Kam mēs sekojam?
Ivo Roderts | svētdiena, aprīlis 26, 2026 | komentāru nav
(Jņ 10:1-10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja.
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm…”
Atceros kādu dienu, kad vēl dzīvojām Liepājā un mūsu meita bija pavisam maza, mēs bijām aizbraukuši uz Jūrkalni. Stāvējām lejā pie jūras, pašā stāvkrasta pakājē, un skatījāmies augšup. Smilšainajā kraujā bija neskaitāmi mazi caurumi (putnu ligzdas) un visapkārt skanēja nemitīgs troksnis. Mēs pašus mazuļus nevarējām redzēt, bet varēja dzirdēt viņu balsis. Un tad atkal un atkal atlidoja pieaugušie putni, uz mirkli pazuda kādā no šīm mazajām aliņām kāpā un pēc brīža atkal izšāvās ārā. No malas tas viss izskatījās kā dzīvs juceklis: debesis, vējš, jūra, smiltis, putnu saucieni. Un tomēr pašiem putniem tur nebija nekādas sajukuma. Katrs zināja, kur atgriezties. Pieaugušie putni zināja, kuriem mazuļiem viņi nes barību. Man toreiz tas šķita gandrīz kā brīnums.
Laikam jau mums par to nevajadzētu pārāk brīnīties. Varbūt visas cilvēku balsis putniem skan vienādi; tomēr tēvs vai māte spēj atpazīt sava bērna balsi. Bet tie no mums, kuriem ikdienā nav daudz saskares ar putnu un dzīvnieku pasauli, bieži vien tomēr ir pārsteigti par to, cik labi dzīvnieki spēj atšķirt ne vien citus savas sugas pārstāvjus, bet dažkārt arī cilvēkus. Vēl šodien Tuvajos Austrumos gans var ieiet pārpildītā aitu aplokā un saukt savas avis vārdos, vienu pēc otras. Tās pazīs viņa balsi un nāks pie viņa.
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis.
Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka.
Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība?
Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu.
Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem.
Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks?
Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko.
Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis.
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto.
Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis.
Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka.
Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība?
Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu.
Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem.
Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks?
Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko.
Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis.
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto.
Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru