Kad debesīs parādās zīmes: gaidīšanas drosme un pacietīga ticība
Ivo Roderts | svētdiena, novembris 16, 2025 | komentāru nav
(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.”
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību.
Pēdējā mēneša laikā debesu vērotāji un ziņu portāli ar sajūsmu un mazliet satraukuma runāja par komētām Lemmon un SWAN, kas oktobrī un novembrī tuvojās Saulei un kļuva redzamas arī ar neapbruņotu aci. Pēc astronomu teiktā, Lemmon (kas ir spožākā no abām) vakaros bija skatāma ziemeļrietumu pusē.
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama.
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs.
Vai kas dramatisks ir gaidāms?
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama.
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs.
Vai kas dramatisks ir gaidāms?
Vispār jau “tuvu garām” Zemei lidojoši objekti parasti tiek novēroti vairākas reizes gadsimtā. Protams, ja kāds asteroīds patiešām tagad trāpītu Zemei, notiktu ļoti dramatisks pavērsiens — ne tikai tiktu izveidots milzīgs krāteris, bet arī enerģija, ko trieciens atbrīvotu, būtu pielīdzināma vairākiem atombumbu sprādzieniem. Par nozīmīgumu tad šaubu nebūtu.
Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.
Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.
Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.
Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.
Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.
Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.
Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.
Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.
Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.
Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica:
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.
Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.
Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.
Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.
Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.
Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.
Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.
Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.
Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.
Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.
Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.
Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica:
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.
Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru