• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #atklāsme. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #atklāsme. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. (Ps.23:1-6)
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. (Atkl.7:9-16)
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 20. marts

Uzdāvini Dievam savas dienas pirmos mirkļus

Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! 
Pēc tevis slāpst mana dvēsele, 
pēc tevis tvīkst mana miesa 
kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! 
Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, 
skatīju tavu spēku un godu, 
tava žēlastība par dzīvību labāka – 
tevi slavinās manas lūpas. 
Slavēšu tevi visu mūžu, 
tavā vārdā celšu augšup plaukstas. 
Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, 
līksmām lūpām slavē mana mute. 
Pieminu tevi, kad guļu, 
nakts stundās čukstu par tevi, 
jo tu esi mans palīgs, 
un tavu spārnu ēnā es līksmojos. 
Mana dvēsele kļaujas pie tevis, 
tava labā roka mani tur. (Ps.63:2-9) 
Kā iesākas Tava diena? Vai Tu ieslēdz televizoru, vai steidzies uz vannas istabu, vai ļauj Tavam "steidzamo darbu" sarakstam sākt darboties? 
Tā vietā Tu vari pamēģināt rīta klusumā ļaut Dievam Tevi uzrunāt. Ja darīsi to ar atvērtu prātu un sirdi, Viņš sniegs Tev vīziju, idejas, problēmu risinājumus un drošību, ka Viņš šodien būs ar Tevi. 
Autore Kolīna Taunsenda Evansa (Colleen Townsend Evans) raksta: 
Klusumam nav jābūt kaut kam neērtam vai apkaunojošam... tas ir kā būt kopā ar tuvu personu bez nepieciešamības pēc vārdiem. Tas ir skaists un iedvesmojošs saziņas veids. Atceros tās reizes, kad pie manis atskrēja mani bērni, visi reizē centās izstāstīt visu par savas dienas notikumiem – tas bija brīnišķīgi, ka viņi dalījās ar mani savās sajūtās. Bet bija arī brīži, kad viņi nāca pie manis, vēlēdamies tikai būt manā tuvumā,  gaidīdami, lai es noglāstu viņu galvas vai apskauju viņus pirms aizmigšanas. Un tā tas dažreiz ir ar mums un Dievu, mūsu Tēvu. Dažkārt jūsu visspēcīgākās lūgšanas būs domas, nevis vārdi. Jūsu vārdus ierobežo jūsu vārdu krājums, bet jūsu domas ir bezgalīgu iespēju joma, kurā Dievs var dot jums dzīvi mainošas koncepcijas. 
Pravietis Jesaja reiz rakstīja: "Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas, – saka Kungs. – Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām." (Jes.55:8-9). 
Apustulis Pāvils norādīja: "Dievs ir uzticams [...] Viņš arī rādīs ceļu" (1.Kor.10:13). 
Savukārt Luters raksta: "Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem!" 

Tāpēc Tu vari būt mierīgs un ļaut Viņam Tev palīdzēt.  
Dievs var iedot Tev "zināt", kas Tev jādara, tāpēc uztici Viņam pirmos savas dienas mirkļus. 
Varbūt Tev ir kāds brīnišķīgs lūgšanu atklāsmes piedzīvojums? Ieraksti to šeit pat zemāk komentāros. 

svētdiena, 2022. gada 6. februāris

Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs!

Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: 
“Vai! man – pagalam es, 
jo man nešķīstas lūpas 
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – 
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” 
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: 
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina, 
apklāts tavs grēks!” 
Un es dzirdēju Kungu sakām: 
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” 
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” (Jesaja 6:1-8) 
Pravietis Jesaja mums cenšas atklāt to, kas notika, kad viņš ieraudzīja Dievu. Mēs varam gandrīz iztēloties šo ainu: Dieva tronis, pielūdzošie eņģeļi, ogles, kas pieskaras Jesajas lūpām. Droši vien bija pārsteidzoši tikties ar Dievu šādi, redzēt Viņu un dzirdēt Viņa balsi, būt kādas tik Svētas Personas klātbūtnē. 

Tad, kad mēs nonākam Viņa svētuma klātbūtnē, mūsu pašu trūkumi atklājās sevišķi skaidri. Tā tas noteikti bija arī Jesajas gadījumā. 
Vai! man [– Jesaja izmisumā iekliedzas.] – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas... (Jesajas 6:5) 
Tomēr, lai gan pravieti Jesaju pārņēma satraukums par savu grēcīgumu, mums nav jākļūst bezcerīgi izmisušiem. Protams, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Viņš ir svēts. Dieva svētumam vajadzētu likt mums sajust bijību — nevis tādā veidā, ka "man ir bail no Viņa", bet gan tādā veidā, ka "es esmu aizgrābts līdz sirds dziļumiem no Viņa". Mēs varam tuvoties svētajam Dievam, nekļūstot izmisuši un bezcerīgi Viņa klātbūtnē. 

Visā Vecajā Derībā mēs atkal un atkal lasām, ka tikai īpaši izraudzīti cilvēki varēja stāties Dieva troņa priekšā. Bija speciāli šķīstīšanās/attīrīšanās rituāli, kas jāveic pirms varētu tuvoties un ieiet Dieva svētajā klātbūtnē. 

Bet tagad, pateicoties tam, ko Dievs darīja mūsu labā, sūtot Jēzu Kristu mirt par mūsu grēkiem, mēs varam tuvoties Viņa tronim ar drošu pārliecību. 
Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. (Efez.3:12).
Vai vari iedomāties kā būtu satikt Dievu aci pret aci? 
Vai tu jūties nobijies? 
Vai arī tu esi pārliecināts par Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevis? 
Pateiksimies Dievam, ka varat Viņam tuvoties tieši tādi, kādi esam!

svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

Dieva atklāsme

Debesis vēsta par Dieva godu, 
viņa roku darbu teic debesjums, 
diena dienai valodas vērpj, 
nakts naktij nes vēsti – 
nav valodas, nav vārdu, 
viņu balsis pat nedzird! 
Pār visu zemi sniedzas to mērs, 
līdz pasaules malai viņu vārdi! 
Debesīs viņš uzcēlis saulei telti. 
Kā līgavainis tā iznāk no kāzu telts, 
līksma kā spēkavīrs, kas skrējienā metas, 
no debesu malas tā iznāk 
un ripo līdz debesu galam – 
kas var paslēpties no viņas svelmes? 
Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli, 
Kunga liecība droša, tā vientiesi dara gudru, 
Kunga pavēles skaidras, tās sirdi ielīksmo, 
Kunga bauslis šķīsts, tas dara acis gaišas, 
Kunga bijība šķīsta, tā pastāv mūžam, 
Kunga spriedumi taisni, visos ir patiesība, 
par zeltu tie tīkamāki un tīrzelta krājumiem, 
saldāki nekā medus un pilošas kāres. 
Un tie tavam kalpam liek atcerēties – 
kas tos ievēro, tas manto daudz. 
Kurš pamana savas kļūmes? 
No apslēpta grēka attīri mani! 
Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – 
lai nevalda tā pār mani, 
tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas! 
Lai tev tīk manas runas un sirds pārdomas, 
Kungs, mana klints un mans glābējs! (Ps.19:) 
Izteiksim to vienkārši: Dieva Vārds ir spēcīgs. Pārpasaulīgi spēcīgs.
Tas nenozīmē, ka Bībele ir burvju grāmata (mājiens: nepielūdziet pašu grāmatu, bet ļoti vērtējiet tajā teikto), taču tā nav arī tikai dižs cilvēku darbs kā, piemēram, Šekspīra vai Aristoteļa darbi.
Bībele ir Dieva atklāsme cilvēcei, un tas, ko Dievs saka, ir spēcīgi – kā "lai top gaisma" spēcīgi.

Arī 19.psalms ir viens no šādiem aprakstiem par šo spēku Bībelē.
  1. “Kunga bauslība pilnīga…” (8.p). Izlasot vārdu "bauslība", Tu uzreiz iedomājies “darīt un nedarīt” noteikumus, vai ne? Bet es uzskatu, ka “bauslība” (jeb likumi) ir kaut kas daudz lielāks. Piemēram, fizikas likumi ir kaut kas lielāks par "darīt un nedarīt" sarakstu. Tu vari šaubīties par to, vai Dieva morāle ir perfekta (mājiens: tā ir!), taču ne daudzi no mums iedomāsies apšaubīt gravitācijas likumu. Dieva likumi darbojas. Bieži vien noslēpumaini... bet perfekti. Ko tas mums saka par visu, ko Viņš mums atklāj? 
  2. “Kunga liecība droša…” (8.p) Tu reizēm uztraucies, ka nezini vai nesaproti visu? Tas ir OK – es arī nē! Mēs, cilvēki, nevaram 'zināt' absolūti visu, bet mēs varam izlemt, kam uzticēties. Tas, ko Dievs saka, ir uzticams. Tas ir pierādījies miljoniem cilvēku dzīvēs, kuri ir sekojuši Dieva 'liecībai' (visam teiktajam). Nekāda mācīšanās, studijas vai izpēte mūs nepadarīs gudrākus par gudrību, ko Viņš mums piedāvā.
  3. “Kunga pavēles skaidras…” (9.p) Dieva teiktais ir ne tikai pareizs, tādā izpratnē kā loģiski pareizs. 19.psalmā 9.pantā ir teikts, ka Dieva baušļi ir "šķīsti", ka "tie dara acis gaišas". Viņa teiktais padara mūs spējīgus sākt redzēt savādāk. Dieva Vārds ir kas vairāk kā cilvēku idejas. Dieva dotā atklāsme ir norādījumi no Tā, kurš ir bijis pirms Laiku Sākuma, un tā ienes Viņa spēku un klātbūtni jebkurā situācijā.
Kā saprata 19. psalma autors, ņemot vērā Dieva likumus, mēs uzzinām, kas ir pareizi un kas ir nepareizi (ko mēs nevaram vienmēr teikt par mūsu pašu zināšanām).
[Kunga spriedumi]... tavam kalpam liek atcerēties – kas tos ievēro, tas manto daudz. (Ps.19:12). 
Mūsu pašu zināšanas un izpratne labākajā gadījumā ir nepilnīgas. Un tikai cerība, apņemšanās un piespiešanās 'mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties' nederēs – mums ir vajadzīga pilnīgi jauna pieeja. Dievs ir nevainojams, un Viņa likumi to atspoguļo. Un tā tas ir, pat ja mēs to ne vienmēr 100% saprotam. 

(P.S. Un es atvainojos, ja tas kādam šķiet neērti... bet es tikai gribēju būt atklāts un godīgs.)