• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Dieva_plāns. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Dieva_plāns. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 3. decembris

Dievs var Tevi atjaunot

(Jes 64:7) 
Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! 
Mēs esam māls, 
un tu esi podnieks, 
mēs visi esam tavu roku darbs! 
Bībelē Vecaja Derībā atkārtoti, runājot par Izraēlu tautu, tiek izmantota metafora par podnieku un mālu. Šī līdzība attiecas arī uz mums. Jesaja rakstīja: "Mēs esam māls... Tu esi podnieks" (Jesajas 64:7). 
Dievs kā podnieks spēj mūs, mālu, veidot un pārveidot par kaut ko, ko Viņš var izmantot. Bet, lai tas notiktu, mums ir jābūt gataviem ļaut Viņam mūs veidot. Podnieks var strādāt tikai ar pareizas konsistences mālu. Ja tas ir pārāk ciets vai pārāk mitrs, podnieks to nevar veiksmīgi izlietot. Tāpēc mums ir jābūt "pareizā konsistencē, lai Dievs varētu mūs veidot. Mums ir jābūt formējamiem. Ja mēs esam pārāk stingri nostājušies uz "savām kājām",t.i. neesam atvērti Dievam un Viņa plāniem attiecībā uz mums, tad mēs neesam veidojami. Tā vietā mums ir jābūt vērstiem uz Viņu un jābūt gataviem nolikt savus plānus, kam, mūsuprāt, būtu jānotiek mūsu dzīvē. Tad Viņš varēs mūs veidot par kaut ko brīnišķīgu. 
Iespējams, mums šķiet, ka esam kļuvuši salauzti, nederīgi un saplaisājuši. Dievs var mūs atgriezt atpakaļ "māla" formā un sākt no jauna. Viņš mūs ir gatavs atjaunot un pārveidot... un tas var prasīt laiku. Keramikas veidošana ir kā mākslas darba radīšanas process. Podniek-meistaram ir maigi jāpieskaras un jāveido māls. Arī Dievs ir maigs ar mums un, radot šedevru, nesteidzas. 
Jautājums ir šāds: vai mēs esam gatavi ļaut Viņam to darīt? 

svētdiena, 2023. gada 23. jūlijs

Ļauj Dievam Tevi vadīt

(Rom 8:12-25) Tātad mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet, – jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. 
Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta. Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā. Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas redzama, vairs nav cerība. Vai tad kāds vēl cer uz to, ko viņš jau redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību to gaidīt gaidām. 
Dzīvē Tev katru dienu ir jāizdara neskaitāmas izvēles, jāpieņem lēmumi un jāizmanto/jāpazaudē iespējas. Tad vēl – Tev apkārt ir tik daudz cilvēku ar stingru pārliecību, ka viņi labāk zina kuru ceļu, viņuprāt, Tev vajadzētu iet…

Ja mēs varētu pagriezt laiku atpakaļ, gandrīz ikviens no mums vēlētos mainītu kādu no savām pagātnes izvēlēm, jo tās ir likušas mums nonākt "netaisnības" ceļā.
Uz otru pusi, mums bieži ir tendence domāt, ka mēs zinām pareizo ceļu, lai gan patiesībā mums par to nav ne jausmas. Tad kur ir garantija, ka (pat ja mēs kādus kļūdainos pagātnes lēmumus varētu izmainīt) jaunā izvēle būtu perfekti pareiza?

Es piedāvāju uz to visu paskatīties no citas puses.
Vai Tu līdz šim esi sekojis savām vēlmēm un instinktiem, vai arī konsultējies ar Tavu Radītāju?
Tu teiksi – Bet Dievs man ir devis smadzenes, lai tās izmantotu.
Protams, un mums tās ir jāattīsta.
Tomēr mums ir jāatzīst ka esam ierobežotas būtnes, un tas nozīmē, ka mūsu pašu instinktīvie lēmumi un izvēles būs ierobežoti veiksmīgas. Savukārt Svētais Gars vēlas Tevi vadīt pāri šiem ierobežojumiem. 
“…tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni." (Rom 8:14-16).
Kā Dievs mūs vada?
Objektīvi caur Savu Vārdu un subjektīvi caur Savu Garu.
Kad lasi Viņa Vārdu, Tu dzirdi Viņa balsi, un, kad Tu lūdz Viņam padomu, Viņš iedvesmo Tevi tā, lai Tu saprastu kura tad ir labākā izvēle.

Bet ja esi nokļuvis uz nepareizā ceļa, vērsies pie Dieva, un Viņš Tevi vadīs atpakaļ uz pareizā.
Tu varbūt šaubies – Vai Dievs tiešām runātu ar tādu cilvēku kā es?
Jā, “…, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā." (Rom 8:17).
Tu vari jau šodien ļaut Dievam vadīt sevi tā, lai reiz piedzīvotu Viņa apsolīto godību un būtu Viņa ‘mantinieks'. 

svētdiena, 2022. gada 11. decembris

Paļāvība uz Dievu?

(Ps 146:5-10) Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem, 
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem. 
Kungs atbrīvo gūstekņus, 
Kungs atdara acis aklajiem, 
Kungs pieceļ nomāktos, 
Kungs mīl taisnos, 
Kungs pasargā svešinieku, 
bāreni un atraitni pieceļ kājās, 
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež! 
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem – 
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm. 
Slavējiet Kungu! 
Šī psalma vēstījums šķiet vienkāršs – mudinājums paļauties uz Dievu. Tomēr te ir arī kaut kas vairāk. 

Dievs, kurš visu ir radījis – vēju, viļņus, debesis un zemi (skat. 5.-6.p) un visu, kas tajos ir, sola saglabāt patiesību mūžīgi. Bet kas tā ir par patiesību?! 
Izklausās, ka Viņa solījumu programma vairāk runā par cilvēku ikdienišķām vajadzībām – iekšzemes drošība, tieslietu departaments, bada seku likvidēšana, cietumu reforma, veselības aprūpe un atraitņu, bāreņu aprūpe – tēmas, kas neizklausās pēc teoloģiskām diskusijām. 

Pārskati šo Bībeles fragmentu vēlreiz! 
Kurš rūpējas par taisnību apspiestajiem, kurš dod pārtiku izsalkušajiem? 
Tas Kungs atbrīvo gūstekņus; Tas Kungs atver aklo acis. 
Tas Kungs nodrošina cieņpilnu attieksmi, pret pazemotajiem; Tas Kungs mīl taisnos. 
Tas Kungs uzmana tos, kas varētu apmaldīties; Viņš atbalsta atraitni un bāreņus, bet noziedzniekus Viņš noteikti ierobežo un izolē (skat. 7.-9.p.). 
Draudzei un katram kristietim; gan Baznīcai, gan valstij aicinājums/pamācība ir acīmredzama – Dievam ir redzējums KĀ patiesībā ir plānots cilvēku sabiedrībai dzīvot. Citiem vārdiem sakot, šeit ir īsā programma Debesu Valstībai. 

Un tad seko izaicinājums (10. pants) – ja arī Tu gribi, lai Tas Kungs šādā veidā valdītu mūžīgi, tad "Slavējiet Kungu!". 

Cilvēki parasti Adventes laiku saprot kā "īsto svētku" – Ziemassvētku gaidīšanas/gatavošanās laiku. 
Daļēji jau tas tā arī ir... tomēr es sev/Tev gribu izteikt kādu izaicinājumu – ko tad mēs patiesībā gaidām? Vai ĻOTI bieži mūsu priekšstati par šo svētku svinēšanu nav tiešā pretrunā ar tām idejām, kuras bija/ir Kristum piedzimstot/dzīvojot/nomirstot Lielā Pasaules Glābšanas plāna īstenošanai? Vai mūsu Ziemsvētku svinēšanas planā varētu dabīgi iekļauties 146.psalma lasījums? 

Ja gaidāmie svētki tiek saistīti ar Jēzus/Mesijas ienākšanu šajā pasaulē, tad ko darīt ar Viņa plānu Debesu Valstības principu iedzīvināšanai visā Radībā? 

svētdiena, 2022. gada 23. oktobris

Sagatavošanās un iespēja

(2.Tim 4:6-8, 16-18) Es jau tieku ziedots kā lejamais upuris, un manas aiziešanas laiks jau ir klāt. Krietno cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs, taisnais Tiesnesis, un ne tikai man, arī visiem citiem, kam viņa atnākšana ir mīļa. 
Manā pirmajā aizstāvībā pie manis nebija neviena, bet visi mani pameta – lai viņiem tas netiek pieskaitīts! Man līdzās bija Kungs un apveltīja mani ar spēku, lai caur mani tiktu paveikts sludināšanas uzdevums un visas tautas dzirdētu vēsti un tiktu izrautas no lauvas mutes. Mani atbrīvos Kungs no jebkura ļauna darba un izglābs savai Valstībai, kas debesīs. Viņam slava uz mūžu mūžiem! Āmen! 
Filozofs Seneka Jaunākais (Seneca the Younger) ir teicis: "Veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju." 
Lasot Bībelē par cilvēkiem, kuri bija iesaistīti lielos notikumos, mēs atklāsim, ka liela daļa viņu dzīves tika pavadīta, lai gatavotos šķietami īsam uzdevumam/piedzīvojumam. 
Egoisms (kurš darbojas katrā no mums) alkst pēc divām lietām – būt uzmanības centrā un lai tas (viss labais priekš manis!) nekad nebeidzas. Bet Dievam ir svarīga tikai viena lieta: Viņa Lielais Labais Plāns priekš Visiem. 

Tomēr tad, ja mēs varētu teikt kā apustulis Pāvils: "Es esmu pabeidzis skrējienu!", būtu skaidrs, ka neesam dzīvojuši bezjēdzīgi un veltīgi. Neatkarīgi no tā, vai nodarbojamies ar uzņēmējdarbību, mākslu, izglītību, politiku, medicīnu vai kalpošanu, šis princips ir nemainīgs – iespēja paveikt ko īpašu ir tiem, kas tam ir gatavi. Tāpēc arī Dievs izmanto cilvēkus, kuri ir gatavi sadarboties, sagatavoties un veltīt laiku, lai mācītos un augtu. Tas savukārt nozīmē, ka katrai mūsu dzīves pieredzei ir potenciāla vērtība. 

Kā praktisku piemēru šai atziņai varētu izmantot faktu, ka zināšanas lielākajā daļā jomu dubultojas aptuveni ik pēc pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka, ja Tu nebūsi gatavs pieaugt un mācīties, Tavas prasmes novecos un nebūs atbilstošas dzīves izaicinājumiem. Padomā par tehnoloģijām, kas mums bija pieejamas pirms dažiem gadiem... un tad salīdzini ar to, kas mums ir tagad. Šī pastāvīgā mainība un attīstība pieprasa to, ka mums ir pastāvīgi jāpielāgojas un jābūt atvērtiem jaunai pieredzei un darbošanās veidiem (pretējā gadījumā mēs kļūsim neglābjami atpalikuši). 

Tomēr šī patiesība jau nav saistīta tikai ar gadžetiem un tehnikas attīstību. Dzīvē viss nepārtraukti mainās un attīstās. Tāpēc meklēsim jaunas iespējas attīstīties, pilnveidoties un mācīties. 
Bet vairāk par visu būsim gatavi tam, kā/kur Dievs mūs aicinās doties/piedalīties/kalpot. 

svētdiena, 2022. gada 16. oktobris

Kāpēc Dievs cīnās ar Tevi?

(1Moz 32:23-32) Tonakt viņš cēlās, ņēma abas savas sievas, abas kalpones un vienpadsmit dēlus un pārgāja Jabokas braslu. Viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, pārveda pāri visu, kas viņam bija. Jēkabs bija palicis viens. Un ar viņu cīkstējās kāds vīrs, līdz svīda gaisma. Un tas redzēja, ka nevar viņu pievārēt, un sita viņam pa gurna locītavu, un Jēkaba gurna locītava izmežģījās, ar to cīkstoties. Un tas teica: “Atlaid mani, jo svīst jau gaisma!” Bet viņš teica: “Es tevi nelaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi!” Un tas viņam teica: “Kāds ir tavs vārds?” Un viņš teica: “Jēkabs!” Un tas teica: “Tevi vairs nesauks vārdā Jēkabs, bet gan Israēls, jo tu cīkstējies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarēji!” Un Jēkabs jautāja: “Pasaki man savu vārdu!” Un tas teica: “Kāpēc tu prasi manu vārdu?” Un tas viņu tur svētīja. Un to vietu Jēkabs nosauca vārdā Penuēla – jo es redzēju Dievu vaigu vaigā un paliku dzīvs! Un, kad viņš gāja garām Penuēlai, pār viņu uzlēca saule, un viņš kliboja sava gurna dēļ. 
Kāpēc Dievs ļautu kādam cīnīties ar Viņu? Jo cīkstēšanās prasa ciešu kontaktu. 
Jēkabs bija pašpietiekams vīrs ar neatkarīgu attieksmi. Viņa dzīves moto varētu izteikt sekojoši: "Man nevajag nevienu, izņemot sevi." 

Cik ilgi Dievam vajadzētu ar šādiem cilvēkiem darboties/cīnīties? Kaut arī Dievs ir ĻOTI pacietīgs, mūsu dzīves garums nosaka to, ka tas var notikt tikai ierobežotu laiku. 
Stāstā par Jēkabu 'cīkstēšanās' norisinās "līdz rītausmai". 
Dievs zināja, ka, ja Jēkabs nesapratīs savu atkarību no Viņa, tad visa pārējā dzīve nenotiks veiksmīgi/pareizi. 

Šeit tad nu seko pamācība mums visiem. 
Nevilcinies – Tev var pietrūkt laika. Pirms zaudē savu integritāti, ģimeni vai nākotni, apstājies un padomā. Dievs zina lietas, ko Tu nezini. Viņš zina, kad Tavi ienaidnieki plāno sākt savu nākamo uzbrukumu; vai pat arī to, kad nāve ieradīsies pie Tevis. 
Kad Dievs cīnās ar Tevi (vai pareizāk sakot PAR Tevi), tas notiek tāpēc, lai Tu saprastu, ka, turpinot tāpat kā līdz šim, Tu iznieko savu dzīvi vai atstāj novārtā savu ģimeni. Vai arī tas ir ar nolūku mudināt Tevi saņemties un nepamest uzsākto darbu, vai arī palikt aktīvam Tavā draudzē. Varbūt Viņš Tevi mudina būt drosmīgākam un ļauties jauniem izaicinājumiem un mērķiem. Varbūt Dievs vienkārši vēlas Tev atklāt/parādīt, ka Tu patiesībā neesi Visuma centrs. 
Dievs cīnīsies ar/par Tevi, līdz Tu pārstāsi attaisnoties un sāksi skatīties acīs patiesībai. Viņš Tevi necenšas apmānīt rādot visu rožainās krāsās. Viņš vēlas, lai Tu saskati/saproti tā kā tas realitātē ir. 
Pats fakts, ka Dievs neatmet Tev ar roku, nozīmē, ka Viņam ir Labs Plāns attiecībā arī uz Tevi. 
Un vari man ticēt – tas, ko Viņš ir ieplānojis Tev, ir lielāks un labāks par visu, ko Tu jebkad spētu iztēloties vai iedomāties. 
Tāpēc Dievs cīnās ar Tevi. 

svētdiena, 2022. gada 31. jūlijs

Pārģērbties par sevi pašu

(Kol 3:1-11) Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas. Savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām, jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā. Nomērdējiet sevī to, kas jūsos pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, samaitāto iekāri un mantkārību, kas ir elkdievība. Tā visa dēļ nāk Dieva dusmas pār nepaklausības dēliem, un tajā visā arī jūs kādreiz staigājāt, kad tā dzīvojāt. Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visā ir Kristus. 
"... novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku..." (Kol 3:9). Tas taču neizklausās ļoti grūti vai sāpīgi! Kurš vēlētos paturēt un valkāt savu "veco", ja var uzvilkt "jauno"? 
Ko tas vispār nozīmē? 
Tad, kad sākam apzināties, ka runa ir par mūsu raksturu, dzīvesveidu vai paradumiem, mēs nojaušam, ka tik viegli jau tas nemaz nebūs. 

Uz otru pusi – vai tad mums nav ieteikt un mācīts būt 'mums pašiem'? Pieņemt sevi un citus tādus, kādi esam? 
Protams, mums ir jābūt mums pašiem. Bet šajā Bībeles fragmentā jau arī nav teikts, ka mums būtu jāatsakās no tā, kas esam kā unikāla persona. 
Patiesībā šeit ir izteikts padoms par to, kā katrs kristietis tiek Dieva veidots un atjaunots par labāku un unikālu sevis paša versiju. 

Ieskaties vēlreiz šajos vārdos no apustuļa Pāvila vēstules Kolosiešiem: 
Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla... (Kolosiešiem 3:8-10). 
Padomā par to! 
Šis aicinājums/padoms runā par tām emocijām, domām un rīcību, kas nav saskaņā ar brīnišķīgo plānu, kā Dievs ir iecerējis visu Savu radību. 
Ko tad tev vajadzētu tagad darīt? 
Vispirms nopietni iedziļināties šajos Dieva labajos padomos!
Un tad būt pacietīgi atsaucīgam šiem Dieva norādījumiem. Dažreiz Dievs ļoti ātri izsniedz tev "atjaunoto cilvēku", kuru uzvilkt. Tomēr citreiz tas nenotiek uzreiz... 
Patiesībā process, lai tu būtu "atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla" turpinās visu tavu dzīvi. Tas prasa laiku. Dievs turpina mūs slīpēt visu mūsu dzīves laiku, kamēr mums būs tā iespēja satikties ar Viņu aci pret aci. 
Tāpēc paliec pie Viņa. Turpini ļaut Viņam tev palīdzēt uzvilkt šo jauno sevi. 

svētdiena, 2022. gada 24. jūlijs

Dieva atklāsme

(1Moz 18:20-32) Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” 
1.Mozus grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par Dieva sarunu ar Ābrahāmu tieši pirms Sodomas un Gomoras katastrofas. Dievs nolēma pastāstīt Ābrahāmam par nelaimi, kas sagaida pilsētu: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi..." (1Moz 18:20-21). 
Dievam nav nevienam jāattaisnojas vai jāpierāda savas darbības vajadzība, tad kāpēc Viņš atklāja un paskaidroja šo visu Ābrahāmam? 
Viens no iespējamiem iemesliem ir atrodams šajā pašā nodaļā (pantos, kas nav iekļauti šīs dienas lasījumā): 
(1Moz 18:17-19) Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” 
Dievs bija apsolījis, ka Ābrahāms būs 'lielas tautas' dibinātājs, un Ābrahāms tāpēc būs atbildīgs par savu zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm; par Dieva ieteiktā dzīvesveida mācīšanu saviem pēcnācējiem. Ābrahāmam bija svarīgi uzsākt 'lielas tautas' projektu tā, lai viņa dēls (un tālāk mazdēls utt.) būtu sagatavots izaugt par taisnu un dievbijīgu šī projekta turpinātāju. 
Šī saruna un tai sekojošie notikumi bija spēcīga atklāsme par to, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne tikai kļūdās un grēko (tāpat kā visi!), bet atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Šim piedzīvojumam bija jākļūst par spēcīgu mācību, ko Ābrahāms varēja mācīt tālāk citiem. Šajā piedzīvojumā Ābrahāms bija kaut ko vairāk uzzinājis par Dievu – viņš saprata Dieva motīvus. 
Kad Dievs mums kaut ko atklāj, ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Ābrahāms klausītos un ņemtu vērā to, ko Viņš saka, pat ja sākumā to nesaprotam. Dievs varētu dot mums brīdinājumu, norādījumu, pamācību vai mierinājuma vārdus. Tāpēc visu, ko Viņš mums atklāj, uzklausīsim, pieņemsim un novērtēsim. 

Padomā par to, ko Dievs Tev jau ir atklājis. 
Ja ir iespējams, pārdomā par vislabāko veidu, kā to izmantot, lai palīdzētu vai iedrošinātu arī kādu citu.

svētdiena, 2022. gada 22. maijs

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 
(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 
“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 
Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…
Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)
Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

(Ps.23:1-6) 
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 
(Atkl.7:9-16) 
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. 
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 20. februāris

Es tevi apgādāšu

(1.Moz.45:3-11,15) Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. 
Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 
Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 
No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 
Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 
Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 
Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

svētdiena, 2022. gada 13. februāris

Svētības un lāsti

(Lūk.6:12-26) Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 
Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 
Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 
Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti. 

svētdiena, 2022. gada 16. janvāris

Kāds ir Tavs aicinājums?

(1.Kor.12:1-11) Brāļi, es negribu, ka jūs paliktu neziņā par Gara dāvanām. Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku viktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums daru zināmu: neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. 
Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. Ir dažādas spēka izpausmes, bet tas pats Dievs, kas visu visā rosina. 
Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam. Vienam Gars dod gudrības vārdus, citam – atziņas vārdus tas pats Gars; citam – ticību tai pašā Garā, citam – dāvanas dziedināt tai pašā vienīgajā Garā, citam – brīnumus darīt, citam – pravietot, citam – garu atšķiršanu, citam – spēju runāt dažādās mēlēs un citam mēļu tulkošanu. To visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. 
Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt Jr. was an American politician, statesman, conservationist, naturalist, historian, and writer who served as the 26th president of the United States from 1901 to 1909) reiz teica, ka "salīdzināšana ir prieka zaglis." Viņam bija pilnīga taisnība. Viena no lielākajām kļūdām ir sevis salīdzināšana ar citiem, it īpaši, ja runa ir par aicinājumu, kalpošanu vai darbu, ko mums ir uzticējis Dievs. Mums nevajadzētu salīdzināt savu aicinājumu ar kāda cita aicinājumu. 

1. Korintiešiem 12:6-11 ir paskaidrots, ka ir dažādi aicinājumi, bet pats Dievs ir tas, kas to visu dara... Jo vienam caur Sv.Garu tiek dota gudrība, bet citam atziņa; vienam īpaša ticība, citam dziedināšanas dāvana no tā paša Sv.Gara; citam spējas brīnumus darīt, citam pravietošana, citam spēja atpazīt garus, citam dažādas mēles, citam mēļu interpretācija. Visas šīs spējas sniedz viens un tas pats Sv.Gars, kurš katram atsevišķi piešķir tā, kā Viņš vēlas. 

Dievs aicina katru no mums darīt dažādas lietas, dažādās vietās, dažādos laikos. Konkrēta situācija ap mums nosaka to, ko mēs darām un kas Dievam ir vajadzīgs. 1.Korintiešiem 12. nodaļa turpina: 
Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. [...] Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. (12:12-18). 
Katram no mums ir sava unikālā vieta Dieva Baznīcas miesā.

Ja Tu esi pārliecināts par savu aicinājumu, ieraksti šeit pat komentāros dažas atziņas par to. Ja nē, ieraksti lūgšanu, lai Dievs Tev to atklāj. Un vienmēr atceries: 
Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. (1.Kor.12:5) 

svētdiena, 2022. gada 2. janvāris

[Dievs] kas visas lietas dara pēc savas gribas...

(Efez.1:3-14) Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs! Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 
Viņā arī mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa godības slava, mēs, kas jau iepriekš esam cerējuši uz Kristu. Viņā jūs arī esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņā jūs, ticēdami šim evaņģēlijam, esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu, lai mēs esam viņa godības slava. 
Kad mēs, cilvēki, pieņem nepareizus lēmumus, Dievs var mainīt situāciju tā, lai lietas notiktu mums par labu un saskaņā ar Viņa plānu. Tāpēc, ja kaut kas noiet greizi, tā vietā, lai meklētu kādu vainīgo, pievērsīsim uzmanību tam, lai ieraudzītu Dieva doto risinājumu. 

Vecās derības stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem tiek aprakstīti daudzi cilvēcīgi, kļūdaini un pat noziedzīgi lēmumi. Jāzepa brāļi pieņēma nepareizu lēmumu pārdodot savu brāli verdzībā. Potifara sieva pieņēma nepareizu lēmumu, nepatiesi apsūdzot Jāzepu. Un sulainis pieņēma nepareizu lēmumu, pagriežot viņam muguru. Bet Dievs sakārtoja katru Jāzepa soli, līdz viņš kļuva par faraona augstāko ierēdni.
Pēc daudziem gadiem Jāzeps stāvēja aci pret aci ar brāļiem, kas pret viņu bija slikti izturējušies, un sacīja:
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu… (1.Mozus 50:20)
Jāzeps savos piedzīvojumos atklāja trīs lietas, ko arī mēs varam ņemt vērā:
  1. kad Dievs grib tevi pilī, neviens nevar tevi turēt cietumā; 
  2. jūsu nākotne nav cilvēku rokās – tā ir Dieva rokās; 
  3. tev Dieva dotais uzdevums tavai dzīvei neprasa visas sabiedrības piekrišanu, bet gan viena cilvēka – tevis – sadarbību.
Dieva nodomi galu galā uzvarēs cilvēku iedomas un idejas. Neviens nevar liegt Dievam mūs izmantot, svētīt un dāvāt mums panākumus (izņemot mūs pašus!). Tāpēc saglabāsim pareizo attieksmi. Un vērīgi ieklausīsimies Pāvila vārdos: 
…mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa… (Efez.1:11–12). 
Arī tad, kad mums šķiet, ka līdz šim viss ir bijis nepieņemams, neiespējams vai nelabojams, Viņš var likt tam darboties mums par labu.
Tāpēc, raugoties uz priekšu Jaunajā gadā, meklēsim Dieva vadību ‘visās lietās’.