Vai ticība ir eksāmens?

(Mt 25:14-30) Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Vienam viņš iedeva piecus talantus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talantus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talantus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Un arī tas, kam bija divi talanti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talantus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! Atnāca arī tas, kam bija viens talants, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. Atņemiet viņam talantu un dodiet tam, kam ir desmit, jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. 

Gatavojot šo sprediķi, man prātā ienāca laiks, kad pašam bija jākārto eksāmeni. Ja pieskaitu arī savas nepabeigtās doktorantūras studijas, tad eksāmenu manā dzīvē patiešām ir bijis daudz. Daži no tiem nav bijuši pārāk nopietni. Tie drīzāk palīdzēja saprast, cik daudz darba paveikts, kas apgūts, kas aizmirsies un ar ko būtu jāsāk nākamais mācību posms. Taču citi kļuva par dzīves pagrieziena punktiem. Tādos eksāmenos izvērtēts tiek viss, kas darīts pēdējā laikā, un rezultāti nosaka turpmāko dzīves ceļu: kādu darbu cilvēks varēs iegūt, kur viņš dzīvos un vēl tūkstošiem citu lielu un mazu lietu.

Vienmēr pastāv risks, ka cilvēki kristietību uztvers kā sava veida debesu eksāmenu sistēmu. Dievs, viņuprāt, mums ir iedevis mācību programmu: lietas, kas jāiemācās un jādara, noteikumus, kas jāievēro. Kādu dienu Viņš ieradīsies, sarīkos gala eksāmenu un pārbaudīs, kurš to nokārtojis un kurš izkritis. Varbūt tiem, kuri saņēmuši īpaši labas atzīmes, būs sagatavots kaut kas īpaši labs, bet tiem, kuru atzīmes ir sliktas, — kaut kas īpaši slikts. Un pirmajā brīdī šķiet, ka līdzība par uzticētajiem talentiem šādu priekšstatu tikai apstiprina.

Tomēr visam Jēzus kalpošanas darbam vajadzētu likt mums iebilst pret šādu skatījumu uz kristietību, evaņģēliju un pašu Dievu. Jēzus pasludināja, ka ir nācis aicināt grēciniekus, nevis taisnos. Viņš sacīja, ka ir nācis meklēt un glābt pazudušo. Viņš brīdināja rakstu mācītājus un farizejus, ka muitnieki un netikles — cilvēki, kuri būtu izkrituši jebkurā eksāmenā pēc tālaika jūdaisma mērauklas, — ieies debesu valstībā pirms viņiem. Un veselu Mateja evaņģēlija nodaļu, divdesmit trešo, Jēzus veltī tam, lai šiem pašieceltajiem jūdu tautas vadītājiem atklātu, cik bīstami ir visu ticības dzīvi uztvert tikai kā noteikumu ievērošanu.

Par ko tad ir šī līdzība?
Parasti to skaidro šādi: Jēzus gatavo mācekļus diezgan ilgam laikam, kurā Viņš pats nebūs klāt, bet būs atstājis viņiem veicamus uzdevumus. Kad Viņš atgriezīsies, mācekļi tiks tiesāti pēc tā, kā viņiem būs veicies. Protams, šāds skaidrojums var viegli atkal pārvērsties priekšstatā par kristietību kā eksāmenu sistēmu. Tam nav obligāti tā jānotiek, tomēr šāds risks pastāv.

Taču šim skaidrojumam ir kāda būtiska problēma. Jēzus laika jūdaismā stāstu par kungu un kalpiem, kurā kungs aizceļo, atstāj kalpiem veicamus uzdevumus un beidzot atgriežas, būtu sapratuši kā stāstu par Dievu un Israēlu. Tieši tā ļoti līdzīgo stāstu savā evaņģēlijā aicina saprast Lūka (Lk 19:11–27). Un, ja gan Kalna sprediķi, gan šo pēdējo lielo Jēzus runu Mateja evaņģēlijā vispirms uztveram kā aicinājumu un brīdinājumu Viņa laikabiedriem, kas attiecas uz tuvākās nākotnes notikumiem, tad varbūt arī šī līdzība jālasa tādā pašā gaismā.

Tādā gadījumā tā ir cieši saistīta ar Mateja evaņģēlija 23. nodaļu, kurā Jēzus vēršas pret rakstu mācītājiem un farizejiem. Varam pieņemt, ka viņus līdzībā attēlo ļaunais kalps, kurš paslēpa sava kunga naudu. Starp citu, talents bija naudas vienība — aptuveni tik liela summa, cik strādnieks varēja nopelnīt piecpadsmit gados. Mūsdienu vārds “talants”, ar kuru apzīmējam cilvēka apdāvinātību vai spējas, ir radies tieši šīs līdzības ietekmē. Bet kas rakstu mācītājiem un farizejiem bija uzticēts tāds, ko varētu salīdzināt ar kalpam doto talentu?

Viņiem bija dota Mozus bauslība. Viņiem bija dots templis — Dieva klātbūtnes zīme tautas vidū. Viņiem bija doti brīnišķīgi apsolījumi par to, kā Dievs svētīs Israēlu un caur Israēlu arī visu pasauli. Taču viņi to visu bija aprakuši zemē. Aicinājumu būt par pasaules gaismu viņi bija pārvērtuši mudinājumā paturēt gaismu tikai sev (Mt 5:14–16). Viņi bija izrādījušies nederīgi kalpi. Un tagad, kad viņu Kungs beidzot atgriezās, Viņš prasīs no viņiem atbildību. Šādā līdzības izpratnē draudošā Jeruzalemes un tempļa izpostīšana ir kunga sods kalpam, kurš nav pildījis viņa gribu.

Līdzības uzmanības centrā atkal un atkal nonāk tieši šis trešais kalps, kurš savā muļķībā nespēj atsaukties kunga dāsnumam. Bet kas tad ir pārējie divi — tie, kuri uz kunga uzticēšanos atbild tā, kā pienākas?

Šķiet, tie ir cilvēki, kuri sadzird Jēzus aicinājumu un, tam sekodami, ļauj tam, kas Israēlam jau ir dots, attīstīties un nest jaunus augļus. Viņi līdzinās sinepju graudiņam Mateja evaņģēlija 13. nodaļā: sākumā tas ir mazs, bet vēlāk izaug liels (Mt 13:31–32). Viņi ir zīme, ka Dieva valstība sāk plaukt un ziedēt. Un tagad, kad Jēzus ir ieradies Jeruzalemē, lai izraisītu izšķirošo sadursmi starp Dieva valstību un sistēmu, kura tai ir pretojusies un stājusies ceļā, Viņam uzticīgie līdzinās kalpiem, kuri gudri rīkojušies ar viņiem uzticēto naudu.

Šāds konteksts jebkuru domu par “gala eksāmenu” iekļauj daudz plašākā ainā, kurā Dieva žēlastība un mīlestība plūst pāri malām. Jā, Dievs patiešām vēlas, lai cilvēki gudri izmantotu viņiem dotās dāvanas. Jā, Dievs patiešām nāca pie savas izredzētās tautas Imanuēla, Jēzus Mesijas, personā, lai redzētu, kuri no tās ļaudīm ir likuši nest augļus svētībām, ar kurām Viņš tos tik bagātīgi apveltījis. Un, jā, kad tas pateikts, mēs pavisam pamatoti varam sacīt arī to, ko māca visa Jaunā Derība: Dievs caur Jēzu pārbaudīs un izvērtēs visu, ko kristieši dara šajā dzīvē. (Par to īpaši runāts Pirmajā vēstulē korintiešiem 3:10–15 un Otrajā vēstulē korintiešiem 5:10. Tas viss ir svarīgi, un to nedrīkst atstāt bez ievērības.)

Tomēr mums vienmēr jāuzsver arī tas, ka šī līdzība un citas tai līdzīgas neatklāj visu ainu par Dievu — pasaules Radītāju, kurš savu pasauli mīl un kurš sūtīja Jēzu, lai Viņā personiski atklātu savu mīlestību. Atcerēsimies, kur šī līdzība atrodas. Tā izskan tuvu noslēgumam stāstā, kas tūlīt sasniegs savu lielo kulmināciju. Un šī kulminācija pienāk tad, kad Cilvēka Dēls “atdod savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt 20:28). Kad Jēzus runā par cilvēku, kurš tiek izmests ārā tumsībā, kur ir raudāšana un zobu griešana, mēs nekad nedrīkstam aizmirst: Viņš pats bija ceļā uz tumsu, kurā pat Viņš piedzīvos, ko nozīmē justies Dieva atstātam (Mt 27:45–46).  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Attiecības, kas skar visu dzīvi

(Am 5:18-24) Vai! tiem, kas kāro pēc Kunga dienas!
Kādēļ jums Kunga diena – tā ir tumsa, ne gaisma!
Kā tam, kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska!
Vai ne tumsa ir Kunga diena, ne gaisma! – tur krēsla, ne gaismas stara!
“Es nīstu un nicinu jūsu svētkus, man jūsu sapulču smarža riebj!
Kaut jūs man dedzināmos upurus pienesat, jūsu labības dāvanas es negribu, uz jūsu treknajiem miera upuriem es nelūkošos!
Prom no manis jūsu dziesmu troksni, un jūsu stīgu skaņās es neklausīšos!
Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!

Vecajā Derībā vārdam, kuru latviski bieži tulko kā “atzīt”, ir interesanta nozīme. Kad vīrs atzīst savu sievu, viņiem piedzimst bērns. Te atzīšana/pazīšana ir kaut kas dziļi personisks — tuvība, kurā divu cilvēku dzīves savienojas un rodas jauna dzīvība. Arī pravieša Amosa grāmatā pazīšanai ir īpašs dziļums. Dievs saka, ka no visām zemes tautām Viņš ir pazinis vienīgi Israēlu. Dievs taču zina visas tautas un katru cilvēku! Tomēr šeit Viņš runā par īpašām attiecībām: šo tautu Viņš ir izraudzījies par savējo. Šāda pazīšana nozīmē tuvību, piederību un arī atbildību. Būt Dieva atzītam/pazītam nozīmē dzīvot attiecībās, kas skar visu mūsu dzīvi.

Taču kas notiek, ja tauta turpina svinēt savu piederību Dievam, bet tās ikdienas attiecībās valda netaisnība?
Lai rosinātu cilvēkus nopietni pārdomāt, šis nodaļas sākumā pravietis Amoss uzrunā klausītājus negaidītā veidā: viņš sāk ar sēru dziesmu par kādu, kurš ir miris. Klausītājiem rodas jautājums: kurš tad ir miris? Un pamazām viņi apjauš atbildi: “Jūs paši.” Amoss apraud visas kopienas nāvi. Viņš grib, lai cilvēki saprastu, ka bojāeja ir tuvu un kļūs neizbēgama, ja viņi nemainīs savu dzīvi.

Tad viņš atkal runā gluži kā priesteris, aicinādams cilvēkus nākt pie Kunga un meklēt pie Viņa to, kas tiem vajadzīgs. Taču viņiem patiesi jāatgriežas pie Dieva. Ar svētnīcas apmeklējumu vien nepietiek — arī pati svētnīca ir starp tām vietām, kuru gaida bojāeja. Dieva meklēšanai jāizpaužas ļoti konkrēti.

Vārdiem “labs” un “ļauns” šeit ir zīmīga divējāda nozīme. Ja kopiena tiecas pēc tā, kas ir morāli labs, tā arī piedzīvos labo — Dieva svētību. Ja tā tiecas pēc tā, kas ir morāli ļauns, tā piedzīvos ļaunumu arī kā nelaimi un postu. Tomēr, spriežot pēc tā, ko Dievs saka citviet, svētības mērogs ir nesalīdzināmi lielāks par soda mērogu: Viņš runā par žēlastību tūkstoš paaudzēm, bet par sodu trešajā un ceturtajā paaudzē. (2Moz 20:5–6.)

Interesanti, ka Amoss ir pirmais Bībeles pravietis, kura vēstī sastopam norādi uz Kunga dienu. Taču viņa klausītājiem šī doma acīmredzot jau ir pazīstama. Viņu izpratnē tā ir diena, kad piepildīsies Dieva nodoms un Viņa tauta piedzīvos svētības pilnību. Protams, pie šīs svētības piederētu arī uzvara pār tiem, kuri tautai uzbrūk. Efraimu — Israēla ziemeļu valsti — apdraud varenā Asīrija ziemeļaustrumos. Cilvēki cer, ka Kunga dienā šī lielvara tiks satriekta un tās radītie draudi beigsies. Atkārtotā svētku pieminēšana liek domāt, ka tie ir brīži, kad tauta īpaši gaida šo cerību piepildīšanos un lūdz Dievu pasteidzināt gaidīto dienu.

Taču pravietis Amoss šo priekšstatu apgriež otrādi. Efraima ļaužu dzīve ir tāda, ka diena, kurā piepildīsies Dieva nodoms un tiks satriekts ļaunums, vērsīsies pret viņiem pašiem. Viņi gaida svētību, bet viņu pašu sabiedrībā valdošā netaisnība nostāda viņus Dieva tiesas priekšā. Viņi netiks izglābti no lielvaras. Tā aizvedīs viņus un viņu dievekļu tēlus tālu prom trimdā.

Viņi uzskata dievkalpošanu par ārkārtīgi svarīgu. Taču Amoss atgādina viņu kopīgā ceļa ar Dievu sākumu: kad viņi vēl tikai devās uz dzīvi savā zemē, viņiem nebija pastāvīgas svētnīcas, kur priesteri rītos un vakaros varētu pienest upurus un dziedāt Dievam slavu. Attiecības starp Dievu un Viņa tautu var pastāvēt arī tad, ja nav dziesmu un upuru. Taču tās nevar palikt dzīvas, ja cilvēku savstarpējās attiecībās nav uzticības un taisnīguma. Piederībai Dievam jāizpaužas tajā, kā mēs izturamies cits pret citu. Taisnībai jāplūst cauri mūsu kopīgajai dzīvei: “Lai rit kā ūdeņi tiesa un taisnība kā mūžīgs strauts!” (Am 5:24.)   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Kad ticība kļūst par izrādi

(Mt 23:1–12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts. 

Grieķu vārds 'hypokrites', no kura cēlies arī vārds angļu valodā ‘hypocrite’ (latviski – liekulis), sākotnēji apzīmēja arī teātra aktieri. Cilvēku, kurš uz skatuves spēlē kādu lomu, izliekoties par to, kas patiesībā nav. Teātrī tas ir pašsaprotami. Taču kas notiek, kad mēs sākam spēlēt lomas savā ikdienas dzīvē? 

Mums droši vien nepatīk domāt par sevi kā par liekuļiem. Tomēr, ja esam godīgi, jāatzīst, ka reizēm mūsu publiskā un privātā dzīve nav gluži vienāda. Mēs spējam būt laipni un pacietīgi pret svešiniekiem, bet mājās viegli zaudējam savaldību. Mēs labprāt runājam par piedošanu, bet paši turpinām sevī glabāt aizvainojumu. Mēs zinām, kā vajadzētu dzīvot, taču ne vienmēr tā dzīvojam.

Arī baznīcā ir iespējams uzvilkt šādu neredzamu masku. Mēs dziedam, lūdzam un sakām pareizos vārdus, kaut gan mūsu attiecībās ar Dievu varbūt jau ilgāku laiku kaut kas nav kārtībā. Iespējams, mūs nomāc šaubas, neatrisināti konflikti vai kāds ieradums, no kura nespējam atbrīvoties. Tomēr ārēji cenšamies radīt iespaidu, ka viss ir labi.

Jēzus pārmetums farizejiem nebija par to, ka viņi nebūtu perfekti vai pilnīgi. Viņš pārmeta, ka viņu ārējā dievbijība neatbilda tam, kas notika viņu sirdīs. Viņi mācīja citiem, kā dzīvot, bet paši pēc šīs mācības nedzīvoja (skat. Mt 23:3).

Protams, tas nenozīmē, ka mums vienmēr un visiem jāatklāj savas grūtības un vājības. Taču ir liela atšķirība starp cilvēku, kurš apzinās savas nepilnības un cenšas mainīties, un cilvēku, kuram svarīgāk par visu ir saglabāt nevainojamu tēlu citu acīs.

Kristīgā ticība nav izrāde, kurā mums jāpārliecina skatītāji par savu svētumu. Tā ir dzīve Dieva priekšā, kuram nav jāstāsta, kādi mēs esam, jo Viņš to jau zina.

Varbūt viens no svarīgākajiem soļiem ticības dzīvē ir drosme noņemt masku. Nevis tāpēc, lai visi ieraudzītu mūsu nepilnības, bet tāpēc, ka tikai tad, kad pārstājam izlikties, mēs ļaujam Dievam mūs patiesi pārveidot.

Lasīt tālāk

Divi baušļi un mīlestība, kas aizved līdz krustam

(Mt 22:34-46) Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” 
Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.

Vēl pavisam nesen nebiju liels amerikāņu futbola sekotājs un arī no pašas spēles daudz nesapratu. Bet kad Indianas Universitātes amerikāņu futbola komanda (Indiana Hoosiers) 2026. gada 19. janvārī finālā uzvarēja ar 27:21 un pirmoreiz komandas vēsturē kļuva par ASV universitāšu amerikāņu futbola čempioniem (sezonu viņi noslēdza ar 16 uzvarām un nevienu zaudējumu), draugu prieks par mūsu komandas uzvaru aizrāva arī mani.

Pirms pāris nedēļām, ieradies Garezerā, atkal pievienojos draugiem, kuri skatījās Indianas “Hoosiers” spēli pret Nebrasku. Mūsu komanda tobrīd zaudēja, un draugi jokoja: nu, kad ieradies mācītājs, esot cerība! Un tiešām — jau pēc dažām minūtēm spēles gaita mainījās. “Hoosiers” atbildēja ar diviem piezemējumiem un pārņēma vadību. Tad atlika uzvaru nosargāt, un viņi to izdarīja, vairs neļaujot pretiniekiem gūt punktus. Pat ar manām pieticīgajām zināšanām bija skaidrs: izšķirošajā brīdī komanda bija pratusi gan atbildēt uz pretinieku uzbrukumu, gan pati pārņemt iniciatīvu.

Tieši tādu iespaidu uz mums vajadzētu atstāt Mateja evaņģēlija 22. nodaļas noslēgumam. Atbildei, kuru pretinieki nevarēja apstrīdēt, sekoja jautājums, uz kuru viņi nespēja atbildēt. Kurš ir lielākais bauslis? Tā viņi bija jautājuši. Jēzus atbilde tik cieši balstījās tradīcijā, ka neviens nevarēja pret to iebilst, un vienlaikus tā skāra tik dziļi, ka lika ikvienam klātesošajam pārbaudīt pašam sevi. Tad pienāca Jēzus kārta jautāt: vai Mesija ir Dāvida dēls vai Dāvida Kungs — vai varbūt abi reizē? Šādu jautājumu viņi vēl nekad nebija uzdevuši, un atbildi viņi pavisam noteikti nezināja, lai gan tā stāvēja viņu priekšā kā dzīvs cilvēks, ar miesu un asinīm.

Nākamās reizes, kad Jēzus sastaps savus oponentus, būs dārzā, kur Viņu apcietinās, Augstās tiesas priekšā, kur viņu apsūdzēs, un pie krusta, kur Viņu izsmies. Taču katrā no šīm reizēm viņi zinās, Jēzus zinās un arī mēs (Mateja evaņģēlija lasītāji) zināsim: Viņš zina atbildes uz šiem jautājumiem, bet viņi tās nezina. Jēzus zina arī vēl ko, un Matejs vēlas, lai to zinātu arī mēs: tieši šādi — tiekot apcietināts, tiesāts un krustā sists — Jēzus piepilda abus lielos baušļus un tiek celts tronī gan kā Dāvida dēls, patiesais Israēla ķēniņš, gan kā Dāvida valdnieks un Kungs. Tieši tā Viņš, būdams Dieva Dēls vēl pilnīgākā šā vārda nozīmē, ir nācis glābt savu tautu. Ja neesam gatavi uz šiem jautājumiem paraudzīties šādā gaismā, mūsu izpratne par tiem paliks virspusēja.

Tomēr sāksim ar šo jautājumu pirmo, uzreiz uztveramo nozīmi, jo arī tā ir ļoti svarīga. Daudzi jūdu skolotāji jautāja, kurš no visiem 613 Mozus bauslības baušļiem ir pats lielākais. Daudzi būtībā būtu piekrituši Jēzus sniegtajai atbildei. Taču tikpat svarīgi ir tas, ka šie baušļi nebija tikai daži no daudzajiem norādījumiem, kas jūdiem bija jāievēro. Tie bija daļa no lūgšanas, kuru ikviens dievbijīgs jūds lūdza katru dienu. Šī tradīcija ir nepārtraukti saglabājusies līdz pat mūsu dienām.

Bet vai cilvēki šos baušļus patiešām ievēroja? Jēzus jau iepriekš (15. nodaļā) ir runājis par nepieciešamību atjaunot sirdi, lai cilvēku vārdi un darbi būtu tādi, kādiem tiem jābūt. Arī Kalna sprediķī Viņš aicināja uz sirds atjaunošanos. Nepietika tikai ar to, ka ārējā rīcība atbilda pareizajiem standartiem.

Bet kā to panākt? Pat mēs, kas visu mūžu esam centušies sekot Jēzum un dzīvot Viņa žēlastībā un mīlestībā, zinām, ka sirds atjaunošanās nenotiek uzreiz un pilnībā. Tās dziļumos joprojām slēpjas daudz, ļoti daudz tumsas un nešķīstības. Reizēm vajag daudz pūļu, lūgšanu un padoma, lai to visu izceltu gaismā un izravētu, dodot vietu mīlestībai, kurai, kā mēs visi piekrītam, tur patiesībā būtu jābūt.

Arī šoreiz Jēzus sacītais par Dieva un līdzcilvēku mīlestību kļūst saprotams tikai tad, ja to ieraugām Mateja evaņģēlija plašākajā vēstījumā: Jēzus mirst par pasaules grēkiem un augšāmceļas, nesdams vēsti par jaunu dzīvi. Tieši tad atklājas šo baušļu patiesais spēks — kad tos uztveram kā aicinājumus un apsolījumus jaunam dzīves veidam, nevis pavēles, kuras jāizpilda pašu spēkiem. Šajā jaunajā dzīvē pamazām varam atstāt aiz muguras naidu un lepnību, un mīlestība var kļūt par īstenību.

Kaut kas līdzīgs notiek arī Jēzus pārsteidzošajā skaidrojumā par to, kas patiesībā ir Mesija. Evaņģēlists Matejs, protams, nepārprotami apliecina, ka Jēzus ir Dāvida dēls (Mt 1:1; 20:30 un citviet). Taču ar šo apzīmējumu vien viss vēl nav pateikts. Pats par sevi nosaukums “Dāvida dēls” varēja nozīmēt — un daudziem tā laika jūdiem arī nozīmēja — gaidāmo ķēniņu, kurš gūs militāras uzvaras pār Israēla ienaidniekiem. Šāds valdnieks diez vai mudinātu cilvēkus mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas kļūst īpaši skaidrs, ja ņemam vērā Kalna sprediķī uzsvērto: sakot “Dievs”, mēs runājam par visas pasaules Radītāju, kurš mīl visu pasauli, nevis tikai kādu tās daļu.

Taču, ja šis Dievs pats kļūtu par cilvēku — un Matejs ir uzsvēris, ka tieši tā ir noticis (Mt 1:23) —, mēs sastaptos ar pavisam citu situāciju. Ja Dāvida dēls ir arī Dāvida Kungs, tad Dāvida dzimtas Mesija, kuru daudzi jūdi iztēlojās kā karotāju, galu galā izrādīsies tas, kurš visai pasaulei nes šā Dieva Radītāja glābjošo un dziedinošo valdīšanu. Un “ienaidnieki”, kurus viņš, kā teikts 110. psalmā, liks “zem savām kājām”, nebūs etniski izprastas “Dieva tautas” nacionālie ienaidnieki. Tie būs visas cilvēces un pat visas pasaules pēdējie, lielākie ienaidnieki — pats grēks un tā nestā nāve.

Tieši tāpēc, ka Jēzus redz grēku un nāvi joprojām darbojamies arī Israēla tautā, kas lepojas ar savu īpašo statusu, Viņš tik asi nostājas pret ikvienu mēģinājumu nostiprināt šo tautas īpašo stāvokli. Tāpēc Viņš tūlīt izvērsīs plašu un asu nosodījumu centieniem, kuru mērķis ir tieši tas. Taču Jēzus zina arī to, ka grēku un nāvi var uzvarēt vienīgi tad, ja Dāvida Kungs pats iziet tiem pretī cīņā — viens un neapbruņots. Tāpēc Viņš turpina savu darbu, kā Matejs mums vēl pastāstīs, līdz pat pašam krustam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dievs valda. Bet ko iesākt ar sliktajām/uztraucošajām ziņām?

(Ps 96) Dziediet Kungam jaunu dziesmu, dziedi Kungam, visa zeme!
Dziediet Kungam, slavējiet viņa vārdu, vēstījiet diendienā viņa pestīšanu!
Izstāstiet tautās viņa godu un visos ļaudīs – viņa brīnumus!
Liels ir Kungs un slavējams ļoti – bijājams viņš pār visiem dieviem, jo visi tautu dievi – tik elki, bet Kungs debesis radījis!
Diženums un slava viņam pa priekšu, spēks un godība viņa svētvietā!
Atzīstiet Kungam, tautu saimes, atzīstiet Kungam spēku un godu!
Atzīstiet Kunga vārda godu, nesiet upuri un ienāciet viņa pagalmos!
Klanieties Kungam svētajos mitekļos!
Drebi viņa priekšā, visa zeme!
Sakiet: tautās Kungs valda, nolicis pasauli, ka nepakustas, – viņš tiesās tautas pēc patiesības!
Lai priecājas debesis un lai līksmo zeme, lai krāc jūra un viss, kas tajā!
Lai gavilē lauki un viss, kas tajos!
Tad dziedās visi koki mežā – Kunga priekšā, jo viņš nāk, jo viņš nāk tiesāt zemi!
Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā. 

Pēdējo dienu ziņās lasām par apsūdzībām Venecuēlas bijušajam prezidentam Nikolasam Maduro saistībā ar politisko pretinieku un ASV pilsoņu spīdzināšanas organizēšanu. Nigērijā bruņoti uzbrucēji ieņēmuši armijas nometni un, pēc aculiecinieku ziņotā, nogalinājuši vismaz 25 karavīrus. Austrālijā bijušajam katoļu bīskapam piespriesti seši ar pusi gadi cietumā par divu jaunu pamatiedzīvotāju vīriešu seksuālu izmantošanu. Ukrainā, Kramatorskā, Krievijas aviobumba sprāgusi pie pasažieru pilniem autobusiem; vietējās varasiestādes ziņo par 30 bojāgājušajiem — vēl trīsdesmit cilvēkiem karā, kura upuru skaits turpina augt. Savukārt Polijā kādā pamatskolā piecpadsmitgadīgs bijušais skolēns uzbrukumā ar nazi nogalinājis 37 gadus vecu skolas darbinieci.

Ir grūti ticēt, ka Jahve valda vai ka Viņš ir sācis valdīt. Varbūt, ja Jēzus atnākšana pietuvināja Dieva valstību, šķiet, ka tagad tā atkal ir attālinājusies. Tomēr 96. psalms pasludina, ka Jahve patiešām ir sācis valdīt. Turklāt šeit acīmredzot ir runa ne tikai par Viņa valdīšanu radībā un dabā (kā tas ir 93. psalmā), bet arī politikā un vēsturē. Psalma autors un viņa tauta labi pazina tādas sava laika īstenības, kas līdzinās tam, par ko mēs šodien uzzinām no ziņām.

Parasti psalmos vispirms izskan aicinājums pielūgt Dievu, pēc tam tiek dots šīs pielūgsmes pamatojums vai atklāts tās saturs. Taču 96. psalmā šī secība atkārtojas nevis vienu vai divas, bet trīs reizes. Turklāt tur, kur parasti izskanētu aicinājums «Pielūgsim!», 96. psalms uzrunā citādi: «Dziediet… stāstiet… dodiet godu!» Šī atšķirība rodas tāpēc, ka lielākā daļa psalmu runā par Israēla tautas pielūgsmi, bet 96. psalms — par visas pasaules pielūgsmi. Runājot par Israēla pielūgsmi, dievkalpojuma vadītājs vai koris var uzrunāt «mūs» — cilvēkus, kuri ir klāt. Turpretī, runājot par tautu pielūgsmi, aicinājums tiek adresēts tiem, kuru šeit nav. Tas vienkārši izskan, it kā raidīts tukšā telpā. Ja kāds šo aicinājumu sadzird, tad tas atkal ir Israēls. Israēls dzird uzrunu, kas adresēta citiem, bet tā atgādina: viņu Dievs patiešām ir arī visu tautu Dievs; Viņš ir cienīgs, lai tautas Viņu atzītu, un reiz tās Viņu arī atzīs. Taču, kad psalms mudina savus klausītājus stāstīt par Jahves darbiem tautu vidū, vai tas nozīmē, ka viena tauta stāsta otrai? Vai arī Israēlam ir jāstāsta par Dieva darbiem citu tautu vidū? 

Starp citu, vēlāk arvien vairāk cittautiešu pievērsās jūdaismam, kļūstot par prozelītiem, vai arī pievienojās tā sauktajiem Dieva bijātājiem. Varbūt tas liecina, ka jūdi apzināti vai neapzināti pildīja šo uzdevumu — pasludināt Jahves darbus tautu vidū.

Kāpēc tautām būtu jādzied Jahves slava, kā tās aicina psalma sākums? Un kas liecina, ka Jahve ir sācis valdīt? Atbilde meklējama Dieva – Jahves – nestajā glābšanā un Viņa brīnumdarbos. Šie vārdi norāda uz tādiem notikumiem kā Israēla izglābšana no Ēģiptes un Jahves uzvara pie Niedru jūras, kā arī tautas atgriešana no trimdas Babilonijā. Šādi notikumi liecina, ka dievi, kurus pielūdz citas tautas, nav nekas, turpretī Jahve godībā valda savā debesu svētnīcā.

Tāpat kā izceļošanas stāsts un praviešu vēstījumi, arī šis psalms balstās pārliecībā, ka Israēla labā paveiktie darbi ir nozīmīgi ne tikai Israēlam, bet visai pasaulei. Tie atklāj, kā Dievs darbojas visā pasaulē, un norāda uz mērķi, uz kuru Viņš virza visu pasauli. Tāpēc tie dod tautām pamatu priecāties kopā ar Israēlu, pat ja pašas tautas to vēl nezina. Tām ir iemesls pievienoties Israēlam, nest Jahvem dāvanas un zemu noliekties Viņa priekšā. Ar šīm dāvanām tās drīkst ienākt Jahves pilī — Viņa paša pagalmos.

Šie notikumi arī liecina, ka Jahve patiešām ir sācis valdīt. Bieži vien ne Israēls, ne citas tautas nespēja saskatīt Viņa valdīšanas pierādījumus. Arī mums šodien, vērojot haosu pasaules vēsturē, viegli rodas bailes, ka pasaules politiskā kārtība brūk. Psalms mudina mūs uzlūkot tādus notikumus kā israēliešu izglābšana no ēģiptiešiem un babiloniešiem (un mēs tiem varam pievienot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos) kā drošākas norādes uz to, kurp pasaule virzās, nekā drūmos notikumus, kurus viņi pazina un kurus arī mēs pazīstam no savas pieredzes vai par kuriem lasām ziņās. Šie glābšanas notikumi liecina, ka Jahve nāks īstenot savu varu visā pasaulē. Tie dod pamatu pielūgt Dievu ne tikai Israēlam un citām tautām, bet arī visai dabas pasaulei... 

Un arī mēs esam ietverti šajā aicinājumā Viņu pielūgt.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Gans, kurš zina ceļu cauri visam

(Ps 23) Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani. 
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā, ar eļļu tu svaidi man galvu, mans kauss plūst pāri. 
Patiesi, dāsnums un žēlastība mani pavadīs, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 

Vecās Derības pētnieks Džons Goldingejs (John Goldingay), skaidrodams 23. psalmu, stāsta par kādu rekolekciju centru kalnu pakājē netālu no savas toreizējās dzīvesvietas Dienvidkalifornijā. Ik rudeni viņš tur kopā ar citiem mācībspēkiem piedalījās kopīgā saietā.
Kādā reizē centra jaunais vadītājs viņiem bija devis padomu, kādu tie iepriekš nebija dzirdējuši. Ja centra teritorijā sastopat lāci, nemēģiniet bēgt, jo lācis spēj skriet ātrāk par cilvēku.
Goldingejs atzīst, ka vairs neatceras, ko tādā gadījumā vajadzējis darīt. Taču viņš nolēmis pastaigā neiet. It īpaši pēc tam, kad vadītājs piebildis: ja nenokāpsiet no takas, klaburčūska jums, visticamāk, neuzbruks, turklāt pēdējā laikā nav manīta arī neviena puma... *

Betlēmes laukos, kur Dāvids ganīja aitas, pumas un klaburčūskas gan nedzīvoja. Bet savādāk apvidus varēja būt līdzīgs. Arī tur ielejas un gravas iesniedzas kalnos, un ganiem vajadzēja lielu izveicību, lai pa tiem vadītu augšup savas aitas. Gani būtu zinājuši par lāčiem un lauvām, un būtu pratuši vislabāk ar tiem tikt galā. Sastopot kādu no šiem radījumiem, nūja būtu bijusi svarīgs aizsardzības līdzeklis.

Ielejas var būt arī diezgan dziļas, un vismaz ziemā un pavasarī pa dažām no tām tek strauti. Vietās, kur ir avoti vai ilgāk saglabājas ūdens, veģetācija ir daudz bagātīgāka nekā atklātajos pakalnos — aug krūmi un koki. Tāpēc dziļākajās ielejās var būt ēnains un mazliet draudīgs, un šī ēna asi kontrastē ar spožo sauli augšā.

Varbūt strauji plūstošais ūdens aitām šķistu mazliet biedējošs, taču gans zinātu, kur straume kļūst mierīgāka. Viņš arī zinātu, kur mitruma dēļ aug zāle un kur ēna neļauj tai nokalst svelmainajā karstumā. Viņš zinātu, kur aug koki vai krūmi, kuru augļus var notriekt ar spieķi.
Tā ganāmpulks ir drošībā, un tam nekā netrūkst. Gans par to uzticīgi rūpējas.

Šī aina manuprāt palīdz ieraudzīt, ko nozīmē psalma vārdi: „Kungs ir mans gans.” Tāpat kā avis ir drošībā sava gana aprūpē, cilvēks ir drošībā, ja viņa gans ir Jahve.
Tas, ka Viņš ir Jahve, nozīmē, ka Viņš ir uzticīgs Dievs, kurš aktīvi gādā, lai Viņa ļaudīm būtu viss nepieciešamais un viņi būtu pasargāti. Tāpēc Jahve rīkojas šādi „sava vārda dēļ” — lai būtu tas, par kuru Viņu pasludina Viņa vārds.

Psalma otrajā daļā cauri tēlainajai valodai izspraucas burtiskā realitāte. Psalms mūs mudina apliecināt paļāvību, ka mēs varam stāties pretī lāču un lauvu līdziniekiem cilvēku pasaulē. (Salīdzinājumam varam atcerēties 22. psalma buļļus, vēršus, lauvas un suņus.) 
Mēs varam stāties tiem pretī, jo Dievs mūs aizsargā ar savu nūju, tāpat kā gans sargā savas avis.

Kā gans sagādā savām aitām ganības, tā Jahve mums dod visu nepieciešamo — un pat dod to pārpilnībā. Psalms ļauj iztēloties, kā ienaidnieki ārpus mūsu nometnes redz mūs tajā: gludi noskūtus, saposušos un baudām maltīti. Tomēr viņi nespēj mums piekļūt — gluži kā zvēri klajuma malā nespēj iekļūt aitu aplokā.

Avis var vajāt savvaļas zvēri, bet cilvēkus — viņu ienaidnieki. Tomēr, lai ko arī nāktos piedzīvot, tomēr mums ir Dieva apsolījums: Viņa labestība un uzticība būs ar mums.
Un vēl vairāk, ja reizēm ikdienas dzīvē mēs esam nošķirti no vietas, kur varētu izbaudīt Dieva labestību un uzticību visā pilnībā, tad varam steigties uz tuvāko dievkalpojumu sastapt Dievu, un sastapt Dieva ļaudis.  

* Aina aizgūta no Džona Goldingeja 23. psalma skaidrojuma grāmatā "Psalms for Everyone, Part 1".

Lasīt tālāk

Maize rītdienai

(Jņ 6:25-35) Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. 

Ir kāds daudz stāstīts atgadījums par bērniem pēckara Eiropā. Viņi bija zaudējuši mājas un vecākus, piedzīvojuši badu un nonākuši bēgļu nometnēs, kur beidzot saņēma ēdienu un aprūpi. Tomēr naktīs bērni gulēja slikti. Viņi bija nemierīgi un baidījās. Šodien viņi bija paēduši, bet pieredze bija iemācījusi, ka tas vēl neko nepasaka par rītdienu.

Tad kādam radās doma pirms gulētiešanas katram bērnam iedot maizes gabalu – nevis ēšanai, bet vienkārši turēšanai rokās. Stāsta, ka bērni sākuši gulēt daudz mierīgāk. Maizes gabals viņu rokās bija kā apsolījums: arī rīt būs ko ēst. Par mani kāds rūpējas. Es neesmu atstāts viens.

Varbūt tieši tādēļ Jēzus izvēlas tik vienkāršu tēlu: “Es esmu dzīvības maize.” Maize nav greznība. Tā ir pati ikdienišķākā nepieciešamība. Tā nav domāta tikai svētkiem vai īpašiem gadījumiem. Cilvēkam tā vajadzīga atkal un atkal – šodien un arī rīt.

Arī mūsu dziļākais izsalkums nav tikai pēc ēdiena. Mēs gribam zināt, ka esam drošībā. Ka kādam esam svarīgi. Ka, pamostoties rīt no rīta, nebūsim vieni ar visu, kas mūs sagaida. Un tieši tur Jēzus saka nevis: “Es jums došu maizi,” bet gan: “Es esmu maize.” Viņš pats ir Dieva atbilde cilvēka izsalkumam.

Tas nenozīmē, ka ticīgam cilvēkam rītdiena vienmēr būs viegla vai paredzama. Jēzus neapsola dzīvi bez zaudējumiem, rūpēm un bailēm. Viņš apsola ko citu – savu klātbūtni. Rītdiena var būt nezināma, bet Kristus tajā jau ir.

Varbūt ticība reizēm ir pavisam līdzīga tam maizes gabalam bērna rokās. Mums vēl nav atbilžu uz visu, kas notiks rīt. Bet mums ir kaut kas, pie kā turēties šodien.
Un ar to var pietikt, lai mierā aizvērtu acis. 

Lasīt tālāk