Kad ticības apliecība kļūst par jaunu sākumu

(Mt 16:13-20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. 

Tibetas budisti tic dvēseļu pārceļošanai. Kad kāds nomirst, viņi uzskata, ka šī cilvēka dvēsele pāriet citā ķermenī.
Kad nomirst viņu garīgais līderis (dalailama), sākas bērna meklēšana, kuru varētu atzīt par iepriekšējā dalailamas iemiesojumu. Meklētāji ņem vērā dažādas zīmes un pārbauda, vai bērns pazīst mirušajam dalailamam piederējušus priekšmetus un cilvēkus. Kad bērns ir atzīts, viņu audzina un izglīto, lai viņš uzņemtos nākamā dalailamas pienākumus.

Mūsdienu Rietumu cilvēkam tas var šķist ļoti savādi. Mēs augstu vērtējam katra cilvēka tiesības pašam izvēlēties savu nākotni. Pat monarhi, kuri varu mantojuši, var atteikties no troņa. Taču bērns, kurš atzīts par dalailamas iemiesojumu, pats šo nākotni nav izvēlējies. Līdz ar atzīšanu viņa dzīves ceļš un uzdevums lielā mērā jau ir noteikts.

Bet kā tad tas bija/ir jūdaismā? Daudzi Jēzus laika jūdi ticēja — un arī šodien daudzi joprojām tic —, ka Dievs sūtīs svaidītu ķēniņu. Viņš vadīs kustību, kas atbrīvos Israēlu no apspiestības un beidzot nesīs pasaulei taisnību un mieru.

Neviens nezināja, kad un kur šis svaidītais ķēniņš piedzims, lai gan daudzi ticēja, ka viņš būs īsts ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Dievs bija devis brīnišķīgus apsolījumus par Dāvida dzimtas nākotni. Daži norādīja uz (Mihas grāmatas 5:1–3) pravietojumu, ko Matejs citē sava evaņģēlija otrajā nodaļā, uzskatot, ka gaidāmajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē. Savukārt vārds, ar kuru ebreju un aramiešu valodā apzīmēja “svaidītu ķēniņu”, bija vārds, ko mēs parasti izrunājam kā “Mesija”.

Kāds būs Mesija? Kā cilvēki varēs pazīt, ka viņš ir ieradies? Neviens to skaidri nezināja, taču pastāvēja daudzas teorijas. Daudzi iztēlojās Mesiju kā kareivīgu ķēniņu, kurš sakauj pagānu pulkus un izcīna Israēlam brīvību. Citi viņu redzēja kā cilvēku, kurš attīrīs templi un atjaunos patiesu dievkalpošanu.
Visi, kuri ticēja šāda ķēniņa nākšanai, zināja, ka viņš piepildīs Israēla Rakstus un beidzot īstenos Dieva Valstību — virs zemes tāpat kā debesīs. Taču nevienam nebija īsti skaidrs, kā tas viss izskatīsies dzīvē.

Pirmajā gadsimtā parādījās vairāki Mesijas pretendenti. Viņi nāca un gāja, sapulcinādami sekotājus, kuri drīz vien tika izklīdināti, kad varasvīri sagūstīja viņu vadoni. Viens gan bija skaidrs: tiklīdz kāds kļuva pazīstams kā Mesijas pretendents, viņš piesaistīja varas iestāžu uzmanību un gandrīz noteikti arī naidīgumu. 

Tāpēc, gribēdams uzdot šo jautājumu saviem sekotājiem, Jēzus aizveda viņus tālu prom no vietām, kur viņi parasti darbojās. Filipa Cēzareja atradās Israēla zemes tālajos ziemeļos, ārpus Hēroda Antipas pārvaldītās teritorijas, vismaz divu dienu gājiena attālumā no Galilejas ezera.

Pat pats jautājums — vismaz Mateja evaņģēlijā — ir izteikts netieši: “Ko ļaudis saka — kas ir Cilvēka Dēls?” Citiem vārdiem: “Kas, pēc ļaužu domām, ir šis cilvēks, kurš stāv tepat jūsu priekšā, proti — es pats?” Jēzus noteikti jau zināja, kādu atbildi saņems, taču Viņš gribēja, lai mācekļi to pasaka skaļi.
Un mācekļi atstāsta, ko par Jēzu runā ļaudis, un viņu atbilde mums daudz ko atklāj par to, kā cilvēki Jēzu uztvēra. Nevis maigs, kluss un lēnprātīgs Jēzus. Nevis mīļš un mierinošs mazo bērnu draugs. Drīzāk viņš līdzinājās kādam no neseno vai seno laiku praviešiem, kuri bezbailīgi cēlās un sludināja Dieva vārdu ļauniem un dumpīgiem ķēniņiem.

Jēzus darbojās kā pravietis. Pravietis nav vienkārši cilvēks, kurš “paredz nākotni”. Pravietis ir Dieva balss, kas stājas pret netaisnību un ļaunumu.
Taču šajā pravietiskajā kalpošanā bija apslēpts vēl kas, un Jēzus ticēja, ka Viņa sekotāji šo noslēpumu ir sapratuši. Citādi Viņš diez vai būtu uzdevis šo jautājumu.
Viņš nebija tikai Dieva balss. Viņš bija Dieva Mesija. Viņš ne tikai sludināja Dieva Vārdu pret tā laika ļaunajiem valdniekiem. Viņš bija Dieva ķēniņš, kuram būs jāstājas viņu vietā.

Pie šī secinājuma mācekļi patiešām bija nonākuši, un Pēteris kļuva par viņu runasvīru.
“Tu esi Mesija,” viņš saka, “dzīvā Dieva Dēls.”

Ir svarīgi saprast, ka šajā brīdī ar vārdiem “Dieva Dēls” vēl netika domāta “Trīsvienības otrā persona”. Nevienam vēl nebija ienācis prātā, ka gaidāmais ķēniņš pats būs dievišķs. Tiesa, dažas lietas, ko Jēzus darīja un sacīja, mācekļus droši vien jau bija dziļi samulsinājušas.
Šis apmulsums izzuda tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņi sāka ticēt, ka Jēzus jau visu laiku ir bijis daudz ciešāk saistīts ar Israēla vienīgo Dievu, nekā viņi jebkad bija spējuši iedomāties.

Vārdi “Dieva Dēls” bija Bībeles izteiciens. Tie norādīja, ka ķēniņam ir īpašas attiecības ar Dievu: Dievs viņu bija pieņēmis par savu dēlu un iecēlis par savu īpašo pārstāvi (skat., piemēram, 2. Samuēla 7:14 un Psalmu 2:7).
(Pavisam drīz pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa sekotāji sāka ticēt, ka šiem pašiem vārdiem ir vēl pavisam cits nozīmes slānis, ko līdz tam neviens nebija spējis iedomāties. Taču, lai saprastu šo evaņģēlija vietu, ir svarīgi tajā neielasīt vairāk, nekā tur šajā brīdī ir pateikts.)

Pēteris un pārējie mācekļi sacīja: “Tu esi patiesais ķēniņš. Tu esi tas, kuru Israēls ir gaidījis. Tu esi Dieva pieņemtais Dēls — tas, par kuru runājuši psalmi un pravieši.”
Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Ar šo apliecinājumu viņi ne tikai pievienojās pravietiskai kustībai, kas Dieva vārdā izaicināja pastāvošās varas. Viņi atbalstīja arī atklātu izaicinājumu pastāvošajai ķēniņa varai.
Jēzus ir patiesais ķēniņš! Tas nozīmēja, ka Hērodam — un pat tālajam Romas imperatoram — bija pamats uzmanīties. Un tempļa vadībai…

Bet tad – ja Pēteris ir pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, tad arī Jēzum ir kas sakāms par viņu (cilvēku, kuram vecāki bija devuši vārdu Sīmanis).
Vārds “Pēteris” — jeb viņa dzimtajā aramiešu valodā “Kēfa” — nozīmē “klints” vai “akmens”. Ja Pēteris bija gatavs apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, tad Jēzus bija gatavs pasludināt, ka ar šo uzticības apliecinājumu pats Pēteris kļūs par pamatu Viņa jaunajai celtnei.
Tāpat kā Dievs Ābrāmam deva vārdu Ābrahāms, norādot, ka viņš kļūs par daudzu tautu tēvu (1. Mozus 17:5), tā tagad Jēzus Sīmanim dod jaunu vārdu — Pēteris, Klints.
(Vai nav interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus bija stāstījis līdzību par gudru vīru, kurš uzcēla namu uz klints (Mateja 7:24)? Tagad Jēzus pats paziņo, ka darīs tieši to pašu.)

Gan tur, gan šeit mums fonā jāiztēlojas varenā pilsēta Jeruzāleme, kas uzcelta Ciānas kalna klinšainajās nogāzēs. Dažās jūdu tradīcijās Jeruzālemes templis bija vieta, kur sastapās debesis un zeme. Jēzus pasludina, ka Viņš no jauna veido šo Dieva pasaules centru.

Jēzus negrasās celt īstu pilsētu vai īstu templi. Viņš cels kopienu, ko veidos visi, kuri apliecina uzticību Viņam kā Dieva svaidītajam ķēniņam. Un šī kustība, šī kopiena sākas tieši tur, Filipa Cēzarejā, ar Pētera apliecinājumu.
Pagaidām tam jāpaliek noslēpumam, jo tā atklāšana var maksāt dzīvību. Ja ziņa izplatītos, sekas patiešām varētu būt nāvējošas. 

Taču visiem, kuri kopā ar Pēteri apliecina, ka Jēzus no Nācaretes patiesi ir Dieva Mesija, tiek dots šāds apsolījums: apliecinot Viņam uzticību, viņi kļūs par tautu, ar kuras starpniecību dzīvais Dievs atjaunos pasaulē taisnību un ievedīs debesis un zemi jaunā taisnības un miera stāvoklī.

Pēteris ar savu ticības apliecinājumu kļūs par šīs kopienas sākumpunktu. Viņam vēl daudz jāmācās un būs jāpārvar ne viena vien paša neveiksme.
Taču arī tas pieder pie šī ceļa. Galu galā Jēzus jauno kopienu veidos vienkārši grēcinieki, kuriem ir piedots.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kas mūsos ir līdz pašiem dziļumiem?

(Mt 15:10-20) Un, pieaicinājis ļaudis, Jēzus tiem sacīja: “Klausieties un saprotiet! Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.” Tad pie viņa pienāca mācekļi un teica: “Vai tu zini, ka farizeji, kas dzirdēja šos vārdus, tika apgrēcināti?” Jēzus atbildēja: “Ikviens dēsts, ko mans debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauts ar saknēm. Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” Pēteris Jēzum sacīja: “Izskaidro mums šo līdzību.” Bet viņš jautāja: “Vai arī jūs vēl nesaprotat? Vai jūs neapjēdzat, ka viss, kas mutē ieiet, noiet vēderā un tiek izmests bedrē, bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds un sagāna cilvēku. No sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība, laulības pārkāpšana, izvirtība, zagšana, apmelošana, zaimi; tas sagāna cilvēku. Bet ēst maizi ar nemazgātām rokām – tas cilvēku nesagāna.” 

Viens no iemīļotākajiem bērnu stāstu tēliem ir Vinnijs Pūks. Kādā no šī nesamākslotā un mīļā rotaļu lācīša dēkām Pūks (viņu radījis rakstnieks A. A. Milns) mēģina noķert ziloni jeb Milzu Lempi (angļu oriģinālā - Heffalump, bērnišķīgi sagrozīts vārda elephant variants). 
Lai noķertu šo hefalumpu, Pūks izrok bedri un nolemj slazdā par ēsmu ielikt vienu no saviem vismīļākajiem ēdieniem — medu. Taču medus viņam garšo tik ļoti, ka Pūks nespēj atstāt slazdā veselu burku un sāk mazliet ēst arī pats. Viņš attaisnojas ar domu, ka ir svarīgi pārliecināties: vai tas tiešām ir medus visā burkā, līdz pat pašam dibenam? Nevar taču pieļaut, ka pašā apakšā izrādītos kaut kas cits — varbūt siers vai vēl kaut kas. Un, protams, līdz brīdim, kad Pūks ir pilnīgi pārliecinājies, ka burkā līdz pašam dibenam tiešām bija medus, burka ir tukša…

Pūkam ir svarīgi zināt, kas burkā patiesībā atrodas — no augšas līdz pašam dibenam. Ja medus tajā ir tikai augšpusē, bet zem tā slēpjas kaut kas pavisam cits, tas ir jānoskaidro. Un tieši šī doma ir pamatā tam, ko Jēzus tagad saka, turpinot iepriekšējo sarunu ar farizejiem par šķīstības likumiem.

Kāda jēga vispār ievērot visus šķīstības likumus? Lai cilvēks būtu tāds, kādu Dievs viņu jau no paša sākuma bija iecerējis. 
Bet kādu tad Dievs cilvēku bija iecerējis? Tādu, kurš ir šķīsts ne vien ārēji, bet viscaur — līdz pašiem savas būtības dziļumiem. Pašiem šķīstības likumiem nebija ne vainas, lai gan dažām vēlāk ap tiem izveidotajām tradīcijām, iespējams, nebija lielas jēgas. Tomēr apstāties pie ārējo likumu ievērošanas un neņemt vērā aicinājumu būt šķīstam caur un cauri nozīmēja pilnīgi palaist garām pašu būtiskāko.

Jēzus to pateica kā mīklu, kas Viņa klausītājiem droši vien šķita mulsinoša un, kā lasām šajā Rakstu vietā, pat apgrēcinoša: “Ne tas, kas caur muti ieiet, sagāna cilvēku, bet gan tas, kas no mutes iziet, sagāna cilvēku.”
Ko Viņš ar to varētu būt domājis? Viņš taču nevarētu runāt par siekalām? …vai kad paliek slikti un ir jāvemj?!?

Izrādās Jēzus runā par vārdiem. Viņa doma ir tāda: vārdi atklāj, ar ko cilvēks ir pilns dziļi sevī. Vai nav interesanti, ka ilgi pirms psihologi pamanīja, ka cilvēka sacītais liecina par to, kas patiesībā notiek viņa domās un iztēlē — īpaši brīžos, kad cilvēks vairs rūpīgi nepieskata savus vārdus —, Jēzus jau bija norādījis uz to pašu. Darbi, kas cilvēku sagāna un padara necienīgu Dieva svētajai klātbūtnei, ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana, netiklība un pārējais. Savukārt iekšējie dzinuļi, kas ved uz šādiem darbiem, paši sevi nodod domās un vārdos, kuri uzpeld no cilvēka būtības dziļumiem. Tie parāda, ka, lai cik rūpīgi cilvēks ievērotu ārējos šķīstības priekšrakstus, viņa dziļākajai būtībai ir jātiek pārveidotai, lai viņš varētu kļūt tāds, kādu Dievs viņu bija iecerējis un vēlējies.
Tādēļ šī saruna nav tikai par to, vai Jēzus un Viņa sekotāji ievēro tradīcijas, kuras farizeji paši turēja un centās uztiept arī citiem jūdiem. Šeit ir runa par to, kādus Dievs patiesībā vēlas savus ļaudis un kā šī Dieva griba var īstenoties. Šeit un arī citviet Jēzus pievēršas kādam ļoti dziļam jautājumam — jautājumam, kuru, jāteic, labi apzinājās daudzi viņa laikabiedri: kā cilvēka sirds var kļūt šķīsta?

Tas, kurš šeit nesaskata problēmu — arī tas, kurš iedomājas, ka atbilde varētu būt vienkārši atrodama priekšrakstu sarakstā —, vēl nav ieraudzījis, cik dziļi cilvēka būtībā slēpjas ļaunums. Vairums no mums droši vien neizdarām ikdienā lielāko daļu 19. pantā nosaukto darbu un vai vēl daudz ko citu. Bet ja tas viss mājo mūsu sirdī, tad Dieva acīs esam nešķīsti un mums jātiek šķīstītiem — pilnīgi, līdz pašiem dziļumiem.

Tātad Jēzus sacītā būtība ir šāda: Jēzus darbā Dievs piedāvā dziedināšanu šai dziļajai nešķīstībai. Taču šī dziedināšana krasi atšķiras no tā, ko piedāvāja citi tā laika skolotāji. Viņuprāt, šķīstības likumi bija īstā vieta, kur sākt, un dažiem tie bija ne tikai sākums, bet arī gals. Jēzus redzēja, ka šiem likumiem lielākoties ir maz sakara ar īsto uzdevumu, kuru Viņš bija nācis piepildīt. Kā Viņš sacīja vairākās 13. nodaļas līdzībās, Viņš sēja Dieva valstības sēklas, dēstīja augus, kam bija jāaug un jāuzplaukst. Taču ļaudis, kuri tiecās pēc citiem mērķiem, dēstīja augus, kas tiks izrauti.
Tie, kuri šķīstības likumus pasniedza kā risinājumu Israēla problēmām un centās tos uzspiest arī citiem, pēc Jēzus vārdiem, bija kā aklais, kas mēģina parādīt ceļu otram aklajam. Abi ne vien apmaldīsies, bet itin viegli var arī iekrist bedrē.

Tāpēc šī Rakstu vieta izaicina mūs visus — īpaši tad, ja sevi uzskatām par Jēzus sekotājiem. Mēs varbūt neievērojam senā Israēla šķīstības priekšrakstus. Bet vai mūsu sirds, mūsu domas un nolūki, arī ikdienišķie vārdi, kas mums pasprūk pār lūpām, neliecina, ka paši vēl neesam līdz galam šķīsti? Ja tā ir, ko mēs ar to iesākam?

Šajā Rakstu vietā Jēzus vēl nepiedāvā zāles pret slimību, kuru Viņš ir diagnosticējis. Tās atklāsies evaņģēlija stāsta tālākajā gaitā. Galu galā zāles ir Viņš pats. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos, kā arī dāvājot Svēto Garu, Jēzus pārvar ļaunumu un nešķīstību, kas kā slimība ir skārusi visu cilvēci. Taču šīm zālēm ir jāsasniedz pati slimība — arvien dziļāk un dziļāk cilvēka būtībā —, lai tad, kad nostāsimies Dieva priekšā, Viņš mūs ieraudzītu tādus, kādus jau no paša sākuma bija iecerējis: šķīstus caur un cauri, līdz pašiem mūsu būtības dziļumiem.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad vētra ir stiprāka par tavu ticību

(Mt 14:23-36) Ļaudis atlaidis, viņš viens uzkāpa kalnā Dievu lūgt, un, vakaram nākot, viņš tur palika viens pats. Bet laiva bija jau vairākus stadijus tālu no krasta; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Ap ceturtās nakts sardzes laiku Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Mācekļi, redzēdami viņu pa jūras virsu staigājam, izbijušies sauca: “Tas ir spoks!” – un kliedza no bailēm. Bet Jēzus tūlīt tos uzrunāja: “Esiet droši, es tas esmu, nebīstieties!” Tad Pēteris viņam sacīja: “Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.” Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un, iedams pa ūdens virsu, gāja pie Jēzus. Bet, vētru redzēdams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: “Kungs, glāb mani!” Tūdaļ, roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?” Viņi iekāpa laivā, un vējš norima. Tad tie, kas bija laivā, nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Patiesi tu esi Dieva Dēls!”
Pārcēlušies tie nonāca Gennēsaretes zemē. Kad vietējie viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus slimos. Tie viņam lūdza, ka varētu kaut drēbju malai pieskarties, un, kas pieskārās, kļuva veseli. 

Šī aina glezniecībā sastopama pārsteidzoši reti, un plaši pazīstamu darbu par to ir vēl mazāk. Viens no ievērojamākajiem darbiem ir Alessandro Allori 1590. gados tapusī glezna Svētais Pēteris staigā pa ūdeni. Tajā Jēzus sniedz roku grimstošajam Pēterim, bet tālumā vētras mētātajā laivā palikuši pārējie mācekļi. 
Varētu domāt, ka gleznotājiem šis būtu ideāls sižets: Jēzus kā mirdzošs tēls uz ūdens, izbiedētie mācekļi cieši saspiedušies laivā un Pēteris, nonācis starp godību un šausmām, iet pa ūdeni Jēzum pretī un tad… sāk grimt. 
Iespējams, dievbijīgie mākslinieki no šā sižeta vairījušies tādēļ, ka tajā lielais apustulis neizskatās gluži varonīgs. Mani pašu tieši tas iedrošina. Šī aina ļoti precīzi atbilst tai kristīgās dzīves pieredzei, ko pazīstu gan savā, gan daudzu citu cilvēku dzīvē. 

Šo stāstu var lasīt kā ticības dzīves attēlu. Vai, pareizāk sakot, kā nepilnīgas ticības dzīves attēlu: ticības, kurā sajaukušās bailes un šaubas. Daudziem kristiešiem tas ir ierastais stāvoklis, un tāds tas bija arī mācekļiem. Matejs Pētera labo slavu īpaši nesaudzē. Pētera tēls te paceļas, te atkal krīt. Pēteris jau vispār ir spilgta personība, kuru grūti nepamanīt. Viņš ir straujš, gatavs uz visu un pieradis vispirms rīkoties un tikai tad domāt. Šī īpašība viņu dara simpātisku, taču tā nav bez riska. Vai tu labāk gribētu sev draugu, kurš izdara to, kas šķiet pareizi, un sāk uztraukties tikai pēc tam, vai tādu, kurš visu apsver tik ilgi, ka paiet nedēļas, pirms viņš vispār kaut ko izdara? 

Tomēr, pirms domājam, ko šis stāsts nozīmē mums katram atsevišķi, vispirms palūkosimies uz to kā uz mūsu pasaules attēlu. Mēs esam līdzīgi mācekļiem laivā. Viņi bija tik daudz redzējuši, ko spēj Jēzus. Viņi bija dzirdējuši Viņa mācību un lūguši Viņa mācīto lūgšanu. Bet tagad viņi vairs netika uz priekšu. Lai gan viņi bija profesionāli zvejnieki, tie pūlējās pie airiem, tomēr nespēja virzīties pret vēju. Arī mēs savā pasaulē esam tik daudz atklājuši, tik daudz iemācījušies un tik daudz izgudrojuši, un tomēr mums joprojām trūkst spēka paveikt daudzas patiesi svarīgas lietas. Karam esam radījuši apbrīnojamas mašīnas, bet neviens vēl nav izgudrojis tādu, kas spētu radīt mieru. Mēs varam aizsūtīt cilvēku uz Mēnesi, bet nespējam piepildīt izsalkušo vēderus. Mēs spējam uztvert vaļu dziesmas okeāna dzelmē, bet nespējam sadzirdēt cilvēku dvēseļu kliedzienus turpat blakus ielā. 

Daudzi šodienas pasaulē par Jēzu zina vismaz kaut ko, tomēr Viņš tiem šķiet kā spokains tēls — kā mirāža vai iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar mums un mūsu problēmām. Dažus Viņš biedē. Citi vēlētos, lai Viņš vienkārši aiziet un liek visus mierā. Pat tie, kuri Viņam tic, nezina, ko no Viņa gaidīt. Tā bija arī ar mācekļiem. Tomēr izskatās, ka Viņš dara neiespējamo, un dažkārt cilvēkiem ienāk prātā: ja vien mēs spētu, būtu labi darīt to pašu, ko Viņš. Daži tiešām dodas ceļā ar šādu mērķi — nest Viņa mīlestību un spēku, Viņa mieru un cerību pasaulei, kurai tas viss tik ļoti vajadzīgs.
Bet tad viņu skatiens kaut uz mirkli noslīd uz viļņiem. Iedomājies sērfotājus Kalifornijas pludmalē, kad pēkšņi viņu priekšā saslejas divreiz augstāks vilnis un draud pār viņiem gāzties. Tagad izņem no šīs ainas sērfa dēļus, saules gaismu un smilšaino krastu; to visu aizstāj tumsa, bailes un gaudojoša vētra. Viens cilvēks — viens pats pret stihiju. Tā tu varbūt nereti jūties, kad mēģini ienest Dieva mīlestību un dziedinošo spēku pasaules vētrainajā naktī. Un tieši tad mums no jauna jādzird Jēzus vārdi, kuros, kā tik bieži, pārmetums savijas ar iedrošinājumu: “Vai tiešām tev ir tik maz ticības? Kāpēc tu šaubies?” Brīdis, kad kārdinājums padoties ir visspēcīgākais, iespējams, ir tieši tas brīdis, kad palīdzība — ja vien mēs to zinātu — atrodas tikai viena soļa attālumā. 

Tā atkal un atkal notiek ar ikvienu no mums kristīgās māceklības ceļā. Cik mums zināms, agrīnie kristieši negaidīja, ka arī viņiem būs burtiski jāstaigā pa ūdeni. Pāvils, piedzīvojot vēl vienu kuģa katastrofu, nekad neuzskatīja izkāpšanu no laivas un mierīgu aizstaigāšanu līdz krastam par reālu izeju. Tāpēc, visticamāk, Matejs vēlas, lai viņa lasītāji šo stāstu lasītu, domājot par savu ticības ceļu un savām cīņām ar šaubām. 

Jēzus mūs bieži aicina darīt to, kas šķiet neiespējams. Kā lai mēs vispār sākam pildīt uzdevumu, kuram Viņš mūs aicinājis? Kā lai mēs vispār iedomājamies, ka spēsim dzīvot bez grēka, no kura mums jāatsakās? Kā lai nopietni ceram izveidot noturīgu lūgšanu ritmu, ja dzīvojam tādā steigā un juceklī? 

Protams, ja, tāpat kā Pēteris, skatīsimies uz vēja šaustītajiem viļņiem, secināsim, ka tas patiešām nav iespējams. Tas, uz ko esam aicināti, ir pavisam vienkāršs un pašsaprotams, taču praksē tik grūts: nenovērst skatienu no Jēzus un turpināt klausīties Viņa iedrošinājuma vārdos, pat ja tajos dzirdams arī pārmetums. Un mums ar visu gribu un sirdi jābūt gataviem darīt to, ko Viņš saka, pat ja tajā brīdī tas šķiet gluži neprātīgi.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ko Jēzus dara ar mūsu mazumiņu... un neiespējams uzdevums

(Mt 14:13-22) Kad Jēzus to dzirdēja, viņš visus atstāja un brauca ar laivu uz kādu nomaļu vietu. Bet ļaudis, to padzirdējuši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ. Izkāpis krastā, Jēzus ieraudzīja lielu ļaužu pūli un iežēlojās par tiem, un dziedināja viņu slimos. Kad vakars tuvojās, pie viņa pienāca mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir nomaļa, un laiks jau ir vēls; atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo.” Bet Jēzus tiem atbildēja: “Viņiem nav nekur jāiet; dodiet jūs viņiem ēst.” Tie viņam sacīja: “Mums šeit nav nekā vairāk kā vien piecas maizes un divas zivis.” Viņš tiem sacīja: “Nesiet man tās šurp!” Jēzus lika ļaužu pūlim apsēsties zālē, paņēma tās piecas maizes un divas zivis; viņš pacēla acis uz debesīm, pateicās un, maizi lauzis, deva to mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un bija sāti. No pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus. Paēdušo bija ap pieci tūkstoši vīru, neskaitot sievietes un bērnus. 
Un Jēzus tūlīt lika mācekļiem sakāpt laivā un pirmajiem doties pāri uz otru pusi, kamēr viņš atlaida ļaužu pūli. 

Nāc un kļūsti par vienu no šī stāsta dalībniekiem. Ienāc šajā stāstā un atrodi tajā arī savu vietu. Vietas te pietiek visiem, un te ir daudz, ko mācīties.

Vispirms domās atgriezies pie pēdējās reizes, kad biji patiesi, patiesi noskumis. Varbūt tas bija pēc tēva vai mātes, vai kāda tuva drauga nāves. Varbūt pēc tam, kad nedabūji darbu, uz kuru biji licis visas cerības un kuru no sirds vēlējies. Varbūt pēc tam, kad nācās izvākties no mājas, kuru biji iemīlējis. 
Visvairāk tu gribēji un tev vajadzēja kaut kur paslēpties un pabūt vienatnē. Tev vajadzēja laiku, lai pārdomātu notikušo, varbūt lūgtu Dievu, bet pāri visam — lai varētu būt mierā un klusumā un lai cilvēki tevi kādu brīdi netraucētu.
Un tad iedomājies, ka tavā izraudzītajā klusajā vietā pēkšņi ierodas simtiem citu cilvēku. Mazā baznīca, kurā cerēji nemanīti ieiet, ir pilna ar kāzu viesiem. Vientuļo pakalnu, kur, pēc visa spriežot, varētu palikt vienatnē, ir pārņēmuši līksmi pārgājiena dalībnieki. Kā tu reaģētu?

Ja es padomāju par savām iespējamām sajūtām… tad Jēzus reakcija šajā stāstā ir vēl jo apbrīnojamāka. Viņš bija zaudējis Jāni — savu brālēnu un līdzgaitnieku. Turklāt Jānis bija miris tādā nāvē, kurai vajadzēja Jēzu brīdināt arī par to, kas gaida Viņu pašu. Tomēr, kad Jēzus dodas prom, lai pabūtu klusumā un vienatnē, ļaudis Viņu atrod un visapkārt drūzmējas lielā pulkā. Un Jēzus atbild nevis ar dusmām vai aizkaitinājumu, bet ar līdzcietību. Savas bēdas par Jāni un, iespējams, arī bēdas par sevi pašu un to, kas Viņu sagaida, Jēzus pārvērš sāpēs par šiem cilvēkiem. Pirms ārējiem un redzamajiem spēka darbiem — pirms slimnieku dziedināšanas — notiek iekšējs un neredzams spēka darbs: Jēzus savas jūtas pārvērš mīlestībā pret tiem, kam vajadzīga palīdzība.

Varbūt tu esi ienācis Jēzus stāstā tāpēc, ka arī pats esi piedzīvojis šo līdzcietību. Iztēlojies sevi kā vienu no mācekļiem — nevis kā vadītāju, bet vienkārši kā vienu no tiem Divpadsmit vai varbūt kādu viņu draugu vai radinieku, kas turas tuvumā, mazliet maliņā. Tu redzi, kā Jēzus rūpējas par cilvēkiem, un arī pats gribi par viņiem rūpēties. Tāpēc tu pārdomā, kas šiem ļaudīm būtu vislabākais, un nāc pie Jēzus ar priekšlikumu. Vai nebūtu labi tagad šo sanāksmi beigt, lai viņi varētu aiziet un nopirkt sev ēdienu, nevis visi paliktu izsalkuši šeit, tālu prom no apdzīvotām vietām?

Jēzu vienmēr ir sajūsmā, kad cilvēkiem Viņa tuvumā rodas domas, kuras apliecina, ka viņi ievēro citu vajadzības un domā par to, kā viņiem palīdzēt. Taču bieži Jēzum šīs domas ir jāpaņem un ar tām jāizdara kaut kas pārsteidzošs. Viņš šo domu nenoraida, bet pavērš to pavisam negaidītā virzienā. Ja tu patiesi rūpējies par šiem cilvēkiem, Viņš saka, kāpēc gan tu pats viņiem nedod ēst? Te, iespējams, ieskanas Dieva aicinājumam tik raksturīgā nots. Mūsu mazā doma par to, kā par cilvēkiem parūpēties, atgriežas pie mums kā milzīgs un, šķiet, neiespējams priekšlikums. Pēkšņi tas ir uzdevums, kas tiek dots mums pašiem. Tu iebilsti: es to nevaru! Man nav laika. Man nav spēka. Man nav vajadzīgo spēju. Viss, kas man ir, ir tikai…

Jā, bet tieši tas ir nākamais solis, un arī tas ir ļoti raksturīgs veidam, kā darbojas Dieva aicinājums. Uzturoties Jēzus tuvumā, tev ir radusies kāda doma. Tā vēl nebija īsti skaidra un līdz galam noformulēta, taču tavs galvenais nodoms — šajā gadījumā pabarot cilvēkus — ir pareizs. Jēzus piedāvā sasniegt šo mērķi citā, negaidītā veidā. Tu saki, ka tas nav iespējams, tomēr esi gatavs dot Viņam to mazumu, kas tev ir, ja vien no tā varētu būt kaut mazākais labums. Protams, tas nozīmē, ka tu pats paliksi izsalcis… Tomēr nu tu jau esi pārāk dziļi šajā stāstā, lai apstātos un dotos atpakaļ. Kad Jēzus līdzcietības spēks reiz ir tevi ierāvis savā straumē, tu vairs nevari apstāties.

Tas, ko īsti Jēzus dara ar mūsu doto, ir tik noslēpumains un varens, ka vārdos to aprakstīt ir grūti. Iztēlojies sevi tur stāvam, kamēr Jēzus, tūkstošiem cilvēku ielenkts, paņem šo nožēlojami mazo ēdiena daudzumu — ar to tikko pietiktu diviem cilvēkiem, kur nu vēl veselam pūlim — un par to lūdz. Viņš par to pateicas Dievam. Viņš to lauž, dod tev un pārējiem, un tu to sniedz tālāk… vienam cilvēkam pēc otra, pēc otra un vēl nākamā, pats nesaprazdams, kas notiek un kā tas ir iespējams.

Izseko domās, kā tas viss ir noticis, soli pa solim. Tas, ka esi bijis Jēzus tuvumā, ir modinājis domu par kalpošanu. Jēzus šo domu paņem, apvērš to — protams, padarot to daudz prasīgāku un dārgāku — un atdod tev atpakaļ kā izaicinājumu. Apjucis par šo izaicinājumu, tu piedāvā to, kas tev ir, kaut arī zini, ka ar to nepavisam nepietiek un ka atkal būs jāmaksā sava cena. Un tad ar tavu devumu notiek tas pats. Jēzus to paņem, svētī un lauž — te atkal ir sava cena — un dod tev atpakaļ. Bet tagad tavs uzdevums ir to dot visiem pārējiem.

Tā tas notiek ikreiz, kad kāds ir nonācis pietiekami tuvu Jēzum, lai kaut mazliet ieraudzītu, ko Viņš dara un kā šis cilvēks varētu palīdzēt. Mēs neveikli nākam ar savām idejām. Īsti nesaprazdami, mēs piedāvājam to mazumu, kas mums ir. Jēzus pieņem idejas, maizes un zivis, naudu, humora izjūtu, laiku, spēku, talantus, mīlestību, mākslinieciskas dāvanas, prasmi rīkoties ar vārdiem, vērīgu aci vai veiklus pirkstus — visu, ko vien spējam piedāvāt. Ar lūgšanu un svētību Viņš to tur sava Tēva priekšā. Tad Viņš to lauž, lai tas būtu gatavs lietošanai, un dod mums atpakaļ, lai mēs to dotu tiem, kam tas vajadzīgs.

Un tagad tas vienlaikus ir mūsu un nav mūsu. Tas vienlaikus ir tas, ko bijām iecerējuši, un tomēr nav tas, ko bijām iecerējuši. Tas ir kaut kas lielāks un citāds, varenāks un noslēpumaināks, tomēr vienlaikus arī mūsu pašu. Patiesai kristīgai kalpošanai, lai kādā līmenī tā notiktu, piederas arī tas, ka ar izbrīnu skatāmies, ko Dievs ir izdarījis ar tām drumstalām, kuras esam izvilkuši no saviem trūcīgajiem krājumiem un Viņam piedāvājuši.

Protams, Mateja stāstā notiek daudz vairāk nekā tikai tiek dots ievērojams kristīga aicinājuma piemērs. Divpadsmit pāri palikušie grozi var norādīt uz Jēzus nodomu atjaunot Dieva tautu — divpadsmit Israēla ciltis. Tas, ka Jēzus pabaro ļaudis tuksnesī, tik labi sasaucas ar Mateja tēmu par Jēzu kā jauno Mozu — Mozus laikā Dievs israēliešiem tuksnesī deva mannu, īpašu maizi no debesīm —, ka varam būt pārliecināti: Matejs vēlējās, lai arī mēs to šeit saskatītu.

Tas, iespējams, izskaidro, kāpēc Jēzus, tiklīdz maltīte bija beigusies, ļaudis aizsūtīja prom. Viņš negribēja, lai tie paliktu turpat un cildinātu Viņa spēku. Līdzība ar Mozu šajā vietā beidzas. Jēzus negrasījās lielas ļaužu masas priekšgalā soļot cauri zemei vai gūt militāras uzvaras pār Dieva ienaidniekiem. Beigās Viņš patiešām nonāks vientulībā, kuru bija meklējis šī stāsta sākumā. Taču tā vairs nebūs klusa vieta, kur atpūsties un lūgt. Tā būs krusta vientulība — Jēzus karāsies pie krusta atstāts un pamests. Ja tu jūti aicinājumu Viņam sekot, dalīties Viņa līdzcietībā un dot Viņam to, kas tev ir, lai tas varētu tikt izmantots Viņa darbā, tad atceries: arī Viņam tas maksāja visu.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kad Debesu valstība kļūst vērtīgāka par visu

(Mt 13:44-52) Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atradis noslēpj un ar prieku iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas šo tīrumu. Vēl Debesu valstība ir līdzīga tirgotājam, kas meklē labas pērles. Atradis vienu ļoti vērtīgu, viņš iet un pārdod visu, kas tam ir, un iegādājas to. Vēl Debesu valstība ir līdzīga jūrā izmestam tīklam, kurā saķer dažādas zivis. Kad tīkls pilns, to izvelk krastā un sēdot labās zivis savāc grozos, bet sapuvušās izmet ārā. Tā būs laiku beigās: eņģeļi izies un nošķirs ļaunos no taisnajiem un iemetīs tos ugunīgā kurtuvē – tur būs vaimanas un zobu griešana.
Vai jūs to visu saprotat?” Tie viņam atbild: “Jā.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs tādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.” 

Šī mēneša sākumā Grandrapidos es kā klausītājs piedalījos XVI Vispārējo latviešu dziesmu svētku ASV kopkora koncertā „Senču takas ved uz nākotni”. DeVos Performance Hall lielā zāle bija pārpildīta. 
Protams, mēs lielā mērā zinājām, ko cerējām šajā koncertā dzirdēt. Skanēja latviešu kormūzikas klasiķu darbi un visiem zināmas, tautā iemīļotas dziesmas — dziesmas, kuras daudzi no mums pazīst jau gadiem, kuru melodijas nes sevī atmiņas un kuras jau sen kļuvušas par daļu no mūsu kopīgā latviskā mantojuma.
Droši vien tieši šīs pazīstamās un iemīļotās dziesmas bija viens no iemesliem, kāpēc lielā koncertzāle bija tik pilna. Es nezinu, vai tā būtu bijusi tikpat pārpildīta, ja koncerta pieteikumā būtu solīti tikai jauno komponistu kora darbu pirmatskaņojumi. Jaunais vēl nav kļuvis par daļu no mūsu kopīgās atmiņas. Mēs vēl nezinām, kā tas skanēs un vai tas mūs uzrunās.

Taču mēs, kas bijām atnākuši klausīties pazīstamās un iemīļotās dziesmas, līdzās tām dzirdējām arī vairākus jaundarbus. Viens no tiem bija jaunās paaudzes komponista Aleksa Pilmaņa „Spīdi spoži, mēnestiņi” — brīnišķīgs skaņdarbs, kas šajos svētkos piedzīvoja savu pirmatskaņojumu.
Tā nu mēs bijām ieradušies tādēļ, lai atkal dzirdētu to, ko jau pazinām un mīlējām, taču mums tika dota arī iespēja atklāt kaut ko jaunu. Un izrādījās, ka jaunais neatņem vecajam tā vērtību. Gluži pretēji — jaunais izaug no tās pašas zemes, turpina to pašu stāstu un ļauj senajam mantojumam izskanēt jaunā, svaigā un pārsteidzošā veidā.

Kaut ko līdzīgu — tikai vēl dziļāk un asāk — Jēzus saka par nama saimnieku, kurš no savas mantnīcas iznes gan jaunas, gan vecas lietas.
Jēzum „jaunās” lietas ir neparastais, pilnīgi jaunais redzējums, ko pasaulei atnes Debesu Valstība. Savukārt „vecās” lietas ir gadsimtu gaitā uzkrātā gudrība — īpaši senie Israēla stāsti un cerības. Evaņģēlijs, par kuru mums vēlas pastāstīt evaņģēlists Matejs, savieno abus kopā. Jaunais tiek dziļi iesakņots vecajā, bet vecais jaunajā iegūst svaigu, pārsteidzošu un aizraujošu izpausmi.

Iespējams, Matejs ar šiem vārdiem dod arī kādu norādi uz sevi. Galu galā tikai viņa evaņģēlijā atrodams šis Jēzus izteikums par nama saimnieku. Varbūt Matejs mums rāda savu īpašo redzējumu par to, kādam jābūt kristīgam rakstu mācītājam.
Iespējams, šie vārdi ir arī paša Mateja rakstītā evaņģēlija raksturojums. Tajā atkal un atkal sastopam tieši šo vecā un jaunā savienojumu.

Jēzum un viņa vēstij par Dieva valstību ir mūs jāpārsteidz un pat jāsatriec. Taču daļa no patiesā pārsteiguma atklājas tad, kad mēs, acis mirkšķinādami un berzēdami, sākam saskatīt, ka Jēzus un viņa valstība patiesībā ir Dieva un Israēla ilgā stāsta piepildījums. Vēl vairāk — tas ir Dieva un visas pasaules stāsta patiesais piepildījums.

Jau Mateja evaņģēlija 7. nodaļas beigās varējām pamanīt, ka visa evaņģēlija uzbūve atskatās uz kādu vecu un pazīstamu paraugu. Uzmanīgam lasītājam tā atgādina piecas Mozus grāmatas. Taču, lai gan forma atgādina kaut ko senu un pazīstamu, tās saturs ir jauns, pārsteidzošs un sprādzienbīstams.
Un, ja tas tā ir, tad mums jāpieņem lēmums. Turklāt šis lēmums jāpieņem steidzami.

Evaņģēlijs par Dieva valstību nav vienkārši kāda patīkama reliģiska ideja, kuru varētu papētīt tad, kad reiz atradīsies viena vai divas brīvas stundas. Tas nav kā skaists priekšmets muzejā, kuru jūs varētu aiziet apbrīnot nākamreiz, kad gadīsies būt tuvumā.
Tas ir kā neaptverami vērtīgs apslēptas mantas krājums, kuru jūs varat iegūt — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, lai nopirktu tīrumu, kurā šī manta apslēpta.
Tas ir kā pati lielākā, skaistākā un nevainojamākā pērle, kādu jebkurš tirgotājs jebkad būtu varējis iztēloties. Un tā var kļūt par jūsējo — ja vien esat gatavi pārdot visu pārējo, ieskaitot visas citas pērles, kas jums jebkad piederējušas, lai iegādātos šo vienu.

Abas nelielās līdzības šīs Rakstu vietas sākumā pilnīgi apgāž kādu uzskatu, kas bija populārs gan senajā pasaulē, gan ir populārs mūsdienās. Proti, uzskatu, ka dažādās reliģijas un to piedāvātie garīgie pārdzīvojumi ir kā atsevišķas pērles, kuras cilvēks varētu pamazām savākt un pievienot savai kolekcijai.

Taču ir tikai viena lielā pērle. Ir tikai viena patiesā apslēptā manta. Un viss pārējais tai līdzās zaudē savu vērtību.
Šī pērle un šī manta ir evaņģēlijs par Dieva Valstību, kuru Jēzus pasludināja un iemiesoja pats savā dzīvē.
Tieši tas ir pārsteigums. Tā ir 'jaunā lieta'.
Bez tās mums paliek tikai vecais — tas pats senais stāsts, kuram toreiz ticēja puse pasaules un kuram daudzi tic vēl joprojām.
Lēmums kļūst vēl steidzamāks tāpēc, ka pasaule negriežas bezgalīgi pa apli, kā to māca daudzas reliģijas un filozofijas. Pasaule virzās pa taisnu līniju pretī noteiktam mērķim, un tā virzās diezgan strauji.

Ar Jēzus atnākšanu sākās pēdējās tiesas process. Kad Jēzus mācīja par Dieva Valstību un iemiesoja to savā dzīvē, pasaule tika krasi sadalīta divās daļās. Vienā pusē bija tie, kurus Jēzus pārsteidza, aizrāva un pilnīgi pārliecināja. Otrā pusē bija tie, kuri viņam pretojās un viņa evaņģēliju noraidīja.
Šis process turpinājās arī kristiešu pirmajā paaudzē. Tas sasniedza kulmināciju mūsu ēras 70. gadā, kad romieši iznīcināja pilsētu un varas sistēmu, kas bija noraidījusi Jēzu.

Šis process turpinās vēl šodien. Un tas turpināsies līdz tai dienai, kad Dievs taisnībā un patiesībā no jauna radīs visu pasauli. Tad visi, kuri savu dzīvi un būtību būs veidojuši ap netaisnību un meliem, atklās, ka viņi ir kļuvuši līdzīgi nederīgajām zivīm, kuras zvejnieki ir spiesti izmest.

Izvēle ir patiesa. Tā ir skarba, nepārprotama un asa.
Šajā nodaļā lasāmās līdzības izaicina mūs divos līmeņos: izpratnes un rīcības līmenī.
Izpratne bez rīcības ir neauglīga. Taču rīcība bez izpratnes ir nogurdinoša un veltīga.

Kad pārdomājam Jēzus stāstītās līdzības un cenšamies saprast, ko tās nozīmēja toreiz un ko tās nozīmē tagad, mums atkal un atkal sev jājautā: ko šodien varētu nozīmēt būt „rakstu mācītājam, kas mācīts Debesu valstībai”?
Kā mēs varam būt droši, ka savā domāšanā, savos vārdos un savā dzīvē esam dziļi iesakņoti vecajā un tajā pašā laikā nesam arī jaunos, svaigos Debesu Valstības augļus?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Piedot/ļaut visiem augt kopā?

(Mt 13:24-30) Viņš tiem stāstīja vēl kādu līdzību: “Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem, un aizgāja. Kad izauga labība un vārpās brieda graudi, kļuva redzamas arī nezāles. Nama saimnieka kalpi atnāca pie viņa un teica: kungs, vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles? Viņš tiem atbildēja: tas ir ienaidnieka darbs. Tad kalpi viņam jautāja: vai tu gribi, lai ejam tās izravēt? Viņš tiem atbildēja: nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai, un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāles un sasieniet tās kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus savāciet manos šķūņos.”

Kalpiem šķiet, ka viņi skaidri redz gan problēmu, gan risinājumu. Tīrumā ir nezāles, tātad tās jāizrauj. Tomēr saimnieks raugās ne tikai uz nezālēm. Viņš redz arī kviešus, kurus nepacietīga ravēšana varētu iznīcināt. Tāpēc viņš saka: “Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai.”

Šajā teikumā sengrieķu valodā ir kāda interesanta nianse. (Tas skan: 'aphete synauxanesthai amphotera heōs tou therismou'). Vārds 'aphete' ir pavēles forma no darbības vārda 'aphiēmi'. Jaunajā Derībā šo vārdu bieži sastopam tur, kur runāts par grēku vai parādu piedošanu. Taču tas var nozīmēt arī “atlaist”, “ļaut iet”, “atbrīvot” vai “atļaut”. Kopā ar nākamo vārdu (“augt kopā”) teikuma parastā nozīme ir: “Ļaujiet abiem augt kopā.”

Es negribu teikt, ka esmu atradis kādu slepenu un līdz šim nepareizi iztulkotu Jēzus vārdu. Grieķu teksts neprasa šo teikumu tulkot: “Piedodiet abiem augt kopā.” Tomēr viena un tā paša vārda saistība gan ar atļaušanu, gan piedošanu ļauj sadzirdēt nozīmīgu atbalsi. Šī vārda nozīmju lokā piedošana ir saistīta ar atlaišanu — ar atteikšanos turēt otru cilvēku cieši satvertu viņa parāda, vainas vai nodarījuma dēļ.

Varbūt tieši tas kalpiem bija jāmācās. Viņi gribēja tūlīt pārņemt kontroli, izdarīt galīgo spriedumu un aizvākt tos, kurus bija atzinuši par nevēlamiem. Saimnieks viņiem pavēlēja atlaist savu steigu un ļaut galīgo spriedumu izdarīt tam, kurš patiešām pazīst visu tīrumu. Jēzus nesaka, ka ļaunums nav ļaunums. Viņš saka, ka kalpi nav pļāvēji un šodiena vēl nav pļauja.

Piedošana šādā nozīmē ir gatavība atlaist savu prasību visu atrisināt tūlīt. Tā atbrīvo mūs no nepieciešamības katru cilvēku nekavējoties ierindot starp kviešiem vai nezālēm. Tā atstāj vietu Dieva darbam, patiesībai un pārmaiņai, kuru šodien vēl nespējam ieraudzīt. Mēs ļaujam augt, jo uzticamies, ka tīruma Saimnieks redz vairāk nekā mēs.

Vai varam atlaist savu vēlmi tiesāt? Vai varam piedot un uzticēt pļauju Dievam?

Lasīt tālāk

Vai mums ir ausis dzirdēt?

(Mt 13:1-9) Tajā pašā dienā Jēzus, izgājis no nama, apsēdās jūras krastā. Un liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa. Tādēļ viņš iekāpa laivā un apsēdās, bet ļaudis stāvēja krastā. Viņš tiem daudz runāja līdzībās, teikdams: “Redzi, sējējs izgāja sēt. Viņam sējot, cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Cita krita akmenājā, kur tai nebija daudz zemes; tā tūlīt uzdīga, tādēļ ka tā nebija dziļi zemē. Bet, kad saule uzlēca un dedzināja, tā nokalta, tādēļ ka tai nebija sakņu. Cita sēkla krita starp ērkšķiem, un ērkšķi izauga un to nomāca. Bet cita sēkla krita labā zemē un nesa augļus – cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.” 

Manā bērnības atmiņā ir kāds rīts Rojā. Mēs bijām ciemos pie maniem vecvecākiem. Es biju pārāk mazs un neatceros, kas notika pirms tam vai pēc tam, bet atceros jūru tajā rītā.
Jūra bija gandrīz pilnīgi mierīga. Varētu pat teikt pat gluda. Tikai reizēm pār ūdens virsmu pārskrēja pavisam sīka ņirboņa, it kā kāds ar vieglu roku būtu pieskāries ūdenim un tas uz mirkli atdzīvojies. Bija agrs. Saule bija tikai mazliet pacēlusies virs jūras, un kā tas ir tādos rītos, gaisma šķiet nāk nevis no debesīm vien, bet it kā arī no pašas ūdens virsmas.

Un tad es atceros kaut ko, kas bērnam likās ļoti savādi. Es dzirdēju balsis. It bijā kā cilvēki kaut kur sarunātos. Ne tā, ka varētu saprast katru vārdu, bet drīzāk tā — dzirdi, ka cilvēki runā, dzirdi balsu ritmu, varbūt kādu skaļāku vārdu, bet nesaproti, par ko viņi runā. Es paskatījos apkārt, bet krastā neviena nebija.
Tad es prasīju tēvam: “Kur tie cilvēki ir?” Un viņš man paskaidroja, ka tās droši vien ir zvejnieku balsis. Kaut kur tālāk jūrā, savā zvejas laivā, varbūt apmēram pusjūdzi no krasta (gandrīz kilometru) zvejnieki sarunājās, un tajā rīta klusumā viņu balsis nāca pāri ūdenim līdz krastam.

Bērnam tas bija pārsteigums. Kā tas var būt, ka cilvēkus neredz, bet dzird? Kā tas var būt, ka balss no tik tālas vietas atnāk tik skaidri? Bet rāma jūra, kluss rīts, pareizs vēja virziens var panākt, ka skaņa virs ūdens skan daudz tālāk, nekā mēs parasti iedomājamies.
Un šāda atmiņa man palīdz iedomāties arī šodienas Evaņģēlija ainu. Jēzus sēž laivā. Ļaudis stāv krastā. Starp viņiem ir ūdens. Un tomēr viņi dzird. Jēzus balss nāk pāri ūdenim un Viņa vārdi atskan krastā. Jēzus zināja, kā palīdzēt cilvēku pūlim Viņu sadzirdēt.

Jēzus nav vienīgais, kurš zina, ko dara. Arī Matejs, sakopodams līdzības, kas veido šo garo nodaļu, no kuras fragments ir šodienas evaņģēlija lasījums, zina, ko dara. Viņš šīs līdzības novieto vairāk vai mazāk sava Evaņģēlija pašā centrā. Trīspadsmitā nodaļa ir trešā no piecām lielajām runām, kas veido Mateja Evaņģēlija uzbūvi: Kalna sprediķis (piektajā līdz septītajā nodaļā), mācekļu sūtīšana (desmitajā nodaļā), līdzības (šeit – trīspadsmitajā nodaļā), draudzes dzīves mācība (astoņpadsmitajā nodaļā) un noslēguma runa (divdesmit trešajā līdz divdesmit piektajā nodaļā).

Šīs līdzības savelk kopā visu, kas līdz šim Evaņģēlija stāstā ir noticis, bet tās rāda arī uz priekšu — uz to, kas vēl nāks.
Īpaši vairākas no šīm līdzībām skatās uz nākotni, uz brīdinājumiem par lielo nākamo tiesu, kurā Dievs nodibinās savu valstību pilnīgi un galīgi, pilnībā uzvarēdams visu ļaunumu.

Bet vai tas ir galvenais, par ko šie stāsti runā? Vai lielākā daļa Jēzus klausītāju jau tāpat neticēja, ka reiz pienāks laiks, kad Dievs tiesās pasauli, nošķirot taisnos no ļaunajiem? Vai viņi jau tāpat neilgojās pēc tās dienas, kad taisnie tiks izglābti no apspiešanas, bet viņu ļaunie ienaidnieki tiks bargi sodīti?

Jā, viņi tam ticēja. Un viņi nebūtu nākuši un stāvējuši ezera krastā tikai tādēļ, lai dzirdētu kādu sakām to, ko viņi jau zināja. Viņi nāca pavisam cita iemesla dēļ. Viņi nāca tāpēc, ka sāka nojaust: tiesa jau sākas. Dieva rīcība jau sākas. Un Jēzus kaut kādā veidā ir tās centrā.
Viņi nāca tāpēc, ka cerēja: varbūt Viņš pastāstīs vairāk par to, kā vienīgais patiesais Dievs jau tagad sāk glābt savu tautu no ienaidniekiem. Varbūt Viņš paskaidros, kā Dievs sāk savu darbu šeit un tagad. Varbūt Viņš pat aicinās viņus pašus tajā piedalīties.

Protams, cilvēkiem bija daudz priekšstatu par to, kā tam vajadzētu notikt. Daudzi domāja par militāru sacelšanos. Daudzi cerēja uz tādu revolūciju, kurā beidzot tiktu gāzti apspiedēji. Vai šis jaunais pravietis tagad dos aicinājumu ķerties pie ieročiem?

Tas, ko viņi gribēja, protams, bija seno pravietojumu piepildīšanās. Sinagogās viņi dzirdēja, un daži paši lasīja un pētīja svētos Rakstus, kuros bija runāts par Dieva dusmu ilgo laiku pret Viņa dumpīgo tautu — un tad par jaunas dienas ausmu. Tajā jaunajā dienā viņi tiktu izglābti no ļaunuma.

Kā zemkopis, kurš sāk jaunu lauksaimniecības gadu, Dievs apsētu savu lauku ar labību, kas nestu ražu. Jesaja, Jeremija un citi pravieši bija runājuši šādā valodā. Sējas laiks un pļauja — Dieva radītās kārtības daļa — jau sen bija kļuvusi par tēlu tam, kā Dievs Radītājs rīkosies, lai atpestītu savu tautu no grēkiem, izglābtu no trimdas un atbrīvotu no apspiešanas.

Un tagad te bija jauns pravietis, kas darīja ievērojamas lietas. Cilvēki brīnījās: vai Viņš ir tas, caur kuru tas viss beidzot notiks? Nav brīnums, ka viņi sekoja Viņam. Un nav brīnums, ka tad, kad Viņš sāka runāt par zemkopi, kas izgāja sēt, viņi klausījās uzmanīgi. Viņi stāvēja krastā, negribēdami palaist garām nevienu vārdu. Varbūt viņus kaitināja jebkurš troksnis vai vēja brāzma, kas varētu aiznest kādu teikumu prom. Bet Jēzus sēdēja laivā (jo tajā kultūrā skolotājs sēdēja, un mācekļi stāvēja) un Viņš runāja.

Tomēr stāsts, ko Viņš izstāstīja, nebija tieši tas, ko viņi gaidīja. Tā nebija vienkārša līdzība par to, kā Dievs beidzot iesēs Israēlu savā zemē un atjaunos tā varenību, par kādu viņi vienmēr bija sapņojuši.
Tas bija stāsts gan par neveiksmi, gan par izdošanos. Tas bija mīklains stāsts. Kad Jēzus saka: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird,” mums jāsaprot, ka Viņš ar to saka: “Es zinu, ka tas nav pašsaprotami. Jums būs par to jādomā.” Jēzus gribēja, lai viņi cīnās ar Viņa vārdiem. Lai viņi par tiem runā savā starpā. Lai viņi tos pārdomā.

Ko viņi varēja secināt, to darīdami?
Daži, iespējams, domāja, ka tā ir apslēpta Israēla vēsture. Dievs sūtīja ķēniņus, praviešus, priesterus, un neviens no viņiem īsti nenesa gaidītos augļus. Tagad Dievs sūta Kādu, kurš nesīs augļus. Gluži kā sēkla laukā: daļa aiziet zudumā, bet beidzot daļa nes ražu. Un tā tiešām būtu laba vēsts.

Citi, iespējams, domāja, ka tas ir ļoti savāds stāsts. Kāds zemkopis izšķērdē tik daudz sēklas? Kāds sējējs ļauj tik lielai daļai sēklas krist ceļmalā, akmenājā un ērkšķos? Varbūt Jēzus pārspīlēja parastās zemkopības grūtības kalnainā un nelīdzenā zemē, lai kaut ko parādītu. Bet ko tieši?
Vai Dievam ir grūtības ar Viņa valstības nodibināšanu? Vai viņiem būs jāgaida vēl ilgāk? Kādu lielo ražu Jēzus īsti iedomājas? Simtkārtīga raža taču ir pārsteidzoši bagātīga. Kā tas varētu notikt?

Bet pamata nozīmi neviens nevarēja pilnīgi palaist garām. Jā, Jēzus saka: tas, pēc kā jūs esat ilgojušies un par ko esat lūguši, tiešām sāk piepildīties. Es esmu šeit, lai tas notiktu. Jums nebūs viegli to saprast, bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība. Palieciet pie Manis. Klausieties Manī. Domājiet līdzi. Nāciet atkal un klausieties vēl.

Tāpat kā ļaudīm krastā tajā dienā, arī mums atkal un atkal ir dots uzdevums: lasot Rakstus un domājot par Dieva darbu mūsu pašu laikā, mums ir jādomā līdzi. Mums ir jācenšas saprast. Mateja Evaņģēlijs ir veidots, lai mums tajā palīdzētu.
Tas ne vienmēr būs viegli. Kristietība nav mazu, omulīgu pamācību krājums, lai mēs pēc tam justos mazliet labāk. Kristietība ir par to, ko Dievs dara pasaulē. Par to, ko Viņš jau ir izdarījis Jēzū Kristū. Un par to, ko Viņš grib darīt caur mums šodien.

Tādēļ šodienas jautājums nav tikai: vai mēs zinām līdzību par sējēju? Daudzi no mums to zina jau no bērnības. Jautājums ir: vai mēs to dzirdam?
Vai mēs dzirdam, ka Dieva valstība nāk citādi, nekā cilvēki bieži gaida? Ne vienmēr ar spēku, ne vienmēr ar tūlītēju uzvaru, ne vienmēr ar tādu redzamu izdošanos, ko varētu izmērīt jau nākamajā dienā. Tā nāk kā sēkla. Tā krīt dažādās vietās. Daļa šķiet pazūdam. Daļa neiesakņojas. Daļu noslāpē rūpes, bailes, bagātība, ieradumi, dzīves troksnis. Bet daļa nes ražu — trīsdesmitkārtīgu, sešdesmitkārtīgu, simtkārtīgu.

Un vēl viens jautājums: kādus stāstus mums vajadzētu stāstīt, lai cilvēki klausītos? Kur mums tos vajadzētu stāstīt, lai cilvēki varētu sadzirdēt — kā ļaudis ezera krastā, kas dzirdēja Jēzus balsi no laivas?

Varbūt reizēm mums šķiet, ka Dieva balss ir pārāk tālu. Varbūt mēs redzam tikai gludu ūdens virsmu un tukšu krastu. Varbūt mēs dzirdam kaut ko, bet nesaprotam visus vārdus. Varbūt mums jāprasa kā bērnam: “No kurienes nāk šī balss?”

Un Evaņģēlijs mums atbild: balss nāk no Kristus. Viņš runā. Viņš sēj. Viņš dara Dieva valstības darbu. Viņš aicina mūs ne tikai dzirdēt skaņu, bet klausīties Vārdā. Ne tikai stāvēt krastā un brīnīties, bet sekot Viņam, pārdomāt Viņa vārdus, palikt pie Viņa un nest augļus.
“Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird."  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk