Tu piederi Dievam

(Ef 2:11-22) Tādēļ atcerieties, ka jūs, kas reiz pēc savas izcelsmes bijāt pagāni, ko miesā apgraizītie sauca par neapgraizītajiem, tolaik bijāt šķirti no Kristus un Israēla sabiedrība jums bija slēgta, jūs bijāt svešinieki apsolījuma derībai, bez cerības un bez Dieva pasaulē. Bet tagad jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi viņa asinīs. Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta. Viņš atnākdams ir pasludinājis mieru – gan jums, kas bijāt tālu, gan viņiem, kas bija tuvu, lai caur viņu mums, gan vieniem, gan otriem, būtu dota pieeja pie Tēva vienā Garā. Tagad jūs vairs neesat svešinieki un piemājotāji, bet esat līdzpilsoņi svētajiem un Dieva saime, kas uzcelta uz apustuļu un praviešu pamata, tās stūrakmens ir Jēzus Kristus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Kungam. Viņā arī jūs tiekat uzcelti par Dieva mājokli Garā. 

Kā Tu varētu raksturot situāciju, ja Tavi bērni (ja Tev bērnu nav - iedomājies, ka ir) stāvētu pie Tavas mājas namdurvīm un lūgtu atļauju ieiet iekšā? 
Vai Tu neteiktu: "Kas tā par jaunu spēli? Nāciet taču iekšā, jūs esat mana ģimene. Es jūs mīlu, jums nav jālūdz atļauja ienākt savā mājā?" 
(Nu labi, izņēmuma situācijas var iztēloties – Tu izsūtīji bērnus ārā, jo gatavoji pārsteigumu... vai mājā bija avārijas situācija... utt) 

Dievam ir māja (varbūt var teikt, ka Viņš to joprojām ceļ), un Tu esi tās daļa. Tu vari nākt Viņa priekšā jebkurā brīdī ar jebkuru vajadzību, zinot, ka Tu tiksi uzņemts ar mīlestību. Dievs ir mīlošs Tēvs, uz kuru Tu vienmēr esi cerējis, un Tu esi bērns, kuru Viņš vienmēr ir vēlējies. Ja Tev par to ir kādas šaubas, paskaties uz Kristus krustu - tik ļoti Dievs Tevi mīl. 
Šodien Tu piederi Dievam!  

Lasīt tālāk

Valdnieka Hēroda paranoja

(Mk 6:14-29) To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 
(Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei.) 
Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs. 

Personas privātā dzīve ir mūsdienu izgudrojums. Vēl pavisam nesen vairums cilvēku dzīvoja lielākās vai mazākās kopienās, kur visi zināja viens otra ikdienas dzīvi līdz sīkumiem. Vēl pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem visi uzzināja, kas notiek pasaulē, sarunājoties ar kaimiņiem un svešiniekiem, tenkojot tirgus laukumos un stāstot par visu interesanto vai pārsteidzošo. Tikai karaļnams un ļoti bagātie varēja atļauties kaut ko līdzīgu privātumam (viņi to bieži vien panāca, nodarbinot kurlmēmus vergus). Tomēr pat tad bieži vien varēja sabiedrībai atklāties, ko karalis dara… 

Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, ko valdnieks Hērods dzirdēja par Jēzu, un arī to, ko pirmie kristieši zināja par valdnieku Hērodu. 
Kamēr dzīvoju Lielbritānijā, biju liecinieks cilvēku aizrautībai saistībā ar baumām par karaļnama locekļiem, kuras izplatīja ‘dzeltenās preses' žurnālisti. Ja kādā pilsētā ieradās kāds karaliskās ģimenes loceklis, vietējie cilvēki nedēļām ilgi stāstīja par to, ar ko viņa/viņš runājis, ko teicis, ko valkājis utt. Cik tas viss daudz vairāk bija pierasts tādā kultūrā kā Palestīnā pirmajā gadsimtā, kur nebija laikrakstu, radio vai televīzijas. 
Un kas notiek tad, ja atgadās kaut kas patiesi ievērojams! 

Ikviens bija dzirdējis par jauno pravieti, kurš darīja neparastas lietas. Klīda baumas: varbūt tas bija pravietis Elija, kurš saskaņā ar jūdu tradīciju atgriezīsies, lai sagatavotu visu un visus galīgajai tiesai. (Vecās Derības rakstu tradīcijā viņš patiesībā nebija nomiris, bet gan tika paņemts uz debesīs, tāpēc arī bija viegli pieņemt, ka viņš varētu atgriezties, un Maleahija 4:5 ir rakstīts, ka viņš to arī darīs). Vai varbūt tas bija kāds no citiem lielajiem senajiem praviešiem… 

Jēzus uzvedās kā pravietis; Viņš runāja par sevi kā par pravieti; nebija pārsteidzoši, ka visi par Viņu domāja tieši tā. 
Taču valdniekam Hērodam bija kāds cits izskaidrojums, kas ir vēl interesantāks. Viņš izteica pieņēmumu, ka Jēzus varētu būt Jānis (Kristītājs), kas ir atgriezies no mirušajiem (tas, viņaprāt, izskaidrotu, kāpēc viņam piemīt visas šīs neparastās spējas). Tā kā Jānis bija miris… un ja tagad ir atkal atgriezies dzīvē, tad viss cits neparastais arī būtu iespējams. Valdniekam Hērodam, iespējams, nebija pieejama un pamatota labi izstrādāta teorija par augšāmcelšanos, tomēr tajā laikā tā bija izplatīta ideja. Tāpēc arī viņš to izmantoja bez jebkādām nopietnākām pārdomām vai konsekvences. 

Tomēr tas liecina par to, ka Jēzus patiešām darīja neparastas lietas, tādā veidā pamudinot cilvēkus neticamiem skaidrojumiem. Tāpat tas mums atklāj, ka, kā jau to varētu sagaidīt saistībā ar Dieva Valstību, pat pasaules valdnieki un valstības bija spiestas pamanīt to, ko darīja Jēzus. 

Tas savukārt izaicina mūs šodien. Ja mēs vēlamies, vai esam iecerējuši būt Dieva Valstības liecinieki šajā pasaulē, kas mums būtu jādara, lai mūsu sabiedrība, pat mūsu varasiestādes par to uzzinātu un neizpratnē pakratītu galvu? Un vai mēs esam gatavi šādam pavērsienam? 

Evaņģēlists Marks diezgan skaidri norāda, kas notiks ar cilvēkiem, kuri sludina par Dieva Valstību. Šis evaņģēlija stāsts par Jāni Kristītāju (ieskaitot Hēroda apjukumu un nesakarīgo skaidrojumu) norāda uz kādu lielāku stāsta pavērsienu, kas vēl tikai gaidāms. Valdnieks Hērods kļūdījās ar savu notikumu interpretāciju, bet tā nebija absolūta kļūdīšanās, jo Jēzū patiešām darbojas Dieva augšāmcelšanās spēks - ne tāpēc, ka Viņš bija Jānis, kas ir atgriezies no mirušajiem, bet tāpēc, ka Viņš ir tas, caur kuru pavisam drīz nāve patiešām tiks uzvarēta. Varenie darbi, ko Jēzus darīja tajā brīdī, nostājoties pret tumsas valstību, sasniegs savu kulmināciju Viņa personīgajā izšķirošajā konfrontācijā ar to. Bet vispirms Jēzum, tāpat kā Jānim, būs jāpiedzīvo nežēlīga un netaisnīga nāve. 

Daudzviet mūsdienu pasaulē kristieši joprojām saskaras ar spīdzināšanu un nāvi savas ticības dēļ. Viņus var mierināt (un mūs pārējos iedrošināt turpināt mūsu lūgšanas par viņiem) šis savādais stāsts par Jēzu, Jāni un valdnieku Hērodu. Dievs, kas aicināja un iedvesmoja Jāni un Jēzu, caur viņiem stājās pretī valdniekam Hērodam un līdz ar to arī visiem citiem valdniekiem. Tie, kas vēro notiekošo no attāluma, var reizēm izdarīt nepareizus secinājumus. Bet Dievs zina, kā viss ir patiesībā. Varenais un mīlošais Dievs attaisnos un atalgos tos, kas paliek uzticīgi savam aicinājumam pat iebiedēšanas, vajāšanu un pašas nāves priekšā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Panākumu un grūtību jomas

(2Kor 12:2-10) Es pazīstu kādu cilvēku Kristū, kas pirms četrpadsmit gadiem tika aizrauts līdz trešajām debesīm, – vai viņš tobrīd bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina. Tāpat es zinu par šo cilvēku – vai viņš bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina –, ka viņš tika aizrauts paradīzē un tur dzirdēja neizrunājamus vārdus, kurus cilvēkam nav ļauts izteikt. Ar šo cilvēku es gribu lielīties; ar sevi pašu negribu, ja nu vienīgi ar savu nespēku. Ja es lielīšos, es nebūšu nejēga, jo es runāšu patiesību; es tikai piesargos, lai šo dižo atklāsmju dēļ kāds par mani nespriež vairāk kā tikai to, ko redz vai no manis dzird. Tādēļ, lai es nepaaugstinātos, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis; tas mani sit, lai es pārlieku nepaaugstinos. Es trīs reizes esmu piesaucis Kungu, lai sātana eņģelis no manis atstājas. Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā. – Tādēļ es vislabprātāk lielīšos ar savu vājumu, lai Kristus spēks manī varētu iemājot. Tādēļ labprāt esmu nespēkā, pazemojumos, trūkumā, vajāšanās un spaidos Kristus dēļ. Vienmēr, kad esmu nespēkā, es esmu stiprs. 

Lielāka daļa no mums esam sapratuši (cerams!), ka kādā jomā mēs esam spējīgāki, talantīgāki, turpretī citas jomas mums sagādā grūtības. Arī Bībelē varam lasīt, ka Dievs katram no mums dod noteiktas dāvanas/spējas un žēlastību tās izmantot. Un, ja mēs nedarbojamies savā apdāvinātības jomā, mums reizēm ir jāpiedzīvo lielākas vai mazākas grūtības. Mums tas jāpatur prātā, kad redzam kādu izcilu sasniegumu guvēju (īpaši svarīgi to atcerēties, ja paši piedzīvojam kādus sasniegumus). 
Apustulis Pāvils ļoti iespējams runāja piecās valodās un sarakstīja pusi Jaunās Derības, bet viņš pastāvīgi cīnījās ar to, ko pats dēvē par "dzeloni miesā". Kad viņš lūdzās un lūdza Dievu to noņemt, Dievs atbildēja: "tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā" (2. Korintiešiem 12:9). 

Tātad mums ir vajadzīga žēlastība tur, kur esam apdāvināti, un īpaša žēlastība tur, kur mēs vispār neesam apdāvināti. Kamēr vien Tu dzīvo, dažās dzīves jomās viss Tev padosies viegli, bet citās būs grūtības. Bet ja atklāsi, ka Dieva žēlastība ir pietiekama jebkuram izaicinājumam, ar ko saskaries, Tu vienmēr jutīsies drošībā.  

Lasīt tālāk

Izmetiet tos visus ārā!

(Mk 5:21-24,35-43) Kad Jēzus laivā pārcēlās atpakaļ, liels ļaužu pūlis sapulcējās pie viņa, un viņš bija pie jūras. Tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jaīrs, un, ieraudzījis viņu, krita pie viņa kājām un ļoti lūdza viņu: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei; nāc un uzliec viņai rokas, ka tā kļūst vesela un dzīvo!” Un Jēzus aizgāja kopā ar viņu. Un liels ļaužu pūlis sekoja un spiedās viņam virsū. [...] 
Kamēr viņš vēl runāja, nāca kādi no sinagogas priekšnieka nama un viņam sacīja: “Tava meita ir mirusi, kādēļ vēl apgrūtini Skolotāju?” Bet Jēzus, viņu runāto dzirdēdams, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebīsties, tikai tici!” Un viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. Viņi nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud un vaimanā. Un iegājis viņš tiem sacīja: “Ko ceļat kņadu un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, izdzinis visus ārā, ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Talitā kūmi!” – tulkojumā: “Meitiņ, es tev saku, celies!” Un meitiņa tūlīt piecēlās un staigāja; viņai bija divpadsmit gadu. Un tos pārņēma liels satraukums, un viņš tiem stingri piekodināja, ka neviens neko neuzzina, un lika viņai dot ēst. 

Kad Tu paļaujies uz Dievu un varbūt ceri piedzīvot pat brīnumu, nekas Tevi tā nevilinās pazaudēt šo uzticēšanos kā apkārtējo neticība. Turklāt nav jau iespējams zināt, ko tieši Dievs darīs... 

Tāpēc, lai saglabātu savu ticību, ir svarīgi neļaut savam prātam tīši piedzīvot neticības izaicinājumus. 
Bija reizes, kad Jēzus nepieļāva neticību ap Sevi, piemēram, kad Viņš gatavojās uzmodināt sinagogas priekšnieka Jaīra meitu no mirušajiem. 
Kad Jēzus uzzināja, ka meitenīte ir mirusi, Viņš sacīja viņas tēvam: "Nebīsties... tikai tici" (36.p). 
Tu vari ticēt... vai arī baidīties un neticēt. Tu nevari darīt abas lietas reizē. 
Kad Jēzus tajā dienā gatavojās konfrontācijai ar nāves varu, tur nebija vietas neticībai ap Viņu. Tāpēc, kad Jēzus devās uz Jaīra māju, "viņš neļāva nevienam nākt sev līdzi kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim" (37. p.). Viņš ņēma līdzi tos, kas spēja ticēt brīnumiem, un, kad "viņi nāca... namā un redzēja kņadu un tos, kas skaļi raud", Jēzus sacīja: "Ko ceļat kņadu... bērns nav miris, bet guļ..." Kad sanākušie sāka smieties par Viņu, Jēzus izdzina viņus ārā. Jēzus "...ņēma līdzi bērna tēvu un māti un savējos un iegāja pie bērna. Satvēris bērna roku, viņš sacīja tai: “Meitiņ, ... celies!” Un sinagogas priekšnieka meitene piecēlās un sāka staigāt." (skatīt 38.-42.p). 

Cilvēciski raugoties, Tava dzīves sarežģītā situācija var šķist neatrisināma, bet, kad Tu neklausīsies visos neticētājos, smējējos un šaubīgajos, un ticēsi tam, ko saka Dievs, Tu saņemsi Viņa atbildi uz savu lūgšanu. 

Lasīt tālāk

Ievilkt elpu un... uzticēties

(Mk 4:35-41) Tajā dienā, vakaram nākot, viņš tiem sacīja: “Celsimies pāri uz otru krastu.” Ļaužu pūli atlaiduši, tie devās ar laivu, kurā viņš bija, un vēl citas laivas viņam sekoja. Tad sacēlās liela vētra, un viļņi gāzās pāri laivai, tā ka laiva pildījās ar ūdeni. Viņš pats gulēja laivas galā uz spilvena. Un tie viņu modināja un sacīja: “Skolotāj, vai tev nerūp, ka ejam bojā?” Viņš piecēlies apsauca vēju un pavēlēja jūrai: “Klusu, rimsties!” Un vējš norima, un iestājās liels klusums. Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības?” Viņus pārņēma lielas bailes, un viņi cits citam sacīja: “Kas viņš tāds ir, ka pat vējš un jūra viņam paklausa?”

Jēzus varēja būt mierīgs, jo Viņš zināja, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. 
Un jā, es dzirdu Tavu iebildumu: "Tas ir labi, Jēzum! Bet mācekļiem taču nebija Viņa superdievišķo zināšanu par to, ka viss-būs-labi..." 
Tomēr mirkli padomāsim – viņiem patiesībā bija šāda pārliecības iespēja. 

Pirms iekāpšanas laivā mācekļi bija redzējuši, kā Jēzus burtiski dziedināja visus, kas Viņam pieskārās, un kā kādi gari (kas bija cilvēkos), atpazina Viņu kā "Dieva Dēlu" (skatīt Mk 3:10-11). Mācekļiem droši vien bija kaut kāds priekšstats par Viņa spēku. Tomēr viņi joprojām izbijās. Viļņi bija pārāk lieli, vētra plosījās, un panika bija pietiekama, lai izdzēstu viņu atmiņas par Jēzus brīnumaino spēku. 

Vai nav pazīstama sajūta? 
Mēs varam pieredzēt, kā Dievs dara brīnumainas, pārsteidzošas lietas, un mums var šķist, ka mēs Viņu pazīstam. Bet tad laiva sāk šūpoties, un mūs pārņem panika. Mēs kliedzam: "Dievs, vai Tu neredzi, ka es šeit slīkstu?!". Un aizmirstam elpot. Mēs aizmirstam, ka Viņš jau atkal un atkal ir parādījis, ka Viņš vētru kontrolē. 
Ja Tu pazīsti Dievu, tad būsi dzirdējusi/redzējis par Viņa spēku, kas iznīcina nāvi un dāvina dzīvību. Un, lai gan ir dabiski krist panikā, kad ūdens sāk smelties mutē (un nav par ko kaunēties!), miers, ko Viņš ir apsolījis, ir tepat mums blakus. 

Lasīt tālāk

Kā es varu būt par svētību citiem?

(Mk 4:26-29) Un viņš sacīja: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana. Zeme pati nes augļus: vispirms asnu, tad vārpu un tad graudu pilnu vārpu. Un, kad augļi ienākušies, viņš tūdaļ laiž sirpi darbā, jo pļaujas laiks ir klāt.” 

Dievs aicina arī Tevi iesaistīties Evaņģēlija vēsts apliecināšanā. Dažreiz Tu varbūt nesaskati sava darba tiešu grandiozu rezultātu. Tad Tev var nolaisties rokas un Tu vari izdarīt pārsteidzīgu secinājumu, ka Tev nav īsti tas talants vai zināšanas, kas vajadzīgas. Taču tā nav. 

Ievēro, Jēzus teica: "...sēkla uzdīgst un izaug, tā ka viņš pats to nemana" (Mk 4:27).

Pievērs uzmanību šiem vārdiem "viņš pats to nemana"! 
Sēkla dīgst un aug.
Tā vietā, lai teiktu: "Es jau neko nevaru!", paskaties uz apkārtējo cilvēku vajadzībām. Tev ir kaut kas tāds, ko Dievs var izmantot, un, kad Viņš to svētīs, viss notiks (pat ja Tu to nepamanīsi).

Lasīt tālāk

Kad ģimene Tevi nesaprot

(Mk 3:31-35) Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārpusē nostājušies, sūtīja pie viņa, lai viņu pasauc. Ap viņu sēdēja ļaužu pūlis. Un tie viņam sacīja: “Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārpusē tevi meklē.” Un viņš tiem atbildēja: “Kas ir mana māte un mani brāļi?” Uzlūkojis ap sevi sēdošos, viņš sacīja: “Redzi, mana māte un mani brāļi. Kas dara Dieva gribu, tas ir mans brālis un māsa, un māte.” 

Viens no Taviem lielākajiem ticības pārbaudījumiem būs tad, ja ģimenes locekļi Tevi nesaprot vai nepiekrīt Tavām vērtībām un redzējumam. Tas no Tevis prasa gudrību un pacietību. Neskatoties uz to, ka ģimene nespēja Viņu saprast, Jēzus turpināja rūpēties par viņiem un cienīt viņus. Tomēr Viņš atteicās ļaut viņiem mainīt uzdevumu, ko (kā Viņš ticēja) Dievs Viņam bija devis. Jēzus prioritāte bija ļaudis, kas bija sapulcējušies, lai dzirdētu, kas Viņam sakāms.

Vai Tu šodien jūties nesaprasts savā ģimenē? Tad vari lūgt šādu (vai līdzīgu) lūgšanu: “Tēvs, palīdzi man dzīvot tā, kā dzīvoja Jēzus. Palīdzi sadzīvot ar tiem, kas mani nesaprot. Dzirdot viņu vārdus un izjūtot viņu apsūdzību dzēlienus, palīdzi mācīties dzīvot pāri tiem. Palīdzi man būt žēlsirdīgam pret tiem, kuru dzīvi apgrūtina aizvainojumi un bailes. Palīdzi, lai neatkarīgi no tā, ka mani varētu pārprast, es spētu iet tālāk, kā Jēzus gāja tālāk - līdz pat krusta un augšāmcelšanās balvas saņemšanai. Kristus vārdā es lūdzu. Āmen.” 

Lasīt tālāk