Ko Jēzus dara ar mūsu mazumiņu... un neiespējams uzdevums
Ivo Roderts | svētdiena, augusts 02, 2026 | komentāru nav
(Mt 14:13-22) Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus.
Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli.
Nāc un kļūsti par vienu no šī stāsta dalībniekiem. Ienāc šajā stāstā un atrodi tajā arī savu vietu. Vietas te pietiek visiem, un te ir daudz, ko mācīties.
Vispirms domās atgriezies pie pēdējās reizes, kad biji patiesi, patiesi noskumis. Varbūt tas bija pēc tēva vai mātes, vai kāda tuva drauga nāves. Varbūt pēc tam, kad nedabūji darbu, uz kuru biji licis visas cerības un kuru no sirds vēlējies. Varbūt pēc tam, kad nācās izvākties no mājas, kuru biji iemīlējis.
Visvairāk tu gribēji un tev vajadzēja kaut kur paslēpties un pabūt vienatnē. Tev vajadzēja laiku, lai pārdomātu notikušo, varbūt lūgtu Dievu, bet pāri visam — lai varētu būt mierā un klusumā un lai cilvēki tevi kādu brīdi netraucētu.
Un tad iedomājies, ka tavā izraudzītajā klusajā vietā pēkšņi ierodas simtiem citu cilvēku. Mazā baznīca, kurā cerēji nemanīti ieiet, ir pilna ar kāzu viesiem. Vientuļo pakalnu, kur, pēc visa spriežot, varētu palikt vienatnē, ir pārņēmuši līksmi pārgājiena dalībnieki. Kā tu reaģētu?
Ja es padomāju par savām iespējamām sajūtām… tad Jēzus reakcija šajā stāstā ir vēl jo apbrīnojamāka. Viņš bija zaudējis Jāni — savu brālēnu un līdzgaitnieku. Turklāt Jānis bija miris tādā nāvē, kurai vajadzēja Jēzu brīdināt arī par to, kas gaida Viņu pašu. Tomēr, kad Jēzus dodas prom, lai pabūtu klusumā un vienatnē, ļaudis Viņu atrod un visapkārt drūzmējas lielā pulkā. Un Jēzus atbild nevis ar dusmām vai aizkaitinājumu, bet ar līdzcietību. Savas bēdas par Jāni un, iespējams, arī bēdas par sevi pašu un to, kas Viņu sagaida, Jēzus pārvērš sāpēs par šiem cilvēkiem. Pirms ārējiem un redzamajiem spēka darbiem — pirms slimnieku dziedināšanas — notiek iekšējs un neredzams spēka darbs: Jēzus savas jūtas pārvērš mīlestībā pret tiem, kam vajadzīga palīdzība.
Varbūt tu esi ienācis Jēzus stāstā tāpēc, ka arī pats esi piedzīvojis šo līdzcietību. Iztēlojies sevi kā vienu no mācekļiem — nevis kā vadītāju, bet vienkārši kā vienu no tiem Divpadsmit vai varbūt kādu viņu draugu vai radinieku, kas turas tuvumā, mazliet maliņā. Tu redzi, kā Jēzus rūpējas par cilvēkiem, un arī pats gribi par viņiem rūpēties. Tāpēc tu pārdomā, kas šiem ļaudīm būtu vislabākais, un nāc pie Jēzus ar priekšlikumu. Vai nebūtu labi tagad šo sanāksmi beigt, lai viņi varētu aiziet un nopirkt sev ēdienu, nevis visi paliktu izsalkuši šeit, tālu prom no apdzīvotām vietām?
Jēzu vienmēr ir sajūsmā, kad cilvēkiem Viņa tuvumā rodas domas, kuras apliecina, ka viņi ievēro citu vajadzības un domā par to, kā viņiem palīdzēt. Taču bieži Jēzum šīs domas ir jāpaņem un ar tām jāizdara kaut kas pārsteidzošs. Viņš šo domu nenoraida, bet pavērš to pavisam negaidītā virzienā. Ja tu patiesi rūpējies par šiem cilvēkiem, Viņš saka, kāpēc gan tu pats viņiem nedod ēst? Te, iespējams, ieskanas Dieva aicinājumam tik raksturīgā nots. Mūsu mazā doma par to, kā par cilvēkiem parūpēties, atgriežas pie mums kā milzīgs un, šķiet, neiespējams priekšlikums. Pēkšņi tas ir uzdevums, kas tiek dots mums pašiem. Tu iebilsti: es to nevaru! Man nav laika. Man nav spēka. Man nav vajadzīgo spēju. Viss, kas man ir, ir tikai…
Jā, bet tieši tas ir nākamais solis, un arī tas ir ļoti raksturīgs veidam, kā darbojas Dieva aicinājums. Uzturoties Jēzus tuvumā, tev ir radusies kāda doma. Tā vēl nebija īsti skaidra un līdz galam noformulēta, taču tavs galvenais nodoms — šajā gadījumā pabarot cilvēkus — ir pareizs. Jēzus piedāvā sasniegt šo mērķi citā, negaidītā veidā. Tu saki, ka tas nav iespējams, tomēr esi gatavs dot Viņam to mazumu, kas tev ir, ja vien no tā varētu būt kaut mazākais labums. Protams, tas nozīmē, ka tu pats paliksi izsalcis… Tomēr nu tu jau esi pārāk dziļi šajā stāstā, lai apstātos un dotos atpakaļ. Kad Jēzus līdzcietības spēks reiz ir tevi ierāvis savā straumē, tu vairs nevari apstāties.
Tas, ko īsti Jēzus dara ar mūsu doto, ir tik noslēpumains un varens, ka vārdos to aprakstīt ir grūti. Iztēlojies sevi tur stāvam, kamēr Jēzus, tūkstošiem cilvēku ielenkts, paņem šo nožēlojami mazo ēdiena daudzumu — ar to tikko pietiktu diviem cilvēkiem, kur nu vēl veselam pūlim — un par to lūdz. Viņš par to pateicas Dievam. Viņš to lauž, dod tev un pārējiem, un tu to sniedz tālāk… vienam cilvēkam pēc otra, pēc otra un vēl nākamā, pats nesaprazdams, kas notiek un kā tas ir iespējams.
Izseko domās, kā tas viss ir noticis, soli pa solim. Tas, ka esi bijis Jēzus tuvumā, ir modinājis domu par kalpošanu. Jēzus šo domu paņem, apvērš to — protams, padarot to daudz prasīgāku un dārgāku — un atdod tev atpakaļ kā izaicinājumu. Apjucis par šo izaicinājumu, tu piedāvā to, kas tev ir, kaut arī zini, ka ar to nepavisam nepietiek un ka atkal būs jāmaksā sava cena. Un tad ar tavu devumu notiek tas pats. Jēzus to paņem, svētī un lauž — te atkal ir sava cena — un dod tev atpakaļ. Bet tagad tavs uzdevums ir to dot visiem pārējiem.
Tā tas notiek ikreiz, kad kāds ir nonācis pietiekami tuvu Jēzum, lai kaut mazliet ieraudzītu, ko Viņš dara un kā šis cilvēks varētu palīdzēt. Mēs neveikli nākam ar savām idejām. Īsti nesaprazdami, mēs piedāvājam to mazumu, kas mums ir. Jēzus pieņem idejas, maizes un zivis, naudu, humora izjūtu, laiku, spēku, talantus, mīlestību, mākslinieciskas dāvanas, prasmi rīkoties ar vārdiem, vērīgu aci vai veiklus pirkstus — visu, ko vien spējam piedāvāt. Ar lūgšanu un svētību Viņš to tur sava Tēva priekšā. Tad Viņš to lauž, lai tas būtu gatavs lietošanai, un dod mums atpakaļ, lai mēs to dotu tiem, kam tas vajadzīgs.
Un tagad tas vienlaikus ir mūsu un nav mūsu. Tas vienlaikus ir tas, ko bijām iecerējuši, un tomēr nav tas, ko bijām iecerējuši. Tas ir kaut kas lielāks un citāds, varenāks un noslēpumaināks, tomēr vienlaikus arī mūsu pašu. Patiesai kristīgai kalpošanai, lai kādā līmenī tā notiktu, piederas arī tas, ka ar izbrīnu skatāmies, ko Dievs ir izdarījis ar tām drumstalām, kuras esam izvilkuši no saviem trūcīgajiem krājumiem un Viņam piedāvājuši.
Protams, Mateja stāstā notiek daudz vairāk nekā tikai tiek dots ievērojams kristīga aicinājuma piemērs. Divpadsmit pāri palikušie grozi var norādīt uz Jēzus nodomu atjaunot Dieva tautu — divpadsmit Israēla ciltis. Tas, ka Jēzus pabaro ļaudis tuksnesī, tik labi sasaucas ar Mateja tēmu par Jēzu kā jauno Mozu — Mozus laikā Dievs israēliešiem tuksnesī deva mannu, īpašu maizi no debesīm —, ka varam būt pārliecināti: Matejs vēlējās, lai arī mēs to šeit saskatītu.
Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Jēzus, tiklīdz maltīte bija beigusies, ļaudis aizsūtīja prom. Viņš negribēja, lai tie paliktu turpat un cildinātu Viņa spēku. Līdzība ar Mozu šajā vietā beidzas. Jēzus negrasījās lielas ļaužu masas priekšgalā soļot cauri zemei vai gūt militāras uzvaras pār Dieva ienaidniekiem. Beigās Viņš patiešām nonāks vientulībā, kuru bija meklējis šī stāsta sākumā. Taču tā vairs nebūs klusa vieta, kur atpūsties un lūgt. Tā būs krusta vientulība — Jēzus karāsies pie krusta atstāts un pamests. Ja tu jūti aicinājumu Viņam sekot, dalīties Viņa līdzcietībā un dot Viņam to, kas tev ir, lai tas varētu tikt izmantots Viņa darbā, tad atceries: arī Viņam tas maksāja visu.
Visvairāk tu gribēji un tev vajadzēja kaut kur paslēpties un pabūt vienatnē. Tev vajadzēja laiku, lai pārdomātu notikušo, varbūt lūgtu Dievu, bet pāri visam — lai varētu būt mierā un klusumā un lai cilvēki tevi kādu brīdi netraucētu.
Un tad iedomājies, ka tavā izraudzītajā klusajā vietā pēkšņi ierodas simtiem citu cilvēku. Mazā baznīca, kurā cerēji nemanīti ieiet, ir pilna ar kāzu viesiem. Vientuļo pakalnu, kur, pēc visa spriežot, varētu palikt vienatnē, ir pārņēmuši līksmi pārgājiena dalībnieki. Kā tu reaģētu?
Ja es padomāju par savām iespējamām sajūtām… tad Jēzus reakcija šajā stāstā ir vēl jo apbrīnojamāka. Viņš bija zaudējis Jāni — savu brālēnu un līdzgaitnieku. Turklāt Jānis bija miris tādā nāvē, kurai vajadzēja Jēzu brīdināt arī par to, kas gaida Viņu pašu. Tomēr, kad Jēzus dodas prom, lai pabūtu klusumā un vienatnē, ļaudis Viņu atrod un visapkārt drūzmējas lielā pulkā. Un Jēzus atbild nevis ar dusmām vai aizkaitinājumu, bet ar līdzcietību. Savas bēdas par Jāni un, iespējams, arī bēdas par sevi pašu un to, kas Viņu sagaida, Jēzus pārvērš sāpēs par šiem cilvēkiem. Pirms ārējiem un redzamajiem spēka darbiem — pirms slimnieku dziedināšanas — notiek iekšējs un neredzams spēka darbs: Jēzus savas jūtas pārvērš mīlestībā pret tiem, kam vajadzīga palīdzība.
Varbūt tu esi ienācis Jēzus stāstā tāpēc, ka arī pats esi piedzīvojis šo līdzcietību. Iztēlojies sevi kā vienu no mācekļiem — nevis kā vadītāju, bet vienkārši kā vienu no tiem Divpadsmit vai varbūt kādu viņu draugu vai radinieku, kas turas tuvumā, mazliet maliņā. Tu redzi, kā Jēzus rūpējas par cilvēkiem, un arī pats gribi par viņiem rūpēties. Tāpēc tu pārdomā, kas šiem ļaudīm būtu vislabākais, un nāc pie Jēzus ar priekšlikumu. Vai nebūtu labi tagad šo sanāksmi beigt, lai viņi varētu aiziet un nopirkt sev ēdienu, nevis visi paliktu izsalkuši šeit, tālu prom no apdzīvotām vietām?
Jēzu vienmēr ir sajūsmā, kad cilvēkiem Viņa tuvumā rodas domas, kuras apliecina, ka viņi ievēro citu vajadzības un domā par to, kā viņiem palīdzēt. Taču bieži Jēzum šīs domas ir jāpaņem un ar tām jāizdara kaut kas pārsteidzošs. Viņš šo domu nenoraida, bet pavērš to pavisam negaidītā virzienā. Ja tu patiesi rūpējies par šiem cilvēkiem, Viņš saka, kāpēc gan tu pats viņiem nedod ēst? Te, iespējams, ieskanas Dieva aicinājumam tik raksturīgā nots. Mūsu mazā doma par to, kā par cilvēkiem parūpēties, atgriežas pie mums kā milzīgs un, šķiet, neiespējams priekšlikums. Pēkšņi tas ir uzdevums, kas tiek dots mums pašiem. Tu iebilsti: es to nevaru! Man nav laika. Man nav spēka. Man nav vajadzīgo spēju. Viss, kas man ir, ir tikai…
Jā, bet tieši tas ir nākamais solis, un arī tas ir ļoti raksturīgs veidam, kā darbojas Dieva aicinājums. Uzturoties Jēzus tuvumā, tev ir radusies kāda doma. Tā vēl nebija īsti skaidra un līdz galam noformulēta, taču tavs galvenais nodoms — šajā gadījumā pabarot cilvēkus — ir pareizs. Jēzus piedāvā sasniegt šo mērķi citā, negaidītā veidā. Tu saki, ka tas nav iespējams, tomēr esi gatavs dot Viņam to mazumu, kas tev ir, ja vien no tā varētu būt kaut mazākais labums. Protams, tas nozīmē, ka tu pats paliksi izsalcis… Tomēr nu tu jau esi pārāk dziļi šajā stāstā, lai apstātos un dotos atpakaļ. Kad Jēzus līdzcietības spēks reiz ir tevi ierāvis savā straumē, tu vairs nevari apstāties.
Tas, ko īsti Jēzus dara ar mūsu doto, ir tik noslēpumains un varens, ka vārdos to aprakstīt ir grūti. Iztēlojies sevi tur stāvam, kamēr Jēzus, tūkstošiem cilvēku ielenkts, paņem šo nožēlojami mazo ēdiena daudzumu — ar to tikko pietiktu diviem cilvēkiem, kur nu vēl veselam pūlim — un par to lūdz. Viņš par to pateicas Dievam. Viņš to lauž, dod tev un pārējiem, un tu to sniedz tālāk… vienam cilvēkam pēc otra, pēc otra un vēl nākamā, pats nesaprazdams, kas notiek un kā tas ir iespējams.
Izseko domās, kā tas viss ir noticis, soli pa solim. Tas, ka esi bijis Jēzus tuvumā, ir modinājis domu par kalpošanu. Jēzus šo domu paņem, apvērš to — protams, padarot to daudz prasīgāku un dārgāku — un atdod tev atpakaļ kā izaicinājumu. Apjucis par šo izaicinājumu, tu piedāvā to, kas tev ir, kaut arī zini, ka ar to nepavisam nepietiek un ka atkal būs jāmaksā sava cena. Un tad ar tavu devumu notiek tas pats. Jēzus to paņem, svētī un lauž — te atkal ir sava cena — un dod tev atpakaļ. Bet tagad tavs uzdevums ir to dot visiem pārējiem.
Tā tas notiek ikreiz, kad kāds ir nonācis pietiekami tuvu Jēzum, lai kaut mazliet ieraudzītu, ko Viņš dara un kā šis cilvēks varētu palīdzēt. Mēs neveikli nākam ar savām idejām. Īsti nesaprazdami, mēs piedāvājam to mazumu, kas mums ir. Jēzus pieņem idejas, maizes un zivis, naudu, humora izjūtu, laiku, spēku, talantus, mīlestību, mākslinieciskas dāvanas, prasmi rīkoties ar vārdiem, vērīgu aci vai veiklus pirkstus — visu, ko vien spējam piedāvāt. Ar lūgšanu un svētību Viņš to tur sava Tēva priekšā. Tad Viņš to lauž, lai tas būtu gatavs lietošanai, un dod mums atpakaļ, lai mēs to dotu tiem, kam tas vajadzīgs.
Un tagad tas vienlaikus ir mūsu un nav mūsu. Tas vienlaikus ir tas, ko bijām iecerējuši, un tomēr nav tas, ko bijām iecerējuši. Tas ir kaut kas lielāks un citāds, varenāks un noslēpumaināks, tomēr vienlaikus arī mūsu pašu. Patiesai kristīgai kalpošanai, lai kādā līmenī tā notiktu, piederas arī tas, ka ar izbrīnu skatāmies, ko Dievs ir izdarījis ar tām drumstalām, kuras esam izvilkuši no saviem trūcīgajiem krājumiem un Viņam piedāvājuši.
Protams, Mateja stāstā notiek daudz vairāk nekā tikai tiek dots ievērojams kristīga aicinājuma piemērs. Divpadsmit pāri palikušie grozi var norādīt uz Jēzus nodomu atjaunot Dieva tautu — divpadsmit Israēla ciltis. Tas, ka Jēzus pabaro ļaudis tuksnesī, tik labi sasaucas ar Mateja tēmu par Jēzu kā jauno Mozu — Mozus laikā Dievs israēliešiem tuksnesī deva mannu, īpašu maizi no debesīm —, ka varam būt pārliecināti: Matejs vēlējās, lai arī mēs to šeit saskatītu.
Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Jēzus, tiklīdz maltīte bija beigusies, ļaudis aizsūtīja prom. Viņš negribēja, lai tie paliktu turpat un cildinātu Viņa spēku. Līdzība ar Mozu šajā vietā beidzas. Jēzus negrasījās lielas ļaužu masas priekšgalā soļot cauri zemei vai gūt militāras uzvaras pār Dieva ienaidniekiem. Beigās Viņš patiešām nonāks vientulībā, kuru bija meklējis šī stāsta sākumā. Taču tā vairs nebūs klusa vieta, kur atpūsties un lūgt. Tā būs krusta vientulība — Jēzus karāsies pie krusta atstāts un pamests. Ja tu jūti aicinājumu Viņam sekot, dalīties Viņa līdzcietībā un dot Viņam to, kas tev ir, lai tas varētu tikt izmantots Viņa darbā, tad atceries: arī Viņam tas maksāja visu.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru