• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #glābšana. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #glābšana. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 25. septembris

Dzīve ir īsa...

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu! 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, 
es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! 
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem –
pie viņiem nav glābiņa. 
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, 
tai pašā dienā to nolūki zūd! 
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem,
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus,
Kungs atdara acis aklajiem,
Kungs pieceļ nomāktos,
Kungs mīl taisnos,
Kungs pasargā svešinieku,
bāreni un atraitni pieceļ kājās,
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem –
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 
Es nezinu, cik garš būs mans mūžs. Dzīve ir īsa, un jo vecāks palieku, jo skaidrāks man tas kļūst. Fakts ir tas, ka neviens no mums to nezina. Dzīve ir īsa... tāpēc es domāju, ka vajadzētu nodzīvot katru dienu, paturot šo patiesību prātā. 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! (2.p).
Psalma autora vēlme/ilgas ir slavēt Dievu visas dzīves garumā – kamēr viņam vēl ir elpa. 'Es slavēšu... es dziedāšu'. Tā ir apņēmīga lūgšana. Tas ir izteikts tagadnes laika izteiksmē — es to darīšu tagad.
Neatkarīgi no tā, kas ir piedzīvots - es slavēšu.
Neatkarīgi no tā, kas vēl notiks, es dziedāšu Dievam… 

Un Dievs ir šīs slavas cienīgs. Apustuļa Pāvila 1.vēstulē Timotejam 16.pantā varam izlasīt īsu un kodolīgu argumentu:
Vienīgais, kam ir nemirstība, kas mīt nesasniedzamā gaismā. Viņu neviens cilvēks nav redzējis, nedz spēj pat uzlūkot, viņam vienīgajam mūžīgs gods un vara! Āmen! 
Šis Visvarenais, Mūžīgais Dievs mani (arī Tevi!) ir mīlējis tik ļoti, ka izdarīja/dara visu iespējamo, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu visā mūžībā.
Es nezinu, kas ar mani notiks rīt — es pat nezinu vai rītdienu piedzīvošu. Tāpēc vēlos, lai mana dzīve jau šodien būtu pateicības un slavas piepildīta. 
Jo dzīve ir īsa... Un mana dzīve pieder Dievam. Kā ir ar Tevi? 

svētdiena, 2022. gada 29. maijs

Mīlēt Dievu un ienīst ļaunumu

(Ps.97) 
Kungs valda! Lai līksmo zeme, 
lai priecājas visas salas!
Tumši padebeši apkārt viņam,
taisnība un tiesa viņa troņa pamats.
Uguns iet viņam pa priekšu,
visur sadedzina viņa naidniekus.
Apgaismo pasauli viņa zibeņi –
redz to, un lēkā zeme.
Kalni kā vasks kūst Kunga priekšā,
visu zemju Kunga priekšā.
Stāstiet, debesis, viņa taisnību,
skatiet, visas tautas, viņa godību!
Apkaunoti visi tēlu pielūdzēji,
kas lielās ar saviem elkiem, –
klanās viņam visi dievi!
Klausās un priecājas Ciāna
un līksmo Jūdas meitas
par taviem spriedumiem, Kungs!
Tu, Kungs – Visuaugstais pār visu zemi,
tik augstu pār visiem dieviem!
Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu,
un pateicieties, pieminēdami viņa svētumu! 
Ja Tu esi mazliet līdzīgs man, tad audzināšana, saņemtā izglītība un apkārtējā kultūra mūsos izraisa tādu kā vilcināšanos lietot vārdu 'naids' jebkurā situācijā. Tomēr ir jāatzīst, ka Bībelē šis vārds tiek lietots ne tikai gadījumos, kur mums tiktu dots padoms ne-nīst. 
Vai ir pieļaujami kādi gadījumi, kad sajūtu, priekšstatu vai darbības apzīmēšanai, vārdi 'nīst' un 'naids' būtu piemēroti? 
Kā Dieva bērniem, mums tiek atgādināts, ka ir jāmīl tas, ko Viņš mīl... Bet kā ar šodienas rakstvietas 10.pantu, kur tiek dots padoms: "Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!" (Ps.97:10)?

Mūsdienu pasaulē daudzi kristieši nespēj pieņemt šādu attieksmi. Tā vietā bieži vien ir tendence spēlēties ar ļaunumu, paturot to tuvumā izklaidei un pat aizbildinoties ar tā klātbūtni. Bieži cilvēki saka: “Nu, es nevaru izvairīties no ļaunuma, jo tas ir man visapkārt! Tāpēc labākais, ko varu darīt, ir mēģināt to mazliet ierobežot vai saprātīgi pārvaldīt..."

Šāda domāšana ir bīstama maldīšanās. Mēs nevaram pārvaldīt vai savaldīt ļaunumu. Dieva Vārds atklāj, ka tiklīdz mums ir kaut vai kāda ļauna doma, mēs esam grēkojuši. Citiem vārdiem sakot, ja plānosim ļaunumu mazliet ierobežot paši saviem cilvēcīgiem spēkiem vai gudri menedžēt, tad noteikti cietīsim sakāvi.
Mēs dzīvojam pasaulē, kuru caurstrāvo grēks, no kura nav iespējams 100% izvairīties.

Tomēr mums nav jākļūst bezcerīgiem. Šajā pašā psalmā mēs varam izlasīt brīnišķīgu apsolījumu: 
Jūs, kas mīlat Kungu, ienīstiet ļaunu!
Viņš sargā savu uzticīgo dzīvības,
no ļaundaru rokas viņš glābj tos!
Gaisma iesēta priekš taisnā
un priekš sirdsskaidrajiem – prieks!
Priecājieties, taisnie, par Kungu... (Ps.97:10-12)
Dievs mums dāvina risinājumu, kas ir "[iesēts] priekš taisnā un priekš sirdsskaidrajiem". 
Un tā ir Dieva žēlastības dāvana – Viņa dāvātā spēja mīlēt labo. Tad, kad mēs mācāmies mīlēt to, ko mīl Dievs, mēs automātiski mācāmies ienīst ļaunumu.
Lūdziet šodien Tam Kungam gudrību atpazīt grēcīgās lamatas un spēku darīt to, kas ir pareizi.

svētdiena, 2022. gada 22. maijs

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 
(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 
“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 
Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…
Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)
Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

svētdiena, 2022. gada 8. maijs

Lielais glābiņš

(Ps.23:1-6) 
Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. 
Zaļās ganībās viņš mani gulda,
pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved,
manu dvēseli atveldzē,
vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ,
pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos,
jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā,
ar eļļu tu svaidi man galvu,
mans kauss plūst pāri.
Patiesi,
dāsnums un žēlastība mani pavadīs,
es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 
(Atkl.7:9-16) 
Pēc tam es ieraudzīju, un redzi – liels pūlis, ka ne saskaitīt, no visām tautām un ciltīm, un ļaudīm, un valodām, kas baltos tērpos un palmu zariem rokās stāv troņa un Jēra priekšā. Viņi sauc skaļā balsī:
pestīšana pieder mūsu Dievam,
kas sēd tronī, un Jēram!
Un visi eņģeļi bija nostājušies ap troni un vecajiem, un četrām dzīvām būtnēm, un tad viņi krita uz sava vaiga troņa priekšā un pielūdza Dievu, sacīdami:
āmen, cildinājums, slava un gudrība,
pateicība, gods, varenība
un spēks mūsu Dievam mūžu mūžos! Āmen!
Tad viens no vecajiem sacīja: šie baltos tērpos – kas tad viņi ir un no kurienes nākuši? Es teicu: mans kungs, tu zini. Un tad viņš sacīja: šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām un ir mazgājuši savas drēbes un tās balinājuši Jēra asinīs.
Tādēļ tie ir Dieva troņa priekšā
un kalpo viņam dienu un nakti viņa templī.
Un tas, kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem.
Un viņi nedz izsalks, nedz slāps vairs,
nedz saule, nedz svelmains karstums viņus dedzinās,
jo Jērs, kas ir troņa vidū, ganīs viņus
un aizvedīs viņus uz dzīvo ūdeņu avotiem,
un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm. 
Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši: 
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"

Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.

Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.

Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.

Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.

Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē. 
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.

Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.

Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm. 

Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu. 

Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.

svētdiena, 2022. gada 27. marts

Ticībā attaisnots

Tā ka no šā brīža mēs nevienu nepazīstam miesīgi; ja arī mēs Kristu pazinām miesīgi, tagad vairs nepazīstam. Tādēļ tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums; viss vecais ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis un ir uzdevis mums šai izlīgšanai kalpot. Tādējādi Dievs Kristū pasauli samierina ar sevi un nepieskaita cilvēkiem viņu pārkāpumus, un mūsos viņš ir ielicis izlīguma vēsti. Kristus dēļ mēs esam sūtņi, it kā Dievs sauktu caur mums: Kristus dēļ mēs lūdzam – saņemiet šo izlīgumu ar Dievu! Viņu, kas grēku nepazina, viņš mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs viņā taptu par Dieva taisnību. 
(2.Kor.5:16-21) 
Tā ir pārsteidzoša un dzīvi mainoša patiesība – Dievs, kurš padarīja Savu bezgrēcīgo Dēlu 'par grēku', pieņem tādus grēciniekus kā mēs un pasludina tos 'par taisniem'. 
Kā tas notiek? 

Teorētiski ir tikai divi veidi, kā cilvēks varētu kļūt 'taisns'. 
Pirmais ir mēģināt ļoti pacensties, darīt labus darbus, domāt tikai labas domas utt. Bet mēģinot ar savu sniegumu izpelnīties Dieva apstiprinājumu, neviens nekad nevar būt drošs, nekad nevar būt pārliecināts, ka ir izdarījis pietiekami daudz, lai Viņam patiktu. (Varu pačukstēt atziņu pie kādas ir nonākuši tūkstošiem cilvēku – tas ir neiespējami.) 

Otrs ceļš – Tu paļaujies uz Kristus pabeigto darbu pie krusta (Dieva Vārds to nosauc par 'ticību' jeb uzticēšanos). Un tad notiek tas, ko apustulis Pāvils apraksta sekojoši – "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums (t.i. kaut kas, kas neeksistēja iepriekš!); viss vecais (t.i. vecās iegribas un darbības) ir pagājis, un redzi – viss tapis jauns (jauns priekšstats un jauna griba)." (2.Kor.5:17). 
Tev nav jācīnās, lai Tu izpelnītos Dieva acīs būt pareizs (t.i. taisns). Brīdī, kad Tu uzticējies Jēzum Kristum, Dievs Tevi padarīja par "Dieva taisnību" (2.Kor.5:21). 
Kāpēc Viņš to darīja tā? 
Jo jebkura taisnība, ko Tu varētu sasniegt ar labiem darbiem un noteikumu ievērošanu, ir tik tālu no tā, ko Viņš sagaida. Tad nu Dievs savu taisnību Tev pieskaitīja. 
Viss ir no Dieva, kas mūs ar sevi caur Kristu ir samierinājis (2. Kor.5:18). 
Šī pieskaitītā (vai uzdāvinātā) taisnība nav saistīta ar pareizu uzvedību. Runa ir par 'pareizu' ticību. Tu nevari kļūt taisns Dieva acīs ar savām pūlēm vai likuma ievērošanu. Tu tiksi pasludināts par taisnu, tikai tad, ja uzticies Kristum. 

Bet Tu tad iebilsti: "...Bet es jūtos tik vainīgs, kad grēkoju..." 
Un Tev arī vajag tā justies! Tā ir normāla reakcija. 
Padomā – Kristus paņēma visus Tavus grēkus (Viņš uzņēmās visu atbildību)... un tagad, kā Tu jūties? 
Pareizi – Tev ir iekšējs konflikts! 
Tagad Tavs atjaunotais gars dzīvo Tavā neatjaunotajā ķermenī. Un tas reaģē tāpat kā Tavs fiziskais ķermenis reaģē uz kaut ko kaitīgu (piemēram nobrāzumu vai apdedzināšanos). Grēks Tavam jaunajam 'Tev' šķiet svešs, un, kad Tu tam ļaujies, ir varbūt īslaicīga bauda, bet sekas ir sliktas. 
Būtībā notiek tas, ka Tavas garīgās robežas tiek pārkāptas, un Tavs atjaunotais gars Tev saka, ka Tu vairs nevari ļauties grēkam. Tu vairs neesi tāds! 
Vecais 'Tu' varēja nodoties grēkam un to izbaudīt, bet jaunais 'Tu' to vairs nevar, jo "tas, kas ir Kristū, ir jauns radījums" (2.Kor.5:17). 

Tāpēc priecājies! Šodien Tu jebkurā laikā vari tuvoties Dievam ar pilnīgu pārliecību. 
Priecājieties! Tādu Dievs redz Tevi – ticībā padarītu taisnu! 

svētdiena, 2022. gada 6. marts

Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība

Tas vārds ir tev tuvu – tavā mutē un tavā sirdī, – un tas ir ticības vārds, ko mēs sludinām. Un, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts, jo ar sirdi tic, lai saņemtu taisnību, bet ar muti liecina, lai gūtu pestīšanu. Tādēļ Raksti saka: ikviens, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā. Te nav atšķirības starp jūdu un grieķi, jo viņš ir Kungs pār visiem un atklāj savu bagātību visiem, kas viņu piesauc. Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts. (Rom.10:8b-13) 
Vai Tu jūties satraukts/nedrošs? Varbūt Tev dzīve šķiet tukša/bezjēdzīga? Vai Tu ilgojies pēc miera un apziņas, ka Tavi grēki Tev ir piedoti? Vai Tu esi pārliecināts par savu piederību Debesīs? Ticība (uzticēšanās) Kristum padara Viņu par Tavas dzīves Kungu un dod risinājumu visiem šiem jautājumiem. 
"Kā?" - Tu jautā. 
Apustulis Pāvils to izskaidro tā: 
  1. atziņa: "...jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības" (Rom.3:23). Ir jāatzīst – mēs visi savā būtībā esam grēcinieki, nespējam dzīvot tādu brīnišķīgu dzīvi, ko Dievs mums ir sagādājis. Mums izmisīgi ir vajadzīgs Pestītājs. 
  2. atziņa: "Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā." (Rom.6:23). Vārds 'evaņģēlijs' nozīmē 'labā vēsts'. Un labā vēsts ir sekojoša: par Taviem grēkiem (visiem!) ir samaksāts pie krusta. 
  3. atziņa: "Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki." (Rom.5:8). Tu nevari nopelnīt pestīšanu ar saviem labiem darbiem vai ar labu raksturu. Dievs glābšanu Tev piedāvā bez maksas. Viss, kas Tev ir jādara – saņem to ticībā. 
  4. atziņa (atgriežamies pie mūsu šīs dienas teksta): "...ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs viņu uzmodinājis no mirušajiem, tu tiksi glābts [...] Jo ikviens, kas piesauc Kunga vārdu, tiks izglābts." (Rom.10:9,13).
Tagad lūdz šos lūgšanas vārdus: 
"Kungs, es nododu savu dzīvi Tev. 
Ticībā es saņemu mūžīgās dzīvības dāvanu. 
Paldies, ka Jēzus vārdā Tu to visu uzklausi un dāvini. 
Gods lai ir Tēvam un Dēlam, un Svētajam Garam. 
Āmen."