Kad vētra ir stiprāka par tavu ticību
Ivo Roderts | svētdiena, augusts 09, 2026 | komentāru nav
(Mt 14:23-36) Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli.
Šī aina glezniecībā sastopama pārsteidzoši reti, un plaši pazīstamu darbu par to ir vēl mazāk. Viens no ievērojamākajiem darbiem ir Alessandro Allori 1590. gados tapusī glezna Svētais Pēteris staigā pa ūdeni. Tajā Jēzus sniedz roku grimstošajam Pēterim, bet tālumā vētras mētātajā laivā palikuši pārējie mācekļi.
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt.
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē.
Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara?
Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā.
Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā.
Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām.
Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī?
Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt.
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē.
Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara?
Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā.
Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā.
Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām.
Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī?
Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru