Es gribu pastāstīt par savu sapni, kuru sapņoju kādu nakti pusaudžu vecumā. Es joprojām atceros to satraukuma un sajūsmas sajaukumu, ko izjutu kad pamodos. Sapni īsumā varētu atstāstīt sekojoši:
Pasaules gals bija noticis... un es atrados Jaunajā Jeruzalemē jeb Paradīzē. Manā priekšā stāvēja pats Jēzus Kristus. Man sapnī bija skaidrs, ka nupat notiks tas, kas aprakstīts Atklāsmes grāmatā – ārpus Jaunās Jeruzalemes kritīs uguns no debesīm…
Bet tur ārpusē bija cilvēki, mani draugi un klases biedri… un tad es runāju ar Jēzu: "...vai mēs varētu sarunāt, ka viņus tomēr ielaiž? es viņus pieskatīšu…"
Šis sapnis joprojām ir spēcīgi klātesošs manā atmiņā un, šķiet, ir lielā mērā noteicis tās izvēles, kuras es dzīvē esmu izdarījis.
Es tagad ļoti labi apzinos, ka tā nebija/nav/nebūs realitāte… it sevišķi tāpēc, ka detaļas, kuras sapnī redzēju, nemaz neatbilst pareizai teoloģiskai izpratnei.
Bet es ticu, ka Dievs izmantoja tos priekšstatus, kādi man tolaik bija, lai kaut kam sagatavotu… un Viņš to izmanto joprojām.
Manuprāt, Jāņa pierakstītā Atklāsmes grāmata ir kaut kas līdzīgs.
Jānis sūta šo vēstuli jeb grāmatu sava laika draudzēm, kurām būs jāpiedzīvo neaptverami izaicinājumi. Vajāšanas jau ir sākušās, un viņiem ir jābūt tam visam gataviem. Tas, ko Jānis šeit piedāvā, ir apjomīga atklāsme/vīzijas; un tā nav jauks sapņojums no pagājušās nakts, bet gan atklāsme par debesu realitāti, kas ir absolūta, pilnīga patiesība. Šī vīzija var mazliet paskaidrot sagaidāmās problēmas, bet galvenais tās mērķis ir dot iedvesmu, spēku pārdzīvot visas grūtības.
Atklāsmes grāmatas sarakstītājs iedrošina savus lasītājus aptvert situācijas patieso realitāti un tad palikt pie tā, lai kas arī būtu jāpiedzīvo.
Realitāte ir tāda, ka Radītājs Dievs un Jērs jau ir izcīnījuši uzvaru, kas nozīmē, ka tie, kas seko Jēram (Jēzum Kristum), tiek izglābti no nelaimes.
Realitāte ir tāda, ka cilvēkiem, kuri pieprasa Jēra aizsardzību, iespējams nāksies piedzīvot kādu ciešanu periodu… bet viņiem ir sagatavota un apsolīta vieta Dieva troņa zālē, kur viņi tad varēs būt kopā ar Dievu dienu un nakti… varēs piedzīvot lielu, neaptveramu un bezgalīgu prieku.
Šī vīzija, ko Jānis “redz” (9. pants), pēc tam, kad bija “dzirdējis” skaitli 144 000 (4.–8.p), ir par visu Dieva tautu.
Ietērpti baltos tērpos (kas simbolizē uzvaru un šķīstumu) šie ļaudis nes palmu zarus kā uzvaras svētku zīmi. Un nevarēdami savaldīt savu entuziasmu, viņi izkliedz savu sajūsmu, slavu un pateicību Dievam un Jēram. Ir izcīnīta uzvara! Viņi ir glābti (vārds “pestīšana”, kuru redzam 10.pantā, burtiski nozīmē “glābšana”). Slavēšanas un sajūsmas sauciens turpinās (12.pants), un tagad lielais atpestīto pulks ar prieku atzīst, ka viss labais, cēlais, varenais… viss nāk no paša Dieva.
Manuprāt īsta ticība tad arī izskatās šādi – nevis tukšas, sausas zināšanas, ka ir viens Dievs, kurš kaut ko pieprasa un pavēl, bet gan aizgrābtības pilns slavas sauciens Dievam, no kura plūst visas svētības.
Šai aizgrābtības pilnajai ainai seko viena no tām mazajām sarunām, kuras ir raksturīgas tā laika sapņu un vīziju literatūrā. Mums tiek atgādināts, ka Jānis atrodas debesu troņa telpā, kas (kā tas redzams no 15.panta) ir arī debesu templis, līdzinieks Jeruzalemes templim.
Jānis nav attāls vērotājs; viņš atrodas troņa priekšā kopā ar četrām dzīvajām būtnēm un divdesmit četriem vecajiem. Un tad viens no šiem vecajiem runā ar viņu, uzdodot Jānim to jautājumu, ko patiesībā vēlētos uzzināt mēs, viņa lasītāji. "Kas ir šie cilvēki?"
Atbildi mums sniedz tā pati debesu būtne. Un tā ir atbilde, kas Jāņa vēstījuma lasītājiem toreiz bija tik ļoti svarīga – “šie ir tie, kas nāk no lielām bēdām…” Viņi ir pārdzīvojuši neaptveramas briesmas un tagad var uzmosties krāšņā, svaigā jaunā rītā.
Starp citu, iemesls, kāpēc šo cilvēku drēbes ir baltas, nav tāpēc, ka viņi “ļoti saņēmās” un dzīvoja pilnīgā svētumā un šķīstumā. Nē, tas ir tāpēc, ka Jēra asinis, paša Jēzus Kristus upura nāve ir izglābusi viņus no grēka verdzības, dodot viņiem iespēju tagad stāvēt dzīvā Dieva klātbūtnē.
Un nekas vairs nav jāgaida; nav jābaidās no ilgstoša pēcnāves tīrīšanas/šķīstīšanas perioda. Jēzus nāve un viņu jau pārciestās sāpes, nelaimes un vajāšanas ir izdarījušas visu, kas vajadzīgs.
Tālāk vīzija atklāj mums kādu brīnišķīgu patiesūbu. Dievs ne tikai ļaus viņiem būt kaut kur tur Paradīzē, bet Viņš, “kas sēd tronī, izpletīs telti pār viņiem”. Latviešu jaunajā tulkojumā ir ļoti precīzi pārtulkota šī frāze – 'uzcels pār viņiem savu telti’.
“…kalpo viņam … viņa templī.”
“…tas, kas sēd tronī, izpletīs telti…”
Šāds vārdu lietojums, lai aprakstītu Dieva īpašo ‘klātbūtni', mums uzreiz atgādina par to kā Dievs vadīja Izraēla tautu viņu klejojumos pa tuksnesi.
Citiem vārdiem sakot, visas varenā Dieva svētības būs pieejamas tiem, kurus Jānis redz sapulcinātus pie Dieva troņa.
Un vēl vairāk: šajā brīdī Jānis ieskatās arī tālākā nākotnē, pašas Jaunās Jeruzalemes vīzijā. Mēs gan vēl tā īsti neesam tur (jo te vēl ir ‘templis’ un pilsētas gala variantā (21.nodaļā) tāds vairs nebūs), bet, kā tas bieži ir Atklāsmes grāmatā (un kristīgajā domāšanā vispār), tagadne un nākotne pārklājas un saplūst dažādos mulsinošos veidos. Tā arī šeit – dažas no svētībām, kuras reiz pilnībā piedzīvos Jaunās Jeruzalemes iedzīvotāji, jau tagad tiek apsolītas tiem, kas cieš Efezā, Smirnā, Pergamā vai jebkur citur. Dievs pasargās viņus no stihijām, no bada un slāpēm.
Un tad, brīnišķīgā lomu apmaiņā, Jērs pārvērtīsies par ganu, uzņemoties 23. psalmā aprakstīto dievišķo lomu (Dievs kā gans, kas ved savus ļaudis pie dzīvā ūdens –evaņģēlija avotiem).
Šis ir pats aizgrābjošākais apraksts, kuru varam atrast Bībelē – Dievs pats “noslaucīs visas asaras no viņu acīm”. Šis apsolījums ir visas Atklāsmes grāmatas intīmākais un kulminējošais redzējumu par Dievu.
Jā, Dievs ir pamatoti dusmīgs uz visiem tiem, kas sabojā Viņa skaisto radību, kas padara savu līdzcilvēku dzīvi nožēlojamu un nepanesamu.
Bet īstais iemesls, kāpēc Dievs ir dusmīgs, ir tāpēc, ka savā sirdī Viņš ir tik žēlastības pilns, ka Viņa patiesā būtība ir nokāpt no troņa un personīgi noslaucīt katru asaru no visu mūsu acīm.
Atklāsmes grāmata mums vēlas atklāt šādu Dievu.
Tāpēc dzirdot vārdu "Dievs", nesāksim domāt par kaut kādu debesu birokrātu bez sejas vai pat par vardarbīgu debesu diktatoru,. Tā vietā mēs varam ieraudzīt brīnišķīgā mīlošā Dieva patieso būtību: “…Dievs noslaucīs visas asaras no [mūsu] acīm”.
