• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #augšāmcelšanās. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #augšāmcelšanās. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2024. gada 31. marts

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 23. aprīlis

Neatpazītais Jēzus uz ceļa

(Lk 24:13-35) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. 
Šoreiz es savu pārdomu vietā gribu piedāvāt mācītāja Osvalda Gulbja sprediķa mazu fragmentu, kas tika sprediķots pirms gandrīz precīzi 45 gadiem. Mācītājs O.Gulbis (dzimis 26.12.1910. Jelgavā – miris 02.10.1979. Longailendā (ASV)) 20 gadus bija Ņujorkas latviešu draudzes mācītājs.
Kas bija Jēzus divi mācekli, mēs patiesībā nemaz nezinām. Tiem, tā sauktajiem 12, viņi nepieder. Bet sveši šie 12 viņiem nav. Viņi ar tiem tiekas.
Tā ir iespējams, ka ari šie divi ir tur klāt, kad pirmās nedēļas dienas rītā Lieldienu stāstā pieminētās sievietes pārnāk ar Lieldienu vesti: Kristus augšāmcelies! Mācekli netic. Nevar būt! Nav iespējams! Tāpat, acīm redzot, domā arī šie divi.
Vienam vārds ir Kleops, pilnā vārdā Kleopatrs (Kleops ir vārda Kleopatrs saīsinājums).
Kas ir otrs? Mēs nezinām. 3.gadu simtenī domāja, tas esot bijis kāds Sīmanis. Varbūt, varbūt nē. Kāds autors domā, ka runa te nav vis par 2 mācekļiem, bet par viru un sievu un ka tieši tāpēc arī otras personas vārds nav pieminēts. Varam jau ari tā domāt. Bet zināt nezinām.
Kad viņi abi - vai nu tie ir divi vīrieši, vai virs un sieva - ar Jēzu iepazinušies, ari to nezinām. Ļoti iespējams tikai Pūpolu svētdienā - ozianna saucienu sajūsmināti. Un varbūt tieši tāpēc viņi no Jeruzalemes aiziet, ir tik briesmīgi vīlušies.
Jēzus ir miris. Briesmīgi. Bet it kā ar to vēl nebūtu diezgan - kā miris? Kā noziedznieks. „Bet mēs cerējām,” viņi saka.
[…]
Tas būtu gaužām bēdīgs stāsts, ja ceļā šiem sarūgtinātajiem cilvēkiem nebūtu piebiedrojies Jēzus, kaut ari nepazīts.
[…] (1978.g. 9.aprīlī) 
Cik labi, ka šie divi uz ceļa sāka neatpazītājā personā ieklausīties. Tas izmainīja visu. Pavisam ar citu noskaņojumu viņi varēja doties atpakaļ uz Jeruzālemi.

Un nepazīts Viņš reizēm ir arī mums. Augšāmcelto Jēzu pasaule nepazīst. Pasaule pazīst Jēzu, kas ir miris. 
Bet Viņš ir ieinteresēts uzrunāt cilvēkus arī šodien tieši tāpat kā toreiz. 
Ja varbūt mūsdienu cilvēki nezin un nepazīst Bībeli (ar tiem diviem ceļā uz Emmausu varēja diskutēt par Svētajiem Rakstiem!), tomēr es esmu pārliecināts, ka Kristus atradīs veidu kā sākt sarunu ar mums. 

Tāpēc klausīsimies uzmanīgāk, kad Viņš arī mūs uzrunā...

svētdiena, 2023. gada 16. aprīlis

Patiesa ticība un droša cerība

(1Pēt 1:1-9) Pēteris, Jēzus Kristus apustulis, izredzētajiem svešiniekiem, kas izkliedēti Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā un kas pēc Dieva Tēva paredzējuma esat Gara svētīti paklausībai un apslacīšanai ar Jēzus Kristus asinīm – lai žēlastība un miers jums ir pārpilnībā!
Slavēts lai ir Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kuri tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas sagatavota, lai Dievs to atklātu laiku beigās. Par to jūs līksmojaties, šobrīd vēl nedaudz ciezdami, ja tā vajag, dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz cildenāka par iznīcīgā zelta pārbaudi ugunī, parādītu, ka jūs esat teicami, slavējami un godājami dienā, kad atklāsies Jēzus Kristus. Jūs viņu mīlat, lai gan neesat redzējuši, par viņu – tagad vēl neredzēdami, bet ticēdami – jūs līksmojaties ar neizsakāmu un apskaidrotu prieku, sasniedzot ticības piepildījumu – dvēseles pestīšanu. 
Es šeit Amerikā, sēžot savā istabā un rakstot šo sprediķi, ik pa brīdim atceros, cik skaisti bija viss iekārtots mūsu mājā Anglijā. Patiesībā maz bija tur tādu vietu, kur es nebūtu pielicis savu roku. Vienīgā lieta, kur es pasaucu palīgā speciālistu, bija gāzes pievada koriģēšana/pārslēgšana. Pārējais (jauna elektriskā instalācija, centrālapkures radiatori, siltā grīda vannas istabā, nemaz nerunājot par to, ka mums bija tā saucamā “gudrā māja” ar iespēju regulēt apgaismojumu, video novērošanu un citas lietas pat attālināti caur internetu) bija mans paša veikums. 

Lai to visu paveiktu, man bija jāiemācās dažas jaunas iemaņas. Bet pats galvenais – man bija uzmanīgi jāplāno, kuri darbi darāmi vispirms, kādi būvmateriāli kurā brīdī būs vajadzīgi un kādi instrumenti jānopērk. Tas viss nemaz nav salīdzināms ar to plānošanu, kas bija jāveic kopā ar sievu par sienu krāsu toņiem, grīdu segumiem un citām lietām.
Tomēr vislepnākais es esmu par lielu un plašu terasi ar jumtu, kuru es piebūvēju klāt mājai visā tās platumā. Sākot no maija līdz oktobrim mēs pat vairāk dzīvojām šajā terasē kā istabās. Tas bija mans pirmais šāda veida projekts un es ļoti daudz laika pavadīju plānojot terases pamatus un pārseguma dēļus/brusas, jaunā jumta slīpumu un lietus ūdeņu novadīšanu (utt.). Ja godīgi – biju/esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.

Šodien mēs atvērām Bībeli un lasījām fragmentu no brīnišķīgas vēstules, kuru pats apustulis Pēteris rakstīja kristiešiem, kas bija izkaisīti pa teritoriju, kuru mēs šodien pazīstam kā Turciju.
Šīs īpašās vēstules ievads, jeb pirmās trīs rindkopas, kuras mēs izlasījām, ieskicē platumu, augstumu un dziļumu šai īpašai apustuliskai vēstulei. Šie pirmie deviņi panti ir apdomīgs ievads! – taču ir vērts tos visus aplūkot kopā kā plānu, kuram apustulis Pēteris vēlas sekot vēstules rakstīšanas gaitā.

Viss sākas ar ēkas platumu (1.–2.pants). Lūk, kādi ir kristieši: izredzēti; iesvētīti, lai varētu būt paklausīgi; apslacīti ar Mesija asinīm! (Mums jau par šo vajadzētu daudz ko pārdomāt!)
Pēteris neuzrunā šos cilvēkus, ņemot vērā viņu izcelsmi, morālās īpašības; vai uzsverot viņu sociālo stāvokli, bagātību vai nabadzību. Visas šīs lietas ir daļa no vecās ēkas, bet viņš tagad ieskicē jauno.
Reizēm ir tik viegli aizmirst mūsu (kā kristiešu!) pamatidentitāti, un tāpēc ir svarīgi to regulāri atgādināt. Tas ir tā, ka ja esam gudri, mēs regulāri vedam savu automašīnu uz remontu, lai viss, kas sāk nedarboties kā paredzēts, tiktu sakārtots. Tādā pat veidā mums bieži, nopietni un rūpīgi ir jāatgādina sev, kas mēs patiesībā esam. Ja mēs to nedarīsim, informācija un viltus ziņas, ko saņemam no apkārtējās pasaules (ka mēs esam tādi, kādi esam, pateicoties tam, kāda ir mūsu izcelsme, kur dzīvojam vai cik nopelnam) mūs saēdīs kā rūsa sabojā automašīnu.

Tātad, kas mēs esam? Kāda ir tās telpas, kurā apustulis Pēteris mūs ieaicina, pirmā pamata dimensija?
Mēs esam cilvēki, kuri Dieva žēlastībā ir izvēlēti kādam noteiktam mērķim. Visi kristieši dzīvo dīvainu dubulto dzīvi: Pēteris uzrunā savus klausītājus kā “ārzemniekus” (svešiniekus), nevis tāpēc, ka viņi ir emigrējuši uz savu pašreizējo dzīvesvietu, bet gan tāpēc, ka viņiem tagad ir dubultpilsonība. Viņi vienlaikus ir tās vai citas valsts vai apgabala (Pontā, Galatijā vai jebkur citur) iedzīvotāji, bet arī pilsoņi Dieva jaunajā pasaulē, kura ir pasludināta un gatavojas drīzumā būt pilnībā realizēta.

Lūk, Dieva nolūks: aicināt cilvēkus būt par ceļa rādītājiem uz šo jauno realitāti, šo jauno pasauli.
Un jaunā pasaule jau ir radusies/sākusies tāpēc, ka Jēzus Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās. Caur šo upura nāvi, no vienas puses, un Dieva Svētā Gara izliešanos, no otras puses, Dievs ir sagatavojis cilvēkus, lai tie būtu par šīs jaunās Valstības pārstāvjiem. Tāpēc, kā apustulis Pēteris to šeit raksta, viņiem ir jābūt “svētiem” gan tehniskā nozīmē (ka Dievs tos ir svētījis šim nolūkam), gan praktiskā nozīmē (ka arī viņu ikdienas dzīve ir savādāka). Tas, kā viņi tagad uzvedas un ko piedzīvo, atspoguļo Dieva vēlmi/plānu priekš visas cilvēces. Tādi – lai cik biedējoši vai neticami tas izklausītos – mēs esam kristieši.

Bet kā ir ar šīs dievišķās telpas vertikālo dimensiju, kurā mēs esam aicināti (3.–5.pants)?
Labākais veids, kā runāt konkrēti par Dievu un Viņa paveikto, ir nevis vienkārši kaut ko aprakstīt vai uzskaitīt, bet slavēt. Jā, vienkārši slavēt. Un apustulis Pēteris tā arī dara.
– Lai Dievs ir slavēts savas žēlastības dēļ, viņš raksta.
Šīs telpas augstums ir Dieva žēlastība. Tie ir augstākie griesti, kādus vien varat iedomāties. Un mēs varam piedzīvot, ko nozīmē šī žēlsirdība, jo neatkarīgi no tā, kas bija mūsu vecāki, pats Dievs ir kļuvis par mūsu tēvu. Mēs esam kļuvuši par jauniem cilvēkiem. Mūsos ir radusies jauna dzīvība, jo Jēzus augšāmcelšanās brīdī pasaulē ir ienākusi jauna dzīvība (3. pants). Kļūt par kristieti nozīmē, ka to, ko Dievs izdarīja Jēzus labā Lieldienās, Viņš dara arī mūsu labā.

Turklāt jaunā dzīve, ko Dievs radīja Lieldienās, nav saistīta tikai ar cilvēku garīguma izaugsmi. Ar šo lielo/īpašo darbu Dievs ir radījis pilnīgi jaunu pasauli. Šobrīd tā vēl nav pilnībā mums redzama. Tā, ja varētu tā teikt, atrodas aiz plāna neredzama priekškara, kas atdala mūsu pasauli (zemi) no Dieva pasaules (debesīm). Bet kādu dienu šis priekškars tiks noņemts. Un tad ‘neiznīcīgais mantojums’, kas pašlaik tiek glabāts drošībā debesīs, tiks sapludināts ar mūsu zemes realitāti, pārveidojot to ar Dieva klātbūtni, mīlestību un žēlastību (4.pants). Un šī jaunā pasaule ir patiešām priekš mums – apustulis Pēteris mums apliecina, ka tas ir absolūti droši. Mūsu ticība ir tas garants un arī līdzeklis, kā tas tiek realizēts (5.pants).

Visbeidzot, telpas dziļums (6.–9. pants).
Liela daļa no šīs vēstules pārējā teksta ir saistīta ar agrīno kristiešu ciešanām. Šajā vēstules ievadā apustulis Pēteris ieskicē tēmu, kuru viņš tālāk attīstīs: ka ciešanas ir līdzeklis, ar kuru kristiešu ticības kvalitāte var patiešām izgaismoties/atklāties. Saprotot šo patiesību, kristieši dzīvo savu ikdienas dzīvi, tajā pat laikā piedaloties šīs jaunās telpas attīstīšanā. Parasti mēs to Baznīcā saucam par evaņģēliju. Tam mēs esam aicināti un izredzēti. Tam sekojot mēs piedzīvosim kā pieaug mīlestība pret Jēzu mūsu sirdīs, un “neizsakāms un apskaidrots prieks” kļūst par mūsu piedzīvojumu (8. pants).
Tas ir tas, ko Dievs ir paveicis mūsu labā.

Būtu tik daudz, ko pārrunāt par šo jauno evaņģēlija istabu/ēku un apustulis Pēteris arī to savā vēstulē cenšas saviem lasītajiem atklāt.
Bet mēs tagad, izlasījusi ievadu, jeb iepazinusies ar plānu, jau sākam nojaust tās platumu, augstumu un dziļumu.
Ar Dieva spēcīgo žēlsirdību, kas mūs vienmēr pasargā, mēs varam iet uz priekšu un padarīt šo evaņģēlija telpu – šo ievērojamo apustuļa Pētera vēstuli – par vietu, kur mēs patiesi jūtamies kā mājās.
“Miers ar jums visiem, kas esat Kristū!” (1Pēt 5:14) 

svētdiena, 2023. gada 9. aprīlis

Marija Magdalēna un Jēzus augšāmcelšanās

(Jāņa 20:11-18) Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Raudādama viņa noliecās kapā un redzēja divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, kur Jēzus miesas bija gulējušas, vienu galvgalī un otru kājgalī. Tie viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi?” Viņa tiem atbildēja: “Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.” To sacījusi, viņa pagriezās atpakaļ un redzēja Jēzu stāvam, bet viņa nezināja, ka tas ir Jēzus. Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?” Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, viņam sacīja: “Kungs, ja tu viņu esi aiznesis, saki man, kur tu viņu esi licis, es viņu paņemšu.” Jēzus viņai sacīja: “Marija!” Pagriezusies tā viņam ebrejiski saka: “Rabuni” (tas ir: Skolotāj)! Jēzus sacīja: “Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva; bet dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.” Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. 
Dzirdot (vai lasot) šo fragmentu, rūpīgam Jāņa evaņģēlija klausītājam kļūst skaidrs – kaut kas neparasts ir noticis ne tikai ar Jēzu (kaut arī tas ir kaut kas neaptverams). Kaut kas neparasts ir noticis ar pasauli (kurā dzīvojam), ar Jēzus Kristus un mācekļi attiecībām, ar pašu Dievu. Līdz šim brīdim Jēzus runāja par Dievu kā par "tēvu", vai "tēvu, kas mani sūtījis”, vai "manu tēvu". Viņš savus sekotājus sauca par "mācekļiem", "kalpiem" un "draugiem". Tagad Kristus izsakās savādāk. Ieklausieties 17.pantā vēlreiz: “…dodies pie maniem brāļiem un saki viņiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva.”
Kaut kas ir mainījies. Kaut kas ir sasniegts. Ir sākušās jaunas attiecības… līdzīgi kā pumpurs kādā brīdī atplaukst par brīnišķīgu pavasara ziedu. Kristus mācekļiem tiek piedāvāts jauns redzējums, jauna pasaule un jaunas attiecības, kurās viņi varētu iepazīt Dievu tā, kā Jēzus pazīst Dievu (viņi varēs būt tuvās, pat intīmās attiecībās kā bērni ar savu tēvu). 
Citiem vārdiem sakot, viņi tagad varēs beidzot būt īsta un patiesa Israēla tauta. Dieva tautas aicinājums jau no paša sākuma bija būt par Dieva bērniem, par Dieva īpašiem pārstāvjiem visas cilvēces vidu. Izraēla tautai bija problēmas ar šo aicinājumu. Pati ideja par šādu aicinājumu dzīvoja dažādos Vecās Derības rakstu fragmentos. Reizēm šī ideja dažādās formās veidoja ebreju pašapziņu un sociāli-sabiedrisko domu. Tomēr nepārprotami bija skaidrs, ka, ja arī Izraēla tauta tiešām ir Dieva bērns, diemžēl ir notikusi atsvešināšanās. Kad Jēzus stāstīja līdzību par dēlu, kurš aizceļoja uz tālu zemi un tad tur piedzīvoja kaunu, pazemojumu un nabadzību, Viņa klausītāji zināja par ko Jēzus runāja (Lūkas 15:11-32).

Bet tagad Jēzus Kristus šo atsvešināšanās un trimdas stāvokli ir likvidējis. Viņš ir parādījis/atklājis ceļu atpakaļ no tās neiedomājami tālās vietas, no pašas nāves valstības. Jēzus Kristus piedāvā jaunu ceļu atpakaļ uz tēva mājām. Un tagad ikviens, kas seko Jēzum, tiek pieņemts Viņa vārdā kā mīļotā meita, mīļotais dēls. 

Šis apbrīnojamais uzaicinājums tiek izteikts brīdī, kad Marija piedzīvo vienu no traģiskākajiem brīžiem, kāds ir iespējams šajā pasaulē.
Iztēlē nostājies viņai līdzās. Vai redzi kāda viņa tur stāv – bēdu satriekta un raudoša? Un tad pieliecies un izskaties kapā…
Vai esi gatavi pārsteigumam?

No kurienes uzradās tie eņģeļi? Mazu brīdi atpakaļ, kad Pēteris un Jānis bija pat iegājuši iekšā kapā, eņģeļi tur nebija.. Vai varbūt viņi bija? Varbūt dažreiz eņģeļus var redzēt tikai caur asarām?
Lai kā tas arī nebūtu, man jums ir kaut kas jāatklāj par eņģeļiem. (1) Tad kad cilvēki piedzīvo lielas bailes, eņģeļiem ir tendence teikt lai cilvēki nebaidās. (2) Kad cilvēki raud, eņģeļi parasti jautā kāpēc…
Ja arī jūs savā dzīvē kaut ko tādu piedzīvosiet, tad nebaidieties noformulēt savu atbildi pilnīgi atklāti.
“Viņi ir paņēmuši… manas mājas, manu veselību, manas cerības… un manu dzīvi… Viņi paņēmuši manu Kungu, un es nezinu, kur tie viņu likuši.”
Tās ir Izraēla tautas skumjas, visas cilvēces un visas pasaules skumjas, kas ir koncentrētas šajā ainā, kur Marija skumst un sēro pie kapa. 

Bet tagad palūkojies uz kādu stāvu, kurš stāv turpat blakus. Mēs, klausoties šo stāstu, jau zinām kas viņš ir. Tikai Marijai tas būs pārsteigums!
Ieklausies kā Viņš uzrunā Mariju (“Sieviete, kādēļ tu raudi? Ko tu meklē?”). Tieši tāpat Viņš uzrunā/sauc mūs katru. Tas ir sveiciens, arī mierinājums, arī maigs pārmetums (Nu beidz! Vai tad tu mani nepazīsti?). Tas ir arī ielūgums, uzaicinājums un iedrošinājums mums, jo arī mums šodien ir nepieciešama Viņa mīlestība un dziedināšana. 

Kas ir mazliet mulsinoši šajā Bībeles fragmentā, ir Jēzus brīdinājums Marijai 17.panrā: "Nepieskaries man…”, vai kā daži tulkojumi saka: "Nesatver mani…”
Ko Jēzus ar to domāja?
Daži domā, ka Viņa augšāmcelšanās ķermenis bija tik jauns un tik atšķirīgs, ka Viņš negribēja ļaut Marija pieskarties Viņam un tā iegūt nepareizu ideju, ka Viņš ir kaut kas līdzīgs spokam. Tas šķiet maz ticams, ņemot vērā faktu, ka satiekot Tomu, Kristus pats uzaicina pieskarties un redzēt (lai gan, protams, tas notiek nedēļu vēlāk).
Ir arī idejas par nepieciešamību saņemt Dieva Tēva akceptu par pienesto upuri utt…

Es domāju, ka tas ir vairāk bija kā brīdinājums Marijai par to, ka no šī brīža jaunās attiecības ar Jēzu vairs nebūs tādas kā vecās. Jēzus vairs neplānoja staigāt apkārt pa Galileju un Jūdeju kopā ar saviem sekotājiem, daloties regulāras maltītes, apspriežoties un pārrunājot dažādus ikdienišķus sīkumus. Viņi varbūt redzēs Jēzu šad un tad, bet ļoti drīz pienāks laiks, kad Viņš “aizies pie tēva", par ko Jēzus bija runājis atkal un atkal (skat. 14-17 nodaļās).
Tāpēc es domāju, ka "nepieskaries man” ir labākais veids kā pateikt to, ko Jēzus šeit vēlējās pateikt. “Necenties mani satvert fiziski, necenties mani aizturēt…” Dīvaini vārdi dīvainā brīdi.

Bet Marija nav par to apvainojusies. Viņa nesajūt to kā noraidījumu. Viņai ir uzticēts uzdevums. Viņa tagad ir apustulis apustuļiem. “Es redzēju Kungu!” … un tas ir tas, ko viņš teica! Nekas nav labāks par tiešu un personīgu piedzīvojumu. Un tas joprojām tā darbojas arī šodien.
Marija Magdalēna atnāca pie mācekļiem un pavēstīja: “Es redzēju Kungu!” Un viņa stāstīja, ko viņš tai sacījis. (18.p.)
Vai Tu jau biji pie saviem draugiem, radiem un kaimiņiem?
Vai jau pastāstīji to, ko Viņš, Jēzus Kristus ir darījis Tevis dēļ? 

Jēzus Kristus ir augšāmcēlies!
(un visi atbild: Patiesi augšāmcēlies!)