Divi baušļi un mīlestība, kas aizved līdz krustam

(Mt 22:34-46) Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” 
Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –
Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt.

Vēl pavisam nesen nebiju liels amerikāņu futbola sekotājs un arī no pašas spēles daudz nesapratu. Bet kad Indianas Universitātes amerikāņu futbola komanda (Indiana Hoosiers) 2026. gada 19. janvārī finālā uzvarēja ar 27:21 un pirmoreiz komandas vēsturē kļuva par ASV universitāšu amerikāņu futbola čempioniem (sezonu viņi noslēdza ar 16 uzvarām un nevienu zaudējumu), draugu prieks par mūsu komandas uzvaru aizrāva arī mani.

Pirms pāris nedēļām, ieradies Garezerā, atkal pievienojos draugiem, kuri skatījās Indianas “Hoosiers” spēli pret Nebrasku. Mūsu komanda tobrīd zaudēja, un draugi jokoja: nu, kad ieradies mācītājs, esot cerība! Un tiešām — jau pēc dažām minūtēm spēles gaita mainījās. “Hoosiers” atbildēja ar diviem piezemējumiem un pārņēma vadību. Tad atlika uzvaru nosargāt, un viņi to izdarīja, vairs neļaujot pretiniekiem gūt punktus. Pat ar manām pieticīgajām zināšanām bija skaidrs: izšķirošajā brīdī komanda bija pratusi gan atbildēt uz pretinieku uzbrukumu, gan pati pārņemt iniciatīvu.

Tieši tādu iespaidu uz mums vajadzētu atstāt Mateja evaņģēlija 22. nodaļas noslēgumam. Atbildei, kuru pretinieki nevarēja apstrīdēt, sekoja jautājums, uz kuru viņi nespēja atbildēt. Kurš ir lielākais bauslis? Tā viņi bija jautājuši. Jēzus atbilde tik cieši balstījās tradīcijā, ka neviens nevarēja pret to iebilst, un vienlaikus tā skāra tik dziļi, ka lika ikvienam klātesošajam pārbaudīt pašam sevi. Tad pienāca Jēzus kārta jautāt: vai Mesija ir Dāvida dēls vai Dāvida Kungs — vai varbūt abi reizē? Šādu jautājumu viņi vēl nekad nebija uzdevuši, un atbildi viņi pavisam noteikti nezināja, lai gan tā stāvēja viņu priekšā kā dzīvs cilvēks, ar miesu un asinīm.

Nākamās reizes, kad Jēzus sastaps savus oponentus, būs dārzā, kur Viņu apcietinās, Augstās tiesas priekšā, kur viņu apsūdzēs, un pie krusta, kur Viņu izsmies. Taču katrā no šīm reizēm viņi zinās, Jēzus zinās un arī mēs (Mateja evaņģēlija lasītāji) zināsim: Viņš zina atbildes uz šiem jautājumiem, bet viņi tās nezina. Jēzus zina arī vēl ko, un Matejs vēlas, lai to zinātu arī mēs: tieši šādi — tiekot apcietināts, tiesāts un krustā sists — Jēzus piepilda abus lielos baušļus un tiek celts tronī gan kā Dāvida dēls, patiesais Israēla ķēniņš, gan kā Dāvida valdnieks un Kungs. Tieši tā Viņš, būdams Dieva Dēls vēl pilnīgākā šā vārda nozīmē, ir nācis glābt savu tautu. Ja neesam gatavi uz šiem jautājumiem paraudzīties šādā gaismā, mūsu izpratne par tiem paliks virspusēja.

Tomēr sāksim ar šo jautājumu pirmo, uzreiz uztveramo nozīmi, jo arī tā ir ļoti svarīga. Daudzi jūdu skolotāji jautāja, kurš no visiem 613 Mozus bauslības baušļiem ir pats lielākais. Daudzi būtībā būtu piekrituši Jēzus sniegtajai atbildei. Taču tikpat svarīgi ir tas, ka šie baušļi nebija tikai daži no daudzajiem norādījumiem, kas jūdiem bija jāievēro. Tie bija daļa no lūgšanas, kuru ikviens dievbijīgs jūds lūdza katru dienu. Šī tradīcija ir nepārtraukti saglabājusies līdz pat mūsu dienām.

Bet vai cilvēki šos baušļus patiešām ievēroja? Jēzus jau iepriekš (15. nodaļā) ir runājis par nepieciešamību atjaunot sirdi, lai cilvēku vārdi un darbi būtu tādi, kādiem tiem jābūt. Arī Kalna sprediķī Viņš aicināja uz sirds atjaunošanos. Nepietika tikai ar to, ka ārējā rīcība atbilda pareizajiem standartiem.

Bet kā to panākt? Pat mēs, kas visu mūžu esam centušies sekot Jēzum un dzīvot Viņa žēlastībā un mīlestībā, zinām, ka sirds atjaunošanās nenotiek uzreiz un pilnībā. Tās dziļumos joprojām slēpjas daudz, ļoti daudz tumsas un nešķīstības. Reizēm vajag daudz pūļu, lūgšanu un padoma, lai to visu izceltu gaismā un izravētu, dodot vietu mīlestībai, kurai, kā mēs visi piekrītam, tur patiesībā būtu jābūt.

Arī šoreiz Jēzus sacītais par Dieva un līdzcilvēku mīlestību kļūst saprotams tikai tad, ja to ieraugām Mateja evaņģēlija plašākajā vēstījumā: Jēzus mirst par pasaules grēkiem un augšāmceļas, nesdams vēsti par jaunu dzīvi. Tieši tad atklājas šo baušļu patiesais spēks — kad tos uztveram kā aicinājumus un apsolījumus jaunam dzīves veidam, nevis pavēles, kuras jāizpilda pašu spēkiem. Šajā jaunajā dzīvē pamazām varam atstāt aiz muguras naidu un lepnību, un mīlestība var kļūt par īstenību.

Kaut kas līdzīgs notiek arī Jēzus pārsteidzošajā skaidrojumā par to, kas patiesībā ir Mesija. Evaņģēlists Matejs, protams, nepārprotami apliecina, ka Jēzus ir Dāvida dēls (Mt 1:1; 20:30 un citviet). Taču ar šo apzīmējumu vien viss vēl nav pateikts. Pats par sevi nosaukums “Dāvida dēls” varēja nozīmēt — un daudziem tā laika jūdiem arī nozīmēja — gaidāmo ķēniņu, kurš gūs militāras uzvaras pār Israēla ienaidniekiem. Šāds valdnieks diez vai mudinātu cilvēkus mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas kļūst īpaši skaidrs, ja ņemam vērā Kalna sprediķī uzsvērto: sakot “Dievs”, mēs runājam par visas pasaules Radītāju, kurš mīl visu pasauli, nevis tikai kādu tās daļu.

Taču, ja šis Dievs pats kļūtu par cilvēku — un Matejs ir uzsvēris, ka tieši tā ir noticis (Mt 1:23) —, mēs sastaptos ar pavisam citu situāciju. Ja Dāvida dēls ir arī Dāvida Kungs, tad Dāvida dzimtas Mesija, kuru daudzi jūdi iztēlojās kā karotāju, galu galā izrādīsies tas, kurš visai pasaulei nes šā Dieva Radītāja glābjošo un dziedinošo valdīšanu. Un “ienaidnieki”, kurus viņš, kā teikts 110. psalmā, liks “zem savām kājām”, nebūs etniski izprastas “Dieva tautas” nacionālie ienaidnieki. Tie būs visas cilvēces un pat visas pasaules pēdējie, lielākie ienaidnieki — pats grēks un tā nestā nāve.

Tieši tāpēc, ka Jēzus redz grēku un nāvi joprojām darbojamies arī Israēla tautā, kas lepojas ar savu īpašo statusu, Viņš tik asi nostājas pret ikvienu mēģinājumu nostiprināt šo tautas īpašo stāvokli. Tāpēc Viņš tūlīt izvērsīs plašu un asu nosodījumu centieniem, kuru mērķis ir tieši tas. Taču Jēzus zina arī to, ka grēku un nāvi var uzvarēt vienīgi tad, ja Dāvida Kungs pats iziet tiem pretī cīņā — viens un neapbruņots. Tāpēc Viņš turpina savu darbu, kā Matejs mums vēl pastāstīs, līdz pat pašam krustam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dievs valda. Bet ko iesākt ar sliktajām/uztraucošajām ziņām?

(Ps 96) Dziediet Kungam jaunu dziesmu, dziedi Kungam, visa zeme!
Dziediet Kungam, slavējiet viņa vārdu, vēstījiet diendienā viņa pestīšanu!
Izstāstiet tautās viņa godu un visos ļaudīs – viņa brīnumus!
Liels ir Kungs un slavējams ļoti – bijājams viņš pār visiem dieviem, jo visi tautu dievi – tik elki, bet Kungs debesis radījis!
Diženums un slava viņam pa priekšu, spēks un godība viņa svētvietā!
Atzīstiet Kungam, tautu saimes, atzīstiet Kungam spēku un godu!
Atzīstiet Kunga vārda godu, nesiet upuri un ienāciet viņa pagalmos!
Klanieties Kungam svētajos mitekļos!
Drebi viņa priekšā, visa zeme!
Sakiet: tautās Kungs valda, nolicis pasauli, ka nepakustas, – viņš tiesās tautas pēc patiesības!
Lai priecājas debesis un lai līksmo zeme, lai krāc jūra un viss, kas tajā!
Lai gavilē lauki un viss, kas tajos!
Tad dziedās visi koki mežā – Kunga priekšā, jo viņš nāk, jo viņš nāk tiesāt zemi!
Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā. 

Pēdējo dienu ziņās lasām par apsūdzībām Venecuēlas bijušajam prezidentam Nikolasam Maduro saistībā ar politisko pretinieku un ASV pilsoņu spīdzināšanas organizēšanu. Nigērijā bruņoti uzbrucēji ieņēmuši armijas nometni un, pēc aculiecinieku ziņotā, nogalinājuši vismaz 25 karavīrus. Austrālijā bijušajam katoļu bīskapam piespriesti seši ar pusi gadi cietumā par divu jaunu pamatiedzīvotāju vīriešu seksuālu izmantošanu. Ukrainā, Kramatorskā, Krievijas aviobumba sprāgusi pie pasažieru pilniem autobusiem; vietējās varasiestādes ziņo par 30 bojāgājušajiem — vēl trīsdesmit cilvēkiem karā, kura upuru skaits turpina augt. Savukārt Polijā kādā pamatskolā piecpadsmitgadīgs bijušais skolēns uzbrukumā ar nazi nogalinājis 37 gadus vecu skolas darbinieci.

Ir grūti ticēt, ka Jahve valda vai ka Viņš ir sācis valdīt. Varbūt, ja Jēzus atnākšana pietuvināja Dieva valstību, šķiet, ka tagad tā atkal ir attālinājusies. Tomēr 96. psalms pasludina, ka Jahve patiešām ir sācis valdīt. Turklāt šeit acīmredzot ir runa ne tikai par Viņa valdīšanu radībā un dabā (kā tas ir 93. psalmā), bet arī politikā un vēsturē. Psalma autors un viņa tauta labi pazina tādas sava laika īstenības, kas līdzinās tam, par ko mēs šodien uzzinām no ziņām.

Parasti psalmos vispirms izskan aicinājums pielūgt Dievu, pēc tam tiek dots šīs pielūgsmes pamatojums vai atklāts tās saturs. Taču 96. psalmā šī secība atkārtojas nevis vienu vai divas, bet trīs reizes. Turklāt tur, kur parasti izskanētu aicinājums «Pielūgsim!», 96. psalms uzrunā citādi: «Dziediet… stāstiet… dodiet godu!» Šī atšķirība rodas tāpēc, ka lielākā daļa psalmu runā par Israēla tautas pielūgsmi, bet 96. psalms — par visas pasaules pielūgsmi. Runājot par Israēla pielūgsmi, dievkalpojuma vadītājs vai koris var uzrunāt «mūs» — cilvēkus, kuri ir klāt. Turpretī, runājot par tautu pielūgsmi, aicinājums tiek adresēts tiem, kuru šeit nav. Tas vienkārši izskan, it kā raidīts tukšā telpā. Ja kāds šo aicinājumu sadzird, tad tas atkal ir Israēls. Israēls dzird uzrunu, kas adresēta citiem, bet tā atgādina: viņu Dievs patiešām ir arī visu tautu Dievs; Viņš ir cienīgs, lai tautas Viņu atzītu, un reiz tās Viņu arī atzīs. Taču, kad psalms mudina savus klausītājus stāstīt par Jahves darbiem tautu vidū, vai tas nozīmē, ka viena tauta stāsta otrai? Vai arī Israēlam ir jāstāsta par Dieva darbiem citu tautu vidū? 

Starp citu, vēlāk arvien vairāk cittautiešu pievērsās jūdaismam, kļūstot par prozelītiem, vai arī pievienojās tā sauktajiem Dieva bijātājiem. Varbūt tas liecina, ka jūdi apzināti vai neapzināti pildīja šo uzdevumu — pasludināt Jahves darbus tautu vidū.

Kāpēc tautām būtu jādzied Jahves slava, kā tās aicina psalma sākums? Un kas liecina, ka Jahve ir sācis valdīt? Atbilde meklējama Dieva – Jahves – nestajā glābšanā un Viņa brīnumdarbos. Šie vārdi norāda uz tādiem notikumiem kā Israēla izglābšana no Ēģiptes un Jahves uzvara pie Niedru jūras, kā arī tautas atgriešana no trimdas Babilonijā. Šādi notikumi liecina, ka dievi, kurus pielūdz citas tautas, nav nekas, turpretī Jahve godībā valda savā debesu svētnīcā.

Tāpat kā izceļošanas stāsts un praviešu vēstījumi, arī šis psalms balstās pārliecībā, ka Israēla labā paveiktie darbi ir nozīmīgi ne tikai Israēlam, bet visai pasaulei. Tie atklāj, kā Dievs darbojas visā pasaulē, un norāda uz mērķi, uz kuru Viņš virza visu pasauli. Tāpēc tie dod tautām pamatu priecāties kopā ar Israēlu, pat ja pašas tautas to vēl nezina. Tām ir iemesls pievienoties Israēlam, nest Jahvem dāvanas un zemu noliekties Viņa priekšā. Ar šīm dāvanām tās drīkst ienākt Jahves pilī — Viņa paša pagalmos.

Šie notikumi arī liecina, ka Jahve patiešām ir sācis valdīt. Bieži vien ne Israēls, ne citas tautas nespēja saskatīt Viņa valdīšanas pierādījumus. Arī mums šodien, vērojot haosu pasaules vēsturē, viegli rodas bailes, ka pasaules politiskā kārtība brūk. Psalms mudina mūs uzlūkot tādus notikumus kā israēliešu izglābšana no ēģiptiešiem un babiloniešiem (un mēs tiem varam pievienot Jēzus nāvi un augšāmcelšanos) kā drošākas norādes uz to, kurp pasaule virzās, nekā drūmos notikumus, kurus viņi pazina un kurus arī mēs pazīstam no savas pieredzes vai par kuriem lasām ziņās. Šie glābšanas notikumi liecina, ka Jahve nāks īstenot savu varu visā pasaulē. Tie dod pamatu pielūgt Dievu ne tikai Israēlam un citām tautām, bet arī visai dabas pasaulei... 

Un arī mēs esam ietverti šajā aicinājumā Viņu pielūgt.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Gans, kurš zina ceļu cauri visam

(Ps 23) Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani. 
Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā, ar eļļu tu svaidi man galvu, mans kauss plūst pāri. 
Patiesi, dāsnums un žēlastība mani pavadīs, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. 

Vecās Derības pētnieks Džons Goldingejs (John Goldingay), skaidrodams 23. psalmu, stāsta par kādu rekolekciju centru kalnu pakājē netālu no savas toreizējās dzīvesvietas Dienvidkalifornijā. Ik rudeni viņš tur kopā ar citiem mācībspēkiem piedalījās kopīgā saietā.
Kādā reizē centra jaunais vadītājs viņiem bija devis padomu, kādu tie iepriekš nebija dzirdējuši. Ja centra teritorijā sastopat lāci, nemēģiniet bēgt, jo lācis spēj skriet ātrāk par cilvēku.
Goldingejs atzīst, ka vairs neatceras, ko tādā gadījumā vajadzējis darīt. Taču viņš nolēmis pastaigā neiet. It īpaši pēc tam, kad vadītājs piebildis: ja nenokāpsiet no takas, klaburčūska jums, visticamāk, neuzbruks, turklāt pēdējā laikā nav manīta arī neviena puma... *

Betlēmes laukos, kur Dāvids ganīja aitas, pumas un klaburčūskas gan nedzīvoja. Bet savādāk apvidus varēja būt līdzīgs. Arī tur ielejas un gravas iesniedzas kalnos, un ganiem vajadzēja lielu izveicību, lai pa tiem vadītu augšup savas aitas. Gani būtu zinājuši par lāčiem un lauvām, un būtu pratuši vislabāk ar tiem tikt galā. Sastopot kādu no šiem radījumiem, nūja būtu bijusi svarīgs aizsardzības līdzeklis.

Ielejas var būt arī diezgan dziļas, un vismaz ziemā un pavasarī pa dažām no tām tek strauti. Vietās, kur ir avoti vai ilgāk saglabājas ūdens, veģetācija ir daudz bagātīgāka nekā atklātajos pakalnos — aug krūmi un koki. Tāpēc dziļākajās ielejās var būt ēnains un mazliet draudīgs, un šī ēna asi kontrastē ar spožo sauli augšā.

Varbūt strauji plūstošais ūdens aitām šķistu mazliet biedējošs, taču gans zinātu, kur straume kļūst mierīgāka. Viņš arī zinātu, kur mitruma dēļ aug zāle un kur ēna neļauj tai nokalst svelmainajā karstumā. Viņš zinātu, kur aug koki vai krūmi, kuru augļus var notriekt ar spieķi.
Tā ganāmpulks ir drošībā, un tam nekā netrūkst. Gans par to uzticīgi rūpējas.

Šī aina manuprāt palīdz ieraudzīt, ko nozīmē psalma vārdi: „Kungs ir mans gans.” Tāpat kā avis ir drošībā sava gana aprūpē, cilvēks ir drošībā, ja viņa gans ir Jahve.
Tas, ka Viņš ir Jahve, nozīmē, ka Viņš ir uzticīgs Dievs, kurš aktīvi gādā, lai Viņa ļaudīm būtu viss nepieciešamais un viņi būtu pasargāti. Tāpēc Jahve rīkojas šādi „sava vārda dēļ” — lai būtu tas, par kuru Viņu pasludina Viņa vārds.

Psalma otrajā daļā cauri tēlainajai valodai izspraucas burtiskā realitāte. Psalms mūs mudina apliecināt paļāvību, ka mēs varam stāties pretī lāču un lauvu līdziniekiem cilvēku pasaulē. (Salīdzinājumam varam atcerēties 22. psalma buļļus, vēršus, lauvas un suņus.) 
Mēs varam stāties tiem pretī, jo Dievs mūs aizsargā ar savu nūju, tāpat kā gans sargā savas avis.

Kā gans sagādā savām aitām ganības, tā Jahve mums dod visu nepieciešamo — un pat dod to pārpilnībā. Psalms ļauj iztēloties, kā ienaidnieki ārpus mūsu nometnes redz mūs tajā: gludi noskūtus, saposušos un baudām maltīti. Tomēr viņi nespēj mums piekļūt — gluži kā zvēri klajuma malā nespēj iekļūt aitu aplokā.

Avis var vajāt savvaļas zvēri, bet cilvēkus — viņu ienaidnieki. Tomēr, lai ko arī nāktos piedzīvot, tomēr mums ir Dieva apsolījums: Viņa labestība un uzticība būs ar mums.
Un vēl vairāk, ja reizēm ikdienas dzīvē mēs esam nošķirti no vietas, kur varētu izbaudīt Dieva labestību un uzticību visā pilnībā, tad varam steigties uz tuvāko dievkalpojumu sastapt Dievu, un sastapt Dieva ļaudis.  

* Aina aizgūta no Džona Goldingeja 23. psalma skaidrojuma grāmatā "Psalms for Everyone, Part 1".

Lasīt tālāk

Maize rītdienai

(Jņ 6:25-35) Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. 

Ir kāds daudz stāstīts atgadījums par bērniem pēckara Eiropā. Viņi bija zaudējuši mājas un vecākus, piedzīvojuši badu un nonākuši bēgļu nometnēs, kur beidzot saņēma ēdienu un aprūpi. Tomēr naktīs bērni gulēja slikti. Viņi bija nemierīgi un baidījās. Šodien viņi bija paēduši, bet pieredze bija iemācījusi, ka tas vēl neko nepasaka par rītdienu.

Tad kādam radās doma pirms gulētiešanas katram bērnam iedot maizes gabalu – nevis ēšanai, bet vienkārši turēšanai rokās. Stāsta, ka bērni sākuši gulēt daudz mierīgāk. Maizes gabals viņu rokās bija kā apsolījums: arī rīt būs ko ēst. Par mani kāds rūpējas. Es neesmu atstāts viens.

Varbūt tieši tādēļ Jēzus izvēlas tik vienkāršu tēlu: “Es esmu dzīvības maize.” Maize nav greznība. Tā ir pati ikdienišķākā nepieciešamība. Tā nav domāta tikai svētkiem vai īpašiem gadījumiem. Cilvēkam tā vajadzīga atkal un atkal – šodien un arī rīt.

Arī mūsu dziļākais izsalkums nav tikai pēc ēdiena. Mēs gribam zināt, ka esam drošībā. Ka kādam esam svarīgi. Ka, pamostoties rīt no rīta, nebūsim vieni ar visu, kas mūs sagaida. Un tieši tur Jēzus saka nevis: “Es jums došu maizi,” bet gan: “Es esmu maize.” Viņš pats ir Dieva atbilde cilvēka izsalkumam.

Tas nenozīmē, ka ticīgam cilvēkam rītdiena vienmēr būs viegla vai paredzama. Jēzus neapsola dzīvi bez zaudējumiem, rūpēm un bailēm. Viņš apsola ko citu – savu klātbūtni. Rītdiena var būt nezināma, bet Kristus tajā jau ir.

Varbūt ticība reizēm ir pavisam līdzīga tam maizes gabalam bērna rokās. Mums vēl nav atbilžu uz visu, kas notiks rīt. Bet mums ir kaut kas, pie kā turēties šodien.
Un ar to var pietikt, lai mierā aizvērtu acis. 

Lasīt tālāk

Vai tu pamanītu, ja Dievs tevi uzrunātu?

(Fil 2:1-13) Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās; neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu. Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.
Tādēļ, mani mīļie, kā jūs vienmēr esat bijuši paklausīgi – ne tikai man klātesot, bet daudz vairāk manā prombūtnē, kā tas ir tagad, – bijībā drebot, darbojieties savas pestīšanas labā, jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos. 

Šajā apustuļa Pāvila vēstules fragmenta pēdējā teikumā ir kāda pārsteidzoša doma. Dievs nedarbojas tikai kaut kur ārpus mums – apstākļos, notikumos vai cilvēkos, kurus sastopam. Viņš darbojas 'mūsos'. Un Pāvils saka vēl vairāk: Dieva darbība skar gan mūsu gribu, gan mūsu rīcību.

Kā mēs šo Dieva darbību sevī pamanām? Dažkārt Dievs mūs uzrunā caur citiem cilvēkiem vai dzīves notikumiem. Taču ļoti bieži vieta, kurā Viņa vadību sākam apzināties, ir mūsu pašu prāts – doma, kas neatlaiž; jautājums, pie kura atkal un atkal atgriežamies; pēkšņa skaidrība par to, kas būtu jādara; kluss pamudinājums piezvanīt kādam, piedot, palīdzēt vai gluži pretēji – kaut ko nedarīt.

Pāvils turpat vēstulē filipiešiem mudina, lai mūsos būtu tādas pašas domas kā Kristū Jēzū (skat. Fil 2:5). Tas nozīmē, ka ticība skar ne tikai mūsu rīcību, bet arī veidu, kā domājam. Mūsu prāts nav mazsvarīga garīgās dzīves nomale. Tā ir vieta, kuru vērts kopt un sargāt.

Tas nav viegli pasaulē, kurā par mūsu uzmanību nemitīgi sacenšas ziņas, reklāmas, sociālie tīkli, video un vēl bezgalīgi daudz visa kā cita. Ne viss no tā ir slikts. Taču arī nevērtīgas lietas var piepildīt prātu tik pilnīgi, ka tajā vairs gandrīz nav klusuma. Un reizēm problēma nav tā, ka Dievs nerunā, bet gan tā, ka mums vairs nav vietas, kur Viņu sadzirdēt.

Protams, ikviena doma vēl nav Dieva balss. Tāpēc garīgajā dzīvē nepieciešama arī izšķiršana – lūgšana, Raksti, pacietība un godīga sevis pārbaude.
Tomēr Pāvila apsolījums paliek: Dievs darbojas mūsos. Varbūt viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir nevis piespiest Dievu runāt skaļāk, bet iemācīties dzīvot tā, lai mums būtu iespējams Viņu sadzirdēt.

Jo reizēm Dieva vadība nesākas ar balsi no debesīm. Tā sākas ar klusu domu, kurai beidzot esam atvēlējuši vietu.

Lasīt tālāk

Starp vēlmi aiziet un aicinājumu palikt

(Filipiešiem 1:18–26) ...Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus. Un es priecāšos vienmēr, jo es zinu, ka caur jūsu lūgšanām un Jēzus Kristus Gara palīdzību tas nesīs man glābšanu. Manas karstākās ilgas un cerības ir – ka nekur es netikšu likts kaunā, bet būšu pilns drosmes, ka, tāpat kā vienmēr, arī tagad – vai caur dzīvību vai caur nāvi – Kristus tiks augsti pagodināts manā miesā, jo dzīvot man nozīmē – Kristus un mirt man ir ieguvums. Palikt dzīvam man nozīmē auglīgu darbu, un es nezinu, ko izvēlēšos. Mani velk uz abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt ar Kristu, jo tas ir daudz labāk, bet jūsu dēļ ir nepieciešams palikt miesā. Ar tādu paļāvību es zinu, ka palikšu un būšu kopā ar jums jūsu izaugsmē un ticības priekā, lai tad, kad ieradīšos pie jums vēlreiz, caur mani jūsu dižošanās Kristū Jēzū būtu pāri plūstoša. 

Viens no lielajiem jautājumiem, ko cilvēki uzdevuši visā cilvēces vēsturē un ko joprojām īpaši bieži adresē reliģiskajiem vadītājiem, ir šāds: kur mēs nonākam, kad nomirstam?
Vēl pavisam nesen lielākā daļa cilvēku tajā pasaules daļā, ko reiz sauca par kristīgajiem Rietumiem, atbildētu: “Debesīs.” Daži gan piebilstu brīdinājumu, ka var būt arī citi galamērķi, no kuriem, ja vien iespējams, vajadzētu izvairīties.
Taču tagad, kristietības ietekmei Rietumu pasaulē mazinoties, cilvēki atkal pievēršas tautas reliģiskajiem priekšstatiem un meklē citus ticējumus. Daži domā, ka mēs visi saplūdīsim vienā lielā apziņas vai, iespējams, bezapziņas jūrā. Citi saka — un šķiet, ka viņi to tiešām domā nopietni —, ka mēs visi kļūsim par zvaigznēm debesīs.

Pāvils negrasās jautājumu par dzīvi pēc nāves padarīt par savas vēstules Filipu draudzei galveno tematu. Tomēr šajā Rakstu vietā un vēl dažos pantos vēlāk viņš pasaka kaut ko tādu, kam vajadzētu atrasties nopietnas kristīgas domāšanas pašā centrā.

Šajā brīdī Pāvils ir spiests domāt par savu nākotni. Vai viņš pārdzīvos pašreizējo ieslodzījumu un tiks atbrīvots, lai atkal varētu apmeklēt Filipu draudzi? Vai arī šīs pasaules varas izlems, ka būtu labāk, ja viņš būtu miris? 
Savādākais ir tas, ka otrajā gadījumā Pāvils patiesībā viņiem piekrīt: mirt viņam tiešām būtu ieguvums.
“Visvairāk es ilgojos,” viņš saka, “atstāt visu šo un aiziet būt kopā ar Ķēniņu.”
Tā nav nāves vēlēšanās tādā nozīmē, kā mēs to saprotam, runājot par cilvēku, kurš zaudējis pašcieņu, iegrimis dziļā depresijā un vēlas pēc iespējas ātrāk aizbēgt no šīs dzīves. Kā rāda visa šī vēstule, Pāvils ir dzīvības un enerģijas pilns. Viņš ir gatavs tūlīt atgriezties darbā, tiklīdz cietuma durvis viņa priekšā atvērsies.

Taču Pāvils ir arī dziļi iemīlējies — Ķēniņā, Mesijā, Jēzū. Vēstulē galatiešiem viņš saka, ka Jēzus “mani ir mīlējis un atdevis pats sevi par mani” (Gal 2:20). Tādēļ, domājot par nāvi, Pāvilam pats svarīgākais ir tas, ka nāve nozīmēs aiziešanu pie šī Jēzus — viņa Kunga, Pavēlnieka un Ķēniņa.

Jaunajā Derībā mēs nekur neatrodam cilvēkus runājam par “došanos uz debesīm pēc nāves”. Vistuvāk tam nonākam brīdī, kad Jēzus nožēlas pilnajam ļaundarim, kurš bija piesists krustā viņam līdzās, saka, ka vēl tajā pašā dienā viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk 23:43).
Tomēr tā laika jūdu domāšanā paradīze parasti netika uzskatīta par galīgo galamērķi. To saprata kā svētlaimīgas atdusas vietu, kur mirušie gaida augšāmcelšanās dienu.
Šķiet, ka arī Pāvila izpratne ir līdzīga. Viņš liek saprast, ka tūlīt pēc nāves kristietis aiziet būt kopā ar Kungu. Iespējams, šis izteiciens — “būt kopā ar Kungu” vai “būt kopā ar Ķēniņu” — ir vislabākais un drošākais kristīgais veids, kā runāt par dzīvi pēc nāves.

Taču Pāvilam, tāpat kā lielākajai daļai jūdu, ar to stāsts nebeidzas. Kā varam lasīt šīs vēstules trešajā nodaļā, augšāmcelšanās vēl ir nākotnē. Mirušie vairs nepaliks bez miesas, bet saņems jaunu miesu dzīvei jaunajā pasaulē, kuru Dievs radīs (Fil 3:11, 21). Par to varēsim runāt vairāk, nonākot pie šiem pantiem.
Protams, Pāvila tiešais nolūks šajā brīdī ir pārliecināt Filipu draudzi, ka neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks ieslodzījumā, tas nenozīmēs, ka viss pēkšņi ir aizgājis briesmīgi nepareizi.

Viņš apzinās, ka pastāv visai reāla iespēja: varas iestādes kādā brīdī var nolemt, ka pienācis laiks viņu sodīt ar nāvi. Romiešu pasaulē cilvēka dzīvība bija lēta, un ar tiem, kurus uzskatīja par nemiera cēlājiem, varēja ļoti viegli izrēķināties.

Pāvils vēlas sagatavot filipiešus tā, lai, pēkšņi saņemot ziņu par viņa nāvi, viņi zinātu divas lietas. Pirmkārt, viņš pats bija nāvei gatavs. Otrkārt, viņš pat priecājās par to, ko nāve viņam nozīmētu: iespēju būt kopā ar Kristu.
Vienlaikus Pāvils dziļi sevī zina, ka viņam vēl ir daudz darāmā. Viņa jau dibinātajām draudzēm vajadzīgs daudz vairāk mācības un vadības — un tādas mācības un vadības, kādu šajā brīdī, šķiet, spēj dot vienīgi viņš. Turklāt vēl ir jāveido jaunas draudzes.
Galu galā, ja Dievs Pāvilu ir aicinājis būt par apustuli pagāniem, tad pagānu pasaulē vēl ir ļoti daudz vietu, kur Jēzus vārds nekad nav dzirdēts.

Tādēļ Pāvils ir diezgan pārliecināts, ka Dievs ļaus viņam tikt atbrīvotam un atsākt ceļojošā apustuļa kalpošanu. Viena no pirmajām vietām, ko viņš pēc atbrīvošanas vēlas apmeklēt, ir pati Filipu pilsēta.
(Iesaku izlasīt arī 2. vēstules korintiešiem 1:8–11. Tur Pāvils apraksta, kas patiesībā notika, pirms viņš tika atbrīvots.)

Šķiet, viss bija nonācis tik tālu, ka Pāvils ne tikai domāja, ka viņu nogalinās. Arī viņa paša garīgais un emocionālais spēks bija tik ļoti izsīcis, ka iespējamais nāves spriedums bija iespiedies dziļi viņa sirdī un prātā.
Tādēļ mums nevajadzētu pieņemt, ka Pāvils vienmēr jutās tā, kā varētu šķist, lasot šo priecīgo un gandrīz bezrūpīgi drosmīgo vēstules fragmentu.
Viņa ticības pārliecība nesvārstījās. Patiesībā tā izgāja cauri šim briesmīgajam pārbaudījumam un kļuva vēl stiprāka. Taču viņa sajūtas nāca un gāja.
Iemācīties nošķirt pārliecību no sajūtām un palikt ticībā un cerībā gan tad, kad mūsu sajūtas tās atbalsta, gan tad, kad tās neatbalsta, — arī tā ir daļa no kristīga brieduma.

Pāvils vēlas, lai filipieši priecājas kopā ar viņu. Taču īpaši viņš vēlas, lai tad, kad viņš atkal ieradīsies pie viņiem — un Pāvils ir pārliecināts, ka tas notiks —, šī tikšanās kļūtu par iespēju viņiem lepoties ar Ķēniņu Jēzu.
Nāve ieslodzījumā Pāvilam būtu pieņemama, jo tā viņu aizvestu pie Kristus. Tomēr viņa atbrīvošana un atgriešanās darbā kļūtu par zīmi draudzēm, kuras par to bija lūgušas: Jēzus patiešām ir Kungs un valda arī pār impēriju lietām.
Tas ir viens no visas vēstules filipiešiem galvenajiem vēstījumiem. Un mums tas sev jāatgādina šodien tikpat ļoti, cik tas bija jāatgādina toreizējai Filipu draudzei.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ļaunumam nepieder pēdējais vārds

(1Moz 50:15–21) Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam. 

Vai atceries Bībeles stāstu par Jāzepu?
Jāzeps bija Jēkaba īpaši mīlētais dēls, un brāļu skaudību vēl pastiprināja viņa sapņi par to, ka reiz viņi Jāzepa priekšā klanīsies. Brāļi viņu pārdeva verdzībā, un viņš nonāca Ēģiptē, kur pēc nepatiesas apsūdzības nokļuva arī cietumā. Tomēr Dievs viņu neatstāja, un galu galā Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes pārvaldnieku, kas sagādāja pārtikas krājumus gaidāmajiem bada gadiem. Kad sākās bads, viņa brāļi ieradās Ēģiptē pēc pārtikas un nonāca atkarībā tieši no tā cilvēka, kuru paši bija pārdevuši. Pēc vairākiem pārbaudījumiem Jāzeps viņiem atklāja, kas viņš ir, un aicināja tēvu ar visu ģimeni pārcelties uz Ēģipti — bet tagad, pēc tēva nāves, brāļus atkal pārņem bailes.

Un vai zini, ka Rainis ir uzrakstījis lugu «Jāzeps un viņa brāļi» (balstoties uz šo Bībeles stāstu)?
Rainis savā stāsta versijā īpaši pievēršas ievainota cilvēka iekšējai cīņai. Viņa Jāzeps ilgojas pēc taisnības, pēc brāļu nožēlas un zaudētās mīlestības, bet vienlaikus viņā ir spēcīga vēlēšanās atriebties. Viņš cīnās ar jautājumu, kā pārvarēt ļaunumu, pašam nekļūstot ļaunam, un ko īsti nozīmē piedot, ja pāridarījums joprojām sāp. Tā ir dziļi personiska un traģiska cīņa par taisnību, mīlestību un cilvēka spēju mainīties.
Taču Bībeles stāstā galvenais akcents ir pavisam cits.

Kad tev nodarīts pāri, tu gribi taisnību. Jāzepa brāļi zina, ka arī viņam būtu pavisam dabiski to gribēt. Turklāt viņam tagad ir vara panākt savu.
Viņu plāns, kā izvairīties no atmaksas, ir gandrīz vai nožēlojami vājš: viņi atsaucas uz mirušā tēva vēlējumu, lai Jāzeps viņiem piedod. Vai tēvs tiešām to sacījis, vai arī brāļi tagad piesauc viņa vārdu, lai pasargātu sevi? Stāsta pierakstītājs mums to nepasaka. Taču Jāzeps pat nesāk viņus iztaujāt par šī vēstījuma ticamību. Viņš raud.

Brāļiem par laimi, viņš uz notikušo raugās pavisam citādi.
Viņš jautā: «Vai tad es esmu Dieva vietā?»
Jāzeps apzinās, ka viņam nav jāstājas Dieva vietā un pašam jāspriež galīgā tiesa pār saviem brāļiem. Viņš uzņemas nest viņu nodarīto ļaunumu.

Ebreju vārdam, kas šeit tulkots kā «piedot», ir arī nozīme «nest» vai «pacelt». Tas pats vārds lietots 1.Mozus grāmatas astoņpadsmitajā nodaļā, kad Ābrahāms aizlūdz par Sodomu un lūdz Dievu šo pilsētu saudzēt. Šī nešanas nozīme palīdz ieraudzīt kaut ko būtisku piedošanā.
Kad mēs kādam piedodam, mēs uzņemamies nest pāridarījuma sekas, kaut gan atbildība par nodarīto patiesībā pieder pāridarītājam. Mēs atsakāmies ļaut nodarītajam izraisīt to, kas šķistu gluži loģiski: prettriecienu, atmaksu, jaunu ļaunumu. Pāridarījums paliek, taču mēs neļaujam tam noteikt mūsu atbildi.

Par to, cik dziļa šajā brīdī ir brāļu nožēla, mēs īsti nezinām. Viņi atzīst savu vainu, taču visvairāk šajā sarunā dzirdamas bailes par pašu nākotni. Kas notiks, ja Jāzeps tagad pret viņiem izturēsies tāpat, kā viņi reiz izturējās pret Jāzepu?
Un, lai arī agrāk Jāzeps varbūt bija mēģinājis saprast viņu nožēlas patiesumu, tagad viņš neieslīgst pārdomās par to, vai nožēla ir obligāts piedošanas priekšnoteikums. Viņš zina, ka viņam jānes brāļu nodarījums, kā viņš tā sekas jau ir nesis lielāko daļu sava mūža. Ja viņa agrākā izturēšanās pret brāļiem vietām vēl var šķist divdomīga, tad šeit vairs nav nekādu šaubu. Viņš tos mierina un apsola rūpēties par viņiem un viņu bērniem.

Bet šajā stāstā ir vēl kas. Brāļi bija iecerējuši Jāzepam nodarīt ļaunu, bet Dieva nodoms bija cits — saglabāt dzīvību.
Vai tas nozīmē, ka Dievs jau iepriekš bija izplānojis brāļu rīcību? Tā šo stāstu mēdz reizēm skaidrot. Tomēr tas būtu savādi — vai tad Dievs nevarētu īstenot savu nodomu tā, lai cilvēkam būtu mazāk jācieš?

Man šķiet, šis stāsts drīzāk rāda, ka Dievs spēj paņemt cilvēku ļauno nodomu un pavērst notikumus tā, ka no tiem rodas kaut kas labs. Brāļu nodoms un Dieva nodoms ir atšķirīgi. Labais iznākums nepadara viņu nodarījumu par labu darbu.

Kad cilvēki stāsta par līdzīgu Dieva darbību savā dzīvē, viņi bieži domā to, ka Dievs no pāridarījuma vai kāda sāpīga notikuma galu galā ir licis izaugt kaut kam labam viņu pašu dzīvē.
Jāzepa doma ir vēl drosmīgāka. Caur ļaunumu, kas bija nodarīts viņam, Dievs darīja labu citiem cilvēkiem. Jāzepa ciešanu stāsts kļuva par daļu no citu cilvēku izglābšanas.

Visspilgtākais piemērs tam ir arī Jēzus stāsts. Jēzum nodarīja ļaunu: Viņu nodeva, netaisni notiesāja un piesita krustā. Taču tieši caur šo notikumu Dievs dāvāja glābšanu citiem — arī mums.

Gan Jāzepa, gan Jēzus stāstā mēs redzam Dieva darbību lielā mērogā, notikumos, kuru nozīme sniedzas tālu pāri viena cilvēka dzīvei. Dievs paņem pat visļaunākos cilvēku darbus un pavērš tos tā, ka tie kalpo dzīvības glābšanai. Tas nenotiek katru reizi. Bet Dievs to spēj.

Tāpēc, kad tu atkal atcerēsies kādu pāridarījumu, pamēģini sev pajautāt: vai es tagad gribu ieņemt Dieva vietu? Pamēģini spert vienu konkrētu soli, kas neļauj ļaunumam turpināties caur tevi — atturies no vārda, ar kuru gribi ievainot, vai izdari labu, ko aizvainojuma dēļ esi liedzis. Un uztici savu ievainoto dzīvi Dievam, kurš Kristū arī tev ir devis piedošanu un spēj caur tevi darīt labu citiem.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk