• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #ticība. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #ticība. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 27. oktobris

Jēzus dziedina aklu ubagu

(Mk 10:46-52) Un tie nonāca Jērikā. Kad viņš ar saviem mācekļiem un lielu ļaužu pūli gāja prom no Jērikas, ceļa malā sēdēja kāds akls ubags, Timeja dēls Bartimejs. Izdzirdis, ka tas ir Jēzus no Nācaretes, viņš sāka kliegt un sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai viņš apklustu. Bet viņš kliedza jo skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus apstājies sacīja: “Sauciet viņu šurp!” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Esi drošs, celies, viņš tevi sauc.” Un, savus svārkus nometis, viņš pielēca kājās un nāca pie Jēzus. Un Jēzus viņam jautāja: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” Aklais sacīja: “Rabuni, kaut es varētu redzēt!” Jēzus viņam sacīja: “Ej, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un tūlīt viņš kļuva redzīgs un sekoja Jēzum ceļā. 
Varbūt Tu man neticēsi, bet mācītājam samērā bieži ir jāatbild uz jautājumiem un jāsniedz padomi jomās, kuras tieši nesaistās ar teoloģiju un dievkalpojumiem. Arī šis gadījums nebija nekas neparasts. Ar mani vēlējās parunāties kāda māte un dēls. Pieaugušais(!) dēls izmisīgi vēlējās, lai viņa sirmā, slimā un garlaicības nomāktā māte nonāktu kādā aprūpes namā, kur par viņu varētu pienācīgi parūpēties. Kamēr viņi dzīvoja kopā, viņš nevarēja 100% būt gatavs strādāt savu darbu, ne īsti dzīvot savu privātu dzīvi. Māte viņu pārpludināja ar lūgumiem pēc palīdzības un uzmanības. Kad satikāmies, mēs izskatījām vairākas iespējas. Bija pieejami lielāki un mazāki pansionāti, privāti dzīvokļi, kuros tomēr tiek nodrošināta visa vajadzīgā aprūpe. Jebkura no tām būtu bijusi reāla iespēja. Taču māte katrā no variantiem saskatīja kādu trūkumu, kas viņai varētu kļūt nepieņemams un pat bīstams. Neviens piedāvājums īsti nederēja. Pēc stundas viņa vērsās pie dēla ar triumfa mirdzumu acīs. “Tā nu tas ir!” viņa teica, ”Arī mācītājs mums neko nevar palīdzēt!”
Taču patiesībā viņa negribēja, lai kāds kaut ko viņas labā darītu. Viņa gribēja turpināt būt upuris, izdarot morālu spiedienu uz dēlu (un visiem citiem, kas ar viņu satikās), lai viņa varētu turpināt saņemt līdzjūtības… un kontrolēt situāciju.

Jēzus jautājums ubagam Bartimejam ietver izaicinājumu tieši šādai situācijai.
Ko tu vēlies, lai es darītu tavā labā?
Vai tu, Bartimej, patiesi gribi atmest ubagošanu? Vai tu gribi dzīvot citādi, strādāt, lai nopelnītu iztiku? Vai esi gatavs pārmaiņām, lai tev nebūtu iemesla visu dienu sēdēt ceļa malā un žēloties garāmgājējiem?
Tas ir liels un nopietns izaicinājums.
Bet Bartimejs ir savādāks. Viņš vēlas jaunu dzīvi. Viņš grib ne tikai atgūt redzi, bet arī iespēju sekot Jēzum.

Tagad iedomājies, ka Tu atgūsti redzi pēc daudzu gadu dzīvošanas tumsā. Un tad iedomājies, ka pirmais, ko redzi, ir Jēzus ceļā uz Jeruzalemi.
Evaņģēlists Marks ir ļoti tiešs un atklāts: ubags Bartimejs ir paraugs, kam līdzināties. Atšķirībā no mācekļiem, kuri vēl nebija īsti sapratuši, kas ir Jēzus, aklais ubags jau ir ticības, drosmes un patiesas māceklības cilvēks. Viņš atzīst, kas ir Jēzus (“Dāvida dēls”); viņš skaidri tic, ka Jēzus var viņam palīdzēt (“tava ticība tevi ir izglābusi”); viņš atstāj savu ubagošanu (mēteli izklāj uz zemes, lai saņemtu naudu; Jerihā reti kad ir pietiekami auksts, lai kādam dienas laikā vajadzētu valkāt mēteli), un viņš seko Jēzum ceļā (“ceļš” bija agrīno kristiešu vārds tam, ko mēs saucam par kristietību).
Viņš ir krasā pretstatā mācekļiem. Atcerieties, kā, kad Jēzus jautāja Jēkabam un Jānim: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?”, Viņš saņēma tikai lūgumu pēc varas, prestiža un slavas.

Bartimeja dziedināšana ir zīme, ka Jēzus cenšas atvērt saviem sekotājiem acis. Šoreiz, lai viņi Viņu redzētu ne tikai kā Mesiju, bet kā to, kurš atdos savu dzīvību, lai visiem nestu pestīšanu.
Kad Jēzus saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”, vārds “izglābusi” attiecas arī uz fizisko dziedināšanu. Taču ikvienam agrīnajam kristietim tas nozīmētu kaut ko plašāku un dziļāku. Ne Jēzus, ne evaņģēlija autori nav krasi nošķīruši dažādas pestīšanas dimensijas. Dieva veiktā cilvēku glābšana no tā, ko mēs uzskatām par fiziskām slimībām, no vienas puses, un glābšana no garīga apdraudējuma, no otras puses, tika uzskatīta par viena un tā paša notikuma dažādiem aspektiem. Taču atkal ne pirmo reizi mēs redzam, ka glābšanas atslēga, lai arī kāda veida glābšana notiktu, ir ticība. Tāpēc ikviens, pat tie, kas parasti tiek izslēgti no tīras vai pieklājīgas sabiedrības, var tikt glābts. Ticība ir pieejama visiem; un bieži vien tieši “nepareizie cilvēki” ir tie, kuriem tā šķiet visspēcīgāk piemīt. Tā ir ticība, kas ir Jēzus, un paļaušanās, ka Viņam ir spēks glābt.

Šis ir stāsts, kas īpaši labi piemērots lēnām un pacietīgām pārdomām. Atvēli laiku un iedomājies sevi tajā dienā Jerihā. Ir karsts, sauss un putekļains (tā tur ir gandrīz vienmēr). Tu esi satraukts, Tu esi kopā ar Jēzu, Tu dodies uz Jeruzalemi. Un te kāds kliedz no ceļa malas. Tas ir traucēklis. Iespējams, ka tas ir pat bīstami (ja pietiekami daudz cilvēku Viņu sauks par Dāvida dēlu, kādi varasvīri var satrauksies). Pārbaudi savas izjūtas. Mēģini atcerēties citas reizes, kad Tu esi juties līdzīgi. Tad vēro, kā Jēzus, kuru nekad neuztrauc tas, kas kaitina Viņa sekotājus, apstājas, lai runātu ar aklo. Kā Tu jūties? Vai Tu vēlies, lai šis ubags piedalās svētku pasākumā? Kā tad, kad Jēzus viņam saka mīļus un laipnus vārdus? Vai Jēzus kādreiz ir runājis ar Tevi šādā veidā? Kā Tu jūties, kopā dodoties kalnā uz Jeruzalemi?
Tagad iedomājies sevi kā aklo. Mums visiem ir kaut kas (nebūt ne obligāti fiziska slimība), kas (kā mēs zinām) traucē mums būt tādiem, kādiem (kā mēs ticam) mums vajadzētu būt, un kādus Dievs mūs ir radījis. Tu sēdi ceļa malā un klausies pūlī. Pārbaudi savas izjūtas, kad atklāj, ka garām nāk Jēzus. Sauc Viņu, un, kad Viņš Tevi aicinās, noliec visu malā un ej pie Viņa. Un, kad Viņš Tev jautās, ko Tu vēlies, lai Viņš dara, atbildi pa īstam.
Neskaties atpakaļ uz mazajām, egoistiskajām ērtībām. Lūdz brīvību, glābšanu. Un, kad Tu to saņemsi, esi gatavs sekot Jēzum, lai kur Viņš dotos tālāk.

Tagad īstais izaicinājums. Vai Tev pietiek drosmes pārdomāt šo stāstu no Jēzus skatpunkta? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 30. jūnijs

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 
Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

svētdiena, 2024. gada 25. februāris

Ej ticības pēdās … kāda bija mūsu tēvam Ābrahamam.

(Rm 4:13-25) Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 
Pirms šī Bībeles fragmenta ir tāds kā virsraksta teikums – “…staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija…” (Rm 4:12)
Kā to realizēt? Tad ir jāturpina lasīt tālāk apustuļa Pāvila vēstule. 
  1. Ābrahāms ticēja tā Dievam, “kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.” (Rm 4:17) Kad Dievs dod Tev apsolījumu, Viņš ir spējīgs to piepildīt, pat ja visi apkārtējie apstākļi ir pretēji tam, ko Viņš ir teicis. 
  2. “Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām…” (Rm 4:18) Kad visi iemesli cerībai bija zuduši, Ābrahāms joprojām cerēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš cerēja uz Dievu, kuru pazina! Ja Tu šodien jūties bezcerīgs, padomā par to. 
  3. “... ticēja..., pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem.” (Rm 4:18) Pievērs uzmanību frāzei 'pēc tā, kas sacīts'. Kad Dievs dod apsolījumu, tajā ir ietverts pašizpildīšanās spēks, lai tas piepildītos. 
  4. “Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā,” (Rm 4:20) Vārds 'nešaubījās' mums saka, ka Ābrahāms nevilcinājās, nesvārstījās, nestrīdējās pats ar sevi, neļāva citu cilvēku viedokļiem viņu ietekmēt. Tā vietā viņš palika apņēmīgs un nelokāms. Tieši tā arī Tu vari staigāt ticībā!

svētdiena, 2023. gada 26. marts

Jo vairāk Tu zini un pazīsti, jo vairāk uzticies...

(Jņ 11:17-27) Nogājis Jēzus atrod Lācaru jau četras dienas guļam kapā. Bet Bētanija bija tuvu pie Jeruzālemes – apmēram piecpadsmit stadiju. Daudzi jūdi bija nākuši pie Martas un Marijas mierināt tās brāļa dēļ. Kad Marta dzirdēja, ka Jēzus nāk, tā izgāja viņam pretī, bet Marija palika sēžam mājās.
Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris. Bet arī tagad es zinu: lai ko tu lūgtu no Dieva, Dievs tev dos.”
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!”
Marta sacīja: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā.”
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Viņa sacīja: “Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē.” 
Vai ievērojāt – Marta uzsāk šo sarunu ar ļoti drosmīgu apgalvojumu. “Ja Tu būtu bijis šeit, viņš nebūtu nomiris!” Kas tas ir? Viedoklis? Pieviltas cerības?
Manuprāt Marta šeit vienkārši pauž savu ticību. No savas pieredzes viņa zina, ka, ja Jēzus ir tuvumā, tad neredzīgie sāk redzēt, kurlie dzird un paralizētie sāk staigāt. Viņa to ir redzējusi jau vairākas reizes.
Viņa pazīst Jēzu - galu galā viņš ir tāds kā ģimenes draugs, kurš bieži ciemojas pie viņiem. Tāpēc, ka Marta pazīst Jēzu, viņai ir pietiekami daudz zināšanas par Jēzu un pieredze, kuru Marta ir ieguvusi esot ar Viņu kopā.
Tieši tāpat Dievs grib veidot attiecības ar mums… un Viņš saprot – lai mēs uzticētos Viņam, ar sevi ir jāiepazīstina. Dievs neprasa/negrib aklu ticību. Viņš grib mums tik daudz ko piedāvāt, bet pirms tam Viņš vēlas, lai mēs uzzinātu par Viņu vairāk… un varētu uzticēties.

Martas uzticēšanās gan tiek izaicināta tādā pakāpē, kādu mēs lielākā daļa droši vien savās ikdienas gaitās nekad nepiedzīvojam – 
Jēzus viņai sacīja: “Tavs brālis augšāmcelsies!” […] Vai tu tici tam?
Mums šodien ir daudz vieglāk.
Mēs zinām, ar ko šis stāsts beidzās. Martas brālis Lācars iznāca ārā no kapa.
Tāpēc viņas atbilde Jēzum pirms šī brīnumainā notikuma atklāj mums vēl kādu īstas ticības/uzticēšanās šķautni.
“Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas nāk pasaulē…”
Marta ir sapratusi (balstoties uz savu pieredzi, uz to, ka viņa pazīst Jēzu), ka Jēzus IR Kristus (Mesija) – Mesija, kas ir no senatnes apsolītā Dieva atbilde un risinājums visām šīs pasaules sāpēm, traģēdijām un problēmām.
Tad Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu tici tam?”
Dievs vēlas, lai arī mēs mācītos uzticēties, balstoties uz tiem pierādījumiem, kurus Viņš mums dod!
Tāpēc Dievs mums dod Savu Vārdu, dod Sakramentus… 
Tāpēc Viņš caur mūsu ikdienas dzīves piedzīvojumiem vēlas mums atklāt un paskaidrot: “Tāds es esmu...”

svētdiena, 2022. gada 9. oktobris

Lūgt, uzticēties un pateikties

(Lk 17:11-19) Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” 
Šis Bībeles fragments mūs aicina padomāt par vismaz trīs tēmām: 
  1. Dažreiz risinājums no Dieva tiek dots ātri; citreiz viss notiek lēnām, soli pa solim. Bībeles fragmentā ir teikts: "tie ceļā tapa šķīsti" (14.p). Tu nevari zināt, kurš solis dos atbildi, tāpēc ir jāturpina staigāt ticībā. 
    Mozus likumi (Tora) noteica, ka, pirms spitālīgais var atgriezties sabiedrībā, priesterim viņš ir jāpaziņo par 'tīru'. Padomā par to: Jēzus redzēja pārmaiņas šajos cilvēkos, pirms tās notika; tas ir tāpēc, ka Viņam ir spēks to īstenot! 
  2. Nepadodies, ja cilvēki ap Tevi ir neatbalstoši un noraidoši. Šie sabiedrības atstumtie nezināja kā Jēzus izturēsies pret viņiem, tāpēc arī rīkojās atbilstoši: "apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca" (12-13.p). Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja Tu tuvosies Dievam, Viņš Tevi neatraidīs. Vai Tu piedzīvo brīžus, kad citi no Tevis izvairās vai ir pat sarāvuši visas attiecības? Jēzus to nekad nedarīs. 
  3. Vienmēr atcerieties pateikties un slavēt Dievu. Tikai viens no desmit spitālīgajiem izturēja pateicības pārbaudi. Ko Tu būtu darījis? Kad sapratīsi, cik daudz mūsu pateicība nozīmē Tam Kungam, Tu nekad neaizmirsīsi ik dienas Viņam pateikties, slavēt un pielūgt. 

svētdiena, 2022. gada 7. augusts

Ticības 'varoņu' saraksts

(Ebr 11:1–3, 8–16) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [...]
Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 
Mēs nevaram izvēlēties mūsu ierašanās brīdi šeit uz zemes (kaut kādā mērā tur ir iesaistīti mūsu vecāki), bet mums ir iespēja izdarīt diezgan daudz izvēles savā šīs zemas dzīves laikā. 
Līdzīgi ir ar ticību (par kuru tiek runāts Bībelē), kas ir Svētā Gara radītas attiecības ar Dievu. Nav mūsu cilvēcīgos spēkos pašiem atrast/satikt Dievu. Ticība ir attiecības, kurās Dieva apsolījums par nelokāmu mīlestību un žēlsirdību Jēzū 'pār-rada' (no vārda 'radīšana') mūs dzīvei drosmīgā paļāvībā uz Dievu un priecīgai, dāsnai kalpošanai ikvienam, ko mēs pazīstam un satiekam ikdienas dzīvē. Bet mēs varam no tā visa arī atteikties...

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā mēs atrodam garu to personu sarakstu, kuri piedzīvoja ticības brīnumu savās dzīvēs. Katrs cilvēks, kurš tiek nosaukts šajā sarakstā, piedzīvoja Dievu savās dzīvēs. Kaut arī viņi ir jau sen miruši, viņu piedzīvotais iedvesmo cilvēkus arī šodien. 
Vai arī mums būtu iespējams ko tādu piedzīvot? 
Dažreiz mēs varam domāt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, pārāk daudz šaubījušies par Dievu vai neesam 'ticējuši' Viņam tik īpaši kā tie cilvēki, kas uzskaitīti vēstules Ebrejiem 11.nodaļā. 

Bet, ja paskatās uzmanīgi, cilvēki, kas ir iekļauti šajā sarakstā, nebūt nebija ideāli. Ābrahāms daudzkārt tiek nosaukts kā īpašs "Dieva draugs", tomēr meloja, lai glābtu sevi, un pat apdraudēja savas sievas dzīvības un veselības drošību. Kad Dievs Sārai apsolīja, ka viņa dzemdēs bērnu deviņdesmit gadu vecumā, viņa smējās un neticēja Viņam.
Lasot tālāk 11.nodaļu, situācija īpaši nemainās. Mozus apšaubīja Dieva aicinājumu savā dzīvē un centās atrunāties, ka Dievs ir izvēlējies nepareizo cilvēku. Rahabai bija skandaloza pagātne. Jēkabs izlikās par savu brāli, lai izkrāptu tēva svētību. Ķēniņš Dāvids, kura kaislību romāns izraisīja slepkavību un nacionālu skandālu. 
Katrs no šiem cilvēkiem bija tikpat cilvēcīgs kā mēs. Taču šaubas, mūsu grēku pilnā pagātne un pat noliegums neizslēdz iespēju, ka mums var veidoties ticībā bāzētas attiecības ar Dievu. Neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši un kur esam bijuši, mēs varam piedzīvot Dieva žēlastības brīnumu arī savās dzīvēs. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums visiem neizdodas. Bet tad, ja mēs uzticamies Dievam un ļaujamies Viņa piedāvātajam brīnumam (tas kā Viņš 'pār-rada' mūs, ir brīnums!), arī mēs esam ticības 'varoņu' sarakstā.

svētdiena, 2022. gada 27. marts

Ticībā attaisnots

(2.Kor.5:16-21) Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 
Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 
Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Gaidi uz To Kungu

(Ps.27:13 Glika tulk.). 
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 
Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)"
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 
Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

Dieva atklāsme

(Ps.19:) Debesis vēsta par Dieva godu, 
viņa roku darbu teic debesjums, 
diena dienai valodas vērpj, 
nakts naktij nes vēsti – 
nav valodas, nav vārdu, 
viņu balsis pat nedzird! 
Pār visu zemi sniedzas to mērs, 
līdz pasaules malai viņu vārdi! 
Debesīs viņš uzcēlis saulei telti. 
Kā līgavainis tā iznāk no kāzu telts, 
līksma kā spēkavīrs, kas skrējienā metas, 
no debesu malas tā iznāk 
un ripo līdz debesu galam – 
kas var paslēpties no viņas svelmes? 
Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli, 
Kunga liecība droša, tā vientiesi dara gudru, 
Kunga pavēles skaidras, tās sirdi ielīksmo, 
Kunga bauslis šķīsts, tas dara acis gaišas, 
Kunga bijība šķīsta, tā pastāv mūžam, 
Kunga spriedumi taisni, visos ir patiesība, 
par zeltu tie tīkamāki un tīrzelta krājumiem, 
saldāki nekā medus un pilošas kāres. 
Un tie tavam kalpam liek atcerēties – 
kas tos ievēro, tas manto daudz. 
Kurš pamana savas kļūmes? 
No apslēpta grēka attīri mani! 
Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – 
lai nevalda tā pār mani, 
tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas! 
Lai tev tīk manas runas un sirds pārdomas, 
Kungs, mana klints un mans glābējs! 
Izteiksim to vienkārši: Dieva Vārds ir spēcīgs. Pārpasaulīgi spēcīgs.
Tas nenozīmē, ka Bībele ir burvju grāmata (mājiens: nepielūdziet pašu grāmatu, bet ļoti vērtējiet tajā teikto), taču tā nav arī tikai dižs cilvēku darbs kā, piemēram, Šekspīra vai Aristoteļa darbi.
Bībele ir Dieva atklāsme cilvēcei, un tas, ko Dievs saka, ir spēcīgi – kā "lai top gaisma" spēcīgi.

Arī 19.psalms ir viens no šādiem aprakstiem par šo spēku Bībelē.
  1. “Kunga bauslība pilnīga…” (8.p). Izlasot vārdu "bauslība", Tu uzreiz iedomājies “darīt un nedarīt” noteikumus, vai ne? Bet es uzskatu, ka “bauslība” (jeb likumi) ir kaut kas daudz lielāks. Piemēram, fizikas likumi ir kaut kas lielāks par "darīt un nedarīt" sarakstu. Tu vari šaubīties par to, vai Dieva morāle ir perfekta (mājiens: tā ir!), taču ne daudzi no mums iedomāsies apšaubīt gravitācijas likumu. Dieva likumi darbojas. Bieži vien noslēpumaini... bet perfekti. Ko tas mums saka par visu, ko Viņš mums atklāj? 
  2. “Kunga liecība droša…” (8.p) Tu reizēm uztraucies, ka nezini vai nesaproti visu? Tas ir OK – es arī nē! Mēs, cilvēki, nevaram 'zināt' absolūti visu, bet mēs varam izlemt, kam uzticēties. Tas, ko Dievs saka, ir uzticams. Tas ir pierādījies miljoniem cilvēku dzīvēs, kuri ir sekojuši Dieva 'liecībai' (visam teiktajam). Nekāda mācīšanās, studijas vai izpēte mūs nepadarīs gudrākus par gudrību, ko Viņš mums piedāvā.
  3. “Kunga pavēles skaidras…” (9.p) Dieva teiktais ir ne tikai pareizs, tādā izpratnē kā loģiski pareizs. 19.psalmā 9.pantā ir teikts, ka Dieva baušļi ir "šķīsti", ka "tie dara acis gaišas". Viņa teiktais padara mūs spējīgus sākt redzēt savādāk. Dieva Vārds ir kas vairāk kā cilvēku idejas. Dieva dotā atklāsme ir norādījumi no Tā, kurš ir bijis pirms Laiku Sākuma, un tā ienes Viņa spēku un klātbūtni jebkurā situācijā.
Kā saprata 19. psalma autors, ņemot vērā Dieva likumus, mēs uzzinām, kas ir pareizi un kas ir nepareizi (ko mēs nevaram vienmēr teikt par mūsu pašu zināšanām).
[Kunga spriedumi]... tavam kalpam liek atcerēties – kas tos ievēro, tas manto daudz. (Ps.19:12). 
Mūsu pašu zināšanas un izpratne labākajā gadījumā ir nepilnīgas. Un tikai cerība, apņemšanās un piespiešanās 'mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties' nederēs – mums ir vajadzīga pilnīgi jauna pieeja. Dievs ir nevainojams, un Viņa likumi to atspoguļo. Un tā tas ir, pat ja mēs to ne vienmēr 100% saprotam. 

(P.S. Un es atvainojos, ja tas kādam šķiet neērti... bet es tikai gribēju būt atklāts un godīgs.) 

svētdiena, 2015. gada 14. jūnijs

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)
Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Lūk, arī evaņģēlija vēsts būtība. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.