Jēzus klātbūtne – Viņa Gars mūsu vidū

(Jņ 14:12-21) Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu.
Ja jūs mani mīlat, turiet manus baušļus. Un es lūgšu Tēvu, un viņš jums dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi, – Patiesības Garu, ko pasaule nevar saņemt, jo tā to nedz redz, nedz pazīst. Bet jūs to pazīstat, jo tas pie jums paliek un būs jūsos. Es neatstāšu jūs bāreņus, es nākšu pie jums. Vēl mazliet, un pasaule mani vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsiet, jo es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet. Tajā dienā jūs atzīsiet, ka es esmu Tēvā un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas tos tur, tas mani mīl. Bet, kas mani mīl, to mīlēs mans Tēvs, un es to mīlēšu un tam atklāšos.”

Cilvēki bieži mēdz teikt: “Kaut mēs būtu bijuši tur, kad Jēzus vēl staigāja virs zemes! Tad viss būtu bijis daudz vieglāk. Viņš mums visu būtu izskaidrojis un pateicis, kas jādara. Un cik ļoti tas būtu iedrošinājis! Lai ko mēs darītu, Viņš to atbalstītu, un mums tad gribētos to turpināt un darīt vēl labāk.”
Tas ir izplatīts priekšstats, taču tas ir kļūdains divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, četru evaņģēliju liecība rāda, ka tie cilvēki, kuri Jēzus dienās tiešām bija Viņam blakus, paši to tā nemaz neuztvēra. Daži no Viņa tuvākajiem draugiem Viņu nodeva un noliedza. Pat māceklis, kuru Viņš mīlēja, aizbēga no Ģetzemanes dārza. Lielākā daļa cilvēku Viņu līdz galam nesaprata. Viņš cilvēkus piesaistīja, bet arī mulsināja. Daudzi domāja, ka Viņš ir ārprātīgs.

Otrkārt, šajā vietā un nākamajās divās evaņģēlija nodaļās mēs atrodam Jēzus apsolījumu, ka Viņš būs kopā ar saviem ļaudīm no tās dienas līdz pat šodienai. Vēl vairāk – Viņš apsola, ka šādā jaunā veidā tas būs nevis grūtāk, bet vieglāk. Viņa ļaudis varēs darīt to, ko viņi nespēja darīt laikā, kad Viņš fiziski bija viņu vidū.

Bet kā tad Viņš tagad ir “klāt”?
Jēzus ir apsolījis mums dot savu paša Garu, savu paša dvašu, savu paša iekšējo dzīvību. Šeit Viņš lieto īpašu vārdu, lai raksturotu šo Garu. Jēzus saka, ka Tēvs dos mums 'allon paraklēton’. Grieķu παράκλητος (paraklētos) pamatideja ir: kāds, kas ir “aicināts līdzās” palīdzēt…

Taču vārds, ko šeit tulkojam kā “palīgs”, ir ļoti bagāts un daudzslāņains. Tas nenozīmē tikai kādu, kurš atnāk piepalīdzēt mums mūsu dažādajos darbos. Protams, arī tas tur ir ietverts: Gars, kā mēs vēl redzēsim, nāk, lai dotu Dieva ļaudīm spēku un izturību darīt to, kas tiem jādara, dzīvot Dievam un apliecināt Viņa mīlestību pasaulē. Bet šim vārdam ir vēl vismaz divas nozīmes.

Dažkārt tas tiek tulkots kā “iepriecinātājs”. Mierinājums ir savāda un brīnišķīga lieta. Vai esi ievērojis, kā brīdī, kad cilvēks ir dziļi satriekts – pēc tuvinieka nāves vai kādas lielas nelaimes –, pati citu cilvēku klātbūtne, viņu apskāviens, viņu būšana līdzās dod spēku izturēt nākamo mirkli, tad nākamo un vēl nākamo? It kā jau nekas nav mainījies. Traģēdija joprojām ir traģēdija. Mirušais cilvēks neatgriezīsies. Bet citu cilvēku atbalsts izmaina mūsu spēju nest nelaimi. Tas mums dod spēku. Kad Svētais Gars tiek saukts par “iepriecinātāju”, tad ar to ir domāts tieši šāds īpašs spēks, kas dots īpašā brīdī un vajadzībā.

Taču ir vēl kas pavisam cits. Tikpat labs šī vārda tulkojums ir arī “aizstāvis”. Aizstāvis stājas tiesas priekšā un paskaidro tiesnesim vai zvērinātajiem, kā lietas izskatās no viņa klienta puses. Aizstāvis pārstāv cietušā lietu. Jēzus pieņem kā pašsaprotamu, ka Viņa sekotāji bieži nonāks (tāpat kā Viņš pats nonāca) vajāšanu brīžos. Viņš šo situāciju uztvēra tā, kā to pirms Viņa bija uztvēruši daudzi jūdu tradīcijā: debesu tiesas kontekstā, kur Dievs ir tiesnesis. Un šajā tiesā Viņa ļaudis var būt droši, ka viņu lieta tiks uzklausīta, ka Dievam nemitīgi tiks atgādināts par viņu stāvokli, jo Gars runās viņu labā. (Pāvils būtībā saka to pašu Romiešiem 8:26–27.)

Šī apsolītā Svētā Gara, paša Jēzus Gara, dēļ kristieši tagad – cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos – atrodas vēl labākā stāvoklī nekā Jēzus sekotāji Viņa zemes dzīves laikā. Toreiz viņi dažkārt spēja darīt ievērojamas lietas; evaņģēlijos ir aprakstīts kā Jēzus tiem dod varu dziedināt tāpat kā Viņš pats to darīja (piemēram, Lūkas 9:1–6; 10:17). Taču lielākoties viņi sekoja Viņam zināmā apjukumā, un, kad Viņš nebija klāt, viņi daudz ko nespēja (piemēram, Marka 8:18; 9:28–29).

Bet tagad, Svētā Garā, viņi spēs darīt visdažādākās lietas. Kad Jēzus “aizies pie Tēva” – citiem vārdiem sakot, kad Viņš caur savu nāvi un augšāmcelšanos uzvarēs nāves varu –, viņu priekšā atvērsies pilnīgi jaunas iespējas. “Darbi”, ko Jēzus līdz šim ir darījis, kā Viņš atkal un atkal saka, ir pierādījums tam, ka Tēvs darbojas Viņā. Un tagad mācekļi darīs vēl lielākus darbus nekā šie.

Tieši šajā kontekstā Jēzus izsaka arī pirmo no vairākiem apbrīnojamiem apsolījumiem par lūgšanu: “Ko jūs lūgsiet manā vārdā, to es darīšu.” Protams, ārkārtīgi svarīgais izteiciens “manā vārdā” nenozīmē vienkārši pielikt vārdus “Jēzus vārdā” jebkam, kas vien mums ienāk prātā, lai cik muļķīgs, savtīgs vai kaitīgs tas būtu. “Vārds”, kā tas ir daudzās kultūrās, atklāj cilvēka raksturu. Es daudzkārt esmu redzējis demonstrantus, kas protestē pret kaut ko, ko darīja valdība. Uz viņu plakātiem bieži ir rakstīts: “Ne manā vārdā!” Ar to viņi grib teikt: “Jūs apgalvojat, ka pārstāvat šo valsti, bet es norobežojos no tā, ko jūs darāt! Jūs to nedarāt manā vārdā!”

Tātad lūgt “Jēzus vārdā” nozīmē, ka, arvien labāk iepazīstot to, kas Jēzus ir, mēs paši tiekam ievilkti Viņa dzīvē, Viņa mīlestībā un Viņa nolūkā. Tad mēs pamazām sākam redzēt, kas ir darāms, uz ko mums būtu jātiecas tajā laikā, kas mums dots, un kādi līdzekļi mums ir vajadzīgi, lai to paveiktu. Un, kad tad lūdzam, tas patiešām būs “Jēzus vārdā” un Viņam par godu; un caur to – arī pašam Tēvam par godu (13. pants). Taču, kad tas viss ir saprasts, mums nevajadzētu padarīt nenozīmīgu šo brīnišķīgo vārdu “viss”. Viņš to ir teicis, un Viņš to arī ir domājis.

Un visbeidzot – šīs nodaļas pēdējie trīs panti mūsu priekšā noliek brīnišķīgu apsolījumu, kas mums pieder tādēļ, ka Jēzus ir ar mums Garā. Mēs viņu “redzēsim” – skaidri, ticības acīm. Mēs dzīvosim Viņa jaunajā dzīvībā. Mēs iepazīsim pašu dziļāko patiesību: ka Viņš un Tēvs ir viens otrā, un ka mēs esam Viņā un Viņš ir mūsos. Un mēs būsim saistīti ar Jēzu un Tēvu ar nesaraujamu mīlestības saiti. Tas savukārt mūs aizved atpakaļ tur, kur šie apsolījumi sākās: Viņš mums atklāsies. Šī evaņģēlija vēsts īstā būtībā ir: tā ir atklāsme un patiesība par Tēva un Dēla iekšējo dzīvi, patiesība, kas aicina mūs ienākt paša Trīsvienīgā Dieva tuvākajā intīmajā lokā…

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai tiešām mums visiem tur pietiks vietas?

(Jņ 14:1-14) “Jūsu sirdis lai neiztrūkstas! Ticiet Dievam un ticiet man! Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums sacītu, ka es eju jums vietu sataisīt? Kad es būšu aizgājis un vietu jums sataisījis, es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur es esmu. Kurp noeju es, jūs ceļu zināt.” Toms viņam sacīja: “Kungs, mēs nezinām, kurp tu ej. Kā mēs varam zināt ceļu?” Jēzus viņam sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. Bet jūs jau viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.” Filips viņam sacīja: “Kungs, rādi mums Tēvu, ar to mums pietiek.” Jēzus viņam sacīja: “Tik ilgu laiku es esmu ar jums, un tu mani neesi iepazinis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu? Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nesaku no sevis paša, bet Tēvs ir vienmēr manī un dara savus darbus. Ticiet man, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī! Bet, ja ne, tad ticiet man šo darbu dēļ. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic man, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par šiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Ko vien jūs manā vārdā lūgsiet, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ja jūs manā vārdā man ko lūgsiet, es darīšu." 

Vai tiešām tur būs vieta arī man? 
Bērnībā mana tēva dzimšanas diena katru gadu nozīmēja vienu īpašu braucienu. Tajā dienā viņš brauca ciemos pie saviem vecākiem. Protams, līdzi brauca arī mana mamma, es un mana mazā māsiņa. Manās bērna atmiņās šie braucieni bija gari, bet arī interesanti piedzīvojumi. Ceļš pats par sevi jau bija notikums, bet īstais prieks sākās tad, kad nonācām galā. 
Mani vecvecāki, tēva vecāki, dzīvoja Rojā — ciematā pie jūras. Manā ikdienā tā nebija parasta vide. Tur bija smilšu kāpas, priedes, jūra, cita gaisma, cita smarža, cita brīvības sajūta. Tas viss bērnam šķita ļoti interesants un aizraujošs. Reizēm tajā pašā laikā tur ciemojās arī mana tēva brāļi un māsa ar savām ģimenēm. Tad tas kļuva vēl īpašāk: kopā būšana ar brālēniem un māsīcām, bērnu balsis, sarunas, kustība, dzīvība — viena liela ģimenes kopā sanākšana. 

Tagad, raugoties atpakaļ kā pieaugušam cilvēkam, man reizēm rodas pavisam praktisks jautājums: kā mēs visi tajā mājā satilpām? Tā taču nemaz nebija tik liela. Kā visi sēdēja pie galda? Kur visi palika pa nakti? Kā tas viss vispār bija iespējams? 

Bet draudzīgas ģimenes to kaut kā prot. Toreiz mums visiem pietika vietas — gan pie galda, gan sarunās, gan bērnu rotaļās, gan arī kur pārnakšņot. Neviens bērns par to īpaši nedomāja un neuztraucās. Tā vienkārši bija vecvecāku māja. Tēva tēva māja. Vieta, kur mēs bijām gaidīti. Vieta, kur varēja atbraukt, būt kopā un ne par ko īpaši neraizēties. 
Un cik laba bija šī sajūta — ciemoties mana vectēva mājā un zināt, ka tur pietiek vietas arī man. 

Tieši šādu ainu lieto Jēzus. Viņš gatavojas iet prom, un mācekļi, gluži dabiski, ir satraukti par to, kurp Viņš dodas un vai viņi spēs Viņam sekot. Tāpēc Viņš runā par “sava Tēva namu”. Vienīgā cita reize, kad Viņš lieto šo izteicienu, attiecas uz Templi (2:16). Tempļa nozīme Israēla tautas dzīvē bija tāda, ka tā bija vieta, kur satikās debesis un zeme. Tagad Jēzus dod mājienu uz jaunu pilsētu, jaunu pasauli, jaunu “namu”. Debesis un zeme atkal sastapsies, kad Dievs atjaunos visu pasauli. Un tad tur būs vieta visiem. 

Šis apsolījums ir dots, lai mierinātu mācekļus: lai gan Viņš aiziet prom, tas būs viņu labumam; Viņš viņus neaizmirsīs, Viņš tos nepametīs. Taču šie vārdi sniedzas tālāk par tiem mācekļiem tajā tumšajā pavasara vakarā un ietver arī mūs visus. Šos vārdus bieži lasa bērēs, un mēs saprotam, kāpēc. Mēs neredzam ceļu sev priekšā, un mums ir vajadzīgs zināt ne vien to, ka ceļš uz nezināmo nākotni tiešām pastāv, bet arī to, ka mēs spēsim to atrast. 

Toms, palikdams uzticīgs savam raksturam, ir neapmierināts. “Ko Tu ar to domā — mēs zinām ceļu? Mēs taču pat nezinām, kurp Tu ej!” 
Jēzus atbilde kopš tā laika ir izaicinājusi pasaules iztēli. “Es esmu ceļš.” Ja tu gribi zināt, kā nokļūt Tēva namā, tev jānāk kopā ar Mani. 

Rietumu pasaulē pēdējo aptuveni divu gadsimtu laikā šis Jēzus teiktais ir kļuvis par vienu no visstrīdīgākajiem izteikumiem. “Es esmu ceļš un patiesība, un dzīvība!” Kā Viņš tā drīkst, cilvēki ir jautājuši. Kā Jānis, vai baznīca, vai vēl kāds cits drīkst izteikt šādus vārdus? Vai tā nav pati augstprātības virsotne — iedomāties, ka Jēzus vai jebkurš cits būtu vienīgais ceļš? Vai mēs tagad nezinām, ka tieši šāda attieksme ir nodarījusi neizsakāmu ļaunumu visā pasaulē, jo Jēzus sekotāji ir uzstājuši, ka visiem citiem jāatsakās no sava dzīves ceļa un jāseko viņējam? Es pazīstu cilvēkus, kuri sevi sauc par kristiešiem, bet kuriem šķiet, ka viņu ticības galvenā būtība ir tieši šīs Jēzus vienreizīguma idejas noliegums. 

Šīs nostājas problēma ir tāda, ka tā nedarbojas. Ja tu nogāz Jēzu no troņa, tu kādu vai kaut ko citu noliec Viņa vietā. Ticība, ka “visas reliģijas būtībā ir vienādas”, skan jauki un demokrātiski, lai gan reliģiju izpēte ātri parāda, ka tā nav taisnība. 

Ja tu apgalvo, ka tās visas ir vienādas, tad patiesībā tu saki, ka neviena no tām nav vairāk kā tāla, sagrozīta īstenības atbalss. Tas tad nozīmē, ka “īstenība”, Dievs, “dievišķais”, ir kaut kas tāls un neizzināms, un ka ne Jēzus, ne Buda, ne Mozus, ne Krišna mums nedod tam tiešu pieeju; ka viņi visi piedāvā ceļu kalna pakājes virzienā, bet ne ceļu uz virsotni. 

Ja pieņemam šo domu, tad zaudējam ne tikai Jāņa evaņģēlija jēgu. Tiek zaudēta visa Jaunās Derības — visas agrīnās kristietības būtība. Kristietība neatlaidīgi uzstāj, ka vienīgais patiesais un dzīvais Dievs, Radītājs, ir Israēla Dievs; un ka Israēla Dievs ir izlēmīgi darbojies vēsturē, lai vestu Israēla stāstu uz tā patieso piepildījumu un caur to uzrunātu un glābtu pasauli. Ideja par kaut kādu miglainu, vispārīgu patiesību, par kuru visas “reliģijas” tikai netieši kaut ko liecina, kristietībai ir sveša. Šāda nekonkrētība un vispārināšana ir daļa no astoņpadsmitā gadsimta protesta pret kristietību. 

Patiesā atbilde ir šāda: protams, ir taisnība, ka daudzi kristieši un daudzas baznīcas ir bijušas augstprātīgas tajā, kā tās ir pasniegušas evaņģēliju. Taču viss šī evaņģēlija fragmenta konteksts rāda, ka šāda augstprātība ir noliegums tai pašai patiesībai, kuru tā it kā grib pasludināt. Patiesība, dzīvība, caur kuru mēs iepazīstam un atrodam ceļu, ir pats Jēzus: Jēzus, kas rūpējās par cilvēku vajadzībām un lika sekot Viņa piemēram; Jēzus, kas gāja atdot savu dzīvību kā gans par avīm. Vai tas bija augstprātīgi? Vai tas bija savtīgi? Man šķiet, tikai tad, kad baznīca atgūs drosmi sekot Jēzum Viņa paša sūtībā un aicinājumā, tā spēs pilnā mērā atgūt drosmi apliecināt arī Evaņģēlija – Labās Vēsts būtību. 

Bet, ja tā to nedara, tad tā zaudē arī Tēva redzējumu, ko viss šis evaņģēlija fragments mums liek acu priekšā. Nenāc pie Jēzus ar savu jau gatavu, stingri nostiprinātu priekšstatu par to, kas Dievs ir, un nemēģini tad Jēzu tajā ielikt. Skaties uz Jēzu — uz Jēzu, kas raudāja pie sava drauga kapa, uz Jēzu, kas mazgāja saviem sekotājiem kājas, — un tad tu ieraudzīsi, kurš ir patiesais Dievs. 

Jēzus sacītais bija Viņa atbilde Filipam.  
Un tā ir Viņa atbilde arī uz tiem dabiskajiem jautājumiem, kas rodas cilvēku prātos šodien. Tikai tad, kad Viņa sekotāji paši turpina darīt to, ko darīja Jēzus, viņiem var ticēt. Tikai tad, kad Jēzus sekotāji sludina to pašu vēsti, ko sludināja Viņš, cilvēki var sākt saprast to pasauli satricinošo patiesību, kuru cilvēcei atklāja Kungs Jēzus Kristus.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kam mēs sekojam?

(Jņ 10:1-10) “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja. 
Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm…” 

Atceros kādu dienu, kad vēl dzīvojām Liepājā un mūsu meita bija pavisam maza, mēs bijām aizbraukuši uz Jūrkalni. Stāvējām lejā pie jūras, pašā stāvkrasta pakājē, un skatījāmies augšup. Smilšainajā kraujā bija neskaitāmi mazi caurumi (putnu ligzdas) un visapkārt skanēja nemitīgs troksnis. Mēs pašus mazuļus nevarējām redzēt, bet varēja dzirdēt viņu balsis. Un tad atkal un atkal atlidoja pieaugušie putni, uz mirkli pazuda kādā no šīm mazajām aliņām kāpā un pēc brīža atkal izšāvās ārā. No malas tas viss izskatījās kā dzīvs juceklis: debesis, vējš, jūra, smiltis, putnu saucieni. Un tomēr pašiem putniem tur nebija nekādas sajukuma. Katrs zināja, kur atgriezties. Pieaugušie putni zināja, kuriem mazuļiem viņi nes barību. Man toreiz tas šķita gandrīz kā brīnums. 

Laikam jau mums par to nevajadzētu pārāk brīnīties. Varbūt visas cilvēku balsis putniem skan vienādi; tomēr tēvs vai māte spēj atpazīt sava bērna balsi. Bet tie no mums, kuriem ikdienā nav daudz saskares ar putnu un dzīvnieku pasauli, bieži vien tomēr ir pārsteigti par to, cik labi dzīvnieki spēj atšķirt ne vien citus savas sugas pārstāvjus, bet dažkārt arī cilvēkus. Vēl šodien Tuvajos Austrumos gans var ieiet pārpildītā aitu aplokā un saukt savas avis vārdos, vienu pēc otras. Tās pazīs viņa balsi un nāks pie viņa. 
Gans taču pavada kopā ar tām lielāko dienu daļu. Viņš pazīst katras aitas raksturu; zina to, kas tai patīk un kas nepatīk. Un vēl vairāk — tās pazīst viņu. Tās pazīst gana balsi. Kāds cits var atnākt pie aploka, un tās viņam netuvosies, pat ja viņš sauks īstajos vārdos. Tās klausās pēc vienīgās balss, kurai ir nozīme, pēc balss, kurai tās uzticas. Kad tās to sadzird, ganam nevajag suni, lai uzturētu kārtību. Viņš neiet tām aiz muguras, tās dzīdams uz priekšu. Viņš iet pa priekšu, saukdams tās, un tās viņam seko. Es pats to esmu redzējis. 

Šīs nodaļas pirmā rindkopa (1.–5. pants) ir līdzība, kā to mums pasaka evaņģēlists Jānis 6. pantā. Nav sevišķi pārsteidzoši, ka Jēzus klausītāji to nesaprata. Patiesībā Jēzus sniedz trīskāršu skaidrojumu: vienu šajā vietā (7.–10. pants), otru nākamajā daļā (11.–18. pants), un vēl pēdējo 25.–30. pantā. Mums būs vajadzīgs ikviens no šiem skaidrojumiem, lai nonāktu līdz pašai lietas būtībai un saprastu, ko Viņš gribēja teikt. Taču ir svarīgi šos ievada pantus lasīt tādus, kādi tie ir, un vispirms sadzirdēt, ko tie paši saka. 

Mūsu Bībelēs šī ir tā vieta, ko mēs saucam par “10. nodaļu”, taču laikā, kad evaņģēlijs tika uzrakstīts, nebija ne nodaļu, ne pantu dalījuma. Šis fragments jālasa, atceroties, kas tikko iepriekš ir noticis. Jautājums, kas dominēja 9. nodaļā, bija šāds: vai Jēzus ir no Dieva vai nav? Vai Viņš ir pravietis vai nav? Vai Viņš ir Mesija vai nav? Un tagad šeit, tajā, ko mēs saucam par 10. nodaļu, mums ir līdzība par ganiem un avīm. Kāda tad ir kopsakarība? 

Atbilde ir tāda, ka Bībelē gana un viņa avju tēls bieži tiek lietots, runājot par ķēniņu un viņa tautu. Mūsdienu pasaulē mēs par valdniekiem un vadītājiem tikpat kā vairs tā nedomājam. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri vada lielus uzņēmumus, banku prezidentus un starptautisku korporāciju vadītājus. Mēs iedomājamies cilvēkus, kuri sēž aiz rakstāmgaldiem, diktē vēstules vai vada sapulces. Bieži vien šādi vadītāji ir diezgan tālu no vairuma cilvēku, kas darbojas viņu vadītajā iestādē. Viņi reti redz šos cilvēkus vaigu vaigā un, visticamāk, nezina pat viņu vārdus. Bet Bībelē ideālais ķēniņš tiek attēlots kā gans (Ecēhiēla 34). Pasaulē, kur cilvēki labi zināja par tuvību un uzticēšanos starp ganu un avīm, tas bija pats dabiskākais veids, kā runāt par ķēniņa varu. 

Tieši šo ainojumu Jēzus izvēlas, lai izskaidrotu savu pieteikumu būt par patieso Israēla ķēniņu. Lai gan daudzi Bībeles lasītāji steidzas tālāk uz 11. pantu, kur Jēzus sevi sauc par Labo Ganu, mums vajadzētu ievērot, ka šajos pirmajos piecos pantos Viņš pats sevi vēl tieši nemin. Viņš, tā sakot, vispārīgā veidā runā par atšķirību starp patiesajiem un viltus ganiem. 

Kas tad ir šie viltus gani, šie “zagļi un laupītāji”, šie “svešinieki”? Jēzum gandrīz noteikti prātā ir dažādie vadītāji, kuri bija parādījušies Viņa dzīves laikā. Daži no tiem — tādi, kurus mēs varētu saukt par sacelšanās vadoņiem — bija gatavi vest Israēlu sadursmē ar impērijas varām. Citi, īpaši ķēniņa Hēroda nams, bija gatavi pakļauties Romai, ja vien tas ļautu paturēt viņu pašu varu un bagātību. Jēzus uzdod jautājumu: kā jūs atpazīsiet Dieva īsto, iecelto ķēniņu, kad Viņš nāks? 

Atbilde ir tāda, ka patieso ķēniņu jūs varat pazīt tāpat, kā var pazīt īsto ganu. Ikviens var ierasties Jeruzālemē un uzdoties par vadoni. Bet vienīgi tam, kurš nāk pa Dieva nolikto ceļu, ir tiesības tā rīkoties. Ikviens var sev aicināt sekotājus. Bet īstā ķēniņa pazīme ir tā atbilde, kas nāk no sirds, kad cilvēki dzird viņa balsi un mīlestībā un uzticībā viņam seko. 

Šo pirmo piecu pantu līdzība, šķiet, ir domāta, lai pateiktu: tieši to Es daru; tieši tas piešķir svaru Manam apgalvojumam, ka Dievs Mani ir sūtījis kā Israēla patieso ķēniņu. Tas, ka cilvēki Mani dzird un Man seko, ir zīme, ka Dievs Mani ir sūtījis. 
Taču, sastapies ar tukšiem un neizpratnes pilniem skatieniem, Jēzus turpina ar tālākiem skaidrojumiem. Pirmajā no tiem (7.–10. pantā), tiek izcelta vēl cita gana kalpošanas daļa. Viņš ir vārti jeb durvis. Daudzos austrumu zemju aitu aplokos gans pa nakti apguļas pašā ieejā, lai avis netiktu ārā un plēsēji netiktu iekšā. Un uzsvars ir uz avju drošību un uz pilnvērtīgu dzīvi. Gans nedrīkst rūpēties par savām paša interesēm. Viņa galvenās rūpes ir avis. Atrodiet ķēniņu, kas ir tāds, un jūs būsiet atraduši Tā Kunga svaidīto. 

Apsolījums par dzīvi pārpilnībā, mums šodien ir tikpat nozīmīgs kā toreiz. Mūsdienu Rietumu pasaule ir atklājusi, cik nedrošs īstenībā ir materiālisms, un meklē kaut ko vairāk, kaut ko pāri tam. Daudzi zagļi ir melojuši, pievīluši avis, nozaguši tās un atstājuši pusdzīvas. Patiesajām Jēzus avīm šodien tiek dots aicinājums: klausīties pēc Viņa balss un atrast Viņā un vienīgi Viņā to dzīvību, kas patiešām ir dzīvība pārpilnībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā augšāmceltais Kristus atver acis un sirdis

(Lk 24:13-27) Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. 

Ja līdzībai par pazudušo dēlu ir tiesības tikt sauktai par visizcilāko stāstu, ko Jēzus jebkad ir stāstījis, tad evaņģēlija fragmentam par diviem gājējiem ceļā uz Emavu ir tādas pašas tiesības tikt sauktam par visizcilāko ainu, kādu evaņģēlists Lūka jebkad ir uzgleznojis vārdos.
No drāmas viedokļa tur ir viss. Skumjas, spriedze, neizpratne, pakāpeniska sižeta attīstība; un tad, otrajā daļā, negaidīta rīcība, pārsteidzoša atpazīšana un satraukuma pilns brīdis. Tas ir gan brīnišķīgs, neatkārtojams un savaldzinošs stāsts, gan arī paraugs (Lūka to noteikti apzinājās) ļoti daudz kam no tā, ko nozīmē būt kristietim no tās dienas līdz pat šodienai. Skumjā vilšanās par cilvēku cerību sabrukumu; vēršanās pie kāda, kurš varbūt palīdzēs, bet varbūt ne; atklāsme, ka Rakstos, gluži negaidīti, slēpjas atslēgas, kas var atvērt pašus galvenos noslēpumus un palīdzēt mums atrast patiesību; pēkšņā Jēzus paša atpazīšana (Viņš ir ar mums, Viņš silda mūsu sirdis ar savu patiesību, Viņš parāda mums sevi, kad tiek lauzta maize.!) Tā ir neskaitāmu kristiešu pieredze, un tas arī lielā mērā izskaidro, kas kristietībā ir tāds, kas mūs satver un notur, neraugoties uz visu to, kas pasaulē, Baznīcā un mūsos pašos ir nepilnīgs un pat aplams.

Šis stāsts kopumā bieži un pamatoti tiek lietots kā pārdomu avots, jo īpaši tad, kad cilvēki nonāk grūtībās. Tu vari nest savu problēmu, savas sāpes uz Emavas ceļu kopā ar Kleopu un viņa līdzgaitnieku; Tu vari būt atvērts lūgšanai kopā ar svešinieku, kurš ir gatavs dalīties tajā, kas tevi nomāc; un mācies ieklausīties viņa balsī, kas skaidro, ved uz priekšu un silda sirdi, attiecinot Rakstus uz to, kas notiek. Tu vari mācīties dzīvot šī stāsta ietekmē, un Tu atklāsi, ka tas ir neizsmeļams.

Tas pāris uz ceļa, iespējams, bija vīrs un sieva — Kleops un Marija (skat. Jāņa 19:25; tur minētais “Kleops” visticamāk ir tas pats cilvēks, kas šeit).
Pat vēl pirms sākam meklēt stāstā dziļāku nozīmi, pats tā virspusējais, tiešais saturs jau ir pietiekami spēcīgs. Kleops sākumā droši vien domāja, ka svešinieks ir un paliek svešinieks (bija vajadzīga zināma drosme atklāt, ka viņi abi ir piederējuši pie Jēzus sekotājiem). Katrā ziņā stāsts, ko viņš izstāsta, ir vienkāršs, dziļš un sāpīgs. Viņi bija uzlūkojuši Jēzu kā pravieti, un vēl vairāk nekā pravieti. Dieva spēks bija klātesošs Viņa brīnumos un Viņa mācībā, un viņiem nebija šaubu, ka šis ir Dieva izredzētais vīrs. Viņš bija tas, kurš atpirks Israēlu. Ir skaidrs, ka viņiem tas nozīmēja (kā Lūka visu laiku ir rādījis) tādu kā seno brīnumu atkārtošanos: tāpat kā Israēls pirmajā Pashā bija “atpirkts” no verdzības Ēģiptē, tā viņi cerēja, ka tagad Israēla tauta atkal tiks “atpirkts”. Viņi cerēja, ka Dieva tauta reiz par visām reizēm tiks atbrīvota no pagānu kundzības un būs brīva kalpot Dievam mierā un svētumā.

Tieši tāpēc krusta piedzīvojums bija tik postošs. Jautājums nebija tikai par to, ka Jēzus bija iedvesmojis viņu cerības un tagad bija miris un prom. Tas bija vēl sāpīgāk: ja Jēzus patiešām bija tas, kuram bija jāatpērk Israēls, tad Viņam vajadzēja uzvarēt pagānus, nevis mirt viņu rokās! 
Bet Kleopa neizpratnes pilnais teikums prasa tikai pavisam nelielu pavērsienu, lai kļūtu par agrīnās kristīgās ticības apliecinājumu. Vārdi “Viņu sita krustā — bet mēs cerējām, ka Viņš atpirks Israēlu” drīz vien pārtapa vārdos: “Viņu sita krustā — un tieši tā Viņš Israēlu atpirka.” Un tieši augšāmcelšanās bija tā, kas visu izmainīja.

Taču, pirms viņi varēja sākt saprast, kas patiesībā ir noticis, viņiem bija jātiek sagatavotiem. Viņi, tāpat kā visi pārējie ebreji, bija lasījuši Bībeli no nepareizā gala. Viņi bija to redzējuši kā garu stāstu par to, kā Dievs atpirks Israēlu no ciešanām; bet īstenībā tas bija stāsts par to, kā Dievs atpirks Israēlu caur ciešanām; un īpaši caur tām ciešanām, ko uz sevi uzņemsies Israēla pārstāvis, Mesija. Kad Lūka saka, ka Jēzus viņiem izskaidroja visu, kas Rakstos par Viņu sacīts, tas nenozīmē, ka Jēzus savāca dažus vai pat dažus desmitus atsevišķu un nejauši izraudzītu pantu. Tas nozīmē, ka viss stāsts, no Sākuma grāmatas (1.Mozus gr.) līdz Laiku grāmatām (kas ebreju Bībelē ir pēdējā daļa, jo pravieši bija agrāk), norādīja uz piepildījumu, kuru varēja atrast tikai tad, kad Dieva Svaidītais uzņēma uz sevi Israēla ciešanas un līdz ar to arī pasaules ciešanas, nomira zem to smaguma un augšāmcēlās kā Dieva jaunās radības, Dieva jaunās tautas sākums. Tas bija tas, kam vajadzēja notikt; un tagad tas bija noticis.

Tātad jautājums nebija vienkārši par to, ka viņi nespēja Jēzu atpazīt. (Tā ir ļoti savāda augšāmcelšanās stāstu iezīme — gan Mateja evaņģēlijā (28:17), gan Jāņa evaņģēlijā (20:14; 21:4, 12), gan arī šeit.) Jūdu augšāmcelšanās cerībā nebija nekā tāda, kas liktu sagaidīt šādu notikumu, kā arī šķiet, ka Jēzus miesa, iznākdama no kapa, bija pārvērsta. Tā bija tā pati, un tomēr citāda — noslēpums, ko mēs droši vien nespēsim līdz galam atšķetināt, kamēr paši nekļūsim šīs augšāmceltās dzīvības līdzdalībnieki. Bet tas, ka viņi sākumā nespēja Jēzu atpazīt, ir cieši saistīts ar to, ka viņi nespēja atpazīt tikko notikušos notikumus kā Dieva pestīšanas stāstu. Iespējams, Lūka grib pateikt, ka tagad mēs varam pazīt Jēzu, jeb varam Viņu atpazīt tikai tad, kad iemācāmies ieraudzīt Viņu Dieva, Israēla un pasaules pestīšanas stāsta kontekstā.

Lai tas notiktu, mums jāiemācās lasīt Rakstus; un, lai to iemācītos, mums kā Skolotājs ir vajadzīgs pats augšāmceltais Kungs. Šis Bībeles fragments ir viens no spēcīgākajiem iedrošinājumiem lūgt pēc Jēzus klātbūtnes un vadības ikreiz, kad pētām Bībeli — vienatnē, divatā vai lielākā grupā. Mums jābūt gataviem, ka Viņš norās mūsu muļķīgo un neticīgo Rakstu lasījumu. Un pat galvenais – mums jāiemācās ieklausīties Viņa jaunajā skaidrojumā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Es neticēšu, kamēr neredzēšu!

(Jņ 20:24-29) Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” 

"Es neticēšu, kamēr neredzēšu…" – šie vārdi mums ir pazīstami. Un tomēr pārsteidzoši ir tas, ka Jēzus par savu mācekli izvēlējās cilvēku, kurš šaubījās. Vēl vairāk – kad šaubas nāca gaismā, Jēzus viņu neatstūma un nenosodīja. Tā vietā Viņš pats darīja visu iespējamo, lai kliedētu šaubas un stiprinātu ticību.

Ir teikts, ka patiesa ticība sāk darboties tikai tad, kad atbilžu vairs nav. Kamēr viss ir saprotams un izskaidrojams, ticība nav īpaši vajadzīga. Tā kļūst dzīva tieši tur, kur cilvēka saprašana apstājas.

Dievs pats saka, ka Viņa domas nav tādas kā mūsu domas (skatīt Jesajas 55:8). Tas nozīmē – Viņš nedomā tā, kā domājam mēs. Viņš redz kopainu, kuru mēs neredzam, un Viņš darbojas ar mērķi, kas ne vienmēr mums ir skaidrs. Jēzus reiz sacīja, ka Viņam vēl daudz kas būtu sakāms, bet cilvēki to tajā brīdī vēl nespēj nest (skatīt Jāņa 16:12).

Tāpēc brīžos, kad rodas šaubas, nav jāizliekas, ka to nav. Tās var nest Dieva priekšā. Tu vari lūgt: 
"Kungs, ticēt nav viegli, kad esmu ievainots, apjucis un Tu klusē. Tāpat kā Toms, es gribu redzēt pierādījumus Tavai mīlestībai. Palīdzi man ieraudzīt vairāk nekā tikai savu vēlmi pēc mierinājuma un drošības. Palīdzi man pārkāpt pāri savām šaubām un neatbildētajiem jautājumiem un satvert patiesību par Tavu nemainīgo mīlestību un žēlastību." 

Lasīt tālāk

Augšāmcelšanās: diena, kas pārrakstīja vēsturi

(Mt 28:1-10) Pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu aplūkot. Un, redzi, notika liela zemestrīce, un Kunga eņģelis nāca no debesīm, pienācis novēla akmeni un apsēdās uz tā. Viņa izskats bija kā zibens un drēbes baltas kā sniegs. Sargi drebēja no bailēm un bija kā miruši. Tad eņģelis uzrunāja sievietes: "Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies, kā viņš bija sacījis. Nāciet, skatiet to vietu, kur viņš tika guldīts. Un steidzieties un sakiet viņa mācekļiem, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Redzi, viņš pirms jums noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsiet. Redzi, es jums to jau esmu teicis." Tad tās steigšus devās prom no kapa, baiļu un liela prieka pārņemtas, tās skrēja pasludināt šo vēsti viņa mācekļiem. Pēkšņi tām pretī nāca Jēzus, sacīdams: "Esiet sveicinātas!" Viņas pienāca klāt, apkampa viņa kājas un viņu pielūdza. Tad Jēzus tām sacīja: "Nebīstieties! Ejiet paziņojiet maniem brāļiem, lai tie dodas uz Galileju, tur tie mani redzēs." 

Lielākā daļa no mums, kas dzīvojam Rietumu pasaulē un esam sasnieguši vismaz 40 gadu vecumu, droši vien atceramies, kur atradāmies tajā brīdī, kad dzirdējām par notikumiem 2001.gada 11.septembrī. Arī daudz cilvēki dažādās pasaules vietās spēs atcerēties, kur viņi bija un ko darīja līdzīgos lielu nacionālu vai starptautisku satricinājumu brīžos.
Daudzi no mums tikpat skaidri atceras arī to precīzo mirkli, kad mūsu dzīvē notika kaut kas pārsteidzošs un ļoti, ļoti labs. Man pašam atmiņā spilgti palicis brīdis, kad pirms vairāk kā trīs gadiem kurjers man pasniedza vēstuli. Kad atvēru aploksni, tur bija dokumenti, kas paziņoja, ka ASV man piešķir reliģiska darbinieka vīzu. Atceros sausuma sajūtu kaklā, kad sagaidīju sievu pārnākam no darba, lai viņai to pavēstītu. Es zināju, ka no šī brīža mūsu dzīve būs citāda. Mūsu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Nav grūti saprast to baiļu un prieka sajaukumu, kas pārņēma sievietes, kuras tajā rītā bija devušās pie kapa. Marks un Lūka paskaidro, ka viņas bija atnesušas smaržvielas, jo apbedīšana bija notikusi pārāk steidzīgi — vēl pirms sabata sākuma piektdienas vakarā — un ķermeni nebija paspēts sagatavot pienācīgā veidā. Matejs vienkārši saka, ka viņas bija atnākušas apskatīt kapu. Šajā stāsta brīdī viņas izskatās vienkārši pēc sērotājām, kuras grib būt tur, pie Jēzus, un klusumā un mierā izjust savas sāpes.

Taču klusumu un mieru viņas nesaņēma. Evaņģēlista Mateja aina pie kapa ir nepārprotami pati dramatiskākā no visiem četriem evaņģēlijiem: zemestrīce, eņģelis, sargi, kas sastinguši kā bez dzīvības, un vēstījums, ka Jēzus dodas uz Galileju. Protams, daži domā, ka Matejs pievienojis dažas no šīm detaļām, lai viss izskatītos iespaidīgāk. Taču ar tikpat lielām tiesībām varētu sacīt, ka pārējie tās vienkārši izlaiduši, jo, stāstot par šādu notikumu, tu negribi, lai cilvēki pasmejas par kādām savādām detaļām un tādēļ atmet pašu notikumu. Matejam, kas pārstāv senas jūdu tradīcijas, kur eņģeļi mēdza parādīties svarīgos Dieva nodomu piepildījuma brīžos, tā nebija problēma.

Bet būtība, protams, ir sekojoša: tas, kas notiek, ir paša Dieva darbs. Dievs, kurš Lielajā Piektdienā šķita klusējam, tagad saka pēdējo vārdu. Viņš atbild uz neizteiktajiem Jēzus sekotāju jautājumiem un arī uz paša Jēzus izteikto jautājumu pie krusta. Un tas, ko Dievs dara, nav tikai kāds ārkārtējs brīnums, pārdabiskas varas parādīšana (pašas varas par sevi dēļ) vai īpaša labvēlība Jēzum. Tas, ko Dievs dara, ir kaut kā jauna sākums — tās jaunās pasaules sākums, kas bija apsolīta jau sen. Vispirms mācekļi tiek sūtīti uz Galileju, bet pēc tam, kā vēl redzēsim, tālāk līdz pat pasaules galam un laikmeta noslēgumam ar vēsti par to, kas ir noticis. Viņu priekšā pavērās pilnīgi jauna pasaule.

Lai gan sievietes pie kapa bija satriektas izbaiļu un izbrīna pilnā pārsteigumā, ir pilnīgs pamats domāt, ka viņas to dienu atcerējās visu atlikušo mūžu. Stāsti par šiem mirkļiem bija īstas personiskas atmiņas — tās atkal un atkal tika stāstītas neticīgajiem draugiem un kaimiņiem ar to īpašo balss intonāciju, kas it kā saka: “Es zinu — es pati gandrīz nespēju tam noticēt! Tas joprojām šķiet pilnīgi neticami. Bet viss bija tieši tā.”

Lai gan eņģelis sievietēm saka, ka mācekļiem jādodas uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu, pašas sievietes viņu sastop gandrīz tūlīt, turpat kapa tuvumā. Lūka piemin tikai Jēzus parādīšanos Jeruzālemes apvidū; Matejs un Jānis raksta gan par Jeruzālemi, gan par Galileju. Marka evaņģēlija noslēgums gandrīz noteikti ir pārtrūcis; astoņos pantos, kas mums palikuši, eņģeļi, tāpat kā šeit, vienkārši uzdod sievietēm pateikt mācekļiem, lai tie iet uz Galileju, kur viņi redzēs Jēzu. Bet izšķirošais ir tas, ka Jēzus augšāmcelšanās nav domāta, lai to vienkārši censtos intelektuāli analizēt; nav domāta kā aizrautīga iedvesma jaunam garīgam pārdzīvojumam. Runa ir par Dieva nodomu, kam tagad jāpiepildās. Viņiem ir jāredz Jēzus, bet šī redzēšana nozīmēs kaut ko vairāk. Viņi tiek sūtīti jaunā darbā, jaunā dzīvē, jaunā dzīves veidā, kurā viss, ko Viņš tiem iepriekš bija sacījis, sāks piepildīties.

Mēs šodien nevaram sastapt Jēzu tā, kā sievietes viņu sastapa tajā rītā. Protams, kristīgās ticības un pieredzes būtiska daļa ir pārliecība, ka mēs varam un mums vajag satikt Jēzu garā, un iepazīt Viņu (pielūdzot Viņu un no Viņa mācoties). Šīs personiskās un tuvās attiecības ar dzīvo Kungu ir pašā kristīgas dzīves centrā. Taču mēs ļoti smagi pārprastu Mateju — un ne tikai Mateju, bet arī citus evaņģēlistus — ja domātu, ka viņa stāsts ir tikai spilgts vai simboliski kodēts veids, kā aprakstīt šādu pieredzi. Viņš acīmredzami gribēja rakstīt par kaut ko, kas patiešām bija noticis; par kaut ko, kas ne vien izmainīja sieviešu sirdis, bet arī apgrieza kājām gaisā parasto vēstures ritumu. Šis notikums bija izmainījis pasauli uz visiem laikiem. Tas pasludināja — nevis kā teoriju, bet kā faktu — ka Dieva valstība ir atnākusi, ka Cilvēka Dēls pēc savām ciešanām ir augšāmcēlies, un ka aust ne vien kārtējā diena vai kārtējā nedēļa Israēla un pasaules vēsturē, bet Dieva jaunā laikmeta sākums, kas turpināsies, līdz viss tiks pilnībā sakārtots.

Patiesībā, atņemiet evaņģēlistam Matejam Jēzus augšāmcelšanos, un tas vairs nebūs evaņģēlijs. Krusts ir viņa stāsta kulminācija, bet tas iegūst savu īsto jēgu tikai kā tā cilvēka krusts, kurš pēc tam ir augšāmcelts no miroņiem. Lielās runas evaņģēlijā — Kalna sprediķis un viss pārējais — ir Mateja veids, kā pateikt, ka Jēzus ir jaunais Mozus, bet vēl daudz vairāk nekā tas: Viņš ir Israēla Mesija. Viņš ir tas, kurš visai pasaulei dod jauno bauslību, caur kuru Dieva jaunais veids, kā būt cilvēkiem, ir atklāts pasaulei. Bet tas viss ir patiess tikai tādēļ, ka tas, kurš pasludināja Dieva svētības saviem sekotājiem, tas, kurš izteica Dieva brīdinājumus tiem, kas gāja savus ceļus, un tas, kurš Dieva valstību sludināja līdzībās, tagad ir augšāmceltais Kungs.

Pārdomāsim visu evaņģēliju atkal no jauna. Skatīsimies, kā viena daļa pēc otras atdzīvojas jaunā spēkā, kad tas, par kuru Matejs runā, tagad atklājas kā tas, caur kuru pati nāve ir uzvarēta.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Jēzus mirst, bet vainīgais tiek atbrīvots

(Mt 27:11-26) Tad Jēzus tika atvests pārvaldnieka priekšā, un tas viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus teica: “Tu to saki.” Bet uz apsūdzībām, ko pret viņu cēla virspriesteri un vecajie, viņš neatbildēja nekā. Tad Pilāts viņam sacīja: “Vai tu nedzirdi, kā tie tevi apsūdz?” Uz to Jēzus neatbildēja ne vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās. 
Pārvaldniekam bija paradums uz svētkiem atlaist vienu apcietināto, to, kuru ļaužu pūlis vēlējās. Tobrīd viņam cietumā bija kāds sevišķi pazīstams noziedznieks, vārdā Baraba. Kad ļaudis sapulcējās, Pilāts tiem jautāja: “Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu? Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Pilāts saprata, ka tie viņu bija nodevuši skaudības dēļ. Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: “Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ.” Bet virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli, lai tie lūdz atlaist Barabu, bet Jēzu lai nodod nāvē. Tad pārvaldnieks jautāja ļaudīm: “Kuru no šiem diviem jūs gribat, lai es jums atlaižu?” Tie sauca: “Barabu.” Pilāts jautāja tiem: “Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?” Tie visi sauca: “Lai viņu sit krustā!” Viņš jautāja: “Ko gan viņš sliktu darījis?” Tad tie kliedza vēl skaļāk: “Lai sit krustā!” Kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar panākt, bet troksnis top arvien lielāks, viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu pūļa priekšā, teikdams: “Es esmu nevainīgs pie šā taisnā asinīm, skatieties jūs paši.” Visi ļaudis sauca: “Viņa asinis lai ir uz mums un mūsu bērniem!” Tad Pilāts tiem atlaida Barabu, bet Jēzu nodeva šaustīt un sist krustā. 

Viena no dramatiskākajām ainām Čārlza Dikensa darbos ir romāna “Stāsts par divām pilsētām” (A Tale of Two Cities) noslēgumā. Romāna darbība norisinās Franču revolūcijas laikā, un tā centrālais tēls ir Sidnijs Kartons (Sydney Carton) – cilvēks, kurš savā dzīvē nav paveicis neko īpaši labu, bet gan daudz ko tādu, kas, maigi izsakoties, nav bijis labs. Romāna stāstam tuvojoties kulminācijai, notikumi risinās laikā, kad aristokrāti tiek giljotinēti neaptveramos daudzumos. Un Sidnijs ierauga iespēju piešķirt savai dzīvei jēgu – izdarīt kaut ko patiesi vērtīgu, atstāt savai ģimenei piemiņu, ar kuru tā varētu lepoties. Viņš ieņem kāda franču aristokrāta vietu, kurš tūlīt tiks sodīts ar nāvi. Plāns izdodas – Sidnijs Kartons tiek giljotinēts, tā atbrīvojot otru cilvēku. Kā viņš pats saka, tas ir daudz, daudz labāks darbs, nekā jebkad ko būtu paveicis agrāk.

Es šo stāstu labi atceros, jo īpašs spēks slēpjas arī tajā, ka tas atsauc atmiņā vēl senāku stāstu – stāstu, kas dziļi ieausts visu to kultūru apziņā, kuras ir ietekmējis Jēzus evaņģēlijs.
Kad evaņģēlija vēstījumi par Jēzus krustā sišanu tuvojas savam lielajam kulminācijas punktam, iesaistot arvien jaunus cilvēkus un motīvus, tiek pieminēts kāds, kurš visnegaidītākajā veidā iemieso vienu no šī notikuma centrālajām tēmām. Kad Jēzus mirst, Baraba tiek atbrīvots.

Tas nebija Pilāta nodoms. Un, ja pavisam godīgi, tas nebija neviena iepriekš izstrādāts plāns. Tā bija savāda apstākļu sakritība, ka Jeruzālemē cietumā atradās bēdīgi slavens laupītāju vadonis, kuram (tāpat kā daudziem citiem tā laika cilvēkiem!) bija toreiz samērā izplatīts vārds Jēzus. Viņu sauca Jēzus Baraba. Evaņģēlists Matejs īpaši uzsver faktu, ka Pilāts jautā pūlim, kuru no šiem cilvēkiem, vārdā Jēzus, viņi vēlas atbrīvot svētku laikā.

Mēs, kas esam pazīstami ar Evaņģēlija stāstiem, saprotam, ko Matejs vēlas izcelt. Līdz nodaļas beigām viss kļūst pilnīgi nepārprotams arī tiem, kuri šo lasa pirmo reizi. Baraba pārstāv mūs visus. Kad Jēzus mirst, laupītājs tiek atbrīvots (grēcinieki tiek atbrīvoti! mēs visi tiekam atbrīvoti!!!). Galu galā – vai tad Lieldienu stāstam nav jābūt tieši par to?

Šī dziļā jēga tajā brīdī iesaistītajām personām paliek apslēpta. Vienīgais, ko Pilāts savā nožēlojamajā lomā grib vēl piebilst, ir tas, ka viņš nav vainīgs. Tā nav viņa vaina. Daži komentētāji ir ierosinājuši, ka evaņģēlisti izturas pret Pilātu ar zināmu līdzjūtību, taču tas ir maldīgs iespaids. Visi raugās uz viņu ar vienādu nicinājumu (īpaši tā laika jūdi uz viņu tā raudzījās!). Pilātam bija karaspēks. Viņš jau iepriekš bija apspiedis nemierus un varēja to darīt atkal. Viņš nebija spiests ļauties pūļa spiedienam. Taču, kā bieži gadās ar varmākām, viņš bija arī gļēvulis. Viņš svārstās starp vēlmi izskatīties kā varens tiesnesis un bailēm no arvien skaļāka pūļa trokšņa.

Kad Pilāts mazgā rokas, evaņģēlists Matejs ne mirkli nedomā, ka tādēļ viņa vaina būtu mazāka. Un jēga nav arī tajā, ka vaina tiek pārcelta uz pūli un viņu bērniem – uz tiem bērniem, kuri izaugs par nākamo dumpinieku paaudzi un kurus vēlāk tūkstošiem nogalinās vai sitīs krustā Pilāta pēcteči (Jeruzālemei virzoties pretī savai bojāejai 70. gadā). Mateja doma ir cita: vainīgi ir visi. Augstie priesteri un vecākie, kas nodeva Jēzu; Pilāts – vājš un varmācīgs; un arī viss pūlis.

Un tieši tāpēc, ka vaina ir vispārēja, ar Jēzus nāvi pestīšana tiek piedāvāta visiem. Tas, kas konkrēti un tieši izpaudās Barabas gadījumā, tagad ir atvērts visiem. Kad Jēzus mirst kā Jūdu ķēniņš, Viņš uzņemas uz sevi Israēla vainu un nāvi – un līdz ar to arī pasaules vainu un nāvi.

Interesaanti, ka visu laiku ir balsis, kas čukst: “Viņš ir nevainīgs! Viņš ir nevainīgs!” Pilāta sieva sūta viņam ziņu, intuitīvi nojauzdama, ka šī cilvēka nonāvēšana būs smaga netaisnība. (Šajā stāstā tieši sievietes runā un rīkojas patiesi: sieviete, kas svaida Jēzu; kalpones, kas izaicina Pētera noliegumu; sievietes pie krusta un pie kapa.) “Viņš ir nevainīgs,” viņa saka, un Pilāts sirdī zina, ka tā ir taisnība – un tomēr nolemj to neņemt vērā.

Jēzus nevainīgums ir atslēga evaņģēlista Mateja vēstījumam. Ja Viņš būtu vēl viens dumpinieks, vēl viens Baraba, kāds labums būtu vienu apmainīt pret otru? Apkārt ir vaina un kauns: Pēteris un Jūda ir nodevēji; augstie priesteri un vadītāji ir paveikuši savu ļaunāko darbu; pūlis labprātīgi ir iesaistījies; un tagad arī Romas pārvalde atklāj, kāda patiesībā ir tās slavinātā “Romas taisnība”, pievienojot savu vainas un liekulības daļu.

Cilvēciskās varas sistēmas, kas savā starpā sadala pasauli, apvienojas vienā lietā – tās piesit Jēzu pie krusta. Taču Viņa nevainīgums attiecībā uz apsūdzībām ir atslēga tam, ko evaņģēlists Matejs vēlas, lai mēs tur saskatītu. Jēzus mirst grēcinieku vietā. Viņa lielais Upura darbs atver ceļu cauri grēka un nāves jūrai, aicinot visus (kopš tā laika arvien pieaugošu cilvēku pulku!) sekot Viņam līdzi brīvībā.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk