• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #ticība. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #ticība. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 27. marts

Ticībā attaisnots

Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 
(2.Kor.5:16-21) 
Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 
Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Gaidi uz To Kungu

Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 
Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)" (Ps.27:13 Glika tulk.). 
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 
Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

Dieva atklāsme

Debesis vēsta par Dieva godu, 
viņa roku darbu teic debesjums, 
diena dienai valodas vērpj, 
nakts naktij nes vēsti – 
nav valodas, nav vārdu, 
viņu balsis pat nedzird! 
Pār visu zemi sniedzas to mērs, 
līdz pasaules malai viņu vārdi! 
Debesīs viņš uzcēlis saulei telti. 
Kā līgavainis tā iznāk no kāzu telts, 
līksma kā spēkavīrs, kas skrējienā metas, 
no debesu malas tā iznāk 
un ripo līdz debesu galam – 
kas var paslēpties no viņas svelmes? 
Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli, 
Kunga liecība droša, tā vientiesi dara gudru, 
Kunga pavēles skaidras, tās sirdi ielīksmo, 
Kunga bauslis šķīsts, tas dara acis gaišas, 
Kunga bijība šķīsta, tā pastāv mūžam, 
Kunga spriedumi taisni, visos ir patiesība, 
par zeltu tie tīkamāki un tīrzelta krājumiem, 
saldāki nekā medus un pilošas kāres. 
Un tie tavam kalpam liek atcerēties – 
kas tos ievēro, tas manto daudz. 
Kurš pamana savas kļūmes? 
No apslēpta grēka attīri mani! 
Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – 
lai nevalda tā pār mani, 
tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas! 
Lai tev tīk manas runas un sirds pārdomas, 
Kungs, mana klints un mans glābējs! (Ps.19:) 
Izteiksim to vienkārši: Dieva Vārds ir spēcīgs. Pārpasaulīgi spēcīgs.
Tas nenozīmē, ka Bībele ir burvju grāmata (mājiens: nepielūdziet pašu grāmatu, bet ļoti vērtējiet tajā teikto), taču tā nav arī tikai dižs cilvēku darbs kā, piemēram, Šekspīra vai Aristoteļa darbi.
Bībele ir Dieva atklāsme cilvēcei, un tas, ko Dievs saka, ir spēcīgi – kā "lai top gaisma" spēcīgi.

Arī 19.psalms ir viens no šādiem aprakstiem par šo spēku Bībelē.
  1. “Kunga bauslība pilnīga…” (8.p). Izlasot vārdu "bauslība", Tu uzreiz iedomājies “darīt un nedarīt” noteikumus, vai ne? Bet es uzskatu, ka “bauslība” (jeb likumi) ir kaut kas daudz lielāks. Piemēram, fizikas likumi ir kaut kas lielāks par "darīt un nedarīt" sarakstu. Tu vari šaubīties par to, vai Dieva morāle ir perfekta (mājiens: tā ir!), taču ne daudzi no mums iedomāsies apšaubīt gravitācijas likumu. Dieva likumi darbojas. Bieži vien noslēpumaini... bet perfekti. Ko tas mums saka par visu, ko Viņš mums atklāj? 
  2. “Kunga liecība droša…” (8.p) Tu reizēm uztraucies, ka nezini vai nesaproti visu? Tas ir OK – es arī nē! Mēs, cilvēki, nevaram 'zināt' absolūti visu, bet mēs varam izlemt, kam uzticēties. Tas, ko Dievs saka, ir uzticams. Tas ir pierādījies miljoniem cilvēku dzīvēs, kuri ir sekojuši Dieva 'liecībai' (visam teiktajam). Nekāda mācīšanās, studijas vai izpēte mūs nepadarīs gudrākus par gudrību, ko Viņš mums piedāvā.
  3. “Kunga pavēles skaidras…” (9.p) Dieva teiktais ir ne tikai pareizs, tādā izpratnē kā loģiski pareizs. 19.psalmā 9.pantā ir teikts, ka Dieva baušļi ir "šķīsti", ka "tie dara acis gaišas". Viņa teiktais padara mūs spējīgus sākt redzēt savādāk. Dieva Vārds ir kas vairāk kā cilvēku idejas. Dieva dotā atklāsme ir norādījumi no Tā, kurš ir bijis pirms Laiku Sākuma, un tā ienes Viņa spēku un klātbūtni jebkurā situācijā.
Kā saprata 19. psalma autors, ņemot vērā Dieva likumus, mēs uzzinām, kas ir pareizi un kas ir nepareizi (ko mēs nevaram vienmēr teikt par mūsu pašu zināšanām).
[Kunga spriedumi]... tavam kalpam liek atcerēties – kas tos ievēro, tas manto daudz. (Ps.19:12). 
Mūsu pašu zināšanas un izpratne labākajā gadījumā ir nepilnīgas. Un tikai cerība, apņemšanās un piespiešanās 'mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties' nederēs – mums ir vajadzīga pilnīgi jauna pieeja. Dievs ir nevainojams, un Viņa likumi to atspoguļo. Un tā tas ir, pat ja mēs to ne vienmēr 100% saprotam. 

(P.S. Un es atvainojos, ja tas kādam šķiet neērti... bet es tikai gribēju būt atklāts un godīgs.) 

svētdiena, 2015. gada 14. jūnijs

Notiek brīnums - kā to izskaidrot?

Tā kā viņš turējās kopā ar Pēteri un Jāni, visi ļaudis pārsteigti saskrēja pie viņiem tā sauktajā Sālamana kolonādē. To ieraudzījis, Pēteris sacīja ļaudīm: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to? Kādēļ jūs tā skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka viņš staigā? Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, cēla godā savu kalpu Jēzu, kuru jūs nodevāt un noliedzāt Pilāta priekšā, kas bija nolēmis viņu atlaist. Jūs noliedzāt Svēto un Taisno un izlūdzāties apžēlot slepkavu. Jūs nogalinājāt dzīvības Valdnieku, kuru Dievs ir uzmodinājis no mirušajiem, – mēs esam tam liecinieki. Viņš ticēja Jēzus vārdam, un viņa vārds šo vīru, kuru jūs redzat un pazīstat, ir darījis veselu. Ticība, kas nāk caur Jēzu, viņu dziedināja jūsu visu priekšā…” (Ap.d.3:11-16)
Es vel joprojām atceros tos laikus, kad braucu ar VAZ-2105. Tu zini tādu auto?
Kādā reizē, kad par spīti visam, ko es vien centos darīt, motors nedarbojās. (Tajos laikos, ja kaut kas nedarbojās, bija pieņemts atvērt automašīnu motora pārsegu un pamēģināt kaut ko pakustināt, pieskrūvēt vai noslaucīt…) Mans kaimiņš, kurš tieši gāja garām, piedāvājās palīdzēt. Kaut arī es zināju, ka viņš nav automehāniķis, mans izmisums bija tik liels, ka es viņam atļāvu. Viņš pieliecās virs dzinēja, izdarīja kaut ko, ko es nevarēju īsti saskatīt… un pēkšņi auto bija atgriezts dzīvē. Es centos atrast īstos vārdus kā viņam pateikties. "Ak," viņš teica, "neslavē mani. Tas ir triks es uzzināju no Jankas, kurš strādā MRS garāžās. Viņam vienkārši apnika ka es viņu nepārtraukti saucu palīgā, kad mitros rītos mana automašīna nebija iedarbināma, un viņš man parādīja vienu no visbiežākajām problēmām, kuru ir tik viegli novērst. Vienkārši vajag izslaucīt kondensējušos mitrumu no sadalītāja vāciņa iekšpuses…” Šodien šis triks man un Tev vairs nepalīdzēs, jo mūsu automašīnu aizdedzes sistēma ir daudz sarežģītāka…

Protams, kropls cilvēks nav gluži tas pats, kas nedzīvs automašīnas dzinējs. Un dziedinošs spēks Jēzus vārdā, nav tas pats, kas triks, kuru var iemācīties no kāda pieredzējuša automehāniķa. Bet pamatprincips ir tas pats: nav tā, ka Pēteris un Jānis būtu bijuši kaut kādā veidā īpašāka mistiska spēka apveltīti, tāpat kā mans kaimiņš nebija mācīts vai pieredzējis auto mehāniķis. Viņš vienkārši uzticējās cilvēkam, kurš zināja, kas, kā, kur ir jāizdara, lai motors atkal darbotos. Tad, kad Pēterim un Jānim visapkārt stāv ziņkārīgu un pārsteigtu ļaužu pūlis, viņi teica to pašu: “Tie nebijām mēs; tas bija Jēzus!”
Vai precīzāk, tas bija un ir Dievs, kas darbojās caur Jēzu Kristu un turpina joprojām darboties. Pēteris, uzsākot savu improvizēto uzrunu Templī (kur Jēzus pats tikai pirms dažām nedēļām bija mācījis lielus ļaužu pūļus), un vēloties pēc iespējas ātrāk novērst uzmanību no sevis, izvēlas atsaukties uz Dievu diezgan dramatiskā, gandrīz formālā veidā: "Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs…” (13.p.)
Kāpēc viņš to tā dara?
Šādā veidā pieminēt Dievu faktiski nozīmē atgādināt jeb atsaukties uz Dieva atklāsmi Vecajā Derībā. Šis ir citāts no 2.Mozus grāmatas (3:6). Tas ir ļoti slavens fragments, un gan Pēteris, gan viņa klausītāji zināja šo Svēto Rakstu fragmentu ļoti labi. Tieši tāpat viņi visi uzreiz saprata šādas atsauces jēgu. Jēzus pats pirms dažām nedēļām to bija citējis sarunā ar saduķejiem Templī (Lūkas 20:37). To darot, Viņš, protams, sagaidīja, ka cilvēki uztvers visu kopējo kontekstu.

Būtība ir sekojoša: 2.Mozus grāmatas 3.nodaļa ir brīdis, kad Dievs pie degošā krūma aicina Mozu un dod viņam norādījumu griezties atpakaļ no tuksneša uz Ēģipti un vadīt Izraēla tautu ārā no verdzības uz brīvību. Dievs apliecina Mozum, ka tas, ko viņš piedzīvo, nav tikai sapnis vai karstuma dūriena murgi, bet šeit runā pats Izraēla tautas Dievs. Ābrahāma Dievs, kurš deva solījumu pašlaik paverdzināto izraēliešu senčiem; Dievs, kurš tagad gatavojas šos solījumus piepildīt. Pēteris, citējot šo fragmentu, saka: "Tas notiek atkal!”

Citiem vārdiem sakot, Pēteris dara to, ko visi agrīnie kristieši darīja visu laiku. Saskaroties ar jautājumu, uz kuru atbilde ir saistīta ar to, ko bija darījis vai runājis Jēzus, viņi savā prātā vai uzrunā atgriežas pie 2.Mozus grāmatas notikumiem, jeb Iziešanas no Ēģiptes.
Tas bija tad, kad Dievs rīkojās iespaidīgi un pārdabiski, lai piepildītu Savus solījumus un glābtu Savu tautu.
Tas bija tad, kad viņi upurēja Lieldienu jēru.
Tas bija tad, kad viņi gāja caur pašķirto jūru.
Tas bija tad, kad viņiem tika doti likumi.
Tas bija tad, kad viņi gāja pa tuksnesi pēc sava mantojuma.
Visas šīs tēmas tagad tiek savītas kopā Jaunajā Derībā, lai atbildētu uz jautājumu par to, kas ir Jēzus, un kā Dievs darbojas caur Viņu. Atkal un atkal tiek radīta sajūta: ja mēs skatāmies uz Jēzu un redzam, kas tiek darīts Viņa Vārdā, tad tas ir it kā mēs, kopā ar Mozu, stāvētu pie degošā ērkšķu krūma, un, redzot kaut ko tik iespaidīgu, saprastu, ka Dievs Radītājs, Ābrahāma Dievs, ir dzīvs un darbojas… un Savus solījumus piepildīs arī šoreiz.

Pēterim tas bija kļuvis skaidrs un, runājot par Jēzu Kristu, viņš šīs īpašās lietas vēlas atklāt saviem klausītājiem.
Pirmkārt, Pēteris saka, ka Jēzus bija nevainīgs "kalps". Vārds 13.pantā varētu tikt tulkots gan kā "bērns", gan kā “kalps". Grieķiski iztulkotajā (Vecās Derības tulkojums, kuru plaši izmantoja apustuļu laikā) 1.Mozus 24.nodaļā ir rakstīts, ka Ābrahāms sūta savu “kalpu”, lai atrastu dēlam Īzākam sievu. Tur lietotais vārds "kalps", ir tas pats kas šeit (attiecīgais darbinieks nebija Ābrahāma bērns un, protams, nebija gados jauns). Tātad iespējams, ka mūs interesējošā vārda nozīme “kalps" ir visprecīzākā un piemērojama arī šajā vietā.
Ideja par "nevainīgu kalpu" patiesībā mums atgādina pravieša Jesajas grāmatas 53.nodaļu, kas bija centrālais Vecās Derības fragments agrīnajā kristiešu izpratnē par to, kas Jēzus Kristus bija un kāpēc Viņam bija jānomirst.
Tā arī šī fragmenta viena no tēmām.
Tāpat kā ziņojumā par Jēzus notiesāšanu un nāvi pie krusta, arī šeit evaņģēlists Lūka uzsver, ka Jēzus bija nevainīgs noziegumos, kurus Viņam inkriminēja. Savukārt cilvēks, kurš tika atbrīvoti Viņa vietā, Baraba (Lūkas 23:25), bija vainīgs. Tā ir Lūkas evaņģēlijā atklātā krusta jēga: Jēzus, kaut arī bija nevainīgs, mirst daudz citu cilvēku vietā, kuri bija/ir vainīgi. Tas ir jautājums gan par burtisku vēsturisku patiesību, gan arī par teoloģisku interpretāciju – Jēzus Kristus pie krusta bija "nesis daudzu grēkus" (Jesajas 53:12).

Otrkārt, Jēzus bija “Svētais un Taisnais”. Apustuļu darbu grāmatā Jēzus šādi tiek nosaukts atkal un atkal (4:27,30; 7:52; 22:14), un ir vērts šiem nosaukumiem pievērst uzmanību. Protams, galvenais uzsvars tiek likts uz to, ka Jēzus bija “svēts". Viņa tuvākiem sekotājiem un draugiem bija neskaitāmas iespējas redzēt Viņa dzīvi tuvplānā, un viņi bija pārsteigti par īpašo Dievā-centrētību, par izteikto integritāti un visaptverošo mīlestību, kas Jēzū bija vienmēr saredzama. Un, protams, citējot Pilāta sākotnējo un oficiālo spriedumu (13.p.), Jēzus bija "nevainīgs" vai "taisns" pretstatā Barabam – slepkavam, kuru atbrīvo Viņa vietā.
Tomēr arī šajā gadījumā abi vārdi, "svēts" un "taisns", nes sevī atsauci no pravieša Jesajas grāmatas. Šī atbalss palīdz uzsvērt iespaidu, kuru Pēteris vēlas radīt klausītājos – ja viņi vēlas uzzināt kāpēc un kā kroplais cilvēks ir ticis dziedināts, tad viņiem vajadzētu domāt vispirms par 2.Mozus grāmatu, jeb Iziešanu no Ēģiptes (Dievs atbrīvo tos, kas bija vergi); un tad domāt par Jesajas grāmatas vēsti (Dieva kalps uzņemas savas tautas grēkus un vājības); un visbeidzot domāt par to, kā Jēzū abi šie stāsti saplūst vienā, atklājot to piepildījumu pavisam jaunā veidā.

Tāpēc, treškārt, Jēzus ir arī “dzīvības Valdnieks”. Vārds "Valdnieks", šeit var nozīmēt arī "tas, kurš uzsāk kaut ko”. Šajā gadījumā tas varētu nozīmēt, ka Viņš nav tik daudz valdnieks pār “dzīvību" (kas Viņš bez šaubām ir!), kā vairāk ir domāts uzsvērt un parādīt Viņu kā tādu,
kurš ienes dzīvību;
kurš uzsāk jaunu dzīvi;
kurš uzsāk jaunu ceļu caur nāvi un iznīcību;
kurš atklāj tādu īstas “dzīvības” šķautni, par kuru neviens nebija iedomājies agrāk.
Lasot evaņģēlijus, arī mēs varam būt liecinieki, ka Jēzus jau arī tieši to darīja savas publiskās karjeras laikā. Visur, kur Viņš devās, Viņš uzsāka, veidoja un aicināja uz jaunu dzīvi, tādu dzīvi, caur kuru atklājas, ka Dievs ir tagad Tas, Kurš visu nosaka un vada. Tas apjaušot mums vel traģiskāk atklājas Viņa paša tautas attieksme pret Viņu (noraida Viņu un sūta Viņu nāvē) – viņi nogalināja “dzīvības Valdnieku”! Bet, protams, Dievs Viņu uzmodināja – augšāmcelšanās vēsts bija un joprojām ir Kristīgās Baznīcas vēsts pamatā. Tikai augšāmcelšanās izskaidro, kāpēc un kā šī jaunā dzīve darbojas – Jēzus iesāktais darbs (jaunu dzīves celšana) turpinās.

Tāpēc arī nav pārsteigums, ka Pēteris īpaši rūpīgi un plaši izskaidro un bibliski pamato to, kā kroplis tika izdziedināts. Visu nupat pārrunāto rūpīgam Vecās derības lasītājam vajadzēja patiesībā saprast pirms Pēteris savus paskaidrojumus uzsāka. Tomēr noslēgumā viņš pievieno vienu jaunu argumentu, kas ir ārkārtīgi svarīgs agrīnajā kristietībā. Tas ir Jēzus Kristus vārds. Caur ticību Viņa Vārdam tas viss notika.
Lai nerastos pārpratumi – Pēteris šo patiesību atkārto divas reizes pēc kārtas. Jēzus vārda izmantošana nav jautājums par jauna veida maģiju; tie nav jauni buramvārdi, sava veida Abrakadabra, kas ļautu visu kas ienāk prātā maģiski izsaukt esamībā.
Ir jābūt ticībai!
Ir jāuzticas Tam, kura vārds tiek izrunāts. Ir jātic tam, kura vārds tiek sadzirdēts. Maģija meklē spēku izrunātajā vārdā, tā izrunātājs cenšas paverdzināt klausītāju. Turpretim Jēzus vārdi liek cilvēkiem uzelpot, kļūt veseliem; tie cilvēku atbrīvo un atjauno. Jēzus vārdi cilvēkam ļauj nostāties uz savām kājām gan burtiski (kā kroplais cilvēks tagad varēja stāvēt), gan arī morāli, garīgi un personīgi.

Tas ir tas, ko mēs redzam 16.pantā, kur Lūkas izmanto ļoti neparastu sengrieķu vārdu, kas nozīmē "pilnīgu veselumu”. Lūk, arī evaņģēlija vēsts būtība. Ticēt Jēzum Kristum un Viņa vārda spēkam ir veids, kā piedzīvot “pilnīgu veselumu” kā pirmajā tā arī divdesmit pirmajā gadsimtā.