Kam mēs sekojam?

(Jņ 10:1-10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. 
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm…” 

Atceros kādu dienu, kad vēl dzīvojām Liepājā un mūsu meita bija pavisam maza, mēs bijām aizbraukuši uz Jūrkalni. Stāvējām lejā pie jūras, pašā stāvkrasta pakājē, un skatījāmies augšup. Smilšainajā kraujā bija neskaitāmi mazi caurumi (putnu ligzdas) un visapkārt skanēja nemitīgs troksnis. Mēs pašus mazuļus nevarējām redzēt, bet varēja dzirdēt viņu balsis. Un tad atkal un atkal atlidoja pieaugušie putni, uz mirkli pazuda kādā no šīm mazajām aliņām kāpā un pēc brīža atkal izšāvās ārā. No malas tas viss izskatījās kā dzīvs juceklis: debesis, vējš, jūra, smiltis, putnu saucieni. Un tomēr pašiem putniem tur nebija nekādas sajukuma. Katrs zināja, kur atgriezties. Pieaugušie putni zināja, kuriem mazuļiem viņi nes barību. Man toreiz tas šķita gandrīz kā brīnums. 

Laikam jau mums par to nevajadzētu pārāk brīnīties. Varbūt visas cilvēku balsis putniem skan vienādi; tomēr tēvs vai māte spēj atpazīt sava bērna balsi. Bet tie no mums, kuriem ikdienā nav daudz saskares ar putnu un dzīvnieku pasauli, bieži vien tomēr ir pārsteigti par to, cik labi dzīvnieki spēj atšķirt ne vien citus savas sugas pārstāvjus, bet dažkārt arī cilvēkus. Vēl šodien Tuvajos Austrumos gans var ieiet pārpildītā aitu aplokā un saukt savas avis vārdos, vienu pēc otras. Tās pazīs viņa balsi un nāks pie viņa. 
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis. 

Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka. 

Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība? 

Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu. 

Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem. 

Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks? 

Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko. 

Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis. 
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto. 

Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā augšāmceltais Kristus atver acis un sirdis

(Lk 24:13-27) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 

Ja līdzībai par pazudušo dēlu ir tiesības tikt sauktai par visizcilāko stāstu, ko Jēzus jebkad ir stāstījis, tad evaņģēlija fragmentam par diviem gājējiem ceļā uz Emavu ir tādas pašas tiesības tikt sauktam par visizcilāko ainu, kādu evaņģēlists Lūka jebkad ir uzgleznojis vārdos.
No drāmas viedokļa tur ir viss. Skumjas, spriedze, neizpratne, pakāpeniska sižeta attīstība; un tad, otrajā daļā, negaidīta rīcība, pārsteidzoša atpazīšana un satraukuma pilns brīdis. Tas ir gan brīnišķīgs, neatkārtojams un savaldzinošs stāsts, gan arī paraugs (Lūka to noteikti apzinājās) ļoti daudz kam no tā, ko nozīmē būt kristietim no tās dienas līdz pat šodienai. Skumjā vilšanās par cilvēku cerību sabrukumu; vēršanās pie kāda, kurš varbūt palīdzēs, bet varbūt ne; atklāsme, ka Rakstos, gluži negaidīti, slēpjas atslēgas, kas var atvērt pašus galvenos noslēpumus un palīdzēt mums atrast patiesību; pēkšņā Jēzus paša atpazīšana (Viņš ir ar mums, Viņš silda mūsu sirdis ar savu patiesību, Viņš parāda mums sevi, kad tiek lauzta maize.!) Tā ir neskaitāmu kristiešu pieredze, un tas arī lielā mērā izskaidro, kas kristietībā ir tāds, kas mūs satver un notur, neraugoties uz visu to, kas pasaulē, Baznīcā un mūsos pašos ir nepilnīgs un pat aplams.

Šis stāsts kopumā bieži un pamatoti tiek lietots kā pārdomu avots, jo īpaši tad, kad cilvēki nonāk grūtībās. Tu vari nest savu problēmu, savas sāpes uz Emavas ceļu kopā ar Kleopu un viņa līdzgaitnieku; Tu vari būt atvērts lūgšanai kopā ar svešinieku, kurš ir gatavs dalīties tajā, kas tevi nomāc; un mācies ieklausīties viņa balsī, kas skaidro, ved uz priekšu un silda sirdi, attiecinot Rakstus uz to, kas notiek. Tu vari mācīties dzīvot šī stāsta ietekmē, un Tu atklāsi, ka tas ir neizsmeļams.

Tas pāris uz ceļa, iespējams, bija vīrs un sieva — Kleops un Marija (skat. Jāņa 19:25; tur minētais “Kleops” visticamāk ir tas pats cilvēks, kas šeit).
Pat vēl pirms sākam meklēt stāstā dziļāku nozīmi, pats tā virspusējais, tiešais saturs jau ir pietiekami spēcīgs. Kleops sākumā droši vien domāja, ka svešinieks ir un paliek svešinieks (bija vajadzīga zināma drosme atklāt, ka viņi abi ir piederējuši pie Jēzus sekotājiem). Katrā ziņā stāsts, ko viņš izstāsta, ir vienkāršs, dziļš un sāpīgs. Viņi bija uzlūkojuši Jēzu kā pravieti, un vēl vairāk nekā pravieti. Dieva spēks bija klātesošs Viņa brīnumos un Viņa mācībā, un viņiem nebija šaubu, ka šis ir Dieva izredzētais vīrs. Viņš bija tas, kurš atpirks Israēlu. Ir skaidrs, ka viņiem tas nozīmēja (kā Lūka visu laiku ir rādījis) tādu kā seno brīnumu atkārtošanos: tāpat kā Israēls pirmajā Pashā bija “atpirkts” no verdzības Ēģiptē, tā viņi cerēja, ka tagad Israēla tauta atkal tiks “atpirkts”. Viņi cerēja, ka Dieva tauta reiz par visām reizēm tiks atbrīvota no pagānu kundzības un būs brīva kalpot Dievam mierā un svētumā.

Tieši tāpēc krusta piedzīvojums bija tik postošs. Jautājums nebija tikai par to, ka Jēzus bija iedvesmojis viņu cerības un tagad bija miris un prom. Tas bija vēl sāpīgāk: ja Jēzus patiešām bija tas, kuram bija jāatpērk Israēls, tad Viņam vajadzēja uzvarēt pagānus, nevis mirt viņu rokās! 
Bet Kleopa neizpratnes pilnais teikums prasa tikai pavisam nelielu pavērsienu, lai kļūtu par agrīnās kristīgās ticības apliecinājumu. Vārdi “Viņu sita krustā — bet mēs cerējām, ka Viņš atpirks Israēlu” drīz vien pārtapa vārdos: “Viņu sita krustā — un tieši tā Viņš Israēlu atpirka.” Un tieši augšāmcelšanās bija tā, kas visu izmainīja.

Taču, pirms viņi varēja sākt saprast, kas patiesībā ir noticis, viņiem bija jātiek sagatavotiem. Viņi, tāpat kā visi pārējie ebreji, bija lasījuši Bībeli no nepareizā gala. Viņi bija to redzējuši kā garu stāstu par to, kā Dievs atpirks Israēlu no ciešanām; bet īstenībā tas bija stāsts par to, kā Dievs atpirks Israēlu caur ciešanām; un īpaši caur tām ciešanām, ko uz sevi uzņemsies Israēla pārstāvis, Mesija. Kad Lūka saka, ka Jēzus viņiem izskaidroja visu, kas Rakstos par Viņu sacīts, tas nenozīmē, ka Jēzus savāca dažus vai pat dažus desmitus atsevišķu un nejauši izraudzītu pantu. Tas nozīmē, ka viss stāsts, no Sākuma grāmatas (1.Mozus gr.) līdz Laiku grāmatām (kas ebreju Bībelē ir pēdējā daļa, jo pravieši bija agrāk), norādīja uz piepildījumu, kuru varēja atrast tikai tad, kad Dieva Svaidītais uzņēma uz sevi Israēla ciešanas un līdz ar to arī pasaules ciešanas, nomira zem to smaguma un augšāmcēlās kā Dieva jaunās radības, Dieva jaunās tautas sākums. Tas bija tas, kam vajadzēja notikt; un tagad tas bija noticis.

Tātad jautājums nebija vienkārši par to, ka viņi nespēja Jēzu atpazīt. (Tā ir ļoti savāda augšāmcelšanās stāstu iezīme — gan Mateja evaņģēlijā (28:17), gan Jāņa evaņģēlijā (20:14; 21:4, 12), gan arī šeit.) Jūdu augšāmcelšanās cerībā nebija nekā tāda, kas liktu sagaidīt šādu notikumu, kā arī šķiet, ka Jēzus miesa, iznākdama no kapa, bija pārvērsta. Tā bija tā pati, un tomēr citāda — noslēpums, ko mēs droši vien nespēsim līdz galam atšķetināt, kamēr paši nekļūsim šīs augšāmceltās dzīvības līdzdalībnieki. Bet tas, ka viņi sākumā nespēja Jēzu atpazīt, ir cieši saistīts ar to, ka viņi nespēja atpazīt tikko notikušos notikumus kā Dieva pestīšanas stāstu. Iespējams, Lūka grib pateikt, ka tagad mēs varam pazīt Jēzu, jeb varam Viņu atpazīt tikai tad, kad iemācāmies ieraudzīt Viņu Dieva, Israēla un pasaules pestīšanas stāsta kontekstā.

Lai tas notiktu, mums jāiemācās lasīt Rakstus; un, lai to iemācītos, mums kā Skolotājs ir vajadzīgs pats augšāmceltais Kungs. Šis Bībeles fragments ir viens no spēcīgākajiem iedrošinājumiem lūgt pēc Jēzus klātbūtnes un vadības ikreiz, kad pētām Bībeli — vienatnē, divatā vai lielākā grupā. Mums jābūt gataviem, ka Viņš norās mūsu muļķīgo un neticīgo Rakstu lasījumu. Un pat galvenais – mums jāiemācās ieklausīties Viņa jaunajā skaidrojumā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Es neticēšu, kamēr neredzēšu!

(Jņ 20:24-29) Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” 

"Es neticēšu, kamēr neredzēšu…" – šie vārdi mums ir pazīstami. Un tomēr pārsteidzoši ir tas, ka Jēzus par savu mācekli izvēlējās cilvēku, kurš šaubījās. Vēl vairāk – kad šaubas nāca gaismā, Jēzus viņu neatstūma un nenosodīja. Tā vietā Viņš pats darīja visu iespējamo, lai kliedētu šaubas un stiprinātu ticību.

Ir teikts, ka patiesa ticība sāk darboties tikai tad, kad atbilžu vairs nav. Kamēr viss ir saprotams un izskaidrojams, ticība nav īpaši vajadzīga. Tā kļūst dzīva tieši tur, kur cilvēka saprašana apstājas.

Dievs pats saka, ka Viņa domas nav tādas kā mūsu domas (skatīt Jesajas 55:8). Tas nozīmē – Viņš nedomā tā, kā domājam mēs. Viņš redz kopainu, kuru mēs neredzam, un Viņš darbojas ar mērķi, kas ne vienmēr mums ir skaidrs. Jēzus reiz sacīja, ka Viņam vēl daudz kas būtu sakāms, bet cilvēki to tajā brīdī vēl nespēj nest (skatīt Jāņa 16:12).

Tāpēc brīžos, kad rodas šaubas, nav jāizliekas, ka to nav. Tās var nest Dieva priekšā. Tu vari lūgt: 
"Kungs, ticēt nav viegli, kad esmu ievainots, apjucis un Tu klusē. Tāpat kā Toms, es gribu redzēt pierādījumus Tavai mīlestībai. Palīdzi man ieraudzīt vairāk nekā tikai savu vēlmi pēc mierinājuma un drošības. Palīdzi man pārkāpt pāri savām šaubām un neatbildētajiem jautājumiem un satvert patiesību par Tavu nemainīgo mīlestību un žēlastību." 

Lasīt tālāk

Augšāmcelšanās: diena, kas pārrakstīja vēsturi

(Mt 28:1-10) Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: "Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis." Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: "Esiet sveicinātas!" Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: "Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs." 

Lielākā daļa no mums, kas dzīvojam Rietumu pasaulē un esam sasnieguši vismaz 40 gadu vecumu, droši vien atceramies, kur atradāmies tajā brīdī, kad dzirdējām par notikumiem 2001.gada 11.septembrī. Arī daudz cilvēki dažādās pasaules vietās spēs atcerēties, kur viņi bija un ko darīja līdzīgos lielu nacionālu vai starptautisku satricinājumu brīžos.
Daudzi no mums tikpat skaidri atceras arī to precīzo mirkli, kad mūsu dzīvē notika kaut kas pārsteidzošs un ļoti, ļoti labs. Man pašam atmiņā spilgti palicis brīdis, kad pirms vairāk kā trīs gadiem kurjers man pasniedza vēstuli. Kad atvēru aploksni, tur bija dokumenti, kas paziņoja, ka ASV man piešķir reliģiska darbinieka vīzu. Atceros sausuma sajūtu kaklā, kad sagaidīju sievu pārnākam no darba, lai viņai to pavēstītu. Es zināju, ka no šī brīža mūsu dzīve būs citāda. Mūsu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Nav grūti saprast to baiļu un prieka sajaukumu, kas pārņēma sievietes, kuras tajā rītā bija devušās pie kapa. Marks un Lūka paskaidro, ka viņas bija atnesušas smaržvielas, jo apbedīšana bija notikusi pārāk steidzīgi — vēl pirms sabata sākuma piektdienas vakarā — un ķermeni nebija paspēts sagatavot pienācīgā veidā. Matejs vienkārši saka, ka viņas bija atnākušas apskatīt kapu. Šajā stāsta brīdī viņas izskatās vienkārši pēc sērotājām, kuras grib būt tur, pie Jēzus, un klusumā un mierā izjust savas sāpes.

Taču klusumu un mieru viņas nesaņēma. Evaņģēlista Mateja aina pie kapa ir nepārprotami pati dramatiskākā no visiem četriem evaņģēlijiem: zemestrīce, eņģelis, sargi, kas sastinguši kā bez dzīvības, un vēstījums, ka Jēzus dodas uz Galileju. Protams, daži domā, ka Matejs pievienojis dažas no šīm detaļām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Taču ar tikpat lielām tiesībām varētu sacīt, ka pārējie tās vienkārši izlaiduši, jo, stāstot par šādu notikumu, tu negribi, lai cilvēki pasmejas par kādām savādām detaļām un tādēļ atmet pašu notikumu. Matejam, kas pārstāv senas jūdu tradīcijas, kur eņģeļi mēdza parādīties svarīgos Dieva nodomu piepildījuma brīžos, tā nebija problēma.

Bet būtība, protams, ir sekojoša: tas, kas notiek, ir paša Dieva darbs. Dievs, kurš Lielajā Piektdienā šķita klusējam, tagad saka pēdējo vārdu. Viņš atbild uz neizteiktajiem Jēzus sekotāju jautājumiem un arī uz paša Jēzus izteikto jautājumu pie krusta. Un tas, ko Dievs dara, nav tikai kāds ārkārtējs brīnums, pārdabiskas varas parādīšana (pašas varas par sevi dēļ) vai īpaša labvēlība Jēzum. Tas, ko Dievs dara, ir kaut kā jauna sākums — tās jaunās pasaules sākums, kas bija apsolīta jau sen. Vispirms mācekļi tiek sūtīti uz Galileju, bet pēc tam, kā vēl redzēsim, tālāk līdz pat pasaules galam un laikmeta noslēgumam ar vēsti par to, kas ir noticis. Viņu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Lai gan sievietes pie kapa bija satriektas izbaiļu un izbrīna pilnā pārsteigumā, ir pilnīgs pamats domāt, ka viņas to dienu atcerējās visu atlikušo mūžu. Stāsti par šiem mirkļiem bija īstas personiskas atmiņas — tās atkal un atkal tika stāstītas neticīgajiem draugiem un kaimiņiem ar to īpašo balss intonāciju, kas it kā saka: “Es zinu — es pati gandrīz nespēju tam noticēt! Tas joprojām šķiet pilnīgi neticami. Bet viss bija tieši tā.”

Lai gan eņģelis sievietēm saka, ka mācekļiem jādodas uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu, pašas sievietes viņu sastop gandrīz tūlīt, turpat kapa tuvumā. Lūka piemin tikai Jēzus parādīšanos Jeruzālemes apvidū; Matejs un Jānis raksta gan par Jeruzālemi, gan par Galileju. Marka evaņģēlija noslēgums gandrīz noteikti ir pārtrūcis; astoņos pantos, kas mums palikuši, eņģeļi, tāpat kā šeit, vienkārši uzdod sievietēm pateikt mācekļiem, lai tie iet uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu. Bet izšķirošais ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās nav domāta, lai to vienkārši censtos intelektuāli analizēt; nav domāta kā aizrautīga iedvesma jaunam garīgam pārdzīvojumam. Runa ir par Dieva nodomu, kam tagad jāpiepildās. Viņiem ir jāredz Jēzus, bet šī redzēšana nozīmēs kaut ko vairāk. Viņi tiek sūtīti jaunā darbā, jaunā dzīvē, jaunā dzīves veidā, kurā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis, sāks piepildīties.

Mēs šodien nevaram sastapt Jēzu tā, kā sievietes viņu sastapa tajā rītā. Protams, kristīgās ticības un pieredzes būtiska daļa ir pārliecība, ka mēs varam un mums vajag satikt Jēzu garā, un iepazīt Viņu (pielūdzot Viņu un no Viņa mācoties). Šīs personiskās un tuvās attiecības ar dzīvo Kungu ir pašā kristīgas dzīves centrā. Taču mēs ļoti smagi pārprastu Mateju — un ne tikai Mateju, bet arī citus evaņģēlistus — ja domātu, ka viņa stāsts ir tikai spilgts vai simboliski kodēts veids, kā aprakstīt šādu pieredzi. Viņš acīmredzami gribēja rakstīt par kaut ko, kas patiešām bija noticis; par kaut ko, kas ne vien izmainīja sieviešu sirdis, bet arī apgrieza kājām gaisā parasto vēstures ritumu. Šis notikums bija izmainījis pasauli uz visiem laikiem. Tas pasludināja — nevis kā teoriju, bet kā faktu — ka Dieva valstība ir atnākusi, ka Cilvēka Dēls pēc savām ciešanām ir augšāmcēlies, un ka aust ne vien kārtējā diena vai kārtējā nedēļa Israēla un pasaules vēsturē, bet Dieva jaunā laikmeta sākums, kas turpināsies, līdz viss tiks pilnībā sakārtots.

Patiesībā, atņemiet evaņģēlistam Matejam Jēzus augšāmcelšanos, un tas vairs nebūs evaņģēlijs. Krusts ir viņa stāsta kulminācija, bet tas iegūst savu īsto jēgu tikai kā tā cilvēka krusts, kurš pēc tam ir augšāmcelts no miroņiem. Lielās runas evaņģēlijā — Kalna sprediķis un viss pārējais — ir Mateja veids, kā pateikt, ka Jēzus ir jaunais Mozus, bet vēl daudz vairāk nekā tas: Viņš ir Israēla Mesija. Viņš ir tas, kurš visai pasaulei dod jauno bauslību, caur kuru Dieva jaunais veids, kā būt cilvēkiem, ir atklāts pasaulei. Bet tas viss ir patiess tikai tādēļ, ka tas, kurš pasludināja Dieva svētības saviem sekotājiem, tas, kurš izteica Dieva brīdinājumus tiem, kas gāja savus ceļus, un tas, kurš Dieva valstību sludināja līdzībās, tagad ir augšāmceltais Kungs.

Pārdomāsim visu evaņģēliju atkal no jauna. Skatīsimies, kā viena daļa pēc otras atdzīvojas jaunā spēkā, kad tas, par kuru Matejs runā, tagad atklājas kā tas, caur kuru pati nāve ir uzvarēta.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk