• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2024. gada 18. februāris

Ciešanas pareizas rīcības dēļ

(1Pēt 3:18-22) Arī Kristus ir vienreiz par visām reizēm grēku dēļ cietis – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva; nonāvēts miesā, bet dzīvs darīts Garā, kurā viņš devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā, kas Noas dienās palika savā nepaklausībā. Tolaik Dievs ilgi un pacietīgi gaidīja, kamēr tika uzbūvēts šķirsts; tajā tikai nedaudzas, tas ir, astoņas, dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni. Tas ir pirmtēls kristībai, kas tagad jūs glābj; tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas ir pie Dieva labās rokas pēc tam, kad viņš uzkāpis debesīs un viņam pakļaujas eņģeļi, varas un spēki. 
Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk man nepatīk lietas, kas pēc to iegādāšanās ir jāsaliek kopā, sekojot sarežģītām instrukcijām un shēmām. Daļēji šī mana nepatika ir saistīta ar uztraukumu, ka es, iespējams, kļūdīšos, salocīšu vai pieskrūvēšu kaut ko tur, kur tas nebija paredzēts, un visu sabojāšu. Šī bažām pievienojas arī neuzticēšanās: dažkārt instrukcijas un shēmas ir ne tikai neskaidras, bet pat neprecīzas. Dažkārt tajās ir aprakstīts cits priekšmets, kas ir līdzīgs, bet nav identisks tam, ko mēģinu samontēt. 
Vēl trakāk (saliekot kaut ko sarežģītu, no daudzām detaļām sastāvošu) ir pabeigt visu… un tad atklāt, ka kāda svarīga detaļa joprojām atrodas kastē. Garastāvoklis ir sabojāts. Kur tam vajadzēja tikt pieskrūvētam? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kāpēc es to nepamanīju agrāk? Man šķita, ka man veicās tīri labi, bet ko tagad darīt?

Tieši tāda reakcija varētu būt daudziem Bībeles lasītajiem, kad, izlasījuši 1.Pētera vēstuli līdz šai vietai, viņi pēkšņi apstājas pie 3. nodaļas 19., 20. un 21. panta.
Apustulis Pēteris saviem lasītājiem ir skaidrojis, ka reizēm kristieši var piedzīvot ciešanas, kaut arī patiesībā nav neko darījuši, lai tās pelnītu. Viņš ir pieminējis, ka pats Mesija Jēzus bija vislielākās netaisnības upuris.

Bet tagad, pavisam pēkšņi, viņš ir atļāvies ierakstīt savā vēstulē četras neparastas atziņas.
Pirmkārt, pēc savas nāves Jēzus “pasludināja … gariem, kas cietumā”.
Otrkārt, šie gari bija nepaklausīgi Noasa dienās.
Treškārt, Noasa uzbūvētais šķirsts, lai glābtu savu ģimeni, norāda uz kristību.
Ceturtkārt, kristība nav tik daudz saistīta ar mazgāšanos, bet vairāk ir “Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu…”.

Šeit ir ne tikai viena neparasta detaļa, bet veselas četras, kuras daudzi lasītāji, domās “saliekot" (vai sakārtojot) sapratni par 1.Pētera vēstuli, iespējams būtu gribējuši atstāt neievērotas.
Kāpēc Pēteris piemin šīs lietas? Ko tas nozīmē? Kā tas sader ar visu citu, kas rakstīts Bībelē?

Vispirms mums jāatgādina sev, par ko tad būtībā ir runa šajā teksta fragmentā. Tas ir pamudinājums cilvēkiem, kuri, iespējams, cietīs no netaisnīgas varas attieksmes – citiem vārdiem sakot, nav runa par kāda atsevišķa indivīda nejaušu vardarbību vai nejaušu brutalitāti, bet gan ir iespējamas oficiālas, likumīgas(!) vajāšanas. Un apustulis Pēteris norāda ne tikai uz to, ka tas ir līdzīgs piedzīvojums kā pašam Mesijam Jēzum, kurš cieta tādā veidā. Runa ir par to, ka pēc savām ciešanām Jēzus pasludināja Dieva uzvaru pār visām "autoritātēm", vai tās atrodas debesīs vai uz zemes. Citiem vārdiem sakot, šo četru izteikumu jēga (kas mums var šķist dīvaini) ir pievienot papildu dimensiju tam, ko apustulis jau ir teicis iepriekš. Aiz cilvēciskajām autoritātēm stāv "garīgās" autoritātes, par kurām cilvēki parasti nemaz nedomā. Un apustulis Pēteris grib teikt, ka šīs ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules autoritātes ir sapratušas, ka Jēzus ir gāzis viņu varu. Tagad Viņš ir valdnieks pār visu pasauli, ieskaitot visu līmeņu varas un spēkus. Tāpēc šis vēstules fragments beidzas ar uzsvērtu apgalvojumu, ka Jēzum, uzkāpjot debesīs, tagad ir "pakļauti eņģeļi, varas un spēki" (22. pants).

Kā tad šie četri šķietami savdabīgie Pētera izteicieni noved pie šāda secinājuma?
Šeit var palīdzēt zināšanas par ebreju literatūru. Viena no pazīstamākajām pirmā gadsimta jūdaisma grāmatām, bija ļoti iecienīta grāmata, kuru mēs pazīstam kā 1.Ēnoha grāmatu. Patiesībā to nerakstīja tas Ēnohs (Hanohs), kuru mēs atrodam 1.Mozus grāmatas 5 (18-24) nodaļā, taču tā tika uzrakstīta tā, lai izskatītos, ka viņš ir sarakstītājs. Šajā grāmatā, pārrunājot pasaules bēdu un ciešanu problēmu, ir pieminēti 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā aprakstītie ļaunajie eņģeļiem, garīgas būtnes, kas Noasa laikā sacēlās pret Dievu, savu Radītāju.

1.Ēnoha grāmata īpaši slavē uzvaru, ko Dievs izcīnīs pār šīm garīgajām būtnēm. Savukārt apustulis Pēteris šeit, savā 1.vēstulē, saka, ka uzvara pār šiem tumšajiem ļaunuma spēkiem tagad ir izcīnīta caur Mesiju Jēzu. Pēc augšāmcelšanās (pēc tam, kad bija "dzīvs darīts Garā", kā minēts 18. pantā), Viņš, Mesija Jēzus, "gariem" paziņoja šo galīgo vēstījumu: tie patiešām ir uzvarēti. Viņu vara, tāda, kāda tā bija, ir salauzta.

Šādai ziņai vajadzētu būt ievērojamam iedrošinājumam mazajām kristiešu grupām, kas saskaras ar vajāšanām no vietējās varas, kuras ļaunumu šķiet iedvesmo kādi ēnaini garīgi "spēki". Kopš sākotnējās sacelšanās šie "spēki" bija uzurpējuši varu. Tagad Mesija Jēzus ir triumfējis pār tiem.

Bet kāpēc tiek pieminēts Noasa šķirsts?
Ne tikai jūdu, bet arī pagānu vidū bija plaši izplatīts uzskats, ka Noa un viņa šķirsts beidza savu ceļojumu pie kāda kalna Tuvo Austrumu reģionā. Apustulis Pēteris atsaucas uz šo leģendu, kas toreiz bija labi zināma. Tā kā šis stāsts bija saistīts ar cilvēku glābšanu caur Lielajiem Plūdiem, tas ir diezgan acīmredzams kristības pirmtēls. Taču kristība nav tikai 'izbēgšana' no iepriekšējās dzīves, lai gan to var uztvert arī tā. Tieši tāpēc, ka tā ir kā kristiešu kopienas piederības zīme, tā veido konfrontāciju starp šo kopienu un pārējo pasauli. Kā apustulis Pēteris jau teica 16.pantā, tas nozīmē, ka kristība nodrošina pamatu (pateicoties grēku piedošanai caur Jēzus nāvi) "labai sirdsapziņai", citiem vārdiem sakot – kad konfrontācija notiek, kristietim nav jākaunas.

Tādējādi visas šis vēstules fragmenta detaļas patiešām saskan kopā. Šie (mums pirmajā brīdī dīvainie) izteicieni nozīmē to, ko mums ir jāzina, saskaroties ar nepatikšanām vai vajāšanām.
Mesija Jēzus ir piepildījis Israēla cerību, uzveicot visus pasaules garīgos spēkus, tos, kas jau no seniem laikiem bija atbildīgi par ļaunumu un pievilšanu. Kristiešus viņu kristība nostāda līdzās Mesijam Viņa uzvarā. Tāpēc ir jāsaglabā skaidra sirdsapziņa un jātic, ka Jēzus uzvara tiks realizēta visā pasaulē.

Šodien ir daudz kristiešu, kuriem ir nepieciešama tieši šāda vēsts. Un tiem no mums, kas nedomā, ka mums tā ir vajadzīga, tomēr vajadzētu to iemācīties, daļēji, lai lūgtos par mūsu vajātajiem brāļiem un māsām, un daļēji, lai sagatavotos dienai, kad mums pašiem tā pēkšņi varētu būt vajadzīga.

Aizgūts no Tomasa Raita 

trešdiena, 2024. gada 14. februāris

Izsludiniet trauksmi

(Jl 2:1-2,12-17) Pūtiet Ciānā ragu, 
taurējiet manā svētajā kalnā,
lai trīc visi, kas mīt uz zemes,
jo nāk Kunga diena –
tā tuvu!
Tumsas un krēslas diena,
mākoņu un miglas diena […]
Un vēl tagad Kungs saka:
“Atgriezieties pie manis no visas sirds,
gavējiet, raudiet un sērojiet!”
Plosiet savas sirdis, ne drānas
un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva,
jo viņš ir žēlīgs un līdzcietīgs,
gauss dusmās un dāsns žēlastībā,
[…]
Pūtiet Ciānā ragu,
gavēni svētiet,
sasauciet sapulci!
Pulciniet ļaudis,
svētiet sapulci,
aiciniet kopā vecajos,
pulciniet bērnus un zīdaiņus,
lai līgavainis iznāk no savas istabas
un līgava no sava kāzu pajuma!
No lieveņa līdz pat altārim lai priesteri raud,
kas kalpo Kungam, lai saka:
taupi, Kungs, savu tautu…! 
“Pūtiet Ciānā ragu, taurējiet manā svētajā kalnā…”
Ikvienam no mums ir brīži, kad mūsu dzīve mainās uz visiem laikiem: kad kāds piedzimst vai nomirst, vai kad gūst kādu nopietnu savainojumu, vai kad ir veselības problēmas, kas apdraud dzīvību. Tie ir tādi brīži, kad mūsu pašu cilvēcība un mirstība tiek mums ‘skaļi' atgādināta, kad nenoliedzami atklājas cilvēka dzīves trauslums. Un nevaru nepamanīt, cik bieži šie brīži ir saistīti ar slimnīcām.
Un tad ir cilvēki, kas strādā ar tiem, kuru dzīves šādi mainās: neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi, ātrās palīdzības ārsti un medmāsas, kā arī citi veselības aprūpes darbinieki katru dienu saskaras ar nāvi.
Veselības aprūpes darbinieki redz, kā viņu pašu vecuma cilvēki pēkšņi mirst nelaimes gadījumos un ātrdarbīga vēža dēļ, un ir spiesti atcerēties un pārdomāt arī savu mirstību. Iespējams, viņi labāk nekā mēs visi saprot Pelnu trešdienas vēsts patiesību – mēs esam putekļi un dzīve ir tik ļoti trausla.

Vecās Derības lasījumā pravietis Joēls aicina ļaudis: "Pūtiet ragu (vai bazūnes - citos tulkojumos) Ciānā, […] svētajā kalnā, lai trīc visi…” Senatnē laiku pa laikam ķēniņi izsludināja gavēni, īpašu laiku, kad visa sabiedrība saplēsa savas drēbes, uzbēra pelnus uz galvas t.i. nožēloja savus grēkus. Bet šeit, Joēla vēstījumā, tas ir Dievs, nevis cilvēks, kurš aicina uz gavēni. Tas ir domāts kā modinātāj zvans: jūs nevarat tā turpināt, kā līdz šim. Jūs nevarat tā turpināt!
Pamosties. Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.

Mūsdienu pasaulē var šķist mazliet drūmi pavadīt dienu, runājot par nāvi un vēl jo vairāk par grēku. Grēks nav populārs mūsdienu jēdziens.
Pārāk bieži "grēks" tiek reducēts līdz raizēm, ka varbūt Jēzus šajā brīdī vēro jūs no debesīm un tāpēc dzirdēs jūs izsakām kādu sliktu vārdu. Ja mēs runājam tikai par relatīvi nenozīmīgiem pārkāpumiem (vai ne-pārkāpumiem, kurus kādi cilvēki uzskata par pārkāpumiem), ko izdarījuši kādi atsevišķi slikti cilvēki, mēs pazaudējam izpratni pat to, kas tieši ir "grēks". Gandrīz ikvienam no mums ir psiholoģiska vajadzība saņemt piedošanu, kad esam izdarījuši kaut ko sliktu, tomēr mēs parasti par grēku domājam tikai kā par individuālu, nevis kopēju, korporatīvu.
 
Lietas pasaulē nav tādas, kādām tām vajadzētu būt. Un tā ir katra no mums un mūsu visu kopā problēma.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēkiem bieži vien nākas bēgt no vardarbības, kur daudziem cilvēkiem nav pieejams tīrs ūdens vai pietiekami daudz pārtikas, kur tik daudziem nākas dzīvot bailēs. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda alkatība, mēs esam izklaidīgi, un mēs kaut ko ņemam vērā tikai tad, ja tas saskan ar mūsu iepriekš iedomātām sajūtām un uzskatiem. Mēs visi esam veicinājuši to, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Mums ir nepieciešams pamosties. Mums ir jāmainās.
Pūtiet bazūni Ciānā. Sludiniet trauksmi Dieva svētajā kalnā.

Izmaiņas patiešām varētu sākties ar uzmanības pievēršanu. Dzīve ir tik, tik trausla. Mēs visi - kolektīvi un individuāli - varam būt daudz tuvāk globālai katastrofai, nekā mums šķiet. Mums būtu labāk apdomāt, ko darām, dzīvot gudri un izbaudīt laiku, kas mums ir dots.
Pelnu trešdienā mēs esam aicināti pievērst uzmanību un atcerēties, ka mēs esam pīšļi un putekļi. Mūsu ķermeņiem šeit virs zemes nav spējas dzīvot mūžīgi.
Lielā gavēņa laikā Dievs mūs aicina palēnināt dzīves tempu. Dzīvot apzinīgi. Mēs galu galā dzīvojam pasaulē, kurā mums ir nepārtraukta piekļuve informācijai; mūsu tālruņi un datori tik bieži pieprasa mūsu uzmanību. Ja tā arī nav ierīce, kas paņem mūsu uzmanību, tad, iespējams, tas ir kaut kas cits: darbs, cilvēki, projekti.

Palēniniet tempu.
Pievērsiet uzmanību. Lietas ir jāmaina.
Pūtiet Ciānā. Svētiet gavēni.
Pelnu trešdiena ir tāpēc, lai atgādinātu mums to, ko mēs vienmēr zinām, bet reti atzīstam: mēs esam ņemti no pīšļiem, un mēs atgriezīsimies putekļos. Mēs esam mirstīgi.

Bet man ir laba ziņa – Mēs esam Dieva mīļie putekļi.
Tāpēc pamodīsimies. Palēnināsim savu dzīves tempu, pirms ir par vēlu. Rūpīgāk ieklausīsimies Dieva balsī. Šis varētu būt brīdis, kas izmainīs Tavu dzīvi; brīdis, kas aicina pievērst uzmanību: kādu dienu viss būs citādi.
No putekļiem Tu esi nācis, putekļos Tu atgriezīsies. Mēs esam putekļi, bet mēs esam mīļie putekļi, kuriem dota mīlestība, žēlastība un svētība. Tāpēc pievērsīsim uzmanību, ieklausīsimies tajā, ko Dievs vēlas mums katram teikt, kamēr esam šeit uz zemes, pirms Viņš mūs sauc uz debesu mājām (kur tad būsim Dieva mīlošā klātbūtnē). Paldies Dievam. Āmen.

svētdiena, 2024. gada 11. februāris

Transfigurācija

(Mk 9:2-9) Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 
Es šodien labi atceros to sajūtu, kāda tā man bija pirms apmēram 45 gadiem, kad es skolā pirmo reizi ieskatījos mikroskopā. Tas, kas līdz tam šķita garlaicīgs auga mizas gabaliņš, pēkšņi kļuva kaut kas apbrīnojams, pilns rakstu, krāsu un dzīvības. Pēc tam es nekad vairs neskatījos uz lietām tāpat kā agrāk; tagad visam manās acīs ir potenciāls būt kaut kam vairāk, nekā tas šķiet.
Tas pats notiek arī citās jomās. Teleskops pārvērš nakts debesis par apbrīnas un spēka pilnu pasauli. Labs aktieris var šķietami nenozīmīgu teksta rindiņu pārvērst par dziļu un aizkustinošu skaistuma un atklāsmes ainu.

Ja Tev ir līdzīga pieredze, tad pamēģini šo sajūtu paturēt, domājot par šodienas evaņģēlija lasījumu. Stāsts par Jēzus "apskaidrošanu" jeb "pārveidošanos" apraksta šķietami reālu notikumu. Taču tādu notikumu, kurā Pēteris, Jēkabs un Jānis pēkšņi saskārās ar kaut ko ārpus ikdienas realitātes.

Ir pietiekami viegli (un viņi paši to droši vien zināja) noraidīt šādu pieredzi kā halucināciju. Ebreju Svētie Raksti un tradīcijas stāsta par dažādiem šādiem notikumiem, kad ikdienišķības plīvurs, kas parasti neļauj mums saskatīt ārpus mūsu trīsdimensiju realitātes, tiek atvilkts un atklājas kaut kas daudz varenāks. Lielai daļai no mums šādas pieredzes nav bijušas; taču, ja vien mēs neļaujam skeptiķiem mūs iebiedēt, ir skaidrs, ka šāda veida piedzīvojumi dažiem cilvēkiem patiešām ir bijuši (parasti pilnīgi negaidīti) un ka tie cilvēki parasti uzskata piedzīvoto par ko ārkārtīgi svarīgu un dzīvi mainošu.

Trīs šī īpašā (evaņģēlija aprakstītā) notikuma liecinieki, protams, bija nobijušies. Pēteris izteica pirmo, kas viņam ienāca prātā, neskaidri cenšoties kaut kā pagarināt šo fantastisko atklāsmi. Viņa neveiklā ierosinājuma dīvainība pati par sevi ir spēcīgs pierādījums stāsta patiesumam. Neviens, kas izdomātu šādu piedzīvojumu, neizdomātu tik komisku momentu, šādi nostādot sevi neērtā situācijā.

Bet ko mēs varam teikt? Vai mēs varam paskatīties uz visu šo notikumu (kā Jēzus iepriekš bija mudinājis Pēteri) ne tikai no cilvēciskā, bet arī no Dieva viedokļa? Ar piesardzību un pazemību mēs varam mēģināt.

Varam atkāpties soli atpakaļ.
Kā ir attīstījušies evaņģēlijā stāstījumā aprakstītie notikumi? Jēzus, metaforiski izsakoties, ir vadījis mācekļus augšupejošā piedzīvojumu kalnā. Viņi ir atklājuši jaunu skatījumu uz Dieva valstību. Ar neparastām darbībām un mulsinošiem, bet dziļiem vārdiem Jēzus ir atklājis viņiem, ko Dievs ir iecerējis. Tie, kas nav Jēzus mācekļu skaitā, skatās un skatās, bet neko īsti neredz un nesaprot. Bet mācekļi sāk lēnām nojaust Dieva valstības iekšējo realitāti un galveno patiesību, ka - lai gan Jēzus neizskatās tāds, kādu viņi būtu gaidījuši! - Viņš patiešām ir Mesija. Līdzšinējais evaņģēlija stāsts ir par tādu kā acu atvēršanos par to, kas ir Jēzus un kas ir Dieva valstība.

Tagad Jēzus burtiski ved savus mācekļus uz augstu kalnu, un notiek kaut kas līdzīgs 'acu atvēršanai', taču jau pavisam citā līmenī. Rietumu kultūra arvien vairāk apzinās to (ko lielākā daļa citu kultūru nekad nav aizmirsušas), ka pasaulei, kurā mēs dzīvojam, ir daudz slāņu, daudz dimensiju, un ka dažkārt šīs dimensijas, kas parasti ir apslēptas, var atklāties. Tad, līdzīgi kā bērns pie mikroskopa, mēs varam uz mirkli ieskatīties citā realitātē un pēc tam visu dzīvi redzēt citādi.

Tieši tā tas notika uz šī kalna. Kāda bija Jēzus darba iekšējā realitāte? Viņš turpināja un pabeidza dižā pravieša Elijas un senatnes dižākā tautas līdera Mozus uzdevumus. Interesanti, ka abi pieminētie ebreju sentēvi bija savas dzīves noslēgumā tā kā pazuduši, nevis miruši parastā veidā, savu ģimeņu un draugu lokā. Par viņiem bija izveidojušās leģendas (ka viņi kaut kādā veidā tika pasargāti no parastās nāves). Tagad viņi atkal parādās, ikdienišķības plīvurs uz mirkli ir atsedzies, un Jēzus ir kopā ar viņiem mirdzošā spožā gaismā.

Cilvēki bieži vien līdz galam nesaprot, ko nozīmē šeit aprakstītais notikums. Tā nav Jēzus dievišķības atklāsme; ja tā būtu, tad arī Elija un Mozus būtu dievišķi (evaņģēlists Marks noteikti nevēlas, lai mēs tā domājam).
Drīzāk, kā liecina līdzīgas mistiķu pieredzes dažādos laikmetos un kultūrās, tā ir zīme, ka Jēzus ir pilnībā pārņemts, apveltīts ar Dieva mīlestību, spēku un valstību tā, ka tā aptvērusi visu viņa būtību ar gaismu, līdzīgi kā mūzika pārveido dažas dzejas rindas par dziesmu. Tā ir zīme, ka Jēzus ne tikai teoretizē par Dieva valstību, bet ka Viņš runā un dara kaut ko reālu. Tā ir zīme, ka Viņš patiešām ir patiess pravietis, patiess Mesija.
To arī saka debesu balss. Jēzus ir Dieva īpašais, mīļotais dēls. Elija un Mozus bija ļoti svarīgi (lai sagatavotu ceļu), bet Jēzus pabeigs viņu darbu.

Vēl ir interesanti ieverot, ka Jēzus saviem mācekļiem saka, lai neatklāj to, ko ir redzējuši. Šoreiz Viņš viņiem nosauc mīklainu laika posmu – līdz “Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem”. Nav pārsteidzoši, ka tas viņus mulsina. Tā laika jūdu izpratnē "augšāmcelšanās" notiks ar visiem taisnajiem laika beigās, nevis ar vienu cilvēku pirms visiem pārējiem. Ko Jēzus bija domājis, sakot, ka "Cilvēka dēls" augšāmcelsies no mirušajiem, kamēr viņi vēl dzīvos parastu dzīvi? Evaņģēlista Marka lasītāji jau zina par Jēzus augšāmcelšanos, bet stāsta varoņi to noteikti nezināja un negaidīja. Līdzīgi kā daudz kas no Jēzus teiktā, tas palika noslēpumains un mīklains līdz pat Krusta notikumam.

Tas viss var palikt līdz galam neizprotams arī mums. Mēs parasti nepiedzīvojam tik dramatiskas lietas kā šis stāsts. Taču ikviens no mums ir aicināts darīt to, ko teica debesu balss: Klausiet Jēzu, jo Viņš ir Dieva mīļotais dēls.
Un, mācoties klausīties (pat ja reizēm nobīstamies un izsakām nesakarīgas idejas), mēs varam atklāt, ka kādā brīdī mūs negaidīti pārņem godība, stiprinot mūs (tāpat kā mācekļus toreiz) visam turpmākajam dzīves ceļam.

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 4. februāris

Atvēli laiku lūgšanai

(Marka 1:35-39) Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu. Bet Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, steidzās viņu meklēt. Viņu atraduši, tie sacīja: “Visi tevi meklē.” Tad viņš tiem sacīja: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis.” Un viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās, pa visu Galileju un izdzina dēmonus. 
Pirms Jēzus devās pāri Galilejas jūrai, Viņš uzkāpa kalnā, lai lūgšanā būtu vienatnē ar Tēvu. Saulrietā Viņš atstāja visu aiz muguras un lūdzās līdz rītausmai. Lūgšana bieži vien var šķist kā kāpšana kalnā. Mēs varam būt neziņā par to, kā sākt lūgšanu vai kā lūgties, neņemot līdzi lielu sarakstu ar visām mūsu vajadzībām. Un, ja mēs gaidīsim, kamēr jutīsimies gatavi lūgt, mēs nekad nelūgsim pa īstam. Lūgšana ir disciplīna. Jo vairāk mēs tuvojamies Dievam, jo vairāk mēs vēlēsimies to darīt atkal, un … jo lielāks gandarījums par to. Jēzus zināja, ka Viņam bija jāatkāpjas no ikdienas dzīves prasībām un vajadzībām, lai lūgšanā varētu sarunāties ar Dievu.

Marka evaņģēlija lasām: "Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu." (Mk 1, 35). Tātad, pirms mēs iedziļināmies visos ikdienas darbos, mums ir nepieciešams pavadīt kādu laiku vienatnē lūgšanā. Laiks, ko pavadām lūgšanā, ir laiks, kurā mēs varam rast stabilitāti, skaidru skatu un perspektīvu. Tur mēs saņemam atgādinājumu, ka nav nekā tāda, ar ko mums dienā nāksies saskarties, ar ko Viņš jau nebūtu ticis galā, un Viņš palīdzēs mums tikt galā arī ar šīm lietām.

Ir viegli atpazīt cilvēkus, kuri ir pavadījuši laiku lūgšanā. Viņu problēmas neatšķiras no citu problēmām; viņu cīņas ne ar ko neatšķiras no citu cīņām - dažas ir pat vēl grūtākas. Bet viņiem ir iekšējs miers, kas ir neatkarīgs no tā, ar ko viņi saskaras. Un arī Tu vari iegūt šo mieru, ja izvēlēsies pavadīt laiku, sarunājoties ar Dievu lūgšanā. 

svētdiena, 2024. gada 28. janvāris

Autoritāte, ar kuru daudzi tiek izglābti

(Mk 1:21-28) Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā. 
2014. gada 16. aprīļa rītā prāmis MV Sewol nogrima ceļā no Inčonas (Incheon) uz Čedžu (Jeju) Dienvidkorejā. No 476 pasažieriem un apkalpes locekļiem 304 gāja bojā katastrofā, tostarp aptuveni 250 skolēni no Danwon vidusskolas Ansan pilsētā. 2014. gada 15. maijā kapteinim un trim apkalpes locekļiem tika izvirzītas apsūdzības slepkavībā, bet pārējie vienpadsmit apkalpes locekļi tika apsūdzēti par kuģa pamešanu.

Tomēr šajā traģiskajā notikumā ir arī stāsts par kādu varoni. Tā bija 22 gadus vecā Park Jee Young. Viņa strādāja kafejnīcā un, kad pārējā apkalpe aizmuka un nepalīdzēja pasažieriem, Parka bija tā, kura palika, lai mierinātu nobijušos bērnus un izdalītu glābšanas vestes.

58 gadus vecais izdzīvojušais Kims Jong Hvangs atcerās Parkas centienus evakuēt cilvēkus.
"Kad kuģis apgāzās, viņa vilka pasažierus ārā no kajītēm," viņš teica. "Parka stūma šokētos cilvēkus izejas virzienā pat tad, kad ūdens viņai bija līdz krūtīm.”

Tā lūk vienā brīdī viena sieviete pēkšņi pārņēma vadību. Skaidrā balsī viņa deva rīkojumus, norādot cilvēkiem, kas jādara. Vispārējā panikā varēja just atvieglojumu, jo cilvēki saprata, ka vismaz kāds uzņemas atbildību, un daudziem patiešām izdevās nokļūt līdz glābšanas laivām, kuras citādi tumsā un steigā viņi būtu nebūtu atraduši. Drosmīgā sieviete devās lejā pie cilvēkiem, kas bija iesprostoti kuģa kajītēs un palīdzēja daudziem nokļūt drošībā. Kad viss beidzās, tika konstatēts, ka pati drosmīgā varone bija noslīkusi. Viņa burtiski bija atdevusi savu dzīvību, izmantojot autoritāti, kuru bija brīvprātīgi uzņēmusies, lai daudzi tiktu izglābti.

Tagad pārcelsimies laikā un telpā uz citu jūras krastu – Galilejas ezera krastu. Mazā Kapernaumas pilsētiņā (Bībele šīs vietas dažkārt sauc par pilsētām, bet mēs tās drīzāk uzskatītu par ciematiem), atradās sinagoga. Un tur mēs sastopamies ar kādu cilvēku, kurš nav viens no atzītiem skolotājiem. Viņš pēkšņi uzņemas iniciatīvu un sāk stāstīt cilvēkiem, kāda ir Dieva griba. Viņš ar autoritāti mācīja, ka nāk Dieva Valstība. Parasti dažādi skolotāji – priesteri un rakstu mācītāji, izglītotie un skrupulozie jūdu senču tradīciju sargātāji – šādi nemācīja. Viņi vienmēr teica "kā Mozus teica" vai "kā rabīns tas un tas teica". Jēzus runāja ar pārliecinošu autoritāti.

Un ar tādu pašu autoritāti Viņš izrunāja dziedināšanas vārdus. Reizēm cilvēki, kuriem dzīve bija kļuvusi par pilnīgu murgu, kuru personības, šķiet, bija pārņēmuši kādi sveši spēki, stājās pretī Jēzum. Reizēm pat šķiet, ka viņiem bija sava veida īpaša sapratne, lai atpazītu Jēzu, zinot, kas Viņš ir un ko Viņš ir nācis darīt. Jēzus bija atnācis, lai glābtu cilvēkus – gan visu cilvēci kopumā, gan atsevišķus cilvēkus – no postošajiem spēkiem, kas tos bija paverdzinājuši. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai tie bija kliedzoši dēmoni, drudža pārņemta sieviete vai vienkārši slimības, no kurām cilvēkiem nācās ciest, Jēzus visos gadījumos rīkojās ar to pašu maigo, bet nepārvarami iedarbīgo autoritāti.

Tā evaņģēlists Marks sāk stāstīt gan par to, kā Jēzus tik ātri kļuva populārs, gan arī par to, kāpēc Viņa publiskās karjeras gaita nenovēršami virzījās uz dramatisku noslēgumu. Nav šaubu, ka Jēzus ātri piesaistīja milzīgus ļaužu pūļus un ka Viņa autoritatīvā ļaužu dziedināšana bija tam galvenais iemesls. Tas pats par sevi bija drauds varas iestādēm; bet, kā mēs drīz atklāsim, tur bija vēl kas vairāk. Jēzus bija iesaistījies cīņā pret ļaunuma un iznīcības spēkiem, spēkiem, kas, līdzīgi tumšai, nežēlīgai jūrai, plūda pār pārbiedētajiem un bezpalīdzīgajiem cilvēkiem, dažkārt šķiet, ka pat bija gatava pārņemt visu. Jēzus nāca, lai kļūtu par tiltu, pa kuru cilvēki varētu nokļūt drošībā. Un, ja šajā procesā Viņš pats ar savu dzīvību samaksāja par šo glābšanu, tad tā vienkārši bija daļa no Viņa rīcības integritātes. Kad Jēzus karājās pie krusta, dēmoni pēdējo reizi kliedza pret Viņu, pēdējo reizi apstrīdot un izsmejot Viņa autoritātes spēka esamību. Uz krusta Jēzus pabeidza dziedināšanas darbu, ko uzsāka tajā dienā sinagogā.

Kad Kristīgā Baznīca atkal iemācīsies runāt un rīkoties ar tādu pašu autoritāti, mēs atkal pieredzēsim gan Dieva glābjošo spēku, gan arī līdzīgi pastiprinātu tumsas spēku pretestību.

Es jau pieminēju, ka dēmoni pazina Jēzu un zināja, ka Viņš ir nācis, lai reizi par visām reizēm tos sakautu. Viņi joprojām var kliegt un draudēt, bet kopš Golgātas viņiem vairs nav varas. Ticēt Jēzus uzvarai pie krusta ir atslēga kristīgai liecībai un glābšanai šajā pasaulē, kurā (neraugoties uz tās haosu un bieži pat izmisumu) jau ir iestājusies Dieva mīlestības pilnā uzvara Jēzū Kristū. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 21. janvāris

Mīlestības centrālais aspekts kristīgajā dzīvē

(Lk 10:25-37) Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” 
Mīlestība ir kristīgās ticības "DNS". Dievs ir Mīlestība, un Kristus mīlestība mūs, dažādus cilvēkus, ir sapulcinājusi kopā. Mēs atrodam savu kopīgo identitāti Dieva mīlestības pieredzē un, ja mēs vēlamies atklāt Kristus mīlestību pasaulei ap mums, tad visveiksmīgākā evaņģelizācijas metode ir parādīt kā mēs mīlam cits citu. 

Lūgšanu nedēļai par kristiešu vienotību šajā gadā izvēlētajā fragmentā (Lk 10:25-37) Jēzus vēlreiz apstiprina tradicionālo ebreju mācību no 5.Mozus 6:5 – “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” un 3.Mozus 19:18 – “…mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Lasītajā evaņģēlija fragmentā dzirdam kā kāds, juridisku izglītību ieguvis cilvēks, uzreiz jautā Jēzum: "Bet kas ir mans tuvākais?". Jautājums par to, cik tālu jāsniedzas Bībelē noteiktajam mīlestības pienākumam, ir bijis diskusiju temats visos laikos. Tradicionāli tika uzskatīts, ka šis pienākums attiecas uz tautiešiem (tātad ebrejiem) un tiem ārvalstniekiem, kas pastāvīgi dzīvo Israēla valstī. Vēlāk, sākoties svešu varu iebrukumiem, skaidrojums mainījās. Parādījās ideja, ka šis bauslis neattiecas uz okupācijas varu un iebraucējiem cittautiešiem. Ar laiku, kad pat jūdaismā radās dažādi novirzieni, dažkārt to saprata kā attiecināmu tikai uz savu konkrēto frakciju jeb ticības biedru kopu. Tādēļ jautājums, ko rakstu zinātājs uzdeva Jēzum, ir provokatīvs. Jēzus atbild uz šo jautājumu ar līdzību, kas ilustrē mīlestību, kura sniedzas tālu pāri sagaidītajām robežām.

Daudzi agrīno kristiešu autori, piemēram, Origens, Klements no Aleksandrijas, Jānis Hrizostoms un Augustīns, šajā līdzībā saskatīja paša Dieva plānu pasaules glābšanai. Viņi aprakstīja vīru (kas no Jeruzalemes devās ceļojumā) kā Ādama - t. i., visas cilvēces - prototipu, kas no paradīzes nokāpj uz šo pasauli ar visām tās briesmām un problēmām, un laupītājus - kā naidīgos pasaulīgos zemes spēkus, kas mums uzbrūk. Viņi saskatīja pašu Kristu kā to garāmgājēju, kurš līdzjūtības vadīts nāca palīgā mirstošajam cilvēkam, pārsēja brūces un nogādāja viņu drošībā krodziņā (kuru viņi uzskatīja par Baznīcas tēlu). Samarieša apsolījums atgriezties tika uzskatīts par Kunga Jēzus apsolījumu atkal atnākt.

Kristieši ir aicināti rīkoties līdzīgi Jēzum – tātad mīlēt tā kā Labais Samarietis, izrādot žēlsirdību un līdzjūtību tiem, kam tas ir nepieciešams, neatkarīgi no viņu reliģiskās, etniskās vai sociālās identitātes. Nevis kopīgas intereses vai radniecības saites ir tās, kam vajadzētu mudināt mūs nākt palīgā viens otram, bet gan mīlestība pret savu “tuvāko”. Tomēr “tuvākā mīlestības” ideja, ko Jēzus izvirza mūsu pārdomām, mūsdienu pasaulē ir sarežģīta ideja. Kari daudzos reģionos, nelīdzsvarotība starptautiskajās attiecībās un nevienlīdzība, ko rada Rietumu lielvaru vai citu ārējo spēku uzspiestas strukturālas korekcijas, kavē mūsu spēju mīlēt kā to darīja Jēzus. Bet tieši mācoties mīlēt citam citu neatkarīgi no mūsu atšķirībām, kristieši var kļūt par tādiem kaimiņiem kā samarietis no šī Evaņģēlija stāsta.

Evaņģēlijos mēs atrodam Jēzus lūgšanu par to, lai visi Viņa sekotāji būtu vienoti (skat. Jņ 17:21), tādēļ nedrīkstam zaudēt cerību vai pārstāt lūgt un strādāt vienotības idejai. Mūs taču vieno mīlestība uz Dievu Kristū un pieredze, ko gūstam, iepazīstot Dieva mīlestību pret mums. Šo ticības pieredzi mēs atpazīstam viens otrā tad, kad mēs kopā lūdzamies un kalpojam Dievam. Tomēr baznīcu savstarpējās attiecībās tas joprojām ir izaicinājums. Dažādu konfesiju savstarpējo nesaskaņu un zināšanu trūkums, dažādas intereses un aizdomas vienam par otru var vājināt apņemšanos iet ekumenisma ceļu. Daži var būt noraizējušies, ka ekumenisms var novest pie konfesionālās identitātes zaudēšanas un kavēt “manas” baznīcas izaugsmi. Šāda sāncensība starp baznīcām ir pretrunā Jēzus lūgšanai. Līdzīgi kā priesteris un levīts lasītajā evaņģēlija fragmentā, kristieši bieži vien baiļu dēļ palaiž garām iespēju iepazīties ar ticības brāļiem un māsām. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību mēs lūdzam Kungu Jēzu nākt mums palīgā, kopt mūsu brūces un tādējādi ļaut mums iet pa ekumenisma ceļu ar pārliecību un cerību. 

Aizgūts no – Dicastery for Promoting Christian Unity
Commission on Faith and Order of the World Council of Churches 

svētdiena, 2024. gada 14. janvāris

Man ir atļauts jebkas...?

(1Kor 6:12-20) Viss man ir ļauts, bet ne viss man der; viss man ir ļauts, bet nekam pār mani nebūs varas. Barība ir vēderam un vēders barībai, bet Dievs atcels gan vienu, gan otru. Miesa nepieder netiklībai, bet Kungam, un Kungs gādā par miesu. Dievs augšāmcēla Kungu un uzcels arī mūs caur savu spēku. Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Kristus locekļi? Vai tad es varu ņemt Kristus locekļus un darīt tos par netiklības locekļiem? Tam nenotikt! Vai nezināt, ka tas, kas savienojies ar netikli, ir viena miesa? Ir sacīts: divi būs viena miesa. Bet tas, kas savienojies ar Kungu, ir viens gars ar viņu. Bēdziet no netiklības! Jebkurš cits grēks, ko cilvēks pastrādā, ir ārpus miesas, bet, kas netiklību piekopj, grēko pret savu paša miesu. Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva? Jūs tātad nepiederat paši sev. Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.
Jaunajā derībā apustulis Pāvils izaicina savus lasītājus godīgi pārdomāt visu vēlreiz. “Jūs sakāt,” viņš iesāk, “man ir atļauts jebkas, bet mirkli padomājiet! – ne viss jums nāks par labu.” Un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs arguments. Lai gan teorētiski absolūta brīvība nozīmētu, ka man ir atļauts darīt jebko, mana patiesā brīvība beigtos tajā brīdī, ja es kādam vai kaut kam brīvprātīgi kļūtu par vergu.

Ja mēs nopietni domājam par savu garīgo izaugsmi, tad mācīsimies pateikt sev "nē" tīri ikdienišķās un mazās jomās (varbūt pat gadījumos, kad principā jau varētu teikt arī “jā”). Taču šāds treniņš (“nē” teikšana sev) kādu dienu var darīt mūs spējīgus pateikt to arī tad, kad tas patiešām būs svarīgi.

Īpaši der pievērst uzmanību tām savas dzīves jomām, kurās mums trūkst pašdisciplīnas; tām jomām, kurās mēs aizvien meklējam attaisnojumus, racionalizējam vai pavisam atsākamies to risināt. Apustulis Pāvils savām pārdomām un apsvērumiem izmantoja šo kritēriju – Vai tas ir patiešām vajadzīgs? Vai tam gadījumā nav potenciāls pārņemt kontroli pār mani? (skat. 1Kor 6:12).

Ja vēlaties, jums ir "tiesības" katru vakaru apēst 2 mārciņas saldējuma. Tas ir pieļaujams, bet vai tas ir "vajadzīgs", it īpaši, ja jūs gribētu, lai jūsu artērijas nebūtu nosprostotas, lai jūsu jostasvieta būtu slaida, lai jūs varētu būt fiziski labā formā … 
Jums ir "tiesības" tērēt naudu pēc saviem ieskatiem, bet nesūdzieties, ja jūs beigu beigās sāks smacēt parādu jūgs … 
Jums ir "tiesības" televīzijā vai internetā skatīties, ko vien vēlaties, bet nepareizas ietekmes iedarbība nenovēršami vājinās jūsu raksturu, atņems jums pašcieņu un beigu beigās paverdzinās jūs.

Mūsu raksturs ir to izvēļu kopums, kuras mēs izdarām katru dienu. Un lai kaut ko labotu (kad runa ir par slikto ieradumu aizstāšanu ar labiem) vienīgie, kas to var izdarīt, esat mēs paši!

Bet tas vēl nav viss. Apustulis Pāvils argumentē, ka Dieva Gars ir tas, kurš mūs izvēlas par savu pastāvīgo mājvietu. Vai esat kādreiz aizdomājušies par priekšrocībām, ko tas dod? Apustulis Pāvils raksta: "Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (1Kor 6:19).

Ja mēs ticībā pieņemam šo apsolījumu, mēs kļūstam par Dieva templi. Mēs varam būt darbā, vest bērnus uz skolu, iet kopā ar draugiem vakariņās, pastaigāties ar suni, gaidīt biopsijas rezultātus vai piedalīties sava labākā drauga bēres, bet, neskatoties kas notiek ikdienas dzīvē, Dieva Gars mājo mūsos un dod mums dzīves jēgu, mierinājumu un padomu.

Vai jūs tagad saprotat, kāpēc Jēzus teica mācekļiem, ka Viņam būtu labi aiziet pie Tēva un sūtīt Svēto Garu? Lai ko jūs darītu, neļaujiet, lai šī patiesība, kas izmaina dzīvi, paslīd jums garām!

Aizgūts no Tomasa Raita