• Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2024. gada 30. jūnijs

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 
Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

svētdiena, 2024. gada 23. jūnijs

Ievilkt elpu un... uzticēties

(Mk 4:35-41) Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”
Jēzus varēja būt mierīgs, jo Viņš zināja, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. 
Un jā, es dzirdu Tavu iebildumu: "Tas ir labi, Jēzum! Bet mācekļiem taču nebija Viņa superdievišķo zināšanu par to, ka viss-būs-labi..." 
Tomēr mirkli padomāsim – viņiem patiesībā bija šāda pārliecības iespēja. 

Pirms iekāpšanas laivā mācekļi bija redzējuši, kā Jēzus burtiski dziedināja visus, kas Viņam pieskārās, un kā kādi gari (kas bija cilvēkos), atpazina Viņu kā "Dieva Dēlu" (skatīt Mk 3:10-11). Mācekļiem droši vien bija kaut kāds priekšstats par Viņa spēku. Tomēr viņi joprojām izbijās. Viļņi bija pārāk lieli, vētra plosījās, un panika bija pietiekama, lai izdzēstu viņu atmiņas par Jēzus brīnumaino spēku. 

Vai nav pazīstama sajūta? 
Mēs varam pieredzēt, kā Dievs dara brīnumainas, pārsteidzošas lietas, un mums var šķist, ka mēs Viņu pazīstam. Bet tad laiva sāk šūpoties, un mūs pārņem panika. Mēs kliedzam: "Dievs, vai Tu neredzi, ka es šeit slīkstu?!". Un aizmirstam elpot. Mēs aizmirstam, ka Viņš jau atkal un atkal ir parādījis, ka Viņš vētru kontrolē. 
Ja Tu pazīsti Dievu, tad būsi dzirdējusi/redzējis par Viņa spēku, kas iznīcina nāvi un dāvina dzīvību. Un, lai gan ir dabiski krist panikā, kad ūdens sāk smelties mutē (un nav par ko kaunēties!), miers, ko Viņš ir apsolījis, ir tepat mums blakus. 

svētdiena, 2024. gada 16. jūnijs

Kā es varu būt par svētību citiem?

(Mk 4:26-29) Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 
Dievs aicina arī Tevi iesaistīties Evaņģēlija vēsts apliecināšanā. Dažreiz Tu varbūt nesaskati sava darba tiešu grandiozu rezultātu. Tad Tev var nolaisties rokas un Tu vari izdarīt pārsteidzīgu secinājumu, ka Tev nav īsti tas talants vai zināšanas, kas vajadzīgas. Taču tā nav. 

Ievēro, Jēzus teica: "...sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana" (Mk 4:27).

Pievērs uzmanību šiem vārdiem "viņš pats to nemana"! 
Sēkla dīgst un aug.
Tā vietā, lai teiktu: "Es jau neko nevaru!", paskaties uz apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tev ir kaut kas tāds, ko Dievs var izmantot, un, kad Viņš to svētīs, viss notiks (pat ja Tu to nepamanīsi).

svētdiena, 2024. gada 9. jūnijs

Kad ģimene Tevi nesaprot

(Mk 3:31-35) Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārpusē nostājušies, sūtīja pie viņa, lai viņu pasauc. Ap viņu sēdēja ļaužu pūlis. Un tie viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārpusē tevi meklē.” Un viņš tiem atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: “Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” 
Viens no Taviem lielākajiem ticības pārbaudījumiem būs tad, ja ģimenes locekļi Tevi nesaprot vai nepiekrīt Tavām vērtībām un redzējumam. Tas no Tevis prasa gudrību un pacietību. Neskatoties uz to, ka ģimene nespēja Viņu saprast, Jēzus turpināja rūpēties par viņiem un cienīt viņus. Tomēr Viņš atteicās ļaut viņiem mainīt uzdevumu, ko (kā Viņš ticēja) Dievs Viņam bija devis. Jēzus prioritāte bija ļaudis, kas bija sapulcējušies, lai dzirdētu, kas Viņam sakāms.

Vai Tu šodien jūties nesaprasts savā ģimenē? Tad vari lūgt šādu (vai līdzīgu) lūgšanu: “Tēvs, palīdzi man dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Palīdzi sadzīvot ar tiem, kas mani nesaprot. Dzirdot viņu vārdus un izjūtot viņu apsūdzību dzēlienus, palīdzi mācīties dzīvot pāri tiem. Palīdzi man būt žēlsirdīgam pret tiem, kuru dzīvi apgrūtina aizvainojumi un bailes. Palīdzi, lai neatkarīgi no tā, ka mani varētu pārprast, es spētu iet tālāk, kā Jēzus gāja tālāk - līdz pat krusta un augšāmcelšanās balvas saņemšanai. Kristus vārdā es lūdzu. Āmen.” 

svētdiena, 2024. gada 2. jūnijs

Jauna attieksme

(2Kor 4:5-12) Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ. Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā. Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem: mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt. Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā. Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā. Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos.
Kāds vīrs no Čikāgas piezvana savam dēlam uz Ņujorku dienu pirms Pateicības dienas un saka: “Man nepatīk sabojāt tev garastāvokli, bet man jāsaka, ka mēs ar tavu māti šķiramies; ar četrdesmit pieciem gadiem ciešanu ir gana.”
“Tēti, par ko tu runā?” dēls sāk uztraukties.
“Mēs vairs nevaram izturēt viens otru,” saka tēvs. “Mēs esam apnikuši viens otram,… un es negribu par to vairs runāt, tāpēc zvani savai māsai uz Dalasu un pastāsti viņai visu.”
Dēls, būdams izmisis, piezvana māsai, un tā uztraucas vēl vairāk kā brālis. “Kas par muļķībām! Kā viņi to domā? Vecuma galā kļuvuši jocīgi,” viņa kliedz. “Es par to parūpēšos,” māsa vēl piebilst. “Un tad Tev atzvanīšu".
Viņa nekavējoties zvana uz Čikāgu un uztraukti sakliedz tēvam: "Jūs NEizšķirsieties. Nedariet neko, kamēr es tur neieradīšos. Es zvanīšu brālim, un mēs abi rīt ieradīsimies. Līdz tam laikam nedari neko, TU DZIRDI?" un noliek klausuli.
Vecais vīrs, pabeidzis sarunu, pagriežas pret sievu. “Viss ir nokārtots, mīļā," viņš saka. “Mūsu bērni atbrauks uz Pateicības dienu un paši samaksās par savu ceļu.”

Kad sajūtamies vīlušies par to (kā mums šķiet) kā dzīve rit, mēs varam sākt negatīvi domāt par savu nākotni. Mēs iedomājamies, ka neko nevarēsim izdarīt… pārstājam censties, atsakāmies no iespējām, kas varētu mums palīdzēt, sūdzamies par to, cik viss ir netaisnīgi, un uzskatām, ka neko nevaram darīt, lai mainītu savu situāciju. Būtībā mēs zaudējam cerību.
Taču labā ziņa ir tā, ka tā tam nav jābūt. Patiesībā mēs varam izveidot ieradumu domāt pozitīvi pat tad, kad šķiet, ka viss ir pret mums.

Psihologi iesaka sekojošu stratēģiju:
  1. Esi atbildīgs. Atrodi kādu cilvēku, kuram uzticies un kuru cieni, un dod viņam atļauju Tev pateikt, kad attieksmē nepieciešams nedaudz vairāk pozitīvisma. 
  2. Meklē pozitīvu vidi. Pavadi laiku kopā ar cilvēkiem, kas stiprina Tavu ticību, nevis bailes. 
  3. Atrodi veidu, kā kalpot citiem. Palīdzēšana citiem cilvēkos rada pozitīvas sajūtas un dod vērtības sajūtu. 
  4. Mēģini katrā situācijā meklēt labo un cerīgi ticēt, ka Dievs visu kontrolē. Tādējādi Tu varēsi saglabāt pozitīvu attieksmi neatkarīgi no tā, ar ko saskaries. 
Mums nav jājūtas sagrautiem tās situācijas dēļ, kurā esam iekļuvuši. Dievs ir pāri par visu un, ja viņš ir ar Tevi, tad tas ir daudz varenāk par to, kas ir pasaulē.
Pāvils teica, ka "mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši; mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt" (2Kor 4:8-9). Tāda lūk bija viņa attieksme.
Ja Tev ir šāda pareiza attieksme, Tu varēsi teikt to pašu.