• Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2024. gada 7. aprīlis

Apustuļu misija ... un kalpošanas nosacījumi

(Jņ 20:19-31) Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”
[…]
Vēl daudzas citas zīmes Jēzus darīja savu mācekļu priekšā, par kurām šajā grāmatā nav rakstīts. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kas ticat, būtu dzīvība viņa vārdā. 
(2.Tim.2:1-7) Tu, mans dēls, smelies spēku žēlastībā, kas ir Kristū Jēzū, un visu, ko no manis esi dzirdējis daudzu liecinieku priekšā, nodod tālāk uzticamiem cilvēkiem, kas arī citus spētu mācīt. Panes ciešanas līdz ar mani kā krietns Kristus Jēzus kareivis. Neviens, kas dien karaspēkā, neiesaistās sadzīves rūpēs – viņš lūko izpatikt tam, kas viņu izraudzījis dienestam. Arī tas, kas piedalās sacīkstēs, uzvaras vainagu var saņemt vien tad, ja cīnās likumīgi. Zemkopim, kas sūri strādā, pirmajam jānobauda no saviem augļiem. Pārdomā, ko es saku, – gan Kungs tev dos izpratni it visā. 
Kad pabeidzu vidusskolu, es iestājos Rīgas Tehniskajā Universitātē (toreiz Politehniskais Institūts). Kopmītnēs es dzīvoju kopā ar kādu puisi no Liepājas. Es uzskatu, ka mēs iepazinām viens otru ļoti labi, kā tas notiek, ja jūs dzīvojat, mācaties un arī guļat vienā un tajā pašā telpā, ja kopā dzerat kafiju un satiekaties ar cilvēkiem, ka kopā uztraucaties par gaidāmo eksāmenu, ja kopā pārrunājat un sapņojat par nākotni… 
Es baidos pat iedomāties, ko tik viņš varētu pastāstīt par mani (!)… Protams, arī man krājumā ir daži labi stāsti par viņu :)
Bet viena lieta, ko mēs pamanījām viens par otru: mēs abi, savā ziņā, bijām meistari atlikt kādu nepatīkamu vai grūtu uzdevumu. Es vienmēr zināju, kad viņam bija kāds tiešām grūts mājasdarbs – viņš sāka sakārtot savu rakstāmgaldu, pārkārtot savu ierakstu kolekciju, vai sāka pat slaucīt grīdu. Noderēja jebkas, lai tikai atliktu un atkal atliktu to brīdi, kad vajadzēs koncentrēties radošās domas un zināšanu pielietojumam rakstiskā formā (vienkāršā valodā – izpildīt mājasdarbu).

Lielākā daļa no mums, dzīvē saskaroties ar uzdevumiem, kuri nebūs viegli, cenšamies atrast veidus kā izvairīties, lai gan mēs zinām, ka nevarēsim tos atlikt mūžīgi. 

Pirms atgriežamies pie šodienas evaņģēlija fragmenta, pārdomāsim apustuļa Pāvila brīdinājumu Timotejam. Viņš ierosina nepieļaut šādu izvairīšanās taktiku tad, kad runa ir par pašu svarīgāko jautājumu un izaicinājumu – sastopoties ar sociālu un politisku pretestību (pat noliegumu!), turpināt liecināt par Jēzus evaņģēliju.
Timotejam ir jābūt gatavam paveikt savu daļu šajā misijā, par spīti pat iespējamām ciešanām, kā vienam no Jaunā Valdnieka (Jēzus!) labajiem un uzticamajiem karavīriem.
Apustulis Pāvils izmanto visiem zināmu (tajā laikā) piemēru no Romas impērijas ikdienas – tajā brīdī, kad romiešu karavīri stāv jums blakus ar draudiem sodīt, ja jūs nepakļausieties norādījumiem, jums ir pilnīgi skaidrs, ka esat pakļauti ķeizaram.

Valdnieka Jēzus karavīri, protams, ir ar pilnīgi atšķirīgu misiju un darbojas ar pilnīgi savādākiem nosacījumiem.
Pati lielākā atšķirība šķiet ir tā, ka Cēzara karavīri atkal un atkal radīja ciešanas citiem, bet Jēzus karaspēks ir gatavs uzņemties grūtības un pat ciešanas, tā parādot savu lojalitāti pret krustā sisto Kungu. Tomēr arī viņiem, tāpat kā Cēzara vīriem, ir jābūt gataviem izpildīt rīkojumam uzreiz, bez apstāšanās, bez garām pārdomām, bez izvairīšanās stratēģijas… 

Pāvils izmanto trīs viens otru papildinošus piemērus (4-6.p), lai atklātu, ko viņš īsti ar to domā.

Viņš sāk (kas nav pārsteigums, jo viņš jau ir nosaucis kristiešus kā "Valdnieka Jēzus karavīrus") ar piemēru no armijas dzīves.
Ja karavīrs grib izpatikt savam komandējošajam virsniekam, lai saņemtu labāku samaksu vai paaugstinājumu dienestā, viņš koncentrēsies uz militāro uzdevumu labāku pildīšanu. Viņš tādā gadījumā nedrīkst pat domāt tērēt laiku iekļaujoties vietējās sabiedrības dzīvē un priekos, it kā viņš joprojām būtu civilists. Viņa dzīvi tagad nosaka disciplīna un paklausība konkrētiem rīkojumiem, kas ir vērsti uz konkrētu militāru mērķu sasniegšanu. Un karavīrs nedrīkst būt aizņemts ar kaut ko citu.
Tādā pašā veidā jauniesauktais kristietis ierauts konfrontācijas konfliktā ar pasaulīgumu (kas izturas galēji naidīgi pret evaņģēliju), nedrīkst meklēt vieglākās pretestības ceļu, kas varbūt sniedz zināmu ilūziju par ‘mierīgu un bezrūpīgu’ dzīvi šajā mirklī, bet ir absolūtā pretstatā evaņģēlija aicinājumam. 

Otrs piemērs (ko bieži apustulis Pāvils izmanto) ir no sporta spēlēm.
Sporta spēles bija populāras visā romiešu pasaulē un bieži tika rīkotas saistībā ar lielākajiem reliģiskajiem vai impērijas svētkiem. Ja jūs vēlaties piedalīties kādās sporta sacensībās, tad ir jāņem vērā noteikumi, kas ir jāievēro. Jūs varat darīt tikai to, ko sacensību oficiālās amatpersonas jums atļauj.
Piemēram, jums jāskrien pa iepriekš iezīmētu trasi un nav atļauts pagriezienos ‘skriet pa taisno', jūsu diskam vai šķēpam ir jābūt ar pareizu svaru un formu un tā tālāk. 
Tieši tāpat ir lietas, kuras ir jāievēro, vai nav jādara, ja jūs esat kristietis (apustulis Pāvils sīkāk dažas no problēmām pārrunās šīs vēstules turpinājumā).
Bet šajā brīdī viņš galvenokārt koncentrējas uz pamatprincipu: nemeklējiet vieglāko izeju! necenšaties meklēt nepilnības Dieva Vārdā, neizmantojat attaisnojumus, lai šķietami iegūtu priekšrocības sev (patiesībā tā ir krāpšanās).
Ir cilvēki, kuri iedomājas, ka ja jau viņi tagad ir kristieši, tad drīkst meklēt jebkuru vieglāko ceļu caur dzīves grūtībām un izaicinājumiem. 
Pāvils to uzskata par nepieņemamu tādā pašā veidā, kā sportists, kurš ir ilgi un grūti trenējies, nosodītu kādu, kurš bez piepūles, bez gariem un grūtiem treniņiem, ir ielavījies stadionā un pieskrējis pie finiša līnijas tagad pretendē uz uzvaru bez piedalīšanās visā distancē. 

Trešais piemērs ir no lauksaimniecības.
Bieži vien, gan senajā, gan modernajā pasaulē, galvenie darbu darītāji lauku saimniecībā ir strādnieki, bet saimnieks ir darba rezultāta un ražas īpašnieks. Un lielākajā daļā gadījumu strādnieki nesaņemtu vairāk kā tikai nelielu daļu no tā visa.
Apustulis Pāvils aicina uz sava veida dabas likuma ievērošanu, uz universālu tautas gudrību: tas, kurš dara darbu ir pelnījis pirmo daļu no produkcijas. 
Tas, ko Pāvils ar to vēlas teikt, ir skaidrs.
Esat uzmanīgi – nedomājat iesaistīties kristīgajā dzīvē, nesākat sevi saukt par kristieti, ar šāda klātneesoša saimnieka attieksmi, sagaidot kādu ieguvumu bez tiešas piedalīšanās veicot savu darba daļu.
Tātad, ja jūs vēlaties saņemt atlīdzību – ķeraties pie darba. 

Un darba būtība ir skaidra – ciešanas/grūtības/izaicinājumi.
Rietumu pasaules kristiešiem bieži ir grūti samierināties ar šādu domu.
Tā kā ilgu laiku Rietumu civilizācijā lielākā daļa, ja ne visi cilvēki, bija praktizējoši kristieši, tad tika pieņemts, ka nekādas sadursmes starp reliģiskajiem un pilsoniskajiem pienākumiem nav un nevar būt.
Pēdējo divsimt gadu laikā, šī aina ir mainījusies.
Cilvēki tagad domā, ka reliģija, garīgums un pestīšana ir katra privāta lieta, un tādējādi viņi iedomājas, ka tas nedrīkst skart sabiedrību, jeb "lai tikai kāds nejustos aizvainots".
Šis attieksmes veids ir aizgājis tik tālu, ka sabiedrība reizēm uzskata par iespējamu būt dusmīga un vajāt kādas reliģijas ticīgos.

Bet apustulim Pāvils un Timotejam kristietības būtība ir sekošana Valdniekam Jēzum Kristum, kas prasa visu spēku, ko vien Viņa dāsnā žēlastība var dot (1.pants).
Jēzus saviem sekotājiem uzticēja kādu uzdevumu (skat. Evaņģēlija lasījumu), kas ir saistīts ar evaņģēlija - Debesu Valstības - pasludināšanu. Tas, iespējams, ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras kristieši mūsdienās – saredzēt kā tas būtu darāms mums šodien.
Tāpēc mums, tāpat kā Timotejam, ir nepieciešams apustuļa Pāvila nopietnais norādījums pārdomāt (7.pants): pārdomā visu atkal un atkal, mēģini izskaidrot to pats sev un citiem, radi diskusiju savā draudzē par to.
Ja mēs to darītu, es ticu, ka Tas Kungs dos mums sapratni. 

Un šī izpratne nāks, ja mēs, līdzīgi kā Timotejs, uzmanīgi pārdomāsim apustulisko mācību un darīsim visu iespējamo, lai tā tiktu nodota tālāk (vienota un neizkropļota) tiem, kas ir ap mums un kas nāks vēl pēc mums (2.pants)
Bažas par nepārtrauktību, par drošu mācības saglabāšanu, dažkārt liek domāt, ka tas ir jādara garlaicīgā, konservatīva tradicionālisma manierē. Tā vien šķiet, ka daudzi domā – vienkārši sakot un atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, paaudzi pēc paaudzes, cilvēki kaut kādā brīnumainā veidā tiks garīgi atdzīvināti un sapratīs ‘evaņģēliju’. (Tā, protams, ir karikatūra.)
Tas evaņģēlijs, kas mums ir jānodod tālāk, ir visrevolucionārākā ziņa kādu vien kāds jebkad ir dzirdējis. 
Evaņģēlija vēsts neskarta un neizkropļota nodošana nenozīmē, ka mums ir jāuztraucas vai tikai nākamā paaudze (kas mūsu skatījumā ir pārāk brīva un spontāna) spēs to saņemt no mums īsti pareizi… un vai tikai viņi pārāk vieglprātīgi neatmetīs kādu viņiem neērtu daļu, kuru mēs uzskatām par tik svarīgu (bet kas patiesībā ir mainīgais kultūras, izglītības un tradīciju elements) un tā neradīs lielu atkrišanu un nepatikšanās.

Jēzus, uzticot evaņģēlija vēsts tālāk nodošanu saviem mācekļiem, parūpējās par to – Kristus Baznīcai tika dots Svētais Gars, kurš tad arī vada visu šo procesu. Viņš arī mūs aicina būt aizgrābtībā gataviem (neskatoties uz to, ko tas varētu maksāt) sekot radikālajam Dieva Valstības Valdnieka Jēzus Kristus evaņģēlijam.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 31. marts

Tukšais kaps

(Jņ 20:1-10) Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām.
Tumsa. Bezveidīgais haoss. Tukšums. Sākums. 
Vējš un vārds. Dieva elpa, Dieva runa, kura izsauc esamībā iepriekš nezināmas lietas. Dzīvība un gaisma. Pirmā diena. Radīšana. 
Iesākumā bija Vārds... un Vārds kļuva miesa. Miesa elpoja, un runāja. “Lūk, cilvēks!” Sestā diena. Radīšana ir pabeigta. Dievs redzēja visu, ko Viņš bija radījis, un tas bija ļoti labi. 

Miesa mirst. Atkal iestājas haoss. Tumsa nolaižas pār mazo raudošo grupu pie krusta. Divi vīri piektdienas vakara krēslā dara to, kas jādara, lai novietotu mirušo kapā… 
Tad iestājas garais sabats, atpūta aukstajā kapā. 

Un tad, joprojām tumsā, pirmā nedēļas diena. Jauna nedēļa. Jaunā radīšana. Astotā diena. Acis vēl ir sarkanas no raudāšanas un negulētās sabata nakts. Sievietes ir pie kapa. Varbūt, lai atnestu vairāk smaržīgās zāles; varbūt, lai raudātu; varbūt, lai vienkārši tur būtu, jo nebija kur citur būt, nebija ko darīt, nebija nekā cita, kas būtu svarīgi, … kas jebkad būs svarīgi. 

Jāņa evaņģēlijā Marija Magdalēna neparādās līdz brīdim, kad viņa kopā ar citiem tiek pieminēta stāvam krusta pakājē. Jānis mums neko vairāk nav pastāstījis par viņu; to mazumiņu, ko mēs zinām, mēs zinām no citiem evaņģēlijiem. Taču viņas vieta šeit šajā stāstā ir iespaidīga. Viņa ir pirmā apustule, apustuļu apustule: pirmā, kas atnesa vēsti par to, ka kaps ir tukšs. Un nākamajā nodaļā - vēl lielāka privilēģija: viņa ir pirmā, kas redz, satiek, runā ar pašu augšāmcēlušos Kungu. 

Bet pagaidām tukšais kaps ir tikai vēl viens stāsta pavērsiens. Haoss pēc haosa. Kāds viņu ir aiznesis. Nav ticības, nav cerības, nav "varbūt, galu galā...". Tikai nežēlīgs triks… kāds dārznieks, strādnieks, karavīrs, kāds kalps… 
Bet tas ir jānoskaidro. Tas ir steidzami. Viņa skrien atpakaļ uz pilsētu, atpakaļ pie Pētera viņa slēptuvē, atpakaļ pie jaunieša, ar kuru viņa bija stāvējusi pie krusta – pie Jēzus īpaši mīlētā mācekļa. 
Un tad arī viņi skrien. (Šajos pantos ir vairāk skriešanas nekā pārējos evaņģēlijos kopā.) Jaunākais vīrietis tur nokļūst pirmais. Protams, kaps ir atvērts un tukšs. Un te ir kas interesants: tur ir linu auduma gabals. Kāds ne tikai ir aiznesis ķermeni, bet vispirms ir pacenties to iztīt ārā no krietni garā auta, kurā tas bija ievīstīts. Kādēļ gan to darīt? 

Pēteris, atvilcis elpu, pēc brīža ierodas pie kapa. Viņš rīkojas sev tik raksturīgajā manierē: nekāda gaidīšana, nekādas garas pārdomas, nekāda “vai-to-vajadzētu-darīt-vai-nē“. Viņš dodas iekšā. Un šeit ir vēl interesantāka lieta: linu drāna guļ satīta, bet atsevišķs auduma gabals, sviedrauts, kas bija aplikts ap Jēzus galvu, nav nolikts kopā ar pārējo audumu. Tas atrodas atsevišķā vietā. Kāds, iztinis ķermeni (kas pats par sevi ir sarežģīts uzdevums), ir pūlējies izklāt drānas tā, lai radītu efektu. Izskatās, it kā ķermenis nebūtu paņemts un iztīts, bet vienkārši pazudis, atstājot tukšas drānas, gluži kā sabrucis balons, no kura izplūdis gaiss. 

Un tad jaunākais vīrietis, mīļotais māceklis, arī ieiet kapā aiz Pētera. Visu uzmanīgi aplūkojot, tagad priekšstats par to, kas īsti bija noticis (kāds aiznes ķermeni, bet vispirms to attīsta no audumiem) pēkšņi šķiet muļķīgs un neticams. Jaunajā māceklī rodas kaut kas pavisam jauns – mežonīgs prieks par Dieva radošo spēku. Viņš atcerēsies šo brīdi vēl ilgi pēc tam. Tā ir cita sajūta. Mazliet kā iemīlēšanās, mazliet kā saullēkts, mazliet kā lietus skaņa ilgstoša sausuma beigās. 
Kaut kas līdzīgs ticībai. Viņam jau agrāk bija bijusi ticība. Viņš ticēja, ka Jēzus ir Mesija. Viņš bija ticējis, ka Dievs Viņu ir sūtījis, ka Viņš ir Dieva cilvēks Dieva tautai un Dieva pasaulei. Bet tagad tas bija citādāk – “Viņš redzēja un ticēja”. Ticēja, ka ir sākusies jauna radīšana. Ticēja, ka pasaule ir pagriezusies kājām gaisā, izkļuvusi no garās ziemas perioda un beidzot ir sācies visas pasaules pavasaris. Ticēja, ka Dievs ir teicis "jā" Jēzum. “Jā” visam, kas Viņš bija un ko Viņš darīja. Ticēja, ka Jēzus atkal ir dzīvs. 

Bet neticēja, 'ka Jēzus ir aizgājis uz debesīm'. Cilvēki joprojām bieži vien domā, ka tieši to kristieši māca, kad saka, ka kāds ir augšāmcēlies no mirušajiem. Taču vēlāk šajā fragmentā Jānis skaidri norāda, ka viņš par to nerunā (17. pants). Viņš runā par augšāmcelšanos. 

Kad Jēzus uzmodināja Lācaru, Lācars atgriezās tagadējā dzīvē. Viņš atgriezās. Lācara stāsta atbalsis šajā stāstā ir daļēji tādēļ, lai mums pateiktu, ka tas bija tāds kā līdzīgs notikums, bet galvenokārt tādēļ, lai pateiktu, ka tas bija savādāk. Lācaram vajadzēja, lai kāds viņu atbrīvotu no apbedīšanas ietinumiem un auduma ap viņa galvu. Jēzus to atstāja aiz sevis. Lācars atgriezās pasaulē, kurā nāves draudi joprojām bija svarīgi. Jēzus bija devies tālāk, cauri nāvei un ārā uz jaunu pasauli, jaunu radīšanu, jaunu dzīvi aiz nāves robežām, kur pati nāve bija uzvarēta un beidzot varēja sākties dzīve, īsta dzīve, dzīve visā tās pilnībā. 

Pajautājiet cilvēkiem visā pasaulē, kura, viņuprāt, ir gada lielākā diena kristiešiem. Lielākā daļa droši vien atbildēs: "Ziemassvētki". Tas ir tas, ko mūsu sabiedrība ir sasniegusi: romantiski ziemas vidus svētki (lai gan mēs patiesībā nezinām, kurā gadalaikā Jēzus piedzima), no kuriem lielākā daļa patiesi svarīgo lietu (briesmas, izaicinājumi) ir rūpīgi izslēgti. Patiesā atbilde - un es vēlētos, lai baznīcas atrastu veidu, kā to skaidri parādīt - ir Lieldienas. Tas ir jaunās radīšanas brīdis. Ja nebūtu Lieldienu, neviens nekad neiedomātos svinēt Ziemassvētkus. 

Šī ir Dieva jaunās nedēļas pirmā diena. 
Tumsa ir pazudusi, un spīd saule. 
Vai Tu tam tici?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 24. marts

Jēzus ierodas Jeruzalemē

(Jņ 12:12-19) Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!” Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts: nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. – To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
Interesanti, ka tagad arī Rietumu kultūrā lielākā daļa cilvēku zina, ko nozīmē simboli. Ja kāds ieslīgtu dziļā komā/miegā uz vairākiem mēnešiem, tad pamostos un ieraudzītu veikalus pilnus ar sasaiņotām dāvanām, kuras ietītas spožos iesaiņojumos ar ziemeļbriežu un sniegpārsliņu attēliem, viņš saprastu, ka tuvojas Ziemassvētki. Ja cilvēks pamostos un redzētu veikalu skatlogos zaķus ar groziņiem un krāsainām šokolādes olām, viņš zinātu, ka tuvojas Lieldienas. Savukārt, ja viņš atvērtu acis un redzētu daudz bērnu, kas tumšā vakarā staigā apkārt tērpušies kā raganas (vai vēl sliktāk), viņš saprastu – ir Helovīns.

Bet, iedomājies, ka viņš pamostos un atklātu, ka cilvēki sēž ap eglīti ar ozollapu vainagiem galvās un ēd krāsainas šokolādes olas? Tas būtu mulsinoši. Varbūt varētu domāt, ka kāds cenšas kaut ko īpaši uzsvērt, pateikt kaut ko jaunu... un Tev varētu būt taisnība. Vairāk vai mazāk tieši tas notika dienā, kad Jēzus ieradās Jeruzalemē.

Tas bija Pashā laiks. Tie ir lielie pavasara svētki, kas bija/ir ebreju reliģiskās kultūras dzīves centrā. Pashā svētkos tiek svinēta Iziešana/Izceļošana – laiks, kad Dievs atbrīvoja savu tautu no verdzības Ēģiptē. Pashā svētkos tika izmantoti daudz un dažādi simboli, un apustulis Jānis savā evaņģēlijā grasās mums atklāt kā, pēc viņa domām, Jēzus, Dieva jērs (atkal simbols!), iederas tajā visā.

Taču šajā reizē lasītajā Jāņa evaņģēlija fragmentā tiek atgādināts vēl kāds notikums ar pavisam citu nozīmi. 
Lai gan nav pareizais gadalaiks, Jēzus ieiešana Jeruzalemē simboliski sasaucas ar Hanuka svētkiem (ko Jānis jau ir pieminējis 10. nodaļā). Kad Jūda Makabejs 164. gadā p.m.ē. sakāva pagānu iebrucējus un attīrīja Templi, viņa sekotāji ienāca pilsētā, svinīgi vicinot palmu zarus (1.Makabeju 13:51; 2.Makabeju 10:7).

Šajā evaņģēlija fragmentā (lai gan ir pavasaris, nevis ziemas vidus, kad tiek svinēti Hanuka svētki) aprakstīts, ka Jēzus sekotāji vicina palmu zarus, lai Viņu sagaidītu. 
Mums nav tālu jāmeklē, lai uzzinātu, kāpēc…

Hanuka bija laiks, kad Jūda Makabejs un viņa ģimene kļuva par Israēla ķēniņiem. Savukārt Jēzus un viņa sekotāji, tā sakot, apvienoja Hanuku un Pashā. Viņi ar savu rīcību it kā saka, ka (1) Jēzus ir īstais ķēniņš, kas atnācis ieņemt savu troni; gan arī to, ka (2) šis ir brīdis, kad Dievs reizi par visām reizēm atbrīvos savu Israēla tautu. Arī jāšana uz ēzeļa ir ar savu ainojumu (acīmredzamu cilvēkiem, kas pārzina Bībeli) no pravieša Caharijas grāmatas (9:9), kas arī norāda uz to pašu. Un evaņģēlists Jānis pievieno vēl citas atbalsis no pravietojumiem un psalmiem, kas visas norāda to, ka Jēzus ir īstais ķēniņš, kas beidzot nāk, lai atbrīvotu savu tautu.

Apustulis Jānis šo epizodi ir ietērpis turpinājumā stāstam par Lācara iznākšanu no kapa. Jēzus ir atbrīvojis Lācaru ne no kā cita kā no pašas nāves, un lielais pūlis, kas tagad seko Viņam uz pilsētu, ir ieradies galvenokārt tāpēc, ka ziņas par šo notikumu ir rosinājušas viņus rīkoties. Ne tikai galilieši, kas bija ieradušies kopā ar Jēzu, bet arī daudzi jūdi pievienojās sajūsmas pilnajām svinībām. Notikumi bija kalpojuši kā zīme (saka apustulis Jānis 12:18), kas lika viņiem visu šo ainu saprast tieši šādā veidā.
Šī bija pēdējā no "zīmēm", ko Jēzus darīja savas publiskās kalpošanas laikā. Kā apustulis Jānis turpinājumā rakstīs (12:37), tieši dažādo zīmju virkne gan galiliešiem, gan jūdiem palīdzēja aptvert, kas ir Jēzus un ko Viņš ir nācis darīt.

Savukārt farizeji, tāpat kā pirms viņiem augstais priesteris Kajafa, izsaka nicinošus vārdus. Interesanti, ka apustulis Jānis vēlas, lai mēs saprastu tos daudz pozitīvākā nozīmē. Farizeji ir apņēmības pilni distancēties no Jēzus atbalstītājiem un tāpēc smīkņā: “visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!” Viņi uzskata sevi par bezgalīgi pārākiem par parasto ļaužu pulku. Galu galā viņi pārzina Toru un ievēro stingrus standartus, ko lielākā daļa cilvēku pat nesaprastu.

Taču Jānis vēlas, lai mēs dzirdētu arī ko citu. Jēzus ir nācis pasaulē tāpēc, ka Dievs tik ļoti pasauli ir mīlējis (3:16). Viņam ir arī citas avis, kuras jāatrod un jāglābj, tāpat kā pazudušās Israēla tautas avis (10:16). Viņa nāve izglābs ne tikai šo tautu, bet arī Dieva bērnus visā pasaulē (11:52). Nav nejaušība kā apustulis Jānis to visu apraksta. Uzreiz pēc šī farizeju nicinošā izteikuma, pie mācekļiem tuvojas daži ārzemnieki, kas vēlas redzēt Jēzu. Un Jēzus savukārt to saskata kā apliecinājumu tam, ka strauji tuvojas brīdis, kad Viņš pabeigs savu misiju. “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.” – varam lasīt Viņa vārdus tālāk 32. pantā.

Tā lai arī ir mūsu lūgšana, lasot šo stāstu un pārdomājot to. Katrs no mums ir daļa no šīs "pasaules". Vairums cilvēku ap mums, visticamāk, par Jēzu ir dzirdējusi tikai ierobežotā veidā. Viņi, iespējams, nav atklājuši un sapratuši, ka Viņš bija un ir īstais ķēniņš, īstais glābējs, patiesas brīvības nesējs.

Pārdomājot, kā Viņš devās uz Jeruzalemi un tālāk pretī savam liktenim, mums pašiem ir jāiesaistās šajā notikumā un sajūtās, kas Viņu sagaidīja. Un mums pašiem ir jākļūst par daļu no risinājuma, ar kura palīdzību Viņa vēsts nonāk visā pasaulē. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 17. marts

Dēls kļūst par priesteri

(Ebr 5:5-10) Tā arī Kristus, tapdams par augsto priesteri, nav sevi pagodinājis pats, bet gan tas, kas viņam sacījis:
tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju!
Tāpat arī citur ir sacīts:
tu esi priesteris uz mūžiem
pēc Melhisedeka kārtas.
Kad Kristus savās zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām raidīja daudz lūgšanu un saucienu pēc palīdzības tam, kas viņu spēj izglābt no nāves, viņš tika uzklausīts savas padevības dēļ. Un, lai gan viņš bija Dēls, viņš mācījās paklausību ciešanās, un, padarīts pilnīgs, viņš kļuva par mūžīgās pestīšanas avotu visiem tiem, kas viņu paklausa, un Dievs viņu nosauca par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.
Mans vectēvs bija galdnieks. Savukārt, lai gan mans tēvs bija ģimenē vecākais dēls, šo ģimenes nodarbošanos (galdniecību) turpināja abi viņa jaunākie brāļi. Divi no trim maniem brālēniem savukārt šo ģimenes biznesu turpināja, kad pienāca viņu laiks…
“Turpināt ģimenes biznesu” – tas izklausās diezgan grandiozi: nāk jaunā paaudze, tikko pabeiguši skolu, sēž greznā birojā blakus tēva birojam un ar laiku pārņem vadību, pārvalda visu uzņēmumu, izbauda biznesa pusdienas, golfa izbraucienus, ceļojumus uz ārzemēm un visu pārējo… dzīvesveidu.
Patiesībā tas tā nebija. Pirmkārt, manu tēvabrāļu galdnieku darba gaitas sākās laikā, kad Latviju bija okupējusi Padomju Savienība un nekādi privātu uzņēmumi nebija atļauti. Bieži naudas līdzekļu nepietika pat ikdienas vajadzībām, nemaz nerunājot par greznām pusdienām un ceļojumiem. Turklāt katrs no mana tēva brāļiem dzīvoja citā pilsētā un strādāt kāda kolhoza galdnieku darbnīcā nozīmēja sākt jaunu karjeru no pašiem pamatiem. Lai gan mani brālēni savas darba gaitas sāka jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī viņiem neklājās viegli uzsākt savus privātos biznesus. Pašiem bija jāmeklē piegādātāji, lai redzētu, no kurienes nāk izejmateriāli, un pašiem kā pārdevējiem bija jācenšas piedāvāt sevi pasaulei, kas nebija pārliecināta, ka tai vispār ir vajadzīgi viņu pakalpojumi. Vienīgais, kas viņiem bija – viņi bija savu tēvu dēli, kas nozīmē, ka darba iemaņas un pamatprasmes bija apguvuši jau bērnībā. Darbiņi, kurus viņi veica savā jaunībā, palīdzot saviem tēviem, sagatavoja viņus tālāk turpināt šo nodarbošanos visā savā dzīvē. 

Šis manas atmiņas zināmā mērā var izskaidrot vai paskaidrot vienu no dīvainākajām frāzēm visā Vēstulē Ebrejiem. Lai gan Jēzus bija/ir Dieva dēls, 5. nodaļas 8. pantā vēstules autors raksta, ka “viņš mācījās paklausību ciešanās”. Daudzi varētu domāt, ka būt par Dieva dēlu nozīmē vienkārši piedalīties Dieva valdīšanā pār pasauli, dzīvojot godībā un svētlaimē. Taču tā nav! Dievs, kas ir Jēzus Tēvs, ir Dievs, kurš radīja visu pasauli, un Viņš joprojām ir dziļi ieinteresēts savas radības labā, pat ja tā ir kļuvusi nepaklausīga un samaitāta. Ja Jēzum ir jābūt Viņa Dēlam, Viņam ir “jāmācās” viss, kas būtu nepieciešams, lai glābtu visu radību no jucekļa, kurā tā ir nonākusi. Viņam ir jāiepazīst gan tās dziļumi, gan augstumi. Viņam ir jāiemācās, ko nozīmē būt paklausīgam Tēva Dēlam; un tas nozīmē ciešanas (un ne tāpēc, ka Dievs ir sadists, kurš vienkārši vēlas redzēt, kā viņa dārgajam dēlam klājas grūti) tāpēc, ka pasaule, ko Dievs radījis un mīl, ir tumša un ļauna vieta, un Dēlam ir jāpiedzīvo un jācieš šīs pasaules bēdas un sāpes, lai to glābtu. 

Tas ir tas, ko 9. pantā izsaka frāze, ka Jēzus tika “padarīts pilnīgs” (grieķu valodā tas ir tikai viens vārds). Tas nenozīmē, ka Viņš iepriekš bija “nepilnīgs” (vai grēcīgs), bet gan to, ka Viņam vajadzēja piedzīvot paša Dieva Tēva sāpes un bēdas par šo neveiksmīgo pasauli. Viņš kļuva patiesi un pilnībā tāds, kāds savā būtībā jau bija. Šī prasība, lai Dēls praksē iemācītos, ko patiesi nozīmē būt Dēlam, ir viņa kvalifikācijas būtība, lai, tā sakot, saņemtu visas pilnvaras. 

Vēstules ebrejiem autors, tāpat kā daudzi citi agrīno kristiešu domātāji, savienoja vienotā mācībā Bībeles fragmentus, kuros par Mesiju runāts kā par Dieva dēlu.
Šeit, 5. pantā, viņš citē arī 2.Psalma 7.pantu, kur Dievs saka jaunievēlētajam Israēla ķēniņam: “tu esi mans dēls, šodien es tevi dzemdināju…”. Taču tagad vēstules autors to sasaista ar 110.Psalma 4.pantu, kas pievieno jaunu un negaidītu lomu: Mesijam arī ir jābūt priesterim, turklāt priesterim citā "kārtā", citā tradīcijā vai pakāpē – “pēc Melhisedeka”. 

Šeit ir tas brīdis, kad daudzi Bībeles lasītāji pie sevis domā: "Nu, ar to arī beidzas mana Bībeles pētīšana – es nekad nesapratīšu šīs lietas!!!”
Cik interesanti, ka pantā, ar kuru sākas nākamais vēstules ebrejiem fragments (11. pants), rakstītājs šķiet ir paredzējis tieši šādu reakciju, tāpēc izsaka tādu kā uzmundrinošu aizrādījumu. Viņš zina, ka būs grūti, bet, ja mēs turpināsim lasīt, tad soli pa solim viss tiks izskaidrots. 

Mūsu vēstules ebrejiem aplūkojamajā fragmentā, citējot dažādus Psalmu fragmentus, tiek izvirzīta ideja, ka Dievs ir iecēlis Jēzu par jauna tipa priesteri.
Ar to tiek uzsvērts, ka šī iecelšana ir paša Dieva darbs, nevis kaut kas tāds, ko Jēzus pats būtu izdomājis. Vēstules rakstītājs, šķiet, apzinājās, ka cilvēki varētu kritizēt agrīno kristīgo kustību un pašu Jēzu par to, ka Viņš acīmredzami piesavinājās amatu, kas uz visiem laikiem piederēja vienīgi Jeruzalemes Templim un amatpersonām (augstajiem priesteriem, priesteriem un visiem pārējiem), kas tur kalpoja. Bet tagad šis jaunais redzējums par Jēzu paaugstina Viņu kā Jeruzalemes Tempļa (un visa, kas tajā notiek) idejas piepildījumu, un tādējādi padara to lieku, jo misija, kas uzticēta Jēzum (jo Viņš ir Mesija) vienmēr ir bijusi īstā Dieva iecere. Svētie Raksti skaidri norāda, ka, sūtot Mesiju, Dievs bija iecerējis Viņu darīt par jauna veida priesteri (pat par paša Tempļa aizvietotāju). 

Vēstules ebrejiem rakstītājs nepārprotami zina stāstu par Jēzus piedzīvoto Ģetzemanes dārzā, kas aprakstīts Marka evaņģēlijā (14:32-42), kā arī Mateja un Lūkas evaņģēlijos. Viņš to pārstāsta ar spilgtām detaļām par “skaļu kliegšanu un asarām”, kad Jēzus lielās dvēseles mokās lūdza, lai varbūt Viņš varētu tikt pasargāts no sagaidāmā likteņa. Tas tad ir brīdis, kad Viņam bija jāpiedzīvo, ko nozīmē paklausība. Jēzus lūdza To, “kas viņu spēj izglābt no nāves”. Bet, lai gan Dievs varēja Viņu izglābt, tas tomēr nenotika. Atbilde uz Jēzus lūgšanu par glābšanu bija "Nē". Vai drīzāk atbilde bija tāda, ka lūgšana pati no sevi pārvērtās (kā tas bieži vien notiek lūgšanās) par piekrišanu: "Lai notiek Tava griba!". Tikai tā Jēzus varēja atklāt pilnu Dēla statusa nozīmi. Tikai tā Viņš varēja kļūt par augsto priesteri, par kādu Dievs Viņu bija iecerējis; par tādu, kas spēj līdzjust mums (grēciniekiem!) mūsu tumšākajos dzīves brīžos. 

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 10. marts

Brīdinājuma zīmes nepareizā ceļā

(Ef 2:1-10) Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie. 
Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti –, viņš mūs līdz ar Kristu ir augšāmcēlis un līdz ar viņu sēdinājis debesīs Kristū Jēzū, lai savā labvēlībā pret mums Dievs mums parādītu nākamajos laikmetos savas žēlastības neizmērojamo bagātību, kas ir Kristū Jēzū. Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties. Mēs paši esam viņa darinājums, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. 
Pirms vairāk kā 20 gadiem es kopā ar visu ģimeni (sieva un 2 mazi bērni) pirmo reizi ierados Anglijā, lai mēs visi kopā pavadītu tur manu studiju laiku. Lidostā mūs sagaidīja mans draugs, kurš savas studijas tikko bija pabeidzis. Mēs jau iepriekš bijām vienojušies, ka es atpirkšu viņa automašīnu. Kad nokārtojām auto pārdošanas formalitātes, viņš no mums atvadījās, paņēma savu koferi un devās iekšā lidostā, lai atgrieztos Latvijā. Savukārt mēs visi sēdāmies automašīnā, lai uzsāktu ceļu uz mūsu nākamo dzīvesvietu.
Mans draugs man bija atstājis autoceļu karti un izteicis dažus norādījumus, kā vislabāk tur nokļūt. Kad mēs devāmies ceļā, mana sieva bija tā, kas sēdēja man blakus ar karti rokās un…, diemžēl man izdevās nokļūt uz nepareizā ātrgaitas ceļa. Pareizāk sakot, tas bija pareizais ceļš (spriežot pēc ceļa numura), bet es pa to braucu nepareizā virzienā. Tā kā mana sieva man bija teikusi, ka pēc pagrieziena apļveida krustojumā pa kreisi, varēsim mierīgi braukt apmēram desmit jūdzes, pirms meklēt nākamās norādes kur nogriezties, es neuztraucos, kamēr nebiju nobraucis vismaz divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes un… nevienai no norādēm vairs nebija jēgas. Galu galā es nogriezos no ceļa un kādā stāvlaukumā sāku pētīt karti… un es sapratu mūsu kļūdu. Biju braucis pārliecinoši, ticēdams, ka rīkojos pareizi, taču ar katru minūti aizvien vairāk attālinos no vēlamās vietas.

Stāsts beidzās laimīgi, jo mēs apgriezāmies un turpinājām ceļu pareizajā virzienā. Taču šis mūsu piedzīvojums labi ilustrē to, ko apustulis Pāvils uzsver savas vēstules efeziešiem otrās nodaļas pirmajos trīs pantos. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā cilvēki, ne tikai izvēlas nepareizo virzienu, bet joprojām ir priecīgi pārliecināti, ka tas patiesībā ir pareizais. Cilvēki pat bieži kā pierādījumu tam, ka tas ir pareizais virziens, norāda savu pārliecinātību par to, ka tas ir pareizais virziens. Galu galā, viņi saka, tās ir vērtības, kuras izvēlas lielākā daļas sabiedrības.

Īpaši populāri ir bijis apgalvot, ka centieni, ilgas un vēlmes, ko cilvēki atrod dziļi sevī, acīmredzot ir dabīgas, pat Dieva dotas un tādēļ tām ir jāseko. Tā tas īpaši bieži ir diskusijās par seksuālo morāli. ("Dievs mani ir radījis tādu, kādu es esmu, tāpēc Viņš vēlas, lai es dzīvotu tā kā dzīvoju.") Taču, ja tikai uz mirkli mēs pārdomātu, ieklausītos un apsvērtu Bībeles skatījumu par šīm lietām, ātri būtu redzams, cik kļūdaina ir šāda domāšana.
Daudziem cilvēkiem ir dziļas vēlmes, kas, ja tās netiek stingri ierobežotas, noved pie katastrofas. Dažiem no dabas piemīt liela agresivitāte. Daži no dabas ir neuzņēmīgi. Dažkārt vesela iedzīvotāju daļa dziļi jūt, ka tai ir jārīkojas noteiktā veidā, lai gan kaimiņi to uzskata par dziļi aizskarošu un draudīgu uzvedību.

No kristīgās perspektīvas raugoties, šīs pārdomas varam attīstīt vēl tālāk. Kad Dievs darbojās Mesijā Jēzū, Viņš ne tikai pilnībā atklāja Sevi, bet arī to, kāda ir patiesa cilvēka dzīve – un izrādās, ka tā ir dziļi pašaizliedzīga dzīve. Vienkārša sekošana fiziskā ķermeņa vai arī prāta vēlmēm novedīs Tevi pie bojāejas. (Ievēro, ka 3. pantā gan "miesa", gan "prāts" ir uzskatīti par briesmu avotiem: apustulis Pāvils ne mirkli neuzskata, ka prāts ir morāli "augstāks" par ķermeni.) 
Problēma tomēr ir šāda: pat ja Tu to apzinies – ko patiesībā Tu vari ar to darīt? Ja Tu jau esi "miris" (izmantojot līdzību no mana stāsta – brauc pa nepareizo ceļu, bez cerības pagriezties, nemaz nerunājot par atpakaļgaitu, un, acīmredzot, automašīnai nav bremžu, kas ļautu apstāties), tad kāda var būt cerība?

Pirms apskatīsim apustuļa Pāvila atbildi, pārdomāsim vēl kādu šīs problēmas dimensiju. Šīs vēstules 2. nodaļas 2. pantā apustulis Pāvils parāda, ka ir spēki, kas Tevi velk, vilina, pat piespiež doties nepareizā virzienā.
Pirmkārt, tas ir pašreizējais laikmets: pasaule, kāda tā ir tagad, nav tāda, kādu Dievs to ir iecerējis. Tas, kas šķiet pareizi, īpaši tiem, kas vienkārši "iet pa straumi" šajā grēka pilnajā pasaulē, patiesībā nav pareizi.
Otrkārt, ir kāds garīgās varas 'valdnieks'. Šķiet, ka tas ir apustuļa Pāvila veids, kā runāt par sātanu/velnu (vai kā mēs to arī nosauktu). Apustulis saka, ka šī 'garu valdnieka' nāvējošās idejas, viņa plāni, kā apgānīt Dieva skaisto radību un (jo īpaši) sabojāt Dieva tēlu nesošos cilvēkus, darbojas ap mums. Šo mūsdienu "kultūras" ideju spēku un ietekmi var sajust mūsu darba vietās un koledžās, mākslā un pasākumos. Sātans ir gars, kas darbojas caur cilvēkiem, kuri neredz vajadzību rīkoties savādāk.

Iespējams, visnopietnākais, ko apustulis Pāvils šeit norāda, ir tas, ka mēs - citiem vārdiem sakot “jūdu ticīgie” - šajā ziņā īpaši neatšķīrās no pagāniem. Kad viņš 1. un 2. pantā saka "jūs", atsaucoties uz ne-jūdu pasauli, tas nenozīmē, ka viņš atstāj aizbildināšanās iespēju, kurā jūdi var teikt: "Ak, bet mēs esam citādi”… (šo ideju vari pārdomāt vārda "jūdu" vietā ievietojot "īsten-ticīgie" vai "manas baznīcas apmeklētāji" un "ne-jūdi vietā – "savādāk domājošie").

Kāds tad ir risinājums?
Ja problēma ir tā, ka visas sabiedrības pieņemtā un ierastā uzvedība ved cilvēci pa strauju ceļu uz nāvi - galīgo savas cilvēcības iznīcināšanu -, tad Dieva sniegtā atbilde ir ceļš cauri nāvei uz pilnīgi jauna veida dzīvi. Tas, protams, tiek panākts caur Jēzus, Ķēniņa, nāvi un augšāmcelšanos.

Kā šie notikumi ar Kristu ietekmē citus cilvēkus?
Jau šīs vēstules 1. nodaļā apustulis Pāvils izklāsta ideju, ka cilvēki, kuri tic Jēzum, ir kaut kādā veidā “Viņā” (tā, ka tas, kas attiecas uz Jēzu, attiecas arī uz viņiem). Viņš ir augšāmcēlies - un viņi arī ir augšāmcēlušies! Viņš ir godībā, debesu valstībā - un viņi arī! Tā ir visu viņu (to, kas pieder Jēzum) dzīves noslēpumainā jauna realitāte.
Galvenais, ko apustulis Pāvils vēlas uzsvērt visā šajā sakarā, ir apbrīnojamā, gandrīz neticamā, brīnišķīgā Dieva žēlastība. Četros īsos pantos viņš to pasaka tik dažādos veidos. Dievs ir bagāts žēlsirdībā; Viņš mūs ir mīlējis ar apbrīnojamu mīlestību; Viņa bezgalīgā žēlastība mūs ir izglābusi; Viņa žēlastība ir neaprakstāma; Viņš mūs ir apveltījis ar īpašu labvēlību.

Protams, daudzi cilvēki, kas ar lielu ātrumu dodas nepareizā virzienā, nevēlas šādi domāt par Dievu. Gluži tāpat kā tas ir ar cilvēkiem, kas izbauda savu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, nepatīk, ja kāds viņiem saka, ka viņi brauc pārāk agresīvi un pārāk ātru un vispār dodas nepareizā virzienā. Viņi negrib dzirdēt, ka drīz vien var nokavēt pēdējo iespēju apgriezties un doties atpakaļ.

Tomēr mums nevajadzētu koncentrēt savu uzmanību uz to. 
Galvenais šajā pārrunājamajā tēmā, kā vienmēr, ir pats Jēzus. Ignorē, noliec malā Jēzus augšāmcelšanos un nekam vairs nav jēgas – ceļš uz nāvi ir vienīgais ceļš, kas pastāv. Taču, ja mēs Jēzus augšāmcelšanos atkal ieliksim šajā attēlā, tad viss uzreiz kļūst vienkāršs un skaidrs.
Pirmkārt, ir arī cits ceļš (ne tikai ceļš uz nāvi).
Otrkārt, Tu tiec aicināts pagriezties un doties pa to.

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2024. gada 3. marts

Bet mēs sludinām krustā sisto Kristu…

(1.Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 
Pāvils raksta, ka jūdi prasa zīmi, bet grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu krustā sisto, jūdiem klupšanas akmeni un grieķiem muļķību, bet tiem, kas ir aicināti, gan jūdiem, gan grieķiem, Kristu, kas ir Dieva spēks un Dieva gudrība (22.-24. p.). 

Nav tāda kristiešu specifiska veida, kā tikt glābtiem; nav arī kāda pagānu veida, kā noteikti netikt glābtiem. Ir tikai viens veids, kā tikt glābtam – tas ir krusta ceļš! Mums visiem ir viena un tā pati vajadzība. Mums ir jāzina, kas ir pareizi, un jādara tas, kas ir pareizi. Mums ir vajadzīga gudrība, lai zinātu, ko darīt, un mums ir vajadzīgs spēks, lai to darītu. Un Kristus caur krustu mums piedāvā abus.

Kad Billijs Greiems (Billy Graham) savas kalpošanas sākumā sludināja lielam pūlim ļaužu Dalasā, Teksasas štatā, viņa vēstītajam bija ļoti maza atsaucība. Kad B.Greiems atstāja tribīni, kāds vecs vīrs viņam teica: "Jūsu vēsts varbūt bija laba, bet jūs nesludinājāt par krustu". Billijs aizgāja uz savu istabu un nolēma: "Nekad nebūs neviena sprediķa, ko es sludināšu, ja krusts nebūs centrā.”Sākot ar šo dienu, Dievs viņu izmantoja, lai par Kristu uzzinātu vairāk un vairāk cilvēku.

Katrā no mums ir pietiekami daudz egoisma, lai gribētu "veicināt" savu glābšanu, darot labus darbus. Taču mēs to nevaram.
Ir tikai viens veids – tāpēc mēs sludinām krustā sisto Kristu. 

svētdiena, 2024. gada 25. februāris

Ej ticības pēdās … kāda bija mūsu tēvam Ābrahamam.

(Rm 4:13-25) Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. Bauslība rosina dusmas, bet, kur nav bauslības, nav arī pārkāpuma. Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām, pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem. Viņš nekļuva ticībā vājš, kad gandrīz vai simt gadu vecumā apzinājās savu miesu jau mirušu un arī Sāras klēpi bez dzīvības. Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 
Pirms šī Bībeles fragmenta ir tāds kā virsraksta teikums – “…staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija…” (Rm 4:12)
Kā to realizēt? Tad ir jāturpina lasīt tālāk apustuļa Pāvila vēstule. 
  1. Ābrahāms ticēja tā Dievam, “kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.” (Rm 4:17) Kad Dievs dod Tev apsolījumu, Viņš ir spējīgs to piepildīt, pat ja visi apkārtējie apstākļi ir pretēji tam, ko Viņš ir teicis. 
  2. “Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija, ka viņš varētu kļūt par tēvu daudzām tautām…” (Rm 4:18) Kad visi iemesli cerībai bija zuduši, Ābrahāms joprojām cerēja. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš cerēja uz Dievu, kuru pazina! Ja Tu šodien jūties bezcerīgs, padomā par to. 
  3. “... ticēja..., pēc tā, kas sacīts: tā būs ar taviem pēcnācējiem.” (Rm 4:18) Pievērs uzmanību frāzei 'pēc tā, kas sacīts'. Kad Dievs dod apsolījumu, tajā ir ietverts pašizpildīšanās spēks, lai tas piepildītos. 
  4. “Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā,” (Rm 4:20) Vārds 'nešaubījās' mums saka, ka Ābrahāms nevilcinājās, nesvārstījās, nestrīdējās pats ar sevi, neļāva citu cilvēku viedokļiem viņu ietekmēt. Tā vietā viņš palika apņēmīgs un nelokāms. Tieši tā arī Tu vari staigāt ticībā!