Dieva vārds kā uguns un āmurs

(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.

Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.

Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.

Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)

Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.

Lasīt tālāk

Kad Dievs runā – vai Tu esi gatavs sekot?

(Ebr 11:1-3) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 

Ja mēs no debesīm dzirdētu Dieva balsi vai kāds atnāktu pie mums un teiktu: "Šis ir pravietojums no Dieva...!", mēs saņemtu diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Dievs iecerējis mūsu dzīvē. Tas varētu izpausties kā vārdi: “Tu kādu dienu būsi vadītājs” vai “Tavi vārdi ietekmēs tūkstošiem cilvēku.” Pat ja uzreiz nesaprastu, kā tas piepildīsies, mēs justu virzienu, kurā Dievs mūs aicina doties.
Tomēr parasti Dievs mums dod tikai kādu sajūtu par vienkāršu uzdevumu — kādu darbību vai rīcību, kuras nozīmi un vietu Viņa lielajā plānā mēs tajā brīdī vēl nesaprotam. Taču, ja esam pārliecināti, ka šī norāde nāk no Dieva (ir ļoti vērtīgi to pārrunāt ar uzticamu un pieredzējušu kristieti, piemēram, savu mācītāju), mums jābūt gataviem paklausīt.

Šādā brīdī mums nepieciešama ticība, līdzīga Ābrahāma ticībai. 1. Mozus grāmatā 12:1 Dievs viņam sacīja: “Atstāj savu dzimto zemi… un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Un kā lasām Ebrejiem 11:8: “Ar ticību Ābrahāms paklausīja un devās ceļā, pat nezinādams, kurp dodas.” Viņš nesaprata, kāpēc Dievs viņam to lūdz, bet viņš uzticējās un gāja.
Vēlāk Dievs apsolīja, ka Ābrahāma pēcnācēju būs tik daudz kā zvaigžņu debesīs (1. Mozus 15:5). Tajā brīdī Ābrahāms un viņa sieva Sāra jau bija pārāk veci, lai dabiski sagaidītu bērnu, un viss šķita neiespējami. Tomēr Ābrahāms izvēlējās uzticēties Dieva solījumam — un šī ticība tika atalgota, kad piedzima Īzāks (1. Mozus 21:2).

Mēs ne vienmēr sapratīsim visu, ko Dievs no mums prasa. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nepaklausībai. Ticība nozīmē arī iešana tumsā, paļaujoties, ka Dievs redz ceļu, pat ja mēs to vēl neredzam.

Lasīt tālāk

Gudrības vārdi un žēlastības balss

(Ps 49:2-4) Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, –
jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie!
Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!

Bībele mūs aicina runāt ar iejūtību. Tas nozīmē — mūsu sarunās galvenais mērķis nav pārtraukt otru vai norādīt uz trūkumiem, bet gan celt, stiprināt un iedvesmot. Laba saziņa veido uzticēšanos un attiecības, kas balstītas uz cieņu.

Tomēr, lai to panāktu, ir svarīgi izteikt savas domas skaidri — runāt par savām vērtībām, robežām un pārliecībām. Dažas problēmas ar laiku vienkārši izgaismojas, bet ir situācijas, kur nepieciešama atklāta, bet veselīga saruna. Un svarīgi ir ne vien ko mēs sakām, bet arī kā un kad to sakām.

Kad jāsaskaras ar sarežģītu situāciju, lūdz Dievam palīdzību un atceries psalma vārdus: „Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!” Mūsu vārdi nes mūsu domas tālāk, un mēle ir kā vadītājs, kas nosaka virzienu. Ja gribi izvairīties no konflikta vai pārpratuma, lūdz lai Kungs, dod gudrību. Lai Viņš palīdz pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī, ... un ar žēlastību.

Svētais Gars ir kā labākais ceļa pavadonis — Viņš māca, vada un pacietīgi turpina darbu mūsos. Viņš palīdz mums augt žēlastībā un kļūt viedākiem, lai mūsu vārdi vienmēr iedvesmo dzīvot ar mīlestību un patiesību.

Lasīt tālāk

Visas apsūdzības atceltas – Tu vari sākt no jauna!

(Kol 2:6-15) Tā kā jūs esat pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz viņa būvēts, esiet ticībā stipri, kā esat mācīti, pāri plūzdami pateicībā. Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos, bet ne Kristū. Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā, un jums ir dota pilnība viņā, kas ir galva ikvienai valdīšanai un varai. Viņā jūs esat saņēmuši arī apgraizīšanu – ne to, kas rokām veikta, bet, atbrīvoti no miesas dabas, jūs esat saņēmuši apgraizīšanu Kristū: jūs esat līdz ar viņu apbedīti kristībā, kurā arī jūs caur ticību esat augšāmcelti Dieva spēkā, tā spēkā, kas viņu atmodināja no mirušajiem. Jūs, kas bijāt miruši savos grēkos un miesā neapgraizīti, Dievs darīja dzīvus līdz ar Kristu, dāvādams mums visu grēku piedošanu. Dievs izdzēsa parādrakstu ar tiem noteikumiem, kas bija vērsti pret mums, un to iznīcināja, pienaglodams pie krusta, – viņš atbruņoja visas valdīšanas un varas un, tās atklāti kaunā likdams, svinēja pār tām uzvaru Kristū. 

Iedomājies šo ainu: kāds tiek arestēts un aizvests uz tiesu. Prokurors pieceļas un saka: “Apsūdzības pret jums ir…” Šajā brīdī apsūdzētais cer, ka viņa advokāts spēs šīs apsūdzības noraidīt un viņš tiks brīvs.
Līdzīgi arī Dievam ir “dokumentācija” par katru mūsu pārkāpumu kopš pirmās dzīves dienas. Tur ir pierakstītas visas mūsu sliktās izvēles, atriebības pilni darbi, nepiedošanas sirds, aizspriedumi, alkatība, iekāre, meli… viss. Dievs redzējis to visu, un viss ir ierakstīts.

Bet zini ko? Tu šo sarakstu nekad neredzēsi. Un neviens cits arī ne. Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš piedeva visus mūsu grēkus. Viņš izdzēsa visu, kas bija vērsts pret mums, un piesita to krustā. (skat. Kol 2:13–14)
Tas nozīmē, ka Jēzus saprata – vienīgā cena, kas var pilnībā izdzēst mūsu grēkus, ir nāve. Krusts ir kā vieta, kur notiek liels maiņas darījums: Dievs ņem visus Tavus grēkus un pieraksta tos Jēzum, bet visu Jēzus taisnību Viņš piešķir Tev.

Vai Dieva mīlestībai ir robežas? Ja tādas būtu, tad Dāvids – laulības pārkāpējs –, tās būtu atradis. Pāvils – kristiešu vajātājs –, būtu līdz tām aizgājis. Pēteris – kas noliedza Jēzu –, tās būtu saskatījis. Pat laupītājs pie krusta, kas mira līdzās Jēzum, to neatrada. Un arī Tu to nekad neatradīsi. Jo tās robežas neeksistē.

Kad Jēzus sauca no krusta: “Viss piepildīts!”, Dievs uz katra tava grēka uzrakstīja: “Samaksāts pilnībā.” Tu esi brīvs. Tu esi šķīsts. Tu esi attaisnots. Un zini, ko nozīmē vārds “attaisnots”? Tas nozīmē – it kā Tu nekad nebūtu grēkojis.
Cik neticami labi tas skan, vai ne? Tad tev tikai atliek to pieņemt...

Lasīt tālāk

Eņģeļi starp mums: kad Dievs pārsteidz

(1Moz 18:1-15) Un Kungs viņam parādījās pie Mamres ozoliem – viņš sēdēja telts ejā kā jau dienas karstumā. Viņš pacēla savas acis, paskatījās, un, redzi, tur priekšā stāvēja trīs vīri, un viņš tos ieraudzīja, skrēja tiem pretī no telts ejas un klanījās līdz zemei. Viņš sacīja: “Mans Kungs, kaut jel es gūtu tavu vēlību! Nepaej garām savam kalpam! Ņemiet jel mazliet ūdens, mazgājiet savas kājas un atgulieties zem šī koka! Bet es ņemšu klaipu maizes – stiprinieties, un pēc tam varat doties tālāk – dariet, kā pie sava kalpa iegriezdamies!” Un viņi teica: “Dari, kā teici!” Un Ābrahāms steidzās teltī pie Sāras un teica: “Ātri ņem trīs mērus smalka maluma miltu, mīci un sacep plāceņus!” Un Ābrahāms skrēja pie ganāmpulka, paņēma teļu, mīkstu un labu, un deva to puisim, un tas steidza to gatavot. Un viņš ņēma krējumu un pienu, un teļu, kas sagatavots, un lika visu tiem priekšā – viņš stāvēja kopā ar tiem zem koka, un tie ēda. Un tie viņam teica: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš teica: “Redzi, teltī!” Tad viens teica: “Es noteikti atkal nākšu pie tevis ap pavasara laiku, un, redzi, tavai sievai Sārai būs dēls!” Bet Sāra klausījās telts ejā, tā bija viņam aizmugurē. Ābrahāms un Sāra bija jau paveci gados, un Sārai vairs nenotika, kā sievām mēdz notikt. Un Sāra smējās pie sevis: “Kad esmu jau veca, man vēl būs tīksme? Un mans kungs arī ir vecs!” Un Kungs teica Ābrahāmam: “Kādēļ Sāra smējās, sacīdama: vai tad patiesi es dzemdēšu?! Es taču esmu par vecu! Vai Kungam ir kas neiespējams? Noliktajā laikā tev un Sārai ap pavasara laiku būs dēls!” Bet Sāra liedzās: “Es nesmējos!” – jo viņa izbijās, bet viņš teica: “Nē, tu taču smējies!” 

Viena mana paziņa šeit Amerikā domā, ka reiz varētu būt satikusi īstu eņģeli. Viņa brauca uz darbu pa ceļu, ko ieskāva plaši lauki turīgā Indianapoles rajonā. Tur viņa pamanīja kādu vīrieti, kurš izskatījās kā bezpajumtnieks. Šī vieta ne tuvu nebija tāda, kur regulāri redzētu bezpajumtniekus, un arī viņa izskats un uzvedība lika domāt – ko viņš vispār šeit dara? 

Kaut kāda iekšēja sajūta viņai lika apstāties ielas malā un – par spīti saviem principiem – uzrunāt bezpajumtnieku. Kad viņa atvēra automašīnas logu, lai to izdarītu, viņš paskatījās uz viņu ar acīm, kas, kā viņa teica, “mirdzēja – tās gandrīz spīdēja”. Paskatījies uz viņu, bezpajumtnieks teica: “Brauciet uzmanīgi, kundze!” Brīnoties par notikušo, sieviete nākošajā krustojumā gandrīz ietriecās automašīnā, kura pagriezās pa labi pie sarkanās gaismas. Turpinot ceļu, viņa domāja: “Tas droši vien bija eņģelis…” Un visu atlikušo dienu viņa jutās mazliet apjukusi.

Un kāpēc gan tas nebūtu iespējams? Šī doma pat savdabīgi sasaucas ar TV seriālu "Eņģeļa pieskāriens" (Touched by an Angel), kur eņģeļi izskatās kā parasti cilvēki – līdz brīdim, kad sāk mirdzēt, atklājot savu īsto būtību, jo viņi ir sūtīti palīdzēt cilvēkiem dzīves krīzēs. Tāpat arī režisora Vima Vendersa (Wim Wenders) filmā “Debesis pār Berlīni” (Wings of Desire) eņģeļi izskatās kā vidēja vecuma vīrieši lietusmēteļos, kas klusi seko cilvēkiem Berlīnē. Tikai vēlāk viens no viņiem iemirdzas (un filma pāriet krāsainā režīmā), kad viņš nolemj kļūt par cilvēku.

Bet arī Bībelē ir šādi stāsti. Pirmajā Mozus grāmatā (18. nodaļā) tiek teikts, ka Dievs parādījās Ābrahāmam. Taču sākumā tas izskatās pēc trīs parastu vīru ierašanās viņa nometnē. Ābrahāms izturas ārkārtīgi viesmīlīgi – viņš nepiedāvā iepriekšējās dienas picu, bet kauj teļu un pavēl Sārai steidzami cept maizi. Ja tie būtu vienkārši ceļotāji, viņi būtu pārsteigti par tādu greznību! Un nav grūti iedomāties, ko Sāra 90 gadu vecumā burkšķ, kad Ābrahāms metās iekšā teltī: “Man vajag svaigu maizes klaipu – tūlīt!”

Tad viens no ciemiņiem jautā: “Kur ir Sāra?” – tas norāda, ka vēstījums, kas sekos, attiecas arī uz viņu. Iespējams, tā bija pieņemts – sievietēm neiesaistīties tiešās sarunās ar svešiniekiem. Tomēr šoreiz svešinieks grib, lai Sāra dzird. Viņš runā ar Ābrahāmu, bet runā tikpat daudz arī ar Sāru.

Kad Sāra dzird, ko šis svešinieks saka – ka viņai būs bērns –, viņa sāk smieties. Ne aiz prieka, bet tāpēc, ka tas šķiet neiespējami. Viņa labi zina savu ķermeni un arī to, ka šis prieks viņai sen ir aiz muguras. Un te Dievs runā. Izrādās, šis ciemiņš ir pats Dievs vai Viņa pārstāvis. Bet viņš runā par Dievu trešajā personā – “Vai Dievam kas būtu neiespējams?” –, tāpēc arī Ābrahāms un Sāra vēl pilnībā nesaprot, ar ko patiesībā viņi runā.

Sāras skepsi var saprast. Viņai ir jāizkāpj no sava ierastā priekšstata par iespējamo. Viņa varētu piekrist, ka Dievam nekas nav neiespējams, taču brīnumi nenotiek katru dienu. Pieņemt, ka tie notiek ar citiem – tas vēl tā. Bet kad kāds saka, ka tev pašam būs jāpiedzīvo brīnums – nu tas jau ir pavisam kas cits.

Dievs tomēr nepadodas. Viņš nesaka: “Ja neticēsi – nenotiks.” Viņa nodoms ir svarīgāks par cilvēka ticību. Tas, ka Ābrahāmam jau ir dēls Ismaēls, neko nemaina. Arī tas, ka Sāra netic – tas Dievu neattur. Šis stāsts mums atgādina: viss nav atkarīgs tikai no mums. Tāda atziņa dod atvieglojumu.

Un tomēr, kaut kā Sāra saprot, ka šie ciemiņi nav parasti. Viņa jūtas nobijusies. Tu taču nebaidītos no trīs parastiem klaidoņiem. Viņas bailes liecina – viņa nojauš, ka te notiek kaut kas pārdabisks. Viņa mēģina izlocīties, attaisnoties, bet tas nepalīdz. Dievs tomēr turpina – Viņš ir nolēmis dot viņai bērnu. Un tas nav par viņu. Tas ir par Dieva Lielo Plānu.

Dievam ir Plāns arī Tavai dzīvei.
Vai esi gatavs ļauties, lai notiek Viņa prāts?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Kas patiesībā bija "Žēlsirdīgais samarietis"?

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?”
Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?”
Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat! 

Viszināmākie stāsti bieži vien ir tie, kurus visgrūtāk patiesi saprast. Tāda ir arī līdzība par Žēlsirdīgo samarieti — līdz pat šodienai šis stāsts dzīvo cilvēku atmiņās, bet ir radījis arī pamatīgu jūkli. Piemēram, pats vārds 'samarietis' šobrīd apzīmē cilvēku, kurš palīdz citiem — tieši tāpēc pastāv organizācija „Samarieši”, kas sniedz atbalstu cilvēkiem lielās grūtībās. Bet Jēzus laikā šim vārdam bija pavisam cita nozīme.

Parasti šo līdzību saprot vienkārši kā aicinājumu: ja redzi kādu nelaimē, palīdzi. Dažreiz, kad cilvēki atceras, ka Jēzus laikā jūdi un samarieši viens otru patiešām neieredzēja, tajā saskata vēl dziļāku mācību — par to, cik postoši ir aizspriedumi un reliģiskā neiecietība. Bet, ja mēs patiešām vēlamies saprast, ko Jēzus ar šo stāstu bija domājis — un kas patiesībā bija svarīgākais viņa sarunā ar bauslības zinātāju — mums jārok dziļāk.

Par laimi, tas nav sarežģīti. Naids starp jūdiem un samariešiem bija ilgstošs un dziļš, simtiem gadu vecs, un diemžēl mēs redzam tā atbalsis pat mūsdienās, piemēram, konfliktā starp Izraēlu un Palestīnu. Abas tautas — jūdi un samarieši — uzskatīja, ka tieši viņi ir patiesie Ābrahāma un Mozus solījumu mantinieki. Abi uzskatīja, ka viņiem pieder zeme. Līdzīgi kā šodien daudzi izraēlieši izvairās ceļot caur Rietumkrastu Palestīnā (The West Bank), tā arī Jēzus laikā svētceļnieki izvēlējās apiet Samariju ar līkumu (burtiskā nozīmē), lai nokļūtu Jeruzalemē pa drošāku ceļu caur Jērikas ieleju.

Taču arī tas ceļš nebija pilnīgi drošs. Ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi vijas cauri kalniem un tuksnesim, pilns līkumu un slēptuvju, kur varēja slēpties laupītāji. Ceļot vienatnē bija bīstami. Kad kāds tika piekauts un pamests puskails ceļmalā, garāmgājēji pat nevarēja droši pateikt, vai viņš vēl dzīvs. Priesterim un levītam pieskarties mironim nozīmētu kļūt rituāli nešķīstiem — labāk turēties pa gabalu un nezaudēt savu reliģisko tīrību, pat ja tas nozīmē ignorēt Dieva pavēli par tuvākmīlestību.

Un te ir visa stāsta sāls. Bauslības zinātājs jautā Jēzum: „Kas ir mans tuvākais?” Viņa skatījumā „tuvākais” ir cits jūds, viens no „savējiem”. Bet Jēzus (un arī evaņģēlista Lūkas) skatījumā — Dieva žēlastība ir domāta visai pasaulei. Tuvākais nav „kas?”, bet „kurš rīkojās kā tuvākais?”. Jēzus nevaicā, vai samarietis uzskatīja piekauto vīru par savu tuvāko. Viņš jautā, kurš rīkojās kā tuvākais šim nelaimīgajam. Aiz šīs, it kā vienkāršās morālās mācības — „ej un dari tāpat” — slēpjas daudz asāks izaicinājums: vai tu spēj ieraudzīt „ienaidnieku” kā savu tuvāko? Ja nespēj — iespējams, nākamais, kas gulēs ceļmalā pusdzīvs, būsi tu pats.

Bet arī tas vēl nav viss. Jēzus pats bija ceļā uz Jeruzalemi, un nav nejauši, ka tieši šī ir pirmā līdzība, ko Viņš stāsta šajā ceļojumā. Šis ir brīdinājums: ceļš, kas ved caur naidu un konfrontāciju ar samariešiem, romiešiem un pagāniem, nav ceļš, kas ved uz Dieva valstību. Jēzus piedāvā citu — miera — ceļu. Un tikai tie, kas ir šī miera bērni, izglābsies no posta, ko paši sev sagādās tie, kas izvēlēsies vardarbību.

Šis stāsts, šī saruna ar bauslības zinātāju, ir ne tikai diskusija par likuma burta izpildi. Tā ir sadursme starp diviem pilnīgi atšķirīgiem skatījumiem uz to, kas nozīmē būt Dieva tautai. Bauslības zinātājs uzdod klasisku rabīnu jautājumu: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” — un, šķiet, cer noķert Jēzu pretrunās vai ķecerībā. Bet Jēzus liek viņam pašam atbildēt, un, kad jautātājs to izdara, Jēzus vienkārši piekrīt. Tad, lai nezaudētu ietekmi un autoritāti, bauslības zinātājs mēģina sevi “attaisnot”, uzvarēt publiskajā sarunā.
Viņa jautājums par to, kas tad īsti ir „tuvākais”, ir mēģinājums izvilināt Jēzus ķecerīgo uzskatu par to, ka Dieva žēlastība varētu būt domāta visiem, ne tikai Izraēla tautai. Taču Jēzus atbild tā, ka ne tikai atklāj šo plašo skatījumu — Viņš parāda, ka tieši tāda attieksme vislabāk atspoguļo likuma būtību.

Un tā arī mums paliek jautājums: vai mēs izmantosim Dieva mīlestību kā mūri, lai sargātu savu drošības sajūtu un reliģisko “tīrību”, vai arī kā tiltu, lai aizsniegtu pasauli? Neviena baznīca un neviens kristietis nedrīkst būt apmierināts ar ērtām atbildēm, kamēr pasaule guļ ceļmalā, ievainota un pamesta. Šodienas sludinātājiem un ticības aizstāvjiem ir jāatrod jauni un spilgti veidi, kā atgādināt Dieva mīlestības vēsti — tā, kā Jēzus darīja to ar šo aizraujoši interesanti satriecošo līdzību.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jauns sākums: kā patiesi pārveidot savu dzīvi

(Gal 6:7–16) Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. 
Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Pašpalīdzības grāmatas bieži sola brīnumainus rezultātus – mainīt savu dzīvi piecos vai desmit vienkāršos soļos. Skaisti izklausās, vai ne? Taču patiesībā dzīves būtiskas un noturīgas pārmaiņas prasa daudz vairāk nekā tikai ātrus padomus vai burvju formulas.

Pirmkārt, patiesas pārmaiņas sākas tad, kad mēs balstāmies ne tikai uz saviem spēkiem, bet piesaucam kaut ko lielāku – Dieva spēku. Tieši Viņš dod mums iekšējo spēku, kad pašiem tā trūkst.

Otrkārt, pārmaiņas notiek, kad mēs tās īstenojam ar apņēmību un neatlaidīgu darbu. Apustulis Pāvils raksta: “Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies.” (Gal 6:9)

Svarīgi ir saprast, ka viena neveiksmīga diena tevi nepadara par neveiksminieku. Tā ir tikai diena. Nekas vairāk. Visiem gadās sliktas dienas. Kad tāda pienāk – un tā noteikti kādreiz pienāks – nākamajā dienā vienkārši sāc no jauna. Neatmet ar roku! Dzīve ir kā vilnis – tai ir savi kāpumi un kritumi, brīži, kad viss iet uz priekšu, un brīži, kad viss šķiet apstājies. Bet katra rītdiena ir kā balta lapa – iespēja sākt atkal.

Svarīgākais šobrīd ir atjaunot sevī apņemšanos mainīt dzīvi. Turpini no tā punkta, kur apstājies. Ja nepieciešams – lūdz piedošanu Dievam, piedod pats sev un sper soli uz priekšu.
Koncentrējies uz savu mērķi, nevis uz to, ka paklupi. Neļauj sevi ievilkt paškritikā vai vainas meklēšanā – nedz citos, nedz sevī. Atlaid to un ej tālāk. Jo nākamreiz, kad nonāksi grūtā situācijā – un tā noteikti atkal pienāks – ar Dieva spēku tu tai stāsies pretī stiprāks un gudrāks.

Gribi mainīt dzīvi? Tev tas izdodies – soli pa solim, ar ticību, drosmi un neatlaidību!  

Lasīt tālāk