Kad Kristus miers nāk kā zobens

(Mt 10:32-42) “Tad nu ikvienu, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, arī es apliecināšu sava debesu Tēva priekšā. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava debesu Tēva priekšā.
Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu! Jo es esmu nācis cilvēku sanaidot ar viņa tēvu, meitu ar viņas māti un vedeklu ar viņas vīramāti; un cilvēka tuvinieki būs viņa ienaidnieki. Kas tēvu vai māti mīl vairāk nekā mani, tas nav manis cienīgs; kas dēlu vai meitu mīl vairāk nekā mani, arī nav manis cienīgs. Kas neņem savu krustu un neseko man, tas nav manis cienīgs. Kas savu dzīvību atrod, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs manis dēļ, tas to atradīs.
Kas jūs uzņem, tas uzņem mani, un, kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas saņems pravieša algu; kas uzņem taisno taisnā vārdā, tas saņems taisnā algu. Un, kas padzirdīs vienu no šiem vismazākajiem ar biķeri auksta ūdens vien tādēļ, ka to sauc māceklis, tam viņa alga nezudīs.” 

Reiz mani kā mācītāju uzaicināja runāt kādā publiskā pasākumā. Tas bija viens no tiem pasākumiem, kādi notiek daudzās organizācijās vai sabiedriskos svētkos, kad ir paredzēts pieminēt lielos aizsācējus — tos, kuri šo organizāciju bija dibinājuši, attīstījuši un devuši tai tās raksturu.
Tad nu par to es arī runāju. Bet es norādīju, ka tajā visā notiek kaut kas ļoti savāds. Katrs no tiem, kurus mēs pieminam, savā laikā bija bijuši jauna ceļa meklētāji. Viņi bija tie, kas uzdrīkstējās darīt lietas citādi, doties jaunā virzienā, par spīti pārējiem, kuri gribēja, lai viss paliek tā, kā bijis līdz šim.

Tagad mēs, svinīgā balsī nolasot viņu vārdus un izceļot viņus kā mūsu paraugus, riskējām darīt tieši pretējo. Mēs riskējām pateikt, ka gribam, lai viss paliek tieši tā, kā tas vienmēr ir bijis. Vai tiešām mēs godinām jaunu ideju un ceļu meklētāju piemiņu, atkal un atkal uzskaitot un atkārtojot to, ko viņa vai viņš darīja? Varbūt mēs viņus godinātu tad, kad paši uzdrīkstētos rīkoties un būt citādi?

Šī mana uzruna, šķiet, izraisīja nelielu apjukumu. Bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to apjukumu un pat uztraukumu, kuru Jēzus izraisīja ar vārdiem: “Dēls pret tēvu, meita pret māti” — ko tas vispār varētu nozīmēt? Atstāt tēvu un māti, bērnus un ģimeni? Nevis miers virs zemes, bet zobens? Vai tas tiešām var būt tas pats Jēzus, kas visos citos evaņģēlija stāstos? Kas te notiek? Kā mums aptvert šos savādos, asos un neērtos vārdus?

Protams, Jaunā Derība ļoti daudz runā arī par rūpēm citam par citu. Un es zinu, ka daži ir maldīgi izmantojuši šādus Rakstu vārdus kā atļauju atstāt novārtā savus tuviniekus un visu savu laiku veltīt tikai tā sauktajam “Kunga darbam”. Bet tomēr šie ir stingri un neērti vārdi, kurus mēs nedrīkstam vienkārši apiet. Tie atbalsojas cauri gadsimtiem līdz pat šodienas kristīgajai Baznīcai.

Padomā par svēto Francisku, kurš atstāja savu pārticību un dzimtas māju, par spīti tēva dusmām, lai dzīvotu vienkāršu dzīvi, cik vien iespējams atdarinot Jēzu — un tā kļuva par paraugu, kam tūkstoši seko vēl šodien.
Padomā arī par Mārtiņu Luteru. Viņa tēvs bija ieguldījis daudz cerību dēla izglītībā un vēlējās, lai Mārtiņš kļūtu par juristu. Tā būtu bijusi cienījama, droša un ienesīga karjera. Bet Luters pameta tieslietu studijas, iestājās klosterī un vēlāk pievērsās teoloģijai. Tas nebija tēvam pieņemams vai viegli saprotams lēmums.

Jēzus šeit nesaka, ka ikviens, kas Viņam sekos, noteikti tiks atrauts no savas ģimenes. Noteikti nē. Viņš šeit runā par prioritātēm. Un Viņš izsaka ļoti konkrētas un ļoti krasas prasības.

Viņš nesaka — kā daži ir mēģinājuši izlikties — ka svarīgākais ir sekot Dievam katram savā veidā. Viņš saka skaidri un nepārprotami: svarīgākais ir uzticība Viņam. Uzticībai Jēzum ir jābūt pašā augšā visā mūsu prioritāšu sarakstā.

Nav tā, ka Dieva prātā ir kādi skaisti ideāli un Jēzus vienkārši gadījuma pēc tos māca mazliet labāk nekā citi. Nav arī tā, ka Jēzus būtu nācis tikai parādīt ceļu cauri šai pasaulei uz kādu pilnīgi citu pasauli, uz kuru mēs dosimies pēc nāves.
Nē. Jēzus nāca, lai iesāktu un nostiprinātu jaunu veidu, kā būt Dieva tautai. Un nav nekāds pārsteigums, ka tiem, kuri bija pilnīgi apmierināti ar veco veidu (paldies, mums viss ir labi tāpat!) nepatika, ka tas tiek satricināts. Jēzus negribēja radīt šķelšanos ģimenēs pašas šķelšanās dēļ. Bet Viņš zināja, ka tad, ja cilvēki sekos Viņa ceļam, šķelšanās neizbēgami nāks.

Patiesībā vārdi par dēliem un tēviem, meitām un mātēm un tā tālāk ir citāts no viena Vecās Derības pravieša — no Mihas grāmatas. Šajā vietā pravietis paredz briesmīgās šķelšanās, kas vienmēr notiek tad, kad Dievs dara kaut ko jaunu.
Kad Dievs rīkojas, lai glābtu savu tautu, vienmēr ir tādi, kas paziņo, ka viņiem glābšana nav vajadzīga. Viņiem ir ērti tā, kā ir. Viņi ir pieraduši. Viņi ir iekārtojušies. Viņi negrib, lai viņus traucē.

Daļa no iemesla, kāpēc Jēzus šeit citē šo Rakstu vietu, ir pateikt: nebrīnieties, ja tas notiek tagad. Jūsu pašu Raksti satur brīdinājumus par lielajiem satricinājumiem, kas notiks tad, kad Dievs beidzot rīkosies pilnīgi un galīgi, lai jūs glābtu.

Tieši tāpēc Jēzus izaicinājumam (vispirms pašiem mācekļiem un caur viņiem arī citiem Viņa sekotājiem) bija jābūt tik asam. Un bieži vien tam ir jābūt tikpat asam arī šodien, jo cilvēki joprojām gluži dabiski dod priekšroku ērtībai, nevis izaicinājumam.

Mēs labprātāk izvēlamies mieru, ja ar mieru saprotam to, ka nekas netiek aiztikts. Mēs labprātāk izvēlamies tradīciju, ja ar tradīciju saprotam to, ka viss paliek pa vecam. Mēs labprātāk izvēlamies reliģiju, ja reliģija neprasa, lai mainās mūsu sirds, mūsu dzīve, mūsu attiecības, mūsu drošības sajūta un mūsu prioritātes.

Bet Jēzus vārdu izaicinājumam atbilst arī ievērojamie apsolījumi, kurus Viņš dod tiem, kas šo izaicinājumu pieņem un pēc tā dzīvo.
Viņš saka, ka atzīs mūs sava Tēva priekšā debesīs. Tie, kas pazaudēs savu dzīvību, to atradīs. Un beigās Viņš runā par ievērojamu ķēdes reakciju, kas sākas tad, kad cilvēki Jēzus mīlestības dēļ kalpo saviem līdzcilvēkiem.

Dodiet kausu auksta ūdens vienam no Jēzus vismazāk nozīmīgajiem sekotājiem, un jūs to dodat pašam Jēzum. Un tas, ko jūs darāt Jēzum, jūs nedarāt tikai Jēzum, bet Dievam — Tam, kurš Jēzu sūtījis.

Tas ir vienkāršs, bet ļoti dziļš noslēpums. Jēzus sekotāji pasaulē nav atsevišķi no Jēzus. Kalpošana viņiem nav tikai labs darbs. Tā ir sastapšanās ar pašu Kristu. Un sastapšanās ar Kristu nekad nebeidzas tikai pie Kristus — tā aizved pie Tēva, pie Tā, kurš Viņu sūtījis.

Ja Jēzus ļaudis šodien no jauna iemācītos šo vienkāršo, bet dziļo mācību, Baznīca varbūt atkal spētu iziet pasaulē ar vēsti, kas ne tikai mierina, bet arī izaicina; ne tikai apstiprina to, kas jau ir, bet maina cilvēku sirdis.

Jo Jēzus nenāk tikai nostiprināt mūsu ieradumus. Viņš nenāk tikai svētīt mūsu ērtības. Viņš nenāk tikai pielikt reliģisku zīmogu tam, ko mēs jau tāpat gribējām darīt.

Viņš nāk kā Kungs.
Viņš nāk kā Tas, kuram pieder pirmā vieta. Pirms mūsu bailēm. Pirms mūsu ieradumiem. Pirms mūsu tradīcijām. Pat pirms mūsu vissvarīgākajām un visdārgākajām zemes saitēm.

Un tomēr šis Kungs nav tirāns. Viņš ir Tas, kurš pats atdeva visu. Tas, kurš pats pazaudēja savu dzīvību, lai to atkal saņemtu augšāmcelšanās spēkā. Tas, kurš pats izgāja cauri noraidījumam, nodevībai, vientulībai un krustam. Tas, kurš neprasa no mums neko tādu, ko Viņš pats nebūtu nesis vēl dziļākā un pilnīgākā veidā.
Tāpēc Viņa prasība ir tik liela. Un tāpēc Viņa apsolījums ir vēl lielāks.
Kas savu dzīvību patur sev, tas to zaudēs. Bet, kas savu dzīvību pazaudē Viņa dēļ, tas to atradīs.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristība: nāve, augšāmcelšanās un jauna dzīve

(Rm 6:1-5) Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība? Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā? Vai tad jūs nezināt, ka mēs, kas kristīti uz Jēzu Kristu, esam kristīti uz viņa nāvi? Tā mēs kristībā līdz ar viņu esam aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, kas caur Tēva godību uzmodināts no mirušajiem, arī mēs staigātu jaunā dzīvē. Ja mēs ar viņu esam savienoti nāves līdzībā, tad būsim ar viņu savienoti arī augšāmcelšanās līdzībā… 

Visi pazīst Jēzus brīnišķīgo līdzību par pazudušo dēlu. Jaunākais dēls pieprasa no tēva savu mantojuma daļu (tēvam vēl dzīvam esot), aiziet prom, visu izšķērdē un tad atgriežas mājās. Viņš domā, ka nāk atpakaļ pilnīgā kaunā un negodā. Bet sev par lielu pārsteigumu viņš redz tēvu skrienam viņam pretī pa ceļu. Tēvs viņu apkampj un sarīko lielas svinības par godu viņa pārnākšanai. Viņš tiek uzņemts atpakaļ kā dēls, lai gan viņš to nav pelnījis. Un tas notiek par spīti tam, ka vecākais brālis par to kurn un dusmojas.

Bet tagad iedomāsimies, ka paiet gads vai divi. Dzīve atkal ir iegājusi parastās sliedēs. Vecākais brālis viņu, vairāk vai mazāk, pacieš. Tēvs kļūst arvien vecāks. Jaunākais dēls ar siltu nopūtu atceras to dienu, kad viņš nāca pa ceļu mājās un tēvs skrēja viņam pretī. Un tad viņam prātā nemanot iezogas doma: “Bet ja nu es to izdarītu vēlreiz? Kāpēc gan nepaņemt sev pietiekami daudz, lai kādu laiku varētu iztikt, aizbēgt uz dažām nedēļām un tad atkal atgriezties, tēlojot nožēlas pilnu grēcinieku? Varbūt atkal būs svinības!”

Muļķīgi? Neiedomājami? Neesi tik pārliecināts. Jo tieši tā domā daudzi cilvēki. “Dievs man piedos; tas ir viņa darbs!” — tā reiz sacījis kāds slavens filozofs pirms aptuveni diviem gadsimtiem. Un arī šodien ļoti daudzi, šķiet, domā, ka vienīgais, ko baznīcai vajadzētu sacīt jebkuram cilvēkam, ir piedošanas vēsts. Pirms kāda laika man kādā diskusijā cilvēks jautāja: “Vai baznīcai, kas tic iecietībai, nebūs grūti iestaties par kādu morālu likumu?” Daudziem šķiet, ka (kā tagad mēdz teikt) Baznīcai jābūt “iekļaujošai”. Baznīcai tikai jāsaka cilvēkiem, ka Dievs viņus pieņem tieši tādus, kādi viņi ir.

Dažreiz šāda doma tiek pamatota ar vienu no apustuļa Pāvila sacītajām atziņām: kur grēks vairojies, tur žēlastība vairojusies vēl vairāk. Tātad — vienīgais, ko vajadzētu sacīt cilvēkam, kurš grēko, ir: “Viss kārtībā, Dievs tevi mīl!”

Man ir aizdomas, ka Pāvils tieši ar šādu domu gājienu bija sastapies. Visticamāk, ne vienu reizi vien. Varbūt gan ar vienu atšķirību. Es šaubos, vai kāds nopietni viņam būtu apgalvojis: ja Dieva mīlestība mūs sasniedz tad, kad vēl esam grēcinieki, tad mums vajadzētu palikt grēciniekiem, lai Dieva mīlestība turpinātu mūs sasniegt. Drīzāk Pāvils bija sastapies ar iebildumu pret viņa sludināto mācību par Dieva brīvo žēlastību: “Tu nedrīksti tā runāt! Cilvēki domās, ka var darīt visu, kas ienāk prātā!”

Romiešiem 6. nodaļa vismaz vienā līmenī ir rakstīta, lai atbildētu uz šo pārpratumu. Tomēr tā nav tikai atkāpe no galvenās domas, it kā Pāvils uz brīdi pārtrauktu savu vēstījumu, lai atrisinātu kādu atsevišķu problēmu.
Viņš mūs aicina atgriezties pie daudz plašāka un senāka stāsta. Mums jāatceras otrā Bībeles grāmata — 2. Mozus grāmata (jeb Exodus).

Šī Bībeles grāmata stāsta, kā Israēla tauta bija nonākuši verdzībā Ēģiptē. Dievs dzirdēja viņu saucienus verdzības un apspiestības postā. Dievs sūtīja Mozu, lai viņus izvestu no šīs verdzības un vestu uz brīvību apsolītajā zemē. Viņi izgāja cauri Sarkanajai jūrai, atstājot aiz sevis verdzības zemi un atklājot jaunu brīvību. Dievs viņus veda uz Sinaja kalnu, kur viņiem tika dots bauslības likums. Pēc tam viņi pavadīja — nu, mazliet ilgāku laiku, nekā sākumā bija iedomājušies — klaiņojot pa tuksnesi un kurnot pret Dievu. Tomēr Dievs turpināja viņus vadīt ar savu klātbūtni, mākoņu un uguns stabā, līdz viņi beidzot iegāja zemē, kas viņiem bija dota par mantojumu.

Šis stāsts ir pietiekami labi pazīstams. Bet parasti mēs nepamanām, ka Vēstulē romiešiem Pāvils stāsta tā paša stāsta jaunu versiju, un šis stāsts sākas tieši ar mūsu šodienas Rakstu vietu.
Romiešiem 6. nodaļa apraksta, kā kristieši iziet cauri kristības ūdenim — līdzīgi kā Israēls izgāja cauri Sarkanajai jūrai — un tā atstāj aiz sevis verdzības zemi un ieiet jaunā brīvībā. Tas līdzinās iziešanai no Ēģiptes un došanās ceļā uz apsolīto zemi.
Kāpēc apustulis Pāvils to dara tieši tā? Es domāju, ka šeit darbojas trīs iemesli, kas savstarpēji sader kopā.

Pirmkārt, Pāvils nav aizmirsis (pat ja mēs dažkārt to esam aizmirsuši), ka tas, ko Dievs ir paveicis Jēzū, ir Ābrahāmam doto apsolījumu piepildījums. 1. Mozus grāmatas 15. nodaļā Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka pēc verdzības laika Viņš atbrīvos Israēla tautu un pārvedīs mājās, uz viņu pašu zemi. Romiešiem 6., 7. un 8. nodaļa ir veids, kā pateikt: lūk, tas ir tas, ko Dievs patiesībā apsolīja Ābrahāmam. Tas ir derības galīgais piepildījums. Tas ir veids, kā pasaule tiks sakārtota un dziedināta, kā Dievs to no sākuma bija paredzējis.

Otrkārt, daudzi apustuļa Pāvila laika jūdi tiešām domāja par “jaunu izceļošanu” — par jaunu lielu Dieva darbu, ar kuru Israēls tiks atbrīvots no apspiestības. Pāvils šai cerībai piekrīt. Bet viņš to neredz tikai kā politisku brīvību no Romas varas. Viņš šo cerību paceļ dziļākā un galīgākā līmenī. Tā ir visas radītās pasaules atbrīvošana no grēka, samaitātības un nāves.

Treškārt, Pāvils ar to apzināti uzsver, ka tas, ko Dievs ir darījis Jēzū Mesijā un caur viņu, ir patiesais Israēla cerības piepildījums. Nav tā, ka Israēls un tā cerība būtu atstāti pagātnē kā kāds agrāks Dieva plāna posms. Gluži pretēji. Pestīšana, ko Dievs ir paveicis Mesijā, pestīšana, ko viņš pabeigs ar Garu, ir mērķis visam, kas bija noticis iepriekš.

Tātad — kāda ir Pāvila atbilde uz šo pārsteidzošo ierosinājumu pirmajā pantā? Ko viņš sacītu cilvēkam, kurš apgalvo: ja Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, tad labāk nemainīties, jo Dievs taču ar savu pieņemšanu ir apstiprinājis, ka viss ir labi?

Pāvila atbilde ir šāda: kļūstot par kristieti, tu pārej no viena cilvēcības veida uz otru. Tāpēc tev nekad vairs nevajadzētu domāt par sevi tā, it kā tu joprojām dzīvotu vecajā stāvoklī. Vēl konkrētāk: kļūstot par kristieti, tu mirsti un augšāmcelies kopā ar Mesiju.

Vēl konkrētāk — kristība, kas Pāvilam bija kristīgās dzīves praktiskais un fiziskais sākums, nozīmē kristieša līdzdalību Mesijas nāvē un augšāmcelšanā. Gan šeit, gan citur Pāvils saprot kristību daļēji saistībā ar izceļošanu, uz ko norādīja Jāņa kristība; daļēji saistībā ar paša Jēzus kristību; bet īpaši saistībā ar to “kristību”, par kuru runāja pats Jēzus, tas ir, ar viņa nāvi. Kad cilvēki pakļaujas kristīgajai kristībai, viņi mirst kopā ar Mesiju un tiek augšāmcelti kopā ar viņu jaunai dzīvei.
Tas vispirms nozīmē stāvokļa maiņu. Mēs vairs neatrodamies “grēkā”. Žēlastība mūs sastapa tur, kur mēs bijām, bet ne tādēļ, lai mums pateiktu, ka viss ar mums jau bija kārtībā. Žēlastība mūs sastapa, lai mūs izglābtu un aizvestu citur.

Apustulis Pāvils izmanto stādīšanas tēlu — kā koku vai krūmu iestāda zemē. Kad tu esi iestādīts noteiktā augsnē, tur tev arī jāaug. Kristībā tu esi iestādīts Jēzus nāvē, lai tagad varētu dzīvot kā atjaunots cilvēks — iestādīts arī viņa augšāmcelšanās dzīvē.

Dzīvot saskaņā ar jaunu stāvokli nozīmē to atzīt un tad spert konkrētus soļus, lai tava faktiskā dzīve atbilstu tam cilvēkam, par kādu tu esi kļuvis. Kad cilvēks apprecas, viņš varbūt nejūtas ļoti atšķirīgs no iepriekšējās dienas. Tomēr ir notikusi pārmaiņa, kurai tagad jāatbilst viņa dzīvei. Ir doti solījumi. Šos solījumus var lauzt, bet tos nevar padarīt par nebijušiem.

Protams, pēc kristības cilvēks var mēģināt izvairīties no saviem jaunajiem pienākumiem. Viņš var izlikties, ka viņam tomēr nav jauna stāvokļa. Bet ir viena lieta, ko tu nevari izdarīt: tu nevari atkal kļūt nekristīts. Tu nevari atgriezt kristību atpakaļ, it kā tā nekad nebūtu notikusi.
Tāpēc pat nedomā mēģināt atgriezties Ēģiptē. Labāk nopietni padomā, kas tu tagad esi, un dodies ceļā uz apsolīto zemi.

Tāpēc ir svarīgi apstāties un pārdomāt. Ja tu esi kristīts, ko tas tev nozīmē? Vai tev nevajadzētu dziļāk pārdomāt un izzināt savas kristības nozīmi? Un, ja tu vēl neesi kristīts — varbūt ir pienācis laiks par to nopietni domāt? 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cerība, kas nepamet kaunā

(Rom 5:1–8) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. Un paredzētajā laikā Kristus, kad vēl bijām nespēcīgi, nomira par mums, bezdievīgajiem. Diez vai kāds mirtu par taisno, drīzāk par to, kas labs, kāds apņemtos mirt. Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.

14. jūnijs latviešu tautas atmiņā nav tikai vēsturisks datums. Tā ir diena, kurā pieminam cilvēkus, kas tika izrauti no mājām, šķirti no ģimenēm un aizvesti svešumā. Daudzi neatgriezās. Daudzu kapavietas tuvinieki nekad neuzzināja. Tāpēc šī diena nav tikai par pagātni; tā ir arī par mūsu atbildību šodien — neaizmirst, nemelot, nenovērsties.

Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta par ciešanām, izturību, pastāvību un cerību. Viņš nesaka, ka ciešanas pašas par sevi ir labas. Deportācijas, pazemojums, izsūtījums un nāve nebija Dieva audzināšanas metode. Tas bija ļaunums. Tomēr Pāvils apliecina, ka ļaunumam nepieder pēdējais vārds.

Kristīgā cerība nav lēts mierinājums un nav aicinājums visu ātri aizmirst. Tā ir pārliecība, ka Dievs redz, ka cilvēka cieņa Viņa priekšā nav izdzēšama un ka neviena vara nevar pilnīgi atņemt to, ko Dievs Kristū ir devis. Vara var atņemt mājas, brīvību un pat dzīvību, bet tā nevar izdzēst Dieva mīlestību.

Tāpēc 14. jūnijā mēs sērojam, pieminam un aizlūdzam. Bet mēs to darām nevis izmisumā, bet cerībā — tajā cerībā, kas nepamet kaunā.

Lasīt tālāk

Laiki mainās — bet Jēzū tie mainās pa īstam

(Mt 9:9-13) Jēzus, no turienes iedams projām, ieraudzīja muitnīcā sēžam kādu cilvēku, vārdā Matejs, un viņam sacīja: “Seko man!” Un tas piecēlies sekoja viņam. Reiz, kad viņš sēdēja tā namā pie galda, redzi, arī daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda. Farizeji, to redzēdami, sacīja viņa mācekļiem: “Kādēļ jūsu Skolotājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus, to dzirdēdams, tiem sacīja: “Nevis veselajiem vajag ārsta, bet slimajiem. Bet jūs ejiet un mācieties saprast, ko nozīmē: es gribu žēlsirdību, ne upuri; jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” 

1980. gadu pašā sākumā arī līdz mums Latvijā, toreizējā Padomju Savienībā, bija atnākušas jaunas vēsmas. Tās nebija tādas kā Rietumos 1960. gados, kur jaunieši protestēja pret Vjetnamas karu, studentu kustības satricināja Parīzi un daudzviet šķita, ka gaisā virmo sacelšanās. Mēs dzīvojām citā pasaulē — noslēgtākā, uzmanītākā, vairāk ierobežotā. Un tomēr arī pie mums kaut kas mainījās.

Mēs klausījāmies Radio Luxembourg. Viens otram magnetofona lentēs pārrakstījām pasaules līmeņa rokmūziķu jaunākos ierakstus (oriģinālus parasti kaut kā bija ieveduši jūrnieki). Mainījās arī ģērbšanās. Pie mums parādījās mode staigāt balinātos un pat mazliet ieplēstos džinsos, kuri paši par sevi jau bija gandrīz kontrabandas prece. Tas radīja spriedzi paaudžu attiecībās. Vecākie ļaudis kritizēja jauniešu muzikālo gaumi. Man pašam vēlāk atstāstīja, ka mans ārējais izskats reiz ticis pārrunāts draudzes valdes sēdē: es biju atnācis uz dievkalpojumu padilušos džinsos un ar tiem mugurā dziedāju baznīcas korī. Manai vecmāmiņai ļoti nepatika arī tas, ka mani mati bija mazliet garāki, nekā viņai šķita pieņemami.
Lielas politiskās aktivitātes mana loka jauniešu vidū vēl nebija sākušās. Atmoda vēl bija priekšā. Bet skolā mācītās sociālisma un komunisma idejas mēs jau bijām pilnīgi gatavi apšaubīt. Vēl nebija skaidrs, kā viss mainīsies, bet sajūta bija tāda: vecais vairs nepārliecina. Vecais vairs netur kopā. Tuvojas kaut kas cits.

Atskatoties uz to pēc gadiem, var arī pasmaidīt. Padiluši džinsi, garāki mati, čerkstošas magnetofona lentes — tas viss pats par sevi vēl nebija revolūcija. Un tomēr tās bija zīmes, ka viena pasaule sāk zaudēt savu pašsaprotamo varu pār cilvēku prātiem un sirdīm.

Bet, kad Jēzus saka, ka laiki mainās, Viņš to domā daudz dziļāk. Un Viņa laikā tie patiešām mainījās. Tā ir Viņa atbilde uz jautājumiem un kritiku, kas radās tāpēc, ka Viņa ierosinātā kustība neizskatījās pēc tā, ko cilvēki bija gaidījuši no Dieva valstības kustības. Šajā evaņģēlija vietā ir vairāki jautājumi, un uz tiem visiem Jēzus būtībā atbild: tāpēc, ka tagad viss ir citādi.

Kāpēc Viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tāpēc, ka citi tā laika reliģiskie vadītāji savu uzdevumu bieži saprata kā sevis pasargāšanu no visa, kas varētu viņus morāli vai garīgi aptraipīt. Viņi turējās tālāk no iespējamiem garīgas infekcijas avotiem. Bet Jēzus sevi redz kā ārstu, kas nācis dziedināt slimos. Ārstam nav jēgas palikt karantīnā. Tad viņš nekad neizdarīs savu darbu.
Kāpēc Jēzus un Viņa mācekļi neievēro ierastās gavēņa dienas, ar kurām Israēlā pieminēja tautas vēstures traģiskos notikumus, īpaši Tempļa nopostīšanu? Tāpēc, ka citas kustības, arī Jāņa Kristītāja kustība, gaidīja jaunās dienas atnākšanu, bet Jēzus ticēja, ka saule jau ir uzlēkusi. Viņi it kā aizdedza sveces, lai atcerētos iepriekšējās dienas gaismu tagadējā tumsā; Jēzus atvēra aizkarus, lai ielaistu gaismu, jo zināja, ka diena jau aust, pat ja citi to vēl neredz.

Trīs tēli, ko Jēzus lieto, visi rāda, cik neiespējami ir Viņa jauno darbu vienkārši savienot ar veco kārtību. Nevar apvienot bēres un kāzas. Kamēr svin kāzu mielastu, nevar vienlaikus dzīvot sērās.
Tāpat, labojot vecu apģērbu, nedrīkst uzšūt tam jauna auduma ielāpu, kas vēl sarausies. Kad tas saraujas, tas saplēš veco drēbi vēl vairāk, un caurums kļūst lielāks nekā iepriekš. Un jaunu vīnu nevar liet vecos ādas maisos. Jaunais vīns rūgst un vecie maisi pārplīsīs.

Nevajadzētu katra tēla detaļu pārāk precīzi piesaistīt jautājumam par Jēzus attiecībām ar sava laika jūdaismu. Kopīgā doma ir skaidra: jaunais un vecais šādā veidā nav sajaucami. Tas nenozīmē, ka vecais būtu slikts. Matejs uzsver, ka Jēzus nav nācis atmest, bet piepildīt. Tas nozīmē, ka ir uzaususi Dieva jaunā diena, un nakts laikam piemērotās paražas vairs nav vajadzīgas tādā pašā veidā.

Šīs jaunās dienas vidū sēž pārsteigts un pateicīgs cilvēks, kuru daudzi lasītāji gadsimtu gaitā ir uzskatījuši par pašu šī evaņģēlija autoru. Ja tas tā ir, tad Matejs, muitnieks, stāsta par savu aicināšanu tieši tajā evaņģēlija daļā, kur divu nodaļu garumā aprakstīti dziedināšanas brīnumi. Kāpēc?
Atbilde nav tālu jāmeklē. Ja senajā pasaulē tu biji muitnieks (un zināmā mērā tā tas ir arī mūsdienās), tev bija jāpierod, ka cilvēki uz tevi dusmojas. Mateja pasaulē muitniekus bez lielas šaubīšanās pieskaitīja grēciniekiem. Pirmkārt, tāpēc, ka viņi sadarbojās ar ienīstajām varām. Otrkārt, tāpēc, ka viņi bieži pelnīja paši sev, iekasēdami vairāk, nekā vajadzēja.

Iedomāsimies Mateja ikdienu. Tu sēdi savā mazajā, karstajā muitas būdiņā un gaidi, kad ceļinieki maksās nodevu, pārejot no vienas provinces uz otru. Ceļotājiem tas nepatīk, un arī tev droši vien ne. Dienu pēc dienas tu redzi dusmas, nepatiku un nicinājumu. Un tad kādu dienu garām iet jauns pravietis, kura solī ir dzīvība un kura sirdī ir Dieva valstība. Viņš apstājas un vienkārši saka: “Seko man.”
Matejam tas varēja šķist kā dziedināšanas brīnums. Pat vairāk — kā augšāmcelšanās. Evaņģēlijs saka, ka viņš piecēlās un sekoja Jēzum. Šis vārds “piecēlās” atgādina augšāmcelšanās valodu. Cilvēks, kurš sēdēja savā vecajā dzīvē, savā amatā un sliktajā slavā, pieceļas jaunai dzīvei.

Kā tad Jēzus un Viņa draugi varētu nesvinēt? Viņi atradās pašā Dieva jaunā darba vidū. Žēlastība izlija tur, kur citi bija pieraduši redzēt tikai grēku un nosodījumu. Tas aizēnoja pat Tempļa upurēšanas kārtību. Pravietis Hozeja sen bija sacījis, ka Dievs vēlas žēlastību, nevis upuri. Dievu neiepriecina reliģiska kārtība, kas saglabā ārējas formas, bet pazaudē cilvēku.

Laiki patiešām mainījās. Dieva jaunā pasaule dzima, un no šī brīža viss bija citādi.
Jautājums mums ir, vai mēs paši dzīvojam šajā jaunajā pasaulē, vai tomēr slepus atgriežamies vecajā, kur jūtamies drošāk. Vecajā pasaulē cilvēki tiek sadalīti kārtīgajos un nekārtīgajos, cienījamajos un apšaubāmajos, pareizajos un grēciniekos. Vecajā pasaulē reliģija var kļūt par drošu attālumu no tiem, kuri varētu mūs aptraipīt.

Bet Jēzus jaunajā pasaulē ārsts iet pie slimajiem. Līgavainis ir pie viesiem. Jaunais vīns prasa jaunus traukus. Muitnieks pieceļas un kļūst par mācekli. Žēlastība izrādās stiprāka par ierasto kārtību.
Tas nenozīmē, ka tradīcija nav svarīga vai ka ticībai vairs nav formas, kārtības un nopietnības. Bet tas nozīmē, ka nekādu formu un nekādu kārtību nedrīkstam padarīt svarīgāku par Dieva žēlastību, kas Kristū meklē un pieceļ pazudušo cilvēku.

Var gadīties, ka mēs tik ļoti sargājam vecos vīna maisus, ka nepamanām jauno vīnu. Var gadīties, ka tik rūpīgi lāpām veco apģērbu, ka negribam ieraudzīt jauno, ko Dievs dāvina. Var gadīties, ka esam tik pieraduši pie sēru sejas, ka neprotam priecāties, kad līgavainis ir mūsu vidū.

Evaņģēlijs šodien saka: Jēzū ir sākusies Dieva jaunā diena. Tā sākas tur, kur Viņš cilvēkam saka: “Seko man.” Tā sākas tur, kur grēcinieks pieceļas. Tā sākas tur, kur žēlastība kļūst svarīgāka par nosodījumu.

Laiki mainās. Bet Jēzū tie mainās pa īstam. Un mūsu aicinājums ir nevis atgriezties vecajā pasaulē, kur viss ir pazīstams, bet auksts, bet celties un sekot Kristum jaunajā dienā, kurai Dievs jau ir licis uzaust. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā

(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem! 

Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.

Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.

Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.

Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.

Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.

Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.

Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.

Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.

Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā. 
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vasarsvētki: spēks, kas nedominē

(Apd 2:1-13) Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: “Ko tas nozīmē?” Citi izsmejot runāja: “Tie ir sadzērušies jaunu vīnu.”

Vārds “spēks” cilvēkos bieži izraisa piesardzību. Pārāk daudz reižu pasaule ir redzējusi varu, kas pazemo, izmanto un pakļauj. Tāpēc nereti šķiet, ka spēks pats par sevi ir kaut kas bīstams. Taču Apustuļu darbos Vasarsvētku dienā mēs sastopam pavisam citu spēku.

Jēzus saviem mācekļiem saka: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars nāks pār jums” (skatīt Ap.d. 1:8). Šeit spēks nav vardarbība vai kontrole pār citiem. Tas nav cilvēka paša radīts pārākums. Tas ir Svētā Gara spēks – spēks, kas dara cilvēku dzīvu, patiesu un brīvu.

Ričards Rors (Richard Rohr) raksta, ka slikts spēks cenšas dominēt pār citiem sava labuma dēļ, bet labs spēks rodas tad, kad cilvēks pieskaras savam dziļākajam avotam Dievā. Tad cilvēks kļūst par dzīvu Dieva tēla atspulgu pasaulē. Tas ir pazemīgs un reizē drošs spēks – spēks, kas nebalstās uz skaļumu vai varas demonstrēšanu.

Vasarsvētku notikumā viss sākas nevis ar cilvēku centieniem, bet ar Dieva darbību. Mācekļi paši nerada Svēto Garu. Viņi nevar to izsaukt vai izveidot. Tas viņiem tiek dots. Tāpat kā Marija nesaņēma uzdevumu “radīt” Kristu, bet ļaut Dievam darboties viņā, arī Vasarsvētku mācekļi saņem dāvanu, kuru paši nevarētu izveidot.

Varbūt tieši tas ir viens no lielākajiem kristīgās ticības noslēpumiem – Dievs nepiedāvā cilvēkam tikai likumus vai norādījumus no malas. Viņš ieliek daļu no sava Gara pašā cilvēkā. Pravietis Ecēhiēls rakstīja par brīdi, kad akmens sirds tiks aizstāta ar dzīvu sirdi (skatīt Ec. 36:26). Jaunā derība nozīmē ne tikai jaunu mācību, bet jaunu cilvēka iekšieni.

Apustuļu darbu Vasarsvētku stāstā cilvēki dzirdēja dažādas valodas, bet notikuma dziļākā būtība bija cita: Dievs atkal tuvojās cilvēkam nevis no attāluma, bet no iekšienes. Svētais Gars kļuva par dzīvu klātbūtni cilvēka sirdī.

Un varbūt īsts garīgais spēks sākas tieši tur – nevis brīdī, kad cilvēks cenšas kļūt lielāks, bet kad viņš ļauj Dievam dzīvot sevī.

Lasīt tālāk

Apstājies un ieklausies kā lūdz Jēzus

(Jņ 17:1–8) To pateicis, Jēzus pacēla acis uz debesīm un sacīja: “Tēvs, tā stunda ir pienākusi, pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu tevi, lai, tāpat kā tu viņam devi varu pār visu miesu, viņš katram, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. Bet mūžīgā dzīvība ir tā, ka tie pazīst tevi – vienīgo, patieso Dievu un Jēzu Kristu, ko tu esi sūtījis. Es tevi esmu pagodinājis virs zemes, novezdams galā darbu, ko tu man esi devis darīt. Un tagad, Tēvs, pagodini mani pie sevis paša ar to godību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija. Tavu vārdu es esmu atklājis tiem cilvēkiem, kurus no pasaules tu man devi. Tie bija tavi, un tu devi tos man, un tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu esi devis man, ir no tevis, ka esmu viņiem devis vārdus, kurus tu devi man. Un viņi ir saņēmuši tos un patiesi atzinuši, ka es esmu izgājis no tevis, un viņi tic, ka tu mani esi sūtījis. 

Šekspīra luga Hamlets ir aizraujošs stāsts. Tur ir rēgi, slepkavības, mīlas ainas, intrigas, nejaušas nogalināšanas, nodevības, pārmetumi un vēl citas sazvērestības. Luga spilgti parāda galvenā varoņa neizlēmību, sastopoties ar problēmām (tādēļ šur un tur darbībā rodas pauzes). Taču vienā brīdī viss pēkšņi gandrīz satriecoši apstājas.
Hamlets meklē iespēju atriebties savam patēvam Klaudijam par tēva nogalināšanu un Dānijas troņa sagrābšanu. Un tad viņam paveras gandrīz ideāls brīdis: Klaudijs ir savā istabā, klusi nometies ceļos. Bet Hamlets apstājas un sāk domāt. Klaudijs taču lūdz Dievu! Ja atriebība notiks tagad, varbūt Klaudijs jau ir nožēlojis grēkus un tiks izglābts. Hamlets nolemj gaidīt izdevīgāku brīdi. Un bēdīgais stāsts turpinās.

Viņš lūdz! Tur ir kāds noslēpums, kuram neviens nevar izlauzties cauri, izņemot to, kurš pats lūdz. Tāpat kā es nevaru būt drošs, ka tad, kad mēs redzam kaut ko sarkanu, tu redzi tieši to pašu krāsu, ko redzu es, tāpat es nevaru zināt, kas notiek starp tevi un Dievu, kad tu nometies ceļos un lūdz. Hamlets nevarēja zināt, ko Klaudijs lūdz, bet viņš saprata, ka ir jāapstājas un jāpagaida. Un tagad, ar pavisam citu Ķēniņu, kurš tāpat ir noslēpuma, intrigu un sazvērestību ieskauts, bet pats ir pilnībā nevainīgs, mēs šajā evaņģēlija fragmentā nonākam vietā, kur arī mums vajadzētu apstāties un pagaidīt, un varbūt klusībā pievienoties.

Jēzus lūdz! Protams, mēs zinām, ka Jēzus lūdza. Evaņģēliji to piemin bieži. Bet tie gandrīz nekad nestāsta, ko tieši Viņš lūdza vai kā Viņš lūdza. Līdz mums nonākuši vien daži teikumi, piemēram, viena vieta Mateja evaņģēlijā (11:25–27) un pateicības uzliesmojums pie Lācara kapa (Jāņa 11:41–42). Interesanti, ka abi šie fragmenti atgādina īsākas versijas tam, ko atrodam šajā izcilajā, līksmās sajūsmas pilnajā nodaļā. Reiz dzirdēju aktieri lasām visu Jāņa evaņģēliju, un, nonācis pie šīs nodaļas, viņš nometās ceļos un nolasīja to kā lūgšanu. Tas skanēja un bija jūtams kā lūgšana. Šis nav vienkārši teoloģisks izklāsts, kur Jānis savieno idejas un ieliek tās Jēzus mutē.
Tāpat mēs varam domāt, ka arī evaņģēlists Jānis pats to visu neatcerējās tikai kā miglainas atmiņas, bet gan pats bija šo lūgšanu atkal un atkal lūdzis.

3. pantā vārdi “Jēzus Kristus” no paša Jēzus mutes skan ļoti neparasti; iespējams, šeit, un varbūt arī citur, Jānis kā lūgšanā norūdīts skolotājs, lai šo lūgšanu padarītu par savējo un nodotu tālāk saviem sekotājiem, dažas frāzes ir pagriezis tā, lai tās kļūtu, tā sakot, lūdzamas arī turpmākajai ticīgo kopienai. Taču savā būtībā šī lūgšana apvieno kopā visu to, kas ir evaņģēlija stāsta būtība.

Īpaši tas redzams jau pašā faktā, ka Jēzus lūdz. Tā ir dzīva izpausme tai ciešajai vienībai ar Tēvu, par kuru esam tik daudz dzirdējuši. Kad tu šo lūgšanu padari par savu, kad ieej un iejūties šajā nodaļā un redzi, kas tur notiek, tad tu tiec aicināts ienākt pašā šīs tuvās Jēzus un Tēva attiecības centrā un piedzīvot to, tā sakot, visapkārt sev. Tas ir gan tas, ko šī lūgšana iemieso, gan arī tās galvenais saturs.

Šīs lūgšanas sākums (kuru šoreiz apskatam) ir gan svinēšana, gan lūgums. Abas šīs lietas ir cieši saistītas. Jēzus svin to, ka Viņa darbs ir pabeigts. Jā, nākamajā dienā Viņu gaida milzīgs un briesmīgs uzdevums. Taču darbi un vārdi, ko Tēvs Viņam bija devis darīt, ir paveikti. Tiem, kuri Jēzu redz tikai kā lielu skolotāju vai domā, ka Viņa uzdevums bija izdziedināt pēc iespējas vairāk cilvēku, tas, protams, šķiet mulsinoši. Bet Viņš saviem izraudzītajiem mācekļiem ir parādījis un izstāstījis visu, ko Tēvs bija devis Viņam. Tas ir pamats šai svinēšanai, un tas ir arī pamats lūgumam, ko Viņš tagad izsaka.

Jēzus lūgums ir, lai Viņš tagad tiktu paaugstināts, pagodināts, pacelts līdz tai vietai līdzās Tēvam, kuru jūdu tradīcijā bija paredzēts sasniegt ķēniņam, Mesijam, Cilvēka Dēlam. Mesija, saka psalmi, valdīs pār valstību, kas plešas no jūras līdz jūrai, no “upes” līdz pat “zemes galiem” (Psalms 72:8). Citiem vārdiem, Viņam būs vispārēja valdīšana. “Kāds kā Cilvēka dēls” tiks paaugstināts, lai dalītu paša Dieva troni (Daniēla 7).

Kad Mesija ieņem savu vietu, paaugstināts pār pasauli, tad patiesi būs sācies nākamais laikmets — tas “nākamais laikmets”, pēc kura ilgojās jūdu pravieši un par kuru jūdu gudrie mācīja, ka tas parādīsies šī “tagadējā laikmeta” beigās. Tas būs jaunās dzīvības laiks — dzīvības ar jaunu kvalitāti, kas turpinās atkal un atkal bez gala. Tā būs, mūsu nepietiekamajos vārdos runājot, “mūžīgā dzīvība”.

Šī “mūžīgā dzīvība”, šī nākamā laikmeta dzīvība, nav tikai kaut kas tāds, ko cilvēki saņems pēc savas nāves. Jautājums nav vienīgi par to, ka kādā nākotnes stāvoklī pasaule turpināsies mūžīgi un mēs būsim tās daļa. Galvenais ir tas, ka šis jaunais dzīvības veids ir nācis pasaulē un sācis tajā savu dzīvi Jēzū un caur Jēzu. Kad Viņš būs pabeidzis galīgo uzvaru pār pašu nāvi, visi Viņa sekotāji, visi, kas Viņam uzticas un tic, ka Viņš patiesi ir nācis no Tēva un patiesi atklājis Tēva raksturu un nodomu, — visi tie var un arī saņems “mūžīgo dzīvību” jau šeit un tagad. Arī tā ir viena no šī evaņģēlija lielajām tēmām (piemēram, 3:16; 5:24).

Varbūt šī lūgšana mums var šķist pārāk augsta, lai mēs tajā varētu piedalīties. Taču tā tas nav! Attiecības starp Jēzu un Tēvu, kaut arī tās šķiet ārkārtīgi ciešas un pilnas savstarpējas uzticēšanās, nav domātas kā kaut kas noslēgts un nepieejams citiem. Arī mēs esam aicināti tajās ieiet.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk