• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #Mesija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #Mesija. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2023. gada 10. decembris

Jāņa Kristītāja sludināšana

(Mk 1:1–8) Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Kā pravietis Jesaja ir rakstījis: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas sagatavos tev ceļu; saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! – tā Jānis bija tuksnesī un kristīja, un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un Jeruzālemes ļaudis, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Jānis bija ģērbies kamieļu vilnas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un savvaļas bišu medu. Un viņš sludināja: “Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, tam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt viņa sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” 
Stādies priekšā – Tu mierīgi guli savā gultā, tad pēkšņi durvis tiek atvērtas un spilgta gaisma iespīd Tev sejā; balss, ielaužoties Tavā sapņu pasaulē, kliedz: "Mosties! Celieties! Tu nokavēsi!” Un bez liekām ceremonijām runātājs sāk purināt Tevi aiz pleca. Laiks beigt sapņot, jo ir sākusies jauna diena ar kādiem ļoti svarīgiem notikumiem Tavā dzīvē.

Tāds ir Marka evaņģēlija sākums. Un tas ir lielisks sākums, jo evaņģēlists Marks mums stāsta, ka tieši tāds bija Jānis (Kristītājs) sava laika jūdu tautai. Jāņa kalpošana it kā ‘uzkrita no zila gaisa' pārsteigtajai jūdu pasaulei. Daudzi bija gaidījuši kādu zīmi no Dieva, bet viņi nebija gaidījuši, ka tas izskatīsies šādi. Daudzi bija vēlējušies Mesiju, kas vadītu viņus pret romiešiem, bet viņi nebija gaidījuši pravieti, kas viņiem ieteiktu nožēlot grēkus.

Jānis bija balss, kas satricināja tā laika jūdaisma sapņus, kuri bija atkal un atkal stāstījuši stāstu par brīvību, bet nezināja, kāda brīvība izskatīsies, kad tā nāks. Daži domāja, ka Jānis (Kristītājs) ir traks, ka tas ir viņš, kurš sapņo. Bet Jānis bija ieradies un sapurināja snaudošo jūdu tautu, sakot, lai viņi gatavojas lielākajam brīdim viņu vēsturē, visas pasaules vēsturē.

Spilgtā gaisma (jeb vēsts, ko Jānis sludināja) bija stāsts, ko viņi visi ļoti labi zināja, taču tagad ar jaunu akcentu. Katru gadu Lieldienu laikā jūdu tauta atkārtoja stāstu par iziešanu no Ēģiptes, atkal un atkal atceroties to, kā Dievs izglāba Israēla bērnus no faraona, izveda viņus cauri Sarkanajai jūrai un pāri tuksnesim uz apsolīto zemi. Kopā ar radīšanas stāstu tie ir vissvarīgākie stāsti visā Vecajā Derībā, un Jāņa klausītāji tos labi zināja. Taču tā vietā, lai vienkārši atcerētos un atkārtotu šo seno stāstu, Jānis to pārvērta uzvedumā/drāmā un sacīja saviem klausītājiem, ka viņi paši tagad ir iesaistīti. Viņiem atkal vajadzēja iziet cauri ūdenim (kristības) un kļūt brīviem. Viņiem bija jāatstāj "Ēģipte" - grēka pasaule, kurā viņi dzīvoja, pasaules uzskats, kurā viņi sacēlās pret dzīvo Dievu. Viņi, tā laika Israēls, skatījās nepareizā virzienā un gāja nepareizā virzienā. Bija pienācis laiks pagriezties un doties pareizajā virzienā (tieši to nozīmē Bībelē lietotie vārdi "grēku nožēla"). Bija pienācis laiks pārstāt sapņot un pamosties Dieva realitātei.

Izaicinājumam bija arī kāds īpašs pavērsiens. Kāds nāks, nāks ļoti drīz, un Jānis centās sagatavot cilvēkus šim faktam. Ja Tu uzzinātu, ka Tevi personīgi apciemot ierodas valsts prezidents, kāda aizjūras princese vai kāda diža rokenrola slavenība, Tu ātri vien steigtos visu sakārtot. (Kad dzīvoju Lielbritānijā, mēs mēdzām jokot, ka, lai kur arī dotos karaliene, viņa vienmēr sajūt tikai svaigas krāsas smaržu.) Jānis Kristītājs bija kā vēstnesis, kas dodas karaliskajai ģimenei pa priekšu, sagatavojot visu Tam, kurš ieradīsies pēc viņa. Israēla tautai vajadzēja atmosties. Katram indivīdam Israēlā vajadzēja būt nomodā. Tuvojās kāds, kurš VISU izmainīs.

Kas, pēc Jāņa Kristītāja domām, bija šis "kāds"? Tas nav īsti skaidrs lasot pierakstīto viņa vēsts kopsavilkumu Bībelē, un, iespējams, tas nebija skaidrs pat Jānim pašam. Iespējams, viņš domāja, ka tas būs pats JHWH, Israēla Dievs personīgi. Vai arī viņš domāja, ka tas būs Mesija. Vai arī viņš, iespējams, domāja, ka tas būs kaut kas, kas to visu apvieno. Taču tas, ko šī persona darīs, bija pilnīgi skaidrs. To, ko Jānis Kristītājs bija darījis ar ūdeni, Šis Nākamais darīs ar Garu - Svēto Garu.

Šis apsolījums (tas, protams, ir arī brīdinājums, bet būtībā tas ir apsolījums) balstās uz vēl dažām jūdu tautas brīvības idejām no Vecās Derības. Evaņģēlists Marks norāda tajā virzienā ar diviem Bībeles citātiem no praviešiem Maleahija un Jesajas. Viens no lielajiem apsolījumiem, ko Israēla tauta bija lolojusi gadsimtiem ilgi, bija tāds, ka tad, kad JHWH beidzot no jauna īstenos Iziešanas (Exodus) stāstu, reizi par visām reizēm atbrīvojot Savu tautu, tas būs laiks, kad Viņš nāks personīgi dzīvot kopā ar Savu tautu – Viņš būtu kopā ar viņiem, Viņš būtu viņu Dievs, un viņi būtu Viņa tauta.

Kā Viņš to darītu? Sākotnējā 2.Mozus grāmatas stāstā Dieva klātbūtne kopā ar Israēlu tautu realizējās kā mākoņu un uguns stabs. Šoreiz tam būtu jābūt kam līdzīgam, bet atšķirīgam. Dieva Gars dzīvotu kopā ar cilvēkiem, cilvēkos, kļūdams par gaisu, ko viņi elpo, un uguni viņu sirdīs. Tas ir apsolījums, par kuru domājot, viņi bija dzīvojuši. Jānis saka, ka tagad tas piepildīsies. Bet vai viņi ir tam gatavi?

Viņi noteikti nebija gatavi (un, iespējams, arī Jānis nebija) tam, ko viņi saņēma. Evaņģēlists Marka stāstījuma sākuma pantos ir atklāts, ko vajadzēja gaidīt – tas viss ir sākums labajai vēstij par Jēzu Mesiju, Dieva dēlu ("Dieva dēls" tā laika jūdaismā bija Mesijas tituls). Taču tajā laikā viss vēl nebija tik skaidrs. Tas, kas viņiem bija, bija balss un ūdens: tagad viņiem bija jāsagatavojas cilvēka tēlam, kas visam tam piešķirs jēgu.

Galvenais, ko evaņģēlists Marks liek mums saklausīt šajā sākuma fragmentā, ir pārsteigums, pat šoks par to, ko Dievs darīja.
Taču, vienreiz iesācis, Dievs turpina šo pārsteidzošo plānu īstenot. Un tas izvirza nopietnu jautājumu arī mums: kur mēs šodien guļam – mūsu draudzēs, mūsu kopienās, mūsu personīgajā dzīvē? Kam vajadzētu notikt, lai mūs pamodinātu? Ko vajadzētu darīt mums?

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2023. gada 1. oktobris

Jautājums par Jāni

(Mt 21: 23–32) Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Vai Tev patīk skatīties asa sižeta filmas par noziedznieku ķeršanu? Tādās filmās interesants ir brīdis, kad policija ļaundari beidzot ir noķērusi un aizvedusi uz policijas iecirkni. Parasti viņi ļauj apcietinātajam atvilkt elpu, un tad sākās jautājumi: "Ko to darīji šajā nakts stundā uz ielas? Kādas tev bija tiesības atrasties šajā mājā? No kurienes tu nāci? Ko tu redzēji? Kāpēc tu tik ļoti uztraucies, kad mēs atbraucām tevi meklēt?
Bet, protams, patiesais jautājums, ko viņi grib uzdot, ir: "Vai tu izdarīji slepkavību?”

Tomēr policisti vēl nevar šo jautājumu uzdot, jo negrib šos vārdus pateikt pārāk drīz. Ja aizdomās turētais nav slepkava, bet kaut ko zina par to, tad pārsteidzīgs jautājums varētu atklāt izmeklētāja taktiku. Ja viņš ir slepkava, tiešs jautājums noteikti liktu nopratināmajam pateikt "nē", un tad turpmākā jautāšana būtu bezjēdzīga. Tāpēc policisti sāk ar dažādiem jautājumiem, lai piespiestu apcietināto runāt, lai viņš vai nu pastāstītu visu patiesību, vai arī tik ļoti sapītos melos, ka agrāk vai vēlāk tiktu pieķerts. Tad arī atklāsies patiesība.

Jautājums, ko augstie priesteri un tautas vecākie patiesībā vēlējās uzdot Jēzum, bija: "Tātad tu domā, ka esi Mesija?" Visi pārējie jautājumi, ko viņi Viņam uzdod šajā un turpmākajās nodaļā, un visas Jēzus atbildes it kā griežas ap šo vienu galveno jautājumu. Kāpēc?

Tas ir saprotami, jo pravietotais un gaidāmais Mesija ir tas, kuram būs vara pār Templi. Jēzus, atzīsim, bija iegājis templī un izturējās tā, it kā šī vieta piederētu Viņam. Viņš bija lauku zēns no Galilejas, kas ieradās lielajā, gudrajā galvaspilsētā. Viņš iegāja tās svētākajā svētnīcā, kuru gadsimtiem ilgi bija pārvaldījuši augstie priesteri. Un uz brīdi Viņš to pārņēma savā varā. Kā/ko Viņš domāja, kas viņš ir?

Vienīgā persona, kurai Templī varētu būt lielāka vara nekā augstajam priesterim, būtu Dieva svaidītais ķēniņš, Mesija - ja un kad vien parādītos. Neviens nezināja, kad tas notiks. Dažādi iespējamie mesijas bija nākuši un gājuši. Tagad Jēzus uzvedās tā, it kā Viņam būtu tiesības darīt to, ko varēja darīt tikai Mesija. Tāpēc, protams, viņi Viņam jautāja: ar kādām tiesībām Tu to visu dari? Un kas Tev deva šīs tiesības?

Jēzus atbilde ir meistarīga. Tā vienlaikus ir un nav tieša atbilde. Tas, protams, nav tikai triks, kura mērķis būtu oponentus apmulsināt (lai gan arī tas izdevās). Iedomājieties – pūlis visapkārt vēro, kā tas, kas varēja izvērsties par izmeklēšanu vai pat arestu, pārvēršas par augsta līmeņa publisku diskusiju, kurā sludinātājs no laukiem atstāj izsmalcinātos pilsētniekus murminām kaut ko pie sevis, jo viņi nezina kā atbildēt uz jautājumu.

Jēzus jautājums par Jāni (Kristītāju) nostāda viņus grūtā situācijā, un, lai arī kādu atbildi viņi dotu, viņiem būs nepatikšanas. Bet tas vēl nav viss. Jautājums par Jāni ir pavediens uz to, kādu atbildi Jēzus varētu sniegt (bet pagaidām nesniedz) uz 'Pašu Lielāko' jautājumu. Mateja evaņģēlija lasītājs zina, ka Jēzus jau bija Dieva svaidīts (ebreju valodā "mesiēts") ar Svēto Garu caur Jāņa kristību (3:16-17). Tur Viņš pirmo reizi tika pasludināts par Dieva mīļoto dēlu, citiem vārdiem sakot, par Mesiju. Ja jūdu vadītāji patiesi saprastu, ko Jānis bija darījis, viņi zinātu, kur Jēzus ieguva tiesības Tempļa pagalmos uzvesties kā Mesija.

Taču Jēzus vēl nav beidzis. Viņš uzstāj uz savām tiesībām. Tautas vadoņi var neticēt, ka Jānis bija pravietis; bet, pieņemot, ka tomēr tāds bija, kas no tā izriet? Daži cilvēki darīja to, ko Jānis ieteica, kaut arī izskatījās pēc dumpiniekiem pret Dievu; citi cilvēki atteicās darīt to, ko Jānis teica, kaut arī izskatījās pēc Dievam uzticīgajiem. Jā: gluži kā divi dēli, no kuriem viens tēvam teica "nē", bet pēc tam darīja, kas bija lūgts, bet otrs teica "jā", bet pēc tam to nedarīja.

Gadījumā, ja priesteri un tautas vadītāji nesaprot, Jēzus to paskaidro. Pirmais dēls, kurš rupji saka tēvam, ka viņam šodien negribas strādāt, bet pēc tam tomēr strādā, apzīmē muitniekus un prostitūtas. Šķita, ka viņu ikdienas dzīves paradumi un rīcība it kā saka "nē" Dievam, bet, dzirdot Jāni Kristītāju, viņi mainīja savas domas un dzīvesveidu (citiem vārdiem sakot, viņi "nožēloja grēkus"). Otrais dēls, kurš pieklājīgi saka tēvam, ka patiešām ies uz darbu, bet pēc tam to nedara, apzīmē tempļa hierarhiju un citus vadītājus. Viņi izskatās, it kā pildītu Dieva gribu kalpojot Templī un uzturot ārēji svētu izskatu, taču viņi atsakās ticēt Jāņa vēstij ne tikai par grēku nožēlu, bet arī par Mesiju. Tagad pats Mesija ir šeit, lai sauktu viņus pie atbildības. Nav pārsteidzoši, ka viņiem tas nepatīk.

Šis evaņģēlija fragments ir izaicinājums arī mums šodien. Arī mums ir jāizdara izvēle: vai nu mēs, kaut arī būtu pielaiduši neskaitāmas kļūdas savā dzīvē, tagad ļaujamies Viņa Gara vadībai; vai arī esam kā otrs dēls, kas esam teikuši Dievam "jā", bet patiesībā savā dzīvē ejam pretējā virzienā. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais, kas ir svarīgi.

Mums būtu jājautā arī vēl nākošais jautājums – Ko Jēzus sekotājiem ir jādara šodien, lai izaicinātu mūsu apkārtējo sabiedrību un dažādās šīs pasaules varas ar vēsti, ka Viņš patiešām ir tās likumīgais Kungs? Ko mums (kā kristiešiem) vajadzētu darīt, kas liktu citiem cilvēkiem jautāt: "Ar kādu tiesībām jūs to darāt?”… uz ko pareizā atbilde tad būtu stāstīt par Kungu Jēzu Kristu! 

Aizgūts no Tomasa Raita