Vai tu vienkārši nevarētu apklust un klausīties?

(95. psalms) Nāciet, dziedāsim Kungam, 
uzgavilēsim mūsu glābiņa Klintij!
Nāksim viņa priekšā ar pateicību,
ar slavas dziesmām tam uzgavilēsim –
jo liels Dievs ir Kungs
un liels ķēniņš pār visiem dieviem,
kuram rokā zemes dzīles
un kalnu gali – arī tam,
kuram jūra, un viņš to darinājis,
un sauszemi viņa rokas veidojušas!
Nāciet, nolieksimies, metīsimies ceļos
Kunga, mūsu Radītāja, priekšā,
jo viņš ir mūsu Dievs
un mēs – viņa ganību tauta
un avis, ko viņa roka gana!
Kaut šodien jūs viņam klausītu!
Nenocietiniet sirdis kā pie Merības,
kā todien pie Masas tuksnesī,
kad mani kārdināja jūsu tēvi –
tie mani pārbaudīja, kaut redzēja manus darbus!
Četrdesmit gadus man derdzās šī audze,
un es teicu: tā ir tauta ar aplamām sirdīm,
un tie nevēro manus ceļus! –
Tad es zvērēju savās dusmās:
tie vis neienāks manā miera zemē! 

Viena no spilgtākajām manām pusaudža gadu atmiņām saistās ar Bībeli. Kādu dienu es saņēmu dāvanā Bībeli latviešu valodā tā sauktajā “jaunajā drukā” – tā mēs toreiz dēvējām 1965. gada izdevumu, ko bija laidusi klajā Britu Bībeles biedrība. Tie bija Padomju okupācijas gadi un Latvijā pieejamas bija galvenokārt Glika tulkojuma Bībeles vecajā drukā, ko cilvēki bija saglabājuši no pirmskara laikiem. Reizēm jaunās Bībeles ieveda trimdas latvieši, kas brauca apciemot radiniekus okupētajā dzimtenē.

Es biju patiesi lepns par savu jauno Bībeli. Nevienam citam manam vienaudzim mūsu draudzē tādas nebija. Es to ņēmu līdzi uz katru dievkalpojumu. Kad mācītājs sprediķa laikā nosauca rakstu vietu, no kuras lasīs, es centos ātri uzšķirt attiecīgo nodaļu un sekot līdzi tekstam. Tā kā mācītājs lietoja Glika tulkojumu, man bija interesanti atklāt, ka manā Bībelē atsevišķas vietas skan nedaudz citādi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Šodien es domāju, ka šis bērnības piedzīvojums bija viens no tiem klusajiem iemesliem, kas vēlāk palīdzēja man atsaukties aicinājumam kļūt par mācītāju.

Tomēr ir vēl kāds īpatnējs atgadījums no tiem laikiem. Sekojot Bībeles lasījumiem dievkalpojumā, es ievēroju, ka reizēm mācītājs lasījuma gaitā izlaida kādu pantu un pārlēca uz nākamo. Tie, kas vienkārši klausījās, to, iespējams, nemaz nepamanīja. Taču es, sekojot tekstam savā Bībelē, redzēju, ka kaut kas ir izlaists. Un nereti gadījās tā, ka, ja būtu lasīts viss teksts bez pārtraukuma, tas nebūtu pilnīgi saskanējis ar domu, ko mācītājs vēlējās uzsvērt. Iespējams, tieši šī pieredze mani noskaņoja būt piesardzīgam pret sludināšanas metodi, kur vienā sprediķī tiek izmantoti daudzi, savstarpēji nesaistīti Bībeles fragmenti, lēkājot no vienas vietas uz otru, lai ar tiem pamatotu jau iepriekš izveidotu viedokli.

Šodienas lasījuma psalms (Ps 95:) ir viens no šādiem piemēriem. Ļoti bieži, lasot šo psalmu dievkalpojumos, tiek nolasītas tikai psalma pirmās divas daļas. Loģika, kāpēc psalmu lieto šādā veidā, ir tāda: tas ne tikai aicina cilvēkus pievienoties Dieva slavēšanai, bet arī izaicina viņus ieklausīties tajā, ko Dievs vēlas sacīt caur Svēto Rakstu lasījumiem, kas tad parasti seko pēc šī fragmenta nolasīšanas. Tomēr, lietojot tikai pirmās divas daļas, mēs izlaidām to psalma vietu, kur ir atklāts iemesls kāpēc šis aicinājums tiek izteikts. Jo, kamēr pirmās divas daļas runā psalmam ierastajā veidā — no mums uz Dievu (vai drīzāk šajā gadījumā: no dažiem cilvēkiem uz citiem cilvēkiem par Dievu) — pēdējā daļa ir tā, kur Dievs atbild…

Pašas par sevi 95.psalma pirmās divas daļas ir mācību grāmatas cienīgs slavas psalma paraugs. Tās veido aicinājumu pielūgt, kam seko pielūgsmes pamatojums, tad atkal aicinājums un atkal pamatojums. Šīs divas sākuma daļas gan papildina viena otru, gan veido nozīmīgu secību. Psalms sākas ar aicinājumu uz skaļu un dedzīgu Dieva cildināšanu — drīzāk kā klaigāšana un dziedāšana kādā futbola stadionā, nevis kāda baznīcas kora izsmalcinātais un graciozais izpildījums. Šīs gavilējošās cildināšanas pamats ir Kunga varenība kā visvarenam Dievam. Otrā daļa atjauno aicinājumu. Tas ir vēl viens aicinājums uz ārēji skaļu Dieva atzīšanas aktu, taču tagad šis akts ietver pilnīgu nomešanos zemē — drīzāk kā musulmaņu lūgšanā, nevis kā cienīgā puspietupienā ceļos, kas raksturīgs rietumu pasaules dievkalpojumam. Šīs visa ķermeņa noliekšanas/saliekšanas pamats ir bijīga atziņa, ka Kungs ir Dievs pār visu pasauli, ir labvēlīgi noliecies tik zemu, lai būtu mūsu Dievs un vadītu mūs.

Psalms pēc šīm divām daļām varētu pilnīgi labi beigties, un man patīk fantazēt, ka tas tiešām kādu laiku pastāvēja kā slavas psalms, līdz kādu dienu Kungs nogura no visas šīs klaigāšanas un nomešanās zemē, kas pavisam viegli varēja palikt bez jebkādas apņemšanās kalpot Dievam ārpus dievkalpojuma, tāpēc Dievs kādam priesterim vai pravietim deva vēsti, kas atrodama pēdējā daļā. Vēsts sākas tā, it kā kāds cilvēks runātu par Dievu, bet tad pāriet uz runāšanu Dieva vārdā — kas praviešu vēstījumos mēdz notikt. (Uzruna atgriežas pie notikumiem, par kuriem var lasīt, piemēram, 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Dažas nodaļas iepriekš, 2. Mozus grāmatas 15. nodaļā, Israēlieši ir cildinājuši Dievu ar lielu dedzību, līdzīgu tai, kas skan pirmajās divās šī psalma daļās, taču šī dedzība un nomešanās zemē drīz vien izplēnēja.)

Kā alternatīva šim manas iztēles variantam ir iespējamība, ka visas trīs daļas piederēja šim psalmam jau no paša sākuma un, ka tas pildīja savu vietu pielūgsmē līdzīgi tam, kā tas varētu pildīt vietu kristiešu dievkalpojumos, ja to lietotu pilnībā. Tādā gadījumā templī tas būtu sagatavojis cilvēkus uzklausīt Toras lasījumu.

Vēl viena ironija ir tā, ka tad, kad Jaunā Derība pievēršas šim psalmam (Ebrejiem 3.–4. nodaļā), tā citē pēdējo daļu, nevis pirmās divas. Tāpat kā ebreju tautai senatnē, arī kristīgajai draudzei ir jāmācās neuzticēties pašiem savai pašreklāmai, ja tā nevēlas saņemt Dieva dusmīgu noraidījumu.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Piedzimt no augšienes, jeb kad dzimšanas apliecība nav galvenais

(Jņ 3:1-13) Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls.” 

Es biju pazaudējis savu dzimšanas apliecību.
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.

Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).

Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.

Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.

Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.

Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.

Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.

Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.

Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)

Šī jaunā piedzimšana ir tas pats, par ko jau evaņģēlija stāstā ir runāts iepriekš – par ūdeni un Garu. Par dubulto kristību. Kristību ūdenī, kas ieved redzamajā Jēzus sekotāju kopībā. Un kristību Garā – jauno dzīvību, kas sāk mutuļot cilvēkā no iekšienes kā avots. Tie nav divi konkurējoši ceļi. Tie darbojas kopā.

Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.

Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.

Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No neapmierinātības līdz kārdinājumam: kas īsti mūs kārdina?

(1Moz 3:1-3) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!”

Runājoša čūska? Tiešām?

Bet atcerēsimies – šis ir stāsts līdzība. Rakstnieces Džūlijas Boldenas (Julia Bolden - luga “Edenhouse”) versijā kārdinātājs nav čūska, bet gan papagailis, un Dieva aizliegums attiecas nevis uz koku, bet uz televīziju. Ādams un Ieva nedrīkst skatīties „labā un ļaunā atziņas” kanālu.
Tad kādu dienu papagailis ielido pa logu. Tas nemitīgi pļāpā pats ar sevi un ar sajūsmu raugās spogulī. Tad uzsauc Ievai: „Televīziju skatīties aizliegts, ja?” (Tas ir britu papagailis – Monty Python papagaiļa pēcnācējs.)
Un tad pienāk brīdis, kad Ieva no virtuves ieiet viesistabā (kur Ādams uz dīvāna nodarbojas ar cienīgu neko nedarīšanu), paņem pulti un pārslēdz televizoru uz aizliegto kanālu. No ekrāna atskan balss, kas mudina viņus pārstāt būt apmierinātiem ar to, kas viņiem ir, un sākt domāt par lielāku māju un vairāk mantām un izklaidēm. Gaisma ekrānā kļūst arvien spožāka, līdz apžilbina viņus…

Iztēloties papagaili par kārdinātāju ir ļoti trāpīgs risinājums. Pirmkārt, papagailis ir radība – gluži kā čūska. 1.Mozus grāmata uzsver kārdinātāja nereliģiozo, šīs pasaules raksturu: tas ir viens no savvaļas dzīvniekiem, ko Dievs ir radījis (pretstatā pieradinātajiem, kā aitas vai govis). 1.Mozus grāmatas 3. nodaļa parāda to, ko jau netieši norādīja 1. nodaļa (skat. 28.p) – Dieva radītās būtnes ne vienmēr tiecās dzīvot tādu dzīvi, kādu Dievs bija iecerējis. Tām bija vajadzīgs cilvēks, kas pār tām īsteno atbildīgu vadību.

Viena no 1.Mozus grāmatas 3. nodaļas stāsta traģēdijām ir tā, ka čūska veiksmīgi apgriež otrādi attiecības starp vadītāju un vadāmo. Cilvēkam bija jāvada radība labuma virzienā, bet tagad daba sāk vadīt cilvēku postoši.

Pēc manām domām, viltība ir tāda īpašība, ko var izmantot gan labam, gan ļaunam mērķim. Gudrs cilvēks pamana briesmas un paslēpjas, bet lētticīgais iet tālāk un cieš (Sal.Pam. 22:3). Čūska savā viltībā izmantoja Ādama un Ievas naivumu.

Tagad – vai Dievs ir vainīgs, ka čūska ir tāda? Dievs acīmredzot tā nedomā, jo Viņa reakcija uz notiekošo nav: „Ak vai, es kļūdījos, piedodiet.” Vecā Derība konsekventi rāda Dievu kā tādu, kas spēj izmantot pat neplānotas un nepareizas rīcības laba mērķa piepildīšanai. Varbūt šeit redzam tam pirmo piemēru. Aizliegums ēst no labā un ļaunā atziņas koka ir pārbaudījums Ādamam un Ievai, un čūska kļūst par šā pārbaudījuma daļu.

Ja viņi izturētu pārbaudījumu un turētos tālāk no koka, iespējams, Dievs vēlāk dotu viņiem šo atziņu citā veidā – tad, kad viņi būtu gatavi, visu zinot un saprotot, turpināt atbildīgi rūpēties par dārzu. Čūskas kārdinājums kļūst par Dieva instrumentu, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārbaudīts. (Latviešu valodā ir dažādi vārdi kārdināšanai, kas grib pazudināt, un pārbaudījumam, kas grib stiprināt, bet gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tiek lietots viens un tas pats vārds.)

Kristīgajā iztēlē (balstoties uz Atklāsmes grāmatas 12:9) kārdinātājs ir sātans, un tas aicina arī čūskas darbībā saskatīt viņa klātbūtni. Tas ir loģisks secinājums, kad sātana tēls jau ir izveidojies, lai gan Vecajā Derībā sātans īsti neparādās kā tumsas valdnieks. Kad Vecā Derība runā par spēku, kas nostājas pret Dievu, tā drīzāk izmanto tēlus – jūras briesmoni, pūķi, čūsku. Šādi čūska parādās, piemēram, Ījaba grāmatā un pravieša Jesajas rakstos.

Tāpat kā Džūlija Boldena ar papagaili var pateikt ko būtisku par kārdinājumu, arī 1.Mozus grāmata ar čūsku pasaka ko svarīgu. Tā nav nejauša radība. Čūska var simbolizēt haosu, nekārtību, apjukumu, neprātu. Bet tā joprojām ir – čūska.

Interesanti ir arī tas, ka Tuvajos Austrumos čūska bija reliģisks simbols. Tāpēc stāsts par čūsku, kas kārdina Ievu, varēja atgādināt par svešajām reliģijām, kas Israēla tautai bieži kļuva par kārdinājumu.

Oskars Vailds lugā 'Lēdijas Vindermeras vēdeklis' ļauj kādam lugas varonim iesaukties: „Es varu pretoties visam, izņemot kārdinājumam.” Ādamam un Ievai, šķiet, pat nebija iespējas noskaidrot, vai tas uz viņiem attiecas. 1.Mozus grāmatas stāsts no viņu radīšanas uzreiz pāriet pie viņu krišanas. Nekāda medusmēneša perioda tur nav.

Čūska savu viltību sāka ar to, ka padarīja Dievu daudz stingrāku un daudz mazāk dāsnu, nekā Viņš patiesībā ir. Ievēro, sākotnējais Bībeles stāsts uzsver Dieva devīgumu… un vienu vienīgu ierobežojumu. Čūska pārvērš visu par aizliegumu.
Varbūt čūska cer cilvēkus tā piemānīt?

Tomēr tas neizdodas tik viegli. Ieva zina, ko Dievs ir teicis. Viņa zina par devīgumu, par aizliegumu un par briesmām. Viņa pat piebilst, ka no koka nedrīkst ne tikai ēst, bet tam pat pieskarties. Kur tad čūskai tomēr izdodas?

Bet beigu beigās Ievu savaldzina piedāvātā iespēja iegūt kaut ko vairāk…
1.Mozus grāmata uzsver kārdinājuma it kā ikdienišķo raksturu. Vai nav tā, ka tieši – vairāk lietu, vairāk iespēju, lielāka māja utt. ir tas, kas mūs kārdina?
Bet tas arī izrādās ir veiksmīgs slazds – Ieva izdarīja izvēli, jo aizmirsa Dieva dāsnumu un noticēja apmelojumam par Dievu.
Kādam Dievam mēs ticam?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību

(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies. 
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.

Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.

Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.

Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.

Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.

Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.

Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.

Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.

Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību. 
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.” 
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.

Lasīt tālāk

Kāpēc pravietim blakus ir jērs?

(Jņ 1:29-34) Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” 

Laikā, kad mēs ar sievu dzīvojām Anglijā, pie mums bieži brauca ciemos draugi. Un gandrīz ar katru no viņiem bija viens kopīgs piedzīvojums – Londonas muzeji. Mēs staigājām pa Britu muzeju, Zinātnes muzeju, Dabas vēstures muzeju, Londonas pilsētas muzeju, ka arī pa daudziem citiem (pat Londonas kanālu muzeju – mazu, nedaudz paslēptu vietiņu kādreizējā ledus glabātavā). Ar laiku man Britu muzejā izveidojās savs maršruts, kurā es draugus varēju vadīt gandrīz kā gids, apstājoties pie nozīmīgākajiem un interesantākajiem eksponātiem. 

Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).

Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara? 
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru. 
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams. 
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts. 
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien? 

Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem. 

Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.

Bet kas ir šī jaunā tauta? Sākotnējā Izceļošanas/Atbrīvošanas stāstā Israēla tauta tiek izglābta no pasaules tumšajiem spēkiem – toreiz tie bija ēģiptieši faraona vadībā. Taču tagad, pēc Jāņa domām, Dieva jērs atņem pasaules grēku. Tas var nozīmēt tikai vienu: Dieva glābšanas darbs iet tālāk par ebrejiem un aptver visu radību. 

Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”. 

Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.

Pašas Jēzus kristības šajā evaņģēlijā nav aprakstītas (tāpat kā nav aprakstītas Pēdējās Vakariņas). Autors acīmredzot pieņem, ka mēs par to jau zinām. Patiesībā visā šajā pirmajā nodaļā viņš rēķinās ar to, ka lasītāji jau ir pazīstami ar kādiem stāstiem par Jēzu. Tas nebūt nenozīmē, ka evaņģēlijs noteikti sarakstīts pēc citiem evaņģēlijiem; šie dažādie stāsti agrīnajā baznīcā bija plaši zināmi jau ilgi pirms tie tika pierakstīti mums zināmajā formā. Taču šeit, un bieži citviet, Jānis patur prātā plašāku ainu, ko mums vajadzētu zināt no citiem avotiem. Viņš to neatkārto, jo vēlas mūsu uzmanību vērst uz konkrēto notikumu dziļāko nozīmi. 

Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu. 

Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23). 

Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas. 

Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā. 
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176). 
Image: Wikimedia Commons, Public Domain. 

Lasīt tālāk

Dieva Dēls ūdenī – ne tā kā mēs gaidījām

(Mt 3:11-17) [Jānis tiem sacīja]: “…Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Zināmā mērā var teikt, ka Jānis bija tikpat pārsteigts kā mēs.

Vai vismaz – kādiem mums pārsteigtiem vajadzētu būt, ja šo Rakstu vietu lasītu, nezinot, kas sekos tālāk. 

Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas. 

Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma. 

Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.

“Viņš nāk! Viņš ir spēcīgāks par mani! Viņš jums dos Dieva vēju un Dieva uguni, ne tikai ūdeni! Viņš visu sakārtos – iztīrīs nekārtību – izslaucīs Dieva klēti tā, ka paliks tikai labie kvieši!” 
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu. 

Un tā vietā nāk Jēzus. 
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība. 

Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus? 

Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi. 

Ko tas dos? 
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji? 

Uz šiem jautājumiem Mateja pilnā atbilde ir: izlasi pārējo stāstu. Taču jau tagad mēs varam ieraudzīt šīs atbildes aprises brīdī, kad Jēzus iznāk no ūdens. Reiz Israēla tauta izgāja cauri Sarkanās jūras ūdeņiem un saņēma bauslību, kas apstiprināja viņus kā Dieva bērnus, Dieva pirmdzimtos. Jēzus iznāca no kristības ūdens un saņēma Dieva Garu – Dieva vēju / Dieva elpu – jaunā veidā, kas Viņu pasludināja par Dieva Dēlu un par Israēlu vienā personā. Taču balodis, kas uz mirkli iemieso un simbolizē Garu, norāda, ka nākamā tiesa netiks īstenota ar karojošu vai atriebīgu garu, bet nozīmēs mieru, jo Jēzus beigās pats uzņemsies tiesu un tai pieliks punktu. 

Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas. 

Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad nākotne jau ir klāt un aicina dzīvot citādi

(Tit 2:11-15) Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina! 

Neilgi pēc boļševiku revolūcijas Krievijā, žurnālistu un sabiedrisko komentētāju grupa devās uz nesen izveidoto Padomju Savienību, lai savām acīm redzētu, kā revolucionāri veido jaunu sabiedrības modeli. Viņiem rādīja paraug-kolhozu, kur visa manta tika kopīgi lietota (“kolektivizēta”), darbi ritēja sparīgi, cilvēki šķita laimīgi bezšķiru sabiedrībā. 

Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.” 
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule. 
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu. 

Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.

Bet apustulis Pāvils piedāvā pavisam citu skatījumu uz nākotni. 
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.

Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.

Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.

Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.

Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.

Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.

Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.

Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.

Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.

Un mēs esam aicināti dzīvot tās gaismā jau tagad.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva Valstība un mūsu bērni

(Mat.18:1-7) Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja:“Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 

Manuprāt vienas no visskumjākajām un briesmīgākajām ainām mūsdienu pasaulē ir tās, kad redzam bērnus, kuru pašas vienkāršākās vajadzības (ēdiens, pajumte, drošība utt) netiek apmierinātas.

Es domāju par tiem diviem bērniem, kuri rakājas smirdošā atkritumu kaudzē kādas Dienvidamerikas pilsētas nomalē. Viņiem vajadzētu dotos uz skolu, bet tā vietā viņiem jau ir pamatīga pieredze kā izdzīvot izgāztuvē. Viņi zina ko meklēt, kādas lietas viņi varēs pārdot par dažām monētām, lai nopirktu nedaudz pārtiku un padzerties. Viņu jaunās sejas pastāsta stāstu par pieredzi pieaugušo pasaulē, kur, neraugoties uz nelielo gadu skaitu, viņi ir jau tik daudz ko pieredzējuši. 
Es domāju par skolu Ugandā, kur gandrīz katrs bērns ir bārenis AIDS epidēmijas dēļ. Tā paša iemesla dēļ, katram skolotājam klasē ir jāmāca vairāk nekā simts bērnu reizē. 
Es domāju arī par bagātajiem un izlaistajiem bērniem, kas aug Rietumu pasaulē. Viņiem šķiet, ka viņiem negaršo tas un tas. Viņi domā, ka pati nepieciešamākā lieta ir kāda jauna elektroniska rotaļlieta vai gadžets, kas viņus uz brīdi izklaidētu un uzjautrinātu, jo nevienam nav bijis laika iepazīstināt viņus ar grāmatām, labu mūziku vai iespēju rotaļāties ar vienaudžiem parkā.

Tas, ko mēs darām ar saviem bērniem, un tas, ko mēs darām priekš viņiem – satriecoši precīzi atklāj to, ko mēs patiesībā domājam par šo pasauli, par Dievu un par sevi. 
Daudziem pieaugušajiem, bērni ir tikai traucēklis, jo viņi prasa uzmanību; sagādā zināmas neērtības (ja tās var saukt par neērtībām) tāpēc, ka viņi ir svarīgi. 

Bērni traucē mūsu organizēto pieaugušo pasauli, jo viņi ir reāli cilvēki. Ja viņi būtu rotaļlietas vai mehānismi, mēs varētu viņus nolikt skapī. Bet nav iespējams. Bērniem ir sava cieņa, viņiem ir savi jautājumi, sava nākotne un sava unikāla identitāte.

Daudzos gadījumos un dažādos laikos sabiedrība ir darījusi visu iespējamo, lai šīs problēmas ignorētu. Senajā pasaulē tā arī bija vispārpieņemta prakse – neievērot bērnus. Bērni bieži tika uzskatīti tikai kā pa-pusei-cilvēki, līdz kamēr viņi bija sasnieguši pubertāti, droši vien visbiežāk tā iemesla dēļ, ka līdz brīdim, kad viņi bija pieejami kā seksuālie partneri, pieaugušiem nebija īpaša interese par viņiem. 

Meitenes cieta īpaši. Bieži jaundzimušās meitenes izmeta – vienkārši atstāja kaut kut nomirt aiz bada vai pat plēsoņām par barību. Bieži bija gadījumi, kad vecāki pārdeva savas meitas kā prostitūtas jau agrā vecumā. Un tas viss tikai tā iemesla dēļ, ka ģimene nevēlējās vai nevarēja atļauties tik dārgo procesu – audzināt meitu.
Zīmīgi, ka dažās valodās, tai skaitā arī grieķu valodā, kurā ir sarakstīta Jaunā Derība, vārdam "bērns" nav ne sieviešu, ne vīriešu dzimte: bērns nav "viņš" vai "viņa", bet vienkārši "tas" (neitrālā dzimtē).

Arī šajā stāstā bērns grieķu valodā ir "tas" (Mat.18:2).
Tomēr man ir aizdomas, ka "tas" šajā gadījumā varēja būt tieši meitene. Es tā domāju tāpēc, ka meitenes klātbūtne būtu īpaši skaidri uzsvērusi to patiesību, kuru Jēzus vēlējās atklāt mācekļiem: tas, kuru jūs uzskatāt par vājāko, visneaizsargātāko, mazāk nozīmīgo cilvēku, ir skaidrākā norāde uz to, kas ir un būs svarīgs Dieva Valstībā.
Dieva Valstībā – tās galējā formā, t.i. laikā, kad Debesu Noteikumi būs kļuvuši par Atjaunotās Zemes noteikumiem, vairs nebūs pazīstams princips – izdzīvo stiprākais. Tas taču galu galā nebūs ilgstoša evolūcijas procesa rezultāts, kurā spēcīgākais, ātrākais, visskaļākais, vai dusmīgākais iekaros labāko vietu priekšā visiem pārējiem.

Kad mācekļi jautāja, kurš būs lielākais un ievērojamākais tad, kad Debesu Noteikumi sāks pilnībā valdīt uz zemes, mēs droši vien nekļūdīsimies spriežot, kas viņiem pašiem jau bija prātā. Viņi daudz zināja par senajiem varoņiem. Viņiem bija gari saraksti ar slavenību vārdiem. Kopā ar ticību un cerību, militārā drosme un panākumi parasti bija starp pirmajām īpašībām, pēc kurām meklēja atpazīt īstu varoni.

Jēzus to visu aizslauka ar vienu žestu, aicinot un centrā nostatot bērnu: kautrīgu, neaizsargātu, par sevi nepārliecinātu. Bērnu, kurš visam uzticas, kurš visu vēro skaidru skatienu un ir gatavs klausīties. Bērnu, kurš ilgojas būt mīlēts un arī ilgojas mīlēt, mācīties un pieaugt.

Kristus teica: “Lūk tas ir patiess diženums. Ejiet un to pārdomājiet...”
Jo īpaši, ejiet un atdariniet to.
Tas nozīmē, kā Viņš to parasti mācīja, apgriezt visu kājām gaisā. Tas nozīmē mācīties paskatīties uz dzīvi, uz pasauli, uz Dievu, uz sevi ar pavisam citām acīm.

Mums reizēm ir grūti (īpaši jauniem vīriešiem, kādi bija arī mācekļi) saprast, ka vājums un neaizsargātība ir kaut kas tāds, par ko nebūtu jākaunas. Vēl vairāk – pazemībai Dieva Valstībā ir īpaša vērtība, jo tai pretējās īpašības – lepnums un augstprātība – ir tās, kas vairāk nekā jebkas cits kropļo un galu galā iznīcina cilvēku dzīvi – katra paša personīgo, kā arī to cilvēku dzīves, ar kuriem lepnie un iedomīgiem saskaras.

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs ieraugam, ka Jēzus vienīgā vēlēšanās nav palīdzēt saviem klausītājiem iemācīties kārtējo jauno atziņu. Viņa mērķis nav panākt, lai viņa mācekļi saprot, ka līdzināšanās bērna vienkāršajai uzticības attieksmei ir vienkāršākais ceļš kā pieaugt žēlastībā un gudrībā.

Jēzus, protams ir norūpējies par bērniem. Tomēr Viņa vārdi nav jāsaprot kā romantiski rožaina vīzija, kur bērni tā vienkārši jauki spēlējas un visi ir laimīgi. Tieši tāpēc, ka bērni ir tik gatavi uzticēties, tik ļoti vēlas mīlestību, viņi ir pakļauti vislielākajam riskam. Tā tas bija Kristus dienās... un tieši tā pat tas ir šodien.

Tāpēc Jēzus izsaka īpašu brīdinājumu, Sev tik tipiskā pārspīlējuma manierē.
Ir neiedomājami daudz vieglāki veidi, kā kādu noslīcināt, nekā sagādāt milzīgu dzirnakmeni, kuru aplikt viņam ap kaklu, tad ņemt to laivā un vest tālu no krasta jūrā, lai tad varētu iemest viņu dziļākajā jūras vietā..., bet tieši tas taču ir tas, ko Jēzus piedāvā darīt. Protams, tā ir spilgta un dramatizēta karikatūra.
Lielie apļveida akmeņi ar centrālo caurumu mehānismam, tika izmantoti, lai sasmalcinātu kukurūzu. Lielākie akmeņi bija tik lieli, ka, lai to pagrieztu, vajadzēja likt to darīt ēzelim.
Tieši par tāda veida akmeni Jēzus runā. Viņš iesaka, mums iztēloties šādu akmeni ap kaklu... un tad, ne jau tikt iemestam jūrā krasta tuvumā... viņš runā par dziļumiem tālu, tālu no krasta.

Ja tā mums šķiet varmācīga, ārkārtēja, vai pat nepiedienīga aina, tad varbūt tas ir tāpēc, ka arī mēs nenovērtējam Jēzus nopietno attieksmi pret "šiem mazākajiem", pret mūsu bērniem, kā arī īpaši pret visiem tiem, kuri ir bezspēcīgi, neaizsargāti, pakļauti riskam šajā pasaulē. Šādu cilvēku ekspluatēšana ir neizbēgama, mūsu grēka pilnajā pasaule.
Bet tieši tāpēc ir dots šis brīdinājums, spēcīgākais brīdinājums nekā jebkas cits, par ko Jēzus kādreiz ir norājis.
Mēs domājam ka "liels" grēks ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšanu un zādzības. Tās ir grēks, bet izturēties nevērīgi, bezatbildīgi vai pat nepareizi pret vienu no mazajiem ir vēl “lielāks” grēks.
Skarbi vārdi, lai risinātu skarbu realitāti.
Mācīties par Dieva Valstību ir apzināties to reālo ļaunumu kāds valda šajā pasaulē, un saprast, ka Dievs šo ļaunumu ienīst daudz vairāk nekā mēs.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cerība, kas pulcina mūs visus

(Rom 15:7-13) Tādēļ pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Kristus ir padarīts par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos apsolījumus un lai pagāni pagodinātu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: 
   tādēļ es apliecināšu tevi starp citām tautām
   un dziedāšu tavam vārdam.
Un vēl ir sacīts:
   tautas, priecājieties kopā ar viņa tautu,
un vēl ir sacīts:
    visas tautas, slavējiet Kungu,
   un visi viņa ļaudis, uzgavilējiet viņam!
Arī Jesaja saka:
   reiz Jišaja sakne dos dzinumu,
   un celsies tas, kas valdīs pār tautām,
   un tautas cerēs uz viņu.
Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā. 

Ir cilvēki, kas visu dzīvi glabā kādu mīļu melodiju, kas it kā vienmēr ved viņus atpakaļ mājās – gan sirdī, gan atmiņās. Es lasīju par to, ka somu komponists Žans Sibēliuss savā pēdējā simfonijā (7th Symphony in C major) paveica ko līdzīgu: viņš uzrakstīja vienu vienīgu, savijušos, harmonisku kustību, kurā katra simfonijas daļa (tie, kuri saprot simfoniju komponēšanas pamatlikumus zina, ka jābūt vairākām, parasti četrām daļām) turpinās un attīstās, tomēr vienmēr atgriežas pie pašas sākotnējās tēmas. Starp citu, komponists arī sāk un noslēdz savu simfoniju vienā un tajā pašā tonalitātē – C mažorā –, un viss šis darbs kļūst par vienu lielu ceļojumu, kas beidzas tur, kur tas sākās – bet ar pavisam jaunu izpratni.

Šodien mēs dzirdējām Pāvila vārdus vēstulē romiešiem. Arī viņš, līdzīgi kā Sibēliuss, noslēdz savu garajā vēstulē izklāstīto domu ar atgriešanos pie paša sākuma. Visa viņa vēsts – par ticību, par Dieva žēlastību, par Israēlu un visām tautām – tas viss atkal saplūst vienā lielā, bagātīgā akordā: Jēzus ir Kungs pār visu un visiem. Jēzū viss tiek apvienots, un Viņā atklājas cerība visai pasaulei. 

Apustulis Pāvils savā vēstulē runā par dažādām tēmām: par grēku un taisnību, par likumu un žēlastību, par Israēla tautas vēsturi un visu pasaules tautu glābšanu. Bet caur to visu skan viens pamat-akords, viens nemainīgs pamats – Jēzus Kristus, kurš ir Dāvida pēcnācējs un Dieva Dēls, augšāmcēlies Kungs, valdnieks pār visām tautām.

Šī ir kā C mažora tonalitāte kristīgajā dzīvē – vienalga, kādas pārmaiņas mēs piedzīvojam, mēs vienmēr varam atgriezties pie šī pamata: Dievs ir uzticīgs. Dievs ir piepildījis Savus apsolījumus. Un Viņa apsolījumi nav tikai vienai tautai, vienai grupai, vienam laikam – tie ir visiem.

Apustulis Pāvils citē vairākus fragmentus no Rakstiem – no Psalmiem, no Mozus grāmatām, no pravieša Jesajas –, un visos šajos tekstos skan viens aicinājums: kopā slavēt Dievu. Tauta pēc tautas, valoda pēc valodas – visi aicināti slavēt to pašu Dievu. Un šī vienotā slavēšana nav tikai kāda tāla cerība. Tas ir Dieva plāna piepildījums caur Kristu.

Tas, ko Dievs gribēja sasniegt caur Ābrahāma pēcnācējiem, caur Israēla tautu – tas tagad ir noticis caur Jēzu. Viņš ir tas “no Isaja celma”, kurš ir augšāmcēlies, lai valdītu pār tautām. Un – kā Pāvils uzsver – tautas cerēs uz Viņu. Jēzus valdīšana nenozīmē apspiešanu vai iznīcināšanu – tā nozīmē cerību.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki joprojām tiek dalīti pēc tautības, politikas, vecuma, bagātības, valodas un daudz kā cita. Un tomēr, kristīgā vēsts ir šī: Dieva tauta nav veidota pēc cilvēcīgiem kritērijiem. Tā ir veidota caur ticību, caur cerību, caur Svētā Gara darbu.

Tāpēc Pāvils saka: pieņemiet cits citu, kā Kristus mūs pieņēmis. Tā nav vienkārši pieklājība vai tolerance – tā ir Evaņģēlija būtība. Ja mēs visi esam atpirkti ar vienu un to pašu mīlestību, mēs nevaram cits citu atstumt vai vērtēt pēc pasaules mērauklām.

Šis viss noslēdzas ar brīnišķīgu svētību, lai cerības Dievs mūs piepildītu ar visu prieku un mieru ticībā, lai mēs Svētā Gara spēkā būtu bagāti cerībā. Šie ir vārdi, ko vērts iegaumēt. Vārdi, ko varam izsacīt kā lūgšanu par sevi, par savu draudzi, par savu ģimeni, par šo pasauli.
Kristus valdīšana nes mieru. Kristus klātbūtne dod cerību. Un Svētais Gars – Viņš ir tas, kas to visu iededz mūsu sirdīs.

Adventes laikā mēs ne tikai skatāmies atpakaļ uz Kristus pirmo nākšanu, bet arī gatavojam ceļu Viņa atnākšanai šodien, mūsu dzīvēs. Evaņģēlijs stāsta par Jāni Kristītāju – balsi tuksnesī, kas sauc: “Sagatavojiet ceļu Kungam.” Viņš aicina ļaudis uz grēku nožēlu, uz augļiem, kas atbilst atgriešanās garam, un uz gatavību uzņemt Mesiju.

Šis pats aicinājums skan arī mums. Ja cerība ir atnākusi pasaulē, tad mēs esam tie, kam jāatver sirds. Jānožēlo lepnība; jādalās ar tiem, kam ir mazāk; jāatmet tukša paļaušanās uz tradīcijām vai sabiedrības viedokļiem, un jāļauj Svētajam Garam mūs pārveidot.

Kristus nāk ne tikai kā valdnieks tautām, bet arī kā Glābējs tev. Un Viņa žēlastība vēl joprojām maina sirdis – arī šodien, arī šeit, arī tavējo.
Lai cerības Dievs piepilda arī mūs šodien ar prieku un mieru, lai Viņš mūs atjauno un vieno, un lai mēs – kopā, dažādi un vienoti Kristū – spētu dzīvot šajā Adventes cerībā, kas nekad neviļ.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai esi gatavs, kad zvanīs zvans?

(Mt 24:36-44) Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt. 

Tā bija jauka sestdienas pēcpusdiena vasaras tveicē. Kā jau tādā dienā pienākas, mēs, visa ģimene, atpūtāmies mājas dārzā. Savukārt viesistabā grāmatas un žurnāli mētājās apkārt, līdzās kafijas krūzēm, bērnu rotaļlietām un cepumu paciņām. Viss izskatījās pēc tās omulīgās nekārtības, ko ģimene ar maziem bērniem spēj radīt aptuveni stundas laikā.

Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Ar vieglu interesi par to, kurš varētu būt atbraucis ciemos, devos atvērt durvis (ģērbies pavisam neformāli!). Un tur, ak šausmas!, manā priekšā stāvēja apmēram desmit svinīgi saposušies viesi. Viņi jau daudzas nedēļas iepriekš bija pieteikušies garām braucot apciemot mūs. Un ne es, ne mana sieva neko par to nebijām atcerējušies…

Varat iedomāties nākamās piecas minūtes? Es laipni ierosināju viesiem nedaudz pastaigāties pa dārzu (“lai apskatītu māju no ārpuses”), un tikmēr mobilizēju ģimeni. Dažu minūšu laikā viss tika sakārtots un savākts. Bērni nozuda savā istabā. Viesi varēja ienākt mājā, un vizīte notika, kā paredzēts.

Māju var sakopt dažās minūtēs, ja tiešām saņemas. Bet visu dzīvi – vai veselu kultūru – pārvērst vienā acumirklī nav iespējams. Kad atskan durvju zvans, tad jau ir par vēlu. Tieši par to runā šis Svēto Rakstu fragments.
Tradīcija šo vietu ir attiecinājusi dažādiem notikumiem, neviens no kuriem īsti nav tas, ko Jēzus pats ar to bija domājis.

No vienas puses, daudzi lasītāji šeit redz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem Jēzus otrajai atnākšanai. Šāda interpretācija, protams, balstās Jēzus iepriekš teiktajā, kur “Cilvēka Dēla nākšana” tiek saprasta nevis kā Viņa paaugstināšana debesīs, bet kā Viņa atgriešanās uz zemes. Mums ir apsolīts – Apustuļu darbos, Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem 4. nodaļā un daudzās citās vietās –, ka kādu dienu, kad Dievs atjaunos visu pasauli, Jēzus pats būs visa centrā. Viņš atkal “parādīsies”, kā saka gan Pāvils, gan Jānis (Kol 3:4; 1. Jņ 3:2). Tā kā neviens nezina, kad tas notiks, ir vitāli svarīgi, lai kristieši vienmēr būtu gatavi.

No otras puses, daudzi lasītāji šo vietu attiecina uz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem savai pašu nāvei. Lai kādas domas mums būtu par to, kas tieši notiek tūlīt pēc nāves – un par to dievbijīgie kristieši ir daudz diskutējuši –, ir skaidrs, ka tam lielajam solim nezināmajā mums jābūt gataviem vienmēr. Tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc “gatavoties” – regulārā dievkalpošanā, lūgšanā, Rakstu lasīšanā, sevis pārbaudīšanā un paklausībā Kristum.

Manuprāt šo fragmentu var lasīt gan vienā, gan otrā veidā, vai pat abos reizē. Dieva balss Rakstos nereti atskan veidā, kādu sākotnējie rakstītāji nebija paredzējuši – tomēr vienmēr jāpatur prātā, kāda bija īstā doma, lai neizmantotu Rakstus kā pierādījumu lietām, ko tie nesaka. Tāpēc svarīgi iedomāties, kā šo tekstu dzirdēja evaņģēlista Mateja laikabiedri.

Un tad redzam: runa ir par lielo krīzi, kas vēl bija priekšā Jeruzālemei un tās apkārtnei – nākotne, kas viņiem bija nezināma, bet mums zināma kā 70. gads pēc Kristus, kad Romas un Jūdejas karš sasniedza kulmināciju. Notiks kas tāds, kas sagraus dzīves, ģimenes, veselas kopienas: briesmīgs, biedējošs notikums, kas vienlaikus būs jāuztver kā “Cilvēka Dēla nākšana”, Viņa “parādīšanās”, Viņa “karaliskā atnākšana”. Un visa nodaļa māca, kāds būs šis notikums: pēkšņs un ātrs, beidzoties ar Jeruzālemes un Tempļa iznīcināšanu.

Šeit ir trīs galvenie uzsvari:
Pirmkārt, neviens nezina, kad tas notiks; tikai to, ka tas būs vienas paaudzes laikā (34. pants). 
Otrkārt, dzīve turpināsies kā parasti līdz pēdējam brīdim. Tieši to rāda līdzība ar Noas laiku: kamēr plūdi nepienāca un visu neaizslaucīja, cilvēki turpināja savas ikdienas gaitas. 
Treškārt, tas sašķels ģimenes un darba biedrus. “Viens tiks paņemts, otrs atstāts” – tas nenozīmē, kā daži domā, ka viens tiks brīnumaini “paņemts” pie Dieva, bet otrs atstāts bojāejai. Drīzāk otrādi: kad ienāk iebrucēju karaspēks, daži tiek “paņemti” nāvē, bet citi tiek “atstāti” dzīvi.

Un rezultāts – tas, ko Jēzus visvairāk gribēja ielikt savos mācekļos, kuri jau bija apjukuši – ir šāds: jums jāpaliek nomodā. Kā cilvēkiem, kuri zina, ka viesi ieradīsies negaidīti, bet nezina, kad tieši. Ko tas nozīmē praktiski, Jēzus vēl paskaidros vēlāk.

Brīdinājums vispirms bija dots pirmajam gadsimtam – pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, bet pirms piepildījās Viņa pravietojums par Tempļa sagraušanu.
Un tomēr tas skan cauri gadsimtiem, līdz pat mūsdienām. Arī mēs dzīvojam nemierīgos un bīstamos laikos. Kurš zina, kas notiks nākamnedēļ vai nākamgad?
Jautājums ir katrai draudzei, katram kristietim: vai tu esi gatavs?
Vai tu esi nomodā?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad debesīs parādās zīmes: gaidīšanas drosme un pacietīga ticība

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.”
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Pēdējā mēneša laikā debesu vērotāji un ziņu portāli ar sajūsmu un mazliet satraukuma runāja par komētām Lemmon un SWAN, kas oktobrī un novembrī tuvojās Saulei un kļuva redzamas arī ar neapbruņotu aci. Pēc astronomu teiktā, Lemmon (kas ir spožākā no abām) vakaros bija skatāma ziemeļrietumu pusē. 
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama. 
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs. 
Vai kas dramatisks ir gaidāms? 

Vispār jau “tuvu garām” Zemei lidojoši objekti parasti tiek novēroti vairākas reizes gadsimtā. Protams, ja kāds asteroīds patiešām tagad trāpītu Zemei, notiktu ļoti dramatisks pavērsiens — ne tikai tiktu izveidots milzīgs krāteris, bet arī enerģija, ko trieciens atbrīvotu, būtu pielīdzināma vairākiem atombumbu sprādzieniem. Par nozīmīgumu tad šaubu nebūtu.

Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.

Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.

Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.

Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.

Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.

Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.

Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.

Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.

Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.

Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica: 
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.

Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība

(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? 
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. 

Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.

Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.

Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.

Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.

Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.

Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.

Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.

Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.

Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.

Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk