Kas mūsos ir līdz pašiem dziļumiem?
(Mt 15:10-20) Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.”
Viens no iemīļotākajiem bērnu stāstu tēliem ir Vinnijs Pūks. Kādā no šī nesamākslotā un mīļā rotaļu lācīša dēkām Pūks (viņu radījis rakstnieks A. A. Milns) mēģina noķert ziloni jeb Milzu Lempi (angļu oriģinālā - Heffalump, bērnišķīgi sagrozīts vārda elephant variants).
Lai noķertu šo hefalumpu, Pūks izrok bedri un nolemj slazdā par ēsmu ielikt vienu no saviem vismīļākajiem ēdieniem — medu. Taču medus viņam garšo tik ļoti, ka Pūks nespēj atstāt slazdā veselu burku un sāk mazliet ēst arī pats. Viņš attaisnojas ar domu, ka ir svarīgi pārliecināties: vai tas tiešām ir medus visā burkā, līdz pat pašam dibenam? Nevar taču pieļaut, ka pašā apakšā izrādītos kaut kas cits — varbūt siers vai vēl kaut kas. Un, protams, līdz brīdim, kad Pūks ir pilnīgi pārliecinājies, ka burkā līdz pašam dibenam tiešām bija medus, burka ir tukša…
Pūkam ir svarīgi zināt, kas burkā patiesībā atrodas — no augšas līdz pašam dibenam. Ja medus tajā ir tikai augšpusē, bet zem tā slēpjas kaut kas pavisam cits, tas ir jānoskaidro. Un tieši šī doma ir pamatā tam, ko Jēzus tagad saka, turpinot iepriekšējo sarunu ar farizejiem par šķīstības likumiem.
Kāda jēga vispār ievērot visus šķīstības likumus? Lai cilvēks būtu tāds, kādu Dievs viņu jau no paša sākuma bija iecerējis.
Bet kādu tad Dievs cilvēku bija iecerējis? Tādu, kurš ir šķīsts ne vien ārēji, bet viscaur — līdz pašiem savas būtības dziļumiem. Pašiem šķīstības likumiem nebija ne vainas, lai gan dažām vēlāk ap tiem izveidotajām tradīcijām, iespējams, nebija lielas jēgas. Tomēr apstāties pie ārējo likumu ievērošanas un neņemt vērā aicinājumu būt šķīstam caur un cauri nozīmēja pilnīgi palaist garām pašu būtiskāko.
Jēzus to pateica kā mīklu, kas Viņa klausītājiem droši vien šķita mulsinoša un, kā lasām šajā Rakstu vietā, pat apgrēcinoša: “Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
Ko Viņš ar to varētu būt domājis? Viņš taču nevarētu runāt par siekalām? …vai kad paliek slikti un ir jāvemj?!?
Izrādās Jēzus runā par vārdiem. Viņa doma ir tāda: vārdi atklāj, ar ko cilvēks ir pilns dziļi sevī. Vai nav interesanti, ka ilgi pirms psihologi pamanīja, ka cilvēka sacītais liecina par to, kas patiesībā notiek viņa domās un iztēlē — īpaši brīžos, kad cilvēks vairs rūpīgi nepieskata savus vārdus —, Jēzus jau bija norādījis uz to pašu. Darbi, kas cilvēku sagāna un padara necienīgu Dieva svētajai klātbūtnei, ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana, netiklība un pārējais. Savukārt iekšējie dzinuļi, kas ved uz šādiem darbiem, paši sevi nodod domās un vārdos, kuri uzpeld no cilvēka būtības dziļumiem. Tie parāda, ka, lai cik rūpīgi cilvēks ievērotu ārējos šķīstības priekšrakstus, viņa dziļākajai būtībai ir jātiek pārveidotai, lai viņš varētu kļūt tāds, kādu Dievs viņu bija iecerējis un vēlējies.
Tādēļ šī saruna nav tikai par to, vai Jēzus un Viņa sekotāji ievēro tradīcijas, kuras farizeji paši turēja un centās uztiept arī citiem jūdiem. Šeit ir runa par to, kādus Dievs patiesībā vēlas savus ļaudis un kā šī Dieva griba var īstenoties. Šeit un arī citviet Jēzus pievēršas kādam ļoti dziļam jautājumam — jautājumam, kuru, jāteic, labi apzinājās daudzi viņa laikabiedri: kā cilvēka sirds var kļūt šķīsta?
Tas, kurš šeit nesaskata problēmu — arī tas, kurš iedomājas, ka atbilde varētu būt vienkārši atrodama priekšrakstu sarakstā —, vēl nav ieraudzījis, cik dziļi cilvēka būtībā slēpjas ļaunums. Vairums no mums droši vien neizdarām ikdienā lielāko daļu 19. pantā nosaukto darbu un vai vēl daudz ko citu. Bet ja tas viss mājo mūsu sirdī, tad Dieva acīs esam nešķīsti un mums jātiek šķīstītiem — pilnīgi, līdz pašiem dziļumiem.
Tātad Jēzus sacītā būtība ir šāda: Jēzus darbā Dievs piedāvā dziedināšanu šai dziļajai nešķīstībai. Taču šī dziedināšana krasi atšķiras no tā, ko piedāvāja citi tā laika skolotāji. Viņuprāt, šķīstības likumi bija īstā vieta, kur sākt, un dažiem tie bija ne tikai sākums, bet arī gals. Jēzus redzēja, ka šiem likumiem lielākoties ir maz sakara ar īsto uzdevumu, kuru Viņš bija nācis piepildīt. Kā Viņš sacīja vairākās 13. nodaļas līdzībās, Viņš sēja Dieva valstības sēklas, dēstīja augus, kam bija jāaug un jāuzplaukst. Taču ļaudis, kuri tiecās pēc citiem mērķiem, dēstīja augus, kas tiks izrauti.
Tie, kuri šķīstības likumus pasniedza kā risinājumu Israēla problēmām un centās tos uzspiest arī citiem, pēc Jēzus vārdiem, bija kā aklais, kas mēģina parādīt ceļu otram aklajam. Abi ne vien apmaldīsies, bet itin viegli var arī iekrist bedrē.
Tāpēc šī Rakstu vieta izaicina mūs visus — īpaši tad, ja sevi uzskatām par Jēzus sekotājiem. Mēs varbūt neievērojam senā Israēla šķīstības priekšrakstus. Bet vai mūsu sirds, mūsu domas un nolūki, arī ikdienišķie vārdi, kas mums pasprūk pār lūpām, neliecina, ka paši vēl neesam līdz galam šķīsti? Ja tā ir, ko mēs ar to iesākam?
Šajā Rakstu vietā Jēzus vēl nepiedāvā zāles pret slimību, kuru Viņš ir diagnosticējis. Tās atklāsies evaņģēlija stāsta tālākajā gaitā. Galu galā zāles ir Viņš pats. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, kā arī dāvājot Svēto Garu, Jēzus pārvar ļaunumu un nešķīstību, kas kā slimība ir skārusi visu cilvēci. Taču šīm zālēm ir jāsasniedz pati slimība — arvien dziļāk un dziļāk cilvēka būtībā —, lai tad, kad nostāsimies Dieva priekšā, Viņš mūs ieraudzītu tādus, kādus jau no paša sākuma bija iecerējis: šķīstus caur un cauri, līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem.
Lai noķertu šo hefalumpu, Pūks izrok bedri un nolemj slazdā par ēsmu ielikt vienu no saviem vismīļākajiem ēdieniem — medu. Taču medus viņam garšo tik ļoti, ka Pūks nespēj atstāt slazdā veselu burku un sāk mazliet ēst arī pats. Viņš attaisnojas ar domu, ka ir svarīgi pārliecināties: vai tas tiešām ir medus visā burkā, līdz pat pašam dibenam? Nevar taču pieļaut, ka pašā apakšā izrādītos kaut kas cits — varbūt siers vai vēl kaut kas. Un, protams, līdz brīdim, kad Pūks ir pilnīgi pārliecinājies, ka burkā līdz pašam dibenam tiešām bija medus, burka ir tukša…
Pūkam ir svarīgi zināt, kas burkā patiesībā atrodas — no augšas līdz pašam dibenam. Ja medus tajā ir tikai augšpusē, bet zem tā slēpjas kaut kas pavisam cits, tas ir jānoskaidro. Un tieši šī doma ir pamatā tam, ko Jēzus tagad saka, turpinot iepriekšējo sarunu ar farizejiem par šķīstības likumiem.
Kāda jēga vispār ievērot visus šķīstības likumus? Lai cilvēks būtu tāds, kādu Dievs viņu jau no paša sākuma bija iecerējis.
Bet kādu tad Dievs cilvēku bija iecerējis? Tādu, kurš ir šķīsts ne vien ārēji, bet viscaur — līdz pašiem savas būtības dziļumiem. Pašiem šķīstības likumiem nebija ne vainas, lai gan dažām vēlāk ap tiem izveidotajām tradīcijām, iespējams, nebija lielas jēgas. Tomēr apstāties pie ārējo likumu ievērošanas un neņemt vērā aicinājumu būt šķīstam caur un cauri nozīmēja pilnīgi palaist garām pašu būtiskāko.
Jēzus to pateica kā mīklu, kas Viņa klausītājiem droši vien šķita mulsinoša un, kā lasām šajā Rakstu vietā, pat apgrēcinoša: “Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
Ko Viņš ar to varētu būt domājis? Viņš taču nevarētu runāt par siekalām? …vai kad paliek slikti un ir jāvemj?!?
Izrādās Jēzus runā par vārdiem. Viņa doma ir tāda: vārdi atklāj, ar ko cilvēks ir pilns dziļi sevī. Vai nav interesanti, ka ilgi pirms psihologi pamanīja, ka cilvēka sacītais liecina par to, kas patiesībā notiek viņa domās un iztēlē — īpaši brīžos, kad cilvēks vairs rūpīgi nepieskata savus vārdus —, Jēzus jau bija norādījis uz to pašu. Darbi, kas cilvēku sagāna un padara necienīgu Dieva svētajai klātbūtnei, ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana, netiklība un pārējais. Savukārt iekšējie dzinuļi, kas ved uz šādiem darbiem, paši sevi nodod domās un vārdos, kuri uzpeld no cilvēka būtības dziļumiem. Tie parāda, ka, lai cik rūpīgi cilvēks ievērotu ārējos šķīstības priekšrakstus, viņa dziļākajai būtībai ir jātiek pārveidotai, lai viņš varētu kļūt tāds, kādu Dievs viņu bija iecerējis un vēlējies.
Tādēļ šī saruna nav tikai par to, vai Jēzus un Viņa sekotāji ievēro tradīcijas, kuras farizeji paši turēja un centās uztiept arī citiem jūdiem. Šeit ir runa par to, kādus Dievs patiesībā vēlas savus ļaudis un kā šī Dieva griba var īstenoties. Šeit un arī citviet Jēzus pievēršas kādam ļoti dziļam jautājumam — jautājumam, kuru, jāteic, labi apzinājās daudzi viņa laikabiedri: kā cilvēka sirds var kļūt šķīsta?
Tas, kurš šeit nesaskata problēmu — arī tas, kurš iedomājas, ka atbilde varētu būt vienkārši atrodama priekšrakstu sarakstā —, vēl nav ieraudzījis, cik dziļi cilvēka būtībā slēpjas ļaunums. Vairums no mums droši vien neizdarām ikdienā lielāko daļu 19. pantā nosaukto darbu un vai vēl daudz ko citu. Bet ja tas viss mājo mūsu sirdī, tad Dieva acīs esam nešķīsti un mums jātiek šķīstītiem — pilnīgi, līdz pašiem dziļumiem.
Tātad Jēzus sacītā būtība ir šāda: Jēzus darbā Dievs piedāvā dziedināšanu šai dziļajai nešķīstībai. Taču šī dziedināšana krasi atšķiras no tā, ko piedāvāja citi tā laika skolotāji. Viņuprāt, šķīstības likumi bija īstā vieta, kur sākt, un dažiem tie bija ne tikai sākums, bet arī gals. Jēzus redzēja, ka šiem likumiem lielākoties ir maz sakara ar īsto uzdevumu, kuru Viņš bija nācis piepildīt. Kā Viņš sacīja vairākās 13. nodaļas līdzībās, Viņš sēja Dieva valstības sēklas, dēstīja augus, kam bija jāaug un jāuzplaukst. Taču ļaudis, kuri tiecās pēc citiem mērķiem, dēstīja augus, kas tiks izrauti.
Tie, kuri šķīstības likumus pasniedza kā risinājumu Israēla problēmām un centās tos uzspiest arī citiem, pēc Jēzus vārdiem, bija kā aklais, kas mēģina parādīt ceļu otram aklajam. Abi ne vien apmaldīsies, bet itin viegli var arī iekrist bedrē.
Tāpēc šī Rakstu vieta izaicina mūs visus — īpaši tad, ja sevi uzskatām par Jēzus sekotājiem. Mēs varbūt neievērojam senā Israēla šķīstības priekšrakstus. Bet vai mūsu sirds, mūsu domas un nolūki, arī ikdienišķie vārdi, kas mums pasprūk pār lūpām, neliecina, ka paši vēl neesam līdz galam šķīsti? Ja tā ir, ko mēs ar to iesākam?
Šajā Rakstu vietā Jēzus vēl nepiedāvā zāles pret slimību, kuru Viņš ir diagnosticējis. Tās atklāsies evaņģēlija stāsta tālākajā gaitā. Galu galā zāles ir Viņš pats. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, kā arī dāvājot Svēto Garu, Jēzus pārvar ļaunumu un nešķīstību, kas kā slimība ir skārusi visu cilvēci. Taču šīm zālēm ir jāsasniedz pati slimība — arvien dziļāk un dziļāk cilvēka būtībā —, lai tad, kad nostāsimies Dieva priekšā, Viņš mūs ieraudzītu tādus, kādus jau no paša sākuma bija iecerējis: šķīstus caur un cauri, līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem.
* Aizgūts no Tomasa Raita
