• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.”
(Ap.d.11:1-18) 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. (Ps.23:1-6)
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. (Atkl.7:9-16)
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 1. maijs

Misericordia Domini – tā Kunga labestība

Es cildināšu tevi, Kungs, – 
kā no akas tu mani izcēli, 
tu neļāvi naidniekiem smieties par mani! 
Kungs, mans Dievs, es brēcu uz tevi, 
un tu mani dziedināji, 
Kungs, no šeola tu mani uzvedi, 
tu dzīvu izvedi mani no bedres! 
Dziediet Kungam jūs, uzticīgie, 
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Jo tik mirkli viņa dusmas, 
bet uz mūžu viņa labvēlība! 
Vakarā raudas nāk sērst, 
bet no rīta līksme. 
Savā pārticībā es teicu: 
nemūžam neklupšu! 
Kungs, savā labvēlībā tu darīji mani stipru kā kalnu – 
līdzko tu novērsies, es iztrūcinājos! 
Tev, Kungs, es saucu, 
savu Kungu es karsti lūdzos: 
kāds tev guvums no manām asinīm 
vai ja es nokāptu bedrē? 
Vai tad pīšļi slavētu tevi, 
vai tie paustu tavu patiesību? 
Uzklausi, Kungs, 
žēlo mani, Kungs, 
esi man palīgs! 
Tu pārvērti manas vaimanas dejā, 
tu noraisīji man maisu 
un apjozi mani ar prieku, 
lai dzied tev mans gods un neklusē! 
Kungs, mans Dievs, mūžam pateikšos tev! (Ps.30) 
Dievs ir ar mums vienmēr, lai ko arī mums nāktos piedzīvot. 
Padomā par to – Tu esi pakritis, bet tad, pateicoties Dieva žēlastībai, Tu atkal vari piecelties. Neatkarīgi no tā, cik tumša nakts, Tu esi izdzīvojis, lai redzētu jaunu rītu. Laiki mainās un attiecības mainās, bet Dievs vienmēr ir tas pats. Viņš ir tas, kurš Tevi izveda cauri visām grūtībām pagātnē, un Viņš sola būt ar Tevi katru dienu arī turpmāk. 
Vai ievēroji psalma autora vārdus "tu noraisīji man maisu un apjozi mani ar prieku". Tas nozīmē, ka Tu atkal esi uz kājām un atkal vari priecāties. Dzīvībai nepieciešamā valgme nāk no akas, kas ir Tevī, un Tas Kungs ir Tas, kas piepilda šo aku. Ļauj tam plūst! Tev nav jānopelna svētību straume, vienkārši ļauj tai plūst.
Septiņpadsmitā gadsimta angļu garīdznieks un vēsturnieks doktors Tomass Fullers (Dr. Thomas Fuller) ir teicis: "Ja nebūtu cerības, sirds salūztu." 
Neatkarīgi no tā, ko Tu šobrīd pārdzīvo, nepadodies, kamēr nepiedzīvo jaunu rītu. Tas ir katras tumšās nakts beigu solījums – rīts vienmēr nāk. Pēc katras vilšanās, neveiksmes vai nodevības noteikti atnāks jauns rīts. Lai nekas neliedz Tev tam noticēt! 
Dievs nožāvēs tavas asaras, un Tu pamodīsies ar jaunu dziesmu. Vakardiena beidzās vakar. Ir jauna diena, tāpēc pasteidzies to izbaudīt!

Sāpes ir neizbēgama dzīves un izaugsmes sastāvdaļa! 
Mirkli padomā par dažām sāpju sajūtu svētībām:
  1. Tas ļauj Tev zināt, ja Tavā ķermenī ir kaut kas nepareizi, kaut kas ir jāuzlabo. 
  2. Tas liek Tev saprast/atzīt/pieņemt stāvokli, par kuru Tu iepriekš nezināji (varbūt pat kaut ko tādu, kas varētu atņemt Tavu dzīvību). 
  3. Tas liek Tev pārkārtot prioritātes, termiņus un meklēt palīdzību. 
  4. Tas liek Tev pakļauties ārstēšanai (kas var nepatikt) ticot, ka tā Tevi padarīs atkal veselu.
Vai saproti ideju? Lai cik dīvaini tas nešķistu, jo vairāk Tu baidies un pretojies sāpēm, jo sliktāk var kļūt. Tas, kam mēs pretojamies, saglabājas, un, jo vairāk mēs sāpēm pretosimies, jo stiprākas tās kļūst. Kad grūtniecei sākas dzemdības, mediķu komanda parasti iesaka “atslābināties”. Viņi zina, jo vairāk viņa cīnās ar sāpēm, jo spēcīgākas tās kļūs un jo ilgāks būs dzemdību process. 
Kad izjūti sāpes, necīnieties ar tām. Izdzīvo tās un ļauj tām sasniegt savu mērķi. 
Tāpēc mans šodienas padoms priekš manis un Tevis – iemācīsimies izturēt un pārdzīvot šo sāpju laiku, zinot, ka Dievs mums ir apsolījis kaut ko tik brīnišķīgu, ko mēs pat tagad aptvert nespējam!

svētdiena, 2022. gada 24. aprīlis

Priecāsimies!

Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!
Lai saka Israēls: uz mūžiem viņa žēlastība!
...
Mans spēks un vara ir Kungs, viņš man tapis par pestīšanu.
Uzvaras gaviļu balsis taisno teltīs: Kunga labā roka ir jaudājusi!
Kunga labā roka ir pacelta augstu! Kunga labā roka ir jaudājusi!
Es nenomiru, es paliku dzīvs, lai izstāstītu Kunga darbus.
Rātin rāja mani Kungs, bet nāvei neatdeva mani.
Atveriet man taisnības vārtus, ka ienāku tajos pateikties Kungam, –
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos.
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, ka tu tapi man par pestīšanu!
Akmens, ko namdari atmetuši, ir tapis par stūrakmeni.
Kungs licis tam notikt, mūsu acīm tas liekas brīnums.
Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!
Ak, Kungs, glāb jel mūs, ak, Kungs, liec, lai mums izdodas!
Svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Mēs jūs svētījam no Kunga tempļa!
Kungs ir Dievs, viņš mums iededza gaismu! Rotājiet gājienu pazarēm līdz pat altāra ragiem!
Tu esi mans Dievs, un es pateikšos tev – mans Dievs, es tevi cildināšu!
Pateicieties Kungam, jo viņš ir labs, jo uz mūžiem viņa žēlastība!
(Ps.118:1-2, 14-29) 
Ir viegli pateikties Dievam tad, ja mums ir lieliska diena. Bet ko darīt, ja diena ir grūta? 
Kad esam vīlušies un stresā? Vai arī tad, kad mēs negaidīti piedzīvojam bēdas un slimības? 
Problēmu brīžos mēs varētu sākt domāt, ka priecāšanās ir ārpus mūsu spēju robežām. 

Psalma autors paziņoja, ka 'šo' dienu ir radījis Tas Kungs un tāpēc viņš priecāsies par to. Tā bija viņa apņemšanās, neatkarīgi no tā, kas viņam būtu jāpiedzīvo. 
Šāda veida 'priecāšanās' nenozīmē, ka mums ir jābūt laimīgiem par to, ka piedzīvojam grūtības. Tas nenozīmē, ka mums ir jānoliedz ja mums sāp, un jāstaigā ar liekulīgu smaidu uz lūpām. 
Mēs varam piedzīvot dziļu un patiesu prieku, neskatoties uz apstākļiem, jo zinām, ka mūsu Dievs ir lielāks par visu, ar ko mēs saskarsimies vai piedzīvosim. Mēs zinām, ka Viņš vienmēr ir ar mums un neatstās mūs vienus bezcerīgās situācijās. Mēs arī zinām, ka Viņš beigu beigās darīs visu par labu. Mēs, iespējams, nesaprotam 'kā', bet Viņš izmantos to, ko mēs piedzīvojam, lai radītu jaunas iespējas. 
Vēstulē romiešiem Pāvils saka: 
Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību... (Rom.5:3-4). 
Dieva dotā atklāsme mums parāda, ka Lielā Realitāte ir daudz pārāka par to, kas bieži izsauc mūsu stresu, pārdzīvojumus vai bēdas. Mums ir pamats patiesam priekam. 
... žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis un ar savām asinīm mūs no mūsu grēkiem atbrīvojis un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, – viņam lai gods un vara mūžu mūžos! Āmen! (Atkl.14:6) 
Tātad, ja pienāk kāda grūtāka diena, mums ir izvēle. Mēs varam sūdzēties un apšaubīt Dievu, vai arī mēs varam priecāties, zinot, ka Dievs ir kopā ar mums, un Viņš visu izmantos mūsu labā. 

svētdiena, 2022. gada 17. aprīlis

Jaunas debesis un jauna zeme

Jo es, redzi, radu 
jaunas debesis un jaunu zemi. 
Iepriekšējās vairs nepieminēs, 
tās vairs nenāks ne prātā. 
Bet priecājieties un līksmojiet 
mūžam par to, ko es radu, 
jo es radu Jeruzālemi priekam 
un tās tautu – līksmībai. 
Es priecāšos par Jeruzālemi 
un līksmošu par savu tautu, 
vairs nedzirdēs tajā 
nedz vaimanas, nedz raudas. 
Tur nebūs vairs zīdaiņa, 
kas dzīvo vien dažas dienas, 
nedz sirmgalvja, 
kas savu dienu mēru neizdzīvo. 
Kas simts gados nomiris, 
tas būs vēl jauneklis, 
kas nesasniegs simts gadus, 
būs ticis nolādēts. 
Tie namus cels un tajos dzīvos, 
vīnadārzus stādīs un augļus baudīs. 
Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, 
un nestādīs, lai baudītu citi. 
Jo kā koka mūžs 
būs manas tautas mūžs, 
mani izredzētie paši 
izmantos savu roku darbu. 
Viņu pūliņi nebūs velti, 
un bērni tiem nedzims postam, 
tie būs Kunga svētības sēkla 
un viņu pēcnācēji ar tiem. 
Un būs tā – 
pirms viņi sauks, 
es jau atbildēšu, 
vēl viņi runās, 
es jau uzklausīšu. 
Vilks un jēriņš ganīsies kopā, 
un lauva ēdīs salmus kā vērsis, 
bet čūskas barība būs pīšļi; 
nedz ļauna, nedz posta nedarīs 
visā manā svētajā kalnā,” 
teica Kungs. (Jes.65:17-25) 
Reizēm es skatos kādu ēku renovācijas televīzijas programmu, kurā raidījuma vadītājs bieži saka mājas saimniekam: "Iztēlojies!" ('Imagine this!'). Pēc tam īpašnieks dodas prom, kamēr vecās lietas tiek atjaunotas un vienmuļās sienas un grīdas tiek pārkrāsotas. Vienā epizodē mājas īpašnieks pēc renovācijas bija tik ļoti priecīgs, ka līdzās citām pacilātības izpausmēm parādījās vārdi: "Tas ir neticami!" 

Viens no pārsteidzošākajiem “iztēlojies!” Bībeles fragmentiem ir atrodams pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā. Cik žilbinoši fantastiska aina! Paredzamā debesu un zemes atjaunošana nākotnē (17. pants), nav tikai kosmētiskas dabas uzlabojumi. Viss tiek aprakstīts tik dziļi un reāli. "Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs" (21.p.). Vardarbība paliks pagātne. Viss ir jauns. Gandrīz vai neticami – "ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā" (25.p.). 

Kaut arī pravieša Jesajas grāmatas 65.nodaļā paredzētās izmaiņas tiks pabeigtas nākotnē, Dievs, kurš vada universālo atjaunošanas projektu, jau šobrīd darbojas pie šo pārmaiņu ieviešanas mūsu dzīvēs. Apustulis Pāvils mums apliecina: "Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns." (2.Kor.5:17). 
Vai Tev nešķiet, ka mūsu pasaulei ir nepieciešama restaurācija? 
Vai Tavu dzīvi nebojā šaubas, nepaklausība un sāpes? 
Pilnīga dzīves pārmaiņa caur Jēzu ir īsta un skaista... un pieejama tiem, kas lūdz un tic. 
Ja mēs vienīgi šajā dzīvē ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. Bet nu Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmais no aizmigušajiem. Tādēļ ka nāve ir caur cilvēku un caur cilvēku ir arī mirušo augšāmcelšanās. Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. Jo viņam ir jāvalda tik ilgi, līdz viņš noliks visus ienaidniekus zem savām kājām. Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve. (1.Kor.15:19-26) 
Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! 

Atveriet man taisnības vārtus, 
ka ienāku tajos pateikties Kungam, – 
tie ir Kunga vārti, taisnie ienāks tajos. 
Pateicos tev, ka tu man atbildēji, 
ka tu tapi man par pestīšanu! 
Akmens, ko namdari atmetuši, 
ir tapis par stūrakmeni. 
Kungs licis tam notikt, 
mūsu acīm tas liekas brīnums. 
Šī ir diena, ko Kungs devis, 
gavilējiet un līksmojiet šodien! (Ps.118:19-24)
Radīšanas un atjaunošanas Dievs! 
Tu zini, kādas pārmaiņas manā dzīvē ir vajadzīgas. 
Lūdzu, strādā manā sirdī un dzīvē jau šodien. 

svētdiena, 2022. gada 10. aprīlis

Saplīsis, lai būtu vērtīgs

Kungs Dievs man devis mācītu mēli, 
lai zinātu līdzēt nogurušam, 
ar vārdu viņš modina ik rītu, 
ik rītu modina manas ausis, 
lai es kā māceklis klausītos! 
Kungs Dievs atdarījis manas ausis – 
es nedumpoju un nenovēršos! 
Muguru es griežu sitējiem 
un vaigu – bārdas plēsējiem, 
savu vaigu es neslēpju 
no kauna un spļāvieniem. 
Bet Kungs Dievs palīdz man, 
tādēļ es netieku kaunā, 
tādēļ mans vaigs kā krams, 
zinu, ka kaunā nepalikšu! 
Mans Attaisnotājs jau tuvu, 
viņš turēs par mani strīdu, 
stāsimies blakus – 
kurš stās man tiesā pretī, 
lai nāk! 
Redzi, Kungs Dievs man palīdz – 
kurš gan atzīs mani par vainīgu, – 
(Jes.50:4-9a) 
Tu mani nedevi naidnieka rokā, 
man raisīji kājas, lai eju, kurp tīk. 
Žēlo mani, Kungs, jo man grūti – 
bēdu saēstas manas acis, 
mana dvēsele un mana miesa. 
Jā, aizsteidzas raizēs mana dzīve, 
un mani gadi nopūtās paiet, 
mana grēka dēļ izsīkst mans spēks 
un mani kauli izdēd. 
Visiem naidniekiem es par apsmieklu 
un kaimiņiem par slogu, 
par biedēkli saviem paziņām – 
kas redz mani uz ielas, bēg no manis! 
Kā mironis esmu izmests no sirds, 
esmu kā aizsviests trauks. 
Daudzus es dzirdu čukstam: 
briesmas visapkārt, – 
sadevušies tie kopā pret mani, 
sazvērējušies atņemt man dzīvību! 
Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, 
es saku: tu esi mans Dievs! 
Tavā rokā ir mani laiki – 
glāb mani no naidnieku rokas 
un maniem vajātājiem! 
(Ps.31:9-16) 
Vai esi kādreiz piedzīvojis kaut ko tādu, kas licis Tev justies emocionāli un garīgi salauztam? 
Varbūt Tev šķita, ka esi sadauzīts sīkos gabaliņos? 
Varbūt Tu mēģināji cīnīties, censties un nepadoties, lai plaisas, kas Tavā dzīvē parādās, nekļūst lielākas, lai stāvoklis nepasliktinās? 

Ar apzīmējumu "jūtamies salauzti", mēs varam raksturot tādas sajūtas kā pazemojums, nevērtīgums un apkaunojums u.c. 
Arī Bībelē ir atrodamas pārdomas par šo tēmu. Piemēram, 31.psalma autors rakstīja: "Kā mironis esmu izmests no sirds, esmu kā aizsviests trauks." 
Kāpēc kādu trauku izsviež? Tāpēc, ka saplīsuši podi nav īpaši noderīgi. Podiem ir jāvar saturēt sevī to, kas tur ielikts vai ieliets. Bet, ja trauks ir saplīsis vai saplaisājis, tad tas nevar izpildīt savu mērķi. Tad tāds nederīgs trauks tiek ignorēts, paslēpts skapja dziļumā vai izmests... un aizstāts ar kaut ko jaunu. 
Šī salauztā, sadauzītā trauka analoģija Bībelē tiek izmantota ne vienu reizi vien. 

Dažkārt varam justies, ka esam nelabojami salauzti, atstumti un nevēlami. Varbūt mums pat šķiet, ka Dievs nevar mūs izmantot, jo mēs esam pārāk ievainoti un mūsu dzīvē ir pārāk liels juceklis. Bet patiesībā Dievs ir tuvu tiem, kas ir salauzīti. 
Jau lasītā 31.psalma autors saka: "Bet uz tevi es paļaujos, Kungs, es saku: tu esi mans Dievs! Tavā rokā ir mani laiki – glāb mani..." (Ps.31:15-16). 
Vēl tiešāku uzmundrinošu atziņu lasām pravieša Jesajas grāmatā: "Bet Kungs Dievs palīdz man,
tādēļ es netieku kaunā... Mans Attaisnotājs jau tuvu, viņš turēs par mani strīdu, stāsimies blakus – kurš stās man tiesā pretī, lai nāk!" (Jes.50:7-8). 
Dievs mūs nepamet. Kad esam savainoti, Viņš ir mums īpaši tuvu. Mēs varētu just vēlmi apslēpt savus "salauztos gabalus", bet Viņš vēlas nākt un izveidot no tiem ko skaistu. 
Japāņiem ir tradīcija, ko sauc par 'kintsugi' – viņi salabo savus saplīsušos keramikas izstrādājumus, izmantojot zeltu. Tas ne tikai padara keramikas izstrādājumu atkal lietojamu, bet arī palielina tā vērtību. Kad mēs ielaižam Dievu savā sabrukumā, salauztībā un apkaunojumā, Viņš mums atgādina, cik mēs Viņam esam vērti. Un Viņš var pārveidot visu, kas ir salauzts par kaut ko skaistu. 

Varbūt Tu pēdējā laikā esi salabojis kaut ko salauztu. Vari ierakstīt šeit zemāk komentāros – kā Tu juties to darot? Jeb varbūt vari atrast savā mājā kaut ko, kas ir bojāts un to salabot? Padalies ar projekta rezultātu.

svētdiena, 2022. gada 3. aprīlis

Ļaut iet tam, kas ir pagājis

Tā saka Kungs, 
kas jūrā pašķir ceļu 
un taku varenos ūdeņos, 
kas izved cīņā kararatus un zirgus, 
gan karaspēku, gan stipriniekus – 
tie guļ vienuviet un necelsies, 
noplakuši kā apdzisis deglis! 
“Nepieminiet bijušo 
un nedomājiet par pagājušo. 
Redzi, es visu darīšu jaunu, 
jau tagad tas raisās, 
vai vēl neapjēdzat – 
es sataisīšu tuksnesī ceļu 
un tukšatnē upes, 
mani godās lauka zvēri, 
šakāļi un strausenes, 
jo es tuksnesī došu ūdeni 
un upes tukšatnē, 
lai padzirdītu savu izredzēto tautu, 
tautu, ko es sev veidoju, 
lai tie teic manu slavu! (Jes.43:16-21) 
Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs. Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem! 
Nav tā, ka es to jau būtu ieguvis vai būtu darīts pilnīgs, bet es dzenos pēc tā, lai iegūtu, jo ar to Kristus Jēzus ir mani ieguvis. Brāļi, es nedomāju par sevi, ka esmu jau ieguvis, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz muguras, un tiekdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos uz mērķi – iegūt balvu, uz kuru Dievs aicina augšup Kristū Jēzū. (Filip.3:4-14) 
Reizēm mums gudri cilvēki dod padomu neaizmirst mūsu vēsturi, mācīties no tās. 
Reizēm padoms ir tieši pretējs – nedomāt par to, kas bijis, nekoncentrēties pagātnē. 
Arī Bībelē ir sastopami abu veidu padomi... un katram ir sava vieta. 

Šoreiz par to, kad labāk ir "[aizmirst] to, kas ir aiz muguras, un [tiekties] pēc tā, kas priekšā." (skat. Filip.3:13) 
Pateikt: "Aizmirsti pagātni!", ir vieglāk nekā to izdarīt. Šķiet, ka dažas atmiņas paliek mūsos, liekot mums koncentrēties uz savu pagātni un negatīvām emocijām atkal un atkal. Kad esam pārdzīvojuši daudz cīņu un sirdssāpes, mēs reizēm varam sākt domāt, ka tāda būs mūsu dzīve arī turpmāk. 
Bet Dievs vienmēr dara kaut ko jaunu. Viņš ir Radītājs. Viņš strādā, lai izlīdzinātu to, ko esam piedzīvojuši, un tad mūs atjaunotu. Reizēm Viņš arī rada pavisam jaunas lietas. Bībelē ir teikts: 
Nepieminiet bijušo un nedomājiet par pagājušo. Redzi, es visu darīšu jaunu, jau tagad tas raisās, vai vēl neapjēdzat – es sataisīšu tuksnesī ceļu un tukšatnē upes... (Jes.43:18-19). 
Kad mēs koncentrējamies uz pagājušo, uz to, kas bijis iepriekš, var būt grūti ieraudzīt to, ko mums vēlas dot Dievs. Bet tad, kad mēs sākam nolikt malā slikto, ko esam piedzīvojuši, mēs kļūstam atvērti nākotnei, ko Dievs mums ir paredzējis. Mums jau nav jāatbrīvojas no mūsu pieredzes tādā nozīmē kā atmiņas zudums par notikušo. Tā vietā mums jāsaprot, ka problēma ir rūgtums, aizvainojums un žēlums pret sevi, kas, iespējams, ir jau iesakņojies mūsu attieksmē pret dzīvi. Kad esam sasnieguši šo domāšanas stāvokli, ir grūti noticēt, ka Dievs varētu ienest mūsu dzīvē kaut ko jaunu un labu. 
Bet Dievs vēlas, lai mēs atbrīvotos no pagātnes tvēriena, no sliktās pieredzes bezcerīgā noskaņojuma. Dievs mūs aicina uzticēties nākotnei, ko Viņš mums ir paredzējis. Viņš var pārraut mūsu pagātnes ķēdes. Tomēr izvēle ļaut iet tam, kas ir pagājis, atlaist vakardienas sāpes un vilšanos, ir jādara mums. 
Ticība Jēzum Kristum ir skatīties uz priekšu, uz nākotni. 

svētdiena, 2022. gada 27. marts

Ticībā attaisnots

Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 
(2.Kor.5:16-21) 
Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 
Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

svētdiena, 2022. gada 20. marts

Uzdāvini Dievam savas dienas pirmos mirkļus

Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! 
Pēc tevis slāpst mana dvēsele, 
pēc tevis tvīkst mana miesa 
kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! 
Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, 
skatīju tavu spēku un godu, 
tava žēlastība par dzīvību labāka – 
tevi slavinās manas lūpas. 
Slavēšu tevi visu mūžu, 
tavā vārdā celšu augšup plaukstas. 
Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, 
līksmām lūpām slavē mana mute. 
Pieminu tevi, kad guļu, 
nakts stundās čukstu par tevi, 
jo tu esi mans palīgs, 
un tavu spārnu ēnā es līksmojos. 
Mana dvēsele kļaujas pie tevis, 
tava labā roka mani tur. (Ps.63:2-9) 
Kā iesākas Tava diena? Vai Tu ieslēdz televizoru, vai steidzies uz vannas istabu, vai ļauj Tavam "steidzamo darbu" sarakstam sākt darboties? 
Tā vietā Tu vari pamēģināt rīta klusumā ļaut Dievam Tevi uzrunāt. Ja darīsi to ar atvērtu prātu un sirdi, Viņš sniegs Tev vīziju, idejas, problēmu risinājumus un drošību, ka Viņš šodien būs ar Tevi. 
Autore Kolīna Taunsenda Evansa (Colleen Townsend Evans) raksta: 
Klusumam nav jābūt kaut kam neērtam vai apkaunojošam... tas ir kā būt kopā ar tuvu personu bez nepieciešamības pēc vārdiem. Tas ir skaists un iedvesmojošs saziņas veids. Atceros tās reizes, kad pie manis atskrēja mani bērni, visi reizē centās izstāstīt visu par savas dienas notikumiem – tas bija brīnišķīgi, ka viņi dalījās ar mani savās sajūtās. Bet bija arī brīži, kad viņi nāca pie manis, vēlēdamies tikai būt manā tuvumā,  gaidīdami, lai es noglāstu viņu galvas vai apskauju viņus pirms aizmigšanas. Un tā tas dažreiz ir ar mums un Dievu, mūsu Tēvu. Dažkārt jūsu visspēcīgākās lūgšanas būs domas, nevis vārdi. Jūsu vārdus ierobežo jūsu vārdu krājums, bet jūsu domas ir bezgalīgu iespēju joma, kurā Dievs var dot jums dzīvi mainošas koncepcijas. 
Pravietis Jesaja reiz rakstīja: "Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas, – saka Kungs. – Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām." (Jes.55:8-9). 
Apustulis Pāvils norādīja: "Dievs ir uzticams [...] Viņš arī rādīs ceļu" (1.Kor.10:13). 
Savukārt Luters raksta: "Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem!" 

Tāpēc Tu vari būt mierīgs un ļaut Viņam Tev palīdzēt.  
Dievs var iedot Tev "zināt", kas Tev jādara, tāpēc uztici Viņam pirmos savas dienas mirkļus. 
Varbūt Tev ir kāds brīnišķīgs lūgšanu atklāsmes piedzīvojums? Ieraksti to šeit pat zemāk komentāros. 

svētdiena, 2022. gada 13. marts

Gaidi uz To Kungu

Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 
Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)" (Ps.27:13 Glika tulk.). 
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 
Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

svētdiena, 2022. gada 6. marts

Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība

Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:8b-13) 
Vai Tu jūties satraukts/nedrošs? Varbūt Tev dzīve šķiet tukša/bezjēdzīga? Vai Tu ilgojies pēc miera un apziņas, ka Tavi grēki Tev ir piedoti? Vai Tu esi pārliecināts par savu piederību Debesīs? Ticība (uzticēšanās) Kristum padara Viņu par Tavas dzīves Kungu un dod risinājumu visiem šiem jautājumiem. 
"Kā?" - Tu jautā. 
Apustulis Pāvils to izskaidro tā: 
  1. atziņa: "...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23). Ir jāatzīst – mēs visi savā būtībā esam grēcinieki, nespējam dzīvot tādu brīnišķīgu dzīvi, ko Dievs mums ir sagādājis. Mums izmisīgi ir vajadzīgs Pestītājs. 
  2. atziņa: "Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā." (Rom.6:23). Vārds 'evaņģēlijs' nozīmē 'labā vēsts'. Un labā vēsts ir sekojoša: par Taviem grēkiem (visiem!) ir samaksāts pie krusta. 
  3. atziņa: "Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom.5:8). Tu nevari nopelnīt pestīšanu ar saviem labiem darbiem vai ar labu raksturu. Dievs glābšanu Tev piedāvā bez maksas. Viss, kas Tev ir jādara – saņem to ticībā. 
  4. atziņa (atgriežamies pie mūsu šīs dienas teksta): "...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts [...] Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom.10:9,13).
Tagad lūdz šos lūgšanas vārdus: 
"Kungs, es nododu savu dzīvi Tev. 
Ticībā es saņemu mūžīgās dzīvības dāvanu. 
Paldies, ka Jēzus vārdā Tu to visu uzklausi un dāvini. 
Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. 
Āmen."

svētdiena, 2022. gada 27. februāris

Mēs tiekam pārveidoti, lai kļūtu līdzīgi Viņam

Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. (2.Kor.3:12-4:2)
Mums, cilvēkiem, patīk komforts. Mēs bieži nevēlamies pamest savu komforta zonu. Taču šīs pasaules realitātes mūs skarbi nostāda izvēles priekšā – kā reaģēt kārtējā krīzē, izaicinājumā vai nelaimē. 
Ko tad mēs īsti varam darīt? Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, mēs varam darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai arī cik maz, nepietiekami un vienkārši tas būtu. Bet otrkārt, mēs varam lūgt!
Apustulis Pāvils savā vēstulē mūs aicina 'nezaudēt drosmi' un būt 'brīviem un pilniem paļāvības'. Bet tas nav viss! Tālāk viņš mūs aicina turpināt mūsu 'kalpošanu Dieva žēlastībā.' Un šī kalpošana ir 'atspoguļot Kunga godību'. 
Kāds tas ir nopietns izaicinājums!
Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā. (2.Kor.3:18) 
Tad par ko mēs varam lūgt šajā sarežģītajā un pat traģiskajā laikā? 
  1. Par izmaiņām, kas ir svarīgas mums un cilvēkiem ap mums tieši šajā brīdī. Ukrainas Baznīcu un reliģisko organizāciju padome (UCCRO) ir publicējusi sekojošu paziņojumu: "Mēs aicinām jūs saglabāt mieru, nepadoties panikai un izpildīt Ukrainas valsts un militāro iestāžu rīkojumus. Patiesība un starptautiskā sabiedrība ir Ukrainas pusē. Mēs ticam, ka labais uzvarēs ar Dieva palīdzību." 
    Ja Tu esi kaut nedaudz līdzīgs man, tad mums ir godīgi jāatzīst – ir grūti saglabāt mieru. Bet tas ir tas, kas ir tik svarīgi krīzes un nelaimju brīžos. Tāpēc lūgsim pēc paļāvības un miera, kas nāk no Dieva. Un lūgsim, lai varam parādīt īstu kristīgu mīlestību darbībā.
  2. Par izmaiņām, kas ir universālas un ko var veikt tikai Dievs. Pāri par visām krīzēm, nelaimēm, kariem un katastrofām, Viņa mērķis mūsu dzīvē ir pārmainīt mūs Jēzus rakstura līdzībā. Taču to mēs nevar izdarīt ar mūsu pašu pūlēm – mums tas ir jāsaņem no Dieva. Viņa Vārds saka: "Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā" (2.Kor.3:18). Mūžīgo dzīvi nesošas pārmaiņas mūsos nāk no Dieva caur Svēto Garu. 
Jau šajā brīdī arī Tu vari pievienoties man lūgšanā Dievam: (1) jautājot, kas tagad būtu reāli darāms no mūsu puses, lai tas būtu pēc Viņa prāta; (2) lūgt, lai Dievs dod mums šodien būt vēl līdzīgākiem Jēzum, nekā tas bija vakar. 
Savu lūgšanu vari ierakstīt šeit kā komentāru. 

svētdiena, 2022. gada 20. februāris

Es tevi apgādāšu

Jāzeps teica saviem brāļiem: “Es esmu Jāzeps! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?!” – bet viņa brāļi nespēja tam atbildēt, jo bija nobijušies no viņa. Un Jāzeps teica saviem brāļiem: “Nāciet jel tuvāk pie manis!” Tie panācās tuvāk, un viņš teica: “Es esmu Jāzeps, jūsu brālis, kuru jūs pārdevāt uz Ēģipti! Un nu – neesiet drūmi un nedusmojiet uz sevi par to, ka pārdevāt mani uz šejieni, jo Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai mēs izdzīvotu! Jau šos divus gadus visā zemē bija bads, un nāks vēl pieci gadi, kuros nebūs ne aršanas, ne ražas! Dievs mani ir sūtījis jums pa priekšu, lai jūs saglabātu uz zemes, lai jūs paliktu dzīvi un daudzi izglābtos! Tad nu – ne jūs mani uz šejieni sūtījāt, bet Dievs. Viņš mani darīja par tēvu faraonam, par kungu visam viņa namam un par valdnieku visai Ēģiptes zemei! Steidziet un ejiet pie mana tēva, sakiet viņam: tā saka tavs dēls Jāzeps: Dievs mani ir darījis par kungu visā Ēģiptē, nekavējies, nāc pie manis! Apmeties Gošenes zemē, un tu būsi man tuvu – tu un tavi dēli, tavu dēlu dēli, tavas avis, tavi vērši un viss, kas tev ir. Un es tevi tur apgādāšu, jo vēl piecus gadus būs bads, lai neizputētu tu un tavs nams, un viss, kas tev ir!
Un viņš skūpstīja visus savus brāļus un raudāja, un pēc tam viņa brāļi runāja ar viņu. (1.Moz.45:3-11,15) 
Sapnis, ko Dievs deva Jāzepam, nebija paredzēts labas pašsajūtas uzturēšanai (viņš bija kļuvis otrais cilvēks Ēģiptē), bet gan kā uzdevums bada laikā pabarot savu ģimeni un pasauli. Šo atziņu ir svarīgi nepazaudēt. 
Kad Dievs tev dāvās vīziju, tā būs paredzēta par svētību tev un citiem. Bībele saka: ”Dievs tā pasauli mīlēja...” (Jāņa 3:16). Dieva plāns nav padarīt tevi par slavenību, bet gan par instrumentu Viņa gribas izpildei. 
No Jāzepa ģimenes bija jānāk pasaules Pestītājam, taču ģimenei draudēja nomiršana badā. Tāpēc Dievs realizēja plānu, kurā bija ietverts tas, ka Jāzeps izskaidro faraona sapni un tiek iecelts augstā amatā, lai viss notiktu kā jānotiek. 
Un šeit ir vēl viena atziņa. Stāsts par Jāzepu atklāj, ka Dieva dots aicinājums maina attieksmi pret citiem, pat tiem, kas pret tevi slikti izturas. Tas padarīs tevi laipnāku, mīlošāku un piedodošāku. 
Atceroties, kā viņi Jāzepu nodeva, Jāzepa brāļi trīcēja, stāvot viņa priekšā, saprotot, ka viņš tur viņu likteni savās rokās. Bet Jāzeps neatriebās par to, ko brāļi bija izdarījuši. Tā vietā viņš viņiem teica: "Es jūs nodrošināšu." Jāzeps izvēlējās attiecību atjaunošanu. Viņš skatījās augstāk kā tikai uz sevi un redzēja, ka Dievs darbojas visā, ko viņš bija piedzīvojis. 
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! (1.Moz.50:20) 
Tas, kā tu izturies pret citiem, it īpaši, ja esi varas vai spēka attiecībās, nosaka to, kā Dievs izturēsies pret tevi.

svētdiena, 2022. gada 13. februāris

Svētības un lāsti

Tanīs dienās viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt un pavadīja tur cauru nakti lūgšanās. Dienai iestājoties, viņš pasauca pie sevis mācekļus un izraudzīja no tiem divpadsmit, kurus tad viņš nosauca par apustuļiem: Sīmani, kuram deva vārdu Pēteris, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu, Jāni, Filipu, Bartolomeju, Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zēlots, Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas kļuva par nodevēju. 
Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, viņš stāvēja klajā laukā, un kopā ar viņu bija liels pulks mācekļu un daudz ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzālemes, un Tīras, un Sidonas piekrastes, kuri nāca viņu klausīties un lai tiktu dziedināti no slimībām. Arī nešķīsto garu apsēstie tika dziedināti. Viss ļaužu pūlis tiecās pieskarties viņam, jo no viņa izgāja spēks un visus dziedināja. 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:12-26)
Iedomāsimies, ka esi skolotājs. Kādu dienu tu izej skolas rotaļu laukumā, kur apkārt ir desmitiem bērnu, kas spārda futbola bumbas. Tu dodies pie viņiem un aicini viņus sapulcēties tev apkārt. Pēc tam lēnām, bet noteiktā balsī tu sāc izvēlēties vienpadsmit no viņiem. Tev nav nepieciešams neko vairāk paskaidrot – vienkārši izvēlies vienpadsmit un ved viņus uz sporta laukuma pusi. Ikviens sapratīs, ko tu dari. 
Tu izraudzījies kandidātus futbola komandai. 
Tad pieņemsim, ka tu un tava komanda sākat kopīgas nodarbības, lai trenētos gaidāmajām nopietnajām spēlēm. Ko tu darīsi? 
Tu vari puslīdz droši pieņemt, ka viņi jau kaut ko zina par futbolu, saprot noteikumus. Bet tu vēlies viņiem pateikt, ka dažas lietas tagad būs pavisam citādi. Spēle būs nopietna. Spārdīt bumbu rotaļu laukumā nav gluži tas pats kā piedalīties īstā spēlē. 
Bet nav arī vajadzības stundām ilgi lasīt lekcijas par to, kā tas ir spēlēt pa īstam. Viņiem ir svarīgi atcerēties trīs vai četras lietas, kas noteikti jādara, un trīs vai četras lietas, kas jāatceras nedarīt. Īstās spēles karstumā šīs pamatnostādnes viņi atcerēsies (vai arī tu ceri, ka atcerēsies), un tas palīdzēs viņiem koncentrēsies uz to, kā vislabāk spēlēt īsto atbildīgo spēli. 

Tagad padomāsim par to, ko darīja Jēzus. Viņa laikā nebija futbola komandu, un jebkurā gadījumā tas, ko Viņš darīja, bija kas daudz nopietnāks. Jēzus šīs zemes dzīves laikabiedri ļoti labi zināja un atcerējās faktu, ka Dievs reiz aicināja divpadsmit Israēla ciltis, kas bija cēlušās no divpadsmit Jēkaba dēliem. Un tad Viņš nosauca šos cilvēkus par saviem īpašajiem ļaudīm, lai caur viņiem varētu īstenot savus nodomus visas pasaules labā. 
Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs redzam Jēzu, kurš ir it kā iznācis rotaļu laukumā, kur dažādi cilvēki izmēģina daždažādākos veidus kā būt par Dieva tautu – daži ar jauniem noteikumiem, kuriem jāpakļaujas; daži ar jaunām vardarbīgas revolūcijas shēmām; citi ar atbalstu Hērodam un viņa režīmam; daži ar priekšlikumiem atkāpties tuksnesī un lūgt privāti; un, bez šaubām, arī vēl daudz citi. No satiktajiem cilvēkiem Jēzus izvēlas Divpadsmit. Pat ja Viņš to būtu izdarījis neko nesakot, visi redzētu un saprastu, ko Viņš dara. Jēzus izvēlējās Israēla pārstāvju komandu. Šiem izraudzītajiem cilvēkiem bija jākļūst par kodolu, centru un sākumpunktu tam, ko Dievs tagad darīs. Viņi bija Dieva atjaunotā Izraēla kodols. 

Jēzus deva savai komandai skaidrus norādījumus par to, kā Viņa redzējumam par Dieva darbu ir jāvirzās uz priekšu. Četri solījumi un četri brīdinājumi, kas izklāstīti pēc Israēla Svēto Rakstu (Vecā Derība!) parauga. Tur grāmatā ar nosaukumu “5.Mozus grāmata” (latviskais variants) ir atrodami gari 'svētību' saraksti tiem, kas ievēro likumu, un 'lāsti' tiem, kas to neievēro. Šie Vecās Derības teksti bija daļa no hartas, derības jeb vienošanās starp Dievu un Israēla tautu. Tagad, kad ap Jēzu ir izveidots atjaunotā Israēla kodols, Viņš sniedz viņiem savu versiju par to pašu. 
Un tā ir radikāla versija. Šeit viss šķiet apgriezts kājām gaisā, vai varbūt (Jēzus būtu teicis!) pareizi sakārtota struktūra, pretstatā apgrieztajai kārtībai, kam cilvēki bija sekojuši līdz šim. Dievs sāk kaut ko pavisam jaunu – kā Jēzus bija uzsvēris Nācaretes sinagogā (Lūkas evaņģēlija 4.nodaļā), Viņš beidzot pilda savus solījumus, un tas nozīmē kaut ko labu visiem tiem cilvēkiem, kuriem tā nav bijis ilgu laiku. Nabagie, izsalkušie, raudošie, nīstie: svētība viņiem! Tas nav jāsaprot, ka nabadzībā vai izsalkumā būtu kaut kas pārāks vai īpaši tikumīgs. Bet, kad visapkārt valda netaisnība, pasaule atkal ir jāpagriež pareizajā orientācijā, lai atklātos Dieva taisnība un Viņa valstība beigu beigās pārņemtu visu. Protams tas izraisīs pretestību, jo ir cilvēki, kuriem lietas patīk tā, kā tās ir. Jēzus izteiktie solījumi un brīdinājumi, vēstījums par svētībām un lāstiem ir kā ebreju seno praviešu atbalss. Un Viņš zināja, ka reakcija būs tāda pati. 

Tātad, ja Jēzus šodien ierodas mūsu “rotaļu laukumos”, kur mēs izklaidējamies ar idejām un shēmām, kur izmēģinām dažādus veidus, kā izprast dzīvi (parasti ar neciliem panākumiem) – kādu komandu Viņš izvēlēsies? Kurus Viņš aicinās un kādam uzdevumam? Kādi ir Jēzus solījumi un brīdinājumi mūsu pasaulei, cilvēkiem, kuri dzirdēs Viņa aicinājumu un sekos viņam? Mums katram jāatbild pašam par sevi. 
Bet visi kopā kā kristieši mēs ticam, ka tas, ko Jēzus iesāka ar Divpadsmit aicinājumu un īpašo mācību par svētībām un lāstiem, paliek spēkā arī šodien. Tāda ir Dieva Valstības jaunā kārtība – tā ir valstība, kas arī šodien apgriež pasauli kājām gaisā (vai varbūt nostāda visu savās īstajās vietās). 
Pacēlis acis uz saviem mācekļiem, viņš sacīja: “Laimīgi jūs, nabagie, jo jums pieder Dieva valstība. Laimīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs tapsiet paēdināti. Laimīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi – jūsu alga ir liela debesīs; jo tāpat viņu tēvi ir darījuši praviešiem. Bet vai! jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu jau esat saņēmuši! Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! Vai! jums, kad visi cilvēki par jums teic labu; tāpat viņu tēvi darīja viltus praviešiem! (Lūk.6:20-26) 
Arī mēs katrs esam izredzēti būt tajā iesaistīti. 

svētdiena, 2022. gada 6. februāris

Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs!

Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi. Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: 
“Vai! man – pagalam es, 
jo man nešķīstas lūpas 
un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – 
bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” 
Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: 
“Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –
noņemta tava vaina, 
apklāts tavs grēks!” 
Un es dzirdēju Kungu sakām: 
“Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” 
Tad teicu: “Es te, sūti mani!” (Jesaja 6:1-8) 
Pravietis Jesaja mums cenšas atklāt to, kas notika, kad viņš ieraudzīja Dievu. Mēs varam gandrīz iztēloties šo ainu: Dieva tronis, pielūdzošie eņģeļi, ogles, kas pieskaras Jesajas lūpām. Droši vien bija pārsteidzoši tikties ar Dievu šādi, redzēt Viņu un dzirdēt Viņa balsi, būt kādas tik Svētas Personas klātbūtnē. 

Tad, kad mēs nonākam Viņa svētuma klātbūtnē, mūsu pašu trūkumi atklājās sevišķi skaidri. Tā tas noteikti bija arī Jesajas gadījumā. 
Vai! man [– Jesaja izmisumā iekliedzas.] – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas... (Jesajas 6:5) 
Tomēr, lai gan pravieti Jesaju pārņēma satraukums par savu grēcīgumu, mums nav jākļūst bezcerīgi izmisušiem. Protams, mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Viņš ir svēts. Dieva svētumam vajadzētu likt mums sajust bijību — nevis tādā veidā, ka "man ir bail no Viņa", bet gan tādā veidā, ka "es esmu aizgrābts līdz sirds dziļumiem no Viņa". Mēs varam tuvoties svētajam Dievam, nekļūstot izmisuši un bezcerīgi Viņa klātbūtnē. 

Visā Vecajā Derībā mēs atkal un atkal lasām, ka tikai īpaši izraudzīti cilvēki varēja stāties Dieva troņa priekšā. Bija speciāli šķīstīšanās/attīrīšanās rituāli, kas jāveic pirms varētu tuvoties un ieiet Dieva svētajā klātbūtnē. 

Bet tagad, pateicoties tam, ko Dievs darīja mūsu labā, sūtot Jēzu Kristu mirt par mūsu grēkiem, mēs varam tuvoties Viņa tronim ar drošu pārliecību. 
Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam. (Efez.3:12).
Vai vari iedomāties kā būtu satikt Dievu aci pret aci? 
Vai tu jūties nobijies? 
Vai arī tu esi pārliecināts par Viņa bezgalīgo mīlestību pret tevis? 
Pateiksimies Dievam, ka varat Viņam tuvoties tieši tādi, kādi esam!

svētdiena, 2022. gada 30. janvāris

Īsta mīlestība nekad nebeidzas

Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas. Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. 
Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1.Kor.13:1-13)
Cilvēki var mūs pievilt, it īpaši, ja mēs paļaujamies uz tiem vairāk par visu citu. Patiesībā neviens nav ideāls, izņemot Dievu. Jēzus teica, ka “neviens nav labs kā vienīgi Dievs” (Marka 10:18). 

Tā kā mēs esam pārvērtuši Dieva radīto pasauli par kaut ko nepilnīgu, tad arī bieži Viņa patiesajai mīlestībai īsti nav vietas starp mums. Mums kā cilvēkiem nav iespējams realizēt 1.vēstules korintiešiem paziņojumu, ka “mīlestība nekad nebeidzas”. Tas mums ir milzīgs izaicinājums. Kā mēs varam turpināt mīlēt citus tad, kad viņi mūs pieviļ? 

Mums jāatceras, ka šajā nenoteiktības un nepilnības pasaulē ikviens dzīvo ar izmisīgu vajadzību būt mīlētam un pieņemtam. Pat tad, ja cilvēks izdara kaut ko sliktu, viņš tomēr joprojām ilgojas, lai par viņu rūpētos, lai viņam tiktu piedots. Bet mīlēt tādu personu var būt grūti, un mēs varam nebūt pārliecināti ar ko īsti sākt. 

Atbilde ir atrodama tur pat 1.vēstulē korintiešiem. Mēs varam iemācīties mīlēt nepilnīgos cilvēkus ap mums, izdzīvojot principu, kas ietvertos šajos pantos. 
Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. (1.Kor.13:4-7). 
Ja spējam būt pacietīgi un laipni, mūsu klātbūtne būs cilvēkiem patīkama. Ja neļausimies dusmām, neatmaksāsim katru pāridarījumu, tad mums būs vieglāk kontaktēties ar citiem. Sargāsim un uzticēsimies citiem, saglabājot cerību un neatlaidību mūsu attiecībās. 
Ja ļausimies šai jaunajai dzīves attieksmei, kas nāk no Dieva žēlastības, mēs varam ienest un atklāt vairāk Viņa pilnīgās mīlestības šajā nepilnīgajā pasaulē. 


Izvēlies kādu no īpašībām 1.vēstules Korintiešiem 13. nodaļā, par kuru domāt šodien (pacietība, laipnība, citu neapskaušana utt.). 
Ieraksti savu lūgšanu – lai Dievs to dod realizēt – šeit pat komentāros.

svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

Dieva atklāsme

Debesis vēsta par Dieva godu, 
viņa roku darbu teic debesjums, 
diena dienai valodas vērpj, 
nakts naktij nes vēsti – 
nav valodas, nav vārdu, 
viņu balsis pat nedzird! 
Pār visu zemi sniedzas to mērs, 
līdz pasaules malai viņu vārdi! 
Debesīs viņš uzcēlis saulei telti. 
Kā līgavainis tā iznāk no kāzu telts, 
līksma kā spēkavīrs, kas skrējienā metas, 
no debesu malas tā iznāk 
un ripo līdz debesu galam – 
kas var paslēpties no viņas svelmes? 
Kunga bauslība pilnīga, tā atveldzē dvēseli, 
Kunga liecība droša, tā vientiesi dara gudru, 
Kunga pavēles skaidras, tās sirdi ielīksmo, 
Kunga bauslis šķīsts, tas dara acis gaišas, 
Kunga bijība šķīsta, tā pastāv mūžam, 
Kunga spriedumi taisni, visos ir patiesība, 
par zeltu tie tīkamāki un tīrzelta krājumiem, 
saldāki nekā medus un pilošas kāres. 
Un tie tavam kalpam liek atcerēties – 
kas tos ievēro, tas manto daudz. 
Kurš pamana savas kļūmes? 
No apslēpta grēka attīri mani! 
Arī no atklātas spīts savu kalpu sargi – 
lai nevalda tā pār mani, 
tad būšu krietns un brīvs no lielas vainas! 
Lai tev tīk manas runas un sirds pārdomas, 
Kungs, mana klints un mans glābējs! (Ps.19:) 
Izteiksim to vienkārši: Dieva Vārds ir spēcīgs. Pārpasaulīgi spēcīgs.
Tas nenozīmē, ka Bībele ir burvju grāmata (mājiens: nepielūdziet pašu grāmatu, bet ļoti vērtējiet tajā teikto), taču tā nav arī tikai dižs cilvēku darbs kā, piemēram, Šekspīra vai Aristoteļa darbi.
Bībele ir Dieva atklāsme cilvēcei, un tas, ko Dievs saka, ir spēcīgi – kā "lai top gaisma" spēcīgi.

Arī 19.psalms ir viens no šādiem aprakstiem par šo spēku Bībelē.
  1. “Kunga bauslība pilnīga…” (8.p). Izlasot vārdu "bauslība", Tu uzreiz iedomājies “darīt un nedarīt” noteikumus, vai ne? Bet es uzskatu, ka “bauslība” (jeb likumi) ir kaut kas daudz lielāks. Piemēram, fizikas likumi ir kaut kas lielāks par "darīt un nedarīt" sarakstu. Tu vari šaubīties par to, vai Dieva morāle ir perfekta (mājiens: tā ir!), taču ne daudzi no mums iedomāsies apšaubīt gravitācijas likumu. Dieva likumi darbojas. Bieži vien noslēpumaini... bet perfekti. Ko tas mums saka par visu, ko Viņš mums atklāj? 
  2. “Kunga liecība droša…” (8.p) Tu reizēm uztraucies, ka nezini vai nesaproti visu? Tas ir OK – es arī nē! Mēs, cilvēki, nevaram 'zināt' absolūti visu, bet mēs varam izlemt, kam uzticēties. Tas, ko Dievs saka, ir uzticams. Tas ir pierādījies miljoniem cilvēku dzīvēs, kuri ir sekojuši Dieva 'liecībai' (visam teiktajam). Nekāda mācīšanās, studijas vai izpēte mūs nepadarīs gudrākus par gudrību, ko Viņš mums piedāvā.
  3. “Kunga pavēles skaidras…” (9.p) Dieva teiktais ir ne tikai pareizs, tādā izpratnē kā loģiski pareizs. 19.psalmā 9.pantā ir teikts, ka Dieva baušļi ir "šķīsti", ka "tie dara acis gaišas". Viņa teiktais padara mūs spējīgus sākt redzēt savādāk. Dieva Vārds ir kas vairāk kā cilvēku idejas. Dieva dotā atklāsme ir norādījumi no Tā, kurš ir bijis pirms Laiku Sākuma, un tā ienes Viņa spēku un klātbūtni jebkurā situācijā.
Kā saprata 19. psalma autors, ņemot vērā Dieva likumus, mēs uzzinām, kas ir pareizi un kas ir nepareizi (ko mēs nevaram vienmēr teikt par mūsu pašu zināšanām).
[Kunga spriedumi]... tavam kalpam liek atcerēties – kas tos ievēro, tas manto daudz. (Ps.19:12). 
Mūsu pašu zināšanas un izpratne labākajā gadījumā ir nepilnīgas. Un tikai cerība, apņemšanās un piespiešanās 'mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties' nederēs – mums ir vajadzīga pilnīgi jauna pieeja. Dievs ir nevainojams, un Viņa likumi to atspoguļo. Un tā tas ir, pat ja mēs to ne vienmēr 100% saprotam. 

(P.S. Un es atvainojos, ja tas kādam šķiet neērti... bet es tikai gribēju būt atklāts un godīgs.) 

svētdiena, 2022. gada 16. janvāris

Kāds ir Tavs aicinājums?

Brāļi, es negribu, ka jūs paliktu neziņā par Gara dāvanām. Jūs zināt, ka toreiz, kad vēl bijāt pagāni, jūs ar lielu spēku viktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums daru zināmu: neviens, kas runā Dieva Garā, nesaka: lāsts Jēzum, – un neviens nevar teikt: Kungs Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. 
Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. Ir dažādas spēka izpausmes, bet tas pats Dievs, kas visu visā rosina. 
Bet ikvienam tiek dota Gara atklāsme kopīgam labumam. Vienam Gars dod gudrības vārdus, citam – atziņas vārdus tas pats Gars; citam – ticību tai pašā Garā, citam – dāvanas dziedināt tai pašā vienīgajā Garā, citam – brīnumus darīt, citam – pravietot, citam – garu atšķiršanu, citam – spēju runāt dažādās mēlēs un citam mēļu tulkošanu. To visu dara tas pats Gars, piešķirdams katram atsevišķi, kā viņš to grib. (1.Kor.12:1-11) 
Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt Jr. was an American politician, statesman, conservationist, naturalist, historian, and writer who served as the 26th president of the United States from 1901 to 1909) reiz teica, ka "salīdzināšana ir prieka zaglis." Viņam bija pilnīga taisnība. Viena no lielākajām kļūdām ir sevis salīdzināšana ar citiem, it īpaši, ja runa ir par aicinājumu, kalpošanu vai darbu, ko mums ir uzticējis Dievs. Mums nevajadzētu salīdzināt savu aicinājumu ar kāda cita aicinājumu. 

1. Korintiešiem 12:6-11 ir paskaidrots, ka ir dažādi aicinājumi, bet pats Dievs ir tas, kas to visu dara... Jo vienam caur Sv.Garu tiek dota gudrība, bet citam atziņa; vienam īpaša ticība, citam dziedināšanas dāvana no tā paša Sv.Gara; citam spējas brīnumus darīt, citam pravietošana, citam spēja atpazīt garus, citam dažādas mēles, citam mēļu interpretācija. Visas šīs spējas sniedz viens un tas pats Sv.Gars, kurš katram atsevišķi piešķir tā, kā Viņš vēlas. 

Dievs aicina katru no mums darīt dažādas lietas, dažādās vietās, dažādos laikos. Konkrēta situācija ap mums nosaka to, ko mēs darām un kas Dievam ir vajadzīgs. 1.Korintiešiem 12. nodaļa turpina: 
Tāpat kā ķermenis ir viens vienīgs, bet tajā ir daudz locekļu un visi daudzie ķermeņa locekļi kopā ir viens ķermenis – tā arī Kristus. [...] Ja viss ķermenis būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja viss būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis ķermenī ikvienu savā vietā, kā viņš to gribēja. (12:12-18). 
Katram no mums ir sava unikālā vieta Dieva Baznīcas miesā.

Ja Tu esi pārliecināts par savu aicinājumu, ieraksti šeit pat komentāros dažas atziņas par to. Ja nē, ieraksti lūgšanu, lai Dievs Tev to atklāj. Un vienmēr atceries: 
Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. (1.Kor.12:5) 

svētdiena, 2022. gada 9. janvāris

Kur atrast mieru?

Atzīstiet, kas Kungam, jūs dievu dēli, –
atzīstiet Kunga godu un spēku!
Atzīstiet Kunga vārda godu!
Klanieties Kungam svētajos mitekļos!
Kunga balss pār ūdeņiem!
Godības Dievs liek pērkonam dārdēt,
Kungs ir pār lielajiem ūdeņiem!
Kunga balss savā spēkā –
Kunga balss visā dižumā!
Kunga balss nolauž ciedrus –
salauž Kungs Lebanonas ciedrus,
dancina Lebanonu kā teļu
un Sirjonas kalnus kā meža vērsi!
Kunga balss šķiļ uguns mēles!
Kunga balss liek drebēt tuksnesim,
Kungs drebina Kādēšas tuksnesi!
Kunga balss liek dzemdēt stirnām un izģērbj mežus,
viņa templī visi sauc: gods!
Kungs pār plūdiem valda,
valda Kungs mūžos kā ķēniņš!
Kungs lai dod spēku savai tautai,
Kungs lai svētī savu tautu ar mieru!
(Ps.29:1-11) 
Jo vairāk mēs palielinām mūsu dzīves tempu, jo vairāk samazinās mūsu miers. Gadu gaitā mēs esam piedzīvojuši tik daudz izgudrojumu, kas ir solījuši ietaupīt laiku un pūles, lai palīdzētu mums veikt visu veidu uzdevumus. Mēs varam internetā atrast tik daudz padomus kā ietaupīt laikus. Bet bieži vien realitāte ir tāda, ka mēs neiegūstam vairāk brīvā laika – mēs vienkārši dzīvojam ātrāk. 

Un, pieaugot mūsu produktivitātei, mēs piedzīvojam to, ka mūsu miers un dzīves kvalitāte samazinās. Padomā par savu tālruni — tur, iespējams, ir pieejamas daudz dažādas lietotnes, kas palīdzēs tev sazināties ar vajadzīgiem cilvēkiem. Ir tik lieliski, ka varam komunicēt ar citiem daudz dažādos veidos, taču mīnuss ir tāds, ka mums ir jāuzrauga vairākas lietotnes vienlaikus. Mēs varam nekavējoties nosūtīt ziņojumus cilvēkiem, kas padara šo procesu patiešām ērtu un palīdz mums uzturēt sakarus pat tad, ja fiziski nevaram būt kopā. Taču tas mudina mūs kļūt nepacietīgiem, ja kāds mums neatbild uzreiz, vai arī rada stresu, ka kāds varētu gribēt no mums tūlītēju atbildi. 

Un tas viss mūs bieži noved pie vairākuzdevumu veikšanas — mēs sākam atbildēt uz e-pastiem, kamēr esam sapulcē, nosūtīt draugam ziņojumu, kamēr ēdam pusdienas, un tā tālāk. Tā vietā, lai samazinātu aizņemtību savās dzīvēs, mēs galu galā darām divas vai trīs lietas vienlaikus. 

Tātad, ko mēs varētu darīt, lai samazinātu savu dzīves ātrumu un būtu pārliecināti, ka mums būs arī pietiekami daudz laika atpūtai un mieram? 
Jēzus reiz apsolīja: 
Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. (Jāņa 14:27). 
Tāpēc es arī Tevi aicinu pievienoties šai brīnišķīgajai lūgšanai: 
Kungs lai dod spēku savai tautai,
Kungs lai svētī savu tautu ar mieru! (Psalms 29:11)

svētdiena, 2022. gada 2. janvāris

[Dievs] kas visas lietas dara pēc savas gribas...

Augsti slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mūs svētījis visās garīgajās svētībās, kas mums Kristū ir debesīs! Viņš arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un viņa priekšā nevainojami mīlestībā. Pēc savas gribas labprātības viņš jau iepriekš lēmis mūs pieņemt par saviem dēliem caur Jēzu Kristu par slavu savas godības pilnai žēlastībai, ar ko viņš apžēlojies par mums savā mīļotajā. Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības, ko viņš mums dāsni dāvājis visā gudrībā un izpratnē. Dievs mums darījis zināmu savas gribas noslēpumu – pēc savas labprātības, ko viņš jau iesākumā bija nolicis Kristū kā nodomu laiku piepildījumam, – visu apvienot Kristū, gan to, kas debesīs, gan to, kas virs zemes. 
Viņā arī mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa godības slava, mēs, kas jau iepriekš esam cerējuši uz Kristu. Viņā jūs arī esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un viņā jūs, ticēdami šim evaņģēlijam, esat apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu, kas ir ķīla tam, ka mēs saņemsim mantojumu un ka viņš mūs ir izpircis sev par īpašumu, lai mēs esam viņa godības slava. (Efez.1:3-14) 
Kad mēs, cilvēki, pieņem nepareizus lēmumus, Dievs var mainīt situāciju tā, lai lietas notiktu mums par labu un saskaņā ar Viņa plānu. Tāpēc, ja kaut kas noiet greizi, tā vietā, lai meklētu kādu vainīgo, pievērsīsim uzmanību tam, lai ieraudzītu Dieva doto risinājumu. 

Vecās derības stāstā par Jāzepu un viņa brāļiem tiek aprakstīti daudzi cilvēcīgi, kļūdaini un pat noziedzīgi lēmumi. Jāzepa brāļi pieņēma nepareizu lēmumu pārdodot savu brāli verdzībā. Potifara sieva pieņēma nepareizu lēmumu, nepatiesi apsūdzot Jāzepu. Un sulainis pieņēma nepareizu lēmumu, pagriežot viņam muguru. Bet Dievs sakārtoja katru Jāzepa soli, līdz viņš kļuva par faraona augstāko ierēdni.
Pēc daudziem gadiem Jāzeps stāvēja aci pret aci ar brāļiem, kas pret viņu bija slikti izturējušies, un sacīja:
Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu… (1.Mozus 50:20)
Jāzeps savos piedzīvojumos atklāja trīs lietas, ko arī mēs varam ņemt vērā:
  1. kad Dievs grib tevi pilī, neviens nevar tevi turēt cietumā; 
  2. jūsu nākotne nav cilvēku rokās – tā ir Dieva rokās; 
  3. tev Dieva dotais uzdevums tavai dzīvei neprasa visas sabiedrības piekrišanu, bet gan viena cilvēka – tevis – sadarbību.
Dieva nodomi galu galā uzvarēs cilvēku iedomas un idejas. Neviens nevar liegt Dievam mūs izmantot, svētīt un dāvāt mums panākumus (izņemot mūs pašus!). Tāpēc saglabāsim pareizo attieksmi. Un vērīgi ieklausīsimies Pāvila vārdos: 
…mēs pēc Dieva sākotnējā nodoma kļuvām par īpašumu Dievam, kas visas lietas dara pēc savas gribas lēmuma, lai mēs būtu viņa… (Efez.1:11–12). 
Arī tad, kad mums šķiet, ka līdz šim viss ir bijis nepieņemams, neiespējams vai nelabojams, Viņš var likt tam darboties mums par labu.
Tāpēc, raugoties uz priekšu Jaunajā gadā, meklēsim Dieva vadību ‘visās lietās’.