Vai tiešām mums visiem tur pietiks vietas?
Ivo Roderts | svētdiena, maijs 03, 2026 | komentāru nav
(Jņ 14:1-14) “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu."
Vai tiešām tur būs vieta arī man?
Bērnībā mana tēva dzimšanas diena katru gadu nozīmēja vienu īpašu braucienu. Tajā dienā viņš brauca ciemos pie saviem vecākiem. Protams, līdzi brauca arī mana mamma, es un mana mazā māsiņa. Manās bērna atmiņās šie braucieni bija gari, bet arī interesanti piedzīvojumi. Ceļš pats par sevi jau bija notikums, bet īstais prieks sākās tad, kad nonācām galā.
Mani vecvecāki, tēva vecāki, dzīvoja Rojā — ciematā pie jūras. Manā ikdienā tā nebija parasta vide. Tur bija smilšu kāpas, priedes, jūra, cita gaisma, cita smarža, cita brīvības sajūta. Tas viss bērnam šķita ļoti interesants un aizraujošs. Reizēm tajā pašā laikā tur ciemojās arī mana tēva brāļi un māsa ar savām ģimenēm. Tad tas kļuva vēl īpašāk: kopā būšana ar brālēniem un māsīcām, bērnu balsis, sarunas, kustība, dzīvība — viena liela ģimenes kopā sanākšana.
Bērnībā mana tēva dzimšanas diena katru gadu nozīmēja vienu īpašu braucienu. Tajā dienā viņš brauca ciemos pie saviem vecākiem. Protams, līdzi brauca arī mana mamma, es un mana mazā māsiņa. Manās bērna atmiņās šie braucieni bija gari, bet arī interesanti piedzīvojumi. Ceļš pats par sevi jau bija notikums, bet īstais prieks sākās tad, kad nonācām galā.
Mani vecvecāki, tēva vecāki, dzīvoja Rojā — ciematā pie jūras. Manā ikdienā tā nebija parasta vide. Tur bija smilšu kāpas, priedes, jūra, cita gaisma, cita smarža, cita brīvības sajūta. Tas viss bērnam šķita ļoti interesants un aizraujošs. Reizēm tajā pašā laikā tur ciemojās arī mana tēva brāļi un māsa ar savām ģimenēm. Tad tas kļuva vēl īpašāk: kopā būšana ar brālēniem un māsīcām, bērnu balsis, sarunas, kustība, dzīvība — viena liela ģimenes kopā sanākšana.
Tagad, raugoties atpakaļ kā pieaugušam cilvēkam, man reizēm rodas pavisam praktisks jautājums: kā mēs visi tajā mājā satilpām? Tā taču nemaz nebija tik liela. Kā visi sēdēja pie galda? Kur visi palika pa nakti? Kā tas viss vispār bija iespējams?
Bet draudzīgas ģimenes to kaut kā prot. Toreiz mums visiem pietika vietas — gan pie galda, gan sarunās, gan bērnu rotaļās, gan arī kur pārnakšņot. Neviens bērns par to īpaši nedomāja un neuztraucās. Tā vienkārši bija vecvecāku māja. Tēva tēva māja. Vieta, kur mēs bijām gaidīti. Vieta, kur varēja atbraukt, būt kopā un ne par ko īpaši neraizēties.
Un cik laba bija šī sajūta — ciemoties mana vectēva mājā un zināt, ka tur pietiek vietas arī man.
Tieši šādu ainu lieto Jēzus. Viņš gatavojas iet prom, un mācekļi, gluži dabiski, ir satraukti par to, kurp Viņš dodas un vai viņi spēs Viņam sekot. Tāpēc Viņš runā par “sava Tēva namu”. Vienīgā cita reize, kad Viņš lieto šo izteicienu, attiecas uz Templi (2:16). Tempļa nozīme Israēla tautas dzīvē bija tāda, ka tā bija vieta, kur satikās debesis un zeme. Tagad Jēzus dod mājienu uz jaunu pilsētu, jaunu pasauli, jaunu “namu”. Debesis un zeme atkal sastapsies, kad Dievs atjaunos visu pasauli. Un tad tur būs vieta visiem.
Šis apsolījums ir dots, lai mierinātu mācekļus: lai gan Viņš aiziet prom, tas būs viņu labumam; Viņš viņus neaizmirsīs, Viņš tos nepametīs. Taču šie vārdi sniedzas tālāk par tiem mācekļiem tajā tumšajā pavasara vakarā un ietver arī mūs visus. Šos vārdus bieži lasa bērēs, un mēs saprotam, kāpēc. Mēs neredzam ceļu sev priekšā, un mums ir vajadzīgs zināt ne vien to, ka ceļš uz nezināmo nākotni tiešām pastāv, bet arī to, ka mēs spēsim to atrast.
Toms, palikdams uzticīgs savam raksturam, ir neapmierināts. “Ko Tu ar to domā — mēs zinām ceļu? Mēs taču pat nezinām, kurp Tu ej!”
Jēzus atbilde kopš tā laika ir izaicinājusi pasaules iztēli. “Es esmu ceļš.” Ja tu gribi zināt, kā nokļūt Tēva namā, tev jānāk kopā ar Mani.
Rietumu pasaulē pēdējo aptuveni divu gadsimtu laikā šis Jēzus teiktais ir kļuvis par vienu no visstrīdīgākajiem izteikumiem. “Es esmu ceļš un patiesība, un dzīvība!” Kā Viņš tā drīkst, cilvēki ir jautājuši. Kā Jānis, vai baznīca, vai vēl kāds cits drīkst izteikt šādus vārdus? Vai tā nav pati augstprātības virsotne — iedomāties, ka Jēzus vai jebkurš cits būtu vienīgais ceļš? Vai mēs tagad nezinām, ka tieši šāda attieksme ir nodarījusi neizsakāmu ļaunumu visā pasaulē, jo Jēzus sekotāji ir uzstājuši, ka visiem citiem jāatsakās no sava dzīves ceļa un jāseko viņējam? Es pazīstu cilvēkus, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet kuriem šķiet, ka viņu ticības galvenā būtība ir tieši šīs Jēzus vienreizīguma idejas noliegums.
Šīs nostājas problēma ir tāda, ka tā nedarbojas. Ja tu nogāz Jēzu no troņa, tu kādu vai kaut ko citu noliec Viņa vietā. Ticība, ka “visas reliģijas būtībā ir vienādas”, skan jauki un demokrātiski, lai gan reliģiju izpēte ātri parāda, ka tā nav taisnība.
Bet draudzīgas ģimenes to kaut kā prot. Toreiz mums visiem pietika vietas — gan pie galda, gan sarunās, gan bērnu rotaļās, gan arī kur pārnakšņot. Neviens bērns par to īpaši nedomāja un neuztraucās. Tā vienkārši bija vecvecāku māja. Tēva tēva māja. Vieta, kur mēs bijām gaidīti. Vieta, kur varēja atbraukt, būt kopā un ne par ko īpaši neraizēties.
Un cik laba bija šī sajūta — ciemoties mana vectēva mājā un zināt, ka tur pietiek vietas arī man.
Tieši šādu ainu lieto Jēzus. Viņš gatavojas iet prom, un mācekļi, gluži dabiski, ir satraukti par to, kurp Viņš dodas un vai viņi spēs Viņam sekot. Tāpēc Viņš runā par “sava Tēva namu”. Vienīgā cita reize, kad Viņš lieto šo izteicienu, attiecas uz Templi (2:16). Tempļa nozīme Israēla tautas dzīvē bija tāda, ka tā bija vieta, kur satikās debesis un zeme. Tagad Jēzus dod mājienu uz jaunu pilsētu, jaunu pasauli, jaunu “namu”. Debesis un zeme atkal sastapsies, kad Dievs atjaunos visu pasauli. Un tad tur būs vieta visiem.
Šis apsolījums ir dots, lai mierinātu mācekļus: lai gan Viņš aiziet prom, tas būs viņu labumam; Viņš viņus neaizmirsīs, Viņš tos nepametīs. Taču šie vārdi sniedzas tālāk par tiem mācekļiem tajā tumšajā pavasara vakarā un ietver arī mūs visus. Šos vārdus bieži lasa bērēs, un mēs saprotam, kāpēc. Mēs neredzam ceļu sev priekšā, un mums ir vajadzīgs zināt ne vien to, ka ceļš uz nezināmo nākotni tiešām pastāv, bet arī to, ka mēs spēsim to atrast.
Toms, palikdams uzticīgs savam raksturam, ir neapmierināts. “Ko Tu ar to domā — mēs zinām ceļu? Mēs taču pat nezinām, kurp Tu ej!”
Jēzus atbilde kopš tā laika ir izaicinājusi pasaules iztēli. “Es esmu ceļš.” Ja tu gribi zināt, kā nokļūt Tēva namā, tev jānāk kopā ar Mani.
Rietumu pasaulē pēdējo aptuveni divu gadsimtu laikā šis Jēzus teiktais ir kļuvis par vienu no visstrīdīgākajiem izteikumiem. “Es esmu ceļš un patiesība, un dzīvība!” Kā Viņš tā drīkst, cilvēki ir jautājuši. Kā Jānis, vai baznīca, vai vēl kāds cits drīkst izteikt šādus vārdus? Vai tā nav pati augstprātības virsotne — iedomāties, ka Jēzus vai jebkurš cits būtu vienīgais ceļš? Vai mēs tagad nezinām, ka tieši šāda attieksme ir nodarījusi neizsakāmu ļaunumu visā pasaulē, jo Jēzus sekotāji ir uzstājuši, ka visiem citiem jāatsakās no sava dzīves ceļa un jāseko viņējam? Es pazīstu cilvēkus, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet kuriem šķiet, ka viņu ticības galvenā būtība ir tieši šīs Jēzus vienreizīguma idejas noliegums.
Šīs nostājas problēma ir tāda, ka tā nedarbojas. Ja tu nogāz Jēzu no troņa, tu kādu vai kaut ko citu noliec Viņa vietā. Ticība, ka “visas reliģijas būtībā ir vienādas”, skan jauki un demokrātiski, lai gan reliģiju izpēte ātri parāda, ka tā nav taisnība.
Ja tu apgalvo, ka tās visas ir vienādas, tad patiesībā tu saki, ka neviena no tām nav vairāk kā tāla, sagrozīta īstenības atbalss. Tas tad nozīmē, ka “īstenība”, Dievs, “dievišķais”, ir kaut kas tāls un neizzināms, un ka ne Jēzus, ne Buda, ne Mozus, ne Krišna mums nedod tam tiešu pieeju; ka viņi visi piedāvā ceļu kalna pakājes virzienā, bet ne ceļu uz virsotni.
Ja pieņemam šo domu, tad zaudējam ne tikai Jāņa evaņģēlija jēgu. Tiek zaudēta visa Jaunās Derības — visas agrīnās kristietības būtība. Kristietība neatlaidīgi uzstāj, ka vienīgais patiesais un dzīvais Dievs, Radītājs, ir Israēla Dievs; un ka Israēla Dievs ir izlēmīgi darbojies vēsturē, lai vestu Israēla stāstu uz tā patieso piepildījumu un caur to uzrunātu un glābtu pasauli. Ideja par kaut kādu miglainu, vispārīgu patiesību, par kuru visas “reliģijas” tikai netieši kaut ko liecina, kristietībai ir sveša. Šāda nekonkrētība un vipārināšana ir daļa no astoņpadsmitā gadsimta protesta pret kristietību.
Patiesā atbilde ir šāda: protams, ir taisnība, ka daudzi kristieši un daudzas baznīcas ir bijušas augstprātīgas tajā, kā tās ir pasniegušas evaņģēliju. Taču viss šī evaņģēlija fragmenta konteksts rāda, ka šāda augstprātība ir noliegums tai pašai patiesībai, kuru tā it kā grib pasludināt. Patiesība, dzīvība, caur kuru mēs iepazīstam un atrodam ceļu, ir pats Jēzus: Jēzus, kas rūpējās par cilvēku vajadzībām un lika sekot Viņa piemēram; Jēzus, kas gāja atdot savu dzīvību kā gans par avīm. Vai tas bija augstprātīgi? Vai tas bija savtīgi? Man šķiet, tikai tad, kad baznīca atgūs drosmi sekot Jēzum Viņa paša sūtībā un aicinājumā, tā spēs pilnā mērā atgūt drosmi apliecināt arī Evaņģēlija – Labās Vēsts būtību.
Bet, ja tā to nedara, tad tā zaudē arī Tēva redzējumu, ko viss šis evaņģēlija fragments mums liek acu priekšā. Nenāc pie Jēzus ar savu jau gatavu, stingri nostiprinātu priekšstatu par to, kas Dievs ir, un nemēģini tad Jēzu tajā ielikt. Skaties uz Jēzu — uz Jēzu, kas raudāja pie sava drauga kapa, uz Jēzu, kas mazgāja saviem sekotājiem kājas, — un tad tu ieraudzīsi, kurš ir patiesais Dievs.
Jēzus sacītais bija Viņa atbilde Filipam.
Un tā ir Viņa atbilde arī uz tiem dabiskajiem jautājumiem, kas rodas cilvēku prātos šodien. Tikai tad, kad Viņa sekotāji paši turpina darīt to, ko darīja Jēzus, viņiem var ticēt. Tikai tad, kad Jēzus sekotāji sludina to pašu vēsti, ko sludināja Viņš, cilvēki var sākt saprast to pasauli satricinošo patiesību, kuru cilvēcei atklāja Kungs Jēzus Kristus.
Ja pieņemam šo domu, tad zaudējam ne tikai Jāņa evaņģēlija jēgu. Tiek zaudēta visa Jaunās Derības — visas agrīnās kristietības būtība. Kristietība neatlaidīgi uzstāj, ka vienīgais patiesais un dzīvais Dievs, Radītājs, ir Israēla Dievs; un ka Israēla Dievs ir izlēmīgi darbojies vēsturē, lai vestu Israēla stāstu uz tā patieso piepildījumu un caur to uzrunātu un glābtu pasauli. Ideja par kaut kādu miglainu, vispārīgu patiesību, par kuru visas “reliģijas” tikai netieši kaut ko liecina, kristietībai ir sveša. Šāda nekonkrētība un vipārināšana ir daļa no astoņpadsmitā gadsimta protesta pret kristietību.
Patiesā atbilde ir šāda: protams, ir taisnība, ka daudzi kristieši un daudzas baznīcas ir bijušas augstprātīgas tajā, kā tās ir pasniegušas evaņģēliju. Taču viss šī evaņģēlija fragmenta konteksts rāda, ka šāda augstprātība ir noliegums tai pašai patiesībai, kuru tā it kā grib pasludināt. Patiesība, dzīvība, caur kuru mēs iepazīstam un atrodam ceļu, ir pats Jēzus: Jēzus, kas rūpējās par cilvēku vajadzībām un lika sekot Viņa piemēram; Jēzus, kas gāja atdot savu dzīvību kā gans par avīm. Vai tas bija augstprātīgi? Vai tas bija savtīgi? Man šķiet, tikai tad, kad baznīca atgūs drosmi sekot Jēzum Viņa paša sūtībā un aicinājumā, tā spēs pilnā mērā atgūt drosmi apliecināt arī Evaņģēlija – Labās Vēsts būtību.
Bet, ja tā to nedara, tad tā zaudē arī Tēva redzējumu, ko viss šis evaņģēlija fragments mums liek acu priekšā. Nenāc pie Jēzus ar savu jau gatavu, stingri nostiprinātu priekšstatu par to, kas Dievs ir, un nemēģini tad Jēzu tajā ielikt. Skaties uz Jēzu — uz Jēzu, kas raudāja pie sava drauga kapa, uz Jēzu, kas mazgāja saviem sekotājiem kājas, — un tad tu ieraudzīsi, kurš ir patiesais Dievs.
Jēzus sacītais bija Viņa atbilde Filipam.
Un tā ir Viņa atbilde arī uz tiem dabiskajiem jautājumiem, kas rodas cilvēku prātos šodien. Tikai tad, kad Viņa sekotāji paši turpina darīt to, ko darīja Jēzus, viņiem var ticēt. Tikai tad, kad Jēzus sekotāji sludina to pašu vēsti, ko sludināja Viņš, cilvēki var sākt saprast to pasauli satricinošo patiesību, kuru cilvēcei atklāja Kungs Jēzus Kristus.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru