• Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2024. gada 26. maijs

Redzējuma pielāgošana

(Jesajas 6:1-8) Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu:
“Vai! man – pagalam es,
jo man nešķīstas lūpas
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, –
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica:
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina,
apklāts tavs grēks!”
Un es dzirdēju Kungu sakām:
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?”
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” 
Pirms Dievs aicināja pravieti Jesaju uzņemties īpašu misiju, Viņš pielāgoja jaunā cilvēka redzējumu. Nekoriģēta redze noved pie izkropļotas perspektīvas, sliktām spriešanas spējām un veltīgas pūlēšanās. Israēla tautas nemitīgā dumpošanās apdraudēja attiecības ar Dievu, un viņiem bija nepieciešams līderis ar skaidru redzējumu. 
Tāpēc pirmā lieta, ko Dievs darīja, bija tā, ka deva Jesajam jaunu redzējumu par Savu godību un spēku. Bez tā Jesaja nebūtu spējis veikt šo uzdevumu. Bez šīs dzīvi izmainošās tikšanās ar Dievu viņš nekad nebūtu bijis pietiekami stiprs, lai pabeigtu savu misiju. 
Tas pats attiecas arī uz Tevi. Lai ko Dievs aicinātu darīt, būs nepieciešams kaut kas vairāk kā tikai darba apraksts un dažas pamatprasmes. Tev būs nepieciešams redzējums par Viņa godību un neierobežoto spēku, lai pārliecinātos, ka Viņš ir vairāk nekā spējīgs Savu nodomu realizēt līdz galam! 
Otra lieta, ko Dievs darīja, bija Jesajas redzējuma pašam par sevi pielāgošana. Kad Tava koncepcija par Dieva ir koriģēta, Tu esi gatavs sākt patiesi saprast sevi - un ne agrāk! Ja Tu sāksi vispirms ar otro soli, Tu neko patiesībā nevarēsi aptvert. Jesaja sauca: "Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas..." (Jesajas 6:5). Jesaja saprata, ka viņš nav labāks par cilvēkiem, kurus viņš bija aicināts uzrunāt. Kamēr Tu neredzēsiet sevi reāli, godīgi un pazemīgi attiecībā pret Dievu un citiem, Tava misija nebūs veiksmīga. 
Trešā lieta, ko Dievs darīja, bija atbilde uz Jesajas pazemību. Eņģelis pieskārās pravieša lūpām ar Dieva šķīstošo uguni un sacīja: "noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!" (Jesajas 6:7). Dievs neaicina tikai perfektus cilvēkus. Viņš aicina pazemīgus, godprātīgus, piedodošus cilvēkus un tad palīdz viņu centienus.. 

svētdiena, 2024. gada 19. maijs

Jauni vārdi jaunām ziņām

(Apd 2:5-16) Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”
Bet Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “Jūdu vīri un visi, kas dzīvojat Jeruzālemē, lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, jo vēl ir tikai dienas trešā stunda, bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu…" 
Reiz es devos uz starptautisku mācītāju konferenci. Kopā ar mani tur bija arī vairāki mani kolēģi no Latvijas. Konferencē piedalījās mācītāji no visas Eiropas: tur bija poļi, slovēņi, ungāri, kā arī cilvēki no Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas un citām valstīm. Es biju sajūsmā par šo pasākumu līdz brīdim, kad mani palūdza iesaistīties kā dažu lekciju sinhron-tulkotājam no angļu uz latviešu valodu (jo ne visi mācītāji no Latvijas brīvi saprata angliski). Es sēdēju aiz skaņu necaurlaidīgas stikla sienas un man blakus kabīnēs strādāja citi tulki, lai pārtulkotu visu konferencē runāto tiem mācītājiem, kuri klausījās caur austiņām tulkojumu savā valodā. 

Kad pienāca laiks pārtraukumam, mēs, tulki, sapulcējāmies kopā, lai satiktos ar dažiem lektoriem. Tur bija kāda jauna sieviete no Ungārijas… un viņa gandrīz raudāja. 
“Cienījamie runātāji,” viņa teica, "jums vajadzētu runāt daudz lēnāk. Redziet, vidējais vārds ungāru valodā ir divas vai trīs reizes garāks nekā tā ekvivalents angliski. Pat ja jūsu teiktais ir viegli iztulkojams, fiziski nav iespējams runāt ungāru vārdus tādā pašā tempā kā angļu valodā. Tur ir pārāk daudz zilbju." 
Arī man nebija klājies viegli, bet es biju izvēlējies vieglāku metodi (jo neesmu nekāds labais tulks) – es no katra lektora 2-3 teikumiem izveidoju vienu teikumu latviešu valodā. 

Atceroties šo piedzīvojumu, man nepārtraukti prātā nāk Bībeles fragments no Apustuļu darbu grāmatas, kuru šodien lasam. Vasarsvētku dienā viņiem kaut kā nebija vajadzīgi tulkotāji. Katrs saprata savā valodā to, ko runāja Jēzus mācekļi. 

Kādu valodu vajadzētu lietot, lai vairums klātesošie šajā notikumā pirms 2000 gadiem visu saprastu? Tajā laikā visā Vidusjūras pasaulē ikviena cilvēka otrā valoda bija grieķu valoda. Kopš Aleksandra Lielā iekarojumiem pirms 400 gadiem, grieķu valoda lielākai daļai tajā pasaulē bija tas pats, kas angļu valoda daudziem cilvēkiem mūsdienās. Visi, kas ceļoja, kā darīja šajā stāstā aprakstītie cilvēki, pilnīgi noteikti varēja saprasties grieķu valodā. Palestīnas jūdi zināja un parasti runāja aramiešu valodā, bet daži varēja zināt arī kādu klasisko ivrita formu (sen-ebreju valoda). Daudzi cilvēki vismaz nedaudz prata arī latīņu valodu, jo Romas impērija pakāpeniski uzspieda savu kontroli daudzās zemēs, kuras sākotnēji bija iekarojusi Grieķija. 
Bet Vasarsvētku dienā viņiem nebija jāuztraucas kuru valodu lietot vai kā organizēt tulkošanu. Tas viss tika izdarīts viņu vietā. 

Cilvēki bieži vien par šādu paskaidrojumu ir pārsteigti, jo daudzi “mēlēs runāšanas dāvanu" ir uztvēruši nevis kā spēju runāt citās konkrētās valodās, bet drīzāk kā sava veida “debesu valodas” bļaustīšanās dāvanu; zilbju un skaņu virkni, kas, lai gan attāli atgādina valodu, patiesībā ne runātājam, ne klausītājiem nav saprotama. Daudziem dievbijīgiem kristiešiem, kuri "runā mēlēs" savā lūgšanu praksē (vai nu publiski, vai privāti, vai arī abējādi), nav nekādu cerību, ka kāds “sapratīs" viņus, tādā nozīmē kā, ja es tagad pēkšņi sāktu runātu vāciski (kādi no jums saprastu, ko es saku). 

Taču gan mūsdienās, gan senatnē ir labi zināmi gadījumi, kad cilvēki pēkšņi sāk "runāt valodās" (konkrētā svešvalodā) situācijās, kad viņiem nav ne jausmas, ka klāt ir kāds konkrētās valodas un kultūras pārstāvis (un viņi paši nezina ne vārda no šīs valodas). Tikai vēlāk atklājas, ka kāds no klātesošajiem ir viņus sapratis. Esmu saticis cilvēkus, ar kuriem tas ir noticis, un man nav iemesla domāt, ka viņi ir maldinājuši sevi, vai cenšas mānīt mani. Man tam nav cita izskaidrojuma kā vien tas, ka Dievs var darīt, ko vien vēlas, un ka ne mūsu ziņā ir noteikt robežas veidam, kādā Dievs var uzrunāt dažādus cilvēkus (kad evaņģēlijs ir jāpastāsta kādam cilvēks vai kādai tauta, kuru citādi būtu grūti uzrunāt). 

Taču šis fenomens, lai arī vairumam no mums tas šķiet dīvains vai pat neticams, atklāj un uzsver kādu citu patiesību, kas šajā stāstījumā ir vissvarīgākais. Ja mēs sākam lasīt Apustuļu darbu grāmatu no paša sākuma, tad jautājums kurš tiek uzdots starp rindiņām ir par to, kā Dievs piepildīs apsolījumu par Savu Valstību, Savu glābjošo, suverēno valdīšanu ne tikai pār kādu senas tautas daļu (Israēlu), bet kā tas sasniegs visu pārējo pasauli. Citiem vārdiem sakot, šis jautājums ir saistīts ar izaicinājumu – kā Dievs piepildīs to, ko Viņš bija sacījis Ābrahamam (ko lasām 1.Mozus grāmatā 12.nodaļas 3.pantā): “Tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!”. 

Šis Ābrahāmam dotais apsolījums seko tieši pēc dramatiskajiem notikumiem (skat 1Moz 11.nodaļu), kad Bābeles iedzīvotāji būvē torni, iedomīgi domājot, ka vēlas iegūt sev vārdu (tas nozīmē slavu, ievērību un pagodinājumu). Dieva atbilde, kā vienmēr, uz cilvēku lepnumu un augstprātību ir apgāzt šādu projektu un pasmaidīt par cilvēkiem. Šajā gadījumā Viņš sajauc viņu valodas, lai viņi nevarētu saprast viens otru un tādējādi nevarētu kopīgi strādāt pie tādas cilvēku sabiedrības izveides, kurai nebūtu vajadzīgs Dievs Radītājs. 
Tagad Lūka netieši norāda, ka līdz ar Vasarsvētku dienu šis lāsts tiek atcelts, citiem vārdiem sakot, tiek dots norādījums, ka Dieva apsolījumi Ābrahamam piepildās un visa cilvēce varēs dzirdēt un saprast labo vēsti par to, kas ir noticis Jēzū un caur Jēzu. 

Protams, toreiz visi klātesošie bija jūdi vai vismaz prozelīti (pagāni, kas pievērsušies jūdaismam), jo viņi bija ieradušies Jeruzalemē, lai piedalītos jūdu svētkos. Taču viņi bija ieradušies no visām debespusēm; no valstīm, kurām katrai bija sava dzimtā valoda un vietējie dialekti. Lūkas aprakstā ir sniegts plašs saraksts, kas aptver desmitiem tūkstošu kvadrātkilometru lielu teritoriju no Partijas un Mezopotāmijas ziemeļos un austrumos līdz Romai rietumos, Ēģiptei un Arābijai dienvidos, kā arī Krētas salai. Mērķis nav sniegt precīzu sarakstu, no kurienes tieši visi bija ieradušies tajā dienā pārpildītajā Jeruzalemes pilsētā, bet gan radīt sajūtu, ka visi dzird vārdus savā valodā. 
Nav pārsteidzoši, ka dažiem tas izklausījās vienkārši pēc neskaidras murmulēšanas (kā reizēm izsakās cilvēki, kuri ir pārlieku daudz lietojuši alkoholu). Apustuļu darbu grāmatā mēs atkal un atkal tiek pieminēta pretestība, neticība un ņirgāšanās par to, ko apustuļi saka un dara. 

Atkal un atkal ap Kristīgo baznīcu līdz pat mūsdienām vienmēr ir daudz tādu, kas paziņo, ka mēs velti tērējam savu laiku un runājam nesaprotamas muļķības. Tāpat arī daži kristieši ir tik ļoti norūpējušies par drošu un politkorektu izskatu un par to, lai būtu visas sabiedrības mīlēti un cienīti, un nekad, nekādos apstākļos (ne deviņos no rīta, ne jebkurā citā laikā) lai neviens par viņiem neapgalvotu, ka viņi ir iereibuši. 
Daļa no šī Bībeles fragmenta izaicinājuma ir jautājums: vai mūsu baznīcās šodien ir pietiekami daudz enerģijas, pietiekami daudz gara virzītas jaunas dzīvības, lai skatītāji un klausītāji ārpus draudzes vispār varētu izteikt jebkādus komentārus? 
Vai ir noticis kas tāds, kas varētu likt cilvēkiem domāt, ka mēs darām kaut ko neparastu? 
Ja nē, vai tas ir tāpēc, ka gars vienkārši darbojas citos veidos, vai arī tāpēc, ka mēs esam tik veiksmīgi apslāpējuši garu, ka patiesībā vispār nekas nenotiek?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 12. maijs

Jēzus lūdzas par saviem ļaudīm

(Jņ 17:9-19) Par viņiem es lūdzu, es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, kurus tu man esi devis, jo viņi ir tavi. Viss, kas ir mans, ir tavs, un tavs ir mans. Un es tiku pagodināts viņos. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē. Un es nāku pie tevis. Svētais Tēvs, sargā savā vārdā tos, ko tu man esi devis, lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs. Kad es ar viņiem biju pasaulē, es sargāju tavā vārdā tos, ko tu man biji devis, es tos pasargāju, un neviens no viņiem nav pazudis kā vien pazušanas dēls – lai piepildītos Raksti. Bet tagad es eju pie tevis, un šo visu es runāju pasaulē, lai viņiem būtu mans prieks, kas viņos piepildās. Es viņiem esmu devis tavus vārdus, bet pasaule viņus ir ienīdusi, jo viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus sargātu no ļaunā. Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Dari viņus svētus patiesībā – tavi vārdi ir patiesība. Kā tu mani pasaulē sūtīji, arī es viņus pasaulē sūtīju. Tagad es ziedoju sevi viņu dēļ, lai arī viņi kļūtu svēti patiesībā. 
Kādu laiku atpakaļ Anglijas ziņu portāli rakstīja, ka tiesa ir piespriedusi sodu kādai mātei, jo viņa bija atstājusi savus divus nepilngadīgos bērnus pilnīgi vienus, kamēr pati bija devusies brīvdienās kopā ar savu jauno draugu. (Bērnu tēvs, šķiet, tajās ziņās netika pieminēts.) Ir grūti noticēt, ka māte varētu tā rīkoties. Interesanti, ko viņa domāja, plānojot šo braucienu (varbūt neplānoja?). Traģiski, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās.

Bet pieņemsim, ka viņai būtu bijuši mīloši vecāki, kas labprāt pieskatītu savus mazbērnus, kamēr viņa būs prom? Tas visu būtu mainījis. Viņa būtu varējusi uzticēt mazos bērnus vecmāmiņai un vectētiņam, droši zinot, ka viņi par tiem rūpēsies tikpat ļoti kā viņa. Var pat iedomāties, ka māte šādā situācijā saviem vecākiem dotu detalizētus norādījumus, kā jāparūpējas par katru bērnu. To viņa darītu nevis tāpēc, ka viņa neuzticētos saviem vecākiem, bet gan tieši tāpēc, ka uzticētos.

Lūgšana, kuru Jēzus izsaka, izriet no tā, ka Viņš dodas prom. Viņš uztic mācekļus Tēvam, kuru ir vienmēr pazinis un mīlējis; Tēvam, kurš, kā Viņš zina, rūpēsies par viņiem tikpat ļoti, cik Viņš pats. Jēzus ļoti labi apzinās, ka mācekļi ir pakļauti riskam. Pasaule, kas viņus ienīst, tāpat kā ienīda Viņu, viņus apdraudēs un apspiedīs. Viņi tai nepieder, bet viņi tiek sūtīti šajā īpašajā misijā, un viņiem ir vajadzīga aizsardzība. Par to ir šī lūgšana.

Šis Bībeles fragments sākas ar aprakstu par to, kas ir Jēzus sekotāji. Viņi ir tie, kurus Tēvs ir devis Jēzum; viņi tagad pieder Jēzum, un Viņš nodod tos atpakaļ Dieva Tēva aizsardzībā un drošībā. Jēzus mācekļi ir atšķirīgi no "pasaules". Viņi ir jauna veida cilvēki, par kādiem viņi ir kļuvuši caur Jēzus aicinājumu un mācību (sk. 15:3). Tāpēc Jēzus saka, ka viņi nav "no pasaules”.
Šāds apzīmējums var šķist mulsinošs, tāpēc labāk pārdomāsim to vēl nedaudz sīkāk. Jēzus nedomā, ka Viņa sekotājiem nav cilvēciska izcelsme, mājas un ģimenes, kā arī fiziski ķermeņi, kas kādu dienu sabruks un nomirs. Atcerieties, ka "pasaule" šajā evaņģēlijā nenozīmē vienkārši fizisko visumu, kādu mēs to pazīstam. Tas nozīmē pasauli tiktāl, cik tā ir sacēlusies pret Dievu, izvēlējusies tumsu, nevis gaismu, un ir organizējusies, lai pretotos Radītājam. Skatoties no šīs “pasaules” redzesleņķa, Jēzus ir “no” citas vietas. Tāpat arī mācekļi, kā mēs tagad to atklājam, ir “no” citurienes. Citiem vārdiem sakot, šī “pasaule” nav tā vieta, nav tas spēks, nav tā ietekme, kas nosaka, kas īsti tagad ir Jēzus mācekļi.
Tāpēc tagad šiem Jēzus mācekļiem ir nepieciešams, lai viņus pasargātu no ievilkšanas atpakaļ "pasaulē" ar visu tās ļaunumu un dumpīgumu. Savas publiskās kalpošanas laikā, mācīdams un vadīdams viņus, Jēzus ir rūpējies par viņiem kā gans par savām avīm. (Viņš ar skumjām piemin vienas avis pazušanu, lai gan atzīst, ka tas bija neizbēgami.) Tagad, tāpēc ka Viņš iet pie Tēva, Viņš tos uztic Tēvam, kurš turpinās sargāšanas darbu.

Tad vēl kas – Jēzus nosauc Tēvu kā "svētu" (11. pants) un mēs pie šī vārdu savienojuma (“Svētais Tēvs”) esam pieraduši. Bet tad Latviešu Bībeles jaunais tulkojums lieto atšķirīgu tulkojuma variantu, kā iepriekšējie tulkojumi latviešu valodā. Šeit mēs lasām Jēzus paziņojumu, ka viņš "ziedo sevi", lai mācekļi varētu būt "svēti".
Šāds tulkojums nav nepareizs, bet neatklāj oriģināla vārdu spēli un dziļāko nozīmi. Vārds, kurš mums tiek tulkots kā "ziedot" būtībā ir tas pats, kas vārds “svēts". Mūsu kultūrā vārds "svēts", attiecinot to uz cilvēkiem, rada pārlieku dievbijīga reliģiozuma sajūtu, kas Jaunajā Derībā ir sveša. Lasot šādā sapratnē, mums var šķist, ka Jēzus runā par kādu īpašu mācekļu stāvokli kaut kādā citā realitātē vai laikā. Kas tad ir "svētums" Bībeles izpratnē?
Pirmā gadsimta jūdaismā vārds "svēts" parasti tika lietots saistībā ar Templi. Tā bija svēta vieta, vieta, kur svētais Dievs bija apsolījis dzīvot. Īpaši tas attiecās uz Vissvētāko vietu/telpu svētnīcā, kur augstais priesteris iegāja reizi gadā, lai veiktu īpašu aizlūgšanu par ļaudīm. Augstajam priesterim bija jāiziet cauri īpašām "svētīšanās" ceremonijām, lai viņš drīkstētu ieiet svētā Dieva klātbūtnē un tur lūgt par savu tautu.
Tehniski šī vārda tiešākais paskaidrojums latviešu valodā būtu "atdalīts, nošķirts”. Tāpat kā Templis (kā celtne) ir atdalīts/nošķirts īpašam mērķim, tāpat (Jēzus paziņo) Viņš visu laiku ir bijis “iesvētīts/atdalīts/nošķirts“ ekskluzīvai kalpošanai Dievam. Tagad, tāpat kā augstais priesteris, Viņš lūdz Tēvu pasargāt savus sekotājus no ļaunuma, no "pasaules" viltībām un slazdiem. Viņš vēlas, lai viņi būtu Viņa svētā tauta (atdalīta/nošķirta tauta) vislabākajā un pilnīgākajā šī vārda nozīmē.
Tas, ko Jēzus jau ir darījis viņu labā, ir "sargājis" viņus (12. pants) un devis viņiem savu Vārdu (14. pants). Citiem vārdiem sakot, ja Viņš tos tagad uztic Tēvam, tas nenozīmēs pēkšņas pārmaiņas. Viņš jau ir iemācījis viņiem, tā sakot, tēva namam atbilstošas galda manieres. Lūdzot tagad par viņiem, Jēzus vienkārši lūdz, lai to, ko Viņš ir sācis, Tēvs godam pabeigtu.

Šo lūgšanu jau daudzus gadsimtus izmanto mācītāji, bīskapi un citi kristiešu vadītāji, lūdzot par tiem, kas ir viņu aprūpē. Ar nelielām izmaiņām to vari izmantot arī Tu.
Bet esi uzmanīgs. Šī ir nopietna lūgšana. Tā ir viena no nopietnākajām lietām, ko Jēzus jebkad ir teicis. Tāpēc dziļi sirdī tā ir arī viena no priecīgākajām un cerīgākajām.
Lūdzies ar bijību un prieku.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 5. maijs

Kā saglabāt mieru un prieku

(Jņ 15:9-17) Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā! Ja jūs turēsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā, tāpat kā es esmu turējis sava Tēva baušļus un palieku viņa mīlestībā. To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu! 
Daudzi cilvēki domā, ka Kristīgā baznīca apsola mums prieka sajūtu ikvienā dzīves brīdī, lai ar ko arī saskaramies. Man ir labas ziņas un sliktas... 
Sākšu ar slikto ziņu – šāds priekšstats NAV pareizs. 
Tomēr (seko labā ziņa!) Jēzus teica: "To es jums esmu sacījis tādēļ, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs." (Jņ 15:11). 
Kā mēs varētu saglabāt savu prieku pēc iespējas ilgāk un nezaudēt to? 

Jēzus mums dod svarīgu padomu: "Palieciet manā mīlestībā!" (Jņ 15:9). Pievērs uzmanību šim svarīgajam vārdam "palieciet". Ir tik daudz un dažādi dzīves brīži/apstākļi, bet mēs nekad nedrīkstam pazaudēt mūsu saikni ar Dieva mīlestību. Šis pats princips darbojas arī šodien!