• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2023. gada 29. janvāris

Kā dzīvot pie Dieva

(Ps 15) Kungs! Kurš mitīs tavā teltī? 
Kurš mājos tavā svētajā kalnā? 
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara, 
un runā patiesību savā sirdī, 
kas netenko ar savu mēli, 
kas kaimiņam nedara ļauna, 
kas neceļ neslavu tuvākajam, 
kas neieredz neliešus ne acu galā, 
bet godā tos, kas bīstas Kunga, 
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu, 
kas neaizdod naudu uz augļiem, 
neiet par kukuli pret nevainīgo – 
tāds neklups nemūžam! 
Pirms mazliet vairāk kā divdesmit gadiem manā dzīvē bija tāds periods, kurā es biju atkal kļuvis students. Tas bija īpašs piedzīvojums, jo paralēli studijām bija jādomā ne tikai par bērnu audzināšanu un ģimenes apgādāšanu, bet arī jāpielāgojas pavisam citai videi, kultūrai svešā un tālā valstī. Kopš tā laika es esmu iemīlējis to īpašo zemi Apvienoto Karalisti, kuru mēs visi pazīstam arī ar vienkāršāku vārdu – Anglija. 
Pēdējā mācību gadā, kad man bija mazliet vairāk brīvā laika, es izvēlējos paralēli studijām piestrādāt veco ļaužu pansionātā. Tās bija vidēji trīs nakts maiņas nedēļā… bija interesants laiks. Naktsmaiņas laikā jau darbu nav tik daudz kā dienā, tāpēc mums atlika laika iepazīties. Tā es drīz visiem biju pastāstījis savu dzīves stāsta īso versiju (gan par bērniem, gan par studijām, kuras tieši saistītas ar manu mācītāja kalpošanu). Protams, es uzzināju arī manu darba kolēģu stāstus par viņu ģimenēm, piedzīvojumiem.
Reizēm kopā ar mani vienā maiņā strādāja kāds melnādains puisis, kurš arī bija students, arī bija nopietni ticīgs… tikai islamticīgs. Lai ātri raksturotu viņa attieksmi, pietiek pieminēt – ja no pārējiem darba kolēģiem es uz Ziemassvētkiem saņēmu apsveikuma kartiņas ar putniņiem, sniega kupenām un laimīga Jaunā gada vēlējumiem, tad viņš mani apsveica ar Kristus dzimšanas svētkiem. 

Mūsu nakts brīvbrīžu sarunās es uzzināju, ka viņš brīnās par vārda “svētums” nozīmi kristīgajā kontekstā. Vismaz viņa izpratnē, kristietībā pastāv dīvaina problēma. Pārsvarā kristieši, ar kuriem viņš bija līdz šim iepazinies, bija patiesi, uzticami, žēlsirdīgi un miermīlīgi cilvēki. Tomēr, runājot par savu ticību, viņi bija uzsvēruši, ka Dievs mūs cilvēkus 'pasludina par taisniem', lai gan esam joprojām grēcinieki; ka viņi tā īsti nav pārliecināti, vai Dieva piedodošā žēlastība pārveidos viņus par ‘bezgrēcīgiem' tuvākajā laikā. Manam jaunajam draugam, musulmanim, šķita ļoti mulsinoši, ka vairākumā gadījumu tas izklausās tā, it kā dzīvot morāli skaidru dzīvi nebūtu obligāti. 
"Jūsu dzīve un jūsu vārdi nav saskaņā," viņš man teica. Šim jaunajam puisim šķita savādi, ka tik daudzi kristieši izturas tā, it kā reliģija un ikdienas dzīve ir kaut kas nodalīts; ka, piemēram, starp draudzes locekļiem var būt nesaskaņas un aizspriedumi, taču viņi tāpēc nejūtas neērti reizi pa reizei turpināt dievkalpojumu apmeklēšanu (iespējams, sēžot atsevišķos baznīcas solos). Cilvēki, kas iesaistīti skaļos korupcijas un krāpšanas skandālos, bieži izrādās cienījami kristīgo baznīcu locekļi. Ja godīgi, es tagad vairs nevaru atcerēties, ko konkrēti es viņam toreiz atbildēju… 

Psalmu grāmatā mēs atkal un atkal sastopamies ar atgādinājumu, ka patiesībā nav pareizi nodalīt savas personīgās lūgšanas, dievkalpojumus un Dieva slavēšanu no jautājuma par to, kāda ir mūsu ikdienas dzīve. Ja lasām Bībeli uzmanīgi, tad atklāsim, ka galvenā tēma tur nav par mūsu "sajūtām" attiecībā pret Dievu. Pielūgsme ir cieši savīta ar Bībeles pamācību atkārtošanu un cenšanos dzīvot saskaņā ar tāem. Tā arī konkrēti šis 15.psalms mums vēlreiz atgādina, ka godināt Dievu, tuvoties Viņam lūgšanās ir iespējams tikai tad, ja pagodinām Dievu attiecībās ar citiem cilvēkiem un ar visu savu dzīvi kopumā. 

Ja pirmajā brīdī, lasot par Dieva telti un Dieva kalnu, mums varētu nākt prātā domas par kādu konkrētu vietu (piemēram, Sinaja kalnu vai Ciānas kalnu), tad uzmanīgi pārdomājot šo Bībeles fragmentu, sapratīsim – doma par uzturēšanos, par mājokli liek secināt, ka psalmā izteiktās idejas ir daudz dziļākas. Senebreju valodas vārds, kas mums tiek tulkots kā 'mājot' vai ‘mist', ir vārds, kas apzīmē nakšņošanu kaut kur (mūsdienu ebreju valodā no tā ir izveidojies vārds, kas apzīmē viesnīcu). Lai gan cilvēki dažkārt varētu būt pārlaiduši nakti Ciānas kalnā, rūpīgi arheoloģiskie pētījumi nedod pamatu runāt par regulārām apmetņu vietām. Taču, gan Psalmos, gan Bībelē kopumā, runājot par Dieva mājokli plašākā nozīmē, tiek domāta Dieva vispārēja klātbūtne, kas bija realitāte visā Izraēla tautas zemē. 

Doma par atrašanos kādas personas teltī (vai tikt uzņemtam kāda mājoklī), sevī ietver drošības un nodrošinājuma ideju. Kādam tad būtu jābūt cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un baudītu šo drošību Dieva teltī? 
Atbildei 15.psalma autors mums piedāvā četras atziņas. 

Pirmkārt, baudīt drošību pie Dieva nozīmē būt godīgam. Ir tāds moderns latviešu valodas vārds 'holistisks' ('kopveseluma' nozīmē). Tas nozīmē, ka konkrētā persona ir morāli konsekventa, pastāvīga, stabila un harmoniska. Tas izpaužas uzticīgā rīcībā; tas atklājas viendabīgumā, līdzsvarā starp to, kas mēs esam sabiedrībā, ar to, kas esam vienatnē. Vai vienmēr runājam patiesību – arī savās domās; vai mūsu rīcība un mūsu izteiktie vārdi ir saskaņā; vai mēs nedarām vienu un tad domājam ko citu? 

Otrkārt, būt drošībā pie Dieva ir neaprunāt citus cilvēkus. Vai neizmantojam savu valodu, izteikumus, lai nodarītu pāri sava kaimiņa labajai slavai (piemēram, melojot, lai atņemtu kādai ciemata ģimenei zemi vai lopus); vai neapsūdzam savu tuvāko, savu darbabiedru, nejaušu garāmgājēju? 

Treškārt, atrasties pie Dieva drošībā nozīmē veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, ņemot vērā viņu morālo stāju. Ja kāds cilvēks ir negodīgs, ļauns un bīstams sabiedrībai, tad vai nepieveram acis un izliekamies to neredzot? Vai apņemamies nodrošināt, ka aizstāvēti tiek tie, kuriem ir nodarīts pāri. Vai nesamierināmies un nepiekrītam būt pasīvi ļaunuma priekšā… jo tā ir ērtāk (tādējādi mudinot citus pieņemt to kā normu)? 

Ceturtkārt, mājot drošībā pie Dieva ir būt atbildīgiem par to, ko darām ar mums uzticēto mantu. No vienas puses tas nozīmē, ka mēs esam dāsni, palīdzot cilvēkiem, kuriem mūsu palīdzība ir vajadzīga (piemēram, ir bijusi slikta raža; nav pietiekami sēklas, ko apsēt laikus; nav pietiekami pārtikas, ko pabarot ģimeni). Uz otru pusi, kad esam iesaistīti kādu jautājumu lemšanā vai pat strīdos, mēs neizmantojam savu bagātību, lai saņemtu labvēlīgu lēmumu no tiesneša uzpērkot lieciniekus. Vai šādi rīkojamies ne tikai vienu vai divas reizes dzīvē, bet vienmēr un visos gadījumos?. 

Varbūt Tev tagad prātā nāk jautājumi – kā tas attiecas uz mums šodien? 
Vai patvērums teltī var dot īstu drošību, pretstatā mūsu mūra mājām? 
Ja es kā piemērus minēju lopus, lauku apsēšanu, un kaimiņu ciematu, tad ko darīt lielpilsētas iedzīvotājam, kurš strādā lielā apdrošināšanas firmā pavadot visu dienu pie datora ekrāna? 
Padomā par to… 

svētdiena, 2023. gada 22. janvāris

Tuvojies Dievam

(Ps 27:1, 4-9) Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
[...] 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Saules sistēmā ir dažādas planētas. Merkurs (Saules sistēmas mazāka planēta, kas apriņķo Sauli 88 dienās) ir karsts, bet Neptūns (viena no Saules sistēmas milzu planētām un apriņķo Sauli 165 Zemes gados) ir auksts. Tas ir tāpēc, ka Merkurs atrodas tuvu Saulei un Neptūns ir tālu. Planētu virsmas temperatūru un klimatu nosaka daudz un dažādi aspekti, bet viens no ļoti svarīgiem faktoriem ir tās atrašanās tuvums siltuma avotam. 

Un tā tas ir arī mūsu garīgajā dzīvē. Kā Dieva bērniem mūsu garīgo temperatūru nosaka tas, cik tuvu esam Jēzum. Mēs bieži varam citiem stāstīt, ka ļoti gribētu būt tuvāk Dievam. Bet patiesība ir tāda, ka mēs esam tik tuvu Viņam, cik vēlamies būt, cik nolemjam būt un cik disciplinējam sevi būt. Mūsu tiekšanās pēc Dieva atklāj mūsu aizraušanos ar Dievu vai tās trūkumu. 
Psalma autors rakstīja: 
"Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – Tevi es meklēju, Kungs." (Ps 27:8). 
Mums vajadzētu vēlēties Viņu satikt un iepazīt. Un, ja mēs to patiešām vēlamies, Viņš mums apsola, ka mēs Viņu atradīsim. Dievs neslēpjas no mums. Pravietis Jesaja šo Dieva plānu apraksta sekojoši: "Tauta, kas staigāja tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma!" (Jes 9:1). Savukārt apustulis Jēkabs raksta: "Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums..." (Jēk 4:8). 
Nav gluži tā, ka no mums nekas netiek sagaidīts. Protams, visa Labā iniciators ir Dievs, tomēr Viņš nav vardarbīgs attiecību veidošanā. Ja mēs atsaucamies Viņa aicinājumam un ilgojamies, meklējam un tuvojamies Viņam, Viņš tuvojas mums. Dievs nespiež mūs veidot attiecības ar Viņu. Mums ir jātic, jāgrib un jātiecas pēc tā. Un jo tuvāk mēs nonāksim Dievam, jo vairāk mēs ilgosimies pēc Viņa. 
Tāpēc tuvosimies Viņam un tas būs arī mūsu piedzīvojums. 

svētdiena, 2023. gada 15. janvāris

Pateicība par Dieva žēlastību

(1Kor 1:1-9) Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus aicināts apustulis, un brālis Sostens Dieva draudzei Korintā, Kristū Jēzū svētītajiem, aicinātajiem svētajiem līdz ar visiem citiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās – kā Korintā, tā arī pie mums, žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus. 
Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Kristū Jēzū, ka viņā jūs esat kļuvuši bagāti visās lietās – jebkurā vārdā un atziņā, ka līdz ar Kristus liecības nostiprināšanos jūsos jums, kas gaidāt uz Jēzus Kristus atklāšanos, netrūkst vairs nekādu garīgu dāvanu. Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami. Dievs ir uzticams, viņš jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā. 
Tas notika pirms daudz daudz gadiem. Man toreiz varēja būt ne vairāk kā astoņpadsmit gadi. Bija jāatgriežas mājās pēc kāda pasākuma, un izrādījās, ka kāds no maniem draugiem (kurš bija mazliet vecāks par mani, jau ar autovadītāja apliecību un arī automašīnu) varēs mani nogādāt mājās, jo viņam tas bija pa ceļam. 
Mums ceļā bija jāpavada apmēram stunda un mēs visu ceļu runājām par kādu meiteni, kuru es arī mazliet pazinu. Patiesībā jau runāja tikai viņš, jo viss, ko es teicu, bija apmēram tā: “Ahā… nu jā… kā tad…”. No vienas puses es biju nedaudz apmulsis par šo situāciju, bet jutos arī pagodināt, ka kāds gados vecāks par mani dalās savās pārdomās un pārdzīvojumos. Kādā brīdi viņš pat apstājās ceļmalā, lai nolasītu man priekšā vēstuli, kuru bija uzrakstījis šai meitenei un gatavojās nosūtīt. 

Manam atmiņu stāstam nav laimīgas beigas… jo viņi tomēr neprecējās. Bet es gribēju šo gadījumu pieminēt ar mērķi parādīt un uzsvērt, kā cilvēki vēlas runāt un domāt (dažreiz tas pat var šķist kā apsēstība) tikai par to, kas viņus patiesi uztrauc, nodarbina vai sajūsmina. Nepaies ilgs laiks, atrodoties kāda cilvēka sabiedrībā, pirms jūs atklāsiet, kas patiešām ir viņa visas uzmanības centrā. 

Ja mums būtu kādas šaubas par ko apustulis Pāvils bija sajūsmā, kas bija viņa pārdomu un uzmanības centrā, tad šī pirmā rindkopa vienā no viņa daudzveidīgākajām un garākajām vēstulēm mums to atklāj. Atkal un atkal tur parādās viens vārds. Patiesībā, mums kā Bībeles lasītājiem, ir svarīgi saprast, kam ir pieķērusies apustuļa Pāvila sirds, jo ir tik viegli lasīt šo viņa vēstuli kā argumentētu pamācību sarakstu, kurā viņš norāda korintiešiem darīt šo un nedarīt to, it kā viņa vienīgā rūpe būtu viņus pāraudzināt. 

Tā tas nav! Apustuļa Pāvila galvenā tēma gan šeit, gan visā viņa dzīvē un darbā bija vienkārši Jēzus Kristus. Jēzus vārds šajos deviņos pantos parādās astoņas reizes. Apustulis Pāvils, šķiet, nevar beigt runāt par Jēzu Kristu, jo bez Jēzus nekam citam viņa dzīvē nebija jēgas. Un tas, ko apustulis Pāvils visvairāk vēlas, ir, lai arī cilvēki Korintā saprot – kā tas ir, ka Jēzus Kristus ir visas jūsu dzīves, jūsu domu, jūsu iztēles centrā. 
Ja viņi to varētu aptvert, tad visi citi jautājumi atrisināsies paši. 

Jo īpaši apustulis vēlējās, lai Jēzus būtu viņa vēstules lasītāju pasaules un vēstures izpratnes centrā. Lielākā daļa kristiešu Korintā nebija ebreji, bet gan "pagāni". Viņi bija ticējuši dažādiem dieviem un dievietēm, taču viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka vēsture, pasaules attīstība kaut kur virzīsies un ka viņu pašu dzīve varētu būt daļa no šīs virzības uz priekšu, uz kaut ko labāku. Atkal un atkal apustulis Pāvils aicina ieklausīties šajā apbrīnojamajā idejā: tagad viņi ir iesaistīti viena patiesā Dieva, Izraēla Dieva, mīlestības un spēka Lielajā Plānā, kurš visai pasaulei ir atklājies caur Viņa Dēlu. Tāpēc Jēzus Kristus ir visa centrā. 

Paskatieties, kā apustulis ar dažām rakstāmspalvas kustībām ieskicē Korintas kristiešiem atklāsmes ainu – visa viņu dzīve tagad ir saistīta ar Jēzus dzīvi. Vispirms Dievs ir viņus izvēlējies Savam īpašajiem mērķim Ķēniņā Jēzū (tas ir tas, ko nozīmē 'svētīts' un 'svēts' – skat. 2.pants). Man, piemēram, nav daudz uzvalku, bet ir viens, ko es glabāju visrūpīgāk un uzvelku tikai visīpašākajos gadījumos. Tas arī ir tas, ko nozīmē būt 'svētam'. Tātad Dievs ir izvēlējies cilvēkus īpašiem mērķiem; un tiek sagaidīts, ka attiecīgie cilvēki sadarbosies ar Viņu. 

Bet, tiklīdz ticīgie Korintā ir piekrituši būt 'svēti' jeb īpaši, viņi atklāj, ka ir daļa no lielas un augošas vispasaules ģimenes, ka ir māsas un brāļi visiem, kas "piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu". Apustulim Pāvilam šī vārda piesaukšana faktiski ir vienīgā pazīme, kas liecina par piederību šai ģimenei (lai gan jau viņa laikā un līdz pat mūsdienām daudzi ir mēģinājuši ieviest arī citas piederības pazīmes). Protams, ir jāsaprot, ko nozīmē "piesaukt Viņa vārdu”. Bībelē tas nozīmē ticēt un uzticēties Tam Kungam YHWH, Izraēla Dievam. 
Tāpēc ir svarīgi ieklausīties apustuļa Pāvila argumentos par to, kas patiesībā notiek: Jēzū, Senās Izraēla tautas patiesajā ķēniņā, pasaules patiesajā Kungā Neaptveramais Visvarenais Dievs ir kļuvis klātesošs šajā pasaulē, ieaicinot visus cilvēkus savā ģimenē. Dievs viņiem deva Savu 'žēlastību' ķēniņā Jēzū (4.pants). 'Žēlastība' ir viens no tiem vārdiem, kas ietver sevī tik plašu un dziļu nozīmi. Šeit apustulis paskaidro, ka ar “Dieva doto žēlastību” ir jāsaprot Dieva mīlestība un izlēmīga rīcība cilvēku labā, kaut gan viņi neko nebija darījuši, lai to būtu pelnījuši. 

Šīs 'žēlastības' rezultāts ir tāds, ka Dieva viņus ir apdāvinājis (5.-6. pants). Korintas kristieši ir kļuvuši par daļu no kopienas, kas dedzīgi iegūst zināšanas par Dievu un Viņa piedāvāto jauno dzīvi, kas spēj pamācīt viens otru un tādējādi attīstīt un nodot tālāk īpašo pasludinājumu, ‘mesiānisko vēsti’, kas viņiem tika sniegta. Faktiski, runājot par “garīgajām dāvanām” (t.i. īpašajām spējām, ko Dievs cilvēkiem dod caur Svēto Garu, lai viņi varētu kalpot viens otram tā, kā viņi citādi nebūtu varējuši to izdarīt), arī Korintas kristieši tagad ir apdāvināti tik ļoti, ka apustulis to nosauc pat par bagātību.
Dievs viņus sauca un aicināja, Dievs viņus tagad bagātīgi apdāvina, un tas nozīmē, ka Dievs ļoti nopietni dara visu, lai Savu Lielo Labo Plānu nākotnē pilnīgi īstenotu. 

Bet tas jau nebija tikai kāds sens, viens īpašs gadījums. Agrīnās kristiešu draudzes Korintā piedzīvojums, iespējas un apsolījumi attiecās arī uz mums. 
Tas, ko apustulis Pāvils raksta par korintiešiem: piederība ģimenei, kuras tēvs ir Pats Dievs, bet vecākais brālis ir Jēzus, viņa unikālais Dēls – ir pieejams arī mums. Šis jaunais skatījums uz visu pasauli (Dieva pasauli ar Jēzu kā tās patieso Kungu) un uz katru cilvēku (aicinātu uzticīgam svētumam un kalpošanai Dievam) ir daļa no procesa, kurā Dievs ieaicina visus kristiešus – arī mūs šodien. 

Pateicība Dievam, ka arī mēs šādu žēlastību varam piedzīvot!

svētdiena, 2023. gada 8. janvāris

Šis ir Mans mīļais Dēls

(Mt 3:13-17) Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Pravieša Jesajas grāmatā 42:1-4 atrodam tekstu, kas tiek uzskatīts par pravietojumu par Jēzu Kristu. 
“Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk...” (1.pants; ja Tev ir iespējams, izlasi visus pirmos četrus pantus). 
Dieva pravieša Jesajas pierakstītie vārdi ļoti līdzinās tiem vārdiem, kuri atskanēja no debesīm Jēzus kristībās (Mt 3:17). Tātad... Dievs iedvesmoja PIERAKSTĪT vārdus par Jēzu Kristu pravieša Jesaja grāmatā (kas ir uzrakstīta apmēram 1000 gadus pirms Viņa atnākšanas uz zemes), pēc tam šos vārdus PASAKOT tad, kad Jēzus iegāja Jardānas upē, lai tiktu kristīts (tā simboliski uzsākot savu misiju). Un ar to aizraujošie vēsturiskie fakti nebeidzas. 

Pravietis Jesaja, protams, rakstīja senebreju valodā. Savukārt Mateja evaņģēlijs ir sarakstīts sengrieķu valodā. Tātad orģināltekstos lietotie vārdi, kas raksturo Dieva attieksmi, atšķiras – ebreju valodā 'ratsah' un grieķu valodā 'eudokéō'. Bet interesanti ir tas, ka tie nozīmē vienu un to pašu: 'būt patiesi sajūsmā par kādu vai kaut ko'. Turklāt gan ebreju, gan grieķu vārdiem ir īpaši specifiska pieskaņa. Abi šie vārdi nozīmē ne tikai 'būt apmierinātam', bet arī kaut ko līdzīgu kā 'atjaunot' vai 'atrisināt'. Abās valodās ir doma par izpirkšanu. Svētie Raksti mums atkal un atkal parāda, ka Jēzus Kristus ienāca šajā nekārtīgajā, nemierīgajā pasaulē tieši izpirkšanas dēļ. Viņš atnāca, lai atjaunotu mūsu attiecības ar Dievu. Tā arī ir Bībeles galvenā tēma no sākuma līdz beigām. 

svētdiena, 2023. gada 1. janvāris

Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais

(Flp 2:5-11) Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu. 

Maks Lukado (Max Lucado) apraksta gadījumu, kā pirms apmēram 800 gadiem Francijas karalis Filips Augusts (Philip Augustus) krusta kara laikā reiz sapulcināja visus savus dižciltīgos bruņiniekus un mudināja viņus būt drosmīgiem sagaidāmajā cīņā. Uz galda viņš nolika savu karalisko kroni un piedāvāja to kā balvu drosmīgākajam un cienīgākajam cīnītājam. Pēc tam, kad armija devās kaujā un atgriezās ar uzvaru (kas karaļa Filipa II gadījumā nenotika vienmēr), dzīvi palikušie bruņinieki atkal sapulcējās ap galdu, kur stāvēja karaļa kronis. 
Tad viens no dižciltīgajiem piegāja uz priekšu, pacēla kroni un uzlika to ķēniņam uz galvas, sacīdams: “Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais.” 
(Vai tas notika tāpēc, ka ķēniņš kaujas karstumā bija pat notriekts no zirga, bet varonīgi cīnījās un spēja dzīvs pabeigt kauju... vai arī bruņiniekiem jau patiesībā nebija citas izvēles – grūti spriest.) 

Bībelē mēs lasām, ka patiesībā ir noticis kaut kas tāds, lai "Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu" (Flp 2:10-11). 
2022. gadā iedzīvotāju skaits esot sasniedzis 8 miljardus – vai vari iedomāties šādu sanāksmi? (Un mums pat nav ne mazākās nojausmas par to būtņu skaitu, kuras pagodina Dievu pie Viņa troņa). 
Tomēr ir kāds svarīgāks jautājums par to kā šāds skaits dievlūdzēju paklanīsies Jēzus priekšā. 

Manuprāt aizraujošāk ir padomāt par to – kāpēc visi nometas ceļos Kristus priekšā un saka: "Tu, ķēniņ, esi viscienīgākais." 
Lai gan Jēzus Kristus bija/ir Dievs, viņš nedomāja par vienlīdzību Trīsvienīgā Dieva būtībā un kā pie tā pieķerties.
Tā vietā viņš atteicās no savām dievišķajām privilēģijām; viņš ieņēma pazemīgo verga stāvokli un piedzima kā cilvēks. Kad viņš parādījās cilvēka formā, viņš pazemojās paklausībā Dievam Tēvam un nomira noziedznieka nāvē pie krusta. (salīdz. Flp 2:6-8). Lūk cik nepierasts veids kā tiek iegūta pilnīgā/absolūtā uzvara! 
Tas arī ir pamatā visa universa apbrīnai un pielūgsmei Jēzus Kristus priekšā.