Cerība, kas pulcina mūs visus

(Rom 15:7-13) Tādēļ pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Un es saku, ka Kristus ir padarīts par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos apsolījumus un lai pagāni pagodinātu Dievu par viņa žēlastību, kā ir rakstīts: 
   tādēļ es apliecināšu tevi starp citām tautām
   un dziedāšu tavam vārdam.
Un vēl ir sacīts:
   tautas, priecājieties kopā ar viņa tautu,
un vēl ir sacīts:
    visas tautas, slavējiet Kungu,
   un visi viņa ļaudis, uzgavilējiet viņam!
Arī Jesaja saka:
   reiz Jišaja sakne dos dzinumu,
   un celsies tas, kas valdīs pār tautām,
   un tautas cerēs uz viņu.
Lai cerības Dievs jūs piepilda ar prieku un mieru ticībā un jūs Svētā Gara spēkā kļūtu pārpilni šajā cerībā. 

Ir cilvēki, kas visu dzīvi glabā kādu mīļu melodiju, kas it kā vienmēr ved viņus atpakaļ mājās – gan sirdī, gan atmiņās. Es lasīju par to, ka somu komponists Žans Sibēliuss savā pēdējā simfonijā (7th Symphony in C major) paveica ko līdzīgu: viņš uzrakstīja vienu vienīgu, savijušos, harmonisku kustību, kurā katra simfonijas daļa (tie, kuri saprot simfoniju komponēšanas pamatlikumus zina, ka jābūt vairākām, parasti četrām daļām) turpinās un attīstās, tomēr vienmēr atgriežas pie pašas sākotnējās tēmas. Starp citu, komponists arī sāk un noslēdz savu simfoniju vienā un tajā pašā tonalitātē – C mažorā –, un viss šis darbs kļūst par vienu lielu ceļojumu, kas beidzas tur, kur tas sākās – bet ar pavisam jaunu izpratni.

Šodien mēs dzirdējām Pāvila vārdus vēstulē romiešiem. Arī viņš, līdzīgi kā Sibēliuss, noslēdz savu garajā vēstulē izklāstīto domu ar atgriešanos pie paša sākuma. Visa viņa vēsts – par ticību, par Dieva žēlastību, par Israēlu un visām tautām – tas viss atkal saplūst vienā lielā, bagātīgā akordā: Jēzus ir Kungs pār visu un visiem. Jēzū viss tiek apvienots, un Viņā atklājas cerība visai pasaulei. 

Apustulis Pāvils savā vēstulē runā par dažādām tēmām: par grēku un taisnību, par likumu un žēlastību, par Israēla tautas vēsturi un visu pasaules tautu glābšanu. Bet caur to visu skan viens pamat-akords, viens nemainīgs pamats – Jēzus Kristus, kurš ir Dāvida pēcnācējs un Dieva Dēls, augšāmcēlies Kungs, valdnieks pār visām tautām.

Šī ir kā C mažora tonalitāte kristīgajā dzīvē – vienalga, kādas pārmaiņas mēs piedzīvojam, mēs vienmēr varam atgriezties pie šī pamata: Dievs ir uzticīgs. Dievs ir piepildījis Savus apsolījumus. Un Viņa apsolījumi nav tikai vienai tautai, vienai grupai, vienam laikam – tie ir visiem.

Apustulis Pāvils citē vairākus fragmentus no Rakstiem – no Psalmiem, no Mozus grāmatām, no pravieša Jesajas –, un visos šajos tekstos skan viens aicinājums: kopā slavēt Dievu. Tauta pēc tautas, valoda pēc valodas – visi aicināti slavēt to pašu Dievu. Un šī vienotā slavēšana nav tikai kāda tāla cerība. Tas ir Dieva plāna piepildījums caur Kristu.

Tas, ko Dievs gribēja sasniegt caur Ābrahāma pēcnācējiem, caur Israēla tautu – tas tagad ir noticis caur Jēzu. Viņš ir tas “no Isaja celma”, kurš ir augšāmcēlies, lai valdītu pār tautām. Un – kā Pāvils uzsver – tautas cerēs uz Viņu. Jēzus valdīšana nenozīmē apspiešanu vai iznīcināšanu – tā nozīmē cerību.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki joprojām tiek dalīti pēc tautības, politikas, vecuma, bagātības, valodas un daudz kā cita. Un tomēr, kristīgā vēsts ir šī: Dieva tauta nav veidota pēc cilvēcīgiem kritērijiem. Tā ir veidota caur ticību, caur cerību, caur Svētā Gara darbu.

Tāpēc Pāvils saka: pieņemiet cits citu, kā Kristus mūs pieņēmis. Tā nav vienkārši pieklājība vai tolerance – tā ir Evaņģēlija būtība. Ja mēs visi esam atpirkti ar vienu un to pašu mīlestību, mēs nevaram cits citu atstumt vai vērtēt pēc pasaules mērauklām.

Šis viss noslēdzas ar brīnišķīgu svētību, lai cerības Dievs mūs piepildītu ar visu prieku un mieru ticībā, lai mēs Svētā Gara spēkā būtu bagāti cerībā. Šie ir vārdi, ko vērts iegaumēt. Vārdi, ko varam izsacīt kā lūgšanu par sevi, par savu draudzi, par savu ģimeni, par šo pasauli.
Kristus valdīšana nes mieru. Kristus klātbūtne dod cerību. Un Svētais Gars – Viņš ir tas, kas to visu iededz mūsu sirdīs.

Adventes laikā mēs ne tikai skatāmies atpakaļ uz Kristus pirmo nākšanu, bet arī gatavojam ceļu Viņa atnākšanai šodien, mūsu dzīvēs. Evaņģēlijs stāsta par Jāni Kristītāju – balsi tuksnesī, kas sauc: “Sagatavojiet ceļu Kungam.” Viņš aicina ļaudis uz grēku nožēlu, uz augļiem, kas atbilst atgriešanās garam, un uz gatavību uzņemt Mesiju.

Šis pats aicinājums skan arī mums. Ja cerība ir atnākusi pasaulē, tad mēs esam tie, kam jāatver sirds. Jānožēlo lepnība; jādalās ar tiem, kam ir mazāk; jāatmet tukša paļaušanās uz tradīcijām vai sabiedrības viedokļiem, un jāļauj Svētajam Garam mūs pārveidot.

Kristus nāk ne tikai kā valdnieks tautām, bet arī kā Glābējs tev. Un Viņa žēlastība vēl joprojām maina sirdis – arī šodien, arī šeit, arī tavējo.
Lai cerības Dievs piepilda arī mūs šodien ar prieku un mieru, lai Viņš mūs atjauno un vieno, un lai mēs – kopā, dažādi un vienoti Kristū – spētu dzīvot šajā Adventes cerībā, kas nekad neviļ.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai esi gatavs, kad zvanīs zvans?

(Mt 24:36-44) Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks. Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt. 

Tā bija jauka sestdienas pēcpusdiena vasaras tveicē. Kā jau tādā dienā pienākas, mēs, visa ģimene, atpūtāmies mājas dārzā. Savukārt viesistabā grāmatas un žurnāli mētājās apkārt, līdzās kafijas krūzēm, bērnu rotaļlietām un cepumu paciņām. Viss izskatījās pēc tās omulīgās nekārtības, ko ģimene ar maziem bērniem spēj radīt aptuveni stundas laikā.

Pēkšņi atskanēja durvju zvans. Ar vieglu interesi par to, kurš varētu būt atbraucis ciemos, devos atvērt durvis (ģērbies pavisam neformāli!). Un tur, ak šausmas!, manā priekšā stāvēja apmēram desmit svinīgi saposušies viesi. Viņi jau daudzas nedēļas iepriekš bija pieteikušies garām braucot apciemot mūs. Un ne es, ne mana sieva neko par to nebijām atcerējušies…

Varat iedomāties nākamās piecas minūtes? Es laipni ierosināju viesiem nedaudz pastaigāties pa dārzu (“lai apskatītu māju no ārpuses”), un tikmēr mobilizēju ģimeni. Dažu minūšu laikā viss tika sakārtots un savākts. Bērni nozuda savā istabā. Viesi varēja ienākt mājā, un vizīte notika, kā paredzēts.

Māju var sakopt dažās minūtēs, ja tiešām saņemas. Bet visu dzīvi – vai veselu kultūru – pārvērst vienā acumirklī nav iespējams. Kad atskan durvju zvans, tad jau ir par vēlu. Tieši par to runā šis Svēto Rakstu fragments.
Tradīcija šo vietu ir attiecinājusi dažādiem notikumiem, neviens no kuriem īsti nav tas, ko Jēzus pats ar to bija domājis.

No vienas puses, daudzi lasītāji šeit redz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem Jēzus otrajai atnākšanai. Šāda interpretācija, protams, balstās Jēzus iepriekš teiktajā, kur “Cilvēka Dēla nākšana” tiek saprasta nevis kā Viņa paaugstināšana debesīs, bet kā Viņa atgriešanās uz zemes. Mums ir apsolīts – Apustuļu darbos, Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem 4. nodaļā un daudzās citās vietās –, ka kādu dienu, kad Dievs atjaunos visu pasauli, Jēzus pats būs visa centrā. Viņš atkal “parādīsies”, kā saka gan Pāvils, gan Jānis (Kol 3:4; 1. Jņ 3:2). Tā kā neviens nezina, kad tas notiks, ir vitāli svarīgi, lai kristieši vienmēr būtu gatavi.

No otras puses, daudzi lasītāji šo vietu attiecina uz brīdinājumu kristiešiem būt gataviem savai pašu nāvei. Lai kādas domas mums būtu par to, kas tieši notiek tūlīt pēc nāves – un par to dievbijīgie kristieši ir daudz diskutējuši –, ir skaidrs, ka tam lielajam solim nezināmajā mums jābūt gataviem vienmēr. Tas ir viens no daudziem iemesliem, kāpēc “gatavoties” – regulārā dievkalpošanā, lūgšanā, Rakstu lasīšanā, sevis pārbaudīšanā un paklausībā Kristum.

Manuprāt šo fragmentu var lasīt gan vienā, gan otrā veidā, vai pat abos reizē. Dieva balss Rakstos nereti atskan veidā, kādu sākotnējie rakstītāji nebija paredzējuši – tomēr vienmēr jāpatur prātā, kāda bija īstā doma, lai neizmantotu Rakstus kā pierādījumu lietām, ko tie nesaka. Tāpēc svarīgi iedomāties, kā šo tekstu dzirdēja evaņģēlista Mateja laikabiedri.

Un tad redzam: runa ir par lielo krīzi, kas vēl bija priekšā Jeruzālemei un tās apkārtnei – nākotne, kas viņiem bija nezināma, bet mums zināma kā 70. gads pēc Kristus, kad Romas un Jūdejas karš sasniedza kulmināciju. Notiks kas tāds, kas sagraus dzīves, ģimenes, veselas kopienas: briesmīgs, biedējošs notikums, kas vienlaikus būs jāuztver kā “Cilvēka Dēla nākšana”, Viņa “parādīšanās”, Viņa “karaliskā atnākšana”. Un visa nodaļa māca, kāds būs šis notikums: pēkšņs un ātrs, beidzoties ar Jeruzālemes un Tempļa iznīcināšanu.

Šeit ir trīs galvenie uzsvari:
Pirmkārt, neviens nezina, kad tas notiks; tikai to, ka tas būs vienas paaudzes laikā (34. pants). 
Otrkārt, dzīve turpināsies kā parasti līdz pēdējam brīdim. Tieši to rāda līdzība ar Noas laiku: kamēr plūdi nepienāca un visu neaizslaucīja, cilvēki turpināja savas ikdienas gaitas. 
Treškārt, tas sašķels ģimenes un darba biedrus. “Viens tiks paņemts, otrs atstāts” – tas nenozīmē, kā daži domā, ka viens tiks brīnumaini “paņemts” pie Dieva, bet otrs atstāts bojāejai. Drīzāk otrādi: kad ienāk iebrucēju karaspēks, daži tiek “paņemti” nāvē, bet citi tiek “atstāti” dzīvi.

Un rezultāts – tas, ko Jēzus visvairāk gribēja ielikt savos mācekļos, kuri jau bija apjukuši – ir šāds: jums jāpaliek nomodā. Kā cilvēkiem, kuri zina, ka viesi ieradīsies negaidīti, bet nezina, kad tieši. Ko tas nozīmē praktiski, Jēzus vēl paskaidros vēlāk.

Brīdinājums vispirms bija dots pirmajam gadsimtam – pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, bet pirms piepildījās Viņa pravietojums par Tempļa sagraušanu.
Un tomēr tas skan cauri gadsimtiem, līdz pat mūsdienām. Arī mēs dzīvojam nemierīgos un bīstamos laikos. Kurš zina, kas notiks nākamnedēļ vai nākamgad?
Jautājums ir katrai draudzei, katram kristietim: vai tu esi gatavs?
Vai tu esi nomodā?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai viss, ko dzirdam, tiešām nāk no Dieva?

(Jer 23:1-6) “Vai! ganiem, kuri izdeldē un pazaudē avis no manām ganībām,” saka Kungs. Tādēļ tā saka Kungs, Israēla Dievs, par ganiem, kas gana manu tautu: “Jūs aiztrencāt un padzināt manas avis, un jūs tās nemeklējāt! Redzi, es piemeklēšu jūs jūsu ļauno darbu dēļ,” saka Kungs. “Es savākšu avis, kas vēl atlikušas, no visām zemēm, kur es tās biju aiztriecis, un atvedīšu tās atpakaļ uz viņu ganībām, un tās augļosies un vairosies. Es došu tām ganus, un tie tās ganīs – tām vairs nebūs nedz jātrūkstas, nedz jābīstas, un nezudīs neviena,” saka Kungs. 
“Redzi, nāk dienas,”
saka Kungs,
“es riesīšu Dāvidam taisnības atvasi,
un kā ķēniņš viņš valdīs ar apdomu
un uz zemes darīs tiesu un taisnību!
Viņa dienās Jūda būs glābta
un Israēls dzīvos drošībā,
tas ir viņa vārds, viņu sauks:
Kungs – mūsu taisnība. 

Jeremijas grāmatas 23. nodaļā mēs dzirdam, cik dziļi Dievs ir sašutis par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija cilvēki, kas uzdevās par praviešiem, bet sludināja to, ko paši vēlējās, nevis to, ko Dievs bija teicis. Šie cilvēki mierināja tautu ar viltus drošību, kad patiesībā vajadzēja aicināt uz atgriešanos. 
Bet neskatoties uz to visu, Dievs caur Jeremiju saka: “Redzi, nāks dienas, kad Es celšu Dāvidam taisnības atvasi; viņš valdīs kā ķēniņš un darīs gudri, tiesās taisnīgi un ievēros tiesu zemē” (Jer 23:5).
Patiesie Dieva pravieši nerunā to, ko cilvēki grib dzirdēt, bet to, kas cilvēkiem jādzirda.

Arī mums šodien jāmācās atšķirt Dieva balsi no cilvēku vārdiem. Kad klausāmies sludināšanu, lasām grāmatas vai garīgus ierakstus internetā, mums jājautā: vai tas, ko dzirdu, atbilst Dieva Vārdam? Bībele māca pārbaudiet visu, un tikai to, kas labs, paturēt (skatīt 1Tes 5:20–21). Tas nenozīmē, ka mums jābūt aizdomīgiem par visu, ko dzirdam, bet gan to, ka jāiepazīst Bībele tik labi, lai spētu atšķirt, kad kāds runā patiesību no Dieva, un kad – tikai savas idejas un domas.

Apustulis Pāvils Kolosiešiem raksta, ka Dieva patiesība un miers ir atrodams Kristū: “...visa pilnība iemājo viņā. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā...” (Kol 1:19–20). Lūk arī galvenais princips – vai tas, ko dzirdam, ved mūs tuvāk Kristum, vai tikai nomierina mūsu sirdsapziņu?
Dieva Vārds mūs ne vien mierina, bet arī izaicina un pārvērš. Tāpēc ļausim, lai tie, kas patiesi sludina Viņa Vārdu, patiesi uzrunā mūs – arī tad, ja tas dažkārt liek pārdomāt... un mainīties.

Lasīt tālāk

Kad debesīs parādās zīmes: gaidīšanas drosme un pacietīga ticība

(Lk 21:5-19) Kad daži runāja par templi, ka tas izrotāts dārgakmeņiem un bagātām dāvanām, viņš sacīja: “Nāks dienas, kad no tā, ko jūs tagad redzat, nepaliks akmens uz akmens, kas netiks nopostīts.”
Un viņam jautāja: “Skolotāj, kad tas būs, un kāda būs zīme, ka tas sāksies?” Bet viņš sacīja: “Pielūkojiet, ka netiekat pievilti; jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami: es tas esmu, – un: laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem! Bet, kad jūs dzirdēsiet par kariem un dumpjiem, nebīstieties! Jo tam tā papriekš jānotiek, bet tas vēl nebūs gals.” Tad viņš tiem sacīja: “Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, būs lielas zemestrīces un vietu vietām bads un mēris, un no debesīm nāks baismīgas un lielas zīmes. Bet pirms visa tā viņi gūstīs jūs un vajās, nodos sinagogās un cietumos, vedīs ķēniņu un valdnieku priekšā mana vārda dēļ. Tas jums ļaus par mani liecināt. Tad nu apņemieties savās sirdīs iepriekš nedomāt par to, kā jūs aizstāvēsieties. Jo es jums došu vārdus un gudrību, kam neviens no jūsu pretiniekiem nespēs pretī stāties vai pretī runāt. Arī vecāki un brāļi, radinieki un draugi jūs nodos, un kādus no jūsu vidus nogalinās. Un visi jūs ienīdīs mana vārda dēļ. Bet ne mats no jūsu galvas nenokritīs. Ar savu izturību jūs iemantosiet dzīvību. 

Pēdējā mēneša laikā debesu vērotāji un ziņu portāli ar sajūsmu un mazliet satraukuma runāja par komētām Lemmon un SWAN, kas oktobrī un novembrī tuvojās Saulei un kļuva redzamas arī ar neapbruņotu aci. Pēc astronomu teiktā, Lemmon (kas ir spožākā no abām) vakaros bija skatāma ziemeļrietumu pusē. 
Tad pagājušajā nedēļā uz Saules notika ļoti spēcīgs sprādziens — uzliesmojums, kas izmeta milzīgu enerģijas un daļiņu mākoni kosmosā. Tas sasniedza Zemi un izraisīja spožu ziemeļblāzmu, kuru varēja redzēt pat vietās, kur parasti tā nekad nav redzama. 
Ja mēs dzīvotu senajos laikos Grieķijā, Romā vai Ēģiptē, nevis mūsdienās ar teleskopiem un gudriem zinātniekiem, kas visu izskaidro, tad šāds debesu brīnums tiktu uzskatīts par zīmi, ka tuvojas kaut kas liels un satricinošs. 
Vai kas dramatisks ir gaidāms? 

Vispār jau “tuvu garām” Zemei lidojoši objekti parasti tiek novēroti vairākas reizes gadsimtā. Protams, ja kāds asteroīds patiešām tagad trāpītu Zemei, notiktu ļoti dramatisks pavērsiens — ne tikai tiktu izveidots milzīgs krāteris, bet arī enerģija, ko trieciens atbrīvotu, būtu pielīdzināma vairākiem atombumbu sprādzieniem. Par nozīmīgumu tad šaubu nebūtu.

Taču Jēzus laikā cilvēki debesu parādības saskatīja kā kaut ko vairāk nekā tikai fizisku katastrofu. Neparastas gaismas debesīs viņiem bieži nozīmēja zīmes — par ķēniņu un impēriju krišanu un celšanos. Tāpēc, kad mācekļi Jēzum jautāja, kā viņi zinās, ka tuvojas tās biedējošās dienas, par kurām Viņš runāja, viņu prātos noteikti bija šādas zīmes. Viņi gaidīja, ka Jēzus viņiem pateiks, kādus signālus skatīties debesīs.

Un Jēzus patiešām viņiem dod zīmes — bet tikai citā nozīmē. Jo vispirms Viņš grib, lai mācekļi saprot vienu: būs gaidīšanas laiks. Būs laiks, kad viss kļūs bīstams un neskaidrs, un vienīgais, kas palīdzēs, būs pacietība.

Bet ko viņiem būs jāgaida? Lūka, vairāk nekā jebkurš cits no evaņģēlistiem, ir mūs tam sagatavojis. Viņa stāstījuma uzmanīgi lasītāji nebūs pārsteigti, ka Jēzus pasludina to, kas notiks. To jau bija iespējams noprast no Viņa sacītā iepriekšējās desmit nodaļās. Arī Jēzus dramatiskais žests templī bija pravietiska zīme — brīdinājums par tuvojošos tiesu.

Templis — visskaistākā celtne, kādu vien varēja iedomāties, gadsimtu rotāta un celta ar mīlestību un prasmi, ebreju tautas ticības un identitātes centrs — tiks nopostīts. Tas bija kļuvis par simbolu visam tam, kas tautas aicinājumā bija izkropļots, un pret ko Jēzus visā savā kalpošanā bija nostājies. Ja Jēzum bija taisnība, tad šim templim nebija jēgas un tas nevarēja palikt neskarts.

Dievbijīgam ebrejam šāda doma bija neiedomājama (tāpat kā amerikānim iedomāties Balto namu un Vašingtona pieminekli drupās; tāpat kā latvietim Brīvības pieminekli sagrautu). Tikai toreiz tas bija vēl daudzkārt nopietnāk, jo templis nozīmēja tūkstoš gadu garas Dieva attiecības ar Izraēlu.

Jēzus brīdinājumi par to, kas mācekļus sagaidīs, liecina, ka Viņš vairs nebūs fiziski ar viņiem, bet viņi tomēr būs atpazīstami kā Viņa sekotāji. Daudzi nāks Viņa vārdā, tēlojot Viņu vai Viņa sūtņus. (Starp citu — pat mūsdienās ir daudzi, kuri nopietni apgalvo, ka ir Jēzus reinkarnācija.) Pasaule tiks karu un sacelšanās dēļ satricināta, un, tā kā toreiz nebija ne radio, ne televīzijas, ne telefonu, ne avīžu, šīs ziņas izplatīsies tikai caur ceļotājiem un baumām. No vienas pierobežas sadursmes cilvēku sarunās un bažās tas izaugs līdz pilnam karam; no imperatora klepus lēkmes cilvēki sāks stāstīt par viņa nāvi kā faktu.

Un tieši šādos laikos Jēzus sekotāji tiks uzskatīti kā “nevēlamie”. Cilvēki atcerēsies Jēzu kā tādu, kas ar bīstamām runām par Dieva valstību, mieru un žēlastību visiem apdraudējis tautas vienotību. Kad laiki kļūs grūti, šie ļaudis – kristieši – kļūs par ērtāko vainīgo. Ģimenes tiks šķeltas, draugi pagriezīs muguru, un pasaule iemācīsies viņus nicināt. Ja jebkad būtu vajadzīga pacietība – tad tieši tādos brīžos.

Tomēr Jēzus dod apsolījumu: “Es jums došu vārdus un gudrību…” Tas, protams, nenozīmē, ka kristiešiem nevajag mācīties vai gatavoties ticības aizstāvēšanai. Tas nozīmē, ka brīžos, kad viņus tiesās viņu ticības dēļ, Jēzus pats tiem dos īstos vārdus.

Un tieši tā notika. Pirmās kristiešu paaudzes dzīves laiks — no Jēzus augšāmcelšanās līdz tempļa izpostīšanai 70.gadā — pierādīja Viņa vārdu patiesumu. Daudzi varēja apliecināt: Jēzus bija ar viņiem. Viņš deva viņiem vārdus, spēku un drosmi.

Bet šis fragments neattiecas tikai uz toreizējiem notikumiem. Tas joprojām runā arī uz mums — visai Kristus draudzei cauri gadsimtiem. Kur vien ticīgie tiek vajāti savas ticības dēļ — un diemžēl arī šodien tas ir biežāk, nekā mēs domājam — viņiem nepieciešamas ne tikai mūsu lūgšanas un atbalsts, bet arī šie paši vārdi, kurus Jēzus toreiz teica: 
…Neļaujiet sevi pievilt.
…Jums būs iespēja stāstīt savu stāstu.
…Es jums došu gudrību.
…Pacietībā jūs izglābsiet savas dvēseles.

Šie apsolījumi joprojām ir spēkā. Tos ir jāiemācās jau tagad — un jāpieķeras tiem tad, kad pienāk pārbaudījumu brīdis.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība

(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? 
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. 

Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.

Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.

Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.

Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.

Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.

Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.

Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.

Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.

Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.

Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad pestīšana ienāk Tavās mājās

(Lk 19:1-10) Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” 

Svētdienas skolas ļoti mīl stāstu par Zacheju. Visiem patīk šo stāstu izspēlēt un dziedāt par to. Maza auguma vīrs, kurš uzrāpjas kokā, lai redzētu Jēzu, ir viena no spilgtākajām īsajām epizodēm visā Bībelē. Bērni viegli ar viņu identificējas – viņi bieži paliek pūļa aizmugurē un nevar redzēt, kas notiek. Bet arī pieaugušie labi saprot Zacheju – viņiem varbūt gribētos pietuvoties Jēzum, bet tas šķiet apkaunojoši un iespējams var prasīt lielus ieguldījumus.

Evaņģēlists Lūka, protams, padara Zacheju par vienu no saviem mazajiem varoņiem. Tikai viņa evaņģēlijā šis stāsts ir atrodams, un šis vecais, rūdītais muitnieks iederas trīs Lūkas iecienītajās tēmās: bagātības problēma un ko ar to iesākt, Jēzus tuvība “grēciniekiem” un ticība, kas atzīst Jēzu par Kungu un tā rezultātā piedzīvo jaunu dzīvi. Šis stāsts ir kā pretmets bēdīgajam bagātā jaunekļa notikumam iepriekšējā nodaļā, un reizē kā pēdējais akords pirms Jēzus tuvojas Jeruzalemei. Lūka vēlas sacīt: lūk, šāda dziedināšana un šāda jauna dzīve ir tas, ko Jēzus ir nācis nest. Ja vien Jeruzālemes ļaudis to saprastu un atsauktos tāpat!

Nevienam Jērikā Zachejs nepatika. Neviens nebūtu spējis iedomāties, ka tieši viņš kļūs par vienu no pazīstamākajiem pilsētas iedzīvotājiem, kuru vārdu pazīs miljoni vēl divtūkstoš gadu vēlāk. Viņš bija tas cilvēks, kuru visi nicināja. Ne tikai muitnieks, bet virsmuitnieks (!). Tas nozīmē – ne tikai viņš pats piepelnījās no savām nodevām, bet vēl vairāk viņš pelnīja no tiem muitniekiem, kas strādāja zem viņa. Kur vien apgrozās nauda, tur rokas viegli kļūst netīras – vai tā notiek darījumos tirgū mazpilsētā, vai biznesa darījumu telpā debesskrāpja 99. stāvā. Un, kad nauda sāk runāt, tās balss skan skaļāk par godīguma, cieņas un cilvēcības balsīm. Iedomāsimies kaimiņu, draugu un pat radu sajūtu, kad Zacheja māja kļuva greznāka, viņa kalpu bars pieauga, apģērbi kļuva smalkāki un mielasti bagātāki. Visi zināja, ka tā ir viņu nauda. Visi zināja, ka neko nevar izdarīt.

Līdz brīdim, kad caur pilsētu izgāja Jēzus. Tas brīdis, kad sastapās abu skatieni, ir kā spilgta operas dueta cienīgs. Ziņkārība bija uzvarējusi bagātajā, bet mazajā cilvēkā, un aiz viņa cietā, viltīgā skata slēpās neizteikts jautājums. Jēzus redzēja cauri visiem korupcijas un alkatības slāņiem, cauri nicinājumam pret līdzcilvēkiem. Viņš jau bija sastapis pietiekami daudz muitnieku, lai zinātu, kāda ir viņu dzīve – un kā tās dziļumā ir slēpta slimība, kurai Viņš var dot dziedināšanu.

Un atkal – Jēzus sēž pie galda ar nepareizo sabiedrību. Un atkal pūlis ārpusē ir neapmierināts. Bet šoreiz nav jāstāsta līdzība. Šoreiz pats muitnieks atklāti, publiski runā ar Jēzu un apliecina savu pārsteidzošo atgriešanos. Un atgriešanās šeit nav tikai iekšēja sajūta vai sirds pārmaiņa. Tā nozīmē atjaunošanu, vēlēšanos izlabot, ko vien var. Zachejs ir gatavs to darīt bagātīgi. Viņš nesola pārdot pilnīgi visu, un arī Jēzus to neprasa. Bet, kad viņš jau ir devis pusi no sava īpašuma nabagiem un četrkārtīgi atlīdzinājis tiem, kam bija parādā, mēs varam iedomāties, ka viņa dzīvesveids krietni mainījās.

Viņš par to vairs nebēdā. Viņš ir atradis kaut ko daudz vērtīgāku. “Šodien man jāpaliek tavā namā” pārtop par “Šodien pestīšana ir nākusi šim namam.” Kur ir Jēzus, tur ir pestīšana – tiem, kas Viņu pieņem par Kungu un pārkārto savu dzīvi. Un atkal – kā reizēm citur Lūkas evaņģēlijā – Jēzus piesaista bijušo atstumto atpakaļ pie patiesās Ābrahāma ģimenes. Zachejs neatstās visu un nesekos Jēzum ceļā uz Jeruzalemi. Viņš paliks tur, kur ir, lai dzīvotu savu jauno dzīvi un kļūtu par daļu no atjaunotās Israēla tautas tieši savā pilsētā.

Un visbeidzot – tur ir evaņģēlista Lūkas piezīme, kas it kā rāda uz priekšu – uz stāvo, putekļaino ceļu uz Jeruzalemi. Mēs jau gandrīz esam klāt. Pravieši ir runājuši par to, kas sagaida Cilvēka Dēlu. Bet Viņa misija nav tikai ciest un mirt. Viņa misija ir – caur šo ceļu – meklēt un glābt pazudušos. “Viņš ir iegājis pie grēcinieka” drīz kļūs par “Viņš ir gājis, lai mirtu kopā ar noziedzniekiem.”
Un vienmēr iemesls būs viens un tas pats. Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un izglābtu pazudušo. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dieva "savādā" attieksme

(Sir 35:11-18) Nemēģini piekukuļot – viņš nepieņems, 
netaisnu upuri nepiedāvā,
jo Kungs ir tiesnesis:
viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, –
uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.
Vai tad nerit asaras pār vaigiem atraitnei?
Vai viņa nevaimanā par to, kurš tās izraisījis?
Kungs labvēlīgi pieņems to, kurš viņam kalpo,
tā lūgšanas sniegsies līdz mākoņiem;
bet pazemīgā lūgšana ies mākoņiem cauri,
tā nerimsies, līdz nebūs nonākusi galā,
tā neatlaidīsies, līdz Visuaugstākais nebūs apraudzījis
un īstenojis taisnīgajam lemto taisnību. 

Viena no šodienas lasījuma mācībām ir tā, ka Dievs īpaši uzklausa grēcinieku un trūcīgo. Dieva attieksme ir ļoti skaidri pausta šajā lasījuma fragmentā: 
“[Dievs] uz nabagā rēķina neiztaps,
bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā.
Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies
un atraitni izplūstam žēlabās.”

Varbūt tas mums šķiet mazliet dīvaini. Vai tad Viņam nevajadzētu vairāk klausīties tos “labos” cilvēkus, kas cenšas ievērot Viņa baušļus?
Bet mirkli padomāsim. Kad kāds mums nodara pāri, kā jūtamies? Nereti mūs pārņem dusmas un sāpes. Vai mums nerodas vēlēšanās atriebties, kādā veidā sodīt to cilvēku? Vismaz mēs gribam panākt, lai viņš vai viņa turpmāk tā vairs neizturas.

Nav brīnums, ka daudzi cilvēki domā – pēc pārkāpuma Dievam vajadzētu būtu “apvainotam”. Loģiski taču, ka Viņa reakcijai vajadzētu būt līdzīgai mūsējai, tikai ar vēl lielāku noteiktību—jo Viņš taču ir Kungs. Kad esam izdarījuši kaut ko patiešām sliktu, mums var šķist nesaprotami, kā gan Dievs varētu turpināt mūs mīlēt. Un tomēr—ja tā domājam, mēs maldāmies.

Kā tad var teikt, ka Dievs mīl grēcinieku? Tieši kā grēciniekam cilvēkam visvairāk vajadzīga Dieva mīlestība, visvairāk vajadzīga Viņa palīdzība. Dievs, atšķirībā no mums, grēku neredz kā “apvainojumu” sev pašam. Viņš redz grēcinieku kā cilvēku, kurš pieļāvis smagu kļūdu un kam nepieciešama dziedināšana un atjaunošana. Galu galā tas ir pats cilvēks, kas cieš no grēka, nevis Dievs.  

Lasīt tālāk