Kad debesis svin, bet mēs nesaprotam kāpēc...

(Lk 15:1-10) Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.
Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” 

Mēs tikko bijām pārcēlušies uz jauku svaigi remontētu dzīvokli Liepājā. Mūsu dzīvesvieta nebija pats pilsētas centrs, bet pietiekami tuvu, lai būtu ērti un ātri visur nokļūt. Pilsētas parks un pludmale bija 5 minūšu gājiena attālumā. Viss šķita mierīgs un harmonisks. Taču jau pirmajā sestdienas vakarā notika kas pavisam negaidīts. Sākās haoss: skaļa mūzika, paziņojumi no skaļruņiem, gaviles, salūts – tas viss turpinājās gandrīz līdz pašam rītam, neļaujot mūsu mazajiem bērniem gulēt. Mēs bijām šokēti. Vai tas būs katru nedēļas nogali? No kurienes nāk šī troksnis? Un kāpēc neviens mums par to nepabrīdināja iepriekš?

Izrādījās, ka nav tik traki – nē, tas nenotiek regulāri. Tas notiek tikai dažas nedēļas nogales gadā. Vasaras sezonas laikā pludmalē un parkā tika rīkoti festivāli un koncerti ar diezgan iespaidīgi slavenu mākslinieku uzstāšanos. Bet, kad pienāca vasaras beigas, miers atgriezās.
Bet tas lika man aizdomāties: cik bieži kādu cilvēku svinības savukārt citiem šķiet traucējošas vai pat nepieņemamas – īpaši tad, ja vietējam iedzīvotājam nešķiet īpaši saistoši festivālos skanošie mūzikas stili.

Tā ir arī ar Jēzus stāstītajām trīs līdzībām Lūkas evaņģēlija 15. nodaļā. Jēzus pastāstīja šos stāstus tāpēc, ka Viņš regulāri piedalījās svinībās kopā ar visnepiemērotākajiem cilvēkiem – un citiem tas šķita kā pretdabīgi un pat aizskaroši. Visas trīs līdzības saka vienu un to pašu:
“Tieši tāpēc mēs svinam! Vai tad tu arī nerīkotu svētkus, ja tas notiktu ar tevi? Kā gan lai mēs nesvinam?”
Šajos stāstos tiek atvērts plašs skatījums uz to, kā Jēzus saprata savu misiju – un, iespējams, arī to, kas mums būtu jādara šodien.

Kuri tad ir pie galda kopā ar Jēzu?

Galvenais iemesls neapmierinātībai bija cilvēki, ar kuriem Jēzus regulāri ēda. Nodokļu ievācējus neieredzēja ne tikai tāpēc, ka viņi iekasēja nodokļus (tas reti kuram šķiet pievilcīgi), bet gan tāpēc, ka viņi to darīja Heroda vai romiešu okupantu labā (vai pat abu labā). Un daudzi uzskatīja viņus par rituāli nešķīstiem, jo viņi sadarbojās ar pagāniem.

Savukārt “grēcinieki” bija plašāka kategorija. Iespējams, tie bija vienkārši cilvēki, kuri bija pārāk nabadzīgi vai neizglītoti, lai zinātu Bauslību un centīgi to ievērotu. Katrā ziņā viņi tika uzskatīti par reliģiski nepilnvērtīgiem – tādiem, kuri nav cienīgi Dieva prasību priekšā.

Svarīgi saprast: Jēzus neapgalvo, ka šiem cilvēkiem nav jāmainās vai ka grēks nav problēma. Līdzības uzsver to, ka Pazaudētais jērs tiek atrasts; Pazudusī monēta – atkal atrasta; Dēls, kurš bija aizgājis prom, atgriežas. Grēciniekam ir jānožēlo grēki.
Taču Jēzus saprot “atgriešanos” citādi nekā viņa kritiķi. Viņi uzskatīja, ka nožēla nozīmē pieņemt viņu tīrības un likuma standartus. Bet Jēzus uzskatīja: ja cilvēks seko Viņam, tas jau ir patiess grēku nožēlas ceļš.

Un – lai gan Jēzus to nesaka tieši, tas ir jūtams starp rindām – arī farizejiem un bauslības zinātājiem pašiem vajadzēja atgriezties. Viņš runā par “taisnajiem, kam nav vajadzīga atgriešanās” ar ironiju, gandrīz kā ar smaidu un jautājuma zīmi balsī. Un tas ir stāsta kodols.

Kāpēc notiek svētki? Jo debesis svin.

Šie līdzību stāsti pasaka vienkāršu, bet milzīgu patiesību: debesīs ir svētki katru reizi, kad kāds cilvēks no jauna sāk iet Dieva ceļu.
Eņģeļi priecājas. Visas debesis svin. Un ja mēs šeit, uz zemes, neiesaistāmies šajos svētkos, mēs neesam saskaņā ar debesu realitāti.

Jūdaisma izpratnē debesis un zeme tika radītas, lai tās būtu vienotā harmonijā. Tāpēc arī Jēzus mācīja lūgt: “Lai Tavs prāts notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”
Farizejiem likās, ka tuvākais ceļš uz debesīm ir Templis, kur priesteriem bija jādzīvo īpaši tīri. Savukārt pārējie cilvēki varēja tuvoties debesīm, dzīvojot tikpat šķīsti visās dzīves jomās.

Bet Jēzus saka: nē – debesis tagad ir pilnas ar prieku un troksni, jo viens grēcinieks ir atgriezies. Un, ja tu gribi dzīvot kā debesīs – tad nāc, svini! Tā rīkojās Jēzus. Un tieši tas uztrauca Viņa pretiniekus.

Zaudētais bija īpašs nevis ar savu vērtību, bet ar savu pazušanu.

Ne jērs, ne monēta paši par sevi nebija īpaši. (Starp citu, pazudusī monēta, iespējams, bija sievietes daļa no iekrājuma vai pūra. Vienas zaudēšana bija arī personiska un emocionāla traģēdija.)
Vēlākos gadsimtos daži apšaubāmi avoti liek Jēzum sacīt pazudušajam jēram: “Es tevi mīlu vairāk par pārējiem.” Bet tas ir pretstats stāsta būtībai.

Vienīgais, kas šo jēru atšķīra – tas bija pazudis. Un Jēzus to meklēja. Tieši to dzirdēja grēcinieki: tev nav jānopelna Dieva mīlestība. Viņš pats tevi meklē. Un kad atrod – Viņš svin.

Jēzus darīja to, ko dara pats Dievs.

Un te ir pati svarīgākā atziņa, kas šiem līdzību stāstiem piešķir dievišķu mērogu: Jēzus nedarīja kaut ko savu. Viņš darīja to, ko dara Dievs. Viņa rīcība zemes virsū bija precīzs atspoguļojums tam, kā Dievs mīl, plāno un glābj debesīs.

Un ko tas nozīmē mums?

Lielais jautājums šodienai: ko Baznīcai būtu jādara, lai cilvēki sāktu uzdot jautājumus, uz kuriem šie stāsti ir atbilde?
Ko mēs – šodienas kristieši – varētu darīt tik drosmīgi, tik priecīgi, tik nesavtīgi, ka cilvēki sāktu jautāt:
“Kāpēc jūs tā darāt?”
Un tad mēs varētu pastāstīt viņiem stāstu – par to, kā Dievs atrod to, kas bija pazudis.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Cik maksā sekošana Jēzum?

(Lk 14:25-35) Lieli ļaužu pūļi viņam sekoja, un, pagriezies pret tiem, viņš sacīja: “Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un vēl arī pats savu dzīvību, tas nevar būt mans māceklis. Un, kas nenes savu krustu un neseko man, tas nevar būt mans māceklis. Kurš no jums, gribēdams celt torni, vispirms apsēdies neaprēķinās izdevumus, vai pietiks līdzekļu darba veikšanai, lai tad, kad viņš pamatus ieliek un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk zoboties, sacīdami: šis cilvēks gan iesāka celt, bet nespēja pabeigt. Vai arī, kurš ķēniņš, gribēdams doties karot ar citu ķēniņu, vispirms apsēdies neapdomās, vai viņš ar desmit tūkstošiem spēs stāties pretī tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem. Bet, ja ne, viņš, kamēr tas vēl tālu, sūtīs vēstnešus, lai lūgtu mieru. Tāpat neviens no jums, kas neatteiksies no visa, kas tam pieder, nevar būt mans māceklis. Sāls ir laba, bet, ja arī sāls kļūst nederīga, kā lai to padara derīgu? Tā vairs neder nedz zemei, nedz mēsliem, bet metama ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 

Iedomājieties politiķi, kurš uzkāpis uz kastes un uzrunā pūli.
“Ja jūs balsosiet par mani,” viņš saka, “tad jūs izvēlaties zaudēt savas mājas un ģimenes; jūs pieprasāt augstākus nodokļus un zemākas algas; jūs izlemjat atteikties no visa, kas jums visdārgākais! Tā nu, kurš ir ar mani?”
Pūlis viņu pat nesāktu izsvilpt vai apmētāt ar sapuvušiem tomātiem. Visi vienkārši būtu apmulsuši. Kāpēc gan kāds sevi tā reklamētu?

Bet vai tieši to nedara Jēzus šajā pārsteidzošajā evaņģēlija fragmentā? “Gribi būt mans māceklis, vai ne? Tad tev jāiemācās ienīst savu ģimeni, jāatsakās no savas mantas, un jābūt gatavam uz smagu nāvi!”
Tā noteikti nav tā metode, ko parasti iesaka grāmatās “Kā iegūt draugus un ietekmēt cilvēkus”.

Taču pagaidiet. Kā būtu, ja mēs šo cilvēku neiedomājamies kā politiķi, bet gan kā ekspedīcijas vadītāju, kas mēģina nogādāt neatliekamu medicīnisko palīdzību attāliem kalnu ciemiem, kuriem draud bojāeja?
“Ja vēlaties doties tālāk,” vadītājs saka, “jums būs jāatstāj savas somas. No šejienes ceļš kļūst pārāk stāvs, lai varētu nest lieku nastu. Visticamāk, jūs to vairs nekad neredzēsiet. Un labāk uzrakstiet pēdējo pastkarti uz mājām – šis ir bīstams ceļš, un ir ļoti iespējams, ka ne visi mēs atgriezīsimies.”

Šo mēs jau saprotam. Lai arī tas nav patīkami, tas šķiet saprātīgi. Vai nekļūst skaidrs – Jēzus ir daudz tuvāk otrajam variantam nekā pirmajam.

Kristietība bieži tiek saistīta ar tā saucamajām “ģimenes vērtībām”, tāpēc ir šokējoši dzirdēt Jēzu sakām, ka māceklim jāmācās “ienīst” savus vecākus, dzīvesbiedru, bērnus, brāļus un māsas. Bet kad Viņš iet vēl tālāk un saka, ka cilvēkam jānoliedz pats sevi un jābūt gatavam uz kaunpilnu nāvi (“nest savu krustu” Viņa laikā nebija tikai poētisks izteiciens!) tad sākam saprast būtību.

Jēzus nenoniecina ģimenes nozīmi vai dzīves skaistumu tuvās, atbalstošās attiecībās. Bet, kad Dieva valstības uzdevums kļūst neatliekams, tad visam pārējam (arī pašai dzīvībai!) jābūt gatavam tikt upurētam.

Tas pats attiecas arī uz īpašumiem. Jēzus sekotāji, gan toreiz, gan tagad, bieži ir dzīvojuši mājās, viņiem ir piederējusi zeme, un viņi nav bijuši spiesti no visa atteikties.
Taču gatavība to darīt ir zīme, ka cilvēks ir sapratis Jēzus aicinājuma nopietnību. Mums katram jebkurā brīdī var tikt prasīts visu atdot un atsaukties ārkārtas aicinājumam. Ja neesam tam gatavi, mēs esam kā cilvēks, kas ceļ torni, vai karavadonis, kas dodas karā — bet nav izdomājis, ko tas īsti nozīmē.

Divi Jēzus tēli – tornis un karš – ir kā brīdinājumi.
Jēzus dienās vissvarīgākais celtniecības projekts bija Jeruzalemes templis. Hērods Lielais bija sācis tā grandiozu pārbūvi, un viņa pēcteči turpināja šo darbu. Bet kāds tam bija mērķis? Vai tas vispār tiks pabeigts?
Jēzus jau bija brīdinājis, ka Dievs savu namu ir atstājis. Šis templis drīz kļūs par gruzdošu drupu kaudzi, kā brīdinājums visiem par cilvēku iedomības bezjēdzību.

Un te mēs nonākam pie otrā brīdinājuma. Kad Jēzus klausītāji domāja/runāja par karu, viņu galvenais ienaidnieks bija Roma. Viņi, visticamāk, nemaz īsti nezināja, ar ko saskaras — cik spēcīgi un nežēlīgi ir romieši. Citādi viņi jau sen būtu meklējuši mieru.
Bet Jēzus brīdinājumi un Viņa aicinājums uz izlīgumu tika ignorēts. Ļaudis pārāk bija pieķērušies senču zemei un īpašumiem, un viņi ilgojās pēc brīvības… kaut arī caur karu.
Kad Jēzus viņiem piedāvāja citu (īsto!) ceļu — viņi to neredzēja.

Tāpēc pēdējais brīdinājums skan vēl skaļāk.
Israēla tauta tika aicināta būt par zemes sāli — tautu, caur kuru pasaule tiek saglabāta un padarīta dzīvotspējīga.
Bet ja sāls zaudē savu garšu — kas tad ir palicis?
Šis brīdinājums pastiprina iepriekšējos līdzības tēlus par torni un karu. Tā ir “viss vai nekas” izvēle. Jēzus konfrontē savus klausītājus ar krīzes brīdi: vai nu viņi būs patiesā Dieva tauta, kas seko Viņam, vai arī viņus sagaida torņa sabrukums un karā zaudēts nākotnes sapnis.

Un tas attiecas arī uz mums.
Nav grūti, un Lūkas evaņģēlists, iespējams, jau to paredzēja, piemērot šos skarbos vārdus arī Baznīcas dzīvei. Katrā laikmetā Baznīca ir saskārusies ne tikai ar aicinājumu dzīvot saskaņā ar Jēzus prasībām, bet arī komunicēt tās pasaules priekšā.
Kur ir tie torņi, ko mūsu pasaule ceļ ar nepārdomātu pārliecību?
Kur ir tie kari, kurus mēs, kā cilvēce, esam gatavi izcīnīt — pat nesaprotot, cik postoši tie būs?

Un kā mēs, kā Kristus sekotāji, varam atkal uzrunāt cilvēci ar drosmīgu paklausības aicinājumu?
Tas nav viegls ceļš. Bet tā ir vienīgā taka, kas ved uz dzīvību.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko darīt ar seksu, varu, naudu un ciešanām, jeb aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei

(Ebr 13:1-8) Lai arī turpmāk jūsu vidū ir brāļu mīlestība! Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām. Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības apgānītājus Dievs tiesās. Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis:
es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu, –
tā ka mēs varam droši teikt:
Kungs ir mans palīgs,
tādēļ es neizbīšos –
ko gan cilvēks man padarīs?
Pieminiet savus vadītājus, kas jums ir Dieva vārdu sludinājuši, un, rūpīgi vērodami viņu dzīves iznākumu, esiet tādā pašā ticībā! Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos! 

Sekss. Vara. Nauda. Ciešanas. Tas viss atkal būs rīt no rīta avīzēs/televīzijā (vai, ja vairs avīzes nelasi un TV neskaties, tad Ziņu portālos atradīsi tieši to pašu). Tās ir lietas, kas piesaista uzmanību un palīdz pārdod ziņas (un dažiem šķiet – tas liek pasaulei griezties). Bet, kamēr mēs šķirstām avīzi no pirmās līdz pēdējai lapaspusei, vai pārskatam visu lielo ziņu aģentūru interneta portālus, visticamāk, Jēzus vārdu tur neatradīsim. Varbūt kāds mājiens, kāds savdabīgs salīdzinājums ar slavenību (piemēram, kāds kaut ko ir pateicis par Viņu), bet noteikti ne centrālais sižets.

Un tomēr, vēstules ebrejiem pēdējā nodaļā – vienā no agrīnās kristietības nozīmīgākajiem dokumentiem – mēs atrodam visas šīs pašas tēmas: seksu, varu, naudu, ciešanas… bet arī – Jēzu. Tomēr atšķirībā no mūsdienu informācijas pārpilnības, kas šīs tēmas īpaši izceļ, šeit tieši Jēzus ir tas, kurš piešķir jēgu visam pārējam. Viņš ir tas pats – vakar, šodien un mūžīgi. Vēstules autors vēlas, lai mēs saprotam – ja mūsu ticība ir sakņota Viņā, tad spēki, kas tik daudziem liek klupt un pakrist, mūs nenogāzīs.

Ko tas nozīmē – Jēzus ir “tas pats vakar, šodien un mūžīgi”? Un kā šī ticība var mums palīdzēt ikdienā?

Visa vēstule ir kā stāsts par to, kā Dievs vadīja savu tautu no Vecās Derības dienām līdz visa piepildījumam Kristū, un tagad vada savu tautu (Baznīcu!) – arī mūs – uz jauno pasauli, kas vēl nāks.

Jēzus vakar. Vēstules autors raksta, ka Mozus “cieta negodu Kristus dēļ” (Ebr. 11:26). Jēzus bija jau toreiz – mūžīgais Dieva Dēls, caur kuru pasaule tapa (skatīt Ebr. 1:2-3,10-12). Viņš nebija kāds “jauns Dievs”, kurš parādījās Jaunajā Derībā – Viņš bija un ir tas pats Dievs, tikai tagad atklāts pilnībā. Tāpat kā cilvēks, ko Tu līdz šim pazini tikai no vēstulēm un telefona zvaniem, tagad pēkšņi stāv tavā priekšā.

Jēzus šodien. Vēstules Ebrejiem 3. un 4. nodaļā autors uzsver – “kad jūs dzirdat viņa balsi šodien, neapcietiniet savas sirdis”. Evaņģēlijs nav tikai par rītdienu. Nevar to atlikt līdz brīdim, kad dzīve būs mazliet mierīgāka, kad kontā būs vairāk naudas vai problēmas būs atrisinātas. Jēzus izaicinājums ir šodienai. Šim mirklim. Šim lēmumam.

Jēzus mūžīgi. Viņš ir Jaunās Derības vidutājs (skatīt Ebr. 12:24), Viņa klātbūtne būs centrā Dieva Valstībā Jaunajā Jeruzalemē. Viņu mēs tagad pazīstam ticībā, bet nākotnē Viņu redzēsim aci pret aci – kad pašreizējā pasaule tiks nomainīta ar jauno (skatīt Ebr. 12:26–28). Šī visa vēstule runā par Viņu. Un 13.nodaļas 8. pants to apkopo spēcīgā, īsā atziņā, ko ir vērts iemācīties no galvas vai uzrakstīt un pielikt pie sienas: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.”

Kad mūsu skatījums uz Jēzu ir skaidrs, arī pārējās dzīves sarežģītās jomas sāk ieņemt pareizo vietu. Kristīgajai kopienai jāizceļas ar dāsnumu un mīlestību – ne tikai vārdos, bet praktiskā rīcībā. Māsām un brāļiem ir jāparāda rūpes citam par citu. Mīlestība ir būtiska. Finansiāls atbalsts trūcīgajiem – svarīgs. (Vārds, ko autors lieto, ietver abus.) Un viesmīlība – tik raksturīga agrīnajai draudzei – arī šodien ir kanāls, pa kuru evaņģēlija vēsts var uzrunāt cilvēkus ap mums.

Bet ir arī otra monētas puse – grūtības. Ieslodzījums bija daļa no kristīgās dzīves ikdienas tās pašos sākumos. Tie, kas šobrīd bauda brīvību, ir aicināti lūgt un rūpēties par tiem, kas cieš – īpaši tiem, kas ir cietumā ticības dēļ. Tas joprojām ir svarīgi mūsdienās – palīdzēt vajātajiem kristiešiem. Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī par tiem, kas ir ieslodzīti mūsdienu sabiedrībā, kur sodīšana bieži aizstāj žēlastību.

Un tad vēstules autors runā par divām klasiskām krīzes zonām – seksu un naudu. Laulība ir jāgodā. Neviens nedrīkst lauzt laulības derību. Pirmais gadsimts bija tikpat seksuāli vaļīgs kā mūsdienu Rietumu pasaule, un arī šodien kristieši ir aicināti izcelties ar uzticību, atturību un cieņu. Sekss nav rotaļlieta – tas ir dziļš, bagātīgs, piepildīts saiknes veids, ko Dievs ir devis laulātiem. Un Dievs spriedīs tiesu par tiem, kas Viņa doto dāvanu sagroza un sabojā. Un šī tiesa ne vienmēr būs tikai nākotnē – daudzi jau šodien cieš no emocionālām rētām, vainas apziņas un nožēlas.

Arī nauda var būt bīstama. Tā vispirms apbur, tad paverdzina, un beigās… izrādās tukša. Nabadzība pati par sevi nav nekāds īpaši svētums (nav jāromantizē grūtības). Bet naudas mīlestība kā problēma ir tas, kas jāuztver nopietni. Jo to, ko tu mīli, tam tu ziedojies. Ja pamani, ka upurē savu ģimeni, draudzību vai ticību, lai tikai vairāk nopelnītu – tas ir brīdinājuma signāls.

Noslēgumā, kāds tad ir aicinājums kristiešu praktiskajai ikdienas dzīvei:
– Uzticība Dievam, kurš ir ar mums mūžīgi (Ebr. 13:5-6);
– Pārliecība, ka Viņš palīdzēs visos apstākļos (Ebr. 13:6);
– Piemērs no tiem, kas ir dzīvojuši ticībā (Ebr. 13:7).

Tie, kas paļaujas uz Dievu, ir mazāk pakļauti kārdinājumiem – gan seksuālajiem, gan materiālajiem – jo viņu drošība nav atkarīga no apstākļiem. Ticība, kas ļauj drosmīgi sacīt: “Tas Kungs ir mans palīgs, es nebīšos!” (Ebr 13:6), ir tā pati ticība, ko paaudžu garumā ir apliecinājuši Dieva ļaudis. Un tagad – tā ir aicinājums arī mums.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Meklēt Dievu, jeb ko nozīmē patiesa Garīgā Prakse?

(Jes 58:1-14) ... Dienu no dienas tie meklē mani, manas gaitas tie kāro zināt – itin kā tauta, kas taisnību darījusi, kas sava Dieva tiesas nav pametusi, tie jautā man tiesas spriedumus, Dieva tuvuma tie kāro.
Kādēļ mēs gavējām un tu neredzēji, vārdzinājām sevi un tu nezināji! – pat gavēņa laikā jūs meklējat sev tīkamo un visus savus klaušiniekus apspiežat!
Redzi, jūs gavējat, lai kašķētos un kautos, un neganti triecat ar dūri – ne tāda nu jūsu gavēšana, ka augšienē dzirdētu jūsu balsis!
Vai šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, diena, kad cilvēkam vārdzināt sevi, kad galvu liec kā niedri, tērpj maisu un pīšļiem kaisās? –
Vai to jūs saucat par gavēni, Kungam tīkamu dienu!
Vai ne šāds ir gavēnis, ko es pieņemtu, – kad tiek atraisītas apspiestības važas, kad noņem spaidu jūgu, kad apspiesto atlaiž brīvībā un sarauj visas saites!
Un tāds, kad ar izsalkušo tu dali savu maizi, kad nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā, kad ieraugi kailo un apģērb viņu, kad nenovērsies no otra, kas tāds kā tu pats, – tad tava gaisma izlauzīsies ausmā, tava dziedināšana steigs plaukt, taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga godība būs tavs aizsegs.
Tu sauksi, Kungs atbildēs, tu brēksi, viņš teiks: es šeit! – 
ja nebūsi apspiedējs, ja rokas nepalaidīsi un neganti neizrunāsies! 
Ja visu līdz pēdējam atdosi izsalkušam, kad apspiestai dvēselei dosi sātu, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā un tavs mijkrēslis – spožs kā dienasvidus!
Tad tevi vienmēr vadīs Kungs, viņš tevi pabaros pat kaltušā zemē, stiprinās tavus kaulus, tad tu būsi kā atvildzis dārzs, kā ūdens avots, kur neizsīkst valgme. 
No jauna tu uzcelsi vecās drupas, mūžsenos pamatus tu uzsliesi, tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot!
Ja tu sabatā nespersi ne soli, ja manā svētajā dienā nedarīsi, kas pašam tīk, ja sabats tev liksies kā prieks, kā svētums Kungam godājams – ja godāsi to, nesteigdams savās gaitās, sev tīkamo nemeklēdams un tukšu nepļāpādams,
tad Kungs būs tavs prieks!
Es vedīšu tevi pa zemes virsotnēm, es ēdināšu tevi ar tava tēva Jēkaba mantojumu – jo Kunga mute tā runājusi! 

Nesen sarunājos ar kādu draugu par to, kā kristieši mūsu sabiedrībā arvien vairāk pievēršas tā saucamajām “garīgajām praksēm” – meditācijai, klusumam, gavēnim. Tas viss notiek laikā, kad daudziem šķiet, ka viņi vairs nejūt Dievu tik skaidri kā agrāk, un viņi cenšas cits citu stiprināt garīgajā izaugsmē. Starp citu, kā atceras iepriekšējā paaudze, kādreiz draudzēs notika kas līdzīgs tam, ko lasām Bībelē – cilvēki runāja mēlēs, pravietoja, tika dziedināti un pat ļaunie gari tika izdzīti. Šodien tādu pieredžu kļūst mazāk. Tāpēc garīgās prakses bieži vien kalpo kā mēģinājums aizpildīt šo tukšumu. Tā ir vēlme tuvoties Dievam brīžos, kad šķiet, ka Viņš nav tik tuvu kā agrāk.

Mani gan satrauc tas, ka dažkārt šie centieni izskatās pēc vēlmes “pierunāt” Dievu vai vienkārši vēlme pēc pašapliecināšanās. Savukārt mans draugs domā, ka Dievam patiesībā vairāk rūp tāda veida garīgā prakse, kādu dzīvē parādīja Mārtiņš Luters Kings juniors – stāties pret netaisnību un cīnīties par taisnīgāku pasauli.

Pirms 2700 gadiem Jeruzalemē cilvēki ļoti vēlējās gavēt, bet brīnījās, kāpēc tas nestrādā. Pravietim tas bija skaidrs – cilvēku ārējā dievbijība nesaskanēja ar viņu ikdienas dzīvi. Patiesībā Bībelē neviens gavēni nesauc par “garīgo praksi”. Tur garīgums nozīmē rīkoties – darīt to, par ko pravietis runā. 

Vārds “darash” (senebr. – meklēt, jautāt, izzināt) šajā pravietojumā atkārtojas atkal un atkal. Cilvēki grib/meklē tuvoties Dievam, viņi grib izzināt/sekot Viņa ceļiem, bet, kad pienāk gavēņa diena vai sabats, viņi dara to, ko paši grib. Viņi turpina slikti izturēties pret saviem līdzcilvēkiem – tieši tāpat kā citās dienās... 

Garīgās prakses mums liek uzdot neērtus jautājumus: ko es patiesībā gribu/meklēju/jautāju? Vai visas manas vēlmes savā starpā saskan? Un vai es spēju darīt kaut ko regulāri, pat ja tobrīd to negribu? 
Kāds reiz teica – Tu nevari būt nejauks pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka Tu “jūties izsists no sliedēm”. Bet mēs tik bieži attaisnojam savu uzvedību ar to, kā jūtamies.

Šis Bībeles fragments piedāvā citu skatījumu uz to, kāpēc Dievs neiejaucas un neatrisina to vai citu problēmu tā, kā cilvēki cer. Pravietis visā savā vēstījumā atkal un atkal uzsver, ka cilvēki gan pielūdz Dievu, bet dara to tādā veidā un ar tādu attieksmi, kas neatbilst tam, kāds Viņš patiesībā ir. Šajā fragmentā viņš saka to pašu, tikai ar citiem vārdiem: ja Tu meklē Dievu ar kādu īpašu paņēmienu vai pašdisciplīnas veidu, bet vienlaikus izturies slikti (kā aprakstīts šajā fragmentā) – tad Tu īsti nemaz neesi sapratis, kas Dievs ir. Tā vien šķiet, ka Tu gavē kāda cita dieva priekšā, jo Īstajam Dievam svarīga ir taisnība, žēlastība un mīlestība. 

Lasīju, ka ASV dzīvo tikai 5% pasaules iedzīvotāju, bet tur atrodas veseli 25% no visiem pasaules ieslodzītajiem. Ir mīts, ka afroamerikāņu vīriešu vairāk atrodas cietumā nekā augstskolās – bet šis mīts nav tālu no patiesības. Iespējams, patiesi garīga prakse būtu palīdzēt nojaukt šīs neredzamās ķēdes, kas tur cilvēkus gūstā. Vai arī – garīga prakse varētu būt dalīties ar pārtiku, nevis to izmest; pieņemt mājās cilvēku, kurš ir nonācis dzīves bedrē, nevis tikai iedot dažus centus un tad pagriezt muguru.

Tad vēl – cilvēku negribēšana svinēt sabatu (svēto dienu) ir līdzīga vēlmei izspiest no darbiniekiem visu iespējamo. Svarīgākais ir pelnīt naudu. Kāda jēga strādāt tikai sešas dienas? Kurš atļausies dot darbiniekiem brīvu dienu? Bet Dievam sabats (svētā diena) ir svarīgs. Tā ir zīme, ka mēs uztveram nopietni Viņa īpašumtiesības uz mūsu laiku. Tas var izskatīties pēc ekonomiska zaudējuma, bet pravietis izaicina cilvēkus ticēt – Dievs par to gādās (tas pat var nest svētību tīri materiālā veidā).

Tāpēc padomā ļoti godīgi – vai Tu patiesi meklē Dievu? Vai Tava dzīve ir saskaņā ar to, ko Viņš patiesībā vēlas – žēlsirdība, taisnība, rūpes par apspiestajiem?   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Dieva vārds kā uguns un āmurs

(Jer 23:23-29) Vai es neesmu tuvs Dievs? saka Kungs, taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē, ka es neredzēšu? – saka Kungs,
vai ne es piepildu debesis un zemi? – saka Kungs.
[...]
Vai mans vārds nav kā uguns, saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

Vai esi kādreiz aizdomājies par Dieva vārdu kā neatvairāmu āmuru? Mēs bieži domājam par Bībeles tekstu kā par mierinošu un iedvesmojošu, bet Dievs pats to salīdzina ar āmuru – spēcīgu un nesalaužamu, kas spēj sašķelt pat vissmagākos akmeņus.

Vecajā Derībā vairākkārt aprakstīta situācija, kad Israēla tauta kļuva garīgi nocietināta. Pravietis Caharija raksta, ka "viņi nocietināja savas sirdis kā krams un negribēja klausīt likumu un vārdus, ko Kungs Cebaots bija sūtījis ar savu Garu caur agrīnajiem praviešiem” (Caharijas 7:12). Šie cilvēki bija kļuvuši tik stūrgalvīgi, ka vairs nespēja uztvert Dieva balsi. Viņu sirdis bija kā krams – viens no cietākajiem akmeņiem, kuru izmanto, lai cirstu citus.

Bībeles izteiksmē cieta sirds nozīmē cilvēka stāvokli, kurā viņš apzināti pretojas Dieva patiesībai. Tāds cilvēks nav gatavs mainīties, viņš ir neieņemams – līdzīgi kā klints. Bet Dieva vārds, kā norāda Jeremijas grāmata, nav tikai mierinoša čukstoņa. Tas ir āmurs. Dievišķais āmurs, kas var sašķelt pat visspītīgāko sirdi, atklāt patiesās domas un motivāciju, kas apslēpta cilvēka dvēseles dziļumos.

Teologs R.C. Sprouls reiz rakstīja:
“Dieva āmurs nesadragā tikai pasaules elkus – tas satriec arī manus sirds elkus. Tas ir smags, ass un bieži sāpīgs – tieši tāpēc, ka Tas, kas to tur rokā, mīl. Viņš ir apsolījis piedot manas cietās sirds dēļ, bet arī – to pārveidot.” (R.C. Sproul, “The Holiness of God”)

Dieva mīlestība nav tikai maigums – tā ir arī patiesība, kas pārveido. Ja mūsu sirdis kļūst kā akmens, Viņa vārds nav bezspēcīgs. Tas ir āmurs, kas lauž mūsu cietību, nevis lai mūs iznīcinātu, bet lai mūs dziedinātu, šķīstītu un darītu spējīgus mīlēt.

Lasīt tālāk

Kad Dievs runā – vai Tu esi gatavs sekot?

(Ebr 11:1-3) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. 

Ja mēs no debesīm dzirdētu Dieva balsi vai kāds atnāktu pie mums un teiktu: "Šis ir pravietojums no Dieva...!", mēs saņemtu diezgan skaidru priekšstatu par to, ko Dievs iecerējis mūsu dzīvē. Tas varētu izpausties kā vārdi: “Tu kādu dienu būsi vadītājs” vai “Tavi vārdi ietekmēs tūkstošiem cilvēku.” Pat ja uzreiz nesaprastu, kā tas piepildīsies, mēs justu virzienu, kurā Dievs mūs aicina doties.
Tomēr parasti Dievs mums dod tikai kādu sajūtu par vienkāršu uzdevumu — kādu darbību vai rīcību, kuras nozīmi un vietu Viņa lielajā plānā mēs tajā brīdī vēl nesaprotam. Taču, ja esam pārliecināti, ka šī norāde nāk no Dieva (ir ļoti vērtīgi to pārrunāt ar uzticamu un pieredzējušu kristieti, piemēram, savu mācītāju), mums jābūt gataviem paklausīt.

Šādā brīdī mums nepieciešama ticība, līdzīga Ābrahāma ticībai. 1. Mozus grāmatā 12:1 Dievs viņam sacīja: “Atstāj savu dzimto zemi… un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.” Un kā lasām Ebrejiem 11:8: “Ar ticību Ābrahāms paklausīja un devās ceļā, pat nezinādams, kurp dodas.” Viņš nesaprata, kāpēc Dievs viņam to lūdz, bet viņš uzticējās un gāja.
Vēlāk Dievs apsolīja, ka Ābrahāma pēcnācēju būs tik daudz kā zvaigžņu debesīs (1. Mozus 15:5). Tajā brīdī Ābrahāms un viņa sieva Sāra jau bija pārāk veci, lai dabiski sagaidītu bērnu, un viss šķita neiespējami. Tomēr Ābrahāms izvēlējās uzticēties Dieva solījumam — un šī ticība tika atalgota, kad piedzima Īzāks (1. Mozus 21:2).

Mēs ne vienmēr sapratīsim visu, ko Dievs no mums prasa. Bet tas nedrīkst kļūt par iemeslu nepaklausībai. Ticība nozīmē arī iešana tumsā, paļaujoties, ka Dievs redz ceļu, pat ja mēs to vēl neredzam.

Lasīt tālāk

Gudrības vārdi un žēlastības balss

(Ps 49:2-4) Klausieties šo, visas tautas, sadzirdiet, kas pasaulē mītat, –
jūs cilvēkbērni, jūs vīru dēli, kā bagātie, tā arī nabagie!
Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!

Bībele mūs aicina runāt ar iejūtību. Tas nozīmē — mūsu sarunās galvenais mērķis nav pārtraukt otru vai norādīt uz trūkumiem, bet gan celt, stiprināt un iedvesmot. Laba saziņa veido uzticēšanos un attiecības, kas balstītas uz cieņu.

Tomēr, lai to panāktu, ir svarīgi izteikt savas domas skaidri — runāt par savām vērtībām, robežām un pārliecībām. Dažas problēmas ar laiku vienkārši izgaismojas, bet ir situācijas, kur nepieciešama atklāta, bet veselīga saruna. Un svarīgi ir ne vien ko mēs sakām, bet arī kā un kad to sakām.

Kad jāsaskaras ar sarežģītu situāciju, lūdz Dievam palīdzību un atceries psalma vārdus: „Mana mute runās gudri, izprotot čukstēs mana sirds!” Mūsu vārdi nes mūsu domas tālāk, un mēle ir kā vadītājs, kas nosaka virzienu. Ja gribi izvairīties no konflikta vai pārpratuma, lūdz lai Kungs, dod gudrību. Lai Viņš palīdz pateikt īstos vārdus, īstajā brīdī, ... un ar žēlastību.

Svētais Gars ir kā labākais ceļa pavadonis — Viņš māca, vada un pacietīgi turpina darbu mūsos. Viņš palīdz mums augt žēlastībā un kļūt viedākiem, lai mūsu vārdi vienmēr iedvesmo dzīvot ar mīlestību un patiesību.

Lasīt tālāk