• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #aicinājums. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #aicinājums. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 23. oktobris

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 
Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

svētdiena, 2022. gada 20. februāris

Es tevi apgādāšu

Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. (1.Moz.45:3-11,15) 
Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 
Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 
No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 
Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 
Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 
Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

svētdiena, 2022. gada 13. februāris

Svētības un lāsti

Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:12-26)
Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 
Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 
Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti. 

svētdiena, 2022. gada 30. janvāris

Īsta mīlestība nekad nebeidzas

Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 
Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1.Kor.13:1-13)
Cilvēki var mūs pievilt, it īpaši, ja mēs paļaujamies uz tiem vairāk par visu citu. Patiesībā neviens nav ideāls, izņemot Dievu. Jēzus teica, ka “neviens nav labs kā vienīgi Dievs” (Marka 10:18). 

Tā kā mēs esam pārvērtuši Dieva radīto pasauli par kaut ko nepilnīgu, tad arī bieži Viņa patiesajai mīlestībai īsti nav vietas starp mums. Mums kā cilvēkiem nav iespējams realizēt 1.vēstules korintiešiem paziņojumu, ka “mīlestība nekad nebeidzas”. Tas mums ir milzīgs izaicinājums. Kā mēs varam turpināt mīlēt citus tad, kad viņi mūs pieviļ? 

Mums jāatceras, ka šajā nenoteiktības un nepilnības pasaulē ikviens dzīvo ar izmisīgu vajadzību būt mīlētam un pieņemtam. Pat tad, ja cilvēks izdara kaut ko sliktu, viņš tomēr joprojām ilgojas, lai par viņu rūpētos, lai viņam tiktu piedots. Bet mīlēt tādu personu var būt grūti, un mēs varam nebūt pārliecināti ar ko īsti sākt. 

Atbilde ir atrodama tur pat 1.vēstulē korintiešiem. Mēs varam iemācīties mīlēt nepilnīgos cilvēkus ap mums, izdzīvojot principu, kas ietvertos šajos pantos. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. (1.Kor.13:4-7). 
Ja spējam būt pacietīgi un laipni, mūsu klātbūtne būs cilvēkiem patīkama. Ja neļausimies dusmām, neatmaksāsim katru pāridarījumu, tad mums būs vieglāk kontaktēties ar citiem. Sargāsim un uzticēsimies citiem, saglabājot cerību un neatlaidību mūsu attiecībās. 
Ja ļausimies šai jaunajai dzīves attieksmei, kas nāk no Dieva žēlastības, mēs varam ienest un atklāt vairāk Viņa pilnīgās mīlestības šajā nepilnīgajā pasaulē. 


Izvēlies kādu no īpašībām 1.vēstules Korintiešiem 13. nodaļā, par kuru domāt šodien (pacietība, laipnība, citu neapskaušana utt.). 
Ieraksti savu lūgšanu – lai Dievs to dod realizēt – šeit pat komentāros.

svētdiena, 2022. gada 16. janvāris

Kāds ir Tavs aicinājums?

Brāļi, es negribu, ka jūs paliktu neziņā par Gara dāvanām. Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku viktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums daru zināmu: neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. 
Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. Ir dažādas spēka izpausmes, bet tas pats Dievs, kas visu visā rosina. 
Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam. Vienam Gars dod gudrības vārdus, citam – atziņas vārdus tas pats Gars; citam – ticību tai pašā Garā, citam – dāvanas dziedināt tai pašā vienīgajā Garā, citam – brīnumus darīt, citam – pravietot, citam – garu atšķiršanu, citam – spēju runāt dažādās mēlēs un citam mēļu tulkošanu. To visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. (1.Kor.12:1-11) 
Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt Jr. was an American politician, statesman, conservationist, naturalist, historian, and writer who served as the 26th president of the United States from 1901 to 1909) reiz teica, ka "salīdzināšana ir prieka zaglis." Viņam bija pilnīga taisnība. Viena no lielākajām kļūdām ir sevis salīdzināšana ar citiem, it īpaši, ja runa ir par aicinājumu, kalpošanu vai darbu, ko mums ir uzticējis Dievs. Mums nevajadzētu salīdzināt savu aicinājumu ar kāda cita aicinājumu. 

1. Korintiešiem 12:6-11 ir paskaidrots, ka ir dažādi aicinājumi, bet pats Dievs ir tas, kas to visu dara... Jo vienam caur Sv.Garu tiek dota gudrība, bet citam atziņa; vienam īpaša ticība, citam dziedināšanas dāvana no tā paša Sv.Gara; citam spējas brīnumus darīt, citam pravietošana, citam spēja atpazīt garus, citam dažādas mēles, citam mēļu interpretācija. Visas šīs spējas sniedz viens un tas pats Sv.Gars, kurš katram atsevišķi piešķir tā, kā Viņš vēlas. 

Dievs aicina katru no mums darīt dažādas lietas, dažādās vietās, dažādos laikos. Konkrēta situācija ap mums nosaka to, ko mēs darām un kas Dievam ir vajadzīgs. 1.Korintiešiem 12. nodaļa turpina: 
Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. [...] Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. (12:12-18). 
Katram no mums ir sava unikālā vieta Dieva Baznīcas miesā.

Ja Tu esi pārliecināts par savu aicinājumu, ieraksti šeit pat komentāros dažas atziņas par to. Ja nē, ieraksti lūgšanu, lai Dievs Tev to atklāj. Un vienmēr atceries: 
Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. (1.Kor.12:5)