Kā augšāmceltais Kristus atver acis un sirdis

(Lk 24:13-27) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 

Ja līdzībai par pazudušo dēlu ir tiesības tikt sauktai par visizcilāko stāstu, ko Jēzus jebkad ir stāstījis, tad evaņģēlija fragmentam par diviem gājējiem ceļā uz Emavu ir tādas pašas tiesības tikt sauktam par visizcilāko ainu, kādu evaņģēlists Lūka jebkad ir uzgleznojis vārdos.
No drāmas viedokļa tur ir viss. Skumjas, spriedze, neizpratne, pakāpeniska sižeta attīstība; un tad, otrajā daļā, negaidīta rīcība, pārsteidzoša atpazīšana un satraukuma pilns brīdis. Tas ir gan brīnišķīgs, neatkārtojams un savaldzinošs stāsts, gan arī paraugs (Lūka to noteikti apzinājās) ļoti daudz kam no tā, ko nozīmē būt kristietim no tās dienas līdz pat šodienai. Skumjā vilšanās par cilvēku cerību sabrukumu; vēršanās pie kāda, kurš varbūt palīdzēs, bet varbūt ne; atklāsme, ka Rakstos, gluži negaidīti, slēpjas atslēgas, kas var atvērt pašus galvenos noslēpumus un palīdzēt mums atrast patiesību; pēkšņā Jēzus paša atpazīšana (Viņš ir ar mums, Viņš silda mūsu sirdis ar savu patiesību, Viņš parāda mums sevi, kad tiek lauzta maize.!) Tā ir neskaitāmu kristiešu pieredze, un tas arī lielā mērā izskaidro, kas kristietībā ir tāds, kas mūs satver un notur, neraugoties uz visu to, kas pasaulē, Baznīcā un mūsos pašos ir nepilnīgs un pat aplams.

Šis stāsts kopumā bieži un pamatoti tiek lietots kā pārdomu avots, jo īpaši tad, kad cilvēki nonāk grūtībās. Tu vari nest savu problēmu, savas sāpes uz Emavas ceļu kopā ar Kleopu un viņa līdzgaitnieku; Tu vari būt atvērts lūgšanai kopā ar svešinieku, kurš ir gatavs dalīties tajā, kas tevi nomāc; un mācies ieklausīties viņa balsī, kas skaidro, ved uz priekšu un silda sirdi, attiecinot Rakstus uz to, kas notiek. Tu vari mācīties dzīvot šī stāsta ietekmē, un Tu atklāsi, ka tas ir neizsmeļams.

Tas pāris uz ceļa, iespējams, bija vīrs un sieva — Kleops un Marija (skat. Jāņa 19:25; tur minētais “Kleops” visticamāk ir tas pats cilvēks, kas šeit).
Pat vēl pirms sākam meklēt stāstā dziļāku nozīmi, pats tā virspusējais, tiešais saturs jau ir pietiekami spēcīgs. Kleops sākumā droši vien domāja, ka svešinieks ir un paliek svešinieks (bija vajadzīga zināma drosme atklāt, ka viņi abi ir piederējuši pie Jēzus sekotājiem). Katrā ziņā stāsts, ko viņš izstāsta, ir vienkāršs, dziļš un sāpīgs. Viņi bija uzlūkojuši Jēzu kā pravieti, un vēl vairāk nekā pravieti. Dieva spēks bija klātesošs Viņa brīnumos un Viņa mācībā, un viņiem nebija šaubu, ka šis ir Dieva izredzētais vīrs. Viņš bija tas, kurš atpirks Israēlu. Ir skaidrs, ka viņiem tas nozīmēja (kā Lūka visu laiku ir rādījis) tādu kā seno brīnumu atkārtošanos: tāpat kā Israēls pirmajā Pashā bija “atpirkts” no verdzības Ēģiptē, tā viņi cerēja, ka tagad Israēla tauta atkal tiks “atpirkts”. Viņi cerēja, ka Dieva tauta reiz par visām reizēm tiks atbrīvota no pagānu kundzības un būs brīva kalpot Dievam mierā un svētumā.

Tieši tāpēc krusta piedzīvojums bija tik postošs. Jautājums nebija tikai par to, ka Jēzus bija iedvesmojis viņu cerības un tagad bija miris un prom. Tas bija vēl sāpīgāk: ja Jēzus patiešām bija tas, kuram bija jāatpērk Israēls, tad Viņam vajadzēja uzvarēt pagānus, nevis mirt viņu rokās! 
Bet Kleopa neizpratnes pilnais teikums prasa tikai pavisam nelielu pavērsienu, lai kļūtu par agrīnās kristīgās ticības apliecinājumu. Vārdi “Viņu sita krustā — bet mēs cerējām, ka Viņš atpirks Israēlu” drīz vien pārtapa vārdos: “Viņu sita krustā — un tieši tā Viņš Israēlu atpirka.” Un tieši augšāmcelšanās bija tā, kas visu izmainīja.

Taču, pirms viņi varēja sākt saprast, kas patiesībā ir noticis, viņiem bija jātiek sagatavotiem. Viņi, tāpat kā visi pārējie ebreji, bija lasījuši Bībeli no nepareizā gala. Viņi bija to redzējuši kā garu stāstu par to, kā Dievs atpirks Israēlu no ciešanām; bet īstenībā tas bija stāsts par to, kā Dievs atpirks Israēlu caur ciešanām; un īpaši caur tām ciešanām, ko uz sevi uzņemsies Israēla pārstāvis, Mesija. Kad Lūka saka, ka Jēzus viņiem izskaidroja visu, kas Rakstos par Viņu sacīts, tas nenozīmē, ka Jēzus savāca dažus vai pat dažus desmitus atsevišķu un nejauši izraudzītu pantu. Tas nozīmē, ka viss stāsts, no Sākuma grāmatas (1.Mozus gr.) līdz Laiku grāmatām (kas ebreju Bībelē ir pēdējā daļa, jo pravieši bija agrāk), norādīja uz piepildījumu, kuru varēja atrast tikai tad, kad Dieva Svaidītais uzņēma uz sevi Israēla ciešanas un līdz ar to arī pasaules ciešanas, nomira zem to smaguma un augšāmcēlās kā Dieva jaunās radības, Dieva jaunās tautas sākums. Tas bija tas, kam vajadzēja notikt; un tagad tas bija noticis.

Tātad jautājums nebija vienkārši par to, ka viņi nespēja Jēzu atpazīt. (Tā ir ļoti savāda augšāmcelšanās stāstu iezīme — gan Mateja evaņģēlijā (28:17), gan Jāņa evaņģēlijā (20:14; 21:4, 12), gan arī šeit.) Jūdu augšāmcelšanās cerībā nebija nekā tāda, kas liktu sagaidīt šādu notikumu, kā arī šķiet, ka Jēzus miesa, iznākdama no kapa, bija pārvērsta. Tā bija tā pati, un tomēr citāda — noslēpums, ko mēs droši vien nespēsim līdz galam atšķetināt, kamēr paši nekļūsim šīs augšāmceltās dzīvības līdzdalībnieki. Bet tas, ka viņi sākumā nespēja Jēzu atpazīt, ir cieši saistīts ar to, ka viņi nespēja atpazīt tikko notikušos notikumus kā Dieva pestīšanas stāstu. Iespējams, Lūka grib pateikt, ka tagad mēs varam pazīt Jēzu, jeb varam Viņu atpazīt tikai tad, kad iemācāmies ieraudzīt Viņu Dieva, Israēla un pasaules pestīšanas stāsta kontekstā.

Lai tas notiktu, mums jāiemācās lasīt Rakstus; un, lai to iemācītos, mums kā Skolotājs ir vajadzīgs pats augšāmceltais Kungs. Šis Bībeles fragments ir viens no spēcīgākajiem iedrošinājumiem lūgt pēc Jēzus klātbūtnes un vadības ikreiz, kad pētām Bībeli — vienatnē, divatā vai lielākā grupā. Mums jābūt gataviem, ka Viņš norās mūsu muļķīgo un neticīgo Rakstu lasījumu. Un pat galvenais – mums jāiemācās ieklausīties Viņa jaunajā skaidrojumā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Augšāmcelšanās: diena, kas pārrakstīja vēsturi

(Mt 28:1-10) Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: "Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis." Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: "Esiet sveicinātas!" Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: "Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs." 

Lielākā daļa no mums, kas dzīvojam Rietumu pasaulē un esam sasnieguši vismaz 40 gadu vecumu, droši vien atceramies, kur atradāmies tajā brīdī, kad dzirdējām par notikumiem 2001.gada 11.septembrī. Arī daudz cilvēki dažādās pasaules vietās spēs atcerēties, kur viņi bija un ko darīja līdzīgos lielu nacionālu vai starptautisku satricinājumu brīžos.
Daudzi no mums tikpat skaidri atceras arī to precīzo mirkli, kad mūsu dzīvē notika kaut kas pārsteidzošs un ļoti, ļoti labs. Man pašam atmiņā spilgti palicis brīdis, kad pirms vairāk kā trīs gadiem kurjers man pasniedza vēstuli. Kad atvēru aploksni, tur bija dokumenti, kas paziņoja, ka ASV man piešķir reliģiska darbinieka vīzu. Atceros sausuma sajūtu kaklā, kad sagaidīju sievu pārnākam no darba, lai viņai to pavēstītu. Es zināju, ka no šī brīža mūsu dzīve būs citāda. Mūsu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Nav grūti saprast to baiļu un prieka sajaukumu, kas pārņēma sievietes, kuras tajā rītā bija devušās pie kapa. Marks un Lūka paskaidro, ka viņas bija atnesušas smaržvielas, jo apbedīšana bija notikusi pārāk steidzīgi — vēl pirms sabata sākuma piektdienas vakarā — un ķermeni nebija paspēts sagatavot pienācīgā veidā. Matejs vienkārši saka, ka viņas bija atnākušas apskatīt kapu. Šajā stāsta brīdī viņas izskatās vienkārši pēc sērotājām, kuras grib būt tur, pie Jēzus, un klusumā un mierā izjust savas sāpes.

Taču klusumu un mieru viņas nesaņēma. Evaņģēlista Mateja aina pie kapa ir nepārprotami pati dramatiskākā no visiem četriem evaņģēlijiem: zemestrīce, eņģelis, sargi, kas sastinguši kā bez dzīvības, un vēstījums, ka Jēzus dodas uz Galileju. Protams, daži domā, ka Matejs pievienojis dažas no šīm detaļām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Taču ar tikpat lielām tiesībām varētu sacīt, ka pārējie tās vienkārši izlaiduši, jo, stāstot par šādu notikumu, tu negribi, lai cilvēki pasmejas par kādām savādām detaļām un tādēļ atmet pašu notikumu. Matejam, kas pārstāv senas jūdu tradīcijas, kur eņģeļi mēdza parādīties svarīgos Dieva nodomu piepildījuma brīžos, tā nebija problēma.

Bet būtība, protams, ir sekojoša: tas, kas notiek, ir paša Dieva darbs. Dievs, kurš Lielajā Piektdienā šķita klusējam, tagad saka pēdējo vārdu. Viņš atbild uz neizteiktajiem Jēzus sekotāju jautājumiem un arī uz paša Jēzus izteikto jautājumu pie krusta. Un tas, ko Dievs dara, nav tikai kāds ārkārtējs brīnums, pārdabiskas varas parādīšana (pašas varas par sevi dēļ) vai īpaša labvēlība Jēzum. Tas, ko Dievs dara, ir kaut kā jauna sākums — tās jaunās pasaules sākums, kas bija apsolīta jau sen. Vispirms mācekļi tiek sūtīti uz Galileju, bet pēc tam, kā vēl redzēsim, tālāk līdz pat pasaules galam un laikmeta noslēgumam ar vēsti par to, kas ir noticis. Viņu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Lai gan sievietes pie kapa bija satriektas izbaiļu un izbrīna pilnā pārsteigumā, ir pilnīgs pamats domāt, ka viņas to dienu atcerējās visu atlikušo mūžu. Stāsti par šiem mirkļiem bija īstas personiskas atmiņas — tās atkal un atkal tika stāstītas neticīgajiem draugiem un kaimiņiem ar to īpašo balss intonāciju, kas it kā saka: “Es zinu — es pati gandrīz nespēju tam noticēt! Tas joprojām šķiet pilnīgi neticami. Bet viss bija tieši tā.”

Lai gan eņģelis sievietēm saka, ka mācekļiem jādodas uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu, pašas sievietes viņu sastop gandrīz tūlīt, turpat kapa tuvumā. Lūka piemin tikai Jēzus parādīšanos Jeruzālemes apvidū; Matejs un Jānis raksta gan par Jeruzālemi, gan par Galileju. Marka evaņģēlija noslēgums gandrīz noteikti ir pārtrūcis; astoņos pantos, kas mums palikuši, eņģeļi, tāpat kā šeit, vienkārši uzdod sievietēm pateikt mācekļiem, lai tie iet uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu. Bet izšķirošais ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās nav domāta, lai to vienkārši censtos intelektuāli analizēt; nav domāta kā aizrautīga iedvesma jaunam garīgam pārdzīvojumam. Runa ir par Dieva nodomu, kam tagad jāpiepildās. Viņiem ir jāredz Jēzus, bet šī redzēšana nozīmēs kaut ko vairāk. Viņi tiek sūtīti jaunā darbā, jaunā dzīvē, jaunā dzīves veidā, kurā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis, sāks piepildīties.

Mēs šodien nevaram sastapt Jēzu tā, kā sievietes viņu sastapa tajā rītā. Protams, kristīgās ticības un pieredzes būtiska daļa ir pārliecība, ka mēs varam un mums vajag satikt Jēzu garā, un iepazīt Viņu (pielūdzot Viņu un no Viņa mācoties). Šīs personiskās un tuvās attiecības ar dzīvo Kungu ir pašā kristīgas dzīves centrā. Taču mēs ļoti smagi pārprastu Mateju — un ne tikai Mateju, bet arī citus evaņģēlistus — ja domātu, ka viņa stāsts ir tikai spilgts vai simboliski kodēts veids, kā aprakstīt šādu pieredzi. Viņš acīmredzami gribēja rakstīt par kaut ko, kas patiešām bija noticis; par kaut ko, kas ne vien izmainīja sieviešu sirdis, bet arī apgrieza kājām gaisā parasto vēstures ritumu. Šis notikums bija izmainījis pasauli uz visiem laikiem. Tas pasludināja — nevis kā teoriju, bet kā faktu — ka Dieva valstība ir atnākusi, ka Cilvēka Dēls pēc savām ciešanām ir augšāmcēlies, un ka aust ne vien kārtējā diena vai kārtējā nedēļa Israēla un pasaules vēsturē, bet Dieva jaunā laikmeta sākums, kas turpināsies, līdz viss tiks pilnībā sakārtots.

Patiesībā, atņemiet evaņģēlistam Matejam Jēzus augšāmcelšanos, un tas vairs nebūs evaņģēlijs. Krusts ir viņa stāsta kulminācija, bet tas iegūst savu īsto jēgu tikai kā tā cilvēka krusts, kurš pēc tam ir augšāmcelts no miroņiem. Lielās runas evaņģēlijā — Kalna sprediķis un viss pārējais — ir Mateja veids, kā pateikt, ka Jēzus ir jaunais Mozus, bet vēl daudz vairāk nekā tas: Viņš ir Israēla Mesija. Viņš ir tas, kurš visai pasaulei dod jauno bauslību, caur kuru Dieva jaunais veids, kā būt cilvēkiem, ir atklāts pasaulei. Bet tas viss ir patiess tikai tādēļ, ka tas, kurš pasludināja Dieva svētības saviem sekotājiem, tas, kurš izteica Dieva brīdinājumus tiem, kas gāja savus ceļus, un tas, kurš Dieva valstību sludināja līdzībās, tagad ir augšāmceltais Kungs.

Pārdomāsim visu evaņģēliju atkal no jauna. Skatīsimies, kā viena daļa pēc otras atdzīvojas jaunā spēkā, kad tas, par kuru Matejs runā, tagad atklājas kā tas, caur kuru pati nāve ir uzvarēta.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus mirst, bet vainīgais tiek atbrīvots

(Mt 27:11-26) Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 
Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā. 

Viena no dramatiskākajām ainām Čārlza Dikensa darbos ir romāna “Stāsts par divām pilsētām” (A Tale of Two Cities) noslēgumā. Romāna darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, un tā centrālais tēls ir Sidnijs Kartons (Sydney Carton) – cilvēks, kurš savā dzīvē nav paveicis neko īpaši labu, bet gan daudz ko tādu, kas, maigi izsakoties, nav bijis labs. Romāna stāstam tuvojoties kulminācijai, notikumi risinās laikā, kad aristokrāti tiek giljotinēti neaptveramos daudzumos. Un Sidnijs ierauga iespēju piešķirt savai dzīvei jēgu – izdarīt kaut ko patiesi vērtīgu, atstāt savai ģimenei piemiņu, ar kuru tā varētu lepoties. Viņš ieņem kāda franču aristokrāta vietu, kurš tūlīt tiks sodīts ar nāvi. Plāns izdodas – Sidnijs Kartons tiek giljotinēts, tā atbrīvojot otru cilvēku. Kā viņš pats saka, tas ir daudz, daudz labāks darbs, nekā jebkad ko būtu paveicis agrāk.

Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.

Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.

Mēs, kas esam pazīstami ar Evaņģēlija stāstiem, saprotam, ko Matejs vēlas izcelt. Līdz nodaļas beigām viss kļūst pilnīgi nepārprotams arī tiem, kuri šo lasa pirmo reizi. Baraba pārstāv mūs visus. Kad Jēzus mirst, laupītājs tiek atbrīvots (grēcinieki tiek atbrīvoti! mēs visi tiekam atbrīvoti!!!). Galu galā – vai tad Lieldienu stāstam nav jābūt tieši par to?

Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.

Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.

Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.

Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.

Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.

Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad nekas nenotiek – un tomēr Dievs darbojas

(Jņ 11:1-16) Bija kāds nevesels – Lācars no Bētanijas, no ciema, kur dzīvoja Marija un viņas māsa Marta. Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar smaržīgām eļļām un viņa kājas ar saviem matiem žāvējusi. Tās brālis Lācars bija saslimis. Tad māsas lika nodot Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, ir slims.” Jēzus, to dzirdējis, teica: “Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to tiktu pagodināts.” Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru. Kad nu viņš dzirdēja, ka Lācars ir sasirdzis, tad viņš vēl divas dienas uzkavējās tajā vietā, kur bija. Pēc tam viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju!” Mācekļi viņam sacīja: “Rabi, jūdi nupat vēl gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal ej turp!” Jēzus atbildēja: “Vai tad nav divpadsmit stundu dienai? Ja kāds staigā dienā, tas neklūp, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas.” To pateicis, viņš tiem sacīja tālāk: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis, un es dodos, lai viņu pamodinātu.” Viņa mācekļi tam sacīja: “Kungs, ja viņš ir iemidzis, viņš kļūs vesels.” Jēzus gan bija runājis par viņa nāvi, bet tie domāja, ka viņš runā par gulēšanu miegā. Tad Jēzus viņiem sacīja tieši: “Lācars ir nomiris! Es priecājos jūsu dēļ, ka manis tur nebija, lai jūs ticētu. Bet iesim pie viņa!” Tad Toms, saukts Dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: “Ejam arī mēs, lai mirtu kopā ar viņu!” 

Kāpēc nekas nenotiek?
Kad tika noslēgts mans darba līgums ar Latviešu draudzi Indianapolē, mēs sapratām, ka jāpārdod mūsu māja Anglijā. Sakārtojām māju un dārzu, cik labi vien iespējams. Es devos uz Ameriku sākt kalpošanu, bet Dagnija palika, lai nokārtotu pārdošanu. Tika noslēgts līgums ar aģentu, kurš pārliecinoši solīja, ka viss notiks ātri un pat bez viņas klātbūtnes. Tāpēc arī viņa drīz ieradās ASV.
Un tad sākās gaidīšana. Aģents sūtīja atskaites: māju apskata, ir interese, ir pat piedāvājumi. Bet katru reizi kaut kas izjuka. Vienam banka atteica kredītu. Citam šķita, ka par maz guļamistabu. Citam – ka dārzs (kas bija Dagnijas lepnums!) esot pārāk liels. Pagāja mēneši. Pagāja gads. Un tad aģents ierosināja krietni samazināt cenu – tad viņš gan varēšot māju ātri pārdot.

Protams, mēs lūdzām Dievu. Varbūt jāsamazina cena? Varbūt jādara vēl kas cits? Dievs, dod kādu zīmi! Taču šķita, ka nekas nenotiek. Pēc gada mūsos nobrieda pārliecība, ka kaut kas nav kārtībā. Dagnija aizlidoja uz Angliju, noslēdza līgumu ar citu aģentu. Dažu dienu laikā atradās pircējs, kurš tieši tādu māju bija meklējis – ar lielu dārzu un pat vietu vistām. Cenu nesamazinājām. Darījums tika noslēgts. Pircējs bija laimīgs, mēs – atviegloti un pateicīgi.
Taču es neaizmirstu tos mēnešus, kad šķita, ka Dievs klusē. Kad lūdzām un nekas nenotika. Kad nogurums pārvērtās aizkaitinājumā un sev jautājām: vai neesam kļūdījušies? Un tādi stāsti ir daudz, kuriem nav tik skaidra un priecīga atrisinājuma – vismaz vēl ne.

Arī visas pasaules stāsts ir līdzīgs. Mēs lūdzam par taisnību un mieru, par saskaņu starp tautām un cilvēkiem. Un tomēr viss nenotiek tā, kā mēs gribētu.
Bet Dievs ar mums nespēlējas. Par to es esmu pārliecināts. Taču Viņa ceļi nav mūsu ceļi. Viņa laiks nav mūsu laiks.

To spilgti atgādina Jāņa evaņģēlija 11. nodaļa. Kad Jēzus saņēma ziņu no Marijas un Martas – steidzamu saucienu pēc palīdzības –, Viņš vēl divas dienas palika tur, kur bija. Viņš nesteidzās. Nesūtīja vēstījumu, ka ir ceļā. Vienkārši palika. Un Betānijā abas māsas skatījās, kā viņu brālis mirst.

Ko Jēzus darīja? No visa stāsta varam nojaust – Viņš lūdza. Viņš meklēja Tēva gribu. Mācekļi nebija kļūdījušies: Jūdejā Viņu gribēja nomētāt ar akmeņiem. Betānija bija tikai pāris kilometru no Jeruzalemes, un turp doties nozīmēja riskēt.

Šis stāsts nav tikai par Lācaru. Tas ir arī par Jēzu. Nodaļas sākumā mācekļi brīdina Viņu neiet uz Jūdeju. Nodaļas beigās augstais priesteris saka, ka vienam cilvēkam jāmirst par tautu. 

Kad Jēzus pie Lācara kapa pateicas Tēvam par uzklausītu lūgšanu, varam pieņemt, ka Viņš atsaucas uz tām klusajām dienām, kurās Viņš cīnījās lūgšanā. Viņš lūdza par Lācaru, bet arī par Savu ceļu. Par to, ko šis brīnums nozīmēs. Lācara augšāmcelšana kļūs par vienu no iemesliem, kādēļ varas vīri gribēs Viņu novākt no ceļa. Bet tā būs arī zīme – spēcīga liecība par to, kas Viņš ir un kā beigsies Viņa misija.

Gaidīšanas laiks bija būtisks. Jēzus rīkojās nevis tā, kā māsas bija cerējušas, bet daudz vairāk, nekā tās spēja iedomāties.

Vārds “Betānija” nozīmē “nabago nams”. Iespējams, tā patiešām bija vieta, kur aprūpēja trūcīgos un slimos. Jēzus tur bija bijis vairākkārt. Tur Viņš parādīja Savu tuvību tiem, kam bija vajadzīga palīdzība. Un vēlāk Marija izlēja dārgu svaidāmo eļļu pie Viņa kājām, izraisot sašutumu – kāpēc tas nav dots nabagiem? Pārpilnība nabago namā šķiet nepiemērota. Bet Jēzus bieži pārsteidz un apgāž mūsu priekšstatus.

Viņš neieradās tad, kad māsas sauca. Tomēr Viņš atnāca. Viņš runāja par “miegu”, domādams nāvi, un mācekļi to nesaprata. Un Viņš sacīja: kas staigā dienā, tas neklūp; kas staigā tumsā, tas klūp. 
Ko tas nozīmē?
Tikai tad, ja ejam kopā ar Viņu, mēs patiesi redzam, kurp ejam. Ja vadāmies tikai pēc savas izpratnes, mēs klūpam, jo staigājam tumsā. Bet, ja paliekam pie Viņa, pat ja jāpiedzīvo ilgs neizpratnes laiks, mēs beigās nonāksim pareizajā vietā.

Stāsta beigās izskan Toma vārdi: “Iesim arī mēs un mirsim kopā ar Viņu.” Tajos ir uzticība, kaut arī nesaprašana. Viņi vēl nemirs kopā ar Viņu – ne tajā brīdī. Bet tā ir pareizā attieksme.
Ir daudz, ko nesaprotam. Mūsu plāni izjūk. Mūsu lūgšanas šķiet neuzklausītas. Bet, ja ejam kopā ar Jēzu – pat tad, ja ceļš ved nāves ēnā –, mēs ejam gaismā. Ja skrienam paši ar saviem plāniem un ambīcijām, mēs neizbēgami klupsim.

Tādēļ, kad Tev šķiet, ka nekas nenotiek, iespējams, Dievs tieši tad dara vislielāko un labāko darbu. Un Viņa laiks – kaut arī mums nesaprotams – ir īstais ceļš uz gaismu.
  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai ciešanas ir sods? Jēzus izaicinājums mūsu pieņēmumiem

(Jņ 9:1-12) Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. Mācekļi viņam jautāja: “Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Jēzus atbildēja: “Nedz šis ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi. Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis un sacīja: “Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. Tad kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši agrāk ubagojam, sacīja: “Vai šis nav tas, kurš sēž un ubago?” Citi sacīja: “Tas ir viņš.” Citi: “Nē, bet viņam līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: “Es tas esmu.” Tad tie viņam jautāja: “Kā tad tavas acis atvērās?” Viņš atbildēja: “Cilvēks, vārdā Jēzus, sataisīja dubļu piku, uzzieda man uz acīm un sacīja: ej uz Sīloāmu un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un tagad varu redzēt.” Tie viņam jautāja: “Kur viņš ir?” Viņš teica: “Es nezinu.” 

Kad mēs sākām dzīvot Anglijā, mūsu mājai bija nepieciešams pamatīgs remonts. Un es nolēmu, ka pamēģināšu to izdarīt pats saviem spēkiem. Strādājot, es klausījos radio (mana mīļākā stacija bija BBC Radio 2). Atceros, ka reiz kāda raidījuma tēma piesaistīja manu uzmanību. Raidījuma dalībnieki pieminēja notikumu, ka 90to gadu beigās kāds cilvēks bija atlaists no darba viņa ķecerīgo uzskatu dēļ (viņam bija savdabīgs viedoklis par pēcnāves dzīvi). Es sāku klausīties uzmanīgāk. Kas tas bija? Kādu amatu viņš ieņēma? Vai tas bija kāds ievērojams teologs, varbūt pat bīskaps, kas noliedz augšāmcelšanos? 

Nē. Izrādās tas bija bijis futbola treneris. Toreizējais Anglijas nacionālās izlases vadītājs bija publiski paziņojis, ka cilvēki, kuri piedzimst ar fiziskiem traucējumiem vai invaliditāti, tādā veidā tiek sodīti par grēkiem, kurus izdarījuši savā iepriekšējā dzīvē. Šāds uzskats pastāv daļā no hinduisma tradīcijas (lai gan daudzi hinduisti to noraidītu). Ja cilvēks tic karmas likumam – nepārtrauktai cēloņu un seku ķēdei, kas stiepjas no šīs dzīves nākamajā un vēl tālāk –, tad tiek pieņemts, ka vienā dzīvē paveiktais tiek atalgots vai sodīts citā. 

Taču sabiedrība bija sašutusi. Organizācijas, kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības, saprotami bija niknas. Medijos izcēlās vētra. Un drīz vien Anglijas futbola vadība bija lūgusi treneri atkāpties. Pārrunājot šo notikumu, raidījuma dalībnieks jautāja, vai tik tā nav bijusi reliģiska diskriminācija. Tomēr vissmieklīgākais bija tas, ka daži diskusijas dalībnieki, nespējot atšķirt vienu reliģiju no otras un pieņemot, ka jebkura ticība pēcnāves dzīvei ir vienāda, nosauca treneri par “no jauna piedzimušu kristieti”, ar to laikam domājot – cilvēku, kurš reliģiju uztver nopietni. 
Šajā juceklī neviens neatcerējās un nepieminēja, ka Jaunajā Derībā ir teksts, kas tieši skar šo jautājumu – Jāņa evaņģēlija devītā nodaļa (skatīt šodienas lasījumu!). 

Jēzus mācekļi bija jūdu ticīgie. Tāpēc arī viņi, tāpat kā farizeji (skatīt 34. pantu), pieņēma, ka pastāv saikne starp kādā brīdī esošu slimību un iepriekš izdarītu grēku. Šoreiz tikai jautājums ir – kura grēku? Redzot cilvēku, kas piedzimis akls, viņi secina: kāds noteikti ir izdarījis kaut ko nepareizi, un tagad šis ir sods. 

Šāds domāšanas veids mēģina saglabāt pārliecību par Dieva taisnīgumu. Ja pasaulē notiek kas šķietami netaisnīgs, bet mēs ticam Dievam, kas ir visvarens, mīlošs un taisnīgs, tad viens veids, kā atrisināt spriedzi, ir teikt: tas tikai izskatās netaisnīgi, bet patiesībā tā nav. Droši vien kaut kur bijis kāds slepens grēks, kas tagad tiek sodīts. Šāda pārliecība ir ērta, ja pats esi turīgs, paēdis un vesels – ja neviens nevar tevi apsūdzēt kādā slēptā iepriekšējā grēkā. 

Jēzus stingri noraida šādu pasaules skaidrojumu. Pasaule ir savādāka (noslēpumaināka un tumšāka). Un savukārt Dieva varenās, mīlošās taisnības gaisma spīd spožāk, nekā mēs iedomājamies. Taču, lai to saprastu, mums jābūt gataviem pamainīt dažus no saviem iecienītajiem pieņēmumiem un ļaut Dievam tos pārveidot. 

Mums jāpārstāj domāt par pasauli kā par morālu spēļu automātu: iemet monētu (izdari labu vai ļaunu darbu) un saņem attiecīgu atlīdzību vai sodu. Protams, rīcībai ir sekas. Labs darbs bieži nes labu augli, un ļauns darbs bieži rada postu. Taču tas nav automātiski mehānisks likums. Laipnība dažkārt tiek nicināta. Un daži netikumi bieži paliek bez redzama soda. 

Un it īpaši – to nevar attiecināt uz kādu “iepriekšēju dzīvi” vai citu cilvēku grēkiem. Piedzimt aklam nenozīmē, ka tu esi grēkojis, saka Jēzus. Tas nenozīmē arī, ka grēkojuši tavi vecāki. Nē – notiek kas daudz noslēpumaināks un tajā pašā laikā cerīgāks. Šīs pasaules haoss un ciešanas ir izejmateriāls, no kura mīlošais, gudrais un taisnais Dievs veido savu Jauno Radību. 

Kad Jēzus dziedina šo cilvēku, evaņģēlists Jānis vēlas, lai mēs redzētu: tas ir brīdis, kad Dieva patiesība un šīs pasaules dzīve it kā savienojas vienā. “Es esmu pasaules gaisma,” saka Jēzus, atgādinot evaņģēlija ievadu: dzīvība bija Viņā, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsā, un tumsa to nav uzvarējusi. Jāņa evaņģēlijs virza mūsu sirdis un prātus pretī Dieva jaunajai radībai; tā aicina domāt par laiku, kad Dievs visu darīs jaunu. 

Radīšanas sākumā Dievs sastapās ar haosu. Viņš neapstājās, lai to analizētu vai meklētu vainīgos. Viņš radīja gaismu. Un līdz ar gaismu – jaunu pasauli. Tāpat arī šeit Jēzus dara Tā darbus, kas Viņu ir sūtījis. Tuvojas cita tumsa – nakts, kad Jēzus tiks nogalināts un pasaule šķitīs iegrimstam pirmatnējā juceklī. Bet jau tagad Viņš iedibina jauno pasauli – gaismas un dziedināšanas pasauli. Pēc Lielās Piektdienas un Klusās Sestdienas nāks Augšāmcelšanās Rīts – jaunās radības gaisma. 

Jaunā radība vienmēr šķiet mulsinoša. Mūsu evaņģēlijā stāstā cilvēki pat nespēj saprast – vai tas tiešām ir tas pats cilvēks? Arī šodien, kad kāds sastopas ar Jēzus labo vēsti un viņa dzīve tiek pārveidota, cilvēki jautā: vai tas tiešām tā var būt? Vai cilvēks, kurš agrāk meloja un krāpa, var kļūt patiesīgs, godīgs un gudrs? Atbilde ir – jā, tas notiek. 

Tāpat pēc augšāmcelšanās mācekļi jautā: vai tas tiešām ir Jēzus? Atbilde atkal ir – jā. Jaunā radība notiek. Dziedināšana notiek. Dzīves tiek pārveidotas. 

Un tad rodas jautājums (jautājums, ko viņi uzdeva dziedinātajam cilvēkam): kā tas notika? Kā tas notiek? 
Atbilde visā evaņģēlijā ir viena – tas notiek caur Jēzu. 
Un nākamais jautājums ir: kur Viņu var atrast? 
Dziedinātais to vēl nezināja. Taču viss Jāņa evaņģēlijs ir uzrakstīts tādēļ, lai mēs to zinātu.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai tu vienkārši nevarētu apklust un klausīties?

(95. psalms) Nāciet, dziedāsim Kungam, 
uzgavilēsim mūsu glābiņa Klintij!
Nāksim viņa priekšā ar pateicību,
ar slavas dziesmām tam uzgavilēsim –
jo liels Dievs ir Kungs
un liels ķēniņš pār visiem dieviem,
kuram rokā zemes dzīles
un kalnu gali – arī tam,
kuram jūra, un viņš to darinājis,
un sauszemi viņa rokas veidojušas!
Nāciet, nolieksimies, metīsimies ceļos
Kunga, mūsu Radītāja, priekšā,
jo viņš ir mūsu Dievs
un mēs – viņa ganību tauta
un avis, ko viņa roka gana!
Kaut šodien jūs viņam klausītu!
Nenocietiniet sirdis kā pie Merības,
kā todien pie Masas tuksnesī,
kad mani kārdināja jūsu tēvi –
tie mani pārbaudīja, kaut redzēja manus darbus!
Četrdesmit gadus man derdzās šī audze,
un es teicu: tā ir tauta ar aplamām sirdīm,
un tie nevēro manus ceļus! –
Tad es zvērēju savās dusmās:
tie vis neienāks manā miera zemē! 

Viena no spilgtākajām manām pusaudža gadu atmiņām saistās ar Bībeli. Kādu dienu es saņēmu dāvanā Bībeli latviešu valodā tā sauktajā “jaunajā drukā” – tā mēs toreiz dēvējām 1965. gada izdevumu, ko bija laidusi klajā Britu Bībeles biedrība. Tie bija Padomju okupācijas gadi un Latvijā pieejamas bija galvenokārt Glika tulkojuma Bībeles vecajā drukā, ko cilvēki bija saglabājuši no pirmskara laikiem. Reizēm jaunās Bībeles ieveda trimdas latvieši, kas brauca apciemot radiniekus okupētajā dzimtenē.

Es biju patiesi lepns par savu jauno Bībeli. Nevienam citam manam vienaudzim mūsu draudzē tādas nebija. Es to ņēmu līdzi uz katru dievkalpojumu. Kad mācītājs sprediķa laikā nosauca rakstu vietu, no kuras lasīs, es centos ātri uzšķirt attiecīgo nodaļu un sekot līdzi tekstam. Tā kā mācītājs lietoja Glika tulkojumu, man bija interesanti atklāt, ka manā Bībelē atsevišķas vietas skan nedaudz citādi. Tas mani ļoti ieinteresēja. Šodien es domāju, ka šis bērnības piedzīvojums bija viens no tiem klusajiem iemesliem, kas vēlāk palīdzēja man atsaukties aicinājumam kļūt par mācītāju.

Tomēr ir vēl kāds īpatnējs atgadījums no tiem laikiem. Sekojot Bībeles lasījumiem dievkalpojumā, es ievēroju, ka reizēm mācītājs lasījuma gaitā izlaida kādu pantu un pārlēca uz nākamo. Tie, kas vienkārši klausījās, to, iespējams, nemaz nepamanīja. Taču es, sekojot tekstam savā Bībelē, redzēju, ka kaut kas ir izlaists. Un nereti gadījās tā, ka, ja būtu lasīts viss teksts bez pārtraukuma, tas nebūtu pilnīgi saskanējis ar domu, ko mācītājs vēlējās uzsvērt. Iespējams, tieši šī pieredze mani noskaņoja būt piesardzīgam pret sludināšanas metodi, kur vienā sprediķī tiek izmantoti daudzi, savstarpēji nesaistīti Bībeles fragmenti, lēkājot no vienas vietas uz otru, lai ar tiem pamatotu jau iepriekš izveidotu viedokli.

Šodienas lasījuma psalms (Ps 95:) ir viens no šādiem piemēriem. Ļoti bieži, lasot šo psalmu dievkalpojumos, tiek nolasītas tikai psalma pirmās divas daļas. Loģika, kāpēc psalmu lieto šādā veidā, ir tāda: tas ne tikai aicina cilvēkus pievienoties Dieva slavēšanai, bet arī izaicina viņus ieklausīties tajā, ko Dievs vēlas sacīt caur Svēto Rakstu lasījumiem, kas tad parasti seko pēc šī fragmenta nolasīšanas. Tomēr, lietojot tikai pirmās divas daļas, mēs izlaidām to psalma vietu, kur ir atklāts iemesls kāpēc šis aicinājums tiek izteikts. Jo, kamēr pirmās divas daļas runā psalmam ierastajā veidā — no mums uz Dievu (vai drīzāk šajā gadījumā: no dažiem cilvēkiem uz citiem cilvēkiem par Dievu) — pēdējā daļa ir tā, kur Dievs atbild…

Pašas par sevi 95.psalma pirmās divas daļas ir mācību grāmatas cienīgs slavas psalma paraugs. Tās veido aicinājumu pielūgt, kam seko pielūgsmes pamatojums, tad atkal aicinājums un atkal pamatojums. Šīs divas sākuma daļas gan papildina viena otru, gan veido nozīmīgu secību. Psalms sākas ar aicinājumu uz skaļu un dedzīgu Dieva cildināšanu — drīzāk kā klaigāšana un dziedāšana kādā futbola stadionā, nevis kāda baznīcas kora izsmalcinātais un graciozais izpildījums. Šīs gavilējošās cildināšanas pamats ir Kunga varenība kā visvarenam Dievam. Otrā daļa atjauno aicinājumu. Tas ir vēl viens aicinājums uz ārēji skaļu Dieva atzīšanas aktu, taču tagad šis akts ietver pilnīgu nomešanos zemē — drīzāk kā musulmaņu lūgšanā, nevis kā cienīgā puspietupienā ceļos, kas raksturīgs rietumu pasaules dievkalpojumam. Šīs visa ķermeņa noliekšanas/saliekšanas pamats ir bijīga atziņa, ka Kungs ir Dievs pār visu pasauli, ir labvēlīgi noliecies tik zemu, lai būtu mūsu Dievs un vadītu mūs.

Psalms pēc šīm divām daļām varētu pilnīgi labi beigties, un man patīk fantazēt, ka tas tiešām kādu laiku pastāvēja kā slavas psalms, līdz kādu dienu Kungs nogura no visas šīs klaigāšanas un nomešanās zemē, kas pavisam viegli varēja palikt bez jebkādas apņemšanās kalpot Dievam ārpus dievkalpojuma, tāpēc Dievs kādam priesterim vai pravietim deva vēsti, kas atrodama pēdējā daļā. Vēsts sākas tā, it kā kāds cilvēks runātu par Dievu, bet tad pāriet uz runāšanu Dieva vārdā — kas praviešu vēstījumos mēdz notikt. (Uzruna atgriežas pie notikumiem, par kuriem var lasīt, piemēram, 2. Mozus grāmatas 17. nodaļā. Dažas nodaļas iepriekš, 2. Mozus grāmatas 15. nodaļā, Israēlieši ir cildinājuši Dievu ar lielu dedzību, līdzīgu tai, kas skan pirmajās divās šī psalma daļās, taču šī dedzība un nomešanās zemē drīz vien izplēnēja.)

Kā alternatīva šim manas iztēles variantam ir iespējamība, ka visas trīs daļas piederēja šim psalmam jau no paša sākuma un, ka tas pildīja savu vietu pielūgsmē līdzīgi tam, kā tas varētu pildīt vietu kristiešu dievkalpojumos, ja to lietotu pilnībā. Tādā gadījumā templī tas būtu sagatavojis cilvēkus uzklausīt Toras lasījumu.

Vēl viena ironija ir tā, ka tad, kad Jaunā Derība pievēršas šim psalmam (Ebrejiem 3.–4. nodaļā), tā citē pēdējo daļu, nevis pirmās divas. Tāpat kā ebreju tautai senatnē, arī kristīgajai draudzei ir jāmācās neuzticēties pašiem savai pašreklāmai, ja tā nevēlas saņemt Dieva dusmīgu noraidījumu.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Piedzimt no augšienes, jeb kad dzimšanas apliecība nav galvenais

(Jņ 3:1-13) Bija kāds cilvēks starp farizejiem, vārdā Nikodēms, viens no jūdu varasvīriem. Tas atnāca naktī pie Jēzus un viņam sacīja: “Rabi, mēs zinām, ka tu esi Skolotājs, no Dieva nācis. Jo tādas zīmes, kā tu dari, nevar darīt neviens, ja vien Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Patiesi, patiesi es tev saku: ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” Nikodēms viņam sacīja: “Kā var cilvēks piedzimt, vecs būdams? Vai tad var otrreiz ieiet savas mātes miesās un piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi es tev saku: tas, kurš nepiedzimst no ūdens un Gara, nevar ieiet Dieva valstībā! Kas piedzimis no miesas, ir miesa, un, kas piedzimis no Gara, ir gars. Nebrīnies, ka es tev sacīju: “Jums jāpiedzimst no jauna!” Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms viņam jautāja: “Kā tas var notikt?” Jēzus viņam atbildēja: “Tu esi Israēla skolotājs, un tu to nezini? Patiesi, patiesi es tev saku: mēs runājam to, ko zinām, un liecinām to, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja es jums runāju par zemes lietām un jūs neticat – kā jūs ticēsiet tad, kad es runāšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi tas, kas no debesīm nokāpis – Cilvēka Dēls.” 

Es biju pazaudējis savu dzimšanas apliecību.
Tā ir viena no tām lietām, kas mēdz notikt, kad cilvēks pārceļas no vienas mājas uz citu. Un mēs ar sievu bijām pārcēlušies dzīvot no Latvijas uz Angliju. Es ļoti labi zināju, kur dzimšanas apliecība atradās iepriekšējā dzīves vietā. Vai tiešām tā nejauši bija izmesta? Bet man bija aizdomas, ka tā tika nolikta kādā ļoti, ļoti drošā vietā. Tik drošā, ka es to nevarēju atrast.
Bet tagad tā bija nopietna problēma. Es biju pieteicies uz interviju ASV vēstniecībā Londonā, lai saņemtu Vīzu dzīvošanai Amerikā.
Viens no dokumentiem, kurš varētu būt vajadzīgs, bija minēta arī dzimšanas apliecība. Es darbojos zibenīgi – par laimi Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļauj jaunas apliecības izsniegšanu pieteikt caur viņu portālu un arī nosūta dokumentus uz norādīto adresi.
Lai nomierinātu visus lasītājus, piebildīšu – viss beidzās labi.

Taču ir viena lieta, kam dzimšanas apliecība noteikti nav vajadzīga – lai pierādītu, ka piedzimšana vispār ir notikusi. Lūk, es stāvu jūsu priekšā. Dzīvs cilvēks. Tas pats par sevi ir acīmredzams pierādījums, ka esmu piedzimis. Tas, ka reizēm ir nepieciešams oficiāli pierādīt, kad un kur tas notika, patiesībā ir tikai sīkums.
Un tieši šo atziņu kristieši bieži aizmirst, runājot par “jauno piedzimšanu”, par “otro piedzimšanu” vai par “piedzimšanu no augšienes” (vai kā nu dažādas ticīgo grupas to sauc).

Daži cilvēki savu ienākšanu kristīgajā ticībā piedzīvo kā milzīgu, satricinošu notikumu. Ar dramatisku sagatavošanos. Ar nopietnu lēmuma brīdi. Ar mokošu uztraukumu… Un tad – ar spēcīgu atvieglojuma, prieka, sajūsmas, piedošanas un mīlestības vilni. Un tad rodas kārdinājums – un mūsu Rietumu kultūrā ir ticības mācību novirzieni, kas to vēl pastiprina – domāt, ka tieši šis brīdis ir kristīgās dzīves centrs. It kā Dieva mērķis būtu bijis dot cilvēkam vienu īpašu, brīnišķīgu garīgu pārdzīvojumu, ko pēc tam visu mūžu ar siltu sajūtu atcerēties.

Bet tas būtu apmēram tas pats, kas ierāmēt savu dzimšanas apliecību, pakārt to pie sienas un uzstāt, ka tā jāparāda katram, kurš ienāk mājā.

Lielākajā daļā gadījumu svarīgākais nav tas vai spēj pierādīt, ka reiz sen tu piedzimi… un kad un kur tas notika. Svarīgākais ir tas, ka tu esi dzīvs tagad. Un ka tava dzīve dienu no dienas, mirkli pēc mirkļa rāda veselības un apziņas – dzīva cilvēka – pazīmes.

Fiziska piedzimšana bieži ir sāpīga un grūta. Gan bērnam, gan mātei. Taču cilvēks visu mūžu nerunā par to, cik grūti viņš piedzima (ja vien, kāda traģiska iemesla dēļ, šī piedzimšana nav atstājusi paliekošas sekas). Parasti cilvēks vienkārši dzīvo tālāk. Viņš kļūst par to, kas viņš ir.

Tāpēc, kad Jēzus runā ar Nikodēmu par jauno piedzimšanu, un kad evaņģēlists Jānis šo sarunu izceļ kā pirmo no vairākām dziļām tēmām savā evaņģēlijā, mums nevajadzētu domāt, ka tas nozīmē – cik svarīgi ir visu laiku domāt tikai par savu garīgās piedzimšanas brīdi.

Jā, ir svarīgi, ka tas ir noticis. Bez šaubām. Un diemžēl ir daudzi – gan baznīcā, gan ārpus tās –, kuru pašreizējais stāvoklis liek domāt, ka būtu vērts atgriezties pie jautājuma, vai garīga piedzimšana vispār ir notikusi. Taču tur, kur ir dzīvības pazīmes, ir svarīgāk šo dzīvību barot un kopt, nevis atkal un atkal analizēt dzimšanas mirkli.

Patiesībā tas, ko Jēzus saka Nikodēmam, ir daudz asāks izteikums, nekā mēs dažkārt iedomājamies. Jūdaisms, ko pazina gan Nikodēms, gan Jēzus, lielā mērā balstījās piedzimšanā pareizajā ģimenē. Svarīgākais bija būt Ābrahāma bērniem. Bija arī citas lietas, protams, bet tas bija pamats.
Un tagad Jēzus saka: Dievs veido jaunu ģimeni. Un ar parasto piedzimšanu tajā vairs nepietiek. Ir jāpiedzimst no jauna. Jāpiedzimst no augšienes. (Tas pats vārds nozīmē gan “otrreiz”, gan “no augšienes”. Bet uzsvars ir tieši uz “no augšienes”. Iniciatīva paliek Dieva pusē.)

Šī jaunā piedzimšana ir tas pats, par ko jau evaņģēlija stāstā ir runāts iepriekš – par ūdeni un Garu. Par dubulto kristību. Kristību ūdenī, kas ieved redzamajā Jēzus sekotāju kopībā. Un kristību Garā – jauno dzīvību, kas sāk mutuļot cilvēkā no iekšienes kā avots. Tie nav divi konkurējoši ceļi. Tie darbojas kopā.

Agrīnā baznīca nekad nedomāja, ka varētu iztikt bez viena vai otra. Un šeit uzsvars ir ļoti skaidrs: šī divkārtējā kristība, šī jaunā piedzimšana ir nepieciešama piederībai Dieva Valstībai. Pat vairāk – bez tās Dieva Valstību nevar pat ieraudzīt. Ne nojaust. Nemaz nerunājot par ieiešanu tajā.

Tas nozīmē, ka Dieva Valstība tagad ir atvērta ikvienam. Gars ir kustībā kā svaigi spirdzinošs vējš. Un neviens cilvēku veidots rāmis – ne dzimta, ne tauta, ne organizācija, ne mācību sistēma – nespēj to kontrolēt. Jauna loga atvēršana var būt ļoti neērta (īpaši latviešiem, kuri baidās no “caurvēja”). Īpaši tiem, kuri domā, ka viss jau ir sakārtots, marķēts un salikts glītās kaudzītēs.
Taču, ja neesam gatavi uzklausīt šo bīstami izaicinošo vēsti, mēs patiesībā vēl neesam gatavi uzklausīt evaņģēliju.

Jēzus šeit runā arī par jaunu pazīšanas/atzīšanas veidu. Par zināšanām, kas nāk no Dieva, no debesīm. Nikodēmam tas ir pazemojoši – viņš taču ir cienīts skolotājs, bet tagad tiek apgalvots, ka šī pazīšana tiek dota caur Cilvēka Dēlu.
Jēzus ir kā kāpnes starp debesīm un zemi. Un, ja gribam saprast, kā Dievs tagad savieno debesis un zemi, mums ir jāklausās Viņā. Un jāiet kopā ar Viņu pa ceļu, kuru Viņš pats iet.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

No neapmierinātības līdz kārdinājumam: kas īsti mūs kārdina?

(1Moz 3:1-3) Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!”

Runājoša čūska? Tiešām?

Bet atcerēsimies – šis ir stāsts līdzība. Rakstnieces Džūlijas Boldenas (Julia Bolden - luga “Edenhouse”) versijā kārdinātājs nav čūska, bet gan papagailis, un Dieva aizliegums attiecas nevis uz koku, bet uz televīziju. Ādams un Ieva nedrīkst skatīties „labā un ļaunā atziņas” kanālu.
Tad kādu dienu papagailis ielido pa logu. Tas nemitīgi pļāpā pats ar sevi un ar sajūsmu raugās spogulī. Tad uzsauc Ievai: „Televīziju skatīties aizliegts, ja?” (Tas ir britu papagailis – Monty Python papagaiļa pēcnācējs.)
Un tad pienāk brīdis, kad Ieva no virtuves ieiet viesistabā (kur Ādams uz dīvāna nodarbojas ar cienīgu neko nedarīšanu), paņem pulti un pārslēdz televizoru uz aizliegto kanālu. No ekrāna atskan balss, kas mudina viņus pārstāt būt apmierinātiem ar to, kas viņiem ir, un sākt domāt par lielāku māju un vairāk mantām un izklaidēm. Gaisma ekrānā kļūst arvien spožāka, līdz apžilbina viņus…

Iztēloties papagaili par kārdinātāju ir ļoti trāpīgs risinājums. Pirmkārt, papagailis ir radība – gluži kā čūska. 1.Mozus grāmata uzsver kārdinātāja nereliģiozo, šīs pasaules raksturu: tas ir viens no savvaļas dzīvniekiem, ko Dievs ir radījis (pretstatā pieradinātajiem, kā aitas vai govis). 1.Mozus grāmatas 3. nodaļa parāda to, ko jau netieši norādīja 1. nodaļa (skat. 28.p) – Dieva radītās būtnes ne vienmēr tiecās dzīvot tādu dzīvi, kādu Dievs bija iecerējis. Tām bija vajadzīgs cilvēks, kas pār tām īsteno atbildīgu vadību.

Viena no 1.Mozus grāmatas 3. nodaļas stāsta traģēdijām ir tā, ka čūska veiksmīgi apgriež otrādi attiecības starp vadītāju un vadāmo. Cilvēkam bija jāvada radība labuma virzienā, bet tagad daba sāk vadīt cilvēku postoši.

Pēc manām domām, viltība ir tāda īpašība, ko var izmantot gan labam, gan ļaunam mērķim. Gudrs cilvēks pamana briesmas un paslēpjas, bet lētticīgais iet tālāk un cieš (Sal.Pam. 22:3). Čūska savā viltībā izmantoja Ādama un Ievas naivumu.

Tagad – vai Dievs ir vainīgs, ka čūska ir tāda? Dievs acīmredzot tā nedomā, jo Viņa reakcija uz notiekošo nav: „Ak vai, es kļūdījos, piedodiet.” Vecā Derība konsekventi rāda Dievu kā tādu, kas spēj izmantot pat neplānotas un nepareizas rīcības laba mērķa piepildīšanai. Varbūt šeit redzam tam pirmo piemēru. Aizliegums ēst no labā un ļaunā atziņas koka ir pārbaudījums Ādamam un Ievai, un čūska kļūst par šā pārbaudījuma daļu.

Ja viņi izturētu pārbaudījumu un turētos tālāk no koka, iespējams, Dievs vēlāk dotu viņiem šo atziņu citā veidā – tad, kad viņi būtu gatavi, visu zinot un saprotot, turpināt atbildīgi rūpēties par dārzu. Čūskas kārdinājums kļūst par Dieva instrumentu, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārbaudīts. (Latviešu valodā ir dažādi vārdi kārdināšanai, kas grib pazudināt, un pārbaudījumam, kas grib stiprināt, bet gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tiek lietots viens un tas pats vārds.)

Kristīgajā iztēlē (balstoties uz Atklāsmes grāmatas 12:9) kārdinātājs ir sātans, un tas aicina arī čūskas darbībā saskatīt viņa klātbūtni. Tas ir loģisks secinājums, kad sātana tēls jau ir izveidojies, lai gan Vecajā Derībā sātans īsti neparādās kā tumsas valdnieks. Kad Vecā Derība runā par spēku, kas nostājas pret Dievu, tā drīzāk izmanto tēlus – jūras briesmoni, pūķi, čūsku. Šādi čūska parādās, piemēram, Ījaba grāmatā un pravieša Jesajas rakstos.

Tāpat kā Džūlija Boldena ar papagaili var pateikt ko būtisku par kārdinājumu, arī 1.Mozus grāmata ar čūsku pasaka ko svarīgu. Tā nav nejauša radība. Čūska var simbolizēt haosu, nekārtību, apjukumu, neprātu. Bet tā joprojām ir – čūska.

Interesanti ir arī tas, ka Tuvajos Austrumos čūska bija reliģisks simbols. Tāpēc stāsts par čūsku, kas kārdina Ievu, varēja atgādināt par svešajām reliģijām, kas Israēla tautai bieži kļuva par kārdinājumu.

Oskars Vailds lugā 'Lēdijas Vindermeras vēdeklis' ļauj kādam lugas varonim iesaukties: „Es varu pretoties visam, izņemot kārdinājumam.” Ādamam un Ievai, šķiet, pat nebija iespējas noskaidrot, vai tas uz viņiem attiecas. 1.Mozus grāmatas stāsts no viņu radīšanas uzreiz pāriet pie viņu krišanas. Nekāda medusmēneša perioda tur nav.

Čūska savu viltību sāka ar to, ka padarīja Dievu daudz stingrāku un daudz mazāk dāsnu, nekā Viņš patiesībā ir. Ievēro, sākotnējais Bībeles stāsts uzsver Dieva devīgumu… un vienu vienīgu ierobežojumu. Čūska pārvērš visu par aizliegumu.
Varbūt čūska cer cilvēkus tā piemānīt?

Tomēr tas neizdodas tik viegli. Ieva zina, ko Dievs ir teicis. Viņa zina par devīgumu, par aizliegumu un par briesmām. Viņa pat piebilst, ka no koka nedrīkst ne tikai ēst, bet tam pat pieskarties. Kur tad čūskai tomēr izdodas?

Bet beigu beigās Ievu savaldzina piedāvātā iespēja iegūt kaut ko vairāk…
1.Mozus grāmata uzsver kārdinājuma it kā ikdienišķo raksturu. Vai nav tā, ka tieši – vairāk lietu, vairāk iespēju, lielāka māja utt. ir tas, kas mūs kārdina?
Bet tas arī izrādās ir veiksmīgs slazds – Ieva izdarīja izvēli, jo aizmirsa Dieva dāsnumu un noticēja apmelojumam par Dievu.
Kādam Dievam mēs ticam?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību

(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies. 
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.

Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.

Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.

Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.

Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.

Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.

Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.

Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.

Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību. 
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.” 
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.

Lasīt tālāk

Kāpēc pravietim blakus ir jērs?

(Jņ 1:29-34) Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” 

Laikā, kad mēs ar sievu dzīvojām Anglijā, pie mums bieži brauca ciemos draugi. Un gandrīz ar katru no viņiem bija viens kopīgs piedzīvojums – Londonas muzeji. Mēs staigājām pa Britu muzeju, Zinātnes muzeju, Dabas vēstures muzeju, Londonas pilsētas muzeju, ka arī pa daudziem citiem (pat Londonas kanālu muzeju – mazu, nedaudz paslēptu vietiņu kādreizējā ledus glabātavā). Ar laiku man Britu muzejā izveidojās savs maršruts, kurā es draugus varēju vadīt gandrīz kā gids, apstājoties pie nozīmīgākajiem un interesantākajiem eksponātiem. 

Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).

Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara? 
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru. 
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams. 
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts. 
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien? 

Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem. 

Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.

Bet kas ir šī jaunā tauta? Sākotnējā Izceļošanas/Atbrīvošanas stāstā Israēla tauta tiek izglābta no pasaules tumšajiem spēkiem – toreiz tie bija ēģiptieši faraona vadībā. Taču tagad, pēc Jāņa domām, Dieva jērs atņem pasaules grēku. Tas var nozīmēt tikai vienu: Dieva glābšanas darbs iet tālāk par ebrejiem un aptver visu radību. 

Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”. 

Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.

Pašas Jēzus kristības šajā evaņģēlijā nav aprakstītas (tāpat kā nav aprakstītas Pēdējās Vakariņas). Autors acīmredzot pieņem, ka mēs par to jau zinām. Patiesībā visā šajā pirmajā nodaļā viņš rēķinās ar to, ka lasītāji jau ir pazīstami ar kādiem stāstiem par Jēzu. Tas nebūt nenozīmē, ka evaņģēlijs noteikti sarakstīts pēc citiem evaņģēlijiem; šie dažādie stāsti agrīnajā baznīcā bija plaši zināmi jau ilgi pirms tie tika pierakstīti mums zināmajā formā. Taču šeit, un bieži citviet, Jānis patur prātā plašāku ainu, ko mums vajadzētu zināt no citiem avotiem. Viņš to neatkārto, jo vēlas mūsu uzmanību vērst uz konkrēto notikumu dziļāko nozīmi. 

Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu. 

Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23). 

Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas. 

Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā. 
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176). 
Image: Wikimedia Commons, Public Domain. 

Lasīt tālāk

Dieva Dēls ūdenī – ne tā kā mēs gaidījām

(Mt 3:11-17) [Jānis tiem sacīja]: “…Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Zināmā mērā var teikt, ka Jānis bija tikpat pārsteigts kā mēs.

Vai vismaz – kādiem mums pārsteigtiem vajadzētu būt, ja šo Rakstu vietu lasītu, nezinot, kas sekos tālāk. 

Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas. 

Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma. 

Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.

“Viņš nāk! Viņš ir spēcīgāks par mani! Viņš jums dos Dieva vēju un Dieva uguni, ne tikai ūdeni! Viņš visu sakārtos – iztīrīs nekārtību – izslaucīs Dieva klēti tā, ka paliks tikai labie kvieši!” 
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu. 

Un tā vietā nāk Jēzus. 
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība. 

Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus? 

Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi. 

Ko tas dos? 
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji? 

Uz šiem jautājumiem Mateja pilnā atbilde ir: izlasi pārējo stāstu. Taču jau tagad mēs varam ieraudzīt šīs atbildes aprises brīdī, kad Jēzus iznāk no ūdens. Reiz Israēla tauta izgāja cauri Sarkanās jūras ūdeņiem un saņēma bauslību, kas apstiprināja viņus kā Dieva bērnus, Dieva pirmdzimtos. Jēzus iznāca no kristības ūdens un saņēma Dieva Garu – Dieva vēju / Dieva elpu – jaunā veidā, kas Viņu pasludināja par Dieva Dēlu un par Israēlu vienā personā. Taču balodis, kas uz mirkli iemieso un simbolizē Garu, norāda, ka nākamā tiesa netiks īstenota ar karojošu vai atriebīgu garu, bet nozīmēs mieru, jo Jēzus beigās pats uzņemsies tiesu un tai pieliks punktu. 

Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas. 

Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad nākotne jau ir klāt un aicina dzīvot citādi

(Tit 2:11-15) Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem. To māci, uz to aicini un to panāc ar savas ietekmes spēku. Neviens lai tevi nenoniecina! 

Neilgi pēc boļševiku revolūcijas Krievijā, žurnālistu un sabiedrisko komentētāju grupa devās uz nesen izveidoto Padomju Savienību, lai savām acīm redzētu, kā revolucionāri veido jaunu sabiedrības modeli. Viņiem rādīja paraug-kolhozu, kur visa manta tika kopīgi lietota (“kolektivizēta”), darbi ritēja sparīgi, cilvēki šķita laimīgi bezšķiru sabiedrībā. 

Viens no šiem novērotājiem bija amerikānis Linkolns Stefenss (Lincoln Steffens, 1866–1936). Viņš vēstulē draugam rakstīja: “Es esmu redzējis nākotni – un tā darbojas.” 
Patiesībā viņš šo frāzi bija uzrakstījis vēl pirms brauciena. Bet tā skanēja pārāk labi, lai to nelietotu. Viņš iztēlojās nākotni un tad, protams, vēlējās ieraudzīt, ka viņa pareģojums piepildās. Visi bija tik sajūsmināti, ka uzskatīja – šis ir ceļš, pa kuru drīz ies visa pasaule. 
Šī ideja piesaistīja daudzus Eiropā un Amerikā, īpaši tos, kuri bija šokēti par Pirmā pasaules kara šausmām un valstu vadoņu vienaldzīgo attieksmi, sūtot miljonus nāvē. Redzot “komunistisko nākotni”, viņi ticēja, ka tagad ir laiks šo nākotni padarīt reālu. 

Taču gandrīz gadsimtu vēlāk šis entuziasms šķiet tukšs. Starp 1919. un 1989. gadu, kad krita Berlīnes mūris un sabruka Austrumeiropas komunisms, kļuva skaidrs: totalitāri režīmi spēj uzbūvēt tikai tādu nākotni, kas nedarbojas.

Bet apustulis Pāvils piedāvā pavisam citu skatījumu uz nākotni. 
Pāvila aicinājums dzīvot noteiktā veidā ir dziļi balstīts pārliecībā, ka nākotne jau ir ienākusi tagadnē. Un mēs visi esam aicināti dzīvot saskaņā ar šo nākotni. Tomēr šī “nākotne tagadnē” nav kā kāds jauns sociāls eksperiments vai nākamais apspiedējs režīms. Tā ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās.

Apustulis Pāvils to šajā vietā nesaka tieši, bet to var skaidri nolasīt, kad viņš runā par “Dieva žēlastību, kas parādījusies visiem cilvēkiem”. Šis vēstījums — par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos — ir pasauli satricinošs atklājums, kas atklāj, ka Dieva mīlestība un žēlastība nav domāta tikai dažiem — bet visai cilvēcei. Tieši šajā brīdī, caur šiem notikumiem, nākotne tiek atklāta — un līdz ar to viss izskatās citādi.

Ko šī nākotne nozīmē tagadnei?
Ja mēs Jēzū esam redzējuši to, kā pasaule izskatīsies — jaunu pasauli, kuru veido Dieva nesavtīgā, dāsnā mīlestība —, tad kļūst skaidrs: mums jāsāk dzīvot tā, kā šī pasaule jau būtu klāt. Pasaule ir pilna pašiznīcinošu dzīvesveidu — cilvēki ignorē Dievu, ļaujas kaislībām un mirkļa impulsam. Bet tā nav dzīve, kas saskan ar Dieva nākotni. Tāpēc Pāvils aicina: tiem, kas gaida Jēzus atnākšanu, jādzīvo trijos vārdos izsakāmā dzīvē.

Pirmkārt, savaldīgi. Tu esi cilvēks — īsts, dzīvs, ar apziņu un cieņu. Nezaudē to, kļūstot par savas miesas vergu. Neļauj sevi pazemot dzeršanai, nekontrolētām iekārēm vai uzvedībai, kas padara tevi līdzīgu dzīvniekam. Īsts cilvēks ir radīts, lai būtu dāsns, lai citiem darītu labu. Bet reibumā cilvēks kļūst egoistisks — un vispirms nodara pāri citiem, tad pats sev.

Otrkārt, taisnīgi. Kristietis, kas saprot Dieva žēlastību, nevar noskatīties uz netaisnību un klusēt. Vārds “taisnīgs” šeit nozīmē ko vairāk nekā tikai pareizu uzvedību. Tas apzīmē dzīvi, kas pati ir atjaunota un nu darbojas, lai atjaunotu arī sabiedrību. Tā ir taisnība, kas sākas no sevis — un izstaro tālāk.

Treškārt, dievbijīgi. Pēdējos gadu desmitos Rietumos bieži ir izsmieta jebkāda “dievbijība”. Mēs uzreiz iztēlojamies samākslotas sejas, paceltas acis un klusinātu balsi. Un mēs sakām: “Nē, paldies.” Bet īsta dievbijība nav ārēja poza. Tā ir dzīvesveids, kurā lūgšana ir dabiska, Dieva klātbūtne — ikdienas daļa, gaidas uz Jēzus atnākšanu — dzīva cerība.

Protams, kad cilvēks pirmo reizi sāk lūgt vai domāt par Dievu, viņš jūtas neveikli — gluži kā mācoties spēlēt mūzikas instrumentu. Bet nobriedusi dievbijība izpaužas mierā ar sevi un mierā ar Dievu.

Bet vai tas viss nav pārāk grūti?
Varbūt kāds nolasīs šo aprakstu un domās: “Tas nav priekš manis. Es to nespēju. Vecie ieradumi ir pārāk stipri.”
Un tieši šeit Pāvils dod atbildi: Jēzus mūs neiespiež neizpildāmā dzīvesveidā. Viņš mūs tajā ieaicina. Viņa nāve mūsu labā atvērusi jaunu iespēju pasauli, durvis uz dzīvi, kur varam būt tīri, brīvi un patiesi noderīgi citiem. Tas arī ir īstais nozīmējums frāzei “labie darbi”. Tie nav vienkārši “uzvedies labi”, bet — esi dāsns, esi noderīgs, esi aktīvs sabiedrības labā.

Un kā tas viss notiek?
Apustulis Pāvils vēlas, lai draudzei nebūtu vienkārši jāuzspiež cilvēkiem morāles normas ar stingru sejas izteiksmi. Viņš aicina visus darīt to pašu, ko dara pats: skaidrot, kā tagadne un nākotne ir savstarpēji saistītas, un iedvesmot cilvēkus dzīvot jau šodien tā, kā viņi cer dzīvot mūžībā.

Tā ir žēlastības loģika:
Nākotne jau ir atklāta. Tā darbojas.

Un mēs esam aicināti dzīvot tās gaismā jau tagad.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk