Padomā par savu motivāciju...

(1Tim 2:1-7) Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem, par ķēniņiem un visiem, kas augstos amatos, lai mēs mierīgi un klusi dzīvotu dievbijīgi un krietni. Tas ir labi un atzīstami mūsu glābēja Dieva priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas. Jo ir viens vienīgs Dievs un viens vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus, kas sevi ir nodevis par izpirkumu visu labā – tā kļūdams par pestīšanas liecību, laikam pienākot. Tādēļ esmu nolikts par sludinātāju un apustuli – es runāju patiesību, es nemeloju –, par skolotāju pagāniem ticībā un patiesībā. 
Kad mūsu uzmanības centrā ir vairāk tas, ko paši uzskatam par pareizu, vajadzīgu un svarīgu, nevis otra cilvēka vajadzības, visi to ātri pamana un zaudē interesi. Pat tad, ja darām kaut ko labu un vērtīgu – piemēram, dibinām kompāniju (kuras mērķis būs palīdzēt cilvēkiem), pārdodam produktu (kas varētu atvieglot kādu monotonu darbu), vai dalāmies ar savu ticību Jēzum –, mēs varam tik ļoti aizrauties, lai sniegtu izcilu “prezentāciju” un panāktu rezultātus, ka cilvēki vienkārši zaudē interesi un mūsu patiesais vēstījums viņu nesasniedz.

Savā grāmatā "Prezentēt, lai uzvarētu" (Presenting to Win by Jerry Weissman) Džerijs Veismans norāda, ka cilvēki komunikācijā pārāk bieži koncentrējas uz sava produkta vai pakalpojuma īpašībām, nevis uz jautājumu: “Kā tas var man palīdzēt?” Galvenais ir pievērst uzmanību ieguvumiem, nevis īpašībām. 
Viņš raksta: “Īpašība/kvalitāte ir kāds fakts vai raksturojums par tevi, tavu uzņēmumu, pārdodamo produktu vai aizstāvēto ideju. Savukārt ieguvums/pielietojums ir tas, kā šis fakts vai raksturojums palīdzēs cilvēkiem, kuri klausās. Ja gribi kādu pārliecināt, nepietiek tikai izstāstīt produkta vai idejas īpašības; tas ir jāpārvērš ieguvumā. Jo īpašības var būt klausītājiem nebūtiskas, bet ieguvums pēc definīcijas vienmēr ir saistošs un nozīmīgs.”

Arī Baznīcai un draudzei rūpēm par citiem vienmēr ir jābūt kā motīvam un sākuma punktam. Apustulis Pāvils raksta: “Visupirms es mudinu tevi izteikt lūgumus Dievam, pielūgt, aizlūgt un pateikties Dievam un to darīt par visiem cilvēkiem...” (1Tim 2:1, 3).
Patiesas aizlūgšanas un pateicības "par visiem cilvēkiem" atklās Tavus motīvus. 
Vai rūpes un līdzcietība Tev vienmēr ir pirmajā vietā?
Vai Tu to dari tāpēc, ka tas ir pareizi? 
Vai tāpēc, ka Bībele to māca? 
Vai tāpēc, ka Tev patiesi rūp, lai otram cilvēkam būtu iespēja piedzīvot Dieva mīlestību un pestīšanu?