• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #pateicība. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #pateicība. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 25. septembris

Dzīve ir īsa...

(Ps 146) Slavējiet Kungu! 
Slavē, mana dvēsele, Kungu! 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, 
es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! 
Nepaļaujieties uz augstmaņiem, uz cilvēku dēliem –
pie viņiem nav glābiņa. 
Pamet tos gars, tie atgriežas pīšļos, 
tai pašā dienā to nolūki zūd! 
Svētīts, kam palīdz Jēkaba Dievs, 
kura cerība – Kungs, viņa Dievs, 
kas radījis debesis un zemi, 
un jūru, un visu, kas tajās. 
Viņš uztur patiesību uz mūžiem,
iztiesā apspiestos, dod maizi izsalkušajiem.
Kungs atbrīvo gūstekņus,
Kungs atdara acis aklajiem,
Kungs pieceļ nomāktos,
Kungs mīl taisnos,
Kungs pasargā svešinieku,
bāreni un atraitni pieceļ kājās,
bet ļaundara ceļu ritenī sagriež!
Kungs būs ķēniņš uz mūžiem –
tavs Dievs, Ciāna, uz audžu audzēm.
Slavējiet Kungu! 
Es nezinu, cik garš būs mans mūžs. Dzīve ir īsa, un jo vecāks palieku, jo skaidrāks man tas kļūst. Fakts ir tas, ka neviens no mums to nezina. Dzīve ir īsa... tāpēc es domāju, ka vajadzētu nodzīvot katru dienu, paturot šo patiesību prātā. 
Es slavēšu Kungu, kamēr es dzīvs, es dziedāšu slavu savam Dievam, kamēr vien būšu! (2.p).
Psalma autora vēlme/ilgas ir slavēt Dievu visas dzīves garumā – kamēr viņam vēl ir elpa. 'Es slavēšu... es dziedāšu'. Tā ir apņēmīga lūgšana. Tas ir izteikts tagadnes laika izteiksmē — es to darīšu tagad.
Neatkarīgi no tā, kas ir piedzīvots - es slavēšu.
Neatkarīgi no tā, kas vēl notiks, es dziedāšu Dievam… 

Un Dievs ir šīs slavas cienīgs. Apustuļa Pāvila 1.vēstulē Timotejam 16.pantā varam izlasīt īsu un kodolīgu argumentu:
Vienīgais, kam ir nemirstība, kas mīt nesasniedzamā gaismā. Viņu neviens cilvēks nav redzējis, nedz spēj pat uzlūkot, viņam vienīgajam mūžīgs gods un vara! Āmen! 
Šis Visvarenais, Mūžīgais Dievs mani (arī Tevi!) ir mīlējis tik ļoti, ka izdarīja/dara visu iespējamo, lai mēs varētu būt kopā ar Viņu visā mūžībā.
Es nezinu, kas ar mani notiks rīt — es pat nezinu vai rītdienu piedzīvošu. Tāpēc vēlos, lai mana dzīve jau šodien būtu pateicības un slavas piepildīta. 
Jo dzīve ir īsa... Un mana dzīve pieder Dievam. Kā ir ar Tevi? 

svētdiena, 2022. gada 21. augusts

Izvēlies pateicību

(Ps 103:1–8) Teic, mana dvēsele, Kungu, 
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem.
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. 
Droši vien ir dzirdēts stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš sēdēja uz soliņa parkā tik nomākts un noskumis, ka policists sāka viņu iztaujāt.
"Vai kaut kas noticis?"
"Jā," jaunais cilvēks atbildēja. "Pirms dažiem mēnešiem mans vectēvs nomira un atstāja man mantojumā $50.000 un lauku māju."
"Tas neizklausās tā, ka būtu jābūt sarūgtinātam!" policists centās iebilst.
"Jā, bet Tu neesi dzirdējis visu stāstu. Pagājušajā mēnesī nomira mans onkulis un man atstāja $100.000..."
Policists nesaprašanā grozīja galvu: "Es tomēr nesaprotu. Kāpēc tu esi tik nelaimīgs?"
Jaunais cilvēks smagi nopūtās: "Šis mēnesis jau tuvojas beigām, bet neviens man neko nav atstājis."

Ja nopietni, diemžēl ir cilvēki, kuri ir nelaimīgi, noskumuši un pat bezcerīgi neatkarīgi no tā, kas viņiem bija/ir. 
Psalma autors mūs pamāca, kā pārvarēt šādu nepamatotas nomāktības attieksmi. Un tas ir būt pateicīgiem –
Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis (2.p) 
Nopietnas pārdomas un pateicība iet roku rokā.  Manā bērnībā kādā senā dziesmā mēs dziedājām: "Skaiti svētības, ko esi saņēmis. Un Tu būsi pārsteigts, ko Dievs darījis..." Atcerēšanās ir svarīga pielūgsmes daļa. 

Dieva Vārds mudina darīt trīs lietas (skat.103.psalmu): 
  • padomāt par to, ko Dievs mums ir devis – Viņa piedošana, dziedināšana, aizsardzība, pestīšana, mīlestība un līdzjūtība (skat. 1.-5.p.);
  • padomāt par to, ko Dievs mums nav devis – sods, ko esam pelnījuši par mūsu grēkiem (skat.8.-12.p.);
  • padomāt par to, ko Dievs mums vēl dos. "Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas..." (17.p.).
Dievs pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi (situācijā kādā Tu esi) tad, ja Tu paļaujies/uzticies Kristum, nevis saviem nopelniem. 
Tāpēc katru rītu paskaties spogulī un saki: "Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis..." 

svētdiena, 2022. gada 14. augusts

Satiki pravieti? Pārbaudi to!

(Jer 23:23–29) Vai es neesmu tuvs Dievs?” 
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 
(Lk 12:49–56) "...Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” 
Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? 
Pravieša Jeremijas grāmatas 23.nodaļā mēs lasām par to, cik Dievs ir dusmīgs par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija pravieši (pravietis – Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs), kuriem Dievs pārmet, ka viņi "manā vārdā pravieto melus" (25.pants). 
Ar to jau netiek teikts, ka runāja vai mācīja kaut ko ļaunu, sagandējošu. Viņi izteica padomus un idejas, kuras paši bija izdomājuši, par kurām gribēja, lai tās būtu patiesas. Lūk arī problēma – viņi nevis sludināja no Dieva nākušu patiesību, bet savas domas, savus sapņus pasniedza kā no Dieva. 
Bet Dieva skatījumā šādas "labas idejas" ir līdzīgas meliem. Tāpēc tad, ja cilvēki pretendē uz Dieva Vārda sludinātāju (praviešu!) statusu mūsu dzīvēs; ja viņi izmanto pravietojumus, citē Bībeles fragmentus un gudrus izteicienus (un pamācīšana var notikt grāmatās, semināros, interneta vietnēs un pat baznīcā), tad mums ir jāpārbauda tas, ko mēs dzirdam, lai pārliecinātos, vai tas patiesi atbilst Dieva Vārdam. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst skeptiskiem pret visu, ko dzirdam un lasām, bet tas nozīmē to, ka mums ir pietiekami labi jāzina Bībele, lai varētu atšķirt, kad cilvēki runā to, kas ir Dieva patiesība, un kad viņi vienkārši runā to, ko viņi ir iedomājušies vai tikai vēlas, lai tas būt patiesi. Kad cilvēki dod gudrus padomus un pamācības, mums ir jājautā: “Vai tas ir no Dieva?”, nevis vienkārši jānotic katram viņu teiktajam vārdam.

Jau pravieša Jeremijas grāmatā lasām kā Dievs salīdzina Savu Vārdu ar uguni, kas var attīrīt. Jēzus Kristus par to runāja vēl tiešāk un skaidrāk: 
Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! (Lk12:49) 
Reizēm mums no šādiem izteicieniem ir bail, jo mēs tos tiecamies saprast pārāk burtiski. Kristus nevēlas nevienu dedzināt! 
Jēzus vārdi par nemiera nešanu norāda uz to, ka īstās patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir viegls process. Tas aicina saprast, ka nevajadzētu klausīties, lasīt un pieņemt tikai lietas, kas liek mums justies labāk. Mums ir jāuzticas Dieva Vārdam un jāļauj tam runāt, pamācīt un darboties mūsu dzīvēs.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds Tev kaut ko cenšas ieteikt, sakot, ka tas ir no Dieva, velti laiku, lai par to lūgtos, kā arī pārbaudītu - vai tas atbilst Bībelē rakstītajam.

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Pateicība Pļaujas Kungam

Ievēro visus Kunga, sava Dieva, baušļus – staigā viņa ceļus un bīsties viņa. Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā, tā ir zeme, kur akmeņi ir no dzelzs un kur kalnos tu izraksi varu! Kad ēdīsi līdz sātam, tad slavē Kungu, savu Dievu, par labo zemi, ko viņš tev devis!
Sargies, ka neaizmirsti Kungu, savu Dievu, neievērodams viņa baušļus, tiesas un likumus, ko es tev šodien pavēlu, – kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, kad vairosies tavas avis un vērši, kad tev ies daudzumā sudrabs un zelts, kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu, kurš tevi izveda no Ēģiptes, no vergu nama! Viņš veda tevi pāri lielajam un briesmīgajam tuksnesim, kur ugunīgas čūskas, skorpioni, kur izdegusi zeme un nav ūdens, viņš tev izšķīla ūdeni no krama klints, viņš tevi tuksnesī baroja ar mannu, ko tavi tēvi nepazina, lai liktu tev zemoties, pārbaudītu tevi, bet galu galā darītu tev labu, nesaki savā sirdī:mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību!
Atceries Kungu, savu Dievu, jo viņš dod tev spēku iemantot labklājību, piepildīdams savu derību, ko viņš zvērējis taviem tēviem, kā šodien! (5.Moz.8: 7-18)
Ražas svētki Latvijā ir bijis tradicionāls pasākums visos laikos. Tas iezīmē rudens sezonas sākšanos. Kad dārza darbi apdarīti un sēņu grozi pielasīti, latviešu zemnieki (mūsu vecmāmiņas un vectētiņi) no laukiem un druvām saved mājās dabas veltes. Tad pulcējas kopā Ražas svētkos, lai viens otra izaudzēto aplūkotu, iemainītu vai ko gardu iegādātos garajai ziemai. Paaudžu paaudzēm latvieši bija atkarīgi no savā zemē izaudzētās ražas.

Ražas lielums noteica izdzīvošanas iespējas. Tāpēc ražas veltes tika ņemtas līdzi dodoties uz baznīcu, lai pateiktos Dievam par svētību. Tas ir tas, ko arī mēs darām katru gadu, kaut arī mums lielākajai daļai ar ražas novākšanu vairs nav tiešas saskares. Tā ir tradīcija, tā ir pateicība un tās ir arī svinības. Tam ir arī biblisks pamats.

Vecās derības laikā ebreju tauta daļu ražas nesa uz templi pateicībā Dievam kā upuri. Tomēr viņiem radās kārdinājums aizmirst, ka zeme ir Dieva dāvana, un visa no zemes iegūtā raža ir svētība no Dieva.
Tāpēc Mozus, uzrunājot Dieva tautu, dod padomu, kurš varētu palīdzēt izvairīties no iedomības, paaugstināšanās un nepateicības.
Un padoms ir: atcerēties un pārdomāt, kas arī ir viena no galvenajām tēmām 5.Mozus grāmatā.

Pirmkārt (7.nodaļa), ir jāatceras par to, kā Dievs izveda savus ļaudis no Ēģiptes – kā Viņš deva faraonam brīdinājumus un zīmes, kas iesaistīja pat visu valsti (tāpēc nerīkojieties kā faraons!), kādu spēku Dievs parādīja, atbrīvojot Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības.
Citiem vārdiem sakot, ja Tev ir šaubas par Dieva vadību priekšā stāvošā krīzes brīdī, tad atceries, kā Dievs ir fantastiski sargājis un vadījis Tevi līdz šim.

Otrkārt (8.nodaļa), ir jāatceras tas, kā Dievs vadīja savu tautu cauri tuksnesim no Ēģiptes uz Apsolīto Zemi. Dievs viņus pārbaudīja, ļaujot piedzīvot izsalkumu... un tad visus pabaroja, lai skaidri parādītu, ka cilvēki nedzīvo no maizes vien (šajā kontekstā – vai vari sagādāt pats sev maizi?), bet no tā, ka Dievs saka Savu vārdu... un ir maize ko ēst.

Starp citu, Jēzus izmanto šo apsolījumu tad, kad Viņš tiek tuksnesī kārdināts (tāpat kā Viņš izmanto 5.Moz.6:13, 16 – par Dieva pielūgšanu un kalpošanu, kā arī par Dieva nekārdināšanu). Visas Jēzus atbildes kārdinātājam nāk no šīm nodaļām, kuras apraksta kādai ir jābūt Izraēla tautas attieksmei pret Dievu.
Dievs pret Izraēla tautu izturas kā tēvs, kurš audzina savu dēlu; vai kā treneris, kurš palīdz sportistam panākt labāko rezultātu – labāko, kāds ir viņa spēkos.

Treškārt (8.nodaļa tālāk), ir jāatceras kā Dievs savus bērnus svētī un pasargā. Kamēr Dieva tauta priecāsies un, labi paēduši, izbaudīs dzīvi Apsolītajā zemē, viņiem varētu rasties kārdinājums redzēt un uzskaitīt savus nopelnus par savas mājas labo iekārtojumu, ganāmpulka un saimes lielumi un bagātību. Un, pārdomājot savus sasniegumus, viņi varētu sākt aizmirst par To, Kurš viņiem to visu ir dāvājis.
Tāpēc arī šis Dieva, caur Mozu dotais aizrādījums/padoms par pareizu atcerēšanos
Citiem vārdiem sakot, slavēšanai ir jābūt cilvēka dzīves centrā.

Ebreju valodas vārds, kuru mēs 5.Mozus grāmatas 8.nodaļā tulkojam kā ‘slavēt’ (10.p), ir tieši tas pats vārds. kuru 5.Mozus grāmatas 7.nodaļā (13.p) mēs tulkojam kā ‘svētīt’. Dievs svētī savus ļaudis ar ganāmpulku un ražas bagātību; savukārt Viņa ļaudis Dievu par to svētī/slavē. Reizēm Dievs var pārbaudīt Savu tautu, samazinot vai uz brīdi apturot Savu svētību, lai būtu redzams – vai Izraēla tauta kalpo Dievam tikai aiz izdevīguma, t.i. par to, ko tā gūst no Viņa. Tomēr arī bagātīgu svētību laiks ir sava veida pārbaudes.

Mūsu Svēto Rakstu fragmentā no 5.Mozus grāmatas mēs lasījām kā Mozus pamāca tautu:
Jo Kungs, tavs Dievs, ved tevi uz labu zemi – uz zemi, kur ielejās un kalnos ūdens upes, avoti un urdzes! Tā ir zeme, kur kvieši, mieži, vīnogulāji, vīģes koki un granātāboli, tā ir zeme, kur olīveļļa un medus, tā ir zeme, kur tu ēdīsi maizi netaupīdams, kur tev netrūks nekā...
Ražas novākšanas laikā tika svinēti lieli svētki, kurus sauca saekkōt (vai sukkos - latviski Būdiņu svētki). Svētkus svinēja septiņas dienas (mūsu kalendārā septembra beigas -oktobris).

Ģimenes ceļoja lielus attālumus, lai nokļūtu Jeruzalemē un tur pielūgtu Dievu Templī, kā arī pienestu pateicības upuri, t.i. dotu daļu no savas ražas Dievam. Ārpus pilsētas viņi uzcēla būdas, kas tika izveidotas no meldriem vai koku zariem, pārklājot tās ar palmu lapām vai miršu zariem. Šīs trauslās būdas bija atgādinājums par to dzīvi, kāda tā bija tuksnesī, kad ebreju tauta četrdesmit gadus gāja no Ēģiptes uz Apsolīto zemi. Šo mājokļu jumtos vienmēr parasti bija pietiekami liels atvērums, lai caur to varētu redzēt debesis.

Būdiņu svētkus mēdza saukt arī par ražas ievākšanas svētkiem. Tāpēc parasti teltis bija rotātas ar labības stiebriem, lai parādītu atzinību par Dieva uzticamību, nodrošinot tautu ar pārtiku.
Septiņu svētku dienu laikā, ģimene visas maltītes ēda savā būdā. Ikdienas viņi lasīja fragmentus no Toras (piecas Mozus grāmatas), kā arī skaitīja pateicības lūgšanas par Dieva bagātīgajām svētībām.
Īpašs bija brīdis, kad svētku pašā izskaņā pār altāri Tempļa pagalmā tika izlieta ūdens krūze – tā atceroties Dieva svētību: dzīvību dodošo ūdeni. Tā bija arī kā lūgšana, lai lietus nāktu un apūdeņotu zemi nākamajai sēšanas un stādīšanas sezonai.
Būdiņu svētki kļuva par vienu no nozīmīgākajiem reliģiskajiem svētkiem ebreju tautai. Tas bija ģimenes kopā sanākšanas laiks un (vienmēr!) īpašs laiks, lai pateiktos Dievam par radīšanas brīnumu.

Pat tagad, kad ir pagājuši gadu simti, Būdiņu svētkus ebreji svin joprojām visā pasaulē. Dažas ģimenes pat veidot kaut ko līdzīgu būdiņām no dažādiem materiāliem savu māju pagalmos. Un vienmēr tur ir arī simboli par ražas novākšanu. Ģimenes, kas dzīvo dzīvokļos, cenšas svinēt šos svētkus izmantojot attiecīgas dekorācijas un protams vienmēr – mielastu.
Neatkarīgi, kādas tradīcijas tiek izvēlētas šo svētku svinībām, galvenais mērķis ir pateicība Dievam par svētībām, par uzturu, par ģimenēm, par draugiem, kā arī par drošību, ka Dievs rūpēsies arī nākotnē.

Kā kristieši, mēs esam aizguvuši idejas un pielāgojuši Būdiņu svētku tēmu mūsu pašu paradumiem un kultūrai. Mēs rudenī novācam labību, dārzeņus, ogas un augļus saskaņā ar mūsu reģiona klimatisko joslu un gadalaiku maiņām.
Arī Latvijā vēsturiski ražas novākšanas laikā uz baznīcām ir nestas rudens veltes kā simbols mūsu pateicībai Dievam par svētībām, ko saņemam no mūsu zemes.
Daudziem no mums mūsu saikne ar zemi ir pārtrūkusi. Kādam vēl ir palicis mazs piemājas dārziņš vai puķudobe. Citiem tās ir tikai atmiņas par mūsu vecāku vai vecvecāku lauku mājām.
Arī Latvijā, tur kur kādreiz mūsu priekšteči stādīja dārzus, tagad ir bruģētas ielās un piepilsētas daudzdzīvokļu mājas.

Tomēr kaut kas mūsu cilvēciskajā būtībā, mūsu zemapziņā mums atgādina, ka mēs esam saistīti ar šo mūsu zemi. Tāpēc mēs mēdzam izbraukt ārā no pilsētas, lai redzētu rudens krāsas. Mēs apstājamies ceļa malā, lai no sirmas māmuļas nopirktu augļus vai dārzeņus. Mēs pārrunājam labākās marinētu gurķu receptes un palielāmies cik labi šajā gadā ir izdevies ābolu ievārījums. Mēs darām visas šīs lietas, jo kaut kas mūsu dvēselēs saka mums, ka tāda ir laba dzīve. Laba dzīve ir saistīta ar brīnišķīgo Dieva radību.
Pēdējos gados sabiedrība tiek aicināta, pat īpaši mudināta, būt harmonijā ar dabu, kas ir mums apkārt. Mēs esam kļuvuši apzinīgāki un saprotam nepieciešamību rūpēties par dabas resursiem.

Vides nestabilitāte arvien vairāk un vairāk atklājas arī katrā ražas novākšanas laikā. Tā tas ir bijis vienmēr – to piedzīvoja cilvēki Bībelē aprakstītajos laikos, to piedzīvo cilvēki mūsu šodienas tehnoloģiju pasaulē. Mums joprojām ir nepieciešams pietiekami daudz lietus, pietiekami daudz saules, kā arī pietiekami auglīga zeme, lai rudenī novāktu ražu.

Izraēla tauta Mozus laikā (pirms vairākiem gadu tūkstošiem), daudz labāk nekā mēs šodien, saprata apkārtējo vidi kā pilnībā atkarīgu no Dieva svētībām, bet pat viņiem reizēm vajadzēja brīdinošus aizrādījumus.
Vienu šādu aicinājumu mēs lasām mūsu šīs dienas Svēto Rakstu fragmentā. Tur Mozus aicina cilvēkus:
... kad tu ēdīsi līdz sātam, kad uzcelsi sev labus namus un dzīvosi tajos, ... kad tev būs daudz visa, kas tev piederēs, neturi augstu prātu un neaizmirsti Kungu, savu Dievu...
Šie Mozus vārdi ir tikpat svarīgi šodien kā tas bija pirms tūkstošiem gadu. Mūsu zemē mēs, iespējams, nevaram audzēt granātābolus, vai olīvas, bet mēs dzīvojam zemē, kur plūst upes, zemē, kur labību izaug tik bagātīgi, par ko Mozus nekad nebūtu varējis iedomāties...

Bet arī mēs bieži vien aizmirstam mūsu Dievu. Mēs aizmirstam pateikties Dievam par brīnumu – kā no vienas mazas sēkliņas izaug ķirbji un burkāni; kā vietā kur iestādījām spaini kartupeļu, mēs novācam veselu maisu; kā koki, kas skaisti zied pavasarī, rudenī ir pilni ar āboliem un bumbieriem...

Ja mēs šajā brīdī atceramies to pateicību, ko esam parādā Kungam, mūsu Dievam, tad mēs noteikti atceramies arī Dieva bausli, kas aicina parūpēties par mūsu kaimiņiem. Mūsu zemē Latvijā, visos laikos tā ir bijusi brīnišķīga tradīcija – dodot godu Dievam par svētībām, tajā pat laikā dalīt daļu ražas (pārtiku) citiem, kuriem ir mazāk nekā mums.

Ieskatoties Baznīcas vecajos žurnālos, mēs redzam fantastiskas fotogrāfijas, lasām aizkustinošus stāstus par cilvēku gatavību palīdzēt, ziedot un dalīties.
Es ticu, ka nekas nav mainījies arī tagad.
Baznīcā ir brīnišķīga tradīcija: rudens un ražas novākšanas sezonu noslēgt ar pateicības nedēļu.
Katru gadu novembra mēneša pirmā nedēļa tiek izsludināta kā lūgšanu nedēļa. Vēl vairāk - šīs nedēļas noslēgumā visi, kam vien tas ir iespējams, tiek aicināti ziedot.
Aicinu arī jūs plānot savu īpašo pateicību Dievam.

Šodien mēs neesam aizmirsuši Kungu, mūsu Dievu. Mēs šodien pateicamies un tādā veidā pievienojamies Dieva priekam un līksmībai debesīs, kas tur valda. Jo debesis priecājas kopā ar mums šajos ražas svētkos.
Nāc, pļaujas Kungs, mūsu Radītājs, Uzturētājs un Pestītājs!
Nāc un pievienoties mums mūsu svētku svinībās!
Pateicība lai ir Dievam Tēvam, Delam un Svētajam Garam!