Kristīgā dzīve: žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā
Ivo Roderts | svētdiena, maijs 31, 2026 | komentāru nav
(2Kor 13:11-13) Un beidzot, brāļi, priecājieties, pilnveidojieties, uzmundriniet cits citu, esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. Sveiciet cits citu ar mīlestības skūpstu! Jūs sveicina arī visi svētie. Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!
Otrās vēstules korintiešiem pēdējais teikums ir viens no pazīstamākajiem teikumiem visās Pāvila vēstulēs. Patiesībā tas ir tik pazīstams, ka daudzi cilvēki, kuri to dzird vai regulāri saka, pat neapzinās, ka tas nāk no apustuļa Pāvila rakstītā, un, ja viņiem vajadzētu to atrast Bībelē, viņi varbūt nemaz nezinātu, kur meklēt. Daudzās baznīcās un kristīgās kopienās tas ir kļuvis par ierastu lūgšanu vai svētības vārdiem. Tas apkopo ļoti daudz no tā, ko nozīmē būt kristietim. Tas cieši pievērš mūsu skatienu Dievam, kuru pazīstam Jēzū un caur Jēzu, Garā un caur Garu. Un tas bagāto praktisko nozīmi un bagāto teoloģisko nozīmi savij kopā elegantā lūgšanā. Nav brīnums, ka šie vārdi ir kļuvuši tik iemīļoti.
Ir vērts pie šī panta apstāties un palūkoties mazliet dziļāk, pirms ļaujam pazīstamajiem vārdiem vienkārši pār mums pārslīdēt un aizmirstam, ko tie patiesībā nozīmē. Sāksim ar to, ko tie saka par kristieti un kristīgu dzīvi.
Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.
Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.
Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.
Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.
Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.
Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.
Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā.
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.
Būt kristietim, protams, sākas ar žēlastību. Tas, ka mēs vispār esam tie, kas esam, ir tāpēc, ka dzīvais Dievs ir noliecies pie mums tīrā, nepelnītā žēlsirdībā. To Pāvils savā evaņģēlijā atgādina atkal un atkal. Bet mēs arī redzējām, īpaši šīs vēstules astotajā nodaļā, ka Pāvils vārdu “žēlastība” var lietot ne tikai, lai aprakstītu to, ko Dievs brīvi un mīlestībā dara mūsu labā, bet arī to, ko Viņš dara mūsos un caur mums. Vēl konkrētāk — lai aprakstītu to, ko Dievs darīja Maķedonijas draudzēs un caur tām, kad Viņš tās pamudināja dot dāsni, pat pāri viņu iespējām. Šai otrajai nozīmei ir stingrs pamats, jo pats galvenais, uz ko norādīja vārds “žēlastība”, bija Dieva pilnīgi dāsnā un sevi atdodošā mīlestība. Mums nevajadzētu brīnīties, ja tie, kuru dzīvi pārveido žēlastība, paši savukārt kļūst dāsni un sevi atdodoši cilvēki.
Tad kāpēc apustulis Pāvils runā par Jēzus — Ķēniņa un Kunga — žēlastību, nevis vienkārši par Dieva žēlastību? Tāpēc, ka par to viņš runāja jau astotās nodaļas devītajā pantā. Mudinot korintiešus dot dāsni, viņš kā piemēru minēja pašu Jēzu, kurš atstāja savas debesu esamības bagātību un mūsu labā izvēlējās kļūt nabags un pazemīgs. Mēs varētu to pateikt šādi: Jēzus ir tas, par ko kļuva dāsnais un sevi atdodošais Dievs. Jēzus iemiesoja Dieva žēlastību. Jēzū žēlastība kļuva cilvēciski redzama, kļuva par cilvēku, jo tieši tas žēlastībai bija jādara, lai tā pilnībā būtu pati par sevi — lai tā sevi atdotu pasaules labā. Tāpēc mēs pamatoti varam runāt par “Kunga, Ķēniņa Jēzus, žēlastību”, un mēs varam lūgt, kā Pāvils to dara šeit, lai šī žēlastība spēcīgi darbojas draudzes dzīvē. Ar to tiek apkopots vesels domas pavediens šajā vēstulē.
Bet aiz šī īpašā, darbīgā spēka un tam visapkārt ir “Dieva mīlestība”. Jaunajā Derībā Dieva mīlestība nav tikai viena no Viņa rakstura īpašībām. Tā ir pats centrs, pati Dieva būtība. Mīlestība, protams, ir dziļi personiska īpašība; varbūt pat jāsaka — visaugstākā personiskā īpašība, kāda vien ir. Un ir ievērības cienīgi, ka jūdu un kristiešu ticības apliecinājums Dievam, kurš ir mīlestības Dievs un vienīgais patiesais Dievs, ļoti skaidri atšķiras no vairuma citu seno un mūsdienu priekšstatu par Dievu. Senā pagāniskā pasaule noteikti neticēja mīlestības Dievam. Daži dievi un dievietes varēja izrādīt sava veida mīlestību pret atsevišķiem cilvēkiem, bet šī pasaule bija pilna ar nemieru un bailēm no pārcilvēciskiem spēkiem, kuri nebija mīloši, bet gan nepastāvīgi, ļaunprātīgi un tādi, kuri jāpielabina vai jānomierina. Neviena no daudzajām iespējām šajā ļoti daudzveidīgajā reliģiskajā pasaulē nerunāja par vienu Dievu, kura dziļākā būtība būtu mīlestība.
Tas nav īpaši pārsteidzoši, jo dzīves pieredze, kāda ir lielākajai daļai cilvēku, nebūt nav tīra un neaptumšota laime. Un, ja ir viens Dievs, kurš radījis pasauli, tad vairums cilvēku, kuri vispār nopietni domā par pasauli, varētu secināt, ka šis Dievs diez vai var būt mīlošs. Bet tas, pie kā jūdaisms turējās kā pie cerības un ko kristietība pasludināja kā beidzot piepildītu, bija ticība, ka vienīgais Dievs, kurš radīja pasauli, patiešām ir pilnīgi mīlošs Dievs. Un Viņš šo mīlestību parādīs, darbodamies pašā pasaulē — par milzīgu cenu sev pašam —, lai galu galā visu vērstu par labu. Uzlūkojot šo mīlošo Dievu un mācoties Viņam uzticēties un Viņu mīlēt pretī, pirmie kristieši atklāja, ka ir iekļauti jaunā garīgā dzīvē: bērnu uzticības tuvībā ar Tēvu, siltā drošībā, zinot, ka viņi ir mīlēti ar mūžīgu mīlestību. To Pāvils domā ar vārdiem “Dieva mīlestība”.
Bet tie, kurus šī mīlestība ir satvērusi un kuru asinīs, tā sakot, plūst Kunga Jēzus žēlastība, līdz ar to tiek savienoti ģimenē, kādu pasaule līdz tam nav redzējusi. Tā ir ģimene, kas nekādā ziņā nav balstīta uz miesisku vai etnisku izcelsmi vai radniecību. Tajā ir aicināts un gaidīts ikviens. Tas bija tikpat izaicinoši lielākajai daļai seno cilvēku, kā tas ir lielākajai daļai mūsdienu cilvēku. Tā ir ģimene, kas aicināta dalīties kopīgā dzīvē. Vārdu, ko Pāvils šeit lieto, — koinonia — var tulkot kā “līdzdalība”, “sadarbība”, “piederība”, “dalīšanās”, “kopība”, “sadraudzība” vai pat “savstarpēja apmaiņa”. Šī koinonia ir bijusi milzīgā spriedzē, kamēr Pāvils un korintieši centās izkārtot savas attiecības caur apmeklējumiem, vēstulēm, ziņām, baumām, bēdām, prieku, izmisumu un cerību. Tieši tāpēc, ka Pāvils dedzīgi tic, ka Dieva paša Gars darbojas gan viņa dzīvē, gan korintiešu dzīvē, viņš nevar viņus palaist vaļā. Viņš nevar vienkārši aiziet un dibināt citu draudzi kaut kur citur. Viņš nevar vienkārši baudīt laimīgās attiecības, kādas viņam ir ar viņa mīļajām Maķedonijas draudzēm. Viņam šīs lietas ir jāizcīna līdz galam. Viņam jāļauj sadarbībai, līdzdalībai un sadraudzībai izpausties visā pilnībā. Patiesībā, ja gribat zināt, ko “Svētā Gara sadraudzība” nozīmē praksē, tad lēna un nopietna Otrās vēstules korintiešiem lasīšana ir laba — kaut arī arī skarbi nopietna — vieta, ar ko sākt.
Tātad katra šīs trīskāršās dzīves daļa ir bijusi redzama vēstulē, kura tagad tuvojas noslēgumam. Bet Pāvils nav vienkārši devis īsu un glītu kristīgās dzīves kopsavilkumu — tās dzīves, kurā viņš un korintieši ir līdzdalīgi. Viņš ir devis pārsteidzoši īsu, tomēr pilnīgu priekšstatu par Dievu, kuram kristieši tic. Lai gan viņš šeit lieto vārdu “Dievs” kā vienu no trim, viņa izpratne par Jēzu un Garu citviet viņa vēstulēs — un arī tas, kā šajā izteikumā šie trīs tik dabiski nostājas kopā kā svētību avots — liek mums visu šo izteikumu redzēt kā aprakstu par vienu Dievu, kuru agrīnā Baznīca sāka pazīt trīskāršā veidā. Vēl paies vairāk nekā gadsimts, pirms teologi, ar lielu uzdrīkstēšanos, sāks lietot tādus vārdus kā “Trīsvienība”, lai īsi izteiktu to, ko Pāvils jau šeit pasaka. Bet, ja šādi īsi apzīmējumi nebūtu radušies, mums tie būtu jāizgudro, ja mēs vispār gribētu saprast, ko Pāvils šeit mēģina pateikt.
Tas ir bijis strīdīgs jautājums. Iepazīt vienīgo patieso Dievu Jēzū no Nācaretes un caur Viņu — krustā sisto un augšāmcelto —, un iepazīt šo Dievu un šo Jēzu Svētā Gara spēkā un klātbūtnē, nozīmē tik pamatīgu un dārgu sirds, dzīves, kopienas un uzvedības maiņu, ka daudzi no tās atkāpjas. Pat šķietami vienkāršie norādījumi, ko Pāvils dod draudzei vienpadsmitajā un divpadsmitajā pantā, paši par sevi ir ļoti prasīgi. Savstarpējie miera sveicieni dažiem Korintas draudzē varēja prasīt lielu piepūli. Bet Pāvils viņiem — un arī mums — neatstāj izvēles iespēju. Dievs, kurš sacīja: “Lai atspīd gaisma,” — citiem vārdiem sakot, Dievs, kurš ir gan radīšanas, gan jaunās radīšanas Dievs, gan derības, gan jaunās derības Dievs, — ir licis savai spožajai gaismai atspīdēt mūsu sirdīs, dodams Dieva godības atziņas gaismu Jēzus, Ķēniņa, vaigā. Kad šī gaisma ir sākusi apgaismot pasauli ap jums un ļauj jums visu un ikvienu ieraudzīt jaunā veidā, izvēle ir skaidra. Vai nu jums par lielu cenu jāiet tālāk šajā žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā, vai arī jāatkāpjas atpakaļ tumsā.
Apustulis Pāvils rakstīja šo — savu visdziļāk personisko un no sirds nākušo vēstuli —, lai mudinātu korintiešus darīt pirmo (turpināt žēlastībā, mīlestībā un sadraudzībā). Viņš nevēlētos neko mazāk arī mums.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru