Starp vēlmi aiziet un aicinājumu palikt

(Filipiešiem 1:18–26) ...Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus. Un es priecāšos vienmēr, jo es zinu, ka caur jūsu lūgšanām un Jēzus Kristus Gara palīdzību tas nesīs man glābšanu. Manas karstākās ilgas un cerības ir – ka nekur es netikšu likts kaunā, bet būšu pilns drosmes, ka, tāpat kā vienmēr, arī tagad – vai caur dzīvību vai caur nāvi – Kristus tiks augsti pagodināts manā miesā, jo dzīvot man nozīmē – Kristus un mirt man ir ieguvums. Palikt dzīvam man nozīmē auglīgu darbu, un es nezinu, ko izvēlēšos. Mani velk uz abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt ar Kristu, jo tas ir daudz labāk, bet jūsu dēļ ir nepieciešams palikt miesā. Ar tādu paļāvību es zinu, ka palikšu un būšu kopā ar jums jūsu izaugsmē un ticības priekā, lai tad, kad ieradīšos pie jums vēlreiz, caur mani jūsu dižošanās Kristū Jēzū būtu pāri plūstoša. 

Viens no lielajiem jautājumiem, ko cilvēki uzdevuši visā cilvēces vēsturē un ko joprojām īpaši bieži adresē reliģiskajiem vadītājiem, ir šāds: kur mēs nonākam, kad nomirstam?
Vēl pavisam nesen lielākā daļa cilvēku tajā pasaules daļā, ko reiz sauca par kristīgajiem Rietumiem, atbildētu: “Debesīs.” Daži gan piebilstu brīdinājumu, ka var būt arī citi galamērķi, no kuriem, ja vien iespējams, vajadzētu izvairīties.
Taču tagad, kristietības ietekmei Rietumu pasaulē mazinoties, cilvēki atkal pievēršas tautas reliģiskajiem priekšstatiem un meklē citus ticējumus. Daži domā, ka mēs visi saplūdīsim vienā lielā apziņas vai, iespējams, bezapziņas jūrā. Citi saka — un šķiet, ka viņi to tiešām domā nopietni —, ka mēs visi kļūsim par zvaigznēm debesīs.

Pāvils negrasās jautājumu par dzīvi pēc nāves padarīt par savas vēstules Filipu draudzei galveno tematu. Tomēr šajā Rakstu vietā un vēl dažos pantos vēlāk viņš pasaka kaut ko tādu, kam vajadzētu atrasties nopietnas kristīgas domāšanas pašā centrā.

Šajā brīdī Pāvils ir spiests domāt par savu nākotni. Vai viņš pārdzīvos pašreizējo ieslodzījumu un tiks atbrīvots, lai atkal varētu apmeklēt Filipu draudzi? Vai arī šīs pasaules varas izlems, ka būtu labāk, ja viņš būtu miris? 
Savādākais ir tas, ka otrajā gadījumā Pāvils patiesībā viņiem piekrīt: mirt viņam tiešām būtu ieguvums.
“Visvairāk es ilgojos,” viņš saka, “atstāt visu šo un aiziet būt kopā ar Ķēniņu.”
Tā nav nāves vēlēšanās tādā nozīmē, kā mēs to saprotam, runājot par cilvēku, kurš zaudējis pašcieņu, iegrimis dziļā depresijā un vēlas pēc iespējas ātrāk aizbēgt no šīs dzīves. Kā rāda visa šī vēstule, Pāvils ir dzīvības un enerģijas pilns. Viņš ir gatavs tūlīt atgriezties darbā, tiklīdz cietuma durvis viņa priekšā atvērsies.

Taču Pāvils ir arī dziļi iemīlējies — Ķēniņā, Mesijā, Jēzū. Vēstulē galatiešiem viņš saka, ka Jēzus “mani ir mīlējis un atdevis pats sevi par mani” (Gal 2:20). Tādēļ, domājot par nāvi, Pāvilam pats svarīgākais ir tas, ka nāve nozīmēs aiziešanu pie šī Jēzus — viņa Kunga, Pavēlnieka un Ķēniņa.

Jaunajā Derībā mēs nekur neatrodam cilvēkus runājam par “došanos uz debesīm pēc nāves”. Vistuvāk tam nonākam brīdī, kad Jēzus nožēlas pilnajam ļaundarim, kurš bija piesists krustā viņam līdzās, saka, ka vēl tajā pašā dienā viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk 23:43).
Tomēr tā laika jūdu domāšanā paradīze parasti netika uzskatīta par galīgo galamērķi. To saprata kā svētlaimīgas atdusas vietu, kur mirušie gaida augšāmcelšanās dienu.
Šķiet, ka arī Pāvila izpratne ir līdzīga. Viņš liek saprast, ka tūlīt pēc nāves kristietis aiziet būt kopā ar Kungu. Iespējams, šis izteiciens — “būt kopā ar Kungu” vai “būt kopā ar Ķēniņu” — ir vislabākais un drošākais kristīgais veids, kā runāt par dzīvi pēc nāves.

Taču Pāvilam, tāpat kā lielākajai daļai jūdu, ar to stāsts nebeidzas. Kā varam lasīt šīs vēstules trešajā nodaļā, augšāmcelšanās vēl ir nākotnē. Mirušie vairs nepaliks bez miesas, bet saņems jaunu miesu dzīvei jaunajā pasaulē, kuru Dievs radīs (Fil 3:11, 21). Par to varēsim runāt vairāk, nonākot pie šiem pantiem.
Protams, Pāvila tiešais nolūks šajā brīdī ir pārliecināt Filipu draudzi, ka neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks ieslodzījumā, tas nenozīmēs, ka viss pēkšņi ir aizgājis briesmīgi nepareizi.

Viņš apzinās, ka pastāv visai reāla iespēja: varas iestādes kādā brīdī var nolemt, ka pienācis laiks viņu sodīt ar nāvi. Romiešu pasaulē cilvēka dzīvība bija lēta, un ar tiem, kurus uzskatīja par nemiera cēlājiem, varēja ļoti viegli izrēķināties.

Pāvils vēlas sagatavot filipiešus tā, lai, pēkšņi saņemot ziņu par viņa nāvi, viņi zinātu divas lietas. Pirmkārt, viņš pats bija nāvei gatavs. Otrkārt, viņš pat priecājās par to, ko nāve viņam nozīmētu: iespēju būt kopā ar Kristu.
Vienlaikus Pāvils dziļi sevī zina, ka viņam vēl ir daudz darāmā. Viņa jau dibinātajām draudzēm vajadzīgs daudz vairāk mācības un vadības — un tādas mācības un vadības, kādu šajā brīdī, šķiet, spēj dot vienīgi viņš. Turklāt vēl ir jāveido jaunas draudzes.
Galu galā, ja Dievs Pāvilu ir aicinājis būt par apustuli pagāniem, tad pagānu pasaulē vēl ir ļoti daudz vietu, kur Jēzus vārds nekad nav dzirdēts.

Tādēļ Pāvils ir diezgan pārliecināts, ka Dievs ļaus viņam tikt atbrīvotam un atsākt ceļojošā apustuļa kalpošanu. Viena no pirmajām vietām, ko viņš pēc atbrīvošanas vēlas apmeklēt, ir pati Filipu pilsēta.
(Iesaku izlasīt arī 2. vēstules korintiešiem 1:8–11. Tur Pāvils apraksta, kas patiesībā notika, pirms viņš tika atbrīvots.)

Šķiet, viss bija nonācis tik tālu, ka Pāvils ne tikai domāja, ka viņu nogalinās. Arī viņa paša garīgais un emocionālais spēks bija tik ļoti izsīcis, ka iespējamais nāves spriedums bija iespiedies dziļi viņa sirdī un prātā.
Tādēļ mums nevajadzētu pieņemt, ka Pāvils vienmēr jutās tā, kā varētu šķist, lasot šo priecīgo un gandrīz bezrūpīgi drosmīgo vēstules fragmentu.
Viņa ticības pārliecība nesvārstījās. Patiesībā tā izgāja cauri šim briesmīgajam pārbaudījumam un kļuva vēl stiprāka. Taču viņa sajūtas nāca un gāja.
Iemācīties nošķirt pārliecību no sajūtām un palikt ticībā un cerībā gan tad, kad mūsu sajūtas tās atbalsta, gan tad, kad tās neatbalsta, — arī tā ir daļa no kristīga brieduma.

Pāvils vēlas, lai filipieši priecājas kopā ar viņu. Taču īpaši viņš vēlas, lai tad, kad viņš atkal ieradīsies pie viņiem — un Pāvils ir pārliecināts, ka tas notiks —, šī tikšanās kļūtu par iespēju viņiem lepoties ar Ķēniņu Jēzu.
Nāve ieslodzījumā Pāvilam būtu pieņemama, jo tā viņu aizvestu pie Kristus. Tomēr viņa atbrīvošana un atgriešanās darbā kļūtu par zīmi draudzēm, kuras par to bija lūgušas: Jēzus patiešām ir Kungs un valda arī pār impēriju lietām.
Tas ir viens no visas vēstules filipiešiem galvenajiem vēstījumiem. Un mums tas sev jāatgādina šodien tikpat ļoti, cik tas bija jāatgādina toreizējai Filipu draudzei.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ļaunumam nepieder pēdējais vārds

(1Moz 50:15–21) Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam. 

Vai atceries Bībeles stāstu par Jāzepu?
Jāzeps bija Jēkaba īpaši mīlētais dēls, un brāļu skaudību vēl pastiprināja viņa sapņi par to, ka reiz viņi Jāzepa priekšā klanīsies. Brāļi viņu pārdeva verdzībā, un viņš nonāca Ēģiptē, kur pēc nepatiesas apsūdzības nokļuva arī cietumā. Tomēr Dievs viņu neatstāja, un galu galā Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes pārvaldnieku, kas sagādāja pārtikas krājumus gaidāmajiem bada gadiem. Kad sākās bads, viņa brāļi ieradās Ēģiptē pēc pārtikas un nonāca atkarībā tieši no tā cilvēka, kuru paši bija pārdevuši. Pēc vairākiem pārbaudījumiem Jāzeps viņiem atklāja, kas viņš ir, un aicināja tēvu ar visu ģimeni pārcelties uz Ēģipti — bet tagad, pēc tēva nāves, brāļus atkal pārņem bailes.

Un vai zini, ka Rainis ir uzrakstījis lugu «Jāzeps un viņa brāļi» (balstoties uz šo Bībeles stāstu)?
Rainis savā stāsta versijā īpaši pievēršas ievainota cilvēka iekšējai cīņai. Viņa Jāzeps ilgojas pēc taisnības, pēc brāļu nožēlas un zaudētās mīlestības, bet vienlaikus viņā ir spēcīga vēlēšanās atriebties. Viņš cīnās ar jautājumu, kā pārvarēt ļaunumu, pašam nekļūstot ļaunam, un ko īsti nozīmē piedot, ja pāridarījums joprojām sāp. Tā ir dziļi personiska un traģiska cīņa par taisnību, mīlestību un cilvēka spēju mainīties.
Taču Bībeles stāstā galvenais akcents ir pavisam cits.

Kad tev nodarīts pāri, tu gribi taisnību. Jāzepa brāļi zina, ka arī viņam būtu pavisam dabiski to gribēt. Turklāt viņam tagad ir vara panākt savu.
Viņu plāns, kā izvairīties no atmaksas, ir gandrīz vai nožēlojami vājš: viņi atsaucas uz mirušā tēva vēlējumu, lai Jāzeps viņiem piedod. Vai tēvs tiešām to sacījis, vai arī brāļi tagad piesauc viņa vārdu, lai pasargātu sevi? Stāsta pierakstītājs mums to nepasaka. Taču Jāzeps pat nesāk viņus iztaujāt par šī vēstījuma ticamību. Viņš raud.

Brāļiem par laimi, viņš uz notikušo raugās pavisam citādi.
Viņš jautā: «Vai tad es esmu Dieva vietā?»
Jāzeps apzinās, ka viņam nav jāstājas Dieva vietā un pašam jāspriež galīgā tiesa pār saviem brāļiem. Viņš uzņemas nest viņu nodarīto ļaunumu.

Ebreju vārdam, kas šeit tulkots kā «piedot», ir arī nozīme «nest» vai «pacelt». Tas pats vārds lietots 1.Mozus grāmatas astoņpadsmitajā nodaļā, kad Ābrahāms aizlūdz par Sodomu un lūdz Dievu šo pilsētu saudzēt. Šī nešanas nozīme palīdz ieraudzīt kaut ko būtisku piedošanā.
Kad mēs kādam piedodam, mēs uzņemamies nest pāridarījuma sekas, kaut gan atbildība par nodarīto patiesībā pieder pāridarītājam. Mēs atsakāmies ļaut nodarītajam izraisīt to, kas šķistu gluži loģiski: prettriecienu, atmaksu, jaunu ļaunumu. Pāridarījums paliek, taču mēs neļaujam tam noteikt mūsu atbildi.

Par to, cik dziļa šajā brīdī ir brāļu nožēla, mēs īsti nezinām. Viņi atzīst savu vainu, taču visvairāk šajā sarunā dzirdamas bailes par pašu nākotni. Kas notiks, ja Jāzeps tagad pret viņiem izturēsies tāpat, kā viņi reiz izturējās pret Jāzepu?
Un, lai arī agrāk Jāzeps varbūt bija mēģinājis saprast viņu nožēlas patiesumu, tagad viņš neieslīgst pārdomās par to, vai nožēla ir obligāts piedošanas priekšnoteikums. Viņš zina, ka viņam jānes brāļu nodarījums, kā viņš tā sekas jau ir nesis lielāko daļu sava mūža. Ja viņa agrākā izturēšanās pret brāļiem vietām vēl var šķist divdomīga, tad šeit vairs nav nekādu šaubu. Viņš tos mierina un apsola rūpēties par viņiem un viņu bērniem.

Bet šajā stāstā ir vēl kas. Brāļi bija iecerējuši Jāzepam nodarīt ļaunu, bet Dieva nodoms bija cits — saglabāt dzīvību.
Vai tas nozīmē, ka Dievs jau iepriekš bija izplānojis brāļu rīcību? Tā šo stāstu mēdz reizēm skaidrot. Tomēr tas būtu savādi — vai tad Dievs nevarētu īstenot savu nodomu tā, lai cilvēkam būtu mazāk jācieš?

Man šķiet, šis stāsts drīzāk rāda, ka Dievs spēj paņemt cilvēku ļauno nodomu un pavērst notikumus tā, ka no tiem rodas kaut kas labs. Brāļu nodoms un Dieva nodoms ir atšķirīgi. Labais iznākums nepadara viņu nodarījumu par labu darbu.

Kad cilvēki stāsta par līdzīgu Dieva darbību savā dzīvē, viņi bieži domā to, ka Dievs no pāridarījuma vai kāda sāpīga notikuma galu galā ir licis izaugt kaut kam labam viņu pašu dzīvē.
Jāzepa doma ir vēl drosmīgāka. Caur ļaunumu, kas bija nodarīts viņam, Dievs darīja labu citiem cilvēkiem. Jāzepa ciešanu stāsts kļuva par daļu no citu cilvēku izglābšanas.

Visspilgtākais piemērs tam ir arī Jēzus stāsts. Jēzum nodarīja ļaunu: Viņu nodeva, netaisni notiesāja un piesita krustā. Taču tieši caur šo notikumu Dievs dāvāja glābšanu citiem — arī mums.

Gan Jāzepa, gan Jēzus stāstā mēs redzam Dieva darbību lielā mērogā, notikumos, kuru nozīme sniedzas tālu pāri viena cilvēka dzīvei. Dievs paņem pat visļaunākos cilvēku darbus un pavērš tos tā, ka tie kalpo dzīvības glābšanai. Tas nenotiek katru reizi. Bet Dievs to spēj.

Tāpēc, kad tu atkal atcerēsies kādu pāridarījumu, pamēģini sev pajautāt: vai es tagad gribu ieņemt Dieva vietu? Pamēģini spert vienu konkrētu soli, kas neļauj ļaunumam turpināties caur tevi — atturies no vārda, ar kuru gribi ievainot, vai izdari labu, ko aizvainojuma dēļ esi liedzis. Un uztici savu ievainoto dzīvi Dievam, kurš Kristū arī tev ir devis piedošanu un spēj caur tevi darīt labu citiem.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Piedošana nenozīmē, ka nekas nav noticis

(Mt 18:15–20) Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” 

Realitātes šovi un TV seriāli ir viena no raksturīgām mūsdienu kultūras zīmēm. Tie sadala mūs divās nometnēs: vieni tos mīl, bet citi nevar ciest. Daudzi bez tiem gandrīz nespēj iztikt. Viņi pazīst seriālu tēlus kā savus piecus pirkstus, lasa par tiem sociālos mēdijos un pat raksta tiem e-pastus (lai gan labi zina, ka tie nav īsti cilvēki)! Bieži ar ģimenes locekļiem un draugiem tiek pārrunāts, ko šiem tēliem vajadzētu vai nevajadzētu darīt turpmāk. Tikpat daudziem šie seriāli šķiet briesmīgi. Viņi saka, ka labāk piecas minūtes skatītos tukšā sienā nekā kādu no tiem.

Man jāatzīstas, ka bieži esmu piederējis pie otrās nometnes. Ceru, ka šī atzīšanās neliks pusei no jums tūlīt pārstāt klausīties/lasīt tālāk. Galu galā šis Bībeles fragments ir par izlīgšanu starp cilvēkiem ar atšķirīgiem viedokļiem!
Taču pēdējā laikā esmu pamanījis kaut ko tajos TV seriālos, kurus man ir gadījies redzēt. Tur bieži ir konflikta ainas: sāpīgas domstarpības starp vecākiem un bērniem, starp pusaudžu vecuma brāļiem un māsām, vai starp pat jebkura vecuma cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem.
Un reizēm daži šie seriāli tiešām rāda labus piemērus, kā skaidri un godīgi risināt konfliktus un domstarpības. Tas ir – reizēm patiešām tiek nonākts līdz lietas būtībai, parādot, kā atklāti nolikt problēmu uz galda, kā izteikt dusmas, apjukumu un sāpes, vienlaikus cenšoties saskatīt un sadzirdēt arī otra cilvēka viedokli.

Patiesībā man šķiet, ka izlīgšana (īsta izlīgšana, nevis steigā aizlāpītas plaisas, kas pie pirmās problēmas atkal atvērsies) TV seriālos notiek biežāk nekā dzīvē. Jā, diemžēl mums visiem jāmācās, kā risināt problēmas un domstarpības. Varbūt tur kāds no šiem TV seriāliem var noderēt – ja cilvēki redz, kā izdomāti tēli mēģina tikt galā ar grūtiem jautājumiem, pastāv iespēja, ka arī viņi paši sāks darīt ko līdzīgu.

Ir svarīgi sākt nopietni izturēties pret izlīgšanu, un šis Mateja evaņģēlija 18. nodaļas fragments atklāj tā pamatprincipus. Ikreiz, kad esmu piedalījies grūtās sarunās kādā ģimenē vai kristīgā kopienā, esmu centies paturēt prātā tieši šo Jēzus teikto. Tas ir ļoti praktisks un vienlaikus bezkompromisa ideālistisks padoms (nebūt ne slikta kombinācija!).

Izlīgšana šodien ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs skaidri redzam, kas notiek tad, ja izlīguma nav: pašnāvnieku sarīkoti sprādzieni, terora kampaņas un okupācijas spēku brutālas represijas. Tas notiek visā pasaulē. Mazākā mērogā mēs redzam izirušas laulības, sagrautas ģimenes, kaimiņu naidu un sašķeltas draudzes.

Daudzi no mums labprātāk izliekas, ka nekādas problēmas nav. Mēs varam atteikties skatīties patiesībai acīs, apslāpēt dusmas vai aizvainojumu, nomaskēt plaisas un turpināt dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, kaut gan iekšēji vārāmies dusmās. Vai arī mēs vienkārši izvairāmies no otra cilvēka vai cilvēku grupas, ignorējam viņus un izliekamies, ka viņi neeksistē.
Reizēm tā var būt vienīgā iespēja, ja tevi aizvaino pilnīgi svešs cilvēks un tev nav iespējas ar viņu izrunāties un notikušo atrisināt. Taču parasti šāda rīcība noved pie postošām sekām.

Daudzi kristieši ir izvēlējušies nesaskaņas vienkārši nomaskēt, uzskatot, ka tieši to nozīmē “piedot”: izlikties, ka viss ir kārtībā un otrs cilvēks patiesībā nav izdarījis neko sliktu. Bet tā tas nevar būt.
Ja kāds — it īpaši cits kristietis! — ir izturējies aizskaroši vai agresīvi, kādu iebiedējis, rīkojies negodīgi vai amorāli, nekas netiek panākts, mēģinot radīt mākslīgu “izlīgumu”, godīgi nestājoties pretī nodarītajam ļaunumam.

Piedošana nenozīmē sacīt: “Tas nemaz nenotika,” vai: “Tam nebija nekādas nozīmes.” Ja nekas nav noticis, tad piedošana nav vajadzīga un ir vienkārši jānoskaidro pārpratums. Piedošana ir vajadzīga tad, kad tas patiešām ir noticis un tam patiešām ir bijusi nozīme. Piedošana ir tad, kad abas puses ar notikušo godīgi sastopas un tomēr nonāk līdz tam, ka atkal viens otru var mīlēt un pieņemt. Tieši tāpēc šeit ieteiktā rīcības secība ir tik svarīga.

Vispirms ej pie šī cilvēka un runā ar viņu divatā. Tam vajadzīga drosme. Vajadzīga arī lūgšana un pazemība. Otrs cilvēks var atbildēt, izvirzot apsūdzību pret tevi, un tajā var būt daļa patiesības, kas tev jāatzīst. Tomēr ne vienmēr abas puses ir vienādi vainīgas.
Ja šī saruna izdodas (un es ne reizi vien esmu pieredzējis tās sagādāto prieku, gan tad, kad mani pamatoti apsūdzēja, gan tad, kad man vajadzēja runāt ar kādu citu par viņa nodarīto), tas ir brīnišķīgi. “Tu esi atguvis savu brāli vai māsu,” saka Jēzus. Izlīgšana bieži rada ciešāku saikni, nekā tā bija pirms konflikta.

Bet, ja tas neizdodas un ja pēc rūpīgām pārdomām un lūgšanas tu joprojām esi pārliecināts, ka ir nodarīts kas nepareizs un tas vēl jāatrisina, ņem līdzi vienu vai divus citus cilvēkus. Kāpēc? Tas palīdz pārbaudīt arī pašam savu spriedumu. Tev jāizvēlas cilvēki, kuri ir gatavi pateikt arī tev nepatīkamu patiesību, ja tas ir nepieciešams.
Bet, ja tev ir taisnība un otrs cilvēks atsakās to atzīt, šie cilvēki būs liecinieki, ka tu notikušo neesi vienkārši izdomājis. (Norāde uz “diviem vai trim” nāk no Vecās Derības likuma par pierādījumiem un lieciniekiem.)

Pēdējais solis ir par notikušo pateikt vietējai kristiešu kopienai. Grieķu vārds, kas nozīmē “sapulce”, vēlāk tika tulkots kā “baznīca” vai “draudze”. Taču Jēzus laikā un vēl kādu laiku pēc tam Viņa sekotāji turpināja pulcēties vietējās sinagogās, un vārdu “sapulce” varēja attiecināt arī uz tām.

Taču pats Jēzus droši vien iztēlojās nelielas savu sekotāju grupas jeb kopienas, kas pulcējas kopā, lūdz Viņa doto īpašo lūgšanu, atgādina cits citam Viņa mācību un cenšas pēc tās dzīvot — īpaši ņemot vērā Viņa uzsvērto piedošanu un parādu atlaišanu. Tās darbotos kā nelielas, vietējas atjaunotās Dieva tautas sapulces. Tieši šai kopienai tad būtu jāpastāsta par konfliktu, kuru nav izdevies atrisināt.

Tagad nāk visgrūtākais. Ja cilvēks joprojām atsakās piekāpties un izlīgt, pret viņu jāizturas kā pret cilvēku, kurš palicis ārpus kopienas. (Ar šo pašu problēmu cīnās arī Pāvils 1. vēstules korintiešiem 5. nodaļā.)
Mums nepatīk, kā tas izklausās. Tomēr jājautā: kādas ir citas iespējas? Ja patiešām ir nodarīts ļaunums, bet cilvēks atsakās tam stāties pretī, kopības un draudzības pārtraukšana kļūst neizbēgama, pat nepieciešama. Izlīgums ir iespējams tikai pēc tam, kad problēma ir godīgi atzīta.

Līdzās šim grūtajam un augstajam aicinājumam nāk pārsteidzoši spēcīgi apsolījumi. Cenšoties kļūt par tādām kopienām, ģimenēm un draudzēm, par kādām runā Jēzus, mēs neesam atstāti vieni. Dievs ir pie mums. Mūsu rīcībai uz zemes ir vēl viena, apslēpta dimensija — debesu realitāte, kas atbilst tam, ko darām šeit.
Tāpēc, kopīgi lūdzot kristīgajā kopienā, varam paļauties, ka Dievs mūs dzirdēs un atbildēs. Jo apsolījumā, kas paliek visas kristiešu kopīgās dzīves centrā, Jēzus saka: “Kur divi vai trīs…” (vai divi simti un trīs simti, ja jau par to runājam, lai gan tieši mazajām grupām šis iedrošinājums bieži vajadzīgs visvairāk) “…ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”

Tas nav tikai apsolījums, ka mēs sajutīsim Jēzus klātbūtni. Tas ir apsolījums — un arī brīdinājums! —, ka Viņš redzēs un zinās katra cilvēka sirds dziļāko patiesību.
Ja mēs to uztveram nopietni, tad cenšanās panākt izlīgšanu joprojām nebūs viegli un maksās dārgi. Taču tad mēs to varam censties darīt ar patiesu cerību, zinot, ka tos, kuri neatlaidīgi turpinās šo Jēzus ieteikto ceļu, jau aiz nākamā pagrieziena var sagaidīt liels prieks.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai es spēju priecāties par otra prieku?

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!

“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī doma caurvij gan Veco, gan Jauno Derību (skat. 3Moz 19:18; Mt 22:39). Mēs parasti dzirdam šajos vārdos aicinājumu mīlēt otru cilvēku. Taču tajos ir vēl kaut kas: kā sevi pašu. Izrādās, mūsu attieksme pret citiem bieži vien ļoti daudz pasaka arī par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.

Filozofs un rakstnieks Ēriks Hofers šo domu reiz izteica visai skarbi: mēs patiešām mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Ja ienīstam sevi, viegli sākam ienīst citus. Ja spējam pieņemt sevi, kļūstam iecietīgāki arī pret citiem. Ja spējam sev piedot, mums kļūst vieglāk piedot citiem.

Tomēr Evaņģēlijs ved vēl soli tālāk. Dieva mīlestība ne tikai palīdz mums pieņemt sevi un tāpēc labāk izturēties pret citiem. Tā pamazām dara mūs brīvus arī no nepieciešamības nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Pāvils raksta: “Priecājieties ar priecīgajiem” (Rom 12:15). Tas šķiet vienkārši, kamēr otra cilvēka prieks neizceļ tieši to, kā pietrūkst man. Kādam izdodas tas, kas neizdevās man. Kāds saņem atzinību, kuru vēlējos es. Kādam ir attiecības, iespējas, veselība vai panākumi, pēc kuriem ilgojos pats. Tad otra prieks pēkšņi var kļūt grūti panesams.
Skaudība ir savāda lieta. Tā neko neatņem otram, bet ļoti daudz atņem mums pašiem. Kamēr skaitām otra svētības, mūsu pašu prieks iztek kā ūdens caur sietu.

Varbūt tāpēc spēja priecāties par otra cilvēka prieku ir viena no skaistākajām iekšējas brīvības pazīmēm. Man vairs nav nepieciešams, lai otram būtu mazāk, lai es pats justos vērtīgāks. Es varu pateikties Dievam par to, ko Viņš devis man, un reizē no sirds priecāties par to, ko Viņš devis otram.
Un varbūt tieši tur sākas tuvākā mīlestība — kad otra cilvēka svētība man vairs nešķiet drauds, bet kļūst arī par iemeslu manam priekam.

Lasīt tālāk

Kad ticības apliecība kļūst par jaunu sākumu

(Mt 16:13-20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. 

Tibetas budisti tic dvēseļu pārceļošanai. Kad kāds nomirst, viņi uzskata, ka šī cilvēka dvēsele pāriet citā ķermenī.
Kad nomirst viņu garīgais līderis (dalailama), sākas bērna meklēšana, kuru varētu atzīt par iepriekšējā dalailamas iemiesojumu. Meklētāji ņem vērā dažādas zīmes un pārbauda, vai bērns pazīst mirušajam dalailamam piederējušus priekšmetus un cilvēkus. Kad bērns ir atzīts, viņu audzina un izglīto, lai viņš uzņemtos nākamā dalailamas pienākumus.

Mūsdienu Rietumu cilvēkam tas var šķist ļoti savādi. Mēs augstu vērtējam katra cilvēka tiesības pašam izvēlēties savu nākotni. Pat monarhi, kuri varu mantojuši, var atteikties no troņa. Taču bērns, kurš atzīts par dalailamas iemiesojumu, pats šo nākotni nav izvēlējies. Līdz ar atzīšanu viņa dzīves ceļš un uzdevums lielā mērā jau ir noteikts.

Bet kā tad tas bija/ir jūdaismā? Daudzi Jēzus laika jūdi ticēja — un arī šodien daudzi joprojām tic —, ka Dievs sūtīs svaidītu ķēniņu. Viņš vadīs kustību, kas atbrīvos Israēlu no apspiestības un beidzot nesīs pasaulei taisnību un mieru.

Neviens nezināja, kad un kur šis svaidītais ķēniņš piedzims, lai gan daudzi ticēja, ka viņš būs īsts ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Dievs bija devis brīnišķīgus apsolījumus par Dāvida dzimtas nākotni. Daži norādīja uz (Mihas grāmatas 5:1–3) pravietojumu, ko Matejs citē sava evaņģēlija otrajā nodaļā, uzskatot, ka gaidāmajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē. Savukārt vārds, ar kuru ebreju un aramiešu valodā apzīmēja “svaidītu ķēniņu”, bija vārds, ko mēs parasti izrunājam kā “Mesija”.

Kāds būs Mesija? Kā cilvēki varēs pazīt, ka viņš ir ieradies? Neviens to skaidri nezināja, taču pastāvēja daudzas teorijas. Daudzi iztēlojās Mesiju kā kareivīgu ķēniņu, kurš sakauj pagānu pulkus un izcīna Israēlam brīvību. Citi viņu redzēja kā cilvēku, kurš attīrīs templi un atjaunos patiesu dievkalpošanu.
Visi, kuri ticēja šāda ķēniņa nākšanai, zināja, ka viņš piepildīs Israēla Rakstus un beidzot īstenos Dieva Valstību — virs zemes tāpat kā debesīs. Taču nevienam nebija īsti skaidrs, kā tas viss izskatīsies dzīvē.

Pirmajā gadsimtā parādījās vairāki Mesijas pretendenti. Viņi nāca un gāja, sapulcinādami sekotājus, kuri drīz vien tika izklīdināti, kad varasvīri sagūstīja viņu vadoni. Viens gan bija skaidrs: tiklīdz kāds kļuva pazīstams kā Mesijas pretendents, viņš piesaistīja varas iestāžu uzmanību un gandrīz noteikti arī naidīgumu. 

Tāpēc, gribēdams uzdot šo jautājumu saviem sekotājiem, Jēzus aizveda viņus tālu prom no vietām, kur viņi parasti darbojās. Filipa Cēzareja atradās Israēla zemes tālajos ziemeļos, ārpus Hēroda Antipas pārvaldītās teritorijas, vismaz divu dienu gājiena attālumā no Galilejas ezera.

Pat pats jautājums — vismaz Mateja evaņģēlijā — ir izteikts netieši: “Ko ļaudis saka — kas ir Cilvēka Dēls?” Citiem vārdiem: “Kas, pēc ļaužu domām, ir šis cilvēks, kurš stāv tepat jūsu priekšā, proti — es pats?” Jēzus noteikti jau zināja, kādu atbildi saņems, taču Viņš gribēja, lai mācekļi to pasaka skaļi.
Un mācekļi atstāsta, ko par Jēzu runā ļaudis, un viņu atbilde mums daudz ko atklāj par to, kā cilvēki Jēzu uztvēra. Nevis maigs, kluss un lēnprātīgs Jēzus. Nevis mīļš un mierinošs mazo bērnu draugs. Drīzāk viņš līdzinājās kādam no neseno vai seno laiku praviešiem, kuri bezbailīgi cēlās un sludināja Dieva vārdu ļauniem un dumpīgiem ķēniņiem.

Jēzus darbojās kā pravietis. Pravietis nav vienkārši cilvēks, kurš “paredz nākotni”. Pravietis ir Dieva balss, kas stājas pret netaisnību un ļaunumu.
Taču šajā pravietiskajā kalpošanā bija apslēpts vēl kas, un Jēzus ticēja, ka Viņa sekotāji šo noslēpumu ir sapratuši. Citādi Viņš diez vai būtu uzdevis šo jautājumu.
Viņš nebija tikai Dieva balss. Viņš bija Dieva Mesija. Viņš ne tikai sludināja Dieva Vārdu pret tā laika ļaunajiem valdniekiem. Viņš bija Dieva ķēniņš, kuram būs jāstājas viņu vietā.

Pie šī secinājuma mācekļi patiešām bija nonākuši, un Pēteris kļuva par viņu runasvīru.
“Tu esi Mesija,” viņš saka, “dzīvā Dieva Dēls.”

Ir svarīgi saprast, ka šajā brīdī ar vārdiem “Dieva Dēls” vēl netika domāta “Trīsvienības otrā persona”. Nevienam vēl nebija ienācis prātā, ka gaidāmais ķēniņš pats būs dievišķs. Tiesa, dažas lietas, ko Jēzus darīja un sacīja, mācekļus droši vien jau bija dziļi samulsinājušas.
Šis apmulsums izzuda tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņi sāka ticēt, ka Jēzus jau visu laiku ir bijis daudz ciešāk saistīts ar Israēla vienīgo Dievu, nekā viņi jebkad bija spējuši iedomāties.

Vārdi “Dieva Dēls” bija Bībeles izteiciens. Tie norādīja, ka ķēniņam ir īpašas attiecības ar Dievu: Dievs viņu bija pieņēmis par savu dēlu un iecēlis par savu īpašo pārstāvi (skat., piemēram, 2. Samuēla 7:14 un Psalmu 2:7).
(Pavisam drīz pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa sekotāji sāka ticēt, ka šiem pašiem vārdiem ir vēl pavisam cits nozīmes slānis, ko līdz tam neviens nebija spējis iedomāties. Taču, lai saprastu šo evaņģēlija vietu, ir svarīgi tajā neielasīt vairāk, nekā tur šajā brīdī ir pateikts.)

Pēteris un pārējie mācekļi sacīja: “Tu esi patiesais ķēniņš. Tu esi tas, kuru Israēls ir gaidījis. Tu esi Dieva pieņemtais Dēls — tas, par kuru runājuši psalmi un pravieši.”
Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Ar šo apliecinājumu viņi ne tikai pievienojās pravietiskai kustībai, kas Dieva vārdā izaicināja pastāvošās varas. Viņi atbalstīja arī atklātu izaicinājumu pastāvošajai ķēniņa varai.
Jēzus ir patiesais ķēniņš! Tas nozīmēja, ka Hērodam — un pat tālajam Romas imperatoram — bija pamats uzmanīties. Un tempļa vadībai…

Bet tad – ja Pēteris ir pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, tad arī Jēzum ir kas sakāms par viņu (cilvēku, kuram vecāki bija devuši vārdu Sīmanis).
Vārds “Pēteris” — jeb viņa dzimtajā aramiešu valodā “Kēfa” — nozīmē “klints” vai “akmens”. Ja Pēteris bija gatavs apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, tad Jēzus bija gatavs pasludināt, ka ar šo uzticības apliecinājumu pats Pēteris kļūs par pamatu Viņa jaunajai celtnei.
Tāpat kā Dievs Ābrāmam deva vārdu Ābrahāms, norādot, ka viņš kļūs par daudzu tautu tēvu (1. Mozus 17:5), tā tagad Jēzus Sīmanim dod jaunu vārdu — Pēteris, Klints.
(Vai nav interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus bija stāstījis līdzību par gudru vīru, kurš uzcēla namu uz klints (Mateja 7:24)? Tagad Jēzus pats paziņo, ka darīs tieši to pašu.)

Gan tur, gan šeit mums fonā jāiztēlojas varenā pilsēta Jeruzāleme, kas uzcelta Ciānas kalna klinšainajās nogāzēs. Dažās jūdu tradīcijās Jeruzālemes templis bija vieta, kur sastapās debesis un zeme. Jēzus pasludina, ka Viņš no jauna veido šo Dieva pasaules centru.

Jēzus negrasās celt īstu pilsētu vai īstu templi. Viņš cels kopienu, ko veidos visi, kuri apliecina uzticību Viņam kā Dieva svaidītajam ķēniņam. Un šī kustība, šī kopiena sākas tieši tur, Filipa Cēzarejā, ar Pētera apliecinājumu.
Pagaidām tam jāpaliek noslēpumam, jo tā atklāšana var maksāt dzīvību. Ja ziņa izplatītos, sekas patiešām varētu būt nāvējošas. 

Taču visiem, kuri kopā ar Pēteri apliecina, ka Jēzus no Nācaretes patiesi ir Dieva Mesija, tiek dots šāds apsolījums: apliecinot Viņam uzticību, viņi kļūs par tautu, ar kuras starpniecību dzīvais Dievs atjaunos pasaulē taisnību un ievedīs debesis un zemi jaunā taisnības un miera stāvoklī.

Pēteris ar savu ticības apliecinājumu kļūs par šīs kopienas sākumpunktu. Viņam vēl daudz jāmācās un būs jāpārvar ne viena vien paša neveiksme.
Taču arī tas pieder pie šī ceļa. Galu galā Jēzus jauno kopienu veidos vienkārši grēcinieki, kuriem ir piedots.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kas mūsos ir līdz pašiem dziļumiem?

(Mt 15:10-20) Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” 

Viens no iemīļotākajiem bērnu stāstu tēliem ir Vinnijs Pūks. Kādā no šī nesamākslotā un mīļā rotaļu lācīša dēkām Pūks (viņu radījis rakstnieks A. A. Milns) mēģina noķert ziloni jeb Milzu Lempi (angļu oriģinālā - Heffalump, bērnišķīgi sagrozīts vārda elephant variants). 
Lai noķertu šo hefalumpu, Pūks izrok bedri un nolemj slazdā par ēsmu ielikt vienu no saviem vismīļākajiem ēdieniem — medu. Taču medus viņam garšo tik ļoti, ka Pūks nespēj atstāt slazdā veselu burku un sāk mazliet ēst arī pats. Viņš attaisnojas ar domu, ka ir svarīgi pārliecināties: vai tas tiešām ir medus visā burkā, līdz pat pašam dibenam? Nevar taču pieļaut, ka pašā apakšā izrādītos kaut kas cits — varbūt siers vai vēl kaut kas. Un, protams, līdz brīdim, kad Pūks ir pilnīgi pārliecinājies, ka burkā līdz pašam dibenam tiešām bija medus, burka ir tukša…

Pūkam ir svarīgi zināt, kas burkā patiesībā atrodas — no augšas līdz pašam dibenam. Ja medus tajā ir tikai augšpusē, bet zem tā slēpjas kaut kas pavisam cits, tas ir jānoskaidro. Un tieši šī doma ir pamatā tam, ko Jēzus tagad saka, turpinot iepriekšējo sarunu ar farizejiem par šķīstības likumiem.

Kāda jēga vispār ievērot visus šķīstības likumus? Lai cilvēks būtu tāds, kādu Dievs viņu jau no paša sākuma bija iecerējis. 
Bet kādu tad Dievs cilvēku bija iecerējis? Tādu, kurš ir šķīsts ne vien ārēji, bet viscaur — līdz pašiem savas būtības dziļumiem. Pašiem šķīstības likumiem nebija ne vainas, lai gan dažām vēlāk ap tiem izveidotajām tradīcijām, iespējams, nebija lielas jēgas. Tomēr apstāties pie ārējo likumu ievērošanas un neņemt vērā aicinājumu būt šķīstam caur un cauri nozīmēja pilnīgi palaist garām pašu būtiskāko.

Jēzus to pateica kā mīklu, kas Viņa klausītājiem droši vien šķita mulsinoša un, kā lasām šajā Rakstu vietā, pat apgrēcinoša: “Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
Ko Viņš ar to varētu būt domājis? Viņš taču nevarētu runāt par siekalām? …vai kad paliek slikti un ir jāvemj?!?

Izrādās Jēzus runā par vārdiem. Viņa doma ir tāda: vārdi atklāj, ar ko cilvēks ir pilns dziļi sevī. Vai nav interesanti, ka ilgi pirms psihologi pamanīja, ka cilvēka sacītais liecina par to, kas patiesībā notiek viņa domās un iztēlē — īpaši brīžos, kad cilvēks vairs rūpīgi nepieskata savus vārdus —, Jēzus jau bija norādījis uz to pašu. Darbi, kas cilvēku sagāna un padara necienīgu Dieva svētajai klātbūtnei, ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana, netiklība un pārējais. Savukārt iekšējie dzinuļi, kas ved uz šādiem darbiem, paši sevi nodod domās un vārdos, kuri uzpeld no cilvēka būtības dziļumiem. Tie parāda, ka, lai cik rūpīgi cilvēks ievērotu ārējos šķīstības priekšrakstus, viņa dziļākajai būtībai ir jātiek pārveidotai, lai viņš varētu kļūt tāds, kādu Dievs viņu bija iecerējis un vēlējies.
Tādēļ šī saruna nav tikai par to, vai Jēzus un Viņa sekotāji ievēro tradīcijas, kuras farizeji paši turēja un centās uztiept arī citiem jūdiem. Šeit ir runa par to, kādus Dievs patiesībā vēlas savus ļaudis un kā šī Dieva griba var īstenoties. Šeit un arī citviet Jēzus pievēršas kādam ļoti dziļam jautājumam — jautājumam, kuru, jāteic, labi apzinājās daudzi viņa laikabiedri: kā cilvēka sirds var kļūt šķīsta?

Tas, kurš šeit nesaskata problēmu — arī tas, kurš iedomājas, ka atbilde varētu būt vienkārši atrodama priekšrakstu sarakstā —, vēl nav ieraudzījis, cik dziļi cilvēka būtībā slēpjas ļaunums. Vairums no mums droši vien neizdarām ikdienā lielāko daļu 19. pantā nosaukto darbu un vai vēl daudz ko citu. Bet ja tas viss mājo mūsu sirdī, tad Dieva acīs esam nešķīsti un mums jātiek šķīstītiem — pilnīgi, līdz pašiem dziļumiem.

Tātad Jēzus sacītā būtība ir šāda: Jēzus darbā Dievs piedāvā dziedināšanu šai dziļajai nešķīstībai. Taču šī dziedināšana krasi atšķiras no tā, ko piedāvāja citi tā laika skolotāji. Viņuprāt, šķīstības likumi bija īstā vieta, kur sākt, un dažiem tie bija ne tikai sākums, bet arī gals. Jēzus redzēja, ka šiem likumiem lielākoties ir maz sakara ar īsto uzdevumu, kuru Viņš bija nācis piepildīt. Kā Viņš sacīja vairākās 13. nodaļas līdzībās, Viņš sēja Dieva valstības sēklas, dēstīja augus, kam bija jāaug un jāuzplaukst. Taču ļaudis, kuri tiecās pēc citiem mērķiem, dēstīja augus, kas tiks izrauti.
Tie, kuri šķīstības likumus pasniedza kā risinājumu Israēla problēmām un centās tos uzspiest arī citiem, pēc Jēzus vārdiem, bija kā aklais, kas mēģina parādīt ceļu otram aklajam. Abi ne vien apmaldīsies, bet itin viegli var arī iekrist bedrē.

Tāpēc šī Rakstu vieta izaicina mūs visus — īpaši tad, ja sevi uzskatām par Jēzus sekotājiem. Mēs varbūt neievērojam senā Israēla šķīstības priekšrakstus. Bet vai mūsu sirds, mūsu domas un nolūki, arī ikdienišķie vārdi, kas mums pasprūk pār lūpām, neliecina, ka paši vēl neesam līdz galam šķīsti? Ja tā ir, ko mēs ar to iesākam?

Šajā Rakstu vietā Jēzus vēl nepiedāvā zāles pret slimību, kuru Viņš ir diagnosticējis. Tās atklāsies evaņģēlija stāsta tālākajā gaitā. Galu galā zāles ir Viņš pats. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, kā arī dāvājot Svēto Garu, Jēzus pārvar ļaunumu un nešķīstību, kas kā slimība ir skārusi visu cilvēci. Taču šīm zālēm ir jāsasniedz pati slimība — arvien dziļāk un dziļāk cilvēka būtībā —, lai tad, kad nostāsimies Dieva priekšā, Viņš mūs ieraudzītu tādus, kādus jau no paša sākuma bija iecerējis: šķīstus caur un cauri, līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad vētra ir stiprāka par tavu ticību

(Mt 14:23-36) Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli. 

Šī aina glezniecībā sastopama pārsteidzoši reti, un plaši pazīstamu darbu par to ir vēl mazāk. Viens no ievērojamākajiem darbiem ir Alessandro Allori 1590. gados tapusī glezna Svētais Pēteris staigā pa ūdeni. Tajā Jēzus sniedz roku grimstošajam Pēterim, bet tālumā vētras mētātajā laivā palikuši pārējie mācekļi. 
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt. 
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē. 

Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara? 

Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā. 

Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā. 

Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām. 

Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī? 

Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk