Šķelšanās Jēzus sekotāju vidū

(Jņ 6:60-71) Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?” Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību? Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad? Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.” No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.” Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.” To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.

Reiz es devos uz lekciju, kurai vajadzēja būt kā ievadam filozofijā. Ātri vien izrādījās, ka izcilo pasniedzēju-filozofu neinteresē mūs visus iepazīstināt ar šo tēmu, bet gan augstā filozofiskā līmenī runāt ar mazu dedzīgu maģistrantu grupu, kuri sēdēja pirmajā rindā un jau zināja pamatus (un vēlējās uzzināt kaut ko specifiski komplicētāku). Es tur neatgriezos… 

Manuprāt, tāda tomēr nebija problēma toreiz pie Galilejas ezera pirms gandrīz 2000 gadiem… 
Nebija tā, ka Jēzus runāja pārāk abstraktā līmenī (lai gan, bez šaubām, bija daži, kuriem pēc ilgām diskusijām Kapernaumas sinagogā šķita, ka tūliņ sāks sāpēt galva). Tas bija tāpēc, ka Jēzus teiktais radīja milzīgu nesaskaņu ar viņu pasaules skatījumu (un, kad tas notiek, daži cilvēki vēlas par to vairs nedomāt). 
Ja Tu dodies uz lekciju, kurā kāds sagrauj to, kā esi audzināts domāt, un tā vietā piedāvā veidu, kā skatīties uz pasauli, kas (lai arī skan pārliecinoši) tomēr šķiet izmaksās ārkārtīgi dārgi (tādā nozīme, ka prasīs pārāk lielas izmaiņas), Tu vari atrast daudz argumentus, lai kaut kā tomēr atteiktos šo ideju pārdomāt un pieņemt. 

Tāpēc arī Jēzus klausītāji sāka kurnēt. Šī jaunā mācība bija “sarežģīta” tādā nozīmē, ka tā prasīja ne tikai prātu, bet arī sirdi un dvēseli. Ikvienam, kurš bija audzināts kādā pirmā gadsimta jūdaisma novirzienā, viss, ko Jēzus teica, bija pārāk citāds, savādāks un jauns. Viņi varbūt varēja būt gatavi sekot kādam jaunam pravietim, piemēram, jaunam Mozum, vai potenciālajam Mesijai, bet tikai tik tālu kamēr šādas personas piedāvātā programma un vēlmes būs vairāk vai mazāk saskaņā ar iepriekš pieņemto kārtību. 
Savukārt tas, ko ierosināja Jēzus, bija pārāk daudz un pārāk radikāli. 

Tāpēc Jēzus sekotāju vidū sākās šķelšanās. Šķiet, ka vairākums atteicās sekot Viņam tālāk (tikai divpadsmit mācekļi turpināja). Tas nenozīmē, ka ap Jēzu nebija cilvēki. Nepārprotams ir fakts, ka Jēzum ierodas Jeruzalemē, kopā ar viņu bija liels pūlis, bet daudzi (lielākā daļa!) līdz galam nesaprata, kas īsti notiek. 

Interesanti, ka pārsteidzošie Jēzus apgalvojumi par Viņa miesas ēšanu un Viņa asiņu dzeršanu līdz pat mūsdienām ir iemesls nesaskaņām starp tiem, kas dažādi skaidro Jēzus izteiktās idejas Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijā. Šīs debates turpinās, un es nevēlos tajās iedziļināties. 

Es domāju, ka aizspriedumi pret Jāņa teiktā uztveri burtiski un vēsturiski, šķiet, ir ļoti cieši saistīti ar Rietumu kultūras virzību uzskatīt reliģiju kā tīri “garīgu” lietu. Mums tiek teikts, ka nav svarīgi, vai šīs lietas notika vai nē, vai tās tika teiktas vai nē; svarīga ir garīgā patiesība, ko tās māca. 
Tas izklausās labi (faktiski mazliet pārāk vienkārši); bet tas nevar būt tas, ko apustulis Jānis domāja rakstot savu evaņģēliju. Viss šis evaņģēlija fragments (un patiesībā viss evaņģēlijs) ir par to, ka Vārds kļuva par miesu, nevis par to, lai Vārds kļūtu par ideju, garīgumu, sajūtu vai pieredzi. 

Tajā pašā laikā šis evaņģēlija fragments ir izskaidrojums tam, kā viss patiesībā sader kopā. Tiek pieminētas divas lietas: Jēzus debesbraukšana un Svētais Gars. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas tikai vēl vairāk sarežģī jau tā sarežģīto problēmu kopumu. 
Bet šīs ir atslēgas, lai iegūtu sapratni.
Jēzus debesbraukšanas tiek pieminēta, lai pateiktu: jums jāsamierinās ar faktu, ka Viņš (Jēzus!), ar kuru jums tagad ir darīšana, ir vienlīdz mājās kā debesīs un arī uz zemes. Viņš ir abu valstību pilsonis. Galu galā Viņš ir Vārds, kas kļuva miesa. Ja tas tā ir, tad var iet soli tālāk – šī miesa un šīs asinis kaut kādā veidā ir Vārda iekšējās dzīves nesēji. Miesai pašai par sevi, protams, nebūtu nozīmes (kā teikts 63.pantā). Bet, kad miesā mājo Dieva dzīvība (jeb Vārds, kas ir Dievs), tad ir jēga runāt par to tā, kā to darīja Jēzus. 
Lai arī debesbraukšana kā notikums Jāņa evaņģēlijā ir kaut kas noslēpumains (Jēzus par to runā, bet tas nav sīkāk aprakstīts), apustulim Jānim ir svarīgi apliecināt, ka Jēzus ķermenis (nevis tikai viņa ‘garīgā būtība’) bija un paliek vieta, kur Vārds ieņēma pastāvīgu iemiesošanos. 

Tālāk Evaņģēlija stāstījumam attīstoties, Jēzum būs vairāk ko teikt par Svēto Garu. Šeit Viņš tikai brīdina par Viņa teiktā (par ēšanu un dzeršanu) nepareizu interpretāciju. Jēzus mudina savus klausītājus (kā ir darījis visu laiku) domāt plašāk par to, ko Viņš dara un saka (piemēram, vēlme sekot Viņam, lai iegūtu vairāk bezmaksas maizi). Viņš aicina iedziļināties, lai ieklausītos Viņā kā Vārdā, kas tapa miesā. Šim nolūkam mācekļiem būs vajadzīgs Svētais Gars, kas viņiem palīdzēs. Bez tā viņi paliktu neizpratnē un neticībā. 

Bet ir labas ziņas arī šeit – Jēzus divpadsmit mācekļi tomēr paliek. Viņi ir gatavi skaļi pateikt, ka Jēzus ir Dieva svētais, ka Viņš IR Mesija. Viņš ir tas, kurš ne tikai runā par Dieva jauno laikmetu, bet ar saviem vārdiem un darbiem jau ievieš to. 
”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi…” 

Toreiz Jēzus divpadsmit mācekļi bija kā pārstāvji ticībai un pārliecībai, ko Jēzus ir meklējis: atziņu, ka Viņā, Viņa vārdos un darbos Israēla Dievs beidzot realizē jauno lielo kustību, kas atbrīvos visu pasauli no grēka un nāves. 
Šodien arī Tu vari viņiem pievienoties.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ēst un dzert Cilvēka Dēlu

(Jņ 6:47-59) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. ES ESMU dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.” Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.” To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā. 

Viens no aizkustinošākajiem un bieži aizmirstajiem stāstiem par ķēniņu Dāvidu ir stāsts par piedzīvojumu, kad viņš cīnījās pret filistiešiem, kas bija ieņēmuši viņa dzimto pilsētu Betlēmi. Dāvida kareivju vidū bija trīs īpaši uzticami kaujinieki, kuri bija slaveni ar savu drosmi un gatavību darīt visu, ko karalis lūdza. Kādu dienu, kad viņš un viņa vīri bija iesprostoti, Dāvids ilgojās padzerties un skaļi pateica savas pārdomas par to, cik ļoti vēlētos ūdeni no Betlēmes akas (kas, protams, nebija pieejama filistiešu dēļ). Taču tas neapturēja viņa trīs draugus-varoņus. Viņa draugi devās ceļā, izlauzās cauri filistiešu karaspēka ielenkumam, pasmēla ūdeni no akas pie Betlēmes un atnesa to Dāvidam. 
Bet Dāvids to nedzēra. Viņa kā karavadoņa sprieduma spējas bija vēl asākas nekā viņa slāpes. 
“Dievs pasargā,” viņš teica, “lai es dzertu šo vīru asinis, kuri gāja, riskējot ar savu dzīvību!” (2. Samuēla 23,17; 1. Laiku 11,19). Dāvids negribēja, lai viņa karavīri redzētu/domātu, ka viņš gūst brīža iedomātu labumu no viņu gatavības riskēt ar savām dzīvībām viņa labā. Dāvids izlēja ūdeni zemē. 

Vai vari iedomājieties, ka ebrejs runā par asins dzeršanu? Ja Tu mazliet pārzini Veco Derību (ebreju Svētos Rakstus), tad atcerēsies, ka viens no pazīstamākajiem jūdu noteikumiem par ēdienu un dzērieniem bija tāds, ka asinis ir absolūti aizliegtas (3.Moz 17:10-14 ir galvenais šī principa izklāsts). 
Patiešām, sarežģītajā košera gaļas apstrādes sistēmā viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai dzīvniekā nepaliktu asinis, kas varētu tikt apēstas vai izdzertas. Un tas bija konteksts kā Dāvids lietoja šo frāzi. Dzert šo ūdeni būtu līdzvērtīgi asins dzeršanai. Viņš to nedarītu, jo viņš to nevarētu darīt. 

Taču tas, ka Jēzus šajā kontekstā (gadsimtus vēlāk, bet joprojām ebreju reliģiskajā vidē) runā par "savu asiņu dzeršanu", dod mums ļoti svarīgu pavedienu, lai sapratu ko Viņš patiesībā grib pateikt šajā neparastajā evaņģēlija fragmentā. Ja jūs vēlaties gūt labumu no tā, ko Es daru (Viņš saka) jums ir "jāēd Mana miesa" un "jādzer Manas asinis". Ja jūs to darīsiet, jūs dzīvosiet mūžīgi; Es jums došu augšāmcelšanos laiku beigās.
Ņemot vērā Dāvida stāstu, mēs droši varam teikt, ka šī fragmenta dziļākā jēga nav tāda, ka tiem, kas tic Jēzum, jākļūst par 'kanibāliem', vēl jo mazāk, ka viņiem, Viņu 'ēdot' un 'dzerot', būtu jāpārkāpj jūdu likums, kas aizliedz lietot asinis. 

Tas, ko Jēzus gribēja pateikt, ir tas pats, ko domāja Dāvids. Dāvids atteicās "dzert savu biedru asinis", tas ir, gūt labumu no viņu dzīvības riska. Jēzus kā patiesais Mesija ir kaut kas lielāks un labāks. Viņš riskē ar savu dzīvību – patiesībā Viņš to zaudē – un Viņa sekotāji gūst labumu no šīs nāves. Viņi "dzers Viņa asinis". Jēzus nāve un viss, ko tā nozīmē, remdēs viņu slāpes. 

Tagad, protams, būtu viegli iespējams "padarīt garīgu" valodu par ēšanu un dzeršanu, lai tā nozīmētu tikai iekšēju, nefizisku notikumu, meditāciju, svinēšanu un pateicīgu apceri. Visi šie aspekti ir svarīgi, taču apustulis Jānis, tāpat kā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem 10. un 11. nodaļā, uzstāj, ka "ēšanai" un "dzeršanai" ir jāietver reāla fiziska ēšana un dzeršana. 

Patiešām, šajā evaņģēlija fragmentā minētais vārds "ēst" ir ļoti fizisks vārds. Grieķiski runājošie to bieži lietoja, lai apzīmētu kaut ko tādu kā "grauzt" vai "košļāt". 
Labākais izskaidrojums ir tas, ka apustulis Jānis šajos Jēzus vārdos ietver domu par Eiharistiju, Tā Kunga Vakarēdienu, sakramentu, kurā Jēzus miesa un asinis noslēpumainā veidā tiek piedāvātas ticīgajiem, lai tie tās ēstu un dzertu. 
Apustulis Jānis neapraksta faktisko maltīti Pēdējā vakarēdienā (to dara citi evaņģēlisti), tāpat kā viņš neapraksta faktisko Jēzus kristīšanu. Bet tas, kā mēs varam pieņemt, nav tāpēc, ka Jānis domā, ka tas nav svarīgi vai ka viņš vēlas to noniecināt, bet gan tāpēc, ka, viņaprāt, tas ir tik svarīgi, ka tas ietekmē visu evaņģēlija stāstu. Tāpēc šeit, pēc brīnumainās cilvēku pabarošanas tuksnesī, kur (tāpat kā citos evaņģēlijos) Jēzus rīcība ar maizi ir aprakstīta ar vārdiem, kas ļoti līdzīgi tiem izteikumiem, kas lietoti pašā Vakarēdienā aprakstā, mēs atrodam garu runu, kuras kulminācijā Jēzus paziņo, ka, lai Viņš varētu patiesi būt vienots ar saviem ticīgajiem sekotājiem, tiem ir nepieciešams "ēst" Viņa miesu un dzert Viņa asinis. 

Tie, kas to darīs, būs īstie Viņa sekotāji. Sākotnējie Mozus sekotāji tagadējo israēliešu senči bija ēduši viņiem doto maizi tuksnesī, bet viņi tomēr nomira. Šī maize, šī dzīvības maize, kas ir pats Jēzus, ir dota, lai tie, kas no to ēd, nemirtu, bet iegūtu mūžīgo dzīvību tagadnē un nākotnē un tiktu uzmodināti šīspasaules noslēgumā. 

Nav nekāds pārsteigums, ka tas izraisīja satraukumu – tā tas notiek arī šodien. Tas, ko mēs varētu saukt par "sakramentālu" domāšanu, ir centrālā Jāņa evaņģēlija tēma. Ja Vārds ir kļuvis miesa (1:14), tad mums nevajadzētu brīnīties, ja Dievs ir iecerējis, ka tas pats princips darbosies visā. 

Protams, ir ļoti rūpīgi jāsaglabā līdzsvars. Mēs nevaram iedomāties, ka visa radība tagad ir "sakramentāla" tādā nozīmē, it kā jebkura radītās kārtības pieredze kaut kādā veidā būtu saistīta ar Jēzus klātbūtni. Šāds ceļš ved taisnā ceļā uz panteismu, dabas mistiku un elkdievību. 
Mēs arī nevaram domāt, ka ikviens, kas bezrūpīgi un bez īstas ticības pieņem kristīgo sakramentu, ir kaut kādā veidā "maģiski" glābjams uz visiem laikiem. Dievu nevar apmānīt! Ēšana un dzeršana nav nekas labs bez ticības… 
Taču paliek taisnība, ka "Dievs tik ļoti pasauli mīlēja" (3:16) un ka pasaule, ko Viņš mīlēja, kad tajā reiz bija iemiesojis Vārds, kas tapis miesa, tagad gaida (līdzīgi skaistai kristāla glāzei, kas gaida, kad tiks piepildīta ar bagātīgu vīnu) dienu, kad Dievs to pilnībā pārpludinās ar savu klātbūtni. Apustulis Jānis, tāpat kā daži citi agrīno kristiešu rakstnieki, bija gatavs uzlūkot Eiharistijas maizi un vīnu kā šī lielā brīža priekšnojautas. 

Tāpēc šajā brīdī, lai piedzīvotu to, ko Jēzus mums vēlas pasniegt/dot, ir nepieciešams darīt to, ko pats Jēzus pavēlēja darīt "Viņa piemiņai".  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko varam mācīties no Dieva Tautas piedzīvojumiem tuksnesī

(2Moz 16: 2-4, 9-15) Un viss Israēla dēlu pulks tuksnesī kurnēja pret Mozu un Āronu. Israēla dēli viņiem teica: “Kaut mēs būtu miruši Ēģiptes zemē no Kunga rokas – kad sēdējām pie gaļas podiem, kad ēdām maizi līdz sātam, – jo tu mūs izvedi šai tuksnesī, lai visu mūsu pulku nomērdētu badā!” Un Kungs teica Mozum: “Redzi, es likšu, lai jums krīt maize no debesīm – tauta varēs iet un salasīt ik dienas vajadzīgo! Tas tādēļ, lai es viņus varētu pārbaudīt, vai viņi dzīvo pēc manas bauslības vai ne! 
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! 

Es atceros kā mūsu teoloģijas pasniedzējs reizēm mēdza teikt: "Jums ir jāmācās mīlēt baznīcu." Šo viņa komentāru izraisīja studentu reakcija uz kādu acīmredzamu neefektivitāti, patvaļu vai godīguma trūkumu no baznīcas vadības puses (kas reizēm notiek!). Es šim pasniedzēja padomam tajā brīdī piekritu, gudri mājot ar galvu. 
Tad kādu nedēļu vēlāk kāds mans draugs man pārmeta to, ka es (tā viņš netieši norādīja) esmu runājis par baznīcas neveiksmēm, un viņš man atgādināja, ka Jaunajā Derībā ir izteikts augsts novērtējums par baznīcu un optimisms (kas Bībelē valda attiecībā pret Dieva ļaudīm). Es jutos pelnīti saņēmis aizrādījumu un vienlaikus arī apjucis; galu galā es taču biju domājis, ka man bija taisnība par to, ko es teicu (!), ... lai gan biju spiests atzīst, ka arī viņam ir taisnība par to, cik augstu Svētie Raksti vērtē Baznīcas nozīmi. 

Arī Vecās Derības stāstos mēs atrodam līdzīgi divdomīgu attieksmi pret Israēlu. Tā bija Dieva tauta; Dieva izredzētie ļaudis; Dieva līdzeklis pasaules aizsniegšanai. Dieva ļaudis, kurus Dievs noteikti bija iecerējis brīnišķīgi vadīt un sargāt. Un, lai gan Jaunā Derība izsaka domu, ka Dieva Tauta kā idejiska vienība tiks glābta, tur tiek atgādināti piemēri no Israēla tautas vēstures (piemēram, stāsti 2.Mozus grāmatā par to, kas notika, kad izraēliešiem pietrūka ūdens vai pārtika) un tiek ļauts mums saprast, ko tie mums stāsta par Israēla tautas neveiksmēm un to sekām. Un tas ir – jebkura Dieva tautas paaudze var pazaudēt savu vietu Dieva nodomā. 
Kad ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, viņu sajūsmai nebija robežu. Pēc viņu piedzīvojuma pie Niedru jūras (pāriet pāri jūrai un izglābties no vajātājiem, manuprāt, tas ir piedzīvojums!), es iedomājos, ka viņu garastāvoklis joprojām bija labs. Un tad viņi devās tuksnesī…, bet drīz vien atklāja, ka Dieva uzvara pār faraonu nebūt neatrisina visas viņu problēmas. Tā tikai iepazīstina viņus ar nākamo izaicinājumu. 

Kad Dievs dara kaut ko jaunu un radošu, ir kārdinājums domāt, ka tagad viss būs brīnišķīgi, taču agrīnā kristīgā draudze drīz vien pēc Jēzus debesbraukšanas atklāja, ka tai nākas saskarties ar to, ka viņu cilvēki tiek ieslodzīti cietumā, ka ir tādi, kas netur savus solījumus, ka daļa no draudzes sāk sūdzēties par to, ka pārtikas izdalīšanas laikā kādi tiek ignorēti (skat. Apd 4:-6:). Tā draudze atkārtoja Israēla tautas piedzīvoto pat tādā pakāpē, ka problēmas galvenokārt bija saistītas ar tādiem piezemētiem jautājumiem kā, piemēram, vai ir pietiekami daudz ēdiena, un vai kāda kristiešu grupa nesaņem ko vairāk nekā citi. 

Es negribu teikt, ka griezties pie Dieva ar kādām pretenzijām ir pilnīgi nepieņemami. Galu galā daudzos Psalmos mēs lasām, ka var sūdzēties Dievam par lietām, kas ar mums notiek, un par to, kā cilvēki pret mums izturas (lai gan, jāatzīst, tajos Psalmos nav iekļautas Dieva atbildes uz šīm lūgšanām). 

Bet Israēlieši nesūdzējās par/pret Dievu, bet gan pret Mozu un Āronu. Kritizēt savus cilvēciskos vadītājus prasa mazāk drosmes nekā kritizēt Dievu. Par laimi Mozus zināja, ko darīt, kad cilvēkiem ir sūdzības pret tevi. Viņš griezās pie Dieva. Iespējams, viņš pat kliedza par to, kā ļaudis pret viņu izturas. 
Dieva atbilde bija rīkojums iemest koka zaru viņu atrastajā rūgtā ūdens avotā. Tas varētu šķist muļķīgs ieteikums, bet Mozum galu galā bija ievērojama pieredze, kā Dievs veic dažādus eksotiskus trikus... 

2.Mozus grāmata atklāj, ka šis stāsts (viens no daudziem līdzīgiem) atklāj/parāda principu, kā Dievs rīkojas ar cilvēkiem. Tautas pieredze tuksnesī, kādu viņi nupat bija piedzīvojuši, ir sava veida pārbaude. Viņu neveiksmēm vai kļūdām patiesībā nav nozīmes. Viņiem bija jāmācās no tā, kas notika. Un secinājums ir - dzīvojiet savu dzīvi saskaņā ar Dieva pavēlēm, un Dievs visu nokārtos. 

Tas, kā tauta pēc tam sūdzas par pārtikas krājumu trūkumu, liek domāt, ka viņi neko nebija iemācījušies. Patiesībā viss bija kļuvis vēl sliktāk, jo tagad viņi sāka iztēlot savu dzīvi Ēģiptē kā kaut ko rožaini mirdzošu salīdzinājumā ar pašreizējo realitāti tuksnesī. Tagad pārmetums vadonim Mozum bija: "Tu izvedi mūs no Ēģiptes, lai mēs nomirtu badā!” "Tas ir Dievs, par ko jūs sūdzaties, nevis es,” atbildēja Mozus. “Dievs rīkosies iespaidīgi un tas pierādīs, ka Dievs bija tas, kas jūs izveda, nevis es.” 
Konkrētais veids, kā pārtika tika nodrošināta, mācīja viņiem ik dienas paļauties uz Dievu. Neatkarīgi no tā, vai viņi savāc daudz vai maz, viņiem bija pietiekami. Kad viņi mēģināja savākt papildus, lai nodrošinātos paši nākamajai dienai (kurš gan varētu viņus vainot?), tā pārtikas daļa aizgāja bojā. Lūk arī daļa no stāsta jēgas. Ir vajadzīga paļāvība un uzticēšanās, ka viss izdosies, ja mēs darīsim to, ko Dievs saka. 

Atceries, ka šie stāsti ir sarakstīti, lai mēs no tiem mācītos. Bībele mūs ar to pamāca – nedomā, ka Tu nevarētu iet to pašu ceļu, ko gāja viņi. Dievs par Tevi rūpēsies tieši tā pat.  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Tava ir valstība, vara un godība

(Ps 145:10-18) 
Lai tev, Kungs, pateicas visi, ko tu radījis, 
un lai tavi svētītie teic tevi, 
lai tavas valstības godu tie pauž 
un par tavu varenību runā! 
Lai pavēsta cilvēka dēliem viņa varenos darbus 
un viņa valstības krāšņo godu! 
Tava valstība ir mūžīga valstība 
un tava vara uz audžu audzēm. 
Uzticams Kungs visā, ko viņš saka, 
svētīgs visā, ko dara, 
balsta Kungs ikvienu, kas krīt, 
un pieceļ katru, kas saļimis. 
Visu acis raugās uz tevi, 
un tu dod tiem barību īstajā laikā, 
tu atdari savu roku 
un gādā ik dzīvajam, ko tas kāro. 
Taisns Kungs, visās savās gaitās 
un svēts visā, ko viņš dara. 
Tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, 
visiem, kuri sauc viņu patiesi. 

Vai esi pamanījis, ka Bībelē Psalmu grāmata atrodas tieši pa vidu visām citām Svēto Rakstu daļām? Vēl interesantāk tas kļūst tad, ja saprotam, ka tā ir dažādu cilvēku ļoti dažādu lūgšanu sakopojums. Ir cilvēki, kuri saka – kāpēc Jēzus ieteiktā lūgšana “Mūsu Tēvs…” tik ļoti atšķiras no psalmu grāmatā iekļautajām lūgšanām, kurām ir raksturīgi palīgā saucieni un protesti Dievam (jo cilvēkiem ir tik steidzamas vajadzības). 
Jēzus dotā lūgšana “Mūsu Tēvs…” patiešām atšķiras no protesta psalmiem, taču tā ir diezgan līdzīga citiem lūgšanu psalmiem (jo būtībā ir daudz dažādu Vecās Derības Psalmu grāmatu tēmu un lūgumu apkopojums). 

145.psalms ir labs piemērs, kur mēs varam saskatīt šo līdzību. Šis psalms koncentrējas uz Dieva valstību jeb Dieva valdīšanu. Tā Kunga lūgšana atšķiras ar to, ka tajā ir izteikts vēlējums – "Lai nāk Tava valstība”, savukārt 145.psalms runā par Dieva valdīšanu kā par tagadnes realitāti. Manuprāt abām attieksmēm ir zināma kopība. Dievs ir suverēns; pasaule nav ārpus Dieva kontroles; un Dievs parāda savu karalisko varu, uzturot pasauli un vadot savu tautu. Tomēr Dieva valdīšana nekādā ziņā nav pagaidām pilnīga realitāte ne mūsu pasaulē, ne baznīcā. 
Tā Kunga lūgšanā lūgums "Lai nāk Tava valstība" ir jātver kontekstā ar citiem sekojošajiem lūgumiem: "Svētīts lai top Tavs vārds" un "Tavs prāts lai notiek". Ieklausies šajos lūgšanas teikumos – tur ir tāda kā mūsu apņemšanās īstenot kādu no šiem lūgumiem savā dzīvē (piemēram, kā var nopietni lūgt “Svētīts lai top Tavs vārds”, ja pašam lūdzējam nav vēlēšanās, lai tas tā būtu paša dzīvē?). Tomēr šī lūgšana ir kaut kas vairāk, kā tikai personīga apņemšanās. Ja tas būtu tikai par mūsu pašu turpmāko rīcību, tad zaudētu savu nozīmi kā lūgums Dievam. Taču šie lūgumi zaudētu savu nozīmi kā lūgšanas arī tad, ja nenozīmētu mūsu apņemšanos no mūsu puses. 
Patiesa lūgsana ir sapratne/atklāsme, kas saistīta ar mūsu ilgām, kuras mēs vēlamies, lai Dievs tās piepilda. 

Vēl viens salīdzinājums un pretstats parādās, runājot par ēdienu un ar to saistītajām tēmām. 145.psalms norāda, ka Dievs dod cilvēkiem un dzīvniekiem ēdienu viņiem vajadzīgajā laikā. Tā Kunga lūgšanā mēs lūdzam, lai mums tiktu dota mūsu dienišķā maize. 
Interesanta saikne ir starp psalma izteikumiem par Dieva tuvumu cilvēkiem (kas Viņu piesauc, īpaši tad, kad piedzīvo kādas problēmas) un lūgumu lūgšanā “Mūsu Tēvs…”, lai Dievs mūs atbrīvo no ļaunā un izvada caur kārdinājumiem. 
Vēl varētu pieminēt paralēles lūgumā pēc piedošanas, kas parādās Kunga lūgšanā, un 145.psalmā pieminētais fakts, ka Dievs ir žēlsirdīgs un līdzjūtīgs, pacietīgs un apņēmības pilns piedot. 

145.psalms visus šos lūgšanas aspektus pasniedz kā esošus, kā pamatlietas, kuras Dievs vēlas, lai mēs par Viņu zinātu. Tomēr īstā atklāsme par Dievu ir iespējama tikai caur Jēzu. Jēzus ne tikai pārņem šīs lūgšanas tēmas Kunga lūgšanā, bet praktiski izdzīvo/realizē to visu savā šīszemes dzīves laikā. Visas “Mūsu Tēvs…” lūgšanas tēmas parādās/atklājās Jēzus paša kalpošanā. 
Par ko visvairāk Jēzus mācīja – par Dieva Valstību; 
Kāda tēma parādījās kā Jēzum ļoti svarīga – piedošana; 
Ko praktiski Jēzus darīja – pabaroja izsalkušos; 
Ko Viņš pats piedzīvoja – kārdinājumus vai tumsas laiku. 

Vai būtu nepareizi mūsu problēmu jūklī un izmisumā teikt: “Dievs, kur Tu kavējies! Man ir slikti. Palīdzi!” 
Protams, tā var lūgt! Lasiet Psalmu grāmatu – Bībelē iekļauto lūgšanu grāmatu – un tur ir visu problēmu/vajadzību lūgšanas. 

Tomēr ir labi, ja mēs pāri savām ikdienas vajadzībām varam saredzēt, sajust, nojaust un ilgoties pēc Mīlošā un Žēlastības pilnā Debesu Tēva. Mīļie! Viņš dzird katra mūsu sirds nopūtu. Viņš grib mums katram palīdzēt vislabākajā veidā. 
Tāpēc lai nāk, Dievs, Tava ir valstība, vara un godība!  

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Valdnieka Hēroda paranoja

(Mk 6:14-29) To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 
(Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.) 
Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. 

Personas privātā dzīve ir mūsdienu izgudrojums. Vēl pavisam nesen vairums cilvēku dzīvoja lielākās vai mazākās kopienās, kur visi zināja viens otra ikdienas dzīvi līdz sīkumiem. Vēl pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem visi uzzināja, kas notiek pasaulē, sarunājoties ar kaimiņiem un svešiniekiem, tenkojot tirgus laukumos un stāstot par visu interesanto vai pārsteidzošo. Tikai karaļnams un ļoti bagātie varēja atļauties kaut ko līdzīgu privātumam (viņi to bieži vien panāca, nodarbinot kurlmēmus vergus). Tomēr pat tad bieži vien varēja sabiedrībai atklāties, ko karalis dara… 

Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, ko valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu, un arī to, ko pirmie kristieši zināja par valdnieku Hērodu. 
Kamēr dzīvoju Lielbritānijā, biju liecinieks cilvēku aizrautībai saistībā ar baumām par karaļnama locekļiem, kuras izplatīja ‘dzeltenās preses' žurnālisti. Ja kādā pilsētā ieradās kāds karaliskās ģimenes loceklis, vietējie cilvēki nedēļām ilgi stāstīja par to, ar ko viņa/viņš runājis, ko teicis, ko valkājis utt. Cik tas viss daudz vairāk bija pierasts tādā kultūrā kā Palestīnā pirmajā gadsimtā, kur nebija laikrakstu, radio vai televīzijas. 
Un kas notiek tad, ja atgadās kaut kas patiesi ievērojams! 

Ikviens bija dzirdējis par jauno pravieti, kurš darīja neparastas lietas. Klīda baumas: varbūt tas bija pravietis Elija, kurš saskaņā ar jūdu tradīciju atgriezīsies, lai sagatavotu visu un visus galīgajai tiesai. (Vecās Derības rakstu tradīcijā viņš patiesībā nebija nomiris, bet gan tika paņemts uz debesīs, tāpēc arī bija viegli pieņemt, ka viņš varētu atgriezties, un Maleahija 4:5 ir rakstīts, ka viņš to arī darīs). Vai varbūt tas bija kāds no citiem lielajiem senajiem praviešiem… 

Jēzus uzvedās kā pravietis; Viņš runāja par sevi kā par pravieti; nebija pārsteidzoši, ka visi par Viņu domāja tieši tā. 
Taču valdniekam Hērodam bija kāds cits izskaidrojums, kas ir vēl interesantāks. Viņš izteica pieņēmumu, ka Jēzus varētu būt Jānis (Kristītājs), kas ir atgriezies no mirušajiem (tas, viņaprāt, izskaidrotu, kāpēc viņam piemīt visas šīs neparastās spējas). Tā kā Jānis bija miris… un ja tagad ir atkal atgriezies dzīvē, tad viss cits neparastais arī būtu iespējams. Valdniekam Hērodam, iespējams, nebija pieejama un pamatota labi izstrādāta teorija par augšāmcelšanos, tomēr tajā laikā tā bija izplatīta ideja. Tāpēc arī viņš to izmantoja bez jebkādām nopietnākām pārdomām vai konsekvences. 

Tomēr tas liecina par to, ka Jēzus patiešām darīja neparastas lietas, tādā veidā pamudinot cilvēkus neticamiem skaidrojumiem. Tāpat tas mums atklāj, ka, kā jau to varētu sagaidīt saistībā ar Dieva Valstību, pat pasaules valdnieki un valstības bija spiestas pamanīt to, ko darīja Jēzus. 

Tas savukārt izaicina mūs šodien. Ja mēs vēlamies, vai esam iecerējuši būt Dieva Valstības liecinieki šajā pasaulē, kas mums būtu jādara, lai mūsu sabiedrība, pat mūsu varasiestādes par to uzzinātu un neizpratnē pakratītu galvu? Un vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? 

Evaņģēlists Marks diezgan skaidri norāda, kas notiks ar cilvēkiem, kuri sludina par Dieva Valstību. Šis evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju (ieskaitot Hēroda apjukumu un nesakarīgo skaidrojumu) norāda uz kādu lielāku stāsta pavērsienu, kas vēl tikai gaidāms. Valdnieks Hērods kļūdījās ar savu notikumu interpretāciju, bet tā nebija absolūta kļūdīšanās, jo Jēzū patiešām darbojas Dieva augšāmcelšanās spēks - ne tāpēc, ka Viņš bija Jānis, kas ir atgriezies no mirušajiem, bet tāpēc, ka Viņš ir tas, caur kuru pavisam drīz nāve patiešām tiks uzvarēta. Varenie darbi, ko Jēzus darīja tajā brīdī, nostājoties pret tumsas valstību, sasniegs savu kulmināciju Viņa personīgajā izšķirošajā konfrontācijā ar to. Bet vispirms Jēzum, tāpat kā Jānim, būs jāpiedzīvo nežēlīga un netaisnīga nāve. 

Daudzviet mūsdienu pasaulē kristieši joprojām saskaras ar spīdzināšanu un nāvi savas ticības dēļ. Viņus var mierināt (un mūs pārējos iedrošināt turpināt mūsu lūgšanas par viņiem) šis savādais stāsts par Jēzu, Jāni un valdnieku Hērodu. Dievs, kas aicināja un iedvesmoja Jāni un Jēzu, caur viņiem stājās pretī valdniekam Hērodam un līdz ar to arī visiem citiem valdniekiem. Tie, kas vēro notiekošo no attāluma, var reizēm izdarīt nepareizus secinājumus. Bet Dievs zina, kā viss ir patiesībā. Varenais un mīlošais Dievs attaisnos un atalgos tos, kas paliek uzticīgi savam aicinājumam pat iebiedēšanas, vajāšanu un pašas nāves priekšā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jauni vārdi jaunām ziņām

(Apd 2:5-16) Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu…" 

Reiz es devos uz starptautisku mācītāju konferenci. Kopā ar mani tur bija arī vairāki mani kolēģi no Latvijas. Konferencē piedalījās mācītāji no visas Eiropas: tur bija poļi, slovēņi, ungāri, kā arī cilvēki no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm. Es biju sajūsmā par šo pasākumu līdz brīdim, kad mani palūdza iesaistīties kā dažu lekciju sinhron-tulkotājam no angļu uz latviešu valodu (jo ne visi mācītāji no Latvijas brīvi saprata angliski). Es sēdēju aiz skaņu necaurlaidīgas stikla sienas un man blakus kabīnēs strādāja citi tulki, lai pārtulkotu visu konferencē runāto tiem mācītājiem, kuri klausījās caur austiņām tulkojumu savā valodā. 

Kad pienāca laiks pārtraukumam, mēs, tulki, sapulcējāmies kopā, lai satiktos ar dažiem lektoriem. Tur bija kāda jauna sieviete no Ungārijas… un viņa gandrīz raudāja. 
“Cienījamie runātāji,” viņa teica, "jums vajadzētu runāt daudz lēnāk. Redziet, vidējais vārds ungāru valodā ir divas vai trīs reizes garāks nekā tā ekvivalents angliski. Pat ja jūsu teiktais ir viegli iztulkojams, fiziski nav iespējams runāt ungāru vārdus tādā pašā tempā kā angļu valodā. Tur ir pārāk daudz zilbju." 
Arī man nebija klājies viegli, bet es biju izvēlējies vieglāku metodi (jo neesmu nekāds labais tulks) – es no katra lektora 2-3 teikumiem izveidoju vienu teikumu latviešu valodā. 

Atceroties šo piedzīvojumu, man nepārtraukti prātā nāk Bībeles fragments no Apustuļu darbu grāmatas, kuru šodien lasam. Vasarsvētku dienā viņiem kaut kā nebija vajadzīgi tulkotāji. Katrs saprata savā valodā to, ko runāja Jēzus mācekļi. 

Kādu valodu vajadzētu lietot, lai vairums klātesošie šajā notikumā pirms 2000 gadiem visu saprastu? Tajā laikā visā Vidusjūras pasaulē ikviena cilvēka otrā valoda bija grieķu valoda. Kopš Aleksandra Lielā iekarojumiem pirms 400 gadiem, grieķu valoda lielākai daļai tajā pasaulē bija tas pats, kas angļu valoda daudziem cilvēkiem mūsdienās. Visi, kas ceļoja, kā darīja šajā stāstā aprakstītie cilvēki, pilnīgi noteikti varēja saprasties grieķu valodā. Palestīnas jūdi zināja un parasti runāja aramiešu valodā, bet daži varēja zināt arī kādu klasisko ivrita formu (sen-ebreju valoda). Daudzi cilvēki vismaz nedaudz prata arī latīņu valodu, jo Romas impērija pakāpeniski uzspieda savu kontroli daudzās zemēs, kuras sākotnēji bija iekarojusi Grieķija. 
Bet Vasarsvētku dienā viņiem nebija jāuztraucas kuru valodu lietot vai kā organizēt tulkošanu. Tas viss tika izdarīts viņu vietā. 

Cilvēki bieži vien par šādu paskaidrojumu ir pārsteigti, jo daudzi “mēlēs runāšanas dāvanu" ir uztvēruši nevis kā spēju runāt citās konkrētās valodās, bet drīzāk kā sava veida “debesu valodas” bļaustīšanās dāvanu; zilbju un skaņu virkni, kas, lai gan attāli atgādina valodu, patiesībā ne runātājam, ne klausītājiem nav saprotama. Daudziem dievbijīgiem kristiešiem, kuri "runā mēlēs" savā lūgšanu praksē (vai nu publiski, vai privāti, vai arī abējādi), nav nekādu cerību, ka kāds “sapratīs" viņus, tādā nozīmē kā, ja es tagad pēkšņi sāktu runātu vāciski (kādi no jums saprastu, ko es saku). 

Taču gan mūsdienās, gan senatnē ir labi zināmi gadījumi, kad cilvēki pēkšņi sāk "runāt valodās" (konkrētā svešvalodā) situācijās, kad viņiem nav ne jausmas, ka klāt ir kāds konkrētās valodas un kultūras pārstāvis (un viņi paši nezina ne vārda no šīs valodas). Tikai vēlāk atklājas, ka kāds no klātesošajiem ir viņus sapratis. Esmu saticis cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, un man nav iemesla domāt, ka viņi ir maldinājuši sevi, vai cenšas mānīt mani. Man tam nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dievs var darīt, ko vien vēlas, un ka ne mūsu ziņā ir noteikt robežas veidam, kādā Dievs var uzrunāt dažādus cilvēkus (kad evaņģēlijs ir jāpastāsta kādam cilvēks vai kādai tauta, kuru citādi būtu grūti uzrunāt). 

Taču šis fenomens, lai arī vairumam no mums tas šķiet dīvains vai pat neticams, atklāj un uzsver kādu citu patiesību, kas šajā stāstījumā ir vissvarīgākais. Ja mēs sākam lasīt Apustuļu darbu grāmatu no paša sākuma, tad jautājums kurš tiek uzdots starp rindiņām ir par to, kā Dievs piepildīs apsolījumu par Savu Valstību, Savu glābjošo, suverēno valdīšanu ne tikai pār kādu senas tautas daļu (Israēlu), bet kā tas sasniegs visu pārējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums ir saistīts ar izaicinājumu – kā Dievs piepildīs to, ko Viņš bija sacījis Ābrahamam (ko lasām 1.Mozus grāmatā 12.nodaļas 3.pantā): “Tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!”. 

Šis Ābrahāmam dotais apsolījums seko tieši pēc dramatiskajiem notikumiem (skat 1Moz 11.nodaļu), kad Bābeles iedzīvotāji būvē torni, iedomīgi domājot, ka vēlas iegūt sev vārdu (tas nozīmē slavu, ievērību un pagodinājumu). Dieva atbilde, kā vienmēr, uz cilvēku lepnumu un augstprātību ir apgāzt šādu projektu un pasmaidīt par cilvēkiem. Šajā gadījumā Viņš sajauc viņu valodas, lai viņi nevarētu saprast viens otru un tādējādi nevarētu kopīgi strādāt pie tādas cilvēku sabiedrības izveides, kurai nebūtu vajadzīgs Dievs Radītājs. 
Tagad Lūka netieši norāda, ka līdz ar Vasarsvētku dienu šis lāsts tiek atcelts, citiem vārdiem sakot, tiek dots norādījums, ka Dieva apsolījumi Ābrahamam piepildās un visa cilvēce varēs dzirdēt un saprast labo vēsti par to, kas ir noticis Jēzū un caur Jēzu. 

Protams, toreiz visi klātesošie bija jūdi vai vismaz prozelīti (pagāni, kas pievērsušies jūdaismam), jo viņi bija ieradušies Jeruzalemē, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču viņi bija ieradušies no visām debespusēm; no valstīm, kurām katrai bija sava dzimtā valoda un vietējie dialekti. Lūkas aprakstā ir sniegts plašs saraksts, kas aptver desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielu teritoriju no Partijas un Mezopotāmijas ziemeļos un austrumos līdz Romai rietumos, Ēģiptei un Arābijai dienvidos, kā arī Krētas salai. Mērķis nav sniegt precīzu sarakstu, no kurienes tieši visi bija ieradušies tajā dienā pārpildītajā Jeruzalemes pilsētā, bet gan radīt sajūtu, ka visi dzird vārdus savā valodā. 
Nav pārsteidzoši, ka dažiem tas izklausījās vienkārši pēc neskaidras murmulēšanas (kā reizēm izsakās cilvēki, kuri ir pārlieku daudz lietojuši alkoholu). Apustuļu darbu grāmatā mēs atkal un atkal tiek pieminēta pretestība, neticība un ņirgāšanās par to, ko apustuļi saka un dara. 

Atkal un atkal ap Kristīgo baznīcu līdz pat mūsdienām vienmēr ir daudz tādu, kas paziņo, ka mēs velti tērējam savu laiku un runājam nesaprotamas muļķības. Tāpat arī daži kristieši ir tik ļoti norūpējušies par drošu un politkorektu izskatu un par to, lai būtu visas sabiedrības mīlēti un cienīti, un nekad, nekādos apstākļos (ne deviņos no rīta, ne jebkurā citā laikā) lai neviens par viņiem neapgalvotu, ka viņi ir iereibuši. 
Daļa no šī Bībeles fragmenta izaicinājuma ir jautājums: vai mūsu baznīcās šodien ir pietiekami daudz enerģijas, pietiekami daudz gara virzītas jaunas dzīvības, lai skatītāji un klausītāji ārpus draudzes vispār varētu izteikt jebkādus komentārus? 
Vai ir noticis kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem domāt, ka mēs darām kaut ko neparastu? 
Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka gars vienkārši darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka mēs esam tik veiksmīgi apslāpējuši garu, ka patiesībā vispār nekas nenotiek?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus lūdzas par saviem ļaudīm

(Jņ 17:9-19) Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 

Kādu laiku atpakaļ Anglijas ziņu portāli rakstīja, ka tiesa ir piespriedusi sodu kādai mātei, jo viņa bija atstājusi savus divus nepilngadīgos bērnus pilnīgi vienus, kamēr pati bija devusies brīvdienās kopā ar savu jauno draugu. (Bērnu tēvs, šķiet, tajās ziņās netika pieminēts.) Ir grūti noticēt, ka māte varētu tā rīkoties. Interesanti, ko viņa domāja, plānojot šo braucienu (varbūt neplānoja?). Traģiski, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās.

Bet pieņemsim, ka viņai būtu bijuši mīloši vecāki, kas labprāt pieskatītu savus mazbērnus, kamēr viņa būs prom? Tas visu būtu mainījis. Viņa būtu varējusi uzticēt mazos bērnus vecmāmiņai un vectētiņam, droši zinot, ka viņi par tiem rūpēsies tikpat ļoti kā viņa. Var pat iedomāties, ka māte šādā situācijā saviem vecākiem dotu detalizētus norādījumus, kā jāparūpējas par katru bērnu. To viņa darītu nevis tāpēc, ka viņa neuzticētos saviem vecākiem, bet gan tieši tāpēc, ka uzticētos.

Lūgšana, kuru Jēzus izsaka, izriet no tā, ka Viņš dodas prom. Viņš uztic mācekļus Tēvam, kuru ir vienmēr pazinis un mīlējis; Tēvam, kurš, kā Viņš zina, rūpēsies par viņiem tikpat ļoti, cik Viņš pats. Jēzus ļoti labi apzinās, ka mācekļi ir pakļauti riskam. Pasaule, kas viņus ienīst, tāpat kā ienīda Viņu, viņus apdraudēs un apspiedīs. Viņi tai nepieder, bet viņi tiek sūtīti šajā īpašajā misijā, un viņiem ir vajadzīga aizsardzība. Par to ir šī lūgšana.

Šis Bībeles fragments sākas ar aprakstu par to, kas ir Jēzus sekotāji. Viņi ir tie, kurus Tēvs ir devis Jēzum; viņi tagad pieder Jēzum, un Viņš nodod tos atpakaļ Dieva Tēva aizsardzībā un drošībā. Jēzus mācekļi ir atšķirīgi no "pasaules". Viņi ir jauna veida cilvēki, par kādiem viņi ir kļuvuši caur Jēzus aicinājumu un mācību (sk. 15:3). Tāpēc Jēzus saka, ka viņi nav "no pasaules”.
Šāds apzīmējums var šķist mulsinošs, tāpēc labāk pārdomāsim to vēl nedaudz sīkāk. Jēzus nedomā, ka Viņa sekotājiem nav cilvēciska izcelsme, mājas un ģimenes, kā arī fiziski ķermeņi, kas kādu dienu sabruks un nomirs. Atcerieties, ka "pasaule" šajā evaņģēlijā nenozīmē vienkārši fizisko visumu, kādu mēs to pazīstam. Tas nozīmē pasauli tiktāl, cik tā ir sacēlusies pret Dievu, izvēlējusies tumsu, nevis gaismu, un ir organizējusies, lai pretotos Radītājam. Skatoties no šīs “pasaules” redzesleņķa, Jēzus ir “no” citas vietas. Tāpat arī mācekļi, kā mēs tagad to atklājam, ir “no” citurienes. Citiem vārdiem sakot, šī “pasaule” nav tā vieta, nav tas spēks, nav tā ietekme, kas nosaka, kas īsti tagad ir Jēzus mācekļi.
Tāpēc tagad šiem Jēzus mācekļiem ir nepieciešams, lai viņus pasargātu no ievilkšanas atpakaļ "pasaulē" ar visu tās ļaunumu un dumpīgumu. Savas publiskās kalpošanas laikā, mācīdams un vadīdams viņus, Jēzus ir rūpējies par viņiem kā gans par savām avīm. (Viņš ar skumjām piemin vienas avis pazušanu, lai gan atzīst, ka tas bija neizbēgami.) Tagad, tāpēc ka Viņš iet pie Tēva, Viņš tos uztic Tēvam, kurš turpinās sargāšanas darbu.

Tad vēl kas – Jēzus nosauc Tēvu kā "svētu" (11. pants) un mēs pie šī vārdu savienojuma (“Svētais Tēvs”) esam pieraduši. Bet tad Latviešu Bībeles jaunais tulkojums lieto atšķirīgu tulkojuma variantu, kā iepriekšējie tulkojumi latviešu valodā. Šeit mēs lasām Jēzus paziņojumu, ka viņš "ziedo sevi", lai mācekļi varētu būt "svēti".
Šāds tulkojums nav nepareizs, bet neatklāj oriģināla vārdu spēli un dziļāko nozīmi. Vārds, kurš mums tiek tulkots kā "ziedot" būtībā ir tas pats, kas vārds “svēts". Mūsu kultūrā vārds "svēts", attiecinot to uz cilvēkiem, rada pārlieku dievbijīga reliģiozuma sajūtu, kas Jaunajā Derībā ir sveša. Lasot šādā sapratnē, mums var šķist, ka Jēzus runā par kādu īpašu mācekļu stāvokli kaut kādā citā realitātē vai laikā. Kas tad ir "svētums" Bībeles izpratnē?
Pirmā gadsimta jūdaismā vārds "svēts" parasti tika lietots saistībā ar Templi. Tā bija svēta vieta, vieta, kur svētais Dievs bija apsolījis dzīvot. Īpaši tas attiecās uz Vissvētāko vietu/telpu svētnīcā, kur augstais priesteris iegāja reizi gadā, lai veiktu īpašu aizlūgšanu par ļaudīm. Augstajam priesterim bija jāiziet cauri īpašām "svētīšanās" ceremonijām, lai viņš drīkstētu ieiet svētā Dieva klātbūtnē un tur lūgt par savu tautu.
Tehniski šī vārda tiešākais paskaidrojums latviešu valodā būtu "atdalīts, nošķirts”. Tāpat kā Templis (kā celtne) ir atdalīts/nošķirts īpašam mērķim, tāpat (Jēzus paziņo) Viņš visu laiku ir bijis “iesvētīts/atdalīts/nošķirts“ ekskluzīvai kalpošanai Dievam. Tagad, tāpat kā augstais priesteris, Viņš lūdz Tēvu pasargāt savus sekotājus no ļaunuma, no "pasaules" viltībām un slazdiem. Viņš vēlas, lai viņi būtu Viņa svētā tauta (atdalīta/nošķirta tauta) vislabākajā un pilnīgākajā šī vārda nozīmē.
Tas, ko Jēzus jau ir darījis viņu labā, ir "sargājis" viņus (12. pants) un devis viņiem savu Vārdu (14. pants). Citiem vārdiem sakot, ja Viņš tos tagad uztic Tēvam, tas nenozīmēs pēkšņas pārmaiņas. Viņš jau ir iemācījis viņiem, tā sakot, tēva namam atbilstošas galda manieres. Lūdzot tagad par viņiem, Jēzus vienkārši lūdz, lai to, ko Viņš ir sācis, Tēvs godam pabeigtu.

Šo lūgšanu jau daudzus gadsimtus izmanto mācītāji, bīskapi un citi kristiešu vadītāji, lūdzot par tiem, kas ir viņu aprūpē. Ar nelielām izmaiņām to vari izmantot arī Tu.
Bet esi uzmanīgs. Šī ir nopietna lūgšana. Tā ir viena no nopietnākajām lietām, ko Jēzus jebkad ir teicis. Tāpēc dziļi sirdī tā ir arī viena no priecīgākajām un cerīgākajām.
Lūdzies ar bijību un prieku.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva mīlestība

(1Jņ 4:7-21) Mīļotie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas Dievu mīl, ir piedzimis no Dieva un Dievu pazīst. Kas nemīl, nepazīst Dievu, jo Dievs ir mīlestība. Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū: Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība – nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu – izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara. Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Pestītāju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. Ar to mīlestība pie mums ir pilnīga, ka mums ir paļāvība tiesas dienā, jo, tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē. Mīlestībā nav baiļu, jo pilnīga mīlestība aizdzen bailes; bailēs ir mokas, un bailīgais nav pilnīgs mīlestībā. Mēs mīlam, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. 

Statistika ne vienmēr var izskaidrot visu, taču dažkārt tā ir diezgan noderīga, jo tieši, atklāti, skaidri un tieši fakti reizēm palīdz.
Vārds "mīlestība" dažādos locījumos un formās šajos piecpadsmit pantos parādās ne mazāk kā divdesmit septiņas reizes. Šis fakts mums var palīdzēt saprast, par ko tad šeit ir runa. Šķiet, ka mēs esam nonākuši pašā vēstules vēsts centrā. Tas ir tas, ko apustulis Jānis visvairāk vēlas pateikt. Viss, kas ir teikts pirms tam, noved pie šīs tēmas; viss, kas seko vēstules pēdējā nodaļā, to tikai vēlreiz apstiprina. Jānis galvenokārt vēlas ar mums runāt par mīlestību.

Galveno domu un ideju secība šeit ir šāda: 
Apustulis Jānis tikko ir uzsvēris, ka Jēzus Mesija patiešām ir nācis miesā un, ka to noliegt nozīmē atklāt sevi kā viltus pravieti. Taču tas nav tikai dogmatisks lozungs, bezjēdzīga formula, kas cilvēkiem ir jāapgūst, lai atrisinātu kādu patvaļīgu doktrinālu neskaidrību. Tā ir kristietības būtība. Kristīgā ticība ir tur, kur ir pārliecība, ka Jēzū Mesijā ir atklājies vienīgais patiesais Dievs. Un tāpēc kristīgā ticība izpaužas/atklājas, kā iemiesota mīlestība. Un tiem, kas pievienojas šai ticībai/uzskatam un pieņem to kā savas cerības un dzīves pamatu, pašiem šis fakts ir jāatklāj visas pasaules priekšā. Iemiesotai mīlestībai ir jābūt kristiešu kopienas emblēmai, kas norāda ne tikai uz to, kas viņi ir, bet arī uz to, kas ir viņu Dievs.

Cik viegli to ir uzrakstīt, bet cik grūti sasniegt.
Pagājušajā nedēļā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš, drūmi komentējot dažādas pieredzes ar reālo baznīcas dzīvi, ierosināja, ka baznīcām vajadzētu ārpusē izvietot "bīstams" zīmi, kas brīdinātu cilvēkus. Ja viņi tad tomēr ienāktu baznīcā un piedzīvotu nepatīkamas, kritizējošas, nosodošas sarunas un uzvedību, tad tā lai ir viņu pašu atbildība.
Tā diemžēl vienmēr ir bijusi baznīcas dzīves realitāte. Tāpēc, sākot ar apustuli Pāvilu, visi kristīgie autori ir centušies runāt/rakstīt par to, ka pie mums (kristiešiem!) tā nevajadzētu būt. Es vēlreiz atkārtoju, ka mīlestības likums nav neobligāts papildinājums. Tā ir kristietības būtības būtība. Ja tas nozīmē, ka mums ir vajadzīgas jaunas reformas draudzē, lai tā būtu.

Turpināsim sekot apustuļa Jāņa argumentam. Visam pamatā (4:7-10) ir fakts, ka Dieva mīlestība atklājas tieši tajā, ka Viņš sūta pasaulē Jēzu, savu dēlu, lai tas būtu upuris, kas izpirktu mūsu grēkus. Stāvot krusta pakājē un lūkojoties uz to, cik tālu Dieva mīlestība ir darbojusies mūsu labā, ir neiespējami (ja vien mēs neesam īpaši cietsirdīgi) nejust šajā mīlestībā esošo spēku un iespējas. Tas ir spēks, kas ir mainījis pasauli un joprojām varētu mainīt pasauli, ja vien Jēzus sekotāji patiešām šai mīlestībai pievienotos.

Tāpēc, "ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt." (4:11). Šis apgalvojums, patiesībā, ir vēl spēcīgāks, nekā daudzi varētu iedomāties. To varētu interpretēt kā vienkāršu apgalvojumu: “Lūk: Dievs mums ir devis piemēru, un mums vajadzētu to atdarināt.” Tā ir taisnība. Bet nākamais pants parāda lielāku dziļumu. “Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga.” (4:12).

Lai saprastu šīs patiesības dziļo jēgu, noliksim šo apgalvojumu blakus Jāņa evaņģēlija prologa noslēguma pantam (Jņ 1:18) – “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis.” Šī apgalvojuma jēga ir pārsteidzoša: mēs īsti nezinām, kas ir "Dievs" līdz brīdim, kamēr ieskatāmies Jēzū.
Tagad mēs varam sākt nojaust izteikuma nozīmi 1.Jāņa 4:12 – cilvēki īsti nezina, kas ir 'Dievs' - kamēr viņi neredz kā tas atklājas kristiešu dzīvē; līdz brīdim, kamēr "viņa mīlestība mūsos ir pilnīga."
To, ko Dievs uzsāka caur Jēzu, Viņš vēlas pabeigt mūsos un caur mums. Tāpat kā Jēzus atklāja Dievu pārsteigtās un nesagatavotās pasaules priekšā, tā tas ir jādara arī mums. Mīlestība ir tik svarīga!

Tas viss var notikt un tam ir jānotiek, pateicoties Dieva Gara dāvanai. Svētais Gars ļauj mums liecināt par to, ko Tēvs ir darījis, sūtot Dēlu. Un šai liecībai, protams, ir jāatklājas ne tik daudz vārdos, cik darbos (tā Jānis saka – 3:18). Mūsu mīlestībai “jānāk miesā”, tāpat kā Dieva mīlestība ir “nākusi miesā”.  

Tāpēc arī apustulis Jānis savā vēstulē atgriežas pie šīs atziņas atkal un atkal. Ja Tu saki, ka mīli Dievu, bet nemīli savu brāli vai māsu (viņš ar to domā kristīgās kopienas biedrus), tad Tu gluži vienkārši meloji. Tās pašas sirds durvis, kas atveras, lai ļautu izpausties Tavai mīlestībai pret Dievu, ir durvis, kas atveras, lai atklātu/dotu mīlestību savam tuvākajam. Ja Tu nedari otro (mīlestība pret līdzcilvēkiem), Tu patiesībā nedari arī pirmo (mīlestība pret Dievu). Tas ir tik vienkārši.

Mums tas var šķist biedējoši. Kurš var to izpildīt?
Bet tad apustulis Jānis sāk rakstīt gandrīz vai liriskā režīmā (4:17-18), jo viņš runā nevis par bailēm (vai tikai mēs šos noteikumus varam izpildīt?), bet par drosmi un pārliecību, ar ko mēs varam gaidīt Pastardienas tiesas dienu. Viņš pat nesaka, ka mums šī drosme un paļāvība ir tāpēc, ka mēs vienkārši paļaujamies uz Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Nē. Viņš saka, ka “tāpat kā viņš ir, tā arī mēs esam šajā pasaulē.” (4:17). Ko viņš ar to domā? Šķiet, viņš grib teikt, ka, ja Dievs sevi atklāja pasaulē, pārvēršot savu mīlestību miesā un asinīs, tad mums ir jāsaprot – ja mēs darām to pašu, mēs "papildinām" Dieva mīlestību. Tas, kas darbosies caur mums, būs patiesā Dieva mīlestība.

Kad tas notiek, vairs nav jābaidās. Mīlestība, kas šādā veidā ir kļuvusi pilnīga, neatstāj vietu bailēm. Tiklīdz iemācamies sevi atdot citiem, kā Dievs sevi ir atdevis mums, vairs nav no kā baidīties, jo mīlestības aplis ir noslēgts. Nav šaubu, ka tas, tāpat kā dažas citas Jāņa teiktās lietas, atstāj mūs gluži bez elpas (vai mēs kādreiz sasniegsim šo ticības un dzīves vienkāršību???). Bet vai mēs cerējām, ka tas, ka patiesais, dzīvais Dievs nāk pie mums, lai būtu ar mums kopā, aicinot mūs kopībai ar Viņu (16. pants), būs kaut kāda viegla, puslīdz vieglprātīga, hobija veida reliģija? Dievs mūs uztver pilnīgi nopietni. Kāpēc gan mēs nedarām to pašu ar Viņu?

Šīs vēstules fragmenta centrā ir kāds vārds, kas Jānim nozīmē veselu patiesību, mācības un izpratnes kopsavilkumu – “…kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā" (4:16). Šī doma ir pieminēta dažādās variācijās arī citās vietās (arī iepriekšējā pantā), bet šis ir šīs domas pilnīgākais izteikums. Tur lietotais vārds ir vienkāršs (tas nozīmē "dzīvot", "palikt", "palikt mājās”), bet patiesība ir dziļa, jo tā ir kristīgās ticības būtība. Tiek runāts par kopīgu dzīvi starp Tēvu, Dēlu… un visiem tiem, kas pieder Dēlam (kas apliecina, "ka Jēzus ir Dieva Dēls" (4:15)). Ieklausieties – mēs Dievā un Dievs mūsos.
Vēlreiz atkārtoju, ka to ir viegli pateikt, bet tas reizēm ir grūti uztverams. Tāpēc arī Jānis iesaka skatīties tur, kur šī mīlestība ir visspilgtāk ieraugāma. Tā tas ir un būs vienmēr, kad mēs skatāmies uz krustu (4:9-11).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mīlestības un patiesības izaicinājums

(1Jņ 3:16-4:6) Mīlestību mēs esam iepazinuši no tā, ka viņš savu dzīvību par mums ir atdevis. Arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem. Ja kādam šajā pasaulē ir pārticība un viņš redz savu brāli trūkumā un noslēdz tam savu sirdi, kā lai viņā paliek Dieva mīlestība? Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem un ar mēli, bet ar darbiem un patiesību! Un tā mēs zināsim, ka esam no patiesības: iedrošināsim viņa priekšā savu sirdi! Un, pat ja mūsu sirds mūs apsūdz, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, un viņš zina visu. Mīļotie, ja jau mūs neapsūdz sirds, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Ja mēs ko lūdzam, tad saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam tīkams. Viņa bauslis ir, lai mēs ticam viņa Dēla Jēzus Kristus vārdā un mīlam viens otru, kā viņš mums ir pavēlējis. Bet, kas viņa baušļus tur, tas paliek viņā un viņš tanī. No tā mēs zinām, ka viņš paliek mūsos, no Gara, ko viņš mums ir devis.
Mīļotie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet, vai tie ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. Tā pazīsiet Dieva Garu: katrs gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un katrs gars, kas neapliecina Jēzu, nav no Dieva, bet tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks, un tas jau tagad ir pasaulē. Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē. Tie ir no pasaules, tādēļ tie runā pasaulīgi, un pasaule viņos klausās. Mēs esam no Dieva, un, kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs. Tā mēs pazīstam patiesības garu un maldu garu.

Viens no maniem mīļākajiem Vecās Derības stāstiem ir atrodams 2.Ķēniņu grāmatas 6.nodaļā. Tur tiek aprakstītas nepārtrauktas saķeršanās un dažkārt pat atklāta karadarbība starp Israēlu (Dieva tautas daļu – ziemeļu valsti) un Sīriju, tās ziemeļu kaimiņu. Sīrijas ķēniņš bija atklājis, ka visi viņa plāni un apsvērumi tiek atklāti Israēla ķēniņam, jo Israēlā dzīvojošajam pravietim Elīšam ir pieejamas slepenas zināšanas par šo visu. Tāpēc Sīrijas ķēniņš sūta savu armiju, lai izsekotu Elīšu un saņemtu viņu gūstā. 
Nākamajā dienā Elīša kalps ierauga, ka visapkārt viņu ciematam ir karaspēks ar zirgiem un ratiem. Viņš panikā skrien atpakaļ pie pravieša. Ko nu lai mēs darām? Un Elīša atbilde ir tā, kas man šajā stāstā patīk visvairāk. “Nebaidies!" pravietis saka. "Ar mums ir vairāk karavīru nekā viņiem.” 
Ko viņš ar to domā?
Tad pravietis Elīša lūdz, lai Dievs atver jaunietim acis. Un puisis ierauga realitāti – ciemats ir pilns ar ugunīgiem zirgiem un uguns ratiem visapkārt Elīšam. No tā brīža stāsts, protams, iegūst pavisam citu pavērsienu.

Šī atklāsmes sajūta, ka spēki, kas ir kopā ar mums, ir varenāki nekā spēki otrā pusē (neskatoties uz sākotnējo šķietamību), Svētajos Rakstos parādās atkal un atkal, un tas, ko Jānis šeit saka, ir vēl viens šāds piemērs.
Protams, vienmēr ir vajadzīga 'ticība', lai ieraudzītu un iepazītu šo realitāti. Līdzīgi kā apustulim Pēterim, mēģinot staigāt pa ūdeni, ir tik viegli sākt šaubīties, un tad mēs nonākam nepatikšanās. Bet, kā šeit Jānis saka (1Jņ 4:4), "lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē".

Jānis jau ir brīdinājis mūs, ka nedrīkstam mīlēt “pasauli” (Jānis ar “pasauli” domā visu grēcīgo šajā pasaulē). Taču galvenais, ko mums vajadzētu aptvert – cik patiesībā spēcīga ir Dieva klātbūtne ar mums, kas dod mums vajadzīgo spēku uzvarēt.

Kas ir šī cīņa un kāpēc mums ir vajadzīgs šis iedrošinājums?
Ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuriem Jānis raksta, draud briesmas. Viņi labākajā gadījumā ir pamatīgi apjukuši, bet sliktākajā gadījumā - ir novirzījušies no īstā ticības kursa, jo visapkārt virmo dažādas idejas, dažādi apgalvojumi, dažādi iespējamie pravieši ar saviem dažādajiem pareģojumiem utt. Salīdzinoši mēs tik maz zinām par pirmo gadsimtu, un diez vai varam pateikt, kas tieši tajā laikā notika. Taču no mājieniem šajā un citos tā laika rakstu fragmentos mēs varam nojaust pietiekami daudz, lai saprastu, ko varēja redzēt Jāņa lasītāji, kad viņi, līdzīgi kā Elīša kalps, kādu rītu iznāca no savas mājas un ar šausmām raudzījās uz to, kas tur stāvēja pret viņiem.

Tad vēl – nopietnais jautājums par 'viltus praviešiem'. Kā tas viegli saprotams, viltus praviešu problēma ir tā, ka tos grūti atšķirt no patiesajiem (vismaz no pirmā acu uzmetiena). Viņi šķiet dievbijīgi; viņi šķiet saprātīgi; viņi apgalvo, ka viņiem ir vārds no Dieva (un kas gan mēs esam, lai nepiekristu?).
Taču Jānis zina (kā bija brīdinājis pats Jēzus!), ka ne visi, kas uzdodas par praviešiem, patiesībā ir pravieši.

Kā Tu to vari atpazīt? Kā Tu vari “pārbaudīt garus” (lietojot Jāņa izteikumu)?
Atbilde var Tevi neiepriecināt. Tev būs uzmanīgi jāieklausās, jāpārdomā un jāizvērtē tas, ko dzirdi. Maz ticams, ka kādi viltus pravieši nāks klajā ar tiešiem lāstiem pret Jēzu vai acīmredzami absurdu mācību par Viņu. Tas būtu pārāk vienkārši un uzreiz skaidrs.

Labā ziņa ir tā, ka ieklausoties, Tu varēsi pamanīt kādu specifisku trūkumu viltus praviešu mācībā. Viņi īsti netic, ka Jēzus Mesija ir nācis miesā (tas ir kritērijs, ko Jānis piedāvā 4.nodaļas 2. pantā).
Mēs nevaram būt absolūti droši, taču vismaz viens no vēsturiskiem atkrišanas atzariem draudzē, ko sāka dēvēt par "gnosticismu" (reliģijas paveids, kas specializējās slepenās "zināšanās" –gnosis), uzskatīja un mācīja, ka, iegūstot 'īpašās' zināšanas, var pilnībā izbēgt no fiziskās pasaules un ieiet tīra gara valstībā.

Cilvēkiem, kas pieņēma šo mācību, kādu laiku tā varēja izklausīties līdzīgi īstajai kristīgajai vēstij. Taču ir viena būtiska detaļa – tika pilnībā noliegts, ka Jēzus, Mesija, patiešām būtu nācis "miesā". Viņi domāja, ka Jēzus noteikti bija tikai kaut kāda veida garīga būtne (Viņš taču nevarēja apdraudēt savu garīgo identitāti, ja Viņam būtu kaut kas kopīgs ar “miesu" – nešķīsto, netīro, fizisko būtni, kurai vajadzētu ēst un dzert, apmeklēt tualeti…).

Tāpēc, kad viņi runāja par "Jēzu", tas nebija īstais Jēzus, uz kuru viņi atsaucās. Tas bija kāds, kurš tikai "šķita" tāds pats cilvēks kā mēs visi. Viņi izdomāja stāstus par to, ka Viņš patiesībā nemira, jo visu laiku nebija īsts, miesīgs cilvēks. Viņš bija garīga būtne, kas nāca, lai atklātu citiem, cilvēkiem, kuros jau bija tāda paša "gara" dzirksts, ka arī viņi ir "garīgi" un ka, sekojot Jēzus ceļam, viņi var izkļūt no šīs pasaules. Mūsdienās ir daudzas reliģiskās kustības (tostarp pat dažas lielas konfesijas), kas līdzīgi noliedz, ka Jēzus patiesībā būtu varējis būt parasts "miesīgs" cilvēks un nomirt nežēlīgā nāvē.

Tātad, kā jau teicu, šī vēsts varētu izklausīties gluži kā īsta, bet kaut kur mācībā ir paslēpts kaut kas radikāli atšķirīgs. Ticība tam, ka Jēzus, Mesija, ir nācis miesā, ir izšķirošais jautājums/pārbaudījums. Galu galā tā nav kāda papildu mācība, kas pievienota kristīgajai vēstij. Kā apustulis Jānis rakstīja savā evaņģēlijā, tā ir galvenā atziņa.
“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ 1:14) – atņemiet šo atziņu, un patiesa kristīgā ticība sabrūk. Tāpēc ikviena mācība, kas noliedz, ka Jēzus ir nācis miesā, ir "antikrista gars” (kā Jānis to nosauc).

Šie jautājumi ir dzīvi un aktīvi arī mūsu dienās. Ir tik daudzi cilvēki, kas izteikuši noraidījumu par inkarnāciju, par to, ka Dievs patiešām ir kļuvis cilvēks. Tā joprojām ir milzīga problēma, kā tas vienmēr ir bijis... 

Reizēm viss, ko kristietis var darīt, saskaroties ar šādām mācībām, ir turēties pie vienkārša un skaidra apgalvojuma, ka (ciktāl mēs varam saprast) vārda "Dievs" nozīme/atklāsme patiesībā ir definēta Jēzū, kurš (kā mēs ticam) nāca no šī Dieva un kļuva miesa mūsu vidū. Atņemiet šo patiesību, un mēs vienkārši vairs nezinām, kas ir Dievs. Tāpēc mums ir pienākums apgalvot, lai arī tas izklausās skarbi, ka katrs "kas pazīst Dievu, tas dzird mūs, kas nav no Dieva, tas nedzird mūs” (1Jņ 4:6). 
Nav šaubu, ka mūsu dienās šāds apgalvojums izklausās augstprātīgs. Taču apustulis Jānis to tā nedomā. Viņš to izsaka asi un kodolīgi. Visa viņa vēstule (kā mēs redzam pašās tās beigās) ir par turēšanos pie patiesā Dieva un visa cita noraidīšanu. Un veids, kā mēs pazīstam patieso Dievu, ir caur Jēzu. To nav iespējams apiet vai realizēt kaut kā savādāk. 

Tāpēc Jānis nomierina savus klausītājus, līdzīgi kā pravietis Elīša mierināja savu kalpu. Ja patiesais Dievs patiešām ir mūsu dzīvības avots, tad mēs jau esam uzvarējuši! Tas, kas ir mūsos, ir lielāks par to, kas ir pasaulē. Iespējams, tas tā neizskatās vienmēr, bet tieši šeit sāk darboties ticība. Ticība, ka dzīvais Dievs patiešām Jēzū ir pieņēmis miesu, mūsu miesu. Kad šī vēsts skan Baznīcā, tas nozīmē, ka patiesības gars darbojas.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No Dieva dzimis...

(1Jņ 3:1-10) Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam. Pasaule mūs neatzīst, tādēļ ka tā nav atzinusi viņu. Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Zinām, ka tad, kad tas atklāsies, mēs būsim līdzīgi viņam, mēs redzēsim viņu tādu, kāds viņš ir. Bet katrs, kam ir šī cerība uz viņu, šķīsta sevi, tāpat kā viņš ir šķīsts. Katrs, kas grēko, pārkāpj likumu, jo grēks ir nelikumība. Un jūs zināt, ka viņš parādījās, lai paņemtu prom grēkus, un viņā nav grēka. Ikviens, kas paliek viņā, negrēko, bet, kas grēko, nav viņu nedz redzējis, nedz pazinis. Bērniņi, lai neviens jūs nemaldina: kas dara taisnību, ir taisns, tāpat kā viņš ir taisns. Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko jau no paša sākuma, un Dieva Dēls tādēļ ir parādījies, lai izjauktu velna darbus. Ikviens, kas dzimis no Dieva, nedara grēku, jo Dieva sēkla paliek viņā; un viņš nevar grēkot, jo ir no Dieva dzimis. Tā top redzami Dieva bērni un velna bērni – katrs, kas nedara taisnību, nav no Dieva; tāpat arī tas, kas nemīl savu brāli. 

Ir stāsti par cilvēkiem, kuri ir bijuši akli, bet pēc tam atgūst redzes iespēju. Viens no ievērojamākajiem, protams, ir atrodams Jāņa evaņģēlija 9. nodaļā, kur Jēzus dziedina cilvēku, kurš bija dzimis akls.
Taču arī mūsdienās ir daudz šādu stāstu. Viens no tiem, ko es lasīju pavisam nesen, bija par vīrieti, kurš kļuvis akls savā bērnībā. Pēc tam viņš apprecējās un viņam bija bērni. Viņi visi viņu redzēja, bet viņš nekad nebija tos redzējis. Tad kādu dienu, pateicoties medicīnas atklājumiem, operācija bija veiksmīga, un viņš beidzot varēja redzēt. Kāds pārsteidzošs mirklis! Sastapties aci pret aci ar cilvēkiem, kurus viņš bija mīlējis, bet nekad nebija redzējis. 

Acu kontakts ir kaut kas īpašs. Cilvēki, kuri pavada daudz laika, skatoties viens uz otru, dažkārt kļūst līdzīgi cits citam. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņi instinktīvi kopē viens otra sejas izteiksmi, līdz viņu muskuļi un audi sāk tam pielāgoties. 

Ja mēs sakām, ka mīlam Jēzu, tad mūsu visdziļākajām ilgām vajadzētu būt beidzot sastapties ar Viņu, ieraudzīt Viņa smaidu, ieraudzīt Viņa sejas izteiksmi, sākt iepazīt Viņu pavisam jaunā veidā.
Un tas ir tas, kas Jāņa 1.vēstulē (3:2) ir apsolīts. "Vēl nav atklājies, kas mēs būsim,” saka Jānis, "Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir".
Viss, ko Jānis raksta visā savā vēstulē, balstās uz šo apsolījumu. Atņemiet to, un zudīs visa jēga. 

Tātad, ko mēs nezinām par savu nākotnes stāvokli?
Domāt par augšāmcelšanos jeb par visu Dieva Jauno pasauli, kurā notiks mūsu augšāmcelšanās, ir ļoti grūti. Mēs varam teikt, ka tā nav gluži tāda vai drīzāk tāda… Mēs zinām, ka, tāpēc kā pašreizējā pasaule ir Dieva radīta, tā nākamā būs tāda pati, tikai vēl labāka: bez bojāejas, sabrukuma, nāves, netaisnības, slimībām un bēdām. Tur nebūs asaru. Nebūs kapsētu. Nebūs dzeloņstiepļu. Bet... kādi būsim mēs?
Iespējams, mums vajadzētu teikt: tādi, kādi esam, tikai daudz labāki. Fiziski skaistāki, bet ne pakļauti slimībām vai nāvei. Spējīgi svinēt Dieva Valstības priekus, bet vairs netiksim vilināti kaut ko ļaunprātīgi izmantot vai iekārot. 

Es ticu, ka tas viss ir taisnība. Bet daudz svarīgāk ir teikt: mēs būsim kā Jēzus. Padomājiet par augšāmcēlušos Jēzu: tas pats, tomēr dīvainā kārtā atšķirīgs (kāpēc mācekļi gribēja Viņam jautāt: "Kas tu esi?" Jņ 21:12). Jēzus bija izgājis cauri nāvei un joprojām nesa naglu rētas, tomēr Viņš vairs negrasījās mirt. Šķita, ka Viņš pieder abām pasaulēm – gan debesīm, gan zemei – vienlaicīgi. Tāda būs Jaunajā pasaule, jo tad debesis un zeme būs pilnībā un uz visiem laikiem apvienojušās. Bet man ir aizdomas, ka tas ir tikai sākums. Es domāju, ka tad, kad tas notiks, realitāte attiecībā pret šiem (uz minējumiem balstītajiem) izteikumiem būs apmēram tāda pati, kāda ir ceļa norādījuma zīme attiecībā pret to, kas reāli sagaidāms aiz ceļa līkuma.
Reālais augšāmcēlušais Jēzus, kad Viņš mūs satiks, tālu aizēnos visus priekšstatus, ko mēs par Viņu varētu būt izveidojuši iepriekš. Kad mūsu aklums būs izārstēts, mēs skatīsimies un raudzīsimies uz seju, caur kuru Dievs mūs ir tik ļoti mīlējis. Un, iespējams, - iespējams, ka tas ir tas, ko Jānis saka, - iespējams, ka Viņa skatiens pārvērtīs mūsu sejas. Varbūt mēs sāksim kopēt Viņa izteicienus...  

Kāda ir visu šo spekulāciju jēga? 
Pavisam vienkārši: mums sev pastāvīgi jāatgādina, ka mūs gaida krāšņa nākotne. Protams, mums nevajag aizmirst, ka arī tagadne ir jauka, jo tieši šajā tagadnē Jēzus aicina mūs iepazīt Dievu un Viņa Jaunā Laika dzīvesveidu. Jau ar to vien pietiek, lai mums atklātu - cik ļoti Dievs mūs mīl (3:1). Ja Jēzus ir Dieva dēls, tad Dieva mīlestība Jēzū ir padarījusi arī mūs par Viņa bērniem, Viņa dēliem un meitām. Un, ja tas ir tikai sākums, kas zina, kāds būs turpinājums. 

Pirms mēs nonākam pie šīs nākotnes cerības pozitīvās ietekmes, mums ir jāsastopas aci pret aci ar negatīvo pusi. Patiesībā man vajadzēja rakstīt "ar to, kas mums šķiet negatīvs", lai gan patiesībā tas ir ārkārtīgi pozitīvs. Ko es ar to domāju?

Ja mums ir šāda nākotnes cerība, mums tagadnē ir jāpieliek visas pūles, lai mēs būtu gatavi tam, kas mūs sagaida. Tas ir diezgan liels izaicinājums, taču tam ir jēga.
Ja Tev ir paredzēts tikties ar kādu ļoti svarīgu personu no citas valsts, Tev varētu šķist, ka ir vērts pielikt pūles, lai iepriekš iemācītos vismaz nedaudz vārdus viņa valodā. Ja gatavojies tikties ar topošo darba devēju, Tu vēlies būt pārliecināts, ka esi iemācījies un pietiekami daudz uzzinājis par šo uzņēmumu, lai radītu pareizo iespaidu. Un, ja Tu dodies uz tikšanos ar pašu Jēzu… 

Tu gribētu būt “šķīsts” (tīrs). Bet kā tas ir iespejams?
Jānis savā vēstulē (3:4-10) izsaka izaicinājumu, kas mums šķiet ļoti satraucošs. Ikviens, kas paliek Viņā, neturpina grēkot! Ko tas nozīmē?
Jānis to pasaka skaidri, un mēs nevaram no tā izvairīties. Sekošana Jēzum, "palikšana Viņā" (viens no regulāriem Jāņa izteicieniem, kas norāda uz piederību Viņam), nozīmē pārveidotu raksturu. Jānis, protams, zina, ka kristieši laiku pa laikam joprojām grēko. Šeit viņš runā par jaunu dzīves virzienu. "Turpināt grēkot” tas ir kā parastais (vecais!) dzīvesveids. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai izvairītos no visa veida grēkiem (lai gan mums noteikti neizdosies). Tad neveiksmes ir kā izņēmums dzīves veidā, kurā grēks vairs nenosaka galveno toni. Tas ir kā mēs spēlētu citu/jaunu skaņdarbu, un pat ja mūsu pirksti reizēm paslīd un nospēlē dažas nepareizas notis, notis, kas pieder pie tās mūzikas, kuru mēs spēlējām agrāk, tas nenozīmē, ka mēs atgriežamies, lai atkal spēlētu to veco mūziku no jauna.

Nav pārsteidzoši, ka Jānis raksta, lai mēs neļaujam nevienam sevi maldināt. Diemžēl ir bijuši daudzi un arī šodien ir daudzi, kas māca, ka grēkot ir pilnīgi normāli. Tas tā nav. Turpināt dzīvot tā, it kā nekādas pārmaiņas dzīvē nebūtu vajadzīgas, nozīmē parādīt/atklāt kura pusē Tu esi (un tā nav Dieva puse!). Dievs, kā Jānis raksta (3:1-2), ir padarījis mūs par saviem bērniem pavisam jaunā veidā, un tas, ka esam Dieva bērni, nozīmē, ka mūsu jaunais “es", mūsu jaunais īstais “es”, nevēlas un nevarēs grēkot ierasti, it kā nekas nebūtu noticis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Apustuļu misija ... un kalpošanas nosacījumi

(Jņ 20:19-31) Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
[…]
Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. 

(2.Tim.2:1-7) Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. 

Kad pabeidzu vidusskolu, es iestājos Rīgas Tehniskajā Universitātē (toreiz Politehniskais Institūts). Kopmītnēs es dzīvoju kopā ar kādu puisi no Liepājas. Es uzskatu, ka mēs iepazinām viens otru ļoti labi, kā tas notiek, ja jūs dzīvojat, mācaties un arī guļat vienā un tajā pašā telpā, ja kopā dzerat kafiju un satiekaties ar cilvēkiem, ka kopā uztraucaties par gaidāmo eksāmenu, ja kopā pārrunājat un sapņojat par nākotni… 
Es baidos pat iedomāties, ko tik viņš varētu pastāstīt par mani (!)… Protams, arī man krājumā ir daži labi stāsti par viņu :)
Bet viena lieta, ko mēs pamanījām viens par otru: mēs abi, savā ziņā, bijām meistari atlikt kādu nepatīkamu vai grūtu uzdevumu. Es vienmēr zināju, kad viņam bija kāds tiešām grūts mājasdarbs – viņš sāka sakārtot savu rakstāmgaldu, pārkārtot savu ierakstu kolekciju, vai sāka pat slaucīt grīdu. Noderēja jebkas, lai tikai atliktu un atkal atliktu to brīdi, kad vajadzēs koncentrēties radošās domas un zināšanu pielietojumam rakstiskā formā (vienkāršā valodā – izpildīt mājasdarbu).

Lielākā daļa no mums, dzīvē saskaroties ar uzdevumiem, kuri nebūs viegli, cenšamies atrast veidus kā izvairīties, lai gan mēs zinām, ka nevarēsim tos atlikt mūžīgi. 

Pirms atgriežamies pie šodienas evaņģēlija fragmenta, pārdomāsim apustuļa Pāvila brīdinājumu Timotejam. Viņš ierosina nepieļaut šādu izvairīšanās taktiku tad, kad runa ir par pašu svarīgāko jautājumu un izaicinājumu – sastopoties ar sociālu un politisku pretestību (pat noliegumu!), turpināt liecināt par Jēzus evaņģēliju.
Timotejam ir jābūt gatavam paveikt savu daļu šajā misijā, par spīti pat iespējamām ciešanām, kā vienam no Jaunā Valdnieka (Jēzus!) labajiem un uzticamajiem karavīriem.
Apustulis Pāvils izmanto visiem zināmu (tajā laikā) piemēru no Romas impērijas ikdienas – tajā brīdī, kad romiešu karavīri stāv jums blakus ar draudiem sodīt, ja jūs nepakļausieties norādījumiem, jums ir pilnīgi skaidrs, ka esat pakļauti ķeizaram.

Valdnieka Jēzus karavīri, protams, ir ar pilnīgi atšķirīgu misiju un darbojas ar pilnīgi savādākiem nosacījumiem.
Pati lielākā atšķirība šķiet ir tā, ka Cēzara karavīri atkal un atkal radīja ciešanas citiem, bet Jēzus karaspēks ir gatavs uzņemties grūtības un pat ciešanas, tā parādot savu lojalitāti pret krustā sisto Kungu. Tomēr arī viņiem, tāpat kā Cēzara vīriem, ir jābūt gataviem izpildīt rīkojumam uzreiz, bez apstāšanās, bez garām pārdomām, bez izvairīšanās stratēģijas… 

Pāvils izmanto trīs viens otru papildinošus piemērus (4-6.p), lai atklātu, ko viņš īsti ar to domā.

Viņš sāk (kas nav pārsteigums, jo viņš jau ir nosaucis kristiešus kā "Valdnieka Jēzus karavīrus") ar piemēru no armijas dzīves.
Ja karavīrs grib izpatikt savam komandējošajam virsniekam, lai saņemtu labāku samaksu vai paaugstinājumu dienestā, viņš koncentrēsies uz militāro uzdevumu labāku pildīšanu. Viņš tādā gadījumā nedrīkst pat domāt tērēt laiku iekļaujoties vietējās sabiedrības dzīvē un priekos, it kā viņš joprojām būtu civilists. Viņa dzīvi tagad nosaka disciplīna un paklausība konkrētiem rīkojumiem, kas ir vērsti uz konkrētu militāru mērķu sasniegšanu. Un karavīrs nedrīkst būt aizņemts ar kaut ko citu.
Tādā pašā veidā jauniesauktais kristietis ierauts konfrontācijas konfliktā ar pasaulīgumu (kas izturas galēji naidīgi pret evaņģēliju), nedrīkst meklēt vieglākās pretestības ceļu, kas varbūt sniedz zināmu ilūziju par ‘mierīgu un bezrūpīgu’ dzīvi šajā mirklī, bet ir absolūtā pretstatā evaņģēlija aicinājumam. 

Otrs piemērs (ko bieži apustulis Pāvils izmanto) ir no sporta spēlēm.
Sporta spēles bija populāras visā romiešu pasaulē un bieži tika rīkotas saistībā ar lielākajiem reliģiskajiem vai impērijas svētkiem. Ja jūs vēlaties piedalīties kādās sporta sacensībās, tad ir jāņem vērā noteikumi, kas ir jāievēro. Jūs varat darīt tikai to, ko sacensību oficiālās amatpersonas jums atļauj.
Piemēram, jums jāskrien pa iepriekš iezīmētu trasi un nav atļauts pagriezienos ‘skriet pa taisno', jūsu diskam vai šķēpam ir jābūt ar pareizu svaru un formu un tā tālāk. 
Tieši tāpat ir lietas, kuras ir jāievēro, vai nav jādara, ja jūs esat kristietis (apustulis Pāvils sīkāk dažas no problēmām pārrunās šīs vēstules turpinājumā).
Bet šajā brīdī viņš galvenokārt koncentrējas uz pamatprincipu: nemeklējiet vieglāko izeju! necenšaties meklēt nepilnības Dieva Vārdā, neizmantojat attaisnojumus, lai šķietami iegūtu priekšrocības sev (patiesībā tā ir krāpšanās).
Ir cilvēki, kuri iedomājas, ka ja jau viņi tagad ir kristieši, tad drīkst meklēt jebkuru vieglāko ceļu caur dzīves grūtībām un izaicinājumiem. 
Pāvils to uzskata par nepieņemamu tādā pašā veidā, kā sportists, kurš ir ilgi un grūti trenējies, nosodītu kādu, kurš bez piepūles, bez gariem un grūtiem treniņiem, ir ielavījies stadionā un pieskrējis pie finiša līnijas tagad pretendē uz uzvaru bez piedalīšanās visā distancē. 

Trešais piemērs ir no lauksaimniecības.
Bieži vien, gan senajā, gan modernajā pasaulē, galvenie darbu darītāji lauku saimniecībā ir strādnieki, bet saimnieks ir darba rezultāta un ražas īpašnieks. Un lielākajā daļā gadījumu strādnieki nesaņemtu vairāk kā tikai nelielu daļu no tā visa.
Apustulis Pāvils aicina uz sava veida dabas likuma ievērošanu, uz universālu tautas gudrību: tas, kurš dara darbu ir pelnījis pirmo daļu no produkcijas. 
Tas, ko Pāvils ar to vēlas teikt, ir skaidrs.
Esat uzmanīgi – nedomājat iesaistīties kristīgajā dzīvē, nesākat sevi saukt par kristieti, ar šāda klātneesoša saimnieka attieksmi, sagaidot kādu ieguvumu bez tiešas piedalīšanās veicot savu darba daļu.
Tātad, ja jūs vēlaties saņemt atlīdzību – ķeraties pie darba. 

Un darba būtība ir skaidra – ciešanas/grūtības/izaicinājumi.
Rietumu pasaules kristiešiem bieži ir grūti samierināties ar šādu domu.
Tā kā ilgu laiku Rietumu civilizācijā lielākā daļa, ja ne visi cilvēki, bija praktizējoši kristieši, tad tika pieņemts, ka nekādas sadursmes starp reliģiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem nav un nevar būt.
Pēdējo divsimt gadu laikā, šī aina ir mainījusies.
Cilvēki tagad domā, ka reliģija, garīgums un pestīšana ir katra privāta lieta, un tādējādi viņi iedomājas, ka tas nedrīkst skart sabiedrību, jeb "lai tikai kāds nejustos aizvainots".
Šis attieksmes veids ir aizgājis tik tālu, ka sabiedrība reizēm uzskata par iespējamu būt dusmīga un vajāt kādas reliģijas ticīgos.

Bet apustulim Pāvils un Timotejam kristietības būtība ir sekošana Valdniekam Jēzum Kristum, kas prasa visu spēku, ko vien Viņa dāsnā žēlastība var dot (1.pants).
Jēzus saviem sekotājiem uzticēja kādu uzdevumu (skat. Evaņģēlija lasījumu), kas ir saistīts ar evaņģēlija - Debesu Valstības - pasludināšanu. Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras kristieši mūsdienās – saredzēt kā tas būtu darāms mums šodien.
Tāpēc mums, tāpat kā Timotejam, ir nepieciešams apustuļa Pāvila nopietnais norādījums pārdomāt (7.pants): pārdomā visu atkal un atkal, mēģini izskaidrot to pats sev un citiem, radi diskusiju savā draudzē par to.
Ja mēs to darītu, es ticu, ka Tas Kungs dos mums sapratni. 

Un šī izpratne nāks, ja mēs, līdzīgi kā Timotejs, uzmanīgi pārdomāsim apustulisko mācību un darīsim visu iespējamo, lai tā tiktu nodota tālāk (vienota un neizkropļota) tiem, kas ir ap mums un kas nāks vēl pēc mums (2.pants)
Bažas par nepārtrauktību, par drošu mācības saglabāšanu, dažkārt liek domāt, ka tas ir jādara garlaicīgā, konservatīva tradicionālisma manierē. Tā vien šķiet, ka daudzi domā – vienkārši sakot un atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, paaudzi pēc paaudzes, cilvēki kaut kādā brīnumainā veidā tiks garīgi atdzīvināti un sapratīs ‘evaņģēliju’. (Tā, protams, ir karikatūra.)
Tas evaņģēlijs, kas mums ir jānodod tālāk, ir visrevolucionārākā ziņa kādu vien kāds jebkad ir dzirdējis. 
Evaņģēlija vēsts neskarta un neizkropļota nodošana nenozīmē, ka mums ir jāuztraucas vai tikai nākamā paaudze (kas mūsu skatījumā ir pārāk brīva un spontāna) spēs to saņemt no mums īsti pareizi… un vai tikai viņi pārāk vieglprātīgi neatmetīs kādu viņiem neērtu daļu, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu (bet kas patiesībā ir mainīgais kultūras, izglītības un tradīciju elements) un tā neradīs lielu atkrišanu un nepatikšanās.

Jēzus, uzticot evaņģēlija vēsts tālāk nodošanu saviem mācekļiem, parūpējās par to – Kristus Baznīcai tika dots Svētais Gars, kurš tad arī vada visu šo procesu. Viņš arī mūs aicina būt aizgrābtībā gataviem (neskatoties uz to, ko tas varētu maksāt) sekot radikālajam Dieva Valstības Valdnieka Jēzus Kristus evaņģēlijam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.

Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk