Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē.
To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm:
“Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā?
Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki.
Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…”
(Ap.d.3:11-16)
Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās.
(Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…)
Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē.
Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties.
"Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…”
Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…
Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs.
Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis.
Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos.
Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu:
“Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur
Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties.
Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.
Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību.
Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs.
Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt.
Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”
Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku.
Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu.
Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.
Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps".
Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns).
Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs.
Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi.
Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).
Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”.
Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību.
Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts".
Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama.
Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas.
Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.
Tāpēc,
treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”.
Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”.
Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā.
Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada.
Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”!
Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.
Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts.
Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka.
Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā.
Tas ir Jēzus Kristus vārds.
Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas.
Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts.
Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju.
Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.
Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”.
Lūk, arī evaņģēlija vēsts būtība.
Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.