas man ir, ir tikai…

Jā, bet tieši tas ir nākamais solis, un arī tas ir ļoti raksturīgs veidam, kā darbojas Dieva aicinājums. Uzturoties Jēzus tuvumā, tev ir radusies kāda doma. Tā vēl nebija īsti skaidra un līdz galam noformulēta, taču tavs galvenais nodoms — šajā gadījumā pabarot cilvēkus — ir pareizs. Jēzus piedāvā sasniegt šo mērķi citā, negaidītā veidā. Tu saki, ka tas nav iespējams, tomēr esi gatavs dot Viņam to mazumu, kas tev ir, ja vien no tā varētu būt kaut mazākais labums. Protams, tas nozīmē, ka tu pats paliksi izsalcis… Tomēr nu tu jau esi pārāk dziļi šajā stāstā, lai apstātos un dotos atpakaļ. Kad Jēzus līdzcietības spēks reiz ir tevi ierāvis savā straumē, tu vairs nevari apstāties.

Tas, ko īsti Jēzus dara ar mūsu doto, ir tik noslēpumains un varens, ka vārdos to aprakstīt ir grūti. Iztēlojies sevi tur stāvam, kamēr Jēzus, tūkstošiem cilvēku ielenkts, paņem šo nožēlojami mazo ēdiena daudzumu — ar to tikko pietiktu diviem cilvēkiem, kur nu vēl veselam pūlim — un par to lūdz. Viņš par to pateicas Dievam. Viņš to lauž, dod tev un pārējiem, un tu to sniedz tālāk… vienam cilvēkam pēc otra, pēc otra un vēl nākamā, pats nesaprazdams, kas notiek un kā tas ir iespējams.

Izseko domās, kā tas viss ir noticis, soli pa solim. Tas, ka esi bijis Jēzus tuvumā, ir modinājis domu par kalpošanu. Jēzus šo domu paņem, apvērš to — protams, padarot to daudz prasīgāku un dārgāku — un atdod tev atpakaļ kā izaicinājumu. Apjucis par šo izaicinājumu, tu piedāvā to, kas tev ir, kaut arī zini, ka ar to nepavisam nepietiek un ka atkal būs jāmaksā sava cena. Un tad ar tavu devumu notiek tas pats. Jēzus to paņem, svētī un lauž — te atkal ir sava cena — un dod tev atpakaļ. Bet tagad tavs uzdevums ir to dot visiem pārējiem.

Tā tas notiek ikreiz, kad kāds ir nonācis pietiekami tuvu Jēzum, lai kaut mazliet ieraudzītu, ko Viņš dara un kā šis cilvēks varētu palīdzēt. Mēs neveikli nākam ar savām idejām. Īsti nesaprazdami, mēs piedāvājam to mazumu, kas mums ir. Jēzus pieņem idejas, maizes un zivis, naudu, humora izjūtu, laiku, spēku, talantus, mīlestību, mākslinieciskas dāvanas, prasmi rīkoties ar vārdiem, vērīgu aci vai veiklus pirkstus — visu, ko vien spējam piedāvāt. Ar lūgšanu un svētību Viņš to tur sava Tēva priekšā. Tad Viņš to lauž, lai tas būtu gatavs lietošanai, un dod mums atpakaļ, lai mēs to dotu tiem, kam tas vajadzīgs.

Un tagad tas vienlaikus ir mūsu un nav mūsu. Tas vienlaikus ir tas, ko bijām iecerējuši, un tomēr nav tas, ko bijām iecerējuši. Tas ir kaut kas lielāks un citāds, varenāks un noslēpumaināks, tomēr vienlaikus arī mūsu pašu. Patiesai kristīgai kalpošanai, lai kādā līmenī tā notiktu, piederas arī tas, ka ar izbrīnu skatāmies, ko Dievs ir izdarījis ar tām drumstalām, kuras esam izvilkuši no saviem trūcīgajiem krājumiem un Viņam piedāvājuši.

Protams, Mateja stāstā notiek daudz vairāk nekā tikai tiek dots ievērojams kristīga aicinājuma piemērs. Divpadsmit pāri palikušie grozi var norādīt uz Jēzus nodomu atjaunot Dieva tautu — divpadsmit Israēla ciltis. Tas, ka Jēzus pabaro ļaudis tuksnesī, tik labi sasaucas ar Mateja tēmu par Jēzu kā jauno Mozu — Mozus laikā Dievs israēliešiem tuksnesī deva mannu, īpašu maizi no debesīm —, ka varam būt pārliecināti: Matejs vēlējās, lai arī mēs to šeit saskatītu.

Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Jēzus, tiklīdz maltīte bija beigusies, ļaudis aizsūtīja prom. Viņš negribēja, lai tie paliktu turpat un cildinātu Viņa spēku. Līdzība ar Mozu šajā vietā beidzas. Jēzus negrasījās lielas ļaužu masas priekšgalā soļot cauri zemei vai gūt militāras uzvaras pār Dieva ienaidniekiem. Beigās Viņš patiešām nonāks vientulībā, kuru bija meklējis šī stāsta sākumā. Taču tā vairs nebūs klusa vieta, kur atpūsties un lūgt. Tā būs krusta vientulība — Jēzus karāsies pie krusta atstāts un pamests. Ja tu jūti aicinājumu Viņam sekot, dalīties Viņa līdzcietībā un dot Viņam to, kas tev ir, lai tas varētu tikt izmantots Viņa darbā, tad atceries: arī Viņam tas maksāja visu.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad Debesu valstība kļūst vērtīgāka par visu

(Mt 13:44-52) Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to. Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.
Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.” 

Šī mēneša sākumā Grandrapidos es kā klausītājs piedalījos XVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku ASV kopkora koncertā „Senču takas ved uz nākotni”. DeVos Performance Hall lielā zāle bija pārpildīta. 
Protams, mēs lielā mērā zinājām, ko cerējām šajā koncertā dzirdēt. Skanēja latviešu kormūzikas klasiķu darbi un visiem zināmas, tautā iemīļotas dziesmas — dziesmas, kuras daudzi no mums pazīst jau gadiem, kuru melodijas nes sevī atmiņas un kuras jau sen kļuvušas par daļu no mūsu kopīgā latviskā mantojuma.
Droši vien tieši šīs pazīstamās un iemīļotās dziesmas bija viens no iemesliem, kāpēc lielā koncertzāle bija tik pilna. Es nezinu, vai tā būtu bijusi tikpat pārpildīta, ja koncerta pieteikumā būtu solīti tikai jauno komponistu kora darbu pirmatskaņojumi. Jaunais vēl nav kļuvis par daļu no mūsu kopīgās atmiņas. Mēs vēl nezinām, kā tas skanēs un vai tas mūs uzrunās.

Taču mēs, kas bijām atnākuši klausīties pazīstamās un iemīļotās dziesmas, līdzās tām dzirdējām arī vairākus jaundarbus. Viens no tiem bija jaunās paaudzes komponista Aleksa Pilmaņa „Spīdi spoži, mēnestiņi” — brīnišķīgs skaņdarbs, kas šajos svētkos piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.
Tā nu mēs bijām ieradušies tādēļ, lai atkal dzirdētu to, ko jau pazinām un mīlējām, taču mums tika dota arī iespēja atklāt kaut ko jaunu. Un izrādījās, ka jaunais neatņem vecajam tā vērtību. Gluži pretēji — jaunais izaug no tās pašas zemes, turpina to pašu stāstu un ļauj senajam mantojumam izskanēt jaunā, svaigā un pārsteidzošā veidā.

Kaut ko līdzīgu — tikai vēl dziļāk un asāk — Jēzus saka par nama saimnieku, kurš no savas mantnīcas iznes gan jaunas, gan vecas lietas.
Jēzum „jaunās” lietas ir neparastais, pilnīgi jaunais redzējums, ko pasaulei atnes Debesu Valstība. Savukārt „vecās” lietas ir gadsimtu gaitā uzkrātā gudrība — īpaši senie Israēla stāsti un cerības. Evaņģēlijs, par kuru mums vēlas pastāstīt evaņģēlists Matejs, savieno abus kopā. Jaunais tiek dziļi iesakņots vecajā, bet vecais jaunajā iegūst svaigu, pārsteidzošu un aizraujošu izpausmi.

Iespējams, Matejs ar šiem vārdiem dod arī kādu norādi uz sevi. Galu galā tikai viņa evaņģēlijā atrodams šis Jēzus izteikums par nama saimnieku. Varbūt Matejs mums rāda savu īpašo redzējumu par to, kādam jābūt kristīgam rakstu mācītājam.
Iespējams, šie vārdi ir arī paša Mateja rakstītā evaņģēlija raksturojums. Tajā atkal un atkal sastopam tieši šo vecā un jaunā savienojumu.

Jēzum un viņa vēstij par Dieva valstību ir mūs jāpārsteidz un pat jāsatriec. Taču daļa no patiesā pārsteiguma atklājas tad, kad mēs, acis mirkšķinādami un berzēdami, sākam saskatīt, ka Jēzus un viņa valstība patiesībā ir Dieva un Israēla ilgā stāsta piepildījums. Vēl vairāk — tas ir Dieva un visas pasaules stāsta patiesais piepildījums.

Jau Mateja evaņģēlija 7. nodaļas beigās varējām pamanīt, ka visa evaņģēlija uzbūve atskatās uz kādu vecu un pazīstamu paraugu. Uzmanīgam lasītājam tā atgādina piecas Mozus grāmatas. Taču, lai gan forma atgādina kaut ko senu un pazīstamu, tās saturs ir jauns, pārsteidzošs un sprādzienbīstams.
Un, ja tas tā ir, tad mums jāpieņem lēmums. Turklāt šis lēmums jāpieņem steidzami.

Evaņģēlijs par Dieva valstību nav vienkārši kāda patīkama reliģiska ideja, kuru varētu papētīt tad, kad reiz atradīsies viena vai divas brīvas stundas. Tas nav kā skaists priekšmets muzejā, kuru jūs varētu aiziet apbrīnot nākamreiz, kad gadīsies būt tuvumā.
Tas ir kā neaptverami vērtīgs apslēptas mantas krājums, kuru jūs varat iegūt — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, lai nopirktu tīrumu, kurā šī manta apslēpta.
Tas ir kā pati lielākā, skaistākā un nevainojamākā pērle, kādu jebkurš tirgotājs jebkad būtu varējis iztēloties. Un tā var kļūt par jūsējo — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, ieskaitot visas citas pērles, kas jums jebkad piederējušas, lai iegādātos šo vienu.

Abas nelielās līdzības šīs Rakstu vietas sākumā pilnīgi apgāž kādu uzskatu, kas bija populārs gan senajā pasaulē, gan ir populārs mūsdienās. Proti, uzskatu, ka dažādās reliģijas un to piedāvātie garīgie pārdzīvojumi ir kā atsevišķas pērles, kuras cilvēks varētu pamazām savākt un pievienot savai kolekcijai.

Taču ir tikai viena lielā pērle. Ir tikai viena patiesā apslēptā manta. Un viss pārējais tai līdzās zaudē savu vērtību.
Šī pērle un šī manta ir evaņģēlijs par Dieva Valstību, kuru Jēzus pasludināja un iemiesoja pats savā dzīvē.
Tieši tas ir pārsteigums. Tā ir 'jaunā lieta'.
Bez tās mums paliek tikai vecais — tas pats senais stāsts, kuram toreiz ticēja puse pasaules un kuram daudzi tic vēl joprojām.
Lēmums kļūst vēl steidzamāks tāpēc, ka pasaule negriežas bezgalīgi pa apli, kā to māca daudzas reliģijas un filozofijas. Pasaule virzās pa taisnu līniju pretī noteiktam mērķim, un tā virzās diezgan strauji.

Ar Jēzus atnākšanu sākās pēdējās tiesas process. Kad Jēzus mācīja par Dieva Valstību un iemiesoja to savā dzīvē, pasaule tika krasi sadalīta divās daļās. Vienā pusē bija tie, kurus Jēzus pārsteidza, aizrāva un pilnīgi pārliecināja. Otrā pusē bija tie, kuri viņam pretojās un viņa evaņģēliju noraidīja.
Šis process turpinājās arī kristiešu pirmajā paaudzē. Tas sasniedza kulmināciju mūsu ēras 70. gadā, kad romieši iznīcināja pilsētu un varas sistēmu, kas bija noraidījusi Jēzu.

Šis process turpinās vēl šodien. Un tas turpināsies līdz tai dienai, kad Dievs taisnībā un patiesībā no jauna radīs visu pasauli. Tad visi, kuri savu dzīvi un būtību būs veidojuši ap netaisnību un meliem, atklās, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi nederīgajām zivīm, kuras zvejnieki ir spiesti izmest.

Izvēle ir patiesa. Tā ir skarba, nepārprotama un asa.
Šajā nodaļā lasāmās līdzības izaicina mūs divos līmeņos: izpratnes un rīcības līmenī.
Izpratne bez rīcības ir neauglīga. Taču rīcība bez izpratnes ir nogurdinoša un veltīga.

Kad pārdomājam Jēzus stāstītās līdzības un cenšamies saprast, ko tās nozīmēja toreiz un ko tās nozīmē tagad, mums atkal un atkal sev jājautā: ko šodien varētu nozīmēt būt „rakstu mācītājam, kas mācīts Debesu valstībai”?
Kā mēs varam būt droši, ka savā domāšanā, savos vārdos un savā dzīvē esam dziļi iesakņoti vecajā un tajā pašā laikā nesam arī jaunos, svaigos Debesu Valstības augļus?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai mums ir ausis dzirdēt?

(Mt 13:1-9) Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 

Manā bērnības atmiņā ir kāds rīts Rojā. Mēs bijām ciemos pie maniem vecvecākiem. Es biju pārāk mazs un neatceros, kas notika pirms tam vai pēc tam, bet atceros jūru tajā rītā.
Jūra bija gandrīz pilnīgi mierīga. Varētu pat teikt pat gluda. Tikai reizēm pār ūdens virsmu pārskrēja pavisam sīka ņirboņa, it kā kāds ar vieglu roku būtu pieskāries ūdenim un tas uz mirkli atdzīvojies. Bija agrs. Saule bija tikai mazliet pacēlusies virs jūras, un kā tas ir tādos rītos, gaisma šķiet nāk nevis no debesīm vien, bet it kā arī no pašas ūdens virsmas.

Un tad es atceros kaut ko, kas bērnam likās ļoti savādi. Es dzirdēju balsis. It bijā kā cilvēki kaut kur sarunātos. Ne tā, ka varētu saprast katru vārdu, bet drīzāk tā — dzirdi, ka cilvēki runā, dzirdi balsu ritmu, varbūt kādu skaļāku vārdu, bet nesaproti, par ko viņi runā. Es paskatījos apkārt, bet krastā neviena nebija.
Tad es prasīju tēvam: “Kur tie cilvēki ir?” Un viņš man paskaidroja, ka tās droši vien ir zvejnieku balsis. Kaut kur tālāk jūrā, savā zvejas laivā, varbūt apmēram pusjūdzi no krasta (gandrīz kilometru) zvejnieki sarunājās, un tajā rīta klusumā viņu balsis nāca pāri ūdenim līdz krastam.

Bērnam tas bija pārsteigums. Kā tas var būt, ka cilvēkus neredz, bet dzird? Kā tas var būt, ka balss no tik tālas vietas atnāk tik skaidri? Bet rāma jūra, kluss rīts, pareizs vēja virziens var panākt, ka skaņa virs ūdens skan daudz tālāk, nekā mēs parasti iedomājamies.
Un šāda atmiņa man palīdz iedomāties arī šodienas Evaņģēlija ainu. Jēzus sēž laivā. Ļaudis stāv krastā. Starp viņiem ir ūdens. Un tomēr viņi dzird. Jēzus balss nāk pāri ūdenim un Viņa vārdi atskan krastā. Jēzus zināja, kā palīdzēt cilvēku pūlim Viņu sadzirdēt.

Jēzus nav vienīgais, kurš zina, ko dara. Arī Matejs, sakopodams līdzības, kas veido šo garo nodaļu, no kuras fragments ir šodienas evaņģēlija lasījums, zina, ko dara. Viņš šīs līdzības novieto vairāk vai mazāk sava Evaņģēlija pašā centrā. Trīspadsmitā nodaļa ir trešā no piecām lielajām runām, kas veido Mateja Evaņģēlija uzbūvi: Kalna sprediķis (piektajā līdz septītajā nodaļā), mācekļu sūtīšana (desmitajā nodaļā), līdzības (šeit – trīspadsmitajā nodaļā), draudzes dzīves mācība (astoņpadsmitajā nodaļā) un noslēguma runa (divdesmit trešajā līdz divdesmit piektajā nodaļā).

Šīs līdzības savelk kopā visu, kas līdz šim Evaņģēlija stāstā ir noticis, bet tās rāda arī uz priekšu — uz to, kas vēl nāks.
Īpaši vairākas no šīm līdzībām skatās uz nākotni, uz brīdinājumiem par lielo nākamo tiesu, kurā Dievs nodibinās savu valstību pilnīgi un galīgi, pilnībā uzvarēdams visu ļaunumu.

Bet vai tas ir galvenais, par ko šie stāsti runā? Vai lielākā daļa Jēzus klausītāju jau tāpat neticēja, ka reiz pienāks laiks, kad Dievs tiesās pasauli, nošķirot taisnos no ļaunajiem? Vai viņi jau tāpat neilgojās pēc tās dienas, kad taisnie tiks izglābti no apspiešanas, bet viņu ļaunie ienaidnieki tiks bargi sodīti?

Jā, viņi tam ticēja. Un viņi nebūtu nākuši un stāvējuši ezera krastā tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu sakām to, ko viņi jau zināja. Viņi nāca pavisam cita iemesla dēļ. Viņi nāca tāpēc, ka sāka nojaust: tiesa jau sākas. Dieva rīcība jau sākas. Un Jēzus kaut kādā veidā ir tās centrā.
Viņi nāca tāpēc, ka cerēja: varbūt Viņš pastāstīs vairāk par to, kā vienīgais patiesais Dievs jau tagad sāk glābt savu tautu no ienaidniekiem. Varbūt Viņš paskaidros, kā Dievs sāk savu darbu šeit un tagad. Varbūt Viņš pat aicinās viņus pašus tajā piedalīties.

Protams, cilvēkiem bija daudz priekšstatu par to, kā tam vajadzētu notikt. Daudzi domāja par militāru sacelšanos. Daudzi cerēja uz tādu revolūciju, kurā beidzot tiktu gāzti apspiedēji. Vai šis jaunais pravietis tagad dos aicinājumu ķerties pie ieročiem?

Tas, ko viņi gribēja, protams, bija seno pravietojumu piepildīšanās. Sinagogās viņi dzirdēja, un daži paši lasīja un pētīja svētos Rakstus, kuros bija runāts par Dieva dusmu ilgo laiku pret Viņa dumpīgo tautu — un tad par jaunas dienas ausmu. Tajā jaunajā dienā viņi tiktu izglābti no ļaunuma.

Kā zemkopis, kurš sāk jaunu lauksaimniecības gadu, Dievs apsētu savu lauku ar labību, kas nestu ražu. Jesaja, Jeremija un citi pravieši bija runājuši šādā valodā. Sējas laiks un pļauja — Dieva radītās kārtības daļa — jau sen bija kļuvusi par tēlu tam, kā Dievs Radītājs rīkosies, lai atpestītu savu tautu no grēkiem, izglābtu no trimdas un atbrīvotu no apspiešanas.

Un tagad te bija jauns pravietis, kas darīja ievērojamas lietas. Cilvēki brīnījās: vai Viņš ir tas, caur kuru tas viss beidzot notiks? Nav brīnums, ka viņi sekoja Viņam. Un nav brīnums, ka tad, kad Viņš sāka runāt par zemkopi, kas izgāja sēt, viņi klausījās uzmanīgi. Viņi stāvēja krastā, negribēdami palaist garām nevienu vārdu. Varbūt viņus kaitināja jebkurš troksnis vai vēja brāzma, kas varētu aiznest kādu teikumu prom. Bet Jēzus sēdēja laivā (jo tajā kultūrā skolotājs sēdēja, un mācekļi stāvēja) un Viņš runāja.

Tomēr stāsts, ko Viņš izstāstīja, nebija tieši tas, ko viņi gaidīja. Tā nebija vienkārša līdzība par to, kā Dievs beidzot iesēs Israēlu savā zemē un atjaunos tā varenību, par kādu viņi vienmēr bija sapņojuši.
Tas bija stāsts gan par neveiksmi, gan par izdošanos. Tas bija mīklains stāsts. Kad Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” mums jāsaprot, ka Viņš ar to saka: “Es zinu, ka tas nav pašsaprotami. Jums būs par to jādomā.” Jēzus gribēja, lai viņi cīnās ar Viņa vārdiem. Lai viņi par tiem runā savā starpā. Lai viņi tos pārdomā.

Ko viņi varēja secināt, to darīdami?
Daži, iespējams, domāja, ka tā ir apslēpta Israēla vēsture. Dievs sūtīja ķēniņus, praviešus, priesterus, un neviens no viņiem īsti nenesa gaidītos augļus. Tagad Dievs sūta Kādu, kurš nesīs augļus. Gluži kā sēkla laukā: daļa aiziet zudumā, bet beidzot daļa nes ražu. Un tā tiešām būtu laba vēsts.

Citi, iespējams, domāja, ka tas ir ļoti savāds stāsts. Kāds zemkopis izšķērdē tik daudz sēklas? Kāds sējējs ļauj tik lielai daļai sēklas krist ceļmalā, akmenājā un ērkšķos? Varbūt Jēzus pārspīlēja parastās zemkopības grūtības kalnainā un nelīdzenā zemē, lai kaut ko parādītu. Bet ko tieši?
Vai Dievam ir grūtības ar Viņa valstības nodibināšanu? Vai viņiem būs jāgaida vēl ilgāk? Kādu lielo ražu Jēzus īsti iedomājas? Simtkārtīga raža taču ir pārsteidzoši bagātīga. Kā tas varētu notikt?

Bet pamata nozīmi neviens nevarēja pilnīgi palaist garām. Jā, Jēzus saka: tas, pēc kā jūs esat ilgojušies un par ko esat lūguši, tiešām sāk piepildīties. Es esmu šeit, lai tas notiktu. Jums nebūs viegli to saprast, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Palieciet pie Manis. Klausieties Manī. Domājiet līdzi. Nāciet atkal un klausieties vēl.

Tāpat kā ļaudīm krastā tajā dienā, arī mums atkal un atkal ir dots uzdevums: lasot Rakstus un domājot par Dieva darbu mūsu pašu laikā, mums ir jādomā līdzi. Mums ir jācenšas saprast. Mateja Evaņģēlijs ir veidots, lai mums tajā palīdzētu.
Tas ne vienmēr būs viegli. Kristietība nav mazu, omulīgu pamācību krājums, lai mēs pēc tam justos mazliet labāk. Kristietība ir par to, ko Dievs dara pasaulē. Par to, ko Viņš jau ir izdarījis Jēzū Kristū. Un par to, ko Viņš grib darīt caur mums šodien.

Tādēļ šodienas jautājums nav tikai: vai mēs zinām līdzību par sējēju? Daudzi no mums to zina jau no bērnības. Jautājums ir: vai mēs to dzirdam?
Vai mēs dzirdam, ka Dieva valstība nāk citādi, nekā cilvēki bieži gaida? Ne vienmēr ar spēku, ne vienmēr ar tūlītēju uzvaru, ne vienmēr ar tādu redzamu izdošanos, ko varētu izmērīt jau nākamajā dienā. Tā nāk kā sēkla. Tā krīt dažādās vietās. Daļa šķiet pazūdam. Daļa neiesakņojas. Daļu noslāpē rūpes, bailes, bagātība, ieradumi, dzīves troksnis. Bet daļa nes ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu, simtkārtīgu.

Un vēl viens jautājums: kādus stāstus mums vajadzētu stāstīt, lai cilvēki klausītos? Kur mums tos vajadzētu stāstīt, lai cilvēki varētu sadzirdēt — kā ļaudis ezera krastā, kas dzirdēja Jēzus balsi no laivas?

Varbūt reizēm mums šķiet, ka Dieva balss ir pārāk tālu. Varbūt mēs redzam tikai gludu ūdens virsmu un tukšu krastu. Varbūt mēs dzirdam kaut ko, bet nesaprotam visus vārdus. Varbūt mums jāprasa kā bērnam: “No kurienes nāk šī balss?”

Un Evaņģēlijs mums atbild: balss nāk no Kristus. Viņš runā. Viņš sēj. Viņš dara Dieva valstības darbu. Viņš aicina mūs ne tikai dzirdēt skaņu, bet klausīties Vārdā. Ne tikai stāvēt krastā un brīnīties, bet sekot Viņam, pārdomāt Viņa vārdus, palikt pie Viņa un nest augļus.
“Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad Kristus miers nāk kā zobens

(Mt 10:32-42) “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.
Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs.
Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” 

Reiz mani kā mācītāju uzaicināja runāt kādā publiskā pasākumā. Tas bija viens no tiem pasākumiem, kādi notiek daudzās organizācijās vai sabiedriskos svētkos, kad ir paredzēts pieminēt lielos aizsācējus — tos, kuri šo organizāciju bija dibinājuši, attīstījuši un devuši tai tās raksturu.
Tad nu par to es arī runāju. Bet es norādīju, ka tajā visā notiek kaut kas ļoti savāds. Katrs no tiem, kurus mēs pieminam, savā laikā bija bijuši jauna ceļa meklētāji. Viņi bija tie, kas uzdrīkstējās darīt lietas citādi, doties jaunā virzienā, par spīti pārējiem, kuri gribēja, lai viss paliek tā, kā bijis līdz šim.

Tagad mēs, svinīgā balsī nolasot viņu vārdus un izceļot viņus kā mūsu paraugus, riskējām darīt tieši pretējo. Mēs riskējām pateikt, ka gribam, lai viss paliek tieši tā, kā tas vienmēr ir bijis. Vai tiešām mēs godinām jaunu ideju un ceļu meklētāju piemiņu, atkal un atkal uzskaitot un atkārtojot to, ko viņa vai viņš darīja? Varbūt mēs viņus godinātu tad, kad paši uzdrīkstētos rīkoties un būt citādi?

Šī mana uzruna, šķiet, izraisīja nelielu apjukumu. Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to apjukumu un pat uztraukumu, kuru Jēzus izraisīja ar vārdiem: “Dēls pret tēvu, meita pret māti” — ko tas vispār varētu nozīmēt? Atstāt tēvu un māti, bērnus un ģimeni? Nevis miers virs zemes, bet zobens? Vai tas tiešām var būt tas pats Jēzus, kas visos citos evaņģēlija stāstos? Kas te notiek? Kā mums aptvert šos savādos, asos un neērtos vārdus?

Protams, Jaunā Derība ļoti daudz runā arī par rūpēm citam par citu. Un es zinu, ka daži ir maldīgi izmantojuši šādus Rakstu vārdus kā atļauju atstāt novārtā savus tuviniekus un visu savu laiku veltīt tikai tā sauktajam “Kunga darbam”. Bet tomēr šie ir stingri un neērti vārdi, kurus mēs nedrīkstam vienkārši apiet. Tie atbalsojas cauri gadsimtiem līdz pat šodienas kristīgajai Baznīcai.

Padomā par svēto Francisku, kurš atstāja savu pārticību un dzimtas māju, par spīti tēva dusmām, lai dzīvotu vienkāršu dzīvi, cik vien iespējams atdarinot Jēzu — un tā kļuva par paraugu, kam tūkstoši seko vēl šodien.
Padomā arī par Mārtiņu Luteru. Viņa tēvs bija ieguldījis daudz cerību dēla izglītībā un vēlējās, lai Mārtiņš kļūtu par juristu. Tā būtu bijusi cienījama, droša un ienesīga karjera. Bet Luters pameta tieslietu studijas, iestājās klosterī un vēlāk pievērsās teoloģijai. Tas nebija tēvam pieņemams vai viegli saprotams lēmums.

Jēzus šeit nesaka, ka ikviens, kas Viņam sekos, noteikti tiks atrauts no savas ģimenes. Noteikti nē. Viņš šeit runā par prioritātēm. Un Viņš izsaka ļoti konkrētas un ļoti krasas prasības.

Viņš nesaka — kā daži ir mēģinājuši izlikties — ka svarīgākais ir sekot Dievam katram savā veidā. Viņš saka skaidri un nepārprotami: svarīgākais ir uzticība Viņam. Uzticībai Jēzum ir jābūt pašā augšā visā mūsu prioritāšu sarakstā.

Nav tā, ka Dieva prātā ir kādi skaisti ideāli un Jēzus vienkārši gadījuma pēc tos māca mazliet labāk nekā citi. Nav arī tā, ka Jēzus būtu nācis tikai parādīt ceļu cauri šai pasaulei uz kādu pilnīgi citu pasauli, uz kuru mēs dosimies pēc nāves.
Nē. Jēzus nāca, lai iesāktu un nostiprinātu jaunu veidu, kā būt Dieva tautai. Un nav nekāds pārsteigums, ka tiem, kuri bija pilnīgi apmierināti ar veco veidu (paldies, mums viss ir labi tāpat!) nepatika, ka tas tiek satricināts. Jēzus negribēja radīt šķelšanos ģimenēs pašas šķelšanās dēļ. Bet Viņš zināja, ka tad, ja cilvēki sekos Viņa ceļam, šķelšanās neizbēgami nāks.

Patiesībā vārdi par dēliem un tēviem, meitām un mātēm un tā tālāk ir citāts no viena Vecās Derības pravieša — no Mihas grāmatas. Šajā vietā pravietis paredz briesmīgās šķelšanās, kas vienmēr notiek tad, kad Dievs dara kaut ko jaunu.
Kad Dievs rīkojas, lai glābtu savu tautu, vienmēr ir tādi, kas paziņo, ka viņiem glābšana nav vajadzīga. Viņiem ir ērti tā, kā ir. Viņi ir pieraduši. Viņi ir iekārtojušies. Viņi negrib, lai viņus traucē.

Daļa no iemesla, kāpēc Jēzus šeit citē šo Rakstu vietu, ir pateikt: nebrīnieties, ja tas notiek tagad. Jūsu pašu Raksti satur brīdinājumus par lielajiem satricinājumiem, kas notiks tad, kad Dievs beidzot rīkosies pilnīgi un galīgi, lai jūs glābtu.

Tieši tāpēc Jēzus izaicinājumam (vispirms pašiem mācekļiem un caur viņiem arī citiem Viņa sekotājiem) bija jābūt tik asam. Un bieži vien tam ir jābūt tikpat asam arī šodien, jo cilvēki joprojām gluži dabiski dod priekšroku ērtībai, nevis izaicinājumam.

Mēs labprātāk izvēlamies mieru, ja ar mieru saprotam to, ka nekas netiek aiztikts. Mēs labprātāk izvēlamies tradīciju, ja ar tradīciju saprotam to, ka viss paliek pa vecam. Mēs labprātāk izvēlamies reliģiju, ja reliģija neprasa, lai mainās mūsu sirds, mūsu dzīve, mūsu attiecības, mūsu drošības sajūta un mūsu prioritātes.

Bet Jēzus vārdu izaicinājumam atbilst arī ievērojamie apsolījumi, kurus Viņš dod tiem, kas šo izaicinājumu pieņem un pēc tā dzīvo.
Viņš saka, ka atzīs mūs sava Tēva priekšā debesīs. Tie, kas pazaudēs savu dzīvību, to atradīs. Un beigās Viņš runā par ievērojamu ķēdes reakciju, kas sākas tad, kad cilvēki Jēzus mīlestības dēļ kalpo saviem līdzcilvēkiem.

Dodiet kausu auksta ūdens vienam no Jēzus vismazāk nozīmīgajiem sekotājiem, un jūs to dodat pašam Jēzum. Un tas, ko jūs darāt Jēzum, jūs nedarāt tikai Jēzum, bet Dievam — Tam, kurš Jēzu sūtījis.

Tas ir vienkāršs, bet ļoti dziļš noslēpums. Jēzus sekotāji pasaulē nav atsevišķi no Jēzus. Kalpošana viņiem nav tikai labs darbs. Tā ir sastapšanās ar pašu Kristu. Un sastapšanās ar Kristu nekad nebeidzas tikai pie Kristus — tā aizved pie Tēva, pie Tā, kurš Viņu sūtījis.

Ja Jēzus ļaudis šodien no jauna iemācītos šo vienkāršo, bet dziļo mācību, Baznīca varbūt atkal spētu iziet pasaulē ar vēsti, kas ne tikai mierina, bet arī izaicina; ne tikai apstiprina to, kas jau ir, bet maina cilvēku sirdis.

Jo Jēzus nenāk tikai nostiprināt mūsu ieradumus. Viņš nenāk tikai svētīt mūsu ērtības. Viņš nenāk tikai pielikt reliģisku zīmogu tam, ko mēs jau tāpat gribējām darīt.

Viņš nāk kā Kungs.
Viņš nāk kā Tas, kuram pieder pirmā vieta. Pirms mūsu bailēm. Pirms mūsu ieradumiem. Pirms mūsu tradīcijām. Pat pirms mūsu vissvarīgākajām un visdārgākajām zemes saitēm.

Un tomēr šis Kungs nav tirāns. Viņš ir Tas, kurš pats atdeva visu. Tas, kurš pats pazaudēja savu dzīvību, lai to atkal saņemtu augšāmcelšanās spēkā. Tas, kurš pats izgāja cauri noraidījumam, nodevībai, vientulībai un krustam. Tas, kurš neprasa no mums neko tādu, ko Viņš pats nebūtu nesis vēl dziļākā un pilnīgākā veidā.
Tāpēc Viņa prasība ir tik liela. Un tāpēc Viņa apsolījums ir vēl lielāks.
Kas savu dzīvību patur sev, tas to zaudēs. Bet, kas savu dzīvību pazaudē Viņa dēļ, tas to atradīs.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristība: nāve, augšāmcelšanās un jauna dzīve

(Rm 6:1-5) Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība? Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē. Ja mēs ar viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā… 

Visi pazīst Jēzus brīnišķīgo līdzību par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls pieprasa no tēva savu mantojuma daļu (tēvam vēl dzīvam esot), aiziet prom, visu izšķērdē un tad atgriežas mājās. Viņš domā, ka nāk atpakaļ pilnīgā kaunā un negodā. Bet sev par lielu pārsteigumu viņš redz tēvu skrienam viņam pretī pa ceļu. Tēvs viņu apkampj un sarīko lielas svinības par godu viņa pārnākšanai. Viņš tiek uzņemts atpakaļ kā dēls, lai gan viņš to nav pelnījis. Un tas notiek par spīti tam, ka vecākais brālis par to kurn un dusmojas.

Bet tagad iedomāsimies, ka paiet gads vai divi. Dzīve atkal ir iegājusi parastās sliedēs. Vecākais brālis viņu, vairāk vai mazāk, pacieš. Tēvs kļūst arvien vecāks. Jaunākais dēls ar siltu nopūtu atceras to dienu, kad viņš nāca pa ceļu mājās un tēvs skrēja viņam pretī. Un tad viņam prātā nemanot iezogas doma: “Bet ja nu es to izdarītu vēlreiz? Kāpēc gan nepaņemt sev pietiekami daudz, lai kādu laiku varētu iztikt, aizbēgt uz dažām nedēļām un tad atkal atgriezties, tēlojot nožēlas pilnu grēcinieku? Varbūt atkal būs svinības!”

Muļķīgi? Neiedomājami? Neesi tik pārliecināts. Jo tieši tā domā daudzi cilvēki. “Dievs man piedos; tas ir viņa darbs!” — tā reiz sacījis kāds slavens filozofs pirms aptuveni diviem gadsimtiem. Un arī šodien ļoti daudzi, šķiet, domā, ka vienīgais, ko baznīcai vajadzētu sacīt jebkuram cilvēkam, ir piedošanas vēsts. Pirms kāda laika man kādā diskusijā cilvēks jautāja: “Vai baznīcai, kas tic iecietībai, nebūs grūti iestaties par kādu morālu likumu?” Daudziem šķiet, ka (kā tagad mēdz teikt) Baznīcai jābūt “iekļaujošai”. Baznīcai tikai jāsaka cilvēkiem, ka Dievs viņus pieņem tieši tādus, kādi viņi ir.

Dažreiz šāda doma tiek pamatota ar vienu no apustuļa Pāvila sacītajām atziņām: kur grēks vairojies, tur žēlastība vairojusies vēl vairāk. Tātad — vienīgais, ko vajadzētu sacīt cilvēkam, kurš grēko, ir: “Viss kārtībā, Dievs tevi mīl!”

Man ir aizdomas, ka Pāvils tieši ar šādu domu gājienu bija sastapies. Visticamāk, ne vienu reizi vien. Varbūt gan ar vienu atšķirību. Es šaubos, vai kāds nopietni viņam būtu apgalvojis: ja Dieva mīlestība mūs sasniedz tad, kad vēl esam grēcinieki, tad mums vajadzētu palikt grēciniekiem, lai Dieva mīlestība turpinātu mūs sasniegt. Drīzāk Pāvils bija sastapies ar iebildumu pret viņa sludināto mācību par Dieva brīvo žēlastību: “Tu nedrīksti tā runāt! Cilvēki domās, ka var darīt visu, kas ienāk prātā!”

Romiešiem 6. nodaļa vismaz vienā līmenī ir rakstīta, lai atbildētu uz šo pārpratumu. Tomēr tā nav tikai atkāpe no galvenās domas, it kā Pāvils uz brīdi pārtrauktu savu vēstījumu, lai atrisinātu kādu atsevišķu problēmu.
Viņš mūs aicina atgriezties pie daudz plašāka un senāka stāsta. Mums jāatceras otrā Bībeles grāmata — 2. Mozus grāmata (jeb Exodus).

Šī Bībeles grāmata stāsta, kā Israēla tauta bija nonākuši verdzībā Ēģiptē. Dievs dzirdēja viņu saucienus verdzības un apspiestības postā. Dievs sūtīja Mozu, lai viņus izvestu no šīs verdzības un vestu uz brīvību apsolītajā zemē. Viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai, atstājot aiz sevis verdzības zemi un atklājot jaunu brīvību. Dievs viņus veda uz Sinaja kalnu, kur viņiem tika dots bauslības likums. Pēc tam viņi pavadīja — nu, mazliet ilgāku laiku, nekā sākumā bija iedomājušies — klaiņojot pa tuksnesi un kurnot pret Dievu. Tomēr Dievs turpināja viņus vadīt ar savu klātbūtni, mākoņu un uguns stabā, līdz viņi beidzot iegāja zemē, kas viņiem bija dota par mantojumu.

Šis stāsts ir pietiekami labi pazīstams. Bet parasti mēs nepamanām, ka Vēstulē romiešiem Pāvils stāsta tā paša stāsta jaunu versiju, un šis stāsts sākas tieši ar mūsu šodienas Rakstu vietu.
Romiešiem 6. nodaļa apraksta, kā kristieši iziet cauri kristības ūdenim — līdzīgi kā Israēls izgāja cauri Sarkanajai jūrai — un tā atstāj aiz sevis verdzības zemi un ieiet jaunā brīvībā. Tas līdzinās iziešanai no Ēģiptes un došanās ceļā uz apsolīto zemi.
Kāpēc apustulis Pāvils to dara tieši tā? Es domāju, ka šeit darbojas trīs iemesli, kas savstarpēji sader kopā.

Pirmkārt, Pāvils nav aizmirsis (pat ja mēs dažkārt to esam aizmirsuši), ka tas, ko Dievs ir paveicis Jēzū, ir Ābrahāmam doto apsolījumu piepildījums. 1. Mozus grāmatas 15. nodaļā Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka pēc verdzības laika Viņš atbrīvos Israēla tautu un pārvedīs mājās, uz viņu pašu zemi. Romiešiem 6., 7. un 8. nodaļa ir veids, kā pateikt: lūk, tas ir tas, ko Dievs patiesībā apsolīja Ābrahāmam. Tas ir derības galīgais piepildījums. Tas ir veids, kā pasaule tiks sakārtota un dziedināta, kā Dievs to no sākuma bija paredzējis.

Otrkārt, daudzi apustuļa Pāvila laika jūdi tiešām domāja par “jaunu izceļošanu” — par jaunu lielu Dieva darbu, ar kuru Israēls tiks atbrīvots no apspiestības. Pāvils šai cerībai piekrīt. Bet viņš to neredz tikai kā politisku brīvību no Romas varas. Viņš šo cerību paceļ dziļākā un galīgākā līmenī. Tā ir visas radītās pasaules atbrīvošana no grēka, samaitātības un nāves.

Treškārt, Pāvils ar to apzināti uzsver, ka tas, ko Dievs ir darījis Jēzū Mesijā un caur viņu, ir patiesais Israēla cerības piepildījums. Nav tā, ka Israēls un tā cerība būtu atstāti pagātnē kā kāds agrāks Dieva plāna posms. Gluži pretēji. Pestīšana, ko Dievs ir paveicis Mesijā, pestīšana, ko viņš pabeigs ar Garu, ir mērķis visam, kas bija noticis iepriekš.

Tātad — kāda ir Pāvila atbilde uz šo pārsteidzošo ierosinājumu pirmajā pantā? Ko viņš sacītu cilvēkam, kurš apgalvo: ja Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, tad labāk nemainīties, jo Dievs taču ar savu pieņemšanu ir apstiprinājis, ka viss ir labi?

Pāvila atbilde ir šāda: kļūstot par kristieti, tu pārej no viena cilvēcības veida uz otru. Tāpēc tev nekad vairs nevajadzētu domāt par sevi tā, it kā tu joprojām dzīvotu vecajā stāvoklī. Vēl konkrētāk: kļūstot par kristieti, tu mirsti un augšāmcelies kopā ar Mesiju.

Vēl konkrētāk — kristība, kas Pāvilam bija kristīgās dzīves praktiskais un fiziskais sākums, nozīmē kristieša līdzdalību Mesijas nāvē un augšāmcelšanā. Gan šeit, gan citur Pāvils saprot kristību daļēji saistībā ar izceļošanu, uz ko norādīja Jāņa kristība; daļēji saistībā ar paša Jēzus kristību; bet īpaši saistībā ar to “kristību”, par kuru runāja pats Jēzus, tas ir, ar viņa nāvi. Kad cilvēki pakļaujas kristīgajai kristībai, viņi mirst kopā ar Mesiju un tiek augšāmcelti kopā ar viņu jaunai dzīvei.
Tas vispirms nozīmē stāvokļa maiņu. Mēs vairs neatrodamies “grēkā”. Žēlastība mūs sastapa tur, kur mēs bijām, bet ne tādēļ, lai mums pateiktu, ka viss ar mums jau bija kārtībā. Žēlastība mūs sastapa, lai mūs izglābtu un aizvestu citur.

Apustulis Pāvils izmanto stādīšanas tēlu — kā koku vai krūmu iestāda zemē. Kad tu esi iestādīts noteiktā augsnē, tur tev arī jāaug. Kristībā tu esi iestādīts Jēzus nāvē, lai tagad varētu dzīvot kā atjaunots cilvēks — iestādīts arī viņa augšāmcelšanās dzīvē.

Dzīvot saskaņā ar jaunu stāvokli nozīmē to atzīt un tad spert konkrētus soļus, lai tava faktiskā dzīve atbilstu tam cilvēkam, par kādu tu esi kļuvis. Kad cilvēks apprecas, viņš varbūt nejūtas ļoti atšķirīgs no iepriekšējās dienas. Tomēr ir notikusi pārmaiņa, kurai tagad jāatbilst viņa dzīvei. Ir doti solījumi. Šos solījumus var lauzt, bet tos nevar padarīt par nebijušiem.

Protams, pēc kristības cilvēks var mēģināt izvairīties no saviem jaunajiem pienākumiem. Viņš var izlikties, ka viņam tomēr nav jauna stāvokļa. Bet ir viena lieta, ko tu nevari izdarīt: tu nevari atkal kļūt nekristīts. Tu nevari atgriezt kristību atpakaļ, it kā tā nekad nebūtu notikusi.
Tāpēc pat nedomā mēģināt atgriezties Ēģiptē. Labāk nopietni padomā, kas tu tagad esi, un dodies ceļā uz apsolīto zemi.

Tāpēc ir svarīgi apstāties un pārdomāt. Ja tu esi kristīts, ko tas tev nozīmē? Vai tev nevajadzētu dziļāk pārdomāt un izzināt savas kristības nozīmi? Un, ja tu vēl neesi kristīts — varbūt ir pienācis laiks par to nopietni domāt? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Laiki mainās — bet Jēzū tie mainās pa īstam

(Mt 9:9-13) Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” 

1980. gadu pašā sākumā arī līdz mums Latvijā, toreizējā Padomju Savienībā, bija atnākušas jaunas vēsmas. Tās nebija tādas kā Rietumos 1960. gados, kur jaunieši protestēja pret Vjetnamas karu, studentu kustības satricināja Parīzi un daudzviet šķita, ka gaisā virmo sacelšanās. Mēs dzīvojām citā pasaulē — noslēgtākā, uzmanītākā, vairāk ierobežotā. Un tomēr arī pie mums kaut kas mainījās.

Mēs klausījāmies Radio Luxembourg. Viens otram magnetofona lentēs pārrakstījām pasaules līmeņa rokmūziķu jaunākos ierakstus (oriģinālus parasti kaut kā bija ieveduši jūrnieki). Mainījās arī ģērbšanās. Pie mums parādījās mode staigāt balinātos un pat mazliet ieplēstos džinsos, kuri paši par sevi jau bija gandrīz kontrabandas prece. Tas radīja spriedzi paaudžu attiecībās. Vecākie ļaudis kritizēja jauniešu muzikālo gaumi. Man pašam vēlāk atstāstīja, ka mans ārējais izskats reiz ticis pārrunāts draudzes valdes sēdē: es biju atnācis uz dievkalpojumu padilušos džinsos un ar tiem mugurā dziedāju baznīcas korī. Manai vecmāmiņai ļoti nepatika arī tas, ka mani mati bija mazliet garāki, nekā viņai šķita pieņemami.
Lielas politiskās aktivitātes mana loka jauniešu vidū vēl nebija sākušās. Atmoda vēl bija priekšā. Bet skolā mācītās sociālisma un komunisma idejas mēs jau bijām pilnīgi gatavi apšaubīt. Vēl nebija skaidrs, kā viss mainīsies, bet sajūta bija tāda: vecais vairs nepārliecina. Vecais vairs netur kopā. Tuvojas kaut kas cits.

Atskatoties uz to pēc gadiem, var arī pasmaidīt. Padiluši džinsi, garāki mati, čerkstošas magnetofona lentes — tas viss pats par sevi vēl nebija revolūcija. Un tomēr tās bija zīmes, ka viena pasaule sāk zaudēt savu pašsaprotamo varu pār cilvēku prātiem un sirdīm.

Bet, kad Jēzus saka, ka laiki mainās, Viņš to domā daudz dziļāk. Un Viņa laikā tie patiešām mainījās. Tā ir Viņa atbilde uz jautājumiem un kritiku, kas radās tāpēc, ka Viņa ierosinātā kustība neizskatījās pēc tā, ko cilvēki bija gaidījuši no Dieva valstības kustības. Šajā evaņģēlija vietā ir vairāki jautājumi, un uz tiem visiem Jēzus būtībā atbild: tāpēc, ka tagad viss ir citādi.

Kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tāpēc, ka citi tā laika reliģiskie vadītāji savu uzdevumu bieži saprata kā sevis pasargāšanu no visa, kas varētu viņus morāli vai garīgi aptraipīt. Viņi turējās tālāk no iespējamiem garīgas infekcijas avotiem. Bet Jēzus sevi redz kā ārstu, kas nācis dziedināt slimos. Ārstam nav jēgas palikt karantīnā. Tad viņš nekad neizdarīs savu darbu.
Kāpēc Jēzus un Viņa mācekļi neievēro ierastās gavēņa dienas, ar kurām Israēlā pieminēja tautas vēstures traģiskos notikumus, īpaši Tempļa nopostīšanu? Tāpēc, ka citas kustības, arī Jāņa Kristītāja kustība, gaidīja jaunās dienas atnākšanu, bet Jēzus ticēja, ka saule jau ir uzlēkusi. Viņi it kā aizdedza sveces, lai atcerētos iepriekšējās dienas gaismu tagadējā tumsā; Jēzus atvēra aizkarus, lai ielaistu gaismu, jo zināja, ka diena jau aust, pat ja citi to vēl neredz.

Trīs tēli, ko Jēzus lieto, visi rāda, cik neiespējami ir Viņa jauno darbu vienkārši savienot ar veco kārtību. Nevar apvienot bēres un kāzas. Kamēr svin kāzu mielastu, nevar vienlaikus dzīvot sērās.
Tāpat, labojot vecu apģērbu, nedrīkst uzšūt tam jauna auduma ielāpu, kas vēl sarausies. Kad tas saraujas, tas saplēš veco drēbi vēl vairāk, un caurums kļūst lielāks nekā iepriekš. Un jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos. Jaunais vīns rūgst un vecie maisi pārplīsīs.

Nevajadzētu katra tēla detaļu pārāk precīzi piesaistīt jautājumam par Jēzus attiecībām ar sava laika jūdaismu. Kopīgā doma ir skaidra: jaunais un vecais šādā veidā nav sajaucami. Tas nenozīmē, ka vecais būtu slikts. Matejs uzsver, ka Jēzus nav nācis atmest, bet piepildīt. Tas nozīmē, ka ir uzaususi Dieva jaunā diena, un nakts laikam piemērotās paražas vairs nav vajadzīgas tādā pašā veidā.

Šīs jaunās dienas vidū sēž pārsteigts un pateicīgs cilvēks, kuru daudzi lasītāji gadsimtu gaitā ir uzskatījuši par pašu šī evaņģēlija autoru. Ja tas tā ir, tad Matejs, muitnieks, stāsta par savu aicināšanu tieši tajā evaņģēlija daļā, kur divu nodaļu garumā aprakstīti dziedināšanas brīnumi. Kāpēc?
Atbilde nav tālu jāmeklē. Ja senajā pasaulē tu biji muitnieks (un zināmā mērā tā tas ir arī mūsdienās), tev bija jāpierod, ka cilvēki uz tevi dusmojas. Mateja pasaulē muitniekus bez lielas šaubīšanās pieskaitīja grēciniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi sadarbojās ar ienīstajām varām. Otrkārt, tāpēc, ka viņi bieži pelnīja paši sev, iekasēdami vairāk, nekā vajadzēja.

Iedomāsimies Mateja ikdienu. Tu sēdi savā mazajā, karstajā muitas būdiņā un gaidi, kad ceļinieki maksās nodevu, pārejot no vienas provinces uz otru. Ceļotājiem tas nepatīk, un arī tev droši vien ne. Dienu pēc dienas tu redzi dusmas, nepatiku un nicinājumu. Un tad kādu dienu garām iet jauns pravietis, kura solī ir dzīvība un kura sirdī ir Dieva valstība. Viņš apstājas un vienkārši saka: “Seko man.”
Matejam tas varēja šķist kā dziedināšanas brīnums. Pat vairāk — kā augšāmcelšanās. Evaņģēlijs saka, ka viņš piecēlās un sekoja Jēzum. Šis vārds “piecēlās” atgādina augšāmcelšanās valodu. Cilvēks, kurš sēdēja savā vecajā dzīvē, savā amatā un sliktajā slavā, pieceļas jaunai dzīvei.

Kā tad Jēzus un Viņa draugi varētu nesvinēt? Viņi atradās pašā Dieva jaunā darba vidū. Žēlastība izlija tur, kur citi bija pieraduši redzēt tikai grēku un nosodījumu. Tas aizēnoja pat Tempļa upurēšanas kārtību. Pravietis Hozeja sen bija sacījis, ka Dievs vēlas žēlastību, nevis upuri. Dievu neiepriecina reliģiska kārtība, kas saglabā ārējas formas, bet pazaudē cilvēku.

Laiki patiešām mainījās. Dieva jaunā pasaule dzima, un no šī brīža viss bija citādi.
Jautājums mums ir, vai mēs paši dzīvojam šajā jaunajā pasaulē, vai tomēr slepus atgriežamies vecajā, kur jūtamies drošāk. Vecajā pasaulē cilvēki tiek sadalīti kārtīgajos un nekārtīgajos, cienījamajos un apšaubāmajos, pareizajos un grēciniekos. Vecajā pasaulē reliģija var kļūt par drošu attālumu no tiem, kuri varētu mūs aptraipīt.

Bet Jēzus jaunajā pasaulē ārsts iet pie slimajiem. Līgavainis ir pie viesiem. Jaunais vīns prasa jaunus traukus. Muitnieks pieceļas un kļūst par mācekli. Žēlastība izrādās stiprāka par ierasto kārtību.
Tas nenozīmē, ka tradīcija nav svarīga vai ka ticībai vairs nav formas, kārtības un nopietnības. Bet tas nozīmē, ka nekādu formu un nekādu kārtību nedrīkstam padarīt svarīgāku par Dieva žēlastību, kas Kristū meklē un pieceļ pazudušo cilvēku.

Var gadīties, ka mēs tik ļoti sargājam vecos vīna maisus, ka nepamanām jauno vīnu. Var gadīties, ka tik rūpīgi lāpām veco apģērbu, ka negribam ieraudzīt jauno, ko Dievs dāvina. Var gadīties, ka esam tik pieraduši pie sēru sejas, ka neprotam priecāties, kad līgavainis ir mūsu vidū.

Evaņģēlijs šodien saka: Jēzū ir sākusies Dieva jaunā diena. Tā sākas tur, kur Viņš cilvēkam saka: “Seko man.” Tā sākas tur, kur grēcinieks pieceļas. Tā sākas tur, kur žēlastība kļūst svarīgāka par nosodījumu.

Laiki mainās. Bet Jēzū tie mainās pa īstam. Un mūsu aicinājums ir nevis atgriezties vecajā pasaulē, kur viss ir pazīstams, bet auksts, bet celties un sekot Kristum jaunajā dienā, kurai Dievs jau ir licis uzaust. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā

(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! 

Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.

Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.

Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.

Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.

Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.

Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.

Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.

Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.

Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā. 
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Apstājies un ieklausies kā lūdz Jēzus

(Jņ 17:1–8) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 

Šekspīra luga Hamlets ir aizraujošs stāsts. Tur ir rēgi, slepkavības, mīlas ainas, intrigas, nejaušas nogalināšanas, nodevības, pārmetumi un vēl citas sazvērestības. Luga spilgti parāda galvenā varoņa neizlēmību, sastopoties ar problēmām (tādēļ šur un tur darbībā rodas pauzes). Taču vienā brīdī viss pēkšņi gandrīz satriecoši apstājas.
Hamlets meklē iespēju atriebties savam patēvam Klaudijam par tēva nogalināšanu un Dānijas troņa sagrābšanu. Un tad viņam paveras gandrīz ideāls brīdis: Klaudijs ir savā istabā, klusi nometies ceļos. Bet Hamlets apstājas un sāk domāt. Klaudijs taču lūdz Dievu! Ja atriebība notiks tagad, varbūt Klaudijs jau ir nožēlojis grēkus un tiks izglābts. Hamlets nolemj gaidīt izdevīgāku brīdi. Un bēdīgais stāsts turpinās.

Viņš lūdz! Tur ir kāds noslēpums, kuram neviens nevar izlauzties cauri, izņemot to, kurš pats lūdz. Tāpat kā es nevaru būt drošs, ka tad, kad mēs redzam kaut ko sarkanu, tu redzi tieši to pašu krāsu, ko redzu es, tāpat es nevaru zināt, kas notiek starp tevi un Dievu, kad tu nometies ceļos un lūdz. Hamlets nevarēja zināt, ko Klaudijs lūdz, bet viņš saprata, ka ir jāapstājas un jāpagaida. Un tagad, ar pavisam citu Ķēniņu, kurš tāpat ir noslēpuma, intrigu un sazvērestību ieskauts, bet pats ir pilnībā nevainīgs, mēs šajā evaņģēlija fragmentā nonākam vietā, kur arī mums vajadzētu apstāties un pagaidīt, un varbūt klusībā pievienoties.

Jēzus lūdz! Protams, mēs zinām, ka Jēzus lūdza. Evaņģēliji to piemin bieži. Bet tie gandrīz nekad nestāsta, ko tieši Viņš lūdza vai kā Viņš lūdza. Līdz mums nonākuši vien daži teikumi, piemēram, viena vieta Mateja evaņģēlijā (11:25–27) un pateicības uzliesmojums pie Lācara kapa (Jāņa 11:41–42). Interesanti, ka abi šie fragmenti atgādina īsākas versijas tam, ko atrodam šajā izcilajā, līksmās sajūsmas pilnajā nodaļā. Reiz dzirdēju aktieri lasām visu Jāņa evaņģēliju, un, nonācis pie šīs nodaļas, viņš nometās ceļos un nolasīja to kā lūgšanu. Tas skanēja un bija jūtams kā lūgšana. Šis nav vienkārši teoloģisks izklāsts, kur Jānis savieno idejas un ieliek tās Jēzus mutē.
Tāpat mēs varam domāt, ka arī evaņģēlists Jānis pats to visu neatcerējās tikai kā miglainas atmiņas, bet gan pats bija šo lūgšanu atkal un atkal lūdzis.

3. pantā vārdi “Jēzus Kristus” no paša Jēzus mutes skan ļoti neparasti; iespējams, šeit, un varbūt arī citur, Jānis kā lūgšanā norūdīts skolotājs, lai šo lūgšanu padarītu par savējo un nodotu tālāk saviem sekotājiem, dažas frāzes ir pagriezis tā, lai tās kļūtu, tā sakot, lūdzamas arī turpmākajai ticīgo kopienai. Taču savā būtībā šī lūgšana apvieno kopā visu to, kas ir evaņģēlija stāsta būtība.

Īpaši tas redzams jau pašā faktā, ka Jēzus lūdz. Tā ir dzīva izpausme tai ciešajai vienībai ar Tēvu, par kuru esam tik daudz dzirdējuši. Kad tu šo lūgšanu padari par savu, kad ieej un iejūties šajā nodaļā un redzi, kas tur notiek, tad tu tiec aicināts ienākt pašā šīs tuvās Jēzus un Tēva attiecības centrā un piedzīvot to, tā sakot, visapkārt sev. Tas ir gan tas, ko šī lūgšana iemieso, gan arī tās galvenais saturs.

Šīs lūgšanas sākums (kuru šoreiz apskatam) ir gan svinēšana, gan lūgums. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Jēzus svin to, ka Viņa darbs ir pabeigts. Jā, nākamajā dienā Viņu gaida milzīgs un briesmīgs uzdevums. Taču darbi un vārdi, ko Tēvs Viņam bija devis darīt, ir paveikti. Tiem, kuri Jēzu redz tikai kā lielu skolotāju vai domā, ka Viņa uzdevums bija izdziedināt pēc iespējas vairāk cilvēku, tas, protams, šķiet mulsinoši. Bet Viņš saviem izraudzītajiem mācekļiem ir parādījis un izstāstījis visu, ko Tēvs bija devis Viņam. Tas ir pamats šai svinēšanai, un tas ir arī pamats lūgumam, ko Viņš tagad izsaka.

Jēzus lūgums ir, lai Viņš tagad tiktu paaugstināts, pagodināts, pacelts līdz tai vietai līdzās Tēvam, kuru jūdu tradīcijā bija paredzēts sasniegt ķēniņam, Mesijam, Cilvēka Dēlam. Mesija, saka psalmi, valdīs pār valstību, kas plešas no jūras līdz jūrai, no “upes” līdz pat “zemes galiem” (Psalms 72:8). Citiem vārdiem, Viņam būs vispārēja valdīšana. “Kāds kā Cilvēka dēls” tiks paaugstināts, lai dalītu paša Dieva troni (Daniēla 7).

Kad Mesija ieņem savu vietu, paaugstināts pār pasauli, tad patiesi būs sācies nākamais laikmets — tas “nākamais laikmets”, pēc kura ilgojās jūdu pravieši un par kuru jūdu gudrie mācīja, ka tas parādīsies šī “tagadējā laikmeta” beigās. Tas būs jaunās dzīvības laiks — dzīvības ar jaunu kvalitāti, kas turpinās atkal un atkal bez gala. Tā būs, mūsu nepietiekamajos vārdos runājot, “mūžīgā dzīvība”.

Šī “mūžīgā dzīvība”, šī nākamā laikmeta dzīvība, nav tikai kaut kas tāds, ko cilvēki saņems pēc savas nāves. Jautājums nav vienīgi par to, ka kādā nākotnes stāvoklī pasaule turpināsies mūžīgi un mēs būsim tās daļa. Galvenais ir tas, ka šis jaunais dzīvības veids ir nācis pasaulē un sācis tajā savu dzīvi Jēzū un caur Jēzu. Kad Viņš būs pabeidzis galīgo uzvaru pār pašu nāvi, visi Viņa sekotāji, visi, kas Viņam uzticas un tic, ka Viņš patiesi ir nācis no Tēva un patiesi atklājis Tēva raksturu un nodomu, — visi tie var un arī saņems “mūžīgo dzīvību” jau šeit un tagad. Arī tā ir viena no šī evaņģēlija lielajām tēmām (piemēram, 3:16; 5:24).

Varbūt šī lūgšana mums var šķist pārāk augsta, lai mēs tajā varētu piedalīties. Taču tā tas nav! Attiecības starp Jēzu un Tēvu, kaut arī tās šķiet ārkārtīgi ciešas un pilnas savstarpējas uzticēšanās, nav domātas kā kaut kas noslēgts un nepieejams citiem. Arī mēs esam aicināti tajās ieiet.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus klātbūtne – Viņa Gars mūsu vidū

(Jņ 14:12-21) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu.
Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.”

Cilvēki bieži mēdz teikt: “Kaut mēs būtu bijuši tur, kad Jēzus vēl staigāja virs zemes! Tad viss būtu bijis daudz vieglāk. Viņš mums visu būtu izskaidrojis un pateicis, kas jādara. Un cik ļoti tas būtu iedrošinājis! Lai ko mēs darītu, Viņš to atbalstītu, un mums tad gribētos to turpināt un darīt vēl labāk.”
Tas ir izplatīts priekšstats, taču tas ir kļūdains divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, četru evaņģēliju liecība rāda, ka tie cilvēki, kuri Jēzus dienās tiešām bija Viņam blakus, paši to tā nemaz neuztvēra. Daži no Viņa tuvākajiem draugiem Viņu nodeva un noliedza. Pat māceklis, kuru Viņš mīlēja, aizbēga no Ģetzemanes dārza. Lielākā daļa cilvēku Viņu līdz galam nesaprata. Viņš cilvēkus piesaistīja, bet arī mulsināja. Daudzi domāja, ka Viņš ir ārprātīgs.

Otrkārt, šajā vietā un nākamajās divās evaņģēlija nodaļās mēs atrodam Jēzus apsolījumu, ka Viņš būs kopā ar saviem ļaudīm no tās dienas līdz pat šodienai. Vēl vairāk – Viņš apsola, ka šādā jaunā veidā tas būs nevis grūtāk, bet vieglāk. Viņa ļaudis varēs darīt to, ko viņi nespēja darīt laikā, kad Viņš fiziski bija viņu vidū.

Bet kā tad Viņš tagad ir “klāt”?
Jēzus ir apsolījis mums dot savu paša Garu, savu paša dvašu, savu paša iekšējo dzīvību. Šeit Viņš lieto īpašu vārdu, lai raksturotu šo Garu. Jēzus saka, ka Tēvs dos mums 'allon paraklēton’. Grieķu παράκλητος (paraklētos) pamatideja ir: kāds, kas ir “aicināts līdzās” palīdzēt…

Taču vārds, ko šeit tulkojam kā “palīgs”, ir ļoti bagāts un daudzslāņains. Tas nenozīmē tikai kādu, kurš atnāk piepalīdzēt mums mūsu dažādajos darbos. Protams, arī tas tur ir ietverts: Gars, kā mēs vēl redzēsim, nāk, lai dotu Dieva ļaudīm spēku un izturību darīt to, kas tiem jādara, dzīvot Dievam un apliecināt Viņa mīlestību pasaulē. Bet šim vārdam ir vēl vismaz divas nozīmes.

Dažkārt tas tiek tulkots kā “iepriecinātājs”. Mierinājums ir savāda un brīnišķīga lieta. Vai esi ievērojis, kā brīdī, kad cilvēks ir dziļi satriekts – pēc tuvinieka nāves vai kādas lielas nelaimes –, pati citu cilvēku klātbūtne, viņu apskāviens, viņu būšana līdzās dod spēku izturēt nākamo mirkli, tad nākamo un vēl nākamo? It kā jau nekas nav mainījies. Traģēdija joprojām ir traģēdija. Mirušais cilvēks neatgriezīsies. Bet citu cilvēku atbalsts izmaina mūsu spēju nest nelaimi. Tas mums dod spēku. Kad Svētais Gars tiek saukts par “iepriecinātāju”, tad ar to ir domāts tieši šāds īpašs spēks, kas dots īpašā brīdī un vajadzībā.

Taču ir vēl kas pavisam cits. Tikpat labs šī vārda tulkojums ir arī “aizstāvis”. Aizstāvis stājas tiesas priekšā un paskaidro tiesnesim vai zvērinātajiem, kā lietas izskatās no viņa klienta puses. Aizstāvis pārstāv cietušā lietu. Jēzus pieņem kā pašsaprotamu, ka Viņa sekotāji bieži nonāks (tāpat kā Viņš pats nonāca) vajāšanu brīžos. Viņš šo situāciju uztvēra tā, kā to pirms Viņa bija uztvēruši daudzi jūdu tradīcijā: debesu tiesas kontekstā, kur Dievs ir tiesnesis. Un šajā tiesā Viņa ļaudis var būt droši, ka viņu lieta tiks uzklausīta, ka Dievam nemitīgi tiks atgādināts par viņu stāvokli, jo Gars runās viņu labā. (Pāvils būtībā saka to pašu Romiešiem 8:26–27.)

Šī apsolītā Svētā Gara, paša Jēzus Gara, dēļ kristieši tagad – cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos – atrodas vēl labākā stāvoklī nekā Jēzus sekotāji Viņa zemes dzīves laikā. Toreiz viņi dažkārt spēja darīt ievērojamas lietas; evaņģēlijos ir aprakstīts kā Jēzus tiem dod varu dziedināt tāpat kā Viņš pats to darīja (piemēram, Lūkas 9:1–6; 10:17). Taču lielākoties viņi sekoja Viņam zināmā apjukumā, un, kad Viņš nebija klāt, viņi daudz ko nespēja (piemēram, Marka 8:18; 9:28–29).

Bet tagad, Svētā Garā, viņi spēs darīt visdažādākās lietas. Kad Jēzus “aizies pie Tēva” – citiem vārdiem sakot, kad Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos uzvarēs nāves varu –, viņu priekšā atvērsies pilnīgi jaunas iespējas. “Darbi”, ko Jēzus līdz šim ir darījis, kā Viņš atkal un atkal saka, ir pierādījums tam, ka Tēvs darbojas Viņā. Un tagad mācekļi darīs vēl lielākus darbus nekā šie.

Tieši šajā kontekstā Jēzus izsaka arī pirmo no vairākiem apbrīnojamiem apsolījumiem par lūgšanu: “Ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.” Protams, ārkārtīgi svarīgais izteiciens “manā vārdā” nenozīmē vienkārši pielikt vārdus “Jēzus vārdā” jebkam, kas vien mums ienāk prātā, lai cik muļķīgs, savtīgs vai kaitīgs tas būtu. “Vārds”, kā tas ir daudzās kultūrās, atklāj cilvēka raksturu. Es daudzkārt esmu redzējis demonstrantus, kas protestē pret kaut ko, ko darīja valdība. Uz viņu plakātiem bieži ir rakstīts: “Ne manā vārdā!” Ar to viņi grib teikt: “Jūs apgalvojat, ka pārstāvat šo valsti, bet es norobežojos no tā, ko jūs darāt! Jūs to nedarāt manā vārdā!”

Tātad lūgt “Jēzus vārdā” nozīmē, ka, arvien labāk iepazīstot to, kas Jēzus ir, mēs paši tiekam ievilkti Viņa dzīvē, Viņa mīlestībā un Viņa nolūkā. Tad mēs pamazām sākam redzēt, kas ir darāms, uz ko mums būtu jātiecas tajā laikā, kas mums dots, un kādi līdzekļi mums ir vajadzīgi, lai to paveiktu. Un, kad tad lūdzam, tas patiešām būs “Jēzus vārdā” un Viņam par godu; un caur to – arī pašam Tēvam par godu (13. pants). Taču, kad tas viss ir saprasts, mums nevajadzētu padarīt nenozīmīgu šo brīnišķīgo vārdu “viss”. Viņš to ir teicis, un Viņš to arī ir domājis.

Un visbeidzot – šīs nodaļas pēdējie trīs panti mūsu priekšā noliek brīnišķīgu apsolījumu, kas mums pieder tādēļ, ka Jēzus ir ar mums Garā. Mēs viņu “redzēsim” – skaidri, ticības acīm. Mēs dzīvosim Viņa jaunajā dzīvībā. Mēs iepazīsim pašu dziļāko patiesību: ka Viņš un Tēvs ir viens otrā, un ka mēs esam Viņā un Viņš ir mūsos. Un mēs būsim saistīti ar Jēzu un Tēvu ar nesaraujamu mīlestības saiti. Tas savukārt mūs aizved atpakaļ tur, kur šie apsolījumi sākās: Viņš mums atklāsies. Šī evaņģēlija vēsts īstā būtībā ir: tā ir atklāsme un patiesība par Tēva un Dēla iekšējo dzīvi, patiesība, kas aicina mūs ienākt paša Trīsvienīgā Dieva tuvākajā intīmajā lokā…

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk