• Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti sprediķis. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 19. maijs

Jauni vārdi jaunām ziņām

(Apd 2:5-16) Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu…" 
Reiz es devos uz starptautisku mācītāju konferenci. Kopā ar mani tur bija arī vairāki mani kolēģi no Latvijas. Konferencē piedalījās mācītāji no visas Eiropas: tur bija poļi, slovēņi, ungāri, kā arī cilvēki no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm. Es biju sajūsmā par šo pasākumu līdz brīdim, kad mani palūdza iesaistīties kā dažu lekciju sinhron-tulkotājam no angļu uz latviešu valodu (jo ne visi mācītāji no Latvijas brīvi saprata angliski). Es sēdēju aiz skaņu necaurlaidīgas stikla sienas un man blakus kabīnēs strādāja citi tulki, lai pārtulkotu visu konferencē runāto tiem mācītājiem, kuri klausījās caur austiņām tulkojumu savā valodā. 

Kad pienāca laiks pārtraukumam, mēs, tulki, sapulcējāmies kopā, lai satiktos ar dažiem lektoriem. Tur bija kāda jauna sieviete no Ungārijas… un viņa gandrīz raudāja. 
“Cienījamie runātāji,” viņa teica, "jums vajadzētu runāt daudz lēnāk. Redziet, vidējais vārds ungāru valodā ir divas vai trīs reizes garāks nekā tā ekvivalents angliski. Pat ja jūsu teiktais ir viegli iztulkojams, fiziski nav iespējams runāt ungāru vārdus tādā pašā tempā kā angļu valodā. Tur ir pārāk daudz zilbju." 
Arī man nebija klājies viegli, bet es biju izvēlējies vieglāku metodi (jo neesmu nekāds labais tulks) – es no katra lektora 2-3 teikumiem izveidoju vienu teikumu latviešu valodā. 

Atceroties šo piedzīvojumu, man nepārtraukti prātā nāk Bībeles fragments no Apustuļu darbu grāmatas, kuru šodien lasam. Vasarsvētku dienā viņiem kaut kā nebija vajadzīgi tulkotāji. Katrs saprata savā valodā to, ko runāja Jēzus mācekļi. 

Kādu valodu vajadzētu lietot, lai vairums klātesošie šajā notikumā pirms 2000 gadiem visu saprastu? Tajā laikā visā Vidusjūras pasaulē ikviena cilvēka otrā valoda bija grieķu valoda. Kopš Aleksandra Lielā iekarojumiem pirms 400 gadiem, grieķu valoda lielākai daļai tajā pasaulē bija tas pats, kas angļu valoda daudziem cilvēkiem mūsdienās. Visi, kas ceļoja, kā darīja šajā stāstā aprakstītie cilvēki, pilnīgi noteikti varēja saprasties grieķu valodā. Palestīnas jūdi zināja un parasti runāja aramiešu valodā, bet daži varēja zināt arī kādu klasisko ivrita formu (sen-ebreju valoda). Daudzi cilvēki vismaz nedaudz prata arī latīņu valodu, jo Romas impērija pakāpeniski uzspieda savu kontroli daudzās zemēs, kuras sākotnēji bija iekarojusi Grieķija. 
Bet Vasarsvētku dienā viņiem nebija jāuztraucas kuru valodu lietot vai kā organizēt tulkošanu. Tas viss tika izdarīts viņu vietā. 

Cilvēki bieži vien par šādu paskaidrojumu ir pārsteigti, jo daudzi “mēlēs runāšanas dāvanu" ir uztvēruši nevis kā spēju runāt citās konkrētās valodās, bet drīzāk kā sava veida “debesu valodas” bļaustīšanās dāvanu; zilbju un skaņu virkni, kas, lai gan attāli atgādina valodu, patiesībā ne runātājam, ne klausītājiem nav saprotama. Daudziem dievbijīgiem kristiešiem, kuri "runā mēlēs" savā lūgšanu praksē (vai nu publiski, vai privāti, vai arī abējādi), nav nekādu cerību, ka kāds “sapratīs" viņus, tādā nozīmē kā, ja es tagad pēkšņi sāktu runātu vāciski (kādi no jums saprastu, ko es saku). 

Taču gan mūsdienās, gan senatnē ir labi zināmi gadījumi, kad cilvēki pēkšņi sāk "runāt valodās" (konkrētā svešvalodā) situācijās, kad viņiem nav ne jausmas, ka klāt ir kāds konkrētās valodas un kultūras pārstāvis (un viņi paši nezina ne vārda no šīs valodas). Tikai vēlāk atklājas, ka kāds no klātesošajiem ir viņus sapratis. Esmu saticis cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, un man nav iemesla domāt, ka viņi ir maldinājuši sevi, vai cenšas mānīt mani. Man tam nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dievs var darīt, ko vien vēlas, un ka ne mūsu ziņā ir noteikt robežas veidam, kādā Dievs var uzrunāt dažādus cilvēkus (kad evaņģēlijs ir jāpastāsta kādam cilvēks vai kādai tauta, kuru citādi būtu grūti uzrunāt). 

Taču šis fenomens, lai arī vairumam no mums tas šķiet dīvains vai pat neticams, atklāj un uzsver kādu citu patiesību, kas šajā stāstījumā ir vissvarīgākais. Ja mēs sākam lasīt Apustuļu darbu grāmatu no paša sākuma, tad jautājums kurš tiek uzdots starp rindiņām ir par to, kā Dievs piepildīs apsolījumu par Savu Valstību, Savu glābjošo, suverēno valdīšanu ne tikai pār kādu senas tautas daļu (Israēlu), bet kā tas sasniegs visu pārējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums ir saistīts ar izaicinājumu – kā Dievs piepildīs to, ko Viņš bija sacījis Ābrahamam (ko lasām 1.Mozus grāmatā 12.nodaļas 3.pantā): “Tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!”. 

Šis Ābrahāmam dotais apsolījums seko tieši pēc dramatiskajiem notikumiem (skat 1Moz 11.nodaļu), kad Bābeles iedzīvotāji būvē torni, iedomīgi domājot, ka vēlas iegūt sev vārdu (tas nozīmē slavu, ievērību un pagodinājumu). Dieva atbilde, kā vienmēr, uz cilvēku lepnumu un augstprātību ir apgāzt šādu projektu un pasmaidīt par cilvēkiem. Šajā gadījumā Viņš sajauc viņu valodas, lai viņi nevarētu saprast viens otru un tādējādi nevarētu kopīgi strādāt pie tādas cilvēku sabiedrības izveides, kurai nebūtu vajadzīgs Dievs Radītājs. 
Tagad Lūka netieši norāda, ka līdz ar Vasarsvētku dienu šis lāsts tiek atcelts, citiem vārdiem sakot, tiek dots norādījums, ka Dieva apsolījumi Ābrahamam piepildās un visa cilvēce varēs dzirdēt un saprast labo vēsti par to, kas ir noticis Jēzū un caur Jēzu. 

Protams, toreiz visi klātesošie bija jūdi vai vismaz prozelīti (pagāni, kas pievērsušies jūdaismam), jo viņi bija ieradušies Jeruzalemē, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču viņi bija ieradušies no visām debespusēm; no valstīm, kurām katrai bija sava dzimtā valoda un vietējie dialekti. Lūkas aprakstā ir sniegts plašs saraksts, kas aptver desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielu teritoriju no Partijas un Mezopotāmijas ziemeļos un austrumos līdz Romai rietumos, Ēģiptei un Arābijai dienvidos, kā arī Krētas salai. Mērķis nav sniegt precīzu sarakstu, no kurienes tieši visi bija ieradušies tajā dienā pārpildītajā Jeruzalemes pilsētā, bet gan radīt sajūtu, ka visi dzird vārdus savā valodā. 
Nav pārsteidzoši, ka dažiem tas izklausījās vienkārši pēc neskaidras murmulēšanas (kā reizēm izsakās cilvēki, kuri ir pārlieku daudz lietojuši alkoholu). Apustuļu darbu grāmatā mēs atkal un atkal tiek pieminēta pretestība, neticība un ņirgāšanās par to, ko apustuļi saka un dara. 

Atkal un atkal ap Kristīgo baznīcu līdz pat mūsdienām vienmēr ir daudz tādu, kas paziņo, ka mēs velti tērējam savu laiku un runājam nesaprotamas muļķības. Tāpat arī daži kristieši ir tik ļoti norūpējušies par drošu un politkorektu izskatu un par to, lai būtu visas sabiedrības mīlēti un cienīti, un nekad, nekādos apstākļos (ne deviņos no rīta, ne jebkurā citā laikā) lai neviens par viņiem neapgalvotu, ka viņi ir iereibuši. 
Daļa no šī Bībeles fragmenta izaicinājuma ir jautājums: vai mūsu baznīcās šodien ir pietiekami daudz enerģijas, pietiekami daudz gara virzītas jaunas dzīvības, lai skatītāji un klausītāji ārpus draudzes vispār varētu izteikt jebkādus komentārus? 
Vai ir noticis kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem domāt, ka mēs darām kaut ko neparastu? 
Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka gars vienkārši darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka mēs esam tik veiksmīgi apslāpējuši garu, ka patiesībā vispār nekas nenotiek?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 12. maijs

Jēzus lūdzas par saviem ļaudīm

(Jņ 17:9-19) Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 
Kādu laiku atpakaļ Anglijas ziņu portāli rakstīja, ka tiesa ir piespriedusi sodu kādai mātei, jo viņa bija atstājusi savus divus nepilngadīgos bērnus pilnīgi vienus, kamēr pati bija devusies brīvdienās kopā ar savu jauno draugu. (Bērnu tēvs, šķiet, tajās ziņās netika pieminēts.) Ir grūti noticēt, ka māte varētu tā rīkoties. Interesanti, ko viņa domāja, plānojot šo braucienu (varbūt neplānoja?). Traģiski, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās.

Bet pieņemsim, ka viņai būtu bijuši mīloši vecāki, kas labprāt pieskatītu savus mazbērnus, kamēr viņa būs prom? Tas visu būtu mainījis. Viņa būtu varējusi uzticēt mazos bērnus vecmāmiņai un vectētiņam, droši zinot, ka viņi par tiem rūpēsies tikpat ļoti kā viņa. Var pat iedomāties, ka māte šādā situācijā saviem vecākiem dotu detalizētus norādījumus, kā jāparūpējas par katru bērnu. To viņa darītu nevis tāpēc, ka viņa neuzticētos saviem vecākiem, bet gan tieši tāpēc, ka uzticētos.

Lūgšana, kuru Jēzus izsaka, izriet no tā, ka Viņš dodas prom. Viņš uztic mācekļus Tēvam, kuru ir vienmēr pazinis un mīlējis; Tēvam, kurš, kā Viņš zina, rūpēsies par viņiem tikpat ļoti, cik Viņš pats. Jēzus ļoti labi apzinās, ka mācekļi ir pakļauti riskam. Pasaule, kas viņus ienīst, tāpat kā ienīda Viņu, viņus apdraudēs un apspiedīs. Viņi tai nepieder, bet viņi tiek sūtīti šajā īpašajā misijā, un viņiem ir vajadzīga aizsardzība. Par to ir šī lūgšana.

Šis Bībeles fragments sākas ar aprakstu par to, kas ir Jēzus sekotāji. Viņi ir tie, kurus Tēvs ir devis Jēzum; viņi tagad pieder Jēzum, un Viņš nodod tos atpakaļ Dieva Tēva aizsardzībā un drošībā. Jēzus mācekļi ir atšķirīgi no "pasaules". Viņi ir jauna veida cilvēki, par kādiem viņi ir kļuvuši caur Jēzus aicinājumu un mācību (sk. 15:3). Tāpēc Jēzus saka, ka viņi nav "no pasaules”.
Šāds apzīmējums var šķist mulsinošs, tāpēc labāk pārdomāsim to vēl nedaudz sīkāk. Jēzus nedomā, ka Viņa sekotājiem nav cilvēciska izcelsme, mājas un ģimenes, kā arī fiziski ķermeņi, kas kādu dienu sabruks un nomirs. Atcerieties, ka "pasaule" šajā evaņģēlijā nenozīmē vienkārši fizisko visumu, kādu mēs to pazīstam. Tas nozīmē pasauli tiktāl, cik tā ir sacēlusies pret Dievu, izvēlējusies tumsu, nevis gaismu, un ir organizējusies, lai pretotos Radītājam. Skatoties no šīs “pasaules” redzesleņķa, Jēzus ir “no” citas vietas. Tāpat arī mācekļi, kā mēs tagad to atklājam, ir “no” citurienes. Citiem vārdiem sakot, šī “pasaule” nav tā vieta, nav tas spēks, nav tā ietekme, kas nosaka, kas īsti tagad ir Jēzus mācekļi.
Tāpēc tagad šiem Jēzus mācekļiem ir nepieciešams, lai viņus pasargātu no ievilkšanas atpakaļ "pasaulē" ar visu tās ļaunumu un dumpīgumu. Savas publiskās kalpošanas laikā, mācīdams un vadīdams viņus, Jēzus ir rūpējies par viņiem kā gans par savām avīm. (Viņš ar skumjām piemin vienas avis pazušanu, lai gan atzīst, ka tas bija neizbēgami.) Tagad, tāpēc ka Viņš iet pie Tēva, Viņš tos uztic Tēvam, kurš turpinās sargāšanas darbu.

Tad vēl kas – Jēzus nosauc Tēvu kā "svētu" (11. pants) un mēs pie šī vārdu savienojuma (“Svētais Tēvs”) esam pieraduši. Bet tad Latviešu Bībeles jaunais tulkojums lieto atšķirīgu tulkojuma variantu, kā iepriekšējie tulkojumi latviešu valodā. Šeit mēs lasām Jēzus paziņojumu, ka viņš "ziedo sevi", lai mācekļi varētu būt "svēti".
Šāds tulkojums nav nepareizs, bet neatklāj oriģināla vārdu spēli un dziļāko nozīmi. Vārds, kurš mums tiek tulkots kā "ziedot" būtībā ir tas pats, kas vārds “svēts". Mūsu kultūrā vārds "svēts", attiecinot to uz cilvēkiem, rada pārlieku dievbijīga reliģiozuma sajūtu, kas Jaunajā Derībā ir sveša. Lasot šādā sapratnē, mums var šķist, ka Jēzus runā par kādu īpašu mācekļu stāvokli kaut kādā citā realitātē vai laikā. Kas tad ir "svētums" Bībeles izpratnē?
Pirmā gadsimta jūdaismā vārds "svēts" parasti tika lietots saistībā ar Templi. Tā bija svēta vieta, vieta, kur svētais Dievs bija apsolījis dzīvot. Īpaši tas attiecās uz Vissvētāko vietu/telpu svētnīcā, kur augstais priesteris iegāja reizi gadā, lai veiktu īpašu aizlūgšanu par ļaudīm. Augstajam priesterim bija jāiziet cauri īpašām "svētīšanās" ceremonijām, lai viņš drīkstētu ieiet svētā Dieva klātbūtnē un tur lūgt par savu tautu.
Tehniski šī vārda tiešākais paskaidrojums latviešu valodā būtu "atdalīts, nošķirts”. Tāpat kā Templis (kā celtne) ir atdalīts/nošķirts īpašam mērķim, tāpat (Jēzus paziņo) Viņš visu laiku ir bijis “iesvētīts/atdalīts/nošķirts“ ekskluzīvai kalpošanai Dievam. Tagad, tāpat kā augstais priesteris, Viņš lūdz Tēvu pasargāt savus sekotājus no ļaunuma, no "pasaules" viltībām un slazdiem. Viņš vēlas, lai viņi būtu Viņa svētā tauta (atdalīta/nošķirta tauta) vislabākajā un pilnīgākajā šī vārda nozīmē.
Tas, ko Jēzus jau ir darījis viņu labā, ir "sargājis" viņus (12. pants) un devis viņiem savu Vārdu (14. pants). Citiem vārdiem sakot, ja Viņš tos tagad uztic Tēvam, tas nenozīmēs pēkšņas pārmaiņas. Viņš jau ir iemācījis viņiem, tā sakot, tēva namam atbilstošas galda manieres. Lūdzot tagad par viņiem, Jēzus vienkārši lūdz, lai to, ko Viņš ir sācis, Tēvs godam pabeigtu.

Šo lūgšanu jau daudzus gadsimtus izmanto mācītāji, bīskapi un citi kristiešu vadītāji, lūdzot par tiem, kas ir viņu aprūpē. Ar nelielām izmaiņām to vari izmantot arī Tu.
Bet esi uzmanīgs. Šī ir nopietna lūgšana. Tā ir viena no nopietnākajām lietām, ko Jēzus jebkad ir teicis. Tāpēc dziļi sirdī tā ir arī viena no priecīgākajām un cerīgākajām.
Lūdzies ar bijību un prieku.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 28. aprīlis

Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 
Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 21. aprīlis

Mīlestības un patiesības izaicinājums

(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.
Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā. 
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.” 
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.

Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".

Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.

Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.

Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.

Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.

Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.

Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).

Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.

Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).

Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis... 

Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6). 
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk. 

Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 14. aprīlis

No Dieva dzimis...

(1Jņ 3:1-10) Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli. 
Ir stāsti par cilvēkiem, kuri ir bijuši akli, bet pēc tam atgūst redzes iespēju. Viens no ievērojamākajiem, protams, ir atrodams Jāņa evaņģēlija 9. nodaļā, kur Jēzus dziedina cilvēku, kurš bija dzimis akls.
Taču arī mūsdienās ir daudz šādu stāstu. Viens no tiem, ko es lasīju pavisam nesen, bija par vīrieti, kurš kļuvis akls savā bērnībā. Pēc tam viņš apprecējās un viņam bija bērni. Viņi visi viņu redzēja, bet viņš nekad nebija tos redzējis. Tad kādu dienu, pateicoties medicīnas atklājumiem, operācija bija veiksmīga, un viņš beidzot varēja redzēt. Kāds pārsteidzošs mirklis! Sastapties aci pret aci ar cilvēkiem, kurus viņš bija mīlējis, bet nekad nebija redzējis. 

Acu kontakts ir kaut kas īpašs. Cilvēki, kuri pavada daudz laika, skatoties viens uz otru, dažkārt kļūst līdzīgi cits citam. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi instinktīvi kopē viens otra sejas izteiksmi, līdz viņu muskuļi un audi sāk tam pielāgoties. 

Ja mēs sakām, ka mīlam Jēzu, tad mūsu visdziļākajām ilgām vajadzētu būt beidzot sastapties ar Viņu, ieraudzīt Viņa smaidu, ieraudzīt Viņa sejas izteiksmi, sākt iepazīt Viņu pavisam jaunā veidā.
Un tas ir tas, kas Jāņa 1.vēstulē (3:2) ir apsolīts. "Vēl nav atklājies, kas mēs būsim,” saka Jānis, "Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir".
Viss, ko Jānis raksta visā savā vēstulē, balstās uz šo apsolījumu. Atņemiet to, un zudīs visa jēga. 

Tātad, ko mēs nezinām par savu nākotnes stāvokli?
Domāt par augšāmcelšanos jeb par visu Dieva Jauno pasauli, kurā notiks mūsu augšāmcelšanās, ir ļoti grūti. Mēs varam teikt, ka tā nav gluži tāda vai drīzāk tāda… Mēs zinām, ka, tāpēc kā pašreizējā pasaule ir Dieva radīta, tā nākamā būs tāda pati, tikai vēl labāka: bez bojāejas, sabrukuma, nāves, netaisnības, slimībām un bēdām. Tur nebūs asaru. Nebūs kapsētu. Nebūs dzeloņstiepļu. Bet... kādi būsim mēs?
Iespējams, mums vajadzētu teikt: tādi, kādi esam, tikai daudz labāki. Fiziski skaistāki, bet ne pakļauti slimībām vai nāvei. Spējīgi svinēt Dieva Valstības priekus, bet vairs netiksim vilināti kaut ko ļaunprātīgi izmantot vai iekārot. 

Es ticu, ka tas viss ir taisnība. Bet daudz svarīgāk ir teikt: mēs būsim kā Jēzus. Padomājiet par augšāmcēlušos Jēzu: tas pats, tomēr dīvainā kārtā atšķirīgs (kāpēc mācekļi gribēja Viņam jautāt: "Kas tu esi?" Jņ 21:12). Jēzus bija izgājis cauri nāvei un joprojām nesa naglu rētas, tomēr Viņš vairs negrasījās mirt. Šķita, ka Viņš pieder abām pasaulēm – gan debesīm, gan zemei – vienlaicīgi. Tāda būs Jaunajā pasaule, jo tad debesis un zeme būs pilnībā un uz visiem laikiem apvienojušās. Bet man ir aizdomas, ka tas ir tikai sākums. Es domāju, ka tad, kad tas notiks, realitāte attiecībā pret šiem (uz minējumiem balstītajiem) izteikumiem būs apmēram tāda pati, kāda ir ceļa norādījuma zīme attiecībā pret to, kas reāli sagaidāms aiz ceļa līkuma.
Reālais augšāmcēlušais Jēzus, kad Viņš mūs satiks, tālu aizēnos visus priekšstatus, ko mēs par Viņu varētu būt izveidojuši iepriekš. Kad mūsu aklums būs izārstēts, mēs skatīsimies un raudzīsimies uz seju, caur kuru Dievs mūs ir tik ļoti mīlējis. Un, iespējams, - iespējams, ka tas ir tas, ko Jānis saka, - iespējams, ka Viņa skatiens pārvērtīs mūsu sejas. Varbūt mēs sāksim kopēt Viņa izteicienus...  

Kāda ir visu šo spekulāciju jēga? 
Pavisam vienkārši: mums sev pastāvīgi jāatgādina, ka mūs gaida krāšņa nākotne. Protams, mums nevajag aizmirst, ka arī tagadne ir jauka, jo tieši šajā tagadnē Jēzus aicina mūs iepazīt Dievu un Viņa Jaunā Laika dzīvesveidu. Jau ar to vien pietiek, lai mums atklātu - cik ļoti Dievs mūs mīl (3:1). Ja Jēzus ir Dieva dēls, tad Dieva mīlestība Jēzū ir padarījusi arī mūs par Viņa bērniem, Viņa dēliem un meitām. Un, ja tas ir tikai sākums, kas zina, kāds būs turpinājums. 

Pirms mēs nonākam pie šīs nākotnes cerības pozitīvās ietekmes, mums ir jāsastopas aci pret aci ar negatīvo pusi. Patiesībā man vajadzēja rakstīt "ar to, kas mums šķiet negatīvs", lai gan patiesībā tas ir ārkārtīgi pozitīvs. Ko es ar to domāju?

Ja mums ir šāda nākotnes cerība, mums tagadnē ir jāpieliek visas pūles, lai mēs būtu gatavi tam, kas mūs sagaida. Tas ir diezgan liels izaicinājums, taču tam ir jēga.
Ja Tev ir paredzēts tikties ar kādu ļoti svarīgu personu no citas valsts, Tev varētu šķist, ka ir vērts pielikt pūles, lai iepriekš iemācītos vismaz nedaudz vārdus viņa valodā. Ja gatavojies tikties ar topošo darba devēju, Tu vēlies būt pārliecināts, ka esi iemācījies un pietiekami daudz uzzinājis par šo uzņēmumu, lai radītu pareizo iespaidu. Un, ja Tu dodies uz tikšanos ar pašu Jēzu… 

Tu gribētu būt “šķīsts” (tīrs). Bet kā tas ir iespejams?
Jānis savā vēstulē (3:4-10) izsaka izaicinājumu, kas mums šķiet ļoti satraucošs. Ikviens, kas paliek Viņā, neturpina grēkot! Ko tas nozīmē?
Jānis to pasaka skaidri, un mēs nevaram no tā izvairīties. Sekošana Jēzum, "palikšana Viņā" (viens no regulāriem Jāņa izteicieniem, kas norāda uz piederību Viņam), nozīmē pārveidotu raksturu. Jānis, protams, zina, ka kristieši laiku pa laikam joprojām grēko. Šeit viņš runā par jaunu dzīves virzienu. "Turpināt grēkot” tas ir kā parastais (vecais!) dzīvesveids. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai izvairītos no visa veida grēkiem (lai gan mums noteikti neizdosies). Tad neveiksmes ir kā izņēmums dzīves veidā, kurā grēks vairs nenosaka galveno toni. Tas ir kā mēs spēlētu citu/jaunu skaņdarbu, un pat ja mūsu pirksti reizēm paslīd un nospēlē dažas nepareizas notis, notis, kas pieder pie tās mūzikas, kuru mēs spēlējām agrāk, tas nenozīmē, ka mēs atgriežamies, lai atkal spēlētu to veco mūziku no jauna.

Nav pārsteidzoši, ka Jānis raksta, lai mēs neļaujam nevienam sevi maldināt. Diemžēl ir bijuši daudzi un arī šodien ir daudzi, kas māca, ka grēkot ir pilnīgi normāli. Tas tā nav. Turpināt dzīvot tā, it kā nekādas pārmaiņas dzīvē nebūtu vajadzīgas, nozīmē parādīt/atklāt kura pusē Tu esi (un tā nav Dieva puse!). Dievs, kā Jānis raksta (3:1-2), ir padarījis mūs par saviem bērniem pavisam jaunā veidā, un tas, ka esam Dieva bērni, nozīmē, ka mūsu jaunais “es", mūsu jaunais īstais “es”, nevēlas un nevarēs grēkot ierasti, it kā nekas nebūtu noticis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 7. aprīlis

Apustuļu misija ... un kalpošanas nosacījumi

(Jņ 20:19-31) Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
[…]
Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. 
(2.Tim.2:1-7) Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. 
Kad pabeidzu vidusskolu, es iestājos Rīgas Tehniskajā Universitātē (toreiz Politehniskais Institūts). Kopmītnēs es dzīvoju kopā ar kādu puisi no Liepājas. Es uzskatu, ka mēs iepazinām viens otru ļoti labi, kā tas notiek, ja jūs dzīvojat, mācaties un arī guļat vienā un tajā pašā telpā, ja kopā dzerat kafiju un satiekaties ar cilvēkiem, ka kopā uztraucaties par gaidāmo eksāmenu, ja kopā pārrunājat un sapņojat par nākotni… 
Es baidos pat iedomāties, ko tik viņš varētu pastāstīt par mani (!)… Protams, arī man krājumā ir daži labi stāsti par viņu :)
Bet viena lieta, ko mēs pamanījām viens par otru: mēs abi, savā ziņā, bijām meistari atlikt kādu nepatīkamu vai grūtu uzdevumu. Es vienmēr zināju, kad viņam bija kāds tiešām grūts mājasdarbs – viņš sāka sakārtot savu rakstāmgaldu, pārkārtot savu ierakstu kolekciju, vai sāka pat slaucīt grīdu. Noderēja jebkas, lai tikai atliktu un atkal atliktu to brīdi, kad vajadzēs koncentrēties radošās domas un zināšanu pielietojumam rakstiskā formā (vienkāršā valodā – izpildīt mājasdarbu).

Lielākā daļa no mums, dzīvē saskaroties ar uzdevumiem, kuri nebūs viegli, cenšamies atrast veidus kā izvairīties, lai gan mēs zinām, ka nevarēsim tos atlikt mūžīgi. 

Pirms atgriežamies pie šodienas evaņģēlija fragmenta, pārdomāsim apustuļa Pāvila brīdinājumu Timotejam. Viņš ierosina nepieļaut šādu izvairīšanās taktiku tad, kad runa ir par pašu svarīgāko jautājumu un izaicinājumu – sastopoties ar sociālu un politisku pretestību (pat noliegumu!), turpināt liecināt par Jēzus evaņģēliju.
Timotejam ir jābūt gatavam paveikt savu daļu šajā misijā, par spīti pat iespējamām ciešanām, kā vienam no Jaunā Valdnieka (Jēzus!) labajiem un uzticamajiem karavīriem.
Apustulis Pāvils izmanto visiem zināmu (tajā laikā) piemēru no Romas impērijas ikdienas – tajā brīdī, kad romiešu karavīri stāv jums blakus ar draudiem sodīt, ja jūs nepakļausieties norādījumiem, jums ir pilnīgi skaidrs, ka esat pakļauti ķeizaram.

Valdnieka Jēzus karavīri, protams, ir ar pilnīgi atšķirīgu misiju un darbojas ar pilnīgi savādākiem nosacījumiem.
Pati lielākā atšķirība šķiet ir tā, ka Cēzara karavīri atkal un atkal radīja ciešanas citiem, bet Jēzus karaspēks ir gatavs uzņemties grūtības un pat ciešanas, tā parādot savu lojalitāti pret krustā sisto Kungu. Tomēr arī viņiem, tāpat kā Cēzara vīriem, ir jābūt gataviem izpildīt rīkojumam uzreiz, bez apstāšanās, bez garām pārdomām, bez izvairīšanās stratēģijas… 

Pāvils izmanto trīs viens otru papildinošus piemērus (4-6.p), lai atklātu, ko viņš īsti ar to domā.

Viņš sāk (kas nav pārsteigums, jo viņš jau ir nosaucis kristiešus kā "Valdnieka Jēzus karavīrus") ar piemēru no armijas dzīves.
Ja karavīrs grib izpatikt savam komandējošajam virsniekam, lai saņemtu labāku samaksu vai paaugstinājumu dienestā, viņš koncentrēsies uz militāro uzdevumu labāku pildīšanu. Viņš tādā gadījumā nedrīkst pat domāt tērēt laiku iekļaujoties vietējās sabiedrības dzīvē un priekos, it kā viņš joprojām būtu civilists. Viņa dzīvi tagad nosaka disciplīna un paklausība konkrētiem rīkojumiem, kas ir vērsti uz konkrētu militāru mērķu sasniegšanu. Un karavīrs nedrīkst būt aizņemts ar kaut ko citu.
Tādā pašā veidā jauniesauktais kristietis ierauts konfrontācijas konfliktā ar pasaulīgumu (kas izturas galēji naidīgi pret evaņģēliju), nedrīkst meklēt vieglākās pretestības ceļu, kas varbūt sniedz zināmu ilūziju par ‘mierīgu un bezrūpīgu’ dzīvi šajā mirklī, bet ir absolūtā pretstatā evaņģēlija aicinājumam. 

Otrs piemērs (ko bieži apustulis Pāvils izmanto) ir no sporta spēlēm.
Sporta spēles bija populāras visā romiešu pasaulē un bieži tika rīkotas saistībā ar lielākajiem reliģiskajiem vai impērijas svētkiem. Ja jūs vēlaties piedalīties kādās sporta sacensībās, tad ir jāņem vērā noteikumi, kas ir jāievēro. Jūs varat darīt tikai to, ko sacensību oficiālās amatpersonas jums atļauj.
Piemēram, jums jāskrien pa iepriekš iezīmētu trasi un nav atļauts pagriezienos ‘skriet pa taisno', jūsu diskam vai šķēpam ir jābūt ar pareizu svaru un formu un tā tālāk. 
Tieši tāpat ir lietas, kuras ir jāievēro, vai nav jādara, ja jūs esat kristietis (apustulis Pāvils sīkāk dažas no problēmām pārrunās šīs vēstules turpinājumā).
Bet šajā brīdī viņš galvenokārt koncentrējas uz pamatprincipu: nemeklējiet vieglāko izeju! necenšaties meklēt nepilnības Dieva Vārdā, neizmantojat attaisnojumus, lai šķietami iegūtu priekšrocības sev (patiesībā tā ir krāpšanās).
Ir cilvēki, kuri iedomājas, ka ja jau viņi tagad ir kristieši, tad drīkst meklēt jebkuru vieglāko ceļu caur dzīves grūtībām un izaicinājumiem. 
Pāvils to uzskata par nepieņemamu tādā pašā veidā, kā sportists, kurš ir ilgi un grūti trenējies, nosodītu kādu, kurš bez piepūles, bez gariem un grūtiem treniņiem, ir ielavījies stadionā un pieskrējis pie finiša līnijas tagad pretendē uz uzvaru bez piedalīšanās visā distancē. 

Trešais piemērs ir no lauksaimniecības.
Bieži vien, gan senajā, gan modernajā pasaulē, galvenie darbu darītāji lauku saimniecībā ir strādnieki, bet saimnieks ir darba rezultāta un ražas īpašnieks. Un lielākajā daļā gadījumu strādnieki nesaņemtu vairāk kā tikai nelielu daļu no tā visa.
Apustulis Pāvils aicina uz sava veida dabas likuma ievērošanu, uz universālu tautas gudrību: tas, kurš dara darbu ir pelnījis pirmo daļu no produkcijas. 
Tas, ko Pāvils ar to vēlas teikt, ir skaidrs.
Esat uzmanīgi – nedomājat iesaistīties kristīgajā dzīvē, nesākat sevi saukt par kristieti, ar šāda klātneesoša saimnieka attieksmi, sagaidot kādu ieguvumu bez tiešas piedalīšanās veicot savu darba daļu.
Tātad, ja jūs vēlaties saņemt atlīdzību – ķeraties pie darba. 

Un darba būtība ir skaidra – ciešanas/grūtības/izaicinājumi.
Rietumu pasaules kristiešiem bieži ir grūti samierināties ar šādu domu.
Tā kā ilgu laiku Rietumu civilizācijā lielākā daļa, ja ne visi cilvēki, bija praktizējoši kristieši, tad tika pieņemts, ka nekādas sadursmes starp reliģiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem nav un nevar būt.
Pēdējo divsimt gadu laikā, šī aina ir mainījusies.
Cilvēki tagad domā, ka reliģija, garīgums un pestīšana ir katra privāta lieta, un tādējādi viņi iedomājas, ka tas nedrīkst skart sabiedrību, jeb "lai tikai kāds nejustos aizvainots".
Šis attieksmes veids ir aizgājis tik tālu, ka sabiedrība reizēm uzskata par iespējamu būt dusmīga un vajāt kādas reliģijas ticīgos.

Bet apustulim Pāvils un Timotejam kristietības būtība ir sekošana Valdniekam Jēzum Kristum, kas prasa visu spēku, ko vien Viņa dāsnā žēlastība var dot (1.pants).
Jēzus saviem sekotājiem uzticēja kādu uzdevumu (skat. Evaņģēlija lasījumu), kas ir saistīts ar evaņģēlija - Debesu Valstības - pasludināšanu. Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras kristieši mūsdienās – saredzēt kā tas būtu darāms mums šodien.
Tāpēc mums, tāpat kā Timotejam, ir nepieciešams apustuļa Pāvila nopietnais norādījums pārdomāt (7.pants): pārdomā visu atkal un atkal, mēģini izskaidrot to pats sev un citiem, radi diskusiju savā draudzē par to.
Ja mēs to darītu, es ticu, ka Tas Kungs dos mums sapratni. 

Un šī izpratne nāks, ja mēs, līdzīgi kā Timotejs, uzmanīgi pārdomāsim apustulisko mācību un darīsim visu iespējamo, lai tā tiktu nodota tālāk (vienota un neizkropļota) tiem, kas ir ap mums un kas nāks vēl pēc mums (2.pants)
Bažas par nepārtrauktību, par drošu mācības saglabāšanu, dažkārt liek domāt, ka tas ir jādara garlaicīgā, konservatīva tradicionālisma manierē. Tā vien šķiet, ka daudzi domā – vienkārši sakot un atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, paaudzi pēc paaudzes, cilvēki kaut kādā brīnumainā veidā tiks garīgi atdzīvināti un sapratīs ‘evaņģēliju’. (Tā, protams, ir karikatūra.)
Tas evaņģēlijs, kas mums ir jānodod tālāk, ir visrevolucionārākā ziņa kādu vien kāds jebkad ir dzirdējis. 
Evaņģēlija vēsts neskarta un neizkropļota nodošana nenozīmē, ka mums ir jāuztraucas vai tikai nākamā paaudze (kas mūsu skatījumā ir pārāk brīva un spontāna) spēs to saņemt no mums īsti pareizi… un vai tikai viņi pārāk vieglprātīgi neatmetīs kādu viņiem neērtu daļu, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu (bet kas patiesībā ir mainīgais kultūras, izglītības un tradīciju elements) un tā neradīs lielu atkrišanu un nepatikšanās.

Jēzus, uzticot evaņģēlija vēsts tālāk nodošanu saviem mācekļiem, parūpējās par to – Kristus Baznīcai tika dots Svētais Gars, kurš tad arī vada visu šo procesu. Viņš arī mūs aicina būt aizgrābtībā gataviem (neskatoties uz to, ko tas varētu maksāt) sekot radikālajam Dieva Valstības Valdnieka Jēzus Kristus evaņģēlijam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 31. marts

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 24. marts

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Jņ 12:12-19) Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Interesanti, ka tagad arī Rietumu kultūrā lielākā daļa cilvēku zina, ko nozīmē simboli. Ja kāds ieslīgtu dziļā komā/miegā uz vairākiem mēnešiem, tad pamostos un ieraudzītu veikalus pilnus ar sasaiņotām dāvanām, kuras ietītas spožos iesaiņojumos ar ziemeļbriežu un sniegpārsliņu attēliem, viņš saprastu, ka tuvojas Ziemassvētki. Ja cilvēks pamostos un redzētu veikalu skatlogos zaķus ar groziņiem un krāsainām šokolādes olām, viņš zinātu, ka tuvojas Lieldienas. Savukārt, ja viņš atvērtu acis un redzētu daudz bērnu, kas tumšā vakarā staigā apkārt tērpušies kā raganas (vai vēl sliktāk), viņš saprastu – ir Helovīns.

Bet, iedomājies, ka viņš pamostos un atklātu, ka cilvēki sēž ap eglīti ar ozollapu vainagiem galvās un ēd krāsainas šokolādes olas? Tas būtu mulsinoši. Varbūt varētu domāt, ka kāds cenšas kaut ko īpaši uzsvērt, pateikt kaut ko jaunu... un Tev varētu būt taisnība. Vairāk vai mazāk tieši tas notika dienā, kad Jēzus ieradās Jeruzalemē.

Tas bija Pashā laiks. Tie ir lielie pavasara svētki, kas bija/ir ebreju reliģiskās kultūras dzīves centrā. Pashā svētkos tiek svinēta Iziešana/Izceļošana – laiks, kad Dievs atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptē. Pashā svētkos tika izmantoti daudz un dažādi simboli, un apustulis Jānis savā evaņģēlijā grasās mums atklāt kā, pēc viņa domām, Jēzus, Dieva jērs (atkal simbols!), iederas tajā visā.

Taču šajā reizē lasītajā Jāņa evaņģēlija fragmentā tiek atgādināts vēl kāds notikums ar pavisam citu nozīmi. 
Lai gan nav pareizais gadalaiks, Jēzus ieiešana Jeruzalemē simboliski sasaucas ar Hanuka svētkiem (ko Jānis jau ir pieminējis 10. nodaļā). Kad Jūda Makabejs 164. gadā p.m.ē. sakāva pagānu iebrucējus un attīrīja Templi, viņa sekotāji ienāca pilsētā, svinīgi vicinot palmu zarus (1.Makabeju 13:51; 2.Makabeju 10:7).

Šajā evaņģēlija fragmentā (lai gan ir pavasaris, nevis ziemas vidus, kad tiek svinēti Hanuka svētki) aprakstīts, ka Jēzus sekotāji vicina palmu zarus, lai Viņu sagaidītu. 
Mums nav tālu jāmeklē, lai uzzinātu, kāpēc…

Hanuka bija laiks, kad Jūda Makabejs un viņa ģimene kļuva par Israēla ķēniņiem. Savukārt Jēzus un viņa sekotāji, tā sakot, apvienoja Hanuku un Pashā. Viņi ar savu rīcību it kā saka, ka (1) Jēzus ir īstais ķēniņš, kas atnācis ieņemt savu troni; gan arī to, ka (2) šis ir brīdis, kad Dievs reizi par visām reizēm atbrīvos savu Israēla tautu. Arī jāšana uz ēzeļa ir ar savu ainojumu (acīmredzamu cilvēkiem, kas pārzina Bībeli) no pravieša Caharijas grāmatas (9:9), kas arī norāda uz to pašu. Un evaņģēlists Jānis pievieno vēl citas atbalsis no pravietojumiem un psalmiem, kas visas norāda to, ka Jēzus ir īstais ķēniņš, kas beidzot nāk, lai atbrīvotu savu tautu.

Apustulis Jānis šo epizodi ir ietērpis turpinājumā stāstam par Lācara iznākšanu no kapa. Jēzus ir atbrīvojis Lācaru ne no kā cita kā no pašas nāves, un lielais pūlis, kas tagad seko Viņam uz pilsētu, ir ieradies galvenokārt tāpēc, ka ziņas par šo notikumu ir rosinājušas viņus rīkoties. Ne tikai galilieši, kas bija ieradušies kopā ar Jēzu, bet arī daudzi jūdi pievienojās sajūsmas pilnajām svinībām. Notikumi bija kalpojuši kā zīme (saka apustulis Jānis 12:18), kas lika viņiem visu šo ainu saprast tieši šādā veidā.
Šī bija pēdējā no "zīmēm", ko Jēzus darīja savas publiskās kalpošanas laikā. Kā apustulis Jānis turpinājumā rakstīs (12:37), tieši dažādo zīmju virkne gan galiliešiem, gan jūdiem palīdzēja aptvert, kas ir Jēzus un ko Viņš ir nācis darīt.

Savukārt farizeji, tāpat kā pirms viņiem augstais priesteris Kajafa, izsaka nicinošus vārdus. Interesanti, ka apustulis Jānis vēlas, lai mēs saprastu tos daudz pozitīvākā nozīmē. Farizeji ir apņēmības pilni distancēties no Jēzus atbalstītājiem un tāpēc smīkņā: “visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Viņi uzskata sevi par bezgalīgi pārākiem par parasto ļaužu pulku. Galu galā viņi pārzina Toru un ievēro stingrus standartus, ko lielākā daļa cilvēku pat nesaprastu.

Taču Jānis vēlas, lai mēs dzirdētu arī ko citu. Jēzus ir nācis pasaulē tāpēc, ka Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis (3:16). Viņam ir arī citas avis, kuras jāatrod un jāglābj, tāpat kā pazudušās Israēla tautas avis (10:16). Viņa nāve izglābs ne tikai šo tautu, bet arī Dieva bērnus visā pasaulē (11:52). Nav nejaušība kā apustulis Jānis to visu apraksta. Uzreiz pēc šī farizeju nicinošā izteikuma, pie mācekļiem tuvojas daži ārzemnieki, kas vēlas redzēt Jēzu. Un Jēzus savukārt to saskata kā apliecinājumu tam, ka strauji tuvojas brīdis, kad Viņš pabeigs savu misiju. “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” – varam lasīt Viņa vārdus tālāk 32. pantā.

Tā lai arī ir mūsu lūgšana, lasot šo stāstu un pārdomājot to. Katrs no mums ir daļa no šīs "pasaules". Vairums cilvēku ap mums, visticamāk, par Jēzu ir dzirdējusi tikai ierobežotā veidā. Viņi, iespējams, nav atklājuši un sapratuši, ka Viņš bija un ir īstais ķēniņš, īstais glābējs, patiesas brīvības nesējs.

Pārdomājot, kā Viņš devās uz Jeruzalemi un tālāk pretī savam liktenim, mums pašiem ir jāiesaistās šajā notikumā un sajūtās, kas Viņu sagaidīja. Un mums pašiem ir jākļūst par daļu no risinājuma, ar kura palīdzību Viņa vēsts nonāk visā pasaulē. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 17. marts

Dēls kļūst par priesteri

(Ebr 5:5-10) Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Mans vectēvs bija galdnieks. Savukārt, lai gan mans tēvs bija ģimenē vecākais dēls, šo ģimenes nodarbošanos (galdniecību) turpināja abi viņa jaunākie brāļi. Divi no trim maniem brālēniem savukārt šo ģimenes biznesu turpināja, kad pienāca viņu laiks…
“Turpināt ģimenes biznesu” – tas izklausās diezgan grandiozi: nāk jaunā paaudze, tikko pabeiguši skolu, sēž greznā birojā blakus tēva birojam un ar laiku pārņem vadību, pārvalda visu uzņēmumu, izbauda biznesa pusdienas, golfa izbraucienus, ceļojumus uz ārzemēm un visu pārējo… dzīvesveidu.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē. 

Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu. 

Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras. 

Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”. 

Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots. 

Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju). 

Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 10. marts

Brīdinājuma zīmes nepareizā ceļā

(Ef 2:1-10) Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie. 
Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū. Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties. Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. 
Pirms vairāk kā 20 gadiem es kopā ar visu ģimeni (sieva un 2 mazi bērni) pirmo reizi ierados Anglijā, lai mēs visi kopā pavadītu tur manu studiju laiku. Lidostā mūs sagaidīja mans draugs, kurš savas studijas tikko bija pabeidzis. Mēs jau iepriekš bijām vienojušies, ka es atpirkšu viņa automašīnu. Kad nokārtojām auto pārdošanas formalitātes, viņš no mums atvadījās, paņēma savu koferi un devās iekšā lidostā, lai atgrieztos Latvijā. Savukārt mēs visi sēdāmies automašīnā, lai uzsāktu ceļu uz mūsu nākamo dzīvesvietu.
Mans draugs man bija atstājis autoceļu karti un izteicis dažus norādījumus, kā vislabāk tur nokļūt. Kad mēs devāmies ceļā, mana sieva bija tā, kas sēdēja man blakus ar karti rokās un…, diemžēl man izdevās nokļūt uz nepareizā ātrgaitas ceļa. Pareizāk sakot, tas bija pareizais ceļš (spriežot pēc ceļa numura), bet es pa to braucu nepareizā virzienā. Tā kā mana sieva man bija teikusi, ka pēc pagrieziena apļveida krustojumā pa kreisi, varēsim mierīgi braukt apmēram desmit jūdzes, pirms meklēt nākamās norādes kur nogriezties, es neuztraucos, kamēr nebiju nobraucis vismaz divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes un… nevienai no norādēm vairs nebija jēgas. Galu galā es nogriezos no ceļa un kādā stāvlaukumā sāku pētīt karti… un es sapratu mūsu kļūdu. Biju braucis pārliecinoši, ticēdams, ka rīkojos pareizi, taču ar katru minūti aizvien vairāk attālinos no vēlamās vietas.

Stāsts beidzās laimīgi, jo mēs apgriezāmies un turpinājām ceļu pareizajā virzienā. Taču šis mūsu piedzīvojums labi ilustrē to, ko apustulis Pāvils uzsver savas vēstules efeziešiem otrās nodaļas pirmajos trīs pantos. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki, ne tikai izvēlas nepareizo virzienu, bet joprojām ir priecīgi pārliecināti, ka tas patiesībā ir pareizais. Cilvēki pat bieži kā pierādījumu tam, ka tas ir pareizais virziens, norāda savu pārliecinātību par to, ka tas ir pareizais virziens. Galu galā, viņi saka, tās ir vērtības, kuras izvēlas lielākā daļas sabiedrības.

Īpaši populāri ir bijis apgalvot, ka centieni, ilgas un vēlmes, ko cilvēki atrod dziļi sevī, acīmredzot ir dabīgas, pat Dieva dotas un tādēļ tām ir jāseko. Tā tas īpaši bieži ir diskusijās par seksuālo morāli. ("Dievs mani ir radījis tādu, kādu es esmu, tāpēc Viņš vēlas, lai es dzīvotu tā kā dzīvoju.") Taču, ja tikai uz mirkli mēs pārdomātu, ieklausītos un apsvērtu Bībeles skatījumu par šīm lietām, ātri būtu redzams, cik kļūdaina ir šāda domāšana.
Daudziem cilvēkiem ir dziļas vēlmes, kas, ja tās netiek stingri ierobežotas, noved pie katastrofas. Dažiem no dabas piemīt liela agresivitāte. Daži no dabas ir neuzņēmīgi. Dažkārt vesela iedzīvotāju daļa dziļi jūt, ka tai ir jārīkojas noteiktā veidā, lai gan kaimiņi to uzskata par dziļi aizskarošu un draudīgu uzvedību.

No kristīgās perspektīvas raugoties, šīs pārdomas varam attīstīt vēl tālāk. Kad Dievs darbojās Mesijā Jēzū, Viņš ne tikai pilnībā atklāja Sevi, bet arī to, kāda ir patiesa cilvēka dzīve – un izrādās, ka tā ir dziļi pašaizliedzīga dzīve. Vienkārša sekošana fiziskā ķermeņa vai arī prāta vēlmēm novedīs Tevi pie bojāejas. (Ievēro, ka 3. pantā gan "miesa", gan "prāts" ir uzskatīti par briesmu avotiem: apustulis Pāvils ne mirkli neuzskata, ka prāts ir morāli "augstāks" par ķermeni.) 
Problēma tomēr ir šāda: pat ja Tu to apzinies – ko patiesībā Tu vari ar to darīt? Ja Tu jau esi "miris" (izmantojot līdzību no mana stāsta – brauc pa nepareizo ceļu, bez cerības pagriezties, nemaz nerunājot par atpakaļgaitu, un, acīmredzot, automašīnai nav bremžu, kas ļautu apstāties), tad kāda var būt cerība?

Pirms apskatīsim apustuļa Pāvila atbildi, pārdomāsim vēl kādu šīs problēmas dimensiju. Šīs vēstules 2. nodaļas 2. pantā apustulis Pāvils parāda, ka ir spēki, kas Tevi velk, vilina, pat piespiež doties nepareizā virzienā.
Pirmkārt, tas ir pašreizējais laikmets: pasaule, kāda tā ir tagad, nav tāda, kādu Dievs to ir iecerējis. Tas, kas šķiet pareizi, īpaši tiem, kas vienkārši "iet pa straumi" šajā grēka pilnajā pasaulē, patiesībā nav pareizi.
Otrkārt, ir kāds garīgās varas 'valdnieks'. Šķiet, ka tas ir apustuļa Pāvila veids, kā runāt par sātanu/velnu (vai kā mēs to arī nosauktu). Apustulis saka, ka šī 'garu valdnieka' nāvējošās idejas, viņa plāni, kā apgānīt Dieva skaisto radību un (jo īpaši) sabojāt Dieva tēlu nesošos cilvēkus, darbojas ap mums. Šo mūsdienu "kultūras" ideju spēku un ietekmi var sajust mūsu darba vietās un koledžās, mākslā un pasākumos. Sātans ir gars, kas darbojas caur cilvēkiem, kuri neredz vajadzību rīkoties savādāk.

Iespējams, visnopietnākais, ko apustulis Pāvils šeit norāda, ir tas, ka mēs - citiem vārdiem sakot “jūdu ticīgie” - šajā ziņā īpaši neatšķīrās no pagāniem. Kad viņš 1. un 2. pantā saka "jūs", atsaucoties uz ne-jūdu pasauli, tas nenozīmē, ka viņš atstāj aizbildināšanās iespēju, kurā jūdi var teikt: "Ak, bet mēs esam citādi”… (šo ideju vari pārdomāt vārda "jūdu" vietā ievietojot "īsten-ticīgie" vai "manas baznīcas apmeklētāji" un "ne-jūdi vietā – "savādāk domājošie").

Kāds tad ir risinājums?
Ja problēma ir tā, ka visas sabiedrības pieņemtā un ierastā uzvedība ved cilvēci pa strauju ceļu uz nāvi - galīgo savas cilvēcības iznīcināšanu -, tad Dieva sniegtā atbilde ir ceļš cauri nāvei uz pilnīgi jauna veida dzīvi. Tas, protams, tiek panākts caur Jēzus, Ķēniņa, nāvi un augšāmcelšanos.

Kā šie notikumi ar Kristu ietekmē citus cilvēkus?
Jau šīs vēstules 1. nodaļā apustulis Pāvils izklāsta ideju, ka cilvēki, kuri tic Jēzum, ir kaut kādā veidā “Viņā” (tā, ka tas, kas attiecas uz Jēzu, attiecas arī uz viņiem). Viņš ir augšāmcēlies - un viņi arī ir augšāmcēlušies! Viņš ir godībā, debesu valstībā - un viņi arī! Tā ir visu viņu (to, kas pieder Jēzum) dzīves noslēpumainā jauna realitāte.
Galvenais, ko apustulis Pāvils vēlas uzsvērt visā šajā sakarā, ir apbrīnojamā, gandrīz neticamā, brīnišķīgā Dieva žēlastība. Četros īsos pantos viņš to pasaka tik dažādos veidos. Dievs ir bagāts žēlsirdībā; Viņš mūs ir mīlējis ar apbrīnojamu mīlestību; Viņa bezgalīgā žēlastība mūs ir izglābusi; Viņa žēlastība ir neaprakstāma; Viņš mūs ir apveltījis ar īpašu labvēlību.

Protams, daudzi cilvēki, kas ar lielu ātrumu dodas nepareizā virzienā, nevēlas šādi domāt par Dievu. Gluži tāpat kā tas ir ar cilvēkiem, kas izbauda savu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, nepatīk, ja kāds viņiem saka, ka viņi brauc pārāk agresīvi un pārāk ātru un vispār dodas nepareizā virzienā. Viņi negrib dzirdēt, ka drīz vien var nokavēt pēdējo iespēju apgriezties un doties atpakaļ.

Tomēr mums nevajadzētu koncentrēt savu uzmanību uz to. 
Galvenais šajā pārrunājamajā tēmā, kā vienmēr, ir pats Jēzus. Ignorē, noliec malā Jēzus augšāmcelšanos un nekam vairs nav jēgas – ceļš uz nāvi ir vienīgais ceļš, kas pastāv. Taču, ja mēs Jēzus augšāmcelšanos atkal ieliksim šajā attēlā, tad viss uzreiz kļūst vienkāršs un skaidrs.
Pirmkārt, ir arī cits ceļš (ne tikai ceļš uz nāvi).
Otrkārt, Tu tiec aicināts pagriezties un doties pa to.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 18. februāris

Ciešanas pareizas rīcības dēļ

(1Pēt 3:18-22) Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki. 
Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk man nepatīk lietas, kas pēc to iegādāšanās ir jāsaliek kopā, sekojot sarežģītām instrukcijām un shēmām. Daļēji šī mana nepatika ir saistīta ar uztraukumu, ka es, iespējams, kļūdīšos, salocīšu vai pieskrūvēšu kaut ko tur, kur tas nebija paredzēts, un visu sabojāšu. Šī bažām pievienojas arī neuzticēšanās: dažkārt instrukcijas un shēmas ir ne tikai neskaidras, bet pat neprecīzas. Dažkārt tajās ir aprakstīts cits priekšmets, kas ir līdzīgs, bet nav identisks tam, ko mēģinu samontēt. 
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?

Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.

Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.

Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?

Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).

Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.

1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.

Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.

Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.

Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.

Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

trešdiena, 2024. gada 14. februāris

Izsludiniet trauksmi

(Jl 2:1-2,12-17) Pūtiet Ciānā ragu, 
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt uz zemes,
jo nāk Kunga diena –
tā tuvu!
Tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena […]
Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
[…]
Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
taupi, Kungs, savu tautu…! 
“Pūtiet Ciānā ragu, taurējiet manā svētajā kalnā…”
Ikvienam no mums ir brīži, kad mūsu dzīve mainās uz visiem laikiem: kad kāds piedzimst vai nomirst, vai kad gūst kādu nopietnu savainojumu, vai kad ir veselības problēmas, kas apdraud dzīvību. Tie ir tādi brīži, kad mūsu pašu cilvēcība un mirstība tiek mums ‘skaļi' atgādināta, kad nenoliedzami atklājas cilvēka dzīves trauslums. Un nevaru nepamanīt, cik bieži šie brīži ir saistīti ar slimnīcām.
Un tad ir cilvēki, kas strādā ar tiem, kuru dzīves šādi mainās: neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, ātrās palīdzības ārsti un medmāsas, kā arī citi veselības aprūpes darbinieki katru dienu saskaras ar nāvi.
Veselības aprūpes darbinieki redz, kā viņu pašu vecuma cilvēki pēkšņi mirst nelaimes gadījumos un ātrdarbīga vēža dēļ, un ir spiesti atcerēties un pārdomāt arī savu mirstību. Iespējams, viņi labāk nekā mēs visi saprot Pelnu trešdienas vēsts patiesību – mēs esam putekļi un dzīve ir tik ļoti trausla.

Vecās Derības lasījumā pravietis Joēls aicina ļaudis: "Pūtiet ragu (vai bazūnes - citos tulkojumos) Ciānā, […] svētajā kalnā, lai trīc visi…” Senatnē laiku pa laikam ķēniņi izsludināja gavēni, īpašu laiku, kad visa sabiedrība saplēsa savas drēbes, uzbēra pelnus uz galvas t.i. nožēloja savus grēkus. Bet šeit, Joēla vēstījumā, tas ir Dievs, nevis cilvēks, kurš aicina uz gavēni. Tas ir domāts kā modinātāj zvans: jūs nevarat tā turpināt, kā līdz šim. Jūs nevarat tā turpināt!
Pamosties. Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.

Mūsdienu pasaulē var šķist mazliet drūmi pavadīt dienu, runājot par nāvi un vēl jo vairāk par grēku. Grēks nav populārs mūsdienu jēdziens.
Pārāk bieži "grēks" tiek reducēts līdz raizēm, ka varbūt Jēzus šajā brīdī vēro jūs no debesīm un tāpēc dzirdēs jūs izsakām kādu sliktu vārdu. Ja mēs runājam tikai par relatīvi nenozīmīgiem pārkāpumiem (vai ne-pārkāpumiem, kurus kādi cilvēki uzskata par pārkāpumiem), ko izdarījuši kādi atsevišķi slikti cilvēki, mēs pazaudējam izpratni pat to, kas tieši ir "grēks". Gandrīz ikvienam no mums ir psiholoģiska vajadzība saņemt piedošanu, kad esam izdarījuši kaut ko sliktu, tomēr mēs parasti par grēku domājam tikai kā par individuālu, nevis kopēju, korporatīvu.
 
Lietas pasaulē nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Un tā ir katra no mums un mūsu visu kopā problēma.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēkiem bieži vien nākas bēgt no vardarbības, kur daudziem cilvēkiem nav pieejams tīrs ūdens vai pietiekami daudz pārtikas, kur tik daudziem nākas dzīvot bailēs. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda alkatība, mēs esam izklaidīgi, un mēs kaut ko ņemam vērā tikai tad, ja tas saskan ar mūsu iepriekš iedomātām sajūtām un uzskatiem. Mēs visi esam veicinājuši to, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Mums ir nepieciešams pamosties. Mums ir jāmainās.
Pūtiet bazūni Ciānā. Sludiniet trauksmi Dieva svētajā kalnā.

Izmaiņas patiešām varētu sākties ar uzmanības pievēršanu. Dzīve ir tik, tik trausla. Mēs visi - kolektīvi un individuāli - varam būt daudz tuvāk globālai katastrofai, nekā mums šķiet. Mums būtu labāk apdomāt, ko darām, dzīvot gudri un izbaudīt laiku, kas mums ir dots.
Pelnu trešdienā mēs esam aicināti pievērst uzmanību un atcerēties, ka mēs esam pīšļi un putekļi. Mūsu ķermeņiem šeit virs zemes nav spējas dzīvot mūžīgi.
Lielā gavēņa laikā Dievs mūs aicina palēnināt dzīves tempu. Dzīvot apzinīgi. Mēs galu galā dzīvojam pasaulē, kurā mums ir nepārtraukta piekļuve informācijai; mūsu tālruņi un datori tik bieži pieprasa mūsu uzmanību. Ja tā arī nav ierīce, kas paņem mūsu uzmanību, tad, iespējams, tas ir kaut kas cits: darbs, cilvēki, projekti.

Palēniniet tempu.
Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.
Pūtiet Ciānā. Svētiet gavēni.
Pelnu trešdiena ir tāpēc, lai atgādinātu mums to, ko mēs vienmēr zinām, bet reti atzīstam: mēs esam ņemti no pīšļiem, un mēs atgriezīsimies putekļos. Mēs esam mirstīgi.

Bet man ir laba ziņa – Mēs esam Dieva mīļie putekļi.
Tāpēc pamodīsimies. Palēnināsim savu dzīves tempu, pirms ir par vēlu. Rūpīgāk ieklausīsimies Dieva balsī. Šis varētu būt brīdis, kas izmainīs Tavu dzīvi; brīdis, kas aicina pievērst uzmanību: kādu dienu viss būs citādi.
No putekļiem Tu esi nācis, putekļos Tu atgriezīsies. Mēs esam putekļi, bet mēs esam mīļie putekļi, kuriem dota mīlestība, žēlastība un svētība. Tāpēc pievērsīsim uzmanību, ieklausīsimies tajā, ko Dievs vēlas mums katram teikt, kamēr esam šeit uz zemes, pirms Viņš mūs sauc uz debesu mājām (kur tad būsim Dieva mīlošā klātbūtnē). Paldies Dievam. Āmen.