(Rom 3:21-24) Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū...
Ir daudz grāmatas, lugas un filmas, kur sižeta līnija, bieži vien pašā pēdējā brīdī, piedzīvo strauju pavērsienu. Kāds ierodas, varbūt auļojoša zirga mugurā, kad sanāksme, kāzas, vai linča-tiesa jau ir sākusies. Tiek atnesta ziņa par mantojumu, vēsts par atrastu iepriekš pazudušo mīļāko, vai arī jauni pierādījumi par alibi nozieguma izdarīšanas brīdī. Tajā brīdī, kad mēs jau domājām, ka tagad viss ir skaidrs un iznākums ir nenovēršams, – kaut kas jauns ir noticis, kaut kas tāds, kas izmaina visu.
Lūk tieši tāds tad arī ir noskaņojums, ko apustulis Pāvils rada ar savu dramatisko "Bet tagad...", iesākot pilnīgi jaunu savas vēstules sadaļu (kuru viņš turpinās līdz pat 4.nodaļas beigām). Kaut kas īpašs ir noticis.
Izmeklēšanas procesā viss līdz tam bija skaidrs: visi pierādījumi liecina, kas visa cilvēce (bez izņēmuma!) ir vainīga. Ko tad tur vēl varētu darīt?
Bet kaut kas bija jādara!
Vairāki ebreju rakstnieki (apustuļa Pāvila laikabiedri) daudz un dziļi domāja par dilemmu, ar kuru Dievs saskārās tad, kad visa cilvēce novērsās no Viņa.
Pirmkārt, Dievs taču bija tas, kurš radīja visu pasauli, vai tas nozīmē, ka Viņš pamatīgi kļūdījās?
Otrkārt, Dievs bija tas, kurš aicināja Izraēla tautu, un tagad šķiet saskārās ar izvēli – vai nu ekskluzīvi noteikt vienu tautu kā savus favorītus (lai gan ebreji to nav pelnījuši), vai atgriezties atpakaļ pie lielo Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam doto solījumu pārskatīšanas. Bet vai var mainīt solījumus, kuri ir juridiski nostiprināti noslēdzot "derību"?
Visbeidzot, pasaule ir ļaunuma pārņemta, tāpēc Dievam (kā taisnajam tiesnesim) bija pienākums kaut ko ar to visu darīt. Tajā pat laikā pasaulē ir tik daudz cilvēki, kuri piedzīvo ciešanas ļaunu apspiedēju dēļ, un kuri tagad sauc pēc Dieva aizstāvības.
Kā lai Dievs rīkojas? Kādā veidā Viņš varētu pildīt visas Savas saistības visās šajās jomās?
Tas bija (un ir) izaicinājums Dieva taisnīgumam, vai arī, ja vēlaties, Dieva rīcības tiesiskumam, kā arī Dieva derības un apsolījumu uzticamībai.
Pāvils šo tēmu jau pieteica šīs vēstules 1.nodaļas 17.pantā, kur viņš saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnīgumu. Ja jautājums būtu tikai par dažu cilvēku labu uzvedību, pretstatot to citu sliktai uzvedībai, tas būtu vienkārši. Ja, piemēram, ebreji būtu uzvedušies labi un visa pārējā pasaule slikti, tas būtu vienkārši.
Bet problēmu sarežģī tas (un, ja mēs šo neņemam vērā, mēs nevarēsim saprast par ko patiesībā ir runa šajā sadaļā), ka Izraēla tautai bija dots uzdevums, bet viņi to nepildīja. Dieva plānotā pasaules problēmu risinājuma nesēji paši izrādījās daļa no šīs problēmas.
Lai Dievs paliktu uzticīgs Saviem apsolījumiem, kā arī godīgs pret visu radīto, Viņam tagad pašam bija jātiek galā ar visu šo problēmu.
Lielākā ironija ir tā, ka pati derība (Dieva vienošanās ar Ābrahāmu un viņa ģimeni) galu galā tika izstrādāta tāpēc, lai risinātu cilvēku ļaunuma un tā seku problēmu. 1.Mozus grāmata ir sakārtota tādā veidā, lai lasītājiem un klausītājiem atklātu: Dievs aicināja Ābrahāmu (1.Moz.12:), lai novērstu to problēmu, ko radīja Ādama grēks (1.Moz.3:), un tādā veidā atrastu iespēju sākotnējo projektu (1.Moz.1: un 2:) atkal turpināt.
Šī tad arī ir tā dilemma, kurā Dievs, šķiet, ir iestrēdzis – kad radītajā pasaulē viss ir nogājis greizi, Viņš noslēdz derību ar Izraēla tautu, caur kuru visas lietas atkal tiktu sakārtotas pareizi. Dievam ir jāpaliek uzticīgam šai derībai, jo kā gan citādi lai Viņš izglābj mūsu pasauli?
Tomēr arī derības cilvēki (ar kuriem tika slēgta vienošanās) pieviļ Dievu, un tagad paši kļūst par daļu no glābjamajiem, kopā ar pārējo pasauli. Dievs tagad nevar izlikties, ka nekas nav noticis, un darīt to, ko derības cilvēki sagaida (glābt viņus no viņu nožēlojamā stāvokļa, kaut arī viņi paši pie tā ir vainīgi). Ja Dievs to darītu, tad Viņu varētu apsūdzēt par neobjektivitāti un favorītismu.
Ko lai Dievs tagad dara?
Problēma jau patiesībā nav jautājumā par kaut kādu abstraktu Dieva taisnīgumu. Runa ir par Dieva derības taisnīgumu (vai Viņš pilda solīto). Vārds, kurš mums latviski parasti tiek tulkots kā "taisnība", šajā gadījumā nes līdzi visus šos aspektus un vēl daudz ko citu. Tas atklāj to kā Dievs ir, un kā Viņš būs uzticīgs šai derībai; uzticīgs Savam solījumam. Tas atklāj arī veidu, kādā Dievs pašu derību iecerēja tā, lai cilvēkus un pat visu pasauli atkal sakārtotu pareizi (lai viss būtu “ļoti labs”).
Un tagad, kā to mums paziņo apustulis Pāvils, Jēzus Kristus, Izraēla Mesijas evaņģēlijs, skaidri un vienkārši parāda kā Dievs atrisina visas šīs problēmas. Nesagatavotai un šokētai pasaulei par pārsteigumu, uzticīgā Mesijas nāve atklāj to, kādā veidā vienīgais patiesais Dievs ir uzticīgs Savai derībai.
Un tādējādi arī sniedz atbildi cilvēkiem, kuri ir pazuduši grēka un vainas apziņā; sniedz atbildi visai pasaulei, kurā viss ir nogājis greizi.
Apustulis Pāvils šo, vienu no pazīstamākajiem Svēto Rakstu fragmentiem, iesāk uzsverot divas pamatpatiesības. Pirmkārt, šī svaigā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības”.
Otrkārt, tomēr tajā pašā laikā likums un pravieši liecina par šo atklāsmi. Šis līdzsvars ir ļoti svarīgs. Tātad, Dieva jaunā atklāsme ir notikusi "neatkarīgi no bauslības", jo pretējā gadījumā uz to varētu pretendēt tikai tie, kuri ir "zem bauslības" (19.p), t.i. ebreji.
Tomēr saskaņā ar 20.pantu (“Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā...”) tas arī ebrejiem nedotu nekādu labumu. Šai jaunajai atklāsmei, skatoties retrospektīvi, ir jāatklāj, ka Dievs ir izpildījis visu, ko jau senatnē bija apsolījis. Apustulis Pāvils gan šeit, gan daudz citos savu rakstu fragmentos uzstāj, ka Dievs nemaina savas domas. Viņa dotais vārds nav neuzticams.
Tas, kas bija nepieciešams (par ko mēs arī lasām 3.nodaļas sākumā), ir – Dieva uzticībai ir jādarbojas, nevis atsakoties no pasaules glābšanas plāna caur Izraēla tautu un tad uzsākot kādu jaunu projektu, bet ar kāda uzticīga izraēlieša ierašanos, kurš tad varētu piedāvāt Dievam pilnīgu paklausību, ko Izraēla tautai būtu vajadzējis darīt, taču tā to nespēja.
Izraēla tauta, kura bija aicināta būt par Dieva glābšanas plāna vēstnešiem, savu īpašo misiju neizpildīja, saskatot tajā tikai izredzētību, un Dieva uzticēto atklāsmi paturēja tikai sev.
Tagad mēs redzam un sākam saprast, kas apustulim Pāvilam bija prātā: Izraēla tautas pārstāvis, uzticīgais izraēlietis, Mesija ir Jēzus Kristus.
Fakts, ka Mesija pārstāv savu tautu, lai tas, kas ir patiesība par Viņu, būtu patiesība par tiem (un otrādi), ir viens no apustuļa Pāvila domāšanas un teoloģijas pamatprincipiem. Lasot Pāvila rakstītās vēstules, mēs atradīsim to atkal un atkal. Šajā konkrētajā Svēto Rakstu fragmentā tas izskaidro kā saprast jēdzienu “Dieva taisnība”. Ļoti bieži attiecīgie vārdi 22.pantā no sengrieķu grieķu valodas tiek tulkoti kā "ticība uz Jēzu Kristu”, tomēr pareizāk būtu tulkot “Jēzus ticība” vai “Jēzus uzticība”.
Ņemot vērā visas Vēstules Romiešiem 3.nodaļas kontekstu, mēs varam redzēt, ka tieši šāds teksta skaidrojums ir pareizs – apustulis Pāvils šeit nerunā par “mūsu ticības” maģisko pusi; viņš arī necenšas atklāt kam ticēja vai neticēja pats Jēzus Kristus.
'Dieva taisnība Jēzus Kristus uzticībā ir visiem, kas tic…'
Pāvils šeit vēlas uzsvērt to, kā Jēzus paliek uzticīgs tam glābšanas plānam, kāds bija Dievam prātā tad, kad Viņš aicināja Izraēla tautu noslēgt derību ar Viņu. Protams, Pāvils (tāpat kā 1:16-17) turpina uzsvērt, ka tie, kas var gūt labumu no Jēzus uzticības derībai, ir tie, kam ir ticība, tie, kas tic evaņģēlijam. Tomēr izšķirošais brīdis ir un paliek tad, kad Jēzus kā Izraēla tautas Mesija, kļūst “paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei", kā Pāvils to apraksta Vēstulē Filipiešiem 2:8.
Jēzus kā Mesijas "paklausība", patiesībā ir galvenā tēma Apustuļa Pāvila Vēstules Romiešiem 5.nodaļā, kad viņš, izdarot kopsavilkumu par vēstulē rakstīto, vēlreiz atgriežas pie mūsu šīsdienas teksta galvenās domas. "Uzticība" un "paklausība" izrādās ir divi raksturojumi, kā pateikt vienu un to pašu. "Uzticība” vairāk uzsver Jēzus lomu kā Izraēla tautai uzdotā uzdevuma izpildītāju, kamēr "paklausība" vairāk uzsver Viņa sadarbošanos ar Tēvu derības/līguma izpildīšanā.
Tā visa rezultāts ir "atpirkšana" (24.pants). Šis ir viens no tiem tehniskajiem terminiem, kuru katrs kristietis ir dzirdējis, bet tikai daži tiešām saprot.
23.pantā apustulis Pāvils rezumē to, cik tālu viņš savā argumentācijā ir nokļuvis: gan ebreji, gan pagāni - visi ir grēkojuši un nav spējuši atspoguļot Dieva godību, kas bija viņu, kā pēc Radītāja līdzības radītām būtnēm, uzdevums. Klasiskā Bībeles izpratnē, visi (gan ebreji, gan pagāni) ir nokļuvuši verdzībā, līdzīgi kā Izraēla tauta Ēģiptē. Ko Dievs izdarīja ar Izraēla tautu, to tagad Viņš dara visai pasaulei caur Jēzu Kristu: Dievs nodrošina "izpirkšanu".
Šis vārds ir tehnisks termins kā apzīmēt verga atpirkšanu no vergu tirgus, vai arī kāda priekšmeta atpirkšanu no lombarda. Tomēr šeit apustulis Pāvils neizmanto šo metaforu kā vienu piemēru visu citu starpā. Viņš to lieto tāpēc, ka viņa izpratnē Jēzus nāve ir Jaunā Iziešana no Ēģiptes (kur tagad Ēģipte ir Grēka Verdzība).
Pāvilam tas ir brīdis, kad tiek atbrīvoti grēka vergi. Apustulis Pāvils par to daudz vairāk un plašāk raksta vēstules turpinājumā, kamēr šeit viņš vienkārši īsi un konkrēti pasaka galveno: Dievs ir panācis to, ko pasaulei visvairāk vajadzēja, proti, atbrīvošanu no grēka verdzības.
Šī "izpirkšana" sniedz to, uz ko vainīgais grēcinieks, sēžot uz apsūdzēto sola, nebija uzdrošinājies pat cerēt: Dievs piedāvā ne tikai apžēlošanu, bet pat attaisnojošu spriedumu! Protams, tā kā visi ir vainīgi, šis spriedums ir bez-nopelna un bezmaksas apžēlošana.
Tomēr apustuļa Pāvila 24.panta sākumā rakstītais, ka "visi tiek attaisnoti bez nopelna", viņam nozīmē ne tikai to, ka tagad visi ir "atbrīvoti no soda" (kas pats par sevi jau būtu vairāk nekā grēciniekam pienāktos), bet to, ka atbrīvotajiem tiek piešķirts jauns statuss – Dieva tautas statuss, derības/līguma mantinieku statuss.
Šis statuss cilvēkiem jau tagad dod "pilsoņa statusu" Dieva Valstībā, kas ir pasludināta un pašlaik tiek celta, tomēr pilnībā atklāsies tikai Visa Laika beigās..
Kā gan Dievs var darīt kaut ko tādu? Kā Jēzus-Mesijas nāvei var būt šāda ietekme? Kā gan Dievs var paziņot, ka cilvēki "ir Viņa bērni" jau šeit un tagad, ilgi pirms Pasaules Gala, kad katrs sirdis noslēpums tiks atklāts? Apustulim Pāvilam ir atbildes uz šiem jautājumiem. Viņš savās vēstulēs pie šī jautājuma atgriežas atkal un atkal, sīki paskaidrojot to no visdažādākajiem skatupunktiem.
Tāpēc turpini lasīt tālāk...
* Aizgūts no Tomasa Raita
