Tu nevari? Bet Dievs saka: Tu vari!

(Jņ 20:19-23) Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. 
Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. 
Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!
Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” 

“Es taču to nevaru izdarīt!” 
Viņš stāvēja un skatījās uz komisiju. Viņi tikko bija piedāvājuši viņam nevis darbu, uz kuru viņš bija pieteicies, bet gan amatu, kas bija krietni augstākā līmenī. Visas nodaļas vadītāja vietu. Viņš būtu atbildīgs par lielu budžetu, plašu uzņēmuma darbības jomu. Viņš vienkārši nejutās tam gatavs. 
“Nu,” sacīja komisijas priekšsēdētājs, “mēs domājam, ka tu vari. Protams, tā būs liela atbildība. Bet mēs tev palīdzēsim. Mēs ticam, ka tu esi īstais cilvēks šim darbam, un mēs pārkārtosim lietas, lai tu saņemtu vajadzīgo atbalstu. Speciālistu padomi, viss nepieciešamais – tas viss tev būs pieejams, lai tu varētu šo darbu paveikt.” 

Tagad apskati Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 23. pantu: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti; kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” 
Kā Tu jūties, to lasot? Vai jūties tam spējīgs? Protams, ka ne! Bet vēl trakāk – ja kādam grēki netiek piedoti, tie viņam paliek! Ja kāds domā, ka ir gatavs veikt šādu uzdevumu – viņam steidzami nepieciešama krietna deva pazemības. 

Bet Jēzus tic, ka mācekļi to spēj. Viņš pat neprasa viņiem, vai viņi to vēlas – Viņš dod pavēli. Viņiem jāiet un jādara. 
Protams, tas vēl nav viss. Mācekļi varētu iebilst: “Bet mēs domājām, ka tikai Dievs var piedot grēkus!” Un viņiem būtu taisnība. Tikai Dievs to var. Bet Viņš to darīs caur viņiem. Šī pavēle nāk pēc lielā apsolījuma un dāvanas: “Ņemiet Svēto Garu.” 

Svētais Gars! Jēzus jau daudz bija runājis par šo Garu – Savu Garu, Tēva īpašo dāvanu saviem ļaudīm. Un nu pienācis tas brīdis. 
Šī Gara mērķis nav vienkārši dot mācekļiem jaunas garīgas pieredzes – lai gan viņiem tādas noteikti būs. Tā nav arī īpaša elitāra klubiņa veidošana – kaut gan viņi ir aicināti dzīvot bagātu, pilnvērtīgu dzīvi pēc Jēzus parauga. Svētais Gars viņiem tiek dots, lai viņi varētu turpināt to, ko Jēzus darīja Israēlā (Galilejā un Jūdejā) – tikai tagad visā pasaulē. 
“Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu” (20:21). 

Un tas ir atslēga. Kā Jēzus unikālais darbs vienā konkrētā vietā un laikā ietekmē visus laikus un vietas? Kā Viņa vēsts, kas tik labi iederējās 1. gadsimta Palestīnā, var izplatīties starp tautām un kultūrām, kas nemaz nedomā par Dieva valstību, kas negaida Mesiju, kas redz pasauli pavisam citādi? 
“Pestīšana nāk no jūdiem” (Jāņa 4:22). No Israēla – pasaulei. Dieva un Viņa tautas ilgā vēsture sasniedz kulmināciju Jēzū. Un tagad pestīšana, ko Viņš nesa Israēlam, izrādās ir paredzēta visai cilvēcei. Mācekļiem jāsāk šo vēsti nest tālāk. 

Padomā – tā ir milzīga atšķirība – kaut kā radīšana vai kaut kā realizācija. Komponists uzraksta mūziku, bet izpildītāji to atskaņo. Pulksteņmeistars uztaisa pulksteni, bet īpašniekam tas pareizi jāiestata un jālieto. Jēzus ir uzvarējis nāvi un sācis jauno radību (pamaniet, kā Jānis uzsver, ka tas notika nedēļas pirmajā dienā). Viņa sekotājiem tas nav jāpaveic no jauna. 
(Te arī atbilde, kāpēc agrīnā draudze nesacīja tieši to pašu, ko Jēzus. Cilvēki, kuri domā, ka Jēzus bija tikai garīgs skolotājs, brīnās, kāpēc mācekļi vienkārši neatkārtoja Viņa vārdus. Bet viņi īstenoja Viņa sasniegto, nevis centās to atkārtot.) 

Jēzus misija, sasniedzot kulmināciju pie krusta un augšāmcelšanās brīdī, nu jāīsteno mācekļu misijā pasaulei. Tāpēc viņiem ir vajadzīgs Svētais Gars – Jēzus elpa, Dieva elpa, kas viņus spēcina darīt to, kas citādi būtu neiespējami. 

Šī jaunās radības tēma iet vēl dziļāk. Kad Dievs meklēja Ādamu Ēdenes dārzā (1. Mozus 3:8), cilvēki dzirdēja Viņa soļus vakara vēsmā. Tagad, jaunās radības pirmajā vakarā, cits vējš iepūš istabā. Vārdi “vējš”, “elpa” un “gars” ir vieni un tie paši (gan ebreju, gan grieķu valodā). Šis vējš ir dziedinošā Dieva Gara elpa, kas atgriežas, lai atjaunotu to, ko cilvēks sabojāja. 
Tas mūs aizved atpakaļ uz radīšanas brīdi. 1. Mozus 2:7 Dievs iedvesa Savu elpu cilvēka nāsīs, un cilvēks kļuva dzīvs. Tagad, jaunajā radībā, caur Jēzu Dieva dzīvība tiek iedvesta mācekļos, lai viņi paši kļūtu par jauniem cilvēkiem un šo dzīvību nestu tālāk pasaulē. 

Un rezultāts? Miers. Tas tiek pieminēts divreiz. Tas ir tas pats miers, par ko Jēzus jau runāja iepriekš (Jāņa 14:27 un 16:33). Ar šo mieru viņi var veikt to apbrīnojamo uzdevumu, ko mēs sākumā pieminējām (20:23). Viņiem jāsaka cilvēkiem, ka grēki ir piedoti – Dieva vārdā un Gara spēkā. Bet ir arī – jābrīdina, ka grēks nogalina. Viņiem jāsaka patiesība – ne lepnības vai varaskāres motivētiem, bet tāpēc, ka tas ir Dieva vēstījums pasaulei, kas joprojām ir apjukusi un dumpīga. 

Apustulis Pāvils, 20 gadus vēlāk, uzdeva jautājumu: “Kas visam tam ir gatavs?” (2. Korintiešiem 2:16). Un atbilde bija tā pati: neviens no mums pats par sevi. Bet Dievs mūs dara spējīgus – caur Savu Garu.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Augšāmcelšanās

(Lk 24:1-12) Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis. 

Pirms daudziem gadiem mans draugs un žurnālists gan diskusijās ar mani, gan rakstot vairākus rakstus (kuros rosināja pārdomāt dažādas problēmas, kas notika kādas baznīcas vadībā Latvijā) interneta portālā, brīdināja par to, kas notiks, ja dažas lietas tiks izdarītas un kādas citas netiks darītas. 

Viņa padomi netika uzklausīti un ņemti vērā. Tagad mēs abi ar draugu varam ar neapmierinošu gandarījumu atskatīties uz to, ka šie brīdinājumi piepildījās. Mēs pat varētu teikt: “Vai tad es neteicu…?”

Dažkārt cilvēkiem šķiet neiespējami noticēt tam, ko viņiem stāsta. Pat sabiedrībā, kas lepojas ar skaidru un racionālu domāšanu, bieži idejas ir tikpat mainīgas kā apģērbu modes. Kā arī bieži vien kādas domas ir tik neloģiskas, ka ir grūti saprast kā kaut kas tāds var vispār ienākt prātā. Pat ja ir cilvēki, kas kaut ko cenšas pacietīgi skaidrot un pamatot ar faktiem, piemēriem un pierādījumiem, tad (ja mode to diktē) liela daļa sabiedrības to vienkārši ignorē vai arī paliek nespējīgi to saprast. Mēs it kā nevaram “sadzirdēt” vienkāršu patiesību skaidrojumu; tas ir, mēs gan dzirdam vārdu radīto skaņu, bet jēga netiek līdz mūsu sapratnei.

Evaņģēlists Lūka savā evaņģēlijā raksta, ka Jēzus atkal un atkal runāja par savu augšāmcelšanos. Divi no Viņa lielākajiem stāstiem beidzās ar spēcīgu atsauci uz augšāmcelšanos no mirušajiem (Lk 15:32; 16:31). Taču neviens nebija “dzirdējis”, ko Viņš teica. Visi bija neizpratnē, un tas ir saprotami. “Augšāmcelšanās” tā laika pasaulē bija tas, ko Dievs darīs ar visiem taisnajiem mirušajiem kaut kad laiku galā (dodot jaunu iemiesošanos visiem, sākot no Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba līdz pat visiem taisnajiem mocekļiem). Lai gan cilvēki runāja par tādu pravieti kā Elija vai Jānis (Kristītājs), kas atgriežas no mirušajiem, viņi ar to saprata, ka nāks kāds, kurš iemiesos to pašu garu, turpinās to pašu darbību. Pati burtiskā un fiziskā “augšāmcelšanās” būtu cita mēroga notikums. Pēc visām šīszemes lielajām ciešanām visiem Dieva ļaudīm reiz tiks dota jauna dzīvība, jauni ķermeņi…

Tāpēc mums nevajadzētu brīnīties par to, cik pārsteigti viņi visi bija pirmajā Lieldienu rītā. Tas nebija tikai ticības trūkums, kas viņiem bija traucējis saprast, ko Jēzus Galilejā bija teicis par savu augšāmcelšanos. Vienkārši neviens nekad nebija varējis iedomāties, ka viens vienīgs cilvēks, kurš ir nogalināts… un ir miris, pēc tam varētu tikt augšāmcelts jaunai dzīvei “otrpus kapa”, kamēr pārējā pasaule turpinās dzīvot kā agrāk.

Sievietes tās svētdienas rītā, acīmredzot, arī to nebija gaidījušas. Viņas negāja pie kapa, sacīdamas sev: “Nu, mēs esam paņēmušas sev līdzi smaržīgās svaidāmās eļļas gadījumam, ja viņš vēl ir miris, bet cerēsim, ka viņš atkal būs dzīvs.” Viņas pietiekami labi zināja, ka miruši cilvēki parasti paliek miruši. Vienpadsmit Jēzus sekotāji (mācekļa Jūdas likteni gan Lūka neatklāj līdz Apustuļu darbu grāmatas sākumam) noteikti nebija to gaidījuši. Ja evaņģēlists Lūka būtu izdomājis šo stāstu gadu desmitiem vai vairāk pēc Jēzus dzīves laika (kā dažkārt cilvēki uzskata), tad viņš ne tikai nebūtu stāstījis, ka sievietes pirmās dodas pie kapa (sievietes senajā pasaulē netika uzskatītas par ticamiem lieciniekiem); viņš tad būtu rakstījis, ka apustuļi noticēja visam uzreiz, jo bija īsti ticības paraugi, kas vada jauno draudzi Dieva paredzētajā nākotnē. Taču tā nav! Mācekļiem viss šķita muļķīga fantāzija – tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no dažām sievietēm, kas ir trakas no bēdām un miega trūkuma.

Evaņģēlists Lūka arī nemēģina aprakstīt to brīdi, kad Jēzus patiešām augšāmcēlās. Lūka evaņģēlija noslēgums ir spriedzes stāstu meistardarbs. Visa 24. nodaļa ir viņa lieliskās rakstnieka meistarības piemērs, kur garajam stāstam par divu mācekļu piedzīvojumiem ceļā uz Emmausu (Lk 24:13-35), pirms un pēc ir pievienoti stāsti par sievietēm un vienpadsmit mācekļiem. Šie, mūsu lasītie sākuma panti it kā uzdot jautājumu: ir noticis kaut kas ļoti dīvains, bet kas? Vidus-stāsts tad soli pa solim sniedz mums atbildi/skaidrojumu (jo Lūkam rūp, lai mēs visu saprastu). Tikai tad mēs, lasītāji, esam gatavi satikt augšāmcēlušos Jēzu un saprast, kas Viņš ir un kas ir noticis.
Tādējādi sākotnējā Lieldienu rīta noskaņa ir pārsteigums, izbrīns, bailes un apjukums. Jā, Jēzus taču teica, ka kaut kas tāds notiks; Viņš to centās paskaidrot atkal un atkal. Taču neviens nebija gatavs uzklausīt un saprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, kas notiks tālāk.
Un ievērojiet – šeit nav sajūtas (kā, diemžēl, dažkārt gadās dzirdēt baznīcās ap Lieldienu laiku), ka Jēzus pats visā ciešanu stāstā gaidāmos notikumus uzskatīja par nepatīkamu uzdevumu, kas jāsaņemas un jāiztur; ka mēs paši varam izsekot/piedzīvot ko līdzīgu šim stāstam. Īstās Lieldienu sajūtas vienmēr ir pārsteigums. Neatkarīgi no tā, vai mēs to piedzīvojam svinot pašus svētkus, vai arī pēkšņa Dieva žēlastība, kas pārvar kādas traģēdijas mūsu pašu dzīvēs.

Nav šaubu, ka mūsu pašu augšāmcelšanās savā ziņā būs tikpat liels pārsteigums kā Jēzus augšāmcelšanās.
Jau no paša sākuma evaņģēlijs ir Labā Vēsts tāpēc, ka tas uzdrošinās mums stāstīt lietas, kuras mēs negaidījām, kurām nebijām gatavi ticēt un kuras nevarējām saprast.

Vai tiešām Tu gaidīji, ka evaņģēlijs būs kaut kas pašsaprotams, kaut kas tāds, ko Tu pats būtu varējis izdomāt?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Triumfālā ieiešana

(Lk 19:28-40) To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi. Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.”
Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!”
Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.” 

Kilometrs pēc kilometra un visu laiku pret kalnu – pat šodien ar automašīnu tas šķiet garš ceļš. No Jērikas, cauri Jūdejas tuksnesim, pa smilšainiem kalniem, visu ceļu kāpjot augšup pa Jūdejas tuksnesi tikai pusceļā Tu sasniegsi jūras līmeni. No Jardānas ielejas Tu jau esi krietnu laiku kāpis, bet Tev vēl jātiek krietni augstā kalnā. Te gandrīz vienmēr ir karsts. Tā kā tur reti kad, ja vispār, līst lietus, gandrīz vienmēr ir arī putekļains. 

Tāds bija ceļš, pa kuru nāca svētceļnieki. Un Jēzus gāja pa priekšu (kā Viņš visu laiku to bija plānojis). Šim bija jābūt Viņa stāsta, Viņa publiskās karjeras, Viņa aicinājuma kulminācijai. Viņš pietiekami labi zināja, kas viņu sagaida, un bija nolēmis doties un stāties tam pretī. Viņš nevarēja apstāties, nepasludinot Dieva Valstību. Taču šis pasludinājums varēja piepildīties tikai tad, ja Viņš tagad sevī iemiesos to, par ko bija runājis. Dzīvais Dievs darbojās, lai dziedinātu un glābtu, un ļaunuma un nāves spēki bija sapulcējušies, lai Viņam pretotos, līdzīgi kā faraons un Ēģiptes karaspēks sensenajos laikos, kad centās neļaut israēliešiem iziet no Ēģiptes verdzības. Tagad bija jānotiek Dieva paredzētajai jaunajai Izceļošanai, Dieva lielajai 'Pashā' (nozīmē 'paiet garām'), un nekas nevarēja apturēt Jēzu doties uz priekšu, lai to paveiktu, piepildītu un svinētu.

Pat tad, kad, ja Tu šodien brauktu (nevis ietu kājām) no Jērikas uz Eļļas kalna virsotni, atvieglojuma un saviļņojuma sajūta, sasniedzot virsotni, ir neaprakstāma. Beidzot no neauglīga, putekļaina tuksneša Tu esi nokļuvis sulīgi zaļu augu valstībā (īpaši Lieldienu laikā, pavasara pašā plaukumā). Beidzot Tu pārstāj kāpt, jo esi uzkāpis kalna virsotnē, un Tavā priekšā, laistoties saules apspīdēta, ir svētā pilsēta Jeruzaleme, kas arī pati atrodas uz nedaudz mazāka kalna, kurš paceļas pāri šaurai, bet dziļai ielejai. Bētanija un Bētfaga atrodas Eļļas kalna Jērikas pusē. Kad Tu esi izgājis caur šiem ciemiem, gandrīz uzreiz paveras acu priekšā skats uz Jeruzalemi. Ceļojuma beigas; svētceļojums, kas ir visu svētceļojumu kulminācija; Lieldienu laiks Dieva pilsētā.

Jēzum tas ir īpašs notikums, kas rūpīgi jāizplāno un jāorganizē tā, lai precīzi atklātu šo notikumu dziļāko saturu. Pat dzīvnieku iejāšanai pilsētā izvēlējās Viņš (iespējams, iepriekš vienojoties ar saimniekiem, jo šī nebija pirmā reize, kad Jēzus bija ieradies Betānijā). Līdzīgi kā kaps, kurā Jēzus gulēs nedēļu vēlāk (23:52), arī šis jaunais ēzelītis ir tāds, uz kura neviens nekad nav iepriekš jājis.
Mācekļi pielāgojas šai noskaņai, un, sava veida karaliskas procesijas svinībās, viņi Jēzum priekšā izklāj mēteļus uz ceļa. Kad viņi iet pa stāvu ceļu uz Kidrona ieleju, pūlis sāk dziedāt lielo slavēšanas psalmu (118. psalms), ko svētceļnieki vienmēr dziedāja ceļā uz Jeruzalemi. Tā ir uzvaras dziesma, slavas himna Dievam, kurš uzvar visus ienaidniekus un nodibina Savu valstību. Jēzus arī pats citēs šo psalmu vienā no savām debatēm Jeruzalemē (20:17). Viņš tagad nāk kā tautas cerību piepildījums, atbildot tās ilgām pēc tāda ķēniņa, kas atnesīs zemei īsto mieru.

Un tomēr... turpat ir klāt arī neapmierinātie; daži farizeji, ejot līdzi pūlim, pēkšņi sāk satraukties par to, kas notiks, ja Jeruzalemes varasiestādes kaut uz mirkli iedomāsies, ka šeit notiek mesiāniska demonstrācija. Jēzus zina (un evaņģēlists Lūka zina un mēs kā viņa lasītāji zinām), kas sagaida Viņu - Skolotāju, kad Viņš nonāks pilsētā. No Jēzus viedokļa raugoties, tieši tāpēc vispirms ir jānotiek šādai svinēšanai: tā ir piemērota tieši tāpēc, ka Viņš nāk, lai nestu Dieva pestīšanu.

Ja mēs tā iztēlē kopā ar Jēzu ieejam Jeruzalemē, arī mums varētu rasties jautājumi.
Vai mēs dodamies savā dzīves ceļā, cerot, ka Jēzus piepildīs dažas no mūsu cerībām un vēlmēm?
Vai mēs esam gatavi dziedāt slavas psalmus (varbūt tikai tik ilgi, kamēr Jēzus, šķiet, dara to, ko mēs vēlamies)?
Dzīves garais un putekļainais svētceļnieka ceļš lielākajai daļai no mums dod pietiekami daudz laika, lai sakārtotu savus motīvus un ļautu pārdomāt – kādēļ mēs vispār sekojam Jēzum.
Vai mēs esam gatavi ne tikai izteikt kādus pagodinošus vārdus dievkalpojumā (t.i. izklāt savus mēteļus uz ceļa Viņa priekšā, lai darītu to košāku un svinīgāku), bet arī sekot Viņam visur, arī nepatikšanās, pārbaudījumos un nāvē?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā Marija izjauca sava brāļa goda mielastu

(Jņ 12:1-8) Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.” 

Man parasti nepatīk, kad filmā vai romānā kāds ļaužu kopā sanākšanas notikums pēkšņi kļūst saspringts un trauksmains. Šķiet, ka rakstniekiem un scenāristiem tieši šādi brīži patīk – dusmas, aizvainojums un rūgtums izlaužas virspusē, ģimenes locekļi zaudē savaldību, viesi ar šausmām vēro svētku notikuma izjukšanu. Protams, dramaturgam šādi mirkļi ļauj izteikt dažādus nozīmīgus viedokļus un piešķirt sižetam jaunu pavērsienu. Taču mani tie satrauc. Kopīgiem svētkiem vai svinīgām pusdienām vajadzētu būt draudzības un mīlestības laikam, nevis iznīcības un vardarbības brīdim.

Šī Evaņģēlija fragmenta aprakstītā notikuma īpašā traģēdija ir tā, ka Jēzum šajā brīdī ļoti nepieciešama Viņa sekotāju vienotība. Visa pasaule vēršas pret Viņu, un vismaz Viņa tuvākie draugi varētu būt tik iejūtīgi, lai paliktu kopā un Viņu atbalstītu. Bet nē. Gaisā jaušama spriedze.

Nu piemēram, ir acīmredzams konflikts starp mācekli Jūdu un Mariju. Taču vēl pirms tam pamanīsim vienkāršos vārdus: “Marta kalpoja… tad Marija paņēma mārciņu smaržu…” Mēs ar šīm māsām esam sastapušies jau iepriekš (iepriekšējā nodaļā). Arī citos evaņģēlijos aprakstītais par viņām ir saskaņā ar šeit pieminēto. Abas māsas ir spilgtas personības. Marta atkal (tāpat kā tas aprakstīts citos evaņģēlijos) ir sarūpējusi lieliskas vakariņas Jēzum un Viņa sekotājiem. Marija šoreiz nevis vienkārši sēž pie Jēzus kājām, bet izdara šķietami skandalozu lietu – svaida Jēzus kājas un noslauka tās ar saviem matiem. Lai to izdarītu, viņai bija jāatbrīvo savi mati, kas parasti bija savīti kārtīgā sakārtojumā. Šāda rīcība tajā laikā būtu tikpat nepiedienīga kā mūsdienās oficiāli svinīgā banketā pēkšņi pacelt garo vakartērpa apakšmalu līdz jostasvietai. Var tikai iztēloties skatītāju reakciju. Kā viņai nebija kauna? Ko viņa ar to gribēja parādīt? Droši vien visā telpā šaudījās dažādas satraucošas domas. Gaisā jau tā virmoja spriedze pēc visa, ko Jēzus bija teicis un darījis, un pēc brīdinājumiem par tuvojošos vardarbību pret Viņu.

Mēs varam tikai iztēloties, kā jutās Marta. Iespējams, viņai šķita, ka māsa Marija šoreiz ir sajukusi prātā. Bet tieši māceklis Jūda bija tas, kurš to pateica skaļi. Pārējie mācekļi vēroja notiekošo, visticamāk, vienlaikus samulsuši gan par Marijas izšķērdību, gan par Jūdas asajiem vārdiem, gan par Jēzus negaidīto komentāru. Jānis skaidri norāda uz vainīgo—viņš atzīmē, ka Jūda jau tāpat mēdza ņemt sev no kopējā naudas maka, tāpēc viņa sašutums nebija godīgs.

Jēzus komentārs paceļ šo situāciju citā līmenī. Viņa sacītais ir grūti interpretējams, un Jānis, iespējams, apzinās, ka jebkādi vārdi pilnībā nevar atklāt visdziļāko nozīmi. Jāņa vārdi liek domāt, ka Marija šo dārgo smaržu bija glabājusi, lai svaidītu Jēzu pēc nāves. Citiem vārdiem sakot, viņa ar savu rīcību, iespējams, pasaka vairāk, nekā pati apzinās. Viņas mīlestības akts kļūst par pravietisku paziņojumu par drīzajām bērēm – tik steidzamām, ka var nebūt laika pienācīgi visu sagatavot. Labāk, lai tas notiek jau tagad.

No otras puses, Jēzus vārdi arī norāda, ka Marijai vajadzētu paturēt atlikušās smaržas Jēzus apbedīšanas dienai. Tas nozīmētu, ka šis mērķis ir svarīgāks pat par to, ka atlikušo smaržu eļļu varētu pārdot un naudu izdalīt nabagiem (atcerēsimies, ka “Bētanija” nozīmē “nabagu nams”). Citiem vārdiem sakot, pat ja viņa nebūtu izdarījusi to, ko tikko izdarīja, būtu lietderīgi paturēt šo dārgo dāvanu ļoti svarīgam brīdim.

Tas ir pārsteidzošs apgalvojums, ņemot vērā, ka Jēzus vienmēr uzsvēris nabadzīgo aprūpes nozīmi. Vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka Viņš uzskatīja savu nāvi par to notikumu, kas sakārtos pasauli (tostarp atrisinās arī nabadzības un netaisnības problēmu). Mēs, kas dzīvojam pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, bet joprojām sastopamies ar nabadzību, smagiem parādiem un to radītajām ciešanām, varam pārdomāt, vai baznīca vienmēr ir pareizi noteikusi savas prioritātes.

Taču šajā stāstā neizbēgami rodas jautājums: kur Tu atrodies šajā attēlā?

Vai esi kopā ar drosmīgo Mariju, kura pielūdz Jēzu ar visu, kas viņai ir, riskējot izpelnīties māsas sašutumu, vīriešu neizpratni un Jūdas nicinājumu? 
Vai esi kopā ar piesardzīgo, apdomīgo un šķietami uzticamo Jūdu, kurš, kā daudzi uzskatīja, rūpējās par grupas ierobežotajiem līdzekļiem un vēlējās kaut ko atlicināt nabagiem? (Kad Jūda vakariņu laikā izgāja ārā [13:29], pārējie pat iedomājās, ka viņš, iespējams, dodas kaut ko ziedot nabagiem.) Neesi pārsteidzīgs, distancējoties no mācekļa Jūdas. Galu galā, pat tajā pēdējā brīdī neviens no pārējiem mācekļiem nešaubījās par viņa uzticamību. Vai, skatoties spogulī, Tu neredzi sevī kādu daļiņu no viņa?
Vai arī Tu esi palicis virtuvē kopā ar Martu? Ja tā, tad kā Tu jūties domājot gan par Mariju, gan par Jūdu?
Un ko Tu domā par Jēzu un Viņa vārdiem?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk