Apskaidrošana un krusts: viena noslēpuma divas puses

(Mt 17:1–8) Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu.

Tabora kalns ir liels, noapaļots pakalns Galilejas vidienē. Ja Tu turp dodies šodien kopā ar svētceļnieku grupu, Tev ir jāizkāpj no autobusa un ar taksometru jādodas augšup kalnā. Mēdz sacīt, ka Dievs ir īpaši iemīļojis Tabora kalna taksometru vadītājus, jo tajās dažās minūtēs, traucoties augšup vai lejup pa šauro kalnu ceļu, šajās mašīnās notiek vairāk lūgšanu nekā visā pārējā dienā – vai varbūt pat visā nedēļā. (Esmu dzirdējis nostāstus no tiem, kuri ir bijuši Tabora kalnā – tas šķiet ticami. Skatīt foto.)

Tabora kalns tradicionāli tiek uzskatīts par Jēzus apskaidrošanas/pārveidošanas vietu (kā pareizāk nosaukt to neparasto notikumu, ko apraksta Matejs, Marks un Lūka?). Patiesībā mēs droši nezinām, ka tas notika tieši tur. Tikpat iespējams, ka Jēzus Pēteri, Jēkabu un Jāni (savus tuvākos mācekļus) aizveda uz Hermona kalnu, kas atrodas netālu no Filipa Cēzarejas (pilsētiņa, kur norisinājās iepriekšējā evaņģēlija nodaļā aprakstītā saruna). Hermona kalns ir nomaļāks un grūtāk pieejams, un tieši tāpēc svētceļnieku grupas jau izsenis dod priekšroku Taboram. Starp citu, no abiem kalniem paveras brīnišķīgs skats uz Galileju.

Taču Jēzus un viņa trīs draugi neskatījās uz ainavu. Viņu uzmanību saistīja kas daudz neparastāks – notikums bija tik neparasts, ka daudziem tam ir bijis grūti noticēt. Tomēr man ir kāds arguments – šis stāsts ir tik savāds (jo īpaši Pētera neveikli izteiktais ierosinājums celt trīs teltis!?!), ka daudzi pētnieki mūsdienās piekrīt: šāda veida vēsturiskam notikumam ir jābūt patiesi notikušam. Turklāt ir zināmi arī citi gadījumi – gan senatnē, gan mūsdienās –, kad cilvēki ir piedzīvojuši ko līdzīgu.

Tas mūs izaicina nopietni padomāt. Nereti tiek teikts, ka Jēzus mirdzēja tāpēc, ka Viņš bija dievišķs, un ka šis notikums bija Viņa dievišķās būtības atklāsme, kas citādi būtu palikusi apslēpta. Taču evaņģēlista Lūkas stāstā mirdz arī Mozus un Elija, un tas nozīmē, ka šāds skaidrojums neder. Mozus un Elija nav dievišķi. Turklāt pats Jēzus jau iepriekš, Mateja evaņģēlijā, bija sacījis, ka visi Dieva ļaudis Dieva Valstībā spīdēs kā zvaigznes (13:43, atsaucoties uz Daniēla 12:3). Jaunās Derības autoru skatījumā cilvēce pati par sevi ir godības pilna, un Jēzus pilnīgā cilvēcība ir paraugs tai godībai, kurā kādu dienu dalīsies visi viņa ļaudis. Ja Tu vēlies ieraudzīt Jēzus dievišķību, agrīnie kristieši sacītu, tad Tev – cik pārsteidzoši tas arī nebūtu – jāskatās uz Jēzus ciešanām un apkaunojošo nāvi. Ja tas šķiet mulsinoši, tad tas ir noslēpums, ar kuru, pēc pirmo kristiešu domām, mums ir jāmācās sadzīvot.

Patiesībā apskaidrošanas aina (kā to parasti sauc) piedāvā savādu paralēli un pretstatu krustā sišanas ainai (Mateja 27:33–54). Ja Tu vēlies pārdomāt vienu no tām, ir vērts paturēt prātā arī otru – kā fonu. Šeit, uz kalna, Jēzus ir atklāts godībā; tur, uz pakalna ārpus Jeruzalemes, Viņš ir atklāts kaunā. Šeit Viņa drēbes mirdz spoži baltas; tur tās ir novilktas, un kareivji met kauliņus par tām. Šeit Viņam blakus ir Mozus un Elija – divi no Israēla tautas dižākajiem varoņiem, kas pārstāv bauslību un praviešus; tur Viņam blakus divi laupītāji, kas simbolizē, cik dziļi Dieva tauta bija nonākusi savā dumpīgumā pret Dievu. Šeit skatu aizēno spožs mākonis; tur pār zemi nolaižas tumsa. Šeit Pēteris izsaucas par notikuma brīnišķīgumu; tur viņš slēpjas kaunā, jo ir noliedzis, ka pazīst Jēzu. Šeit balss no paša Dieva pasludina, ka šis ir Viņa mīļotais Dēls; tur pagānu kareivis pārsteigumā atzīst: patiesi, šis bija Dieva Dēls.

Pirmais notikums paskaidro otro – un otrādi. Iespējams, mēs patiesi saprotam katru no tiem tikai tad, kad raugāmies uz tiem kopā. Mācies ieraudzīt godību krustā; mācies ieraudzīt krustu godībā – un Tu būsi sācis apvienot Dieva smieklus un asaras. Dievu, kas apslēpjas mākonī, Dievu, kas kļūst pazīstams Jēzus savādajā personā. Šis stāsts, protams, ir par pārsteidzošo Dieva spēku un mīlestību. Taču tā galvenais mērķis ir, lai mēs iemācītos atpazīt šo pašu spēku, mīlestību un skaistumu Jēzū. Lai mēs būtu gatavi ieklausīties Viņa balsī – jo īpaši tad, kad Viņš mums saka: ņem savu krustu un seko man.

Evaņģēlists Matejs šeit, tāpat kā citur, uzsver paralēli starp Jēzu un Mozu. Mozus izveda Israēla tautu no Ēģiptes un pēc tam (pirms sava uzdevuma pabeigšanas) uzkāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu bauslību. Pēc tam, kad israēlieši bija smagi pārkāpuši bauslību, viņš atkal kāpa kalnā, lai lūgtu par tautu un izlūgtos Dieva žēlastību. Mozus dzīves nogalē Dievs apsolīja sūtīt tautai pravieti, kas būs līdzīgs viņam (5. Mozus 18:), un deva pavēli: jums būs viņā klausīties. Tagad, kad Mozus atkal satiek Dievu uz kalna, balss no mākoņa norāda uz Jēzu, apstiprinot to, ko Pēteris bija sacījis iepriekšējā nodaļā. Jēzus nav tikai pravietis; Viņš ir Dieva paša Dēls, Mesija, un Dievs ir labvēlīgs tam, ko Viņš dara. 

Šī atklāsme, ko piedzīvoja mācekļi, ir tikpat aktuāla arī mums šodien. Ja Tu vēlies atrast ceļu – ceļu pie Dieva, ceļu uz apsolīto zemi –, Tev ir jāklausās Jēzū. Tev ir Viņam jāseko!.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Garīgā dzirde ikdienas dzīvē

(1Kor 2:1-12) Es, brāļi, nebiju ieradies pie jums sludināt Dieva noslēpumu ar izmeklētiem vārdiem vai gudrību. Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums, un mana runa un mana sludināšana nav pārliecinošā gudrībā, bet Gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā. 
Mēs sludinām gudrību pilnīgajiem. Tā nav nedz šīs pasaules, nedz tās iznīcīgo valdnieku gudrība. Bet mēs sludinām Dieva gudrību, kas noslēpumā apslēpta, ko Dievs bija paredzējis mūsu godībai, vēl pirms pasaule tapa. Gudrību, ko neviens no šīs pasaules valdniekiem nav atzinis; ja viņi būtu atzinuši, viņi nebūtu krustā situši godības Kungu. Ir tā, kā rakstīts: ko neviena acs nav redzējusi un neviena auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl. – Bet mums Dievs to atklājis caur savu Garu, jo Gars izdibina visu, arī Dieva dziļumus. Kurš cilvēks gan īsti pazīst cilvēku, ja ne cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī Dievu neviens īsti nepazīst kā vien Dieva Gars. Un mēs neesam saņēmuši šīs pasaules garu, bet Garu, kas nāk no Dieva, lai spētu zināt to, kas mums dāvināts no Dieva. 

Šodienas lasījums atgādina: ja dzīvojam Garā, tad arī mūsu ikdienai jābūt saskaņotai ar Garu. Grūtības sākas brīdī, kad garīgās lietas mēģinām izprast tikai ar parasto, dabisko domāšanu. Tad Dieva ceļi var šķist nesaprotami vai pat muļķīgi. Apustulis Pāvils raksta, ka Dieva Gara darbs sniedzas daudz dziļāk, nekā cilvēks pats spēj aptvert, un ka tieši Gars atklāj to, kas citādi paliktu apslēpts (skatīt 10.pants). 

Šī atklāsme nenotiek tikai vienā veidā. Dievs nerunā ar mums pēc vienas shēmas. Garīgā jutība veidojas pakāpeniski – mācoties ieklausīties, atpazīt un pieņemt arī to, kas sākumā šķiet neloģisks vai neērts.

Kāds kristīgs autors (Jon Walker) raksturo trīs veidus, kā Svētā Gara vadība ikdienā var izpausties.

Pirmkārt – apstāšanās zīmes. Tie ir brīži, kad iekšēji jūtam skaidru brīdinājumu: šeit labāk neiet, šo soli nespert. Tas nav pārmetums vai sods. Drīzāk aizsardzība. Līdzīgi kā saimnieks pasaka “nē” sunim, ne tāpēc, ka suns būtu izdarījis ko sliktu, bet tāpēc, ka viņam priekšā ir briesmas, kuras pats neredz.

Otrkārt – maigi pamudinājumi. Dažkārt tie ir gandrīz nemanāmi, bet ļoti noteikti impulsi rīkoties citādi, nekā sākotnēji plānots. Šādi pamudinājumi var pasargāt no nopietnām kļūdām vai pat dzīvības briesmām. Tie prasa uzticēšanos un tūlītēju paklausību, pat ja iemesls nav skaidrs.

Treškārt – aicinājums apklust. Sarunās, spriedumos vai komentāros reizēm nonākam pārāk tuvu robežai – netaisnībai, aprunāšanai, tukšai pļāpāšanai. Tad Gars klusi, bet noteikti norāda: pietiek. Šādos brīžos paklusēt ir garīgās gudrības izpausme, nevis vājums.

Iet līdzi Garam nozīmē ne tikai klausīties, bet arī atpazīt šos signālus un tiem uzticēties. Pat tad, ja tie ne vienmēr saskan ar mūsu ierasto loģiku. Jo Dieva Gars redz tālāk nekā mēs – un ved tur, kur pašiem ar prātu vien nepietiktu.

Lasīt tālāk

Krusts – Dieva spēks, kas apgāž pasaules gudrību

(1Kor 1:18-25) Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks. Jo ir rakstīts: gudrajo gudrību es izdeldēšu un saprātīgo saprātu es atmetīšu. – Kur tad ir gudrais? Kur Rakstu skaidrotājs? Kur šī laikmeta vārdu meistars? Vai Dievs nav vērtis šīs pasaules gudrību muļķībā? Tā kā pasaule ar savu gudrību nav atzinusi Dievu viņa gudrībā, Dievs nolēma tos, kas tic, glābt ar muļķīgu sludināšanu. Kad nu jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību, mēs tā vietā sludinām krustā sisto Kristu, kas jūdiem ir piedauzība, bet pagāniem – muļķība, bet aicinātajiem – gan jūdiem, gan grieķiem – Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība. Jo Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēku gudrību un Dieva nespēks ir daudz stiprāks par cilvēku spēku. 

Tas notika 44.gadā pirms mūsu ēras. 15.martā Romā tika nogalināts Jūlijs Cēzars. Viņa slepkavas bija konservatīvi republikāņi, kuriem bija pamatots iemesls domāt, ka Cēzars grasās sevi pasludināt par Romas ķēniņu – kaut ko tādu, kam pilsēta jau gadsimtiem ilgi bija stingri pretojusies. 
Tūkstošiem cilvēku, kuri maz ko zina par seno vēsturi, tomēr pazīst šo notikumu, pateicoties Šekspīra lugai “Jūlijs Cēzars”. Viena no slavenākajām ainām tajā ir brīdis pēc slepkavības, kad galvenais sazvērnieks Marks Bruts iznāk ļaužu priekšā, lai satrauktajam pūlim paskaidrotu, kāpēc valsts labad bija nepieciešams Cēzaru nogalināt. Viņš runā neizteiksmīgā, vienkāršā valodā. Teikumi virzās uz priekšu smagnēji, savā ziņā skaidri, taču bez dzīvības, bez enerģijas un bez degsmes. Pūlis vairāk vai mazāk tiek pārliecināts, bet ne iedvesmots.

Tad priekšā iznāk pavisam citāds cilvēks. Marks Antonijs bija Cēzara draugs, un viņš sāk ar vārdiem, ka ir atnācis Cēzaru apglabāt, nevis slavēt; viņš, kā pats saka, necenšas iebilst Brutam un pārējiem, tikai vēlas izdarīt to, kas pienākas draugam. Taču jau no pirmajiem teikumiem Antonija runa sāk mūs aizraut. Tā ir kā dzeja. Tā apbur pūli. Antonijs, labi apzinādamies, ko dara, noliedz jebkādu māksliniecisku meistarību: “Es neesmu runasvīrs, kāds ir Bruts,” viņš protestē, vienlaikus valdzinot ļaudis tā, kā nabaga, sausais Bruts to pat nespētu iedomāties. Runas beigās pūlis ir pilnīgi pārvilināts un gatavs darīt visu, ko Antonijs ieteiks. Tas ir lugas pagrieziena punkts un zināmā mērā arī pašas Romas vēstures pagrieziena punkts.

Man šķiet, ka apustulis Pāvils (lai gan ar pavisam citu nolūku) šajā savas vēstules fragmentā izmanto līdzīgu paņēmienu kā Marks Antonijs.

Viņš pretstata “pasaules gudrību” un “Dieva gudrību”. Pāvila galvenais arguments ir, ka vēstij par Mesiju un viņa krustu piemīt pavisam cita veida spēks nekā cilvēku runas mākslai, ar tās uzkrītošo stilu, kas paredzēts ausu izklaidēšanai un tādējādi nepelnītas ievērības iegūšanai tīri cilvēcīgam vēstījumam. Taču, izsakot šo domu, viņš pats uzraksta tik brīnišķīgi plūstošu un līdzsvarotu rindkopu, ka jādomā – viņš apzināti ķircina savus lasītājus, varbūt ar humora un ironijas palīdzību gribēdams likt saskatīt šo tik ļoti nopietno patiesību.

Lieta ir tāda, ka, ienākot pagāniskā pilsētā, kura lepojās ar savu intelektuālo un kultūras dzīvi, un uzstājoties ar vēsti par Jēzu no Nācaretes – kuru romieši bija piesituši krustā, bet Dievs uzmodinājis no mirušajiem, un kurš tagad ir pasaules Kungs, aicinot cilvēkus uz uzticīgu paklausību. Tā bija un ir vistrakākā vēsts, kādu vien var iedomāties. Tā nebija gudra jauna filozofija; tas bija neprāts. Tas nebija aicinājums augstajai kultūrai. Tā bija ziņa par nogalinātu noziedznieku no nicinātas tautas.

Arī jūdiem pašiem tas nebija pieņemami. Kā apustulis Pāvils zināja, tas viņiem bija “apgrēcība”. (Vārds “apgrēcība” viņa pasaulē nozīmēja “kaut ko tādu, pie kā cilvēks paklūp”. Neviens tā laika jūds negaidīja Mesiju, kuru Roma būtu nogalinājusi; Mesijam vajadzēja pagānus sakaut, nevis no viņu rokas iet bojā.) Tāpēc Pāvilam nebija nekādu ilūziju par evaņģēlija vēsti – izstāstīt stāstu par Jēzu un viņa krustu, nozīmēja aicināt uz izsmieklu.

Tādēļ, to sludinot, stāvot sinagogā vai tirgus laukumā, viņš nelietoja gudrus vārdus, lai cilvēkus piemānītu domāt, ka viņi tic tāpēc, ka viņiem patīk Pāvila runas stils. Krustam bija jādara savs darbs. Vienkārša stāsta izstāstīšana atraisīja pavisam cita veida spēku nekā jebkura cilvēka runa: Dieva spēku, kura priekšā viss cilvēciskais spēks izskatās vājš; Dieva gudrību, kuras priekšā visa cilvēku mācība izskatās kā muļķība.

Pāvils to pasaka otrādi, lai ar satriecošu retorisku spēku uzsvērtu domu: Dieva neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un Dieva vājums ir stiprāks par cilvēkiem. Protams, cilvēkiem ir ļoti viegli evaņģēliju pārvērst par līdzekli savas personīgās vai politiskās varas uzpūšanai vai savas gudrības izrādīšanai. Taču to darot, tiek sagrauta pašas vēsts jēga. Kristīgā labā vēsts ir par Dievu, kurš mirst uz atkritumu kaudzes impērijas nomalē. Tā ir par Dievu, kurš murmina šķietamus niekus filozofu pilnā telpā. Tā ir par patieso Dievu, kurš stājas pretī pozām, varai un prestižam pārņemtajai pasaulei un to apgriež kājām gaisā, lai nodibinātu savu valstību – valstību, kurā vājie un muļķīgie ir tikpat gaidīti kā stiprie un gudrie, ja ne vēl vairāk. Padomā par pašu Jēzu un par cilvēkiem, ar kuriem viņš draudzējās, un pajautā sev, vai Pāvils nav bijis pilnīgi un bez žēlastības precīzs.

Citiem vārdiem, kā apustulis Pāvils saka Vēstulē romiešiem 1:16, evaņģēlijs – ķēnišķais paziņojums, ka Jēzus ir Kungs, jo Dievs viņu ir uzmodinājis no mirušajiem – ir “Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic”. Kad šis paziņojums tiek izteikts, cilvēki ar izbrīnu atklāj, ka lietas mainās. Dzīves mainās. Cilvēku sirdis mainās. Apstākļi mainās. Rodas jaunas kopienas – cilvēki, kurus ir satvērusi šī vēsts, kuri tai tic, par spīti visam, iemīlas Dievā, kuru atrod dzīvību šajā Jēzū, un atdod Jēzum savu augstāko uzticību. 
Tieši to Pāvils uzskata par pierādījumu: “Mums, kas topam pestīti, tas ir Dieva spēks.” 
Tas ir tikpat patiess divdesmit pirmajā gadsimtā, cik pirmajā – lai arī cik ļoti cilvēki šodien, gluži kā Pāvila laikā, aizstāv savu varu un prestižu, pasludinot to visu par muļķību.

Lasīt tālāk

No tumsas uz patiesību, jeb kāpēc Dievs nav neziņas sabiedrotais

(Mt 4:12-23) Kad Jēzus dzirdēja, ka Jānis nodots, viņš atgriezās Galilejā. Atstājis Nācareti, viņš aizgāja dzīvot Kapernaumā, piejūras pilsētā, Zebulūna un Naftālī zemēs, ka piepildītos, ko Kungs caur pravieti Jesaju ir sacījis:
Zebulūna zeme un Naftālī zeme –
ceļš uz jūru viņpus Jardānas,
citu tautu Galileja;
tauta, kas sēdēja tumsā,
ieraudzījusi lielu gaismu,
un tiem, kas sēdēja nāves ēnas zemē,
gaisma uzaususi. –
No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.”
Staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus – Sīmani, sauktu Pēteris, un viņa brāli Andreju – jūrā tīklus izmetam, jo tie bija zvejnieki. Viņš tiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” Tūlīt pametuši savus tīklus, tie viņam sekoja. No turienes tālāk iedams, viņš ieraudzīja citus divus brāļus – Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni – kopā ar savu tēvu Zebedeju laivā tīklus lāpām, un Jēzus viņus aicināja. Tūlīt, pametuši laivu un savu tēvu, tie sekoja viņam.
Jēzus pārstaigāja visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju, un dziedinādams visus slimos un vārgos. 

"...tauta, kas sēdēja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu". Šie vārdi vispirms un galvenokārt runā par pestīšanu – par gaismu, ko Jēzus atnes visai cilvēcei. Taču šai gaismai ir arī citas, ilglaicīgas sekas, kas bieži paliek nepamanītas. Viena no tām ir Viņa ietekme uz mācīšanos un izglītību.

Pats vārds universitāte ir dzimis no pārliecības, ka Dievs ir radījis pasauli kā sakārtotu universu un tāpēc šī kārtība ir izzināma. Radītais nav haoss, bet jēgpilna realitāte, kuru var pētīt, saprast un mācīties. Ticība Radītājam kļuva par pamatu zināšanu meklēšanai.

Jaunajā Derībā īpaši izcelta doma par visu ticīgo priesterību. Reformācijas laikā šī atziņa ieguva ļoti praktisku nozīmi: ja ikviens cilvēks pats ir aicināts lasīt un saprast Rakstus, tad ikvienam ir jāprot lasīt un rakstīt. Tā radās jauns skatījums uz izglītību – nevis kā privilēģiju dažiem, bet kā nepieciešamību visai sabiedrībai. No šejienes izauga ideja par vispārēju rakstpratību.

Amerikā pirmais likums, kas aicināja uz vispārēju izglītību, tika pieņemts Masačūsetsā 1647.gadā. Tam bija savāds, bet zīmīgs nosaukums – “Vecā krāpnieka Sātana likums”. Likuma doma bija vienkārša un tieša: neziņa ir viens no ļaunuma ieročiem, bet Dievs ir patiesības Dievs. Tāpēc zināšanas un mācīšanās nedrīkst pazust iepriekšējai paaudzei nonākot kapos.

Līdzīgu pārliecību var redzēt arī misionāru darbā. Daudzās zemēs viņi sastapa tautas, kuru valodās vēl nebija rakstības. Ar lielu pašaizliedzību viņi veidoja pirmās vārdnīcas, rakstīja pirmās gramatikas, izstrādāja pirmos alfabētus. Un bieži vien pirmais nozīmīgais īpašvārds, kas šajās valodās tika pierakstīts, bija vārds Jēzus.

Gaisma, ko Kristus ienes pasaulē, ir arī gaisma prātam.
Tā aicina nebaidīties no patiesības, būt pret neziņu un neturēt tumsu par drošu patvērumu.

Lasīt tālāk

Kāpēc pravietim blakus ir jērs?

(Jņ 1:29-34) Nākamajā dienā Jānis redzēja Jēzu nākam pie viņa un sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Šis ir tas, par kuru es teicu: pēc manis nāk vīrs, kurš ir pirms manis, jo viņš bija pirmāk nekā es. Un es viņu nepazinu, bet tādēļ es nācu, kristīdams ūdenī, lai viņš tiktu atklāts Israēlam.” Un Jānis liecināja: “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa. Es viņu nepazinu, bet tas, kurš mani sūtījis kristīt ūdenī, man sacīja: uz ko tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir tas, kas kristī Svētajā Garā. Es esmu redzējis un liecinājis, ka šis ir Dieva Dēls.” 

Laikā, kad mēs ar sievu dzīvojām Anglijā, pie mums bieži brauca ciemos draugi. Un gandrīz ar katru no viņiem bija viens kopīgs piedzīvojums – Londonas muzeji. Mēs staigājām pa Britu muzeju, Zinātnes muzeju, Dabas vēstures muzeju, Londonas pilsētas muzeju, ka arī pa daudziem citiem (pat Londonas kanālu muzeju – mazu, nedaudz paslēptu vietiņu kādreizējā ledus glabātavā). Ar laiku man Britu muzejā izveidojās savs maršruts, kurā es draugus varēju vadīt gandrīz kā gids, apstājoties pie nozīmīgākajiem un interesantākajiem eksponātiem. 

Taču šoreiz es vēlos jums pastāstīt par gleznu “Svētais Jānis Kristītājs bērnībā ar jēru” (The Infant Saint John the Baptist with the Lamb), ko 17. gadsimta vidū gleznojis Bartolomē Estebans Muriljo (Bartolomé Esteban Murillo). Glezna ir apskatāma Nacionālā galerijā (Londonā, UK).

Un uzreiz atzīšos – man ir viens jautājums, kas mani pašu ir pavadījis gadiem: ko tas jērs tur dara? 
Redziet Muriljo šeit attēlo Jāni Kristītāju kā bērnu – vēl pavisam mazu, trauslu, un tomēr jau cieši līdzās jēram. Tā nav nejauša detaļa. Tā ir skaidra norāde uz Jāņa vēlāk izteikto liecību par Jēzu kā Dieva Jēru. 
Kompozīcija ir klusa un intīma. Nav dramatisku žestu, nav skaļu simbolu. Bērna maigums un jēra trauslums rada mierpilnu, gandrīz kontemplatīvu noskaņu. Muriljo raksturīgais siltais apgaismojums un mīkstās krāsu pārejas pietuvina šo ainu skatītājam – tā nav attāla teoloģiska shēma, bet kaut kas cilvēcīgi tuvs un saprotams. 
Un tomēr šajā klusajā gleznā ir ietverts kas ļoti liels. Teoloģiski darbs savieno bērnības nevainību ar pravietisku nozīmi. Jānis jau bērnībā ir attēlots kā tas, kurš norāda tālāk par sevi. Viņš vēl neko nesaka, bet viss jau ir pateikts. Jērs ir klāt, un ar to ir parādīts ne tikai tas, kas Jēzus ir, bet arī tas, uz kurieni vedīs viss evaņģēlija stāsts. 
Muriljo pastorālā baroka valoda šeit dara to pašu, ko senatnē darīja pats Jānis Kristītājs savos vārdos: tā nepievērš uzmanību sev, bet rāda uz citu. Doktrīna netiek pasniegta teorētiski. Tā tiek ielikta attēlā, ko var skatīt, kas uzrunā sirdi, un kas liek uzdot jautājumu: ja jērs jau ir klāt stāsta sākumā – ko tas nozīmē mums, kas šo stāstu klausāmies šodien? 

Jānis Kristītājs paveica daudz, taču viņa galvenais un vissvarīgākais uzdevums Jaunajā Derībā ir norādīt prom no sevis – uz Jēzu. Īpaši Jāņa evaņģēlijā viņš Jēzu nosauc par “Dieva jēru”. Ar to viņš jau pašā evaņģēlija stāsta sākumā parāda, kā viss beigsies – un kāpēc. Jēzus mirs upura nāvē par pasaules grēkiem. 

Stāsta beigās Jānis (evaņģēlija autors, nevis Kristītājs) šo nozīmi dara pilnīgi skaidru. Jēzus nāve Jāņa evaņģēlijā notiek tieši tajā pēcpusdienā, kad templī tiek nokauti Pashas jēri. Jēzus ir patiesais Pashas jērs. Evaņģēlists Jānis, līdzīgi daudziem Jaunās Derības rakstītājiem, bet savā īpašajā veidā, vēlas, lai mēs Jēzus dzīves notikumus saprastu kā jaunu un pārāku atbrīvošanas stāstu. Tāpat kā Dievs savulaik izveda Israēla tautu no Ēģiptes, tā tagad Dievs izved savu jauno tautu no vēl senākas un tumšākas verdzības.

Bet kas ir šī jaunā tauta? Sākotnējā Izceļošanas/Atbrīvošanas stāstā Israēla tauta tiek izglābta no pasaules tumšajiem spēkiem – toreiz tie bija ēģiptieši faraona vadībā. Taču tagad, pēc Jāņa domām, Dieva jērs atņem pasaules grēku. Tas var nozīmēt tikai vienu: Dieva glābšanas darbs iet tālāk par ebrejiem un aptver visu radību. 

Uz to jau ir norādīts evaņģēlija ievadā (1:12–13). Ikviens, kas uzņem Vārdu, kas tic Viņa vārdam, var kļūt par Dieva no jauna dzimušu bērnu. Ikviens – ne tikai tie, kam ir “pareiza” izcelsme vai īpaši sasniegumi. Atkal un atkal Jāņa evaņģēlijā mēs redzēsim, kā senā Dieva tauta – īpaši tās vadītāji un pašieceltie tradīciju sargi – palaiž garām to, ko Jēzus patiesībā dara, kamēr vienkāršie cilvēki saprot būtību un piedzīvo piedošanu, dziedināšanu, tiek ievesti Dieva pārveidojošajā mīlestībā. Tieši to mēs esam aicināti saprast, kad Jānis Kristītājs norāda uz Jēzu kā uz “Dieva jēru, kas nes pasaules grēku”. 

Kā Jānis to zināja? Viņš pats mums to pasaka. Tas notika Jēzus kristībās.

Pašas Jēzus kristības šajā evaņģēlijā nav aprakstītas (tāpat kā nav aprakstītas Pēdējās Vakariņas). Autors acīmredzot pieņem, ka mēs par to jau zinām. Patiesībā visā šajā pirmajā nodaļā viņš rēķinās ar to, ka lasītāji jau ir pazīstami ar kādiem stāstiem par Jēzu. Tas nebūt nenozīmē, ka evaņģēlijs noteikti sarakstīts pēc citiem evaņģēlijiem; šie dažādie stāsti agrīnajā baznīcā bija plaši zināmi jau ilgi pirms tie tika pierakstīti mums zināmajā formā. Taču šeit, un bieži citviet, Jānis patur prātā plašāku ainu, ko mums vajadzētu zināt no citiem avotiem. Viņš to neatkārto, jo vēlas mūsu uzmanību vērst uz konkrēto notikumu dziļāko nozīmi. 

Šeit ir Jāņa “liecības” sirds: Jēzus ir tas, uz kuru nolaižas Dieva Gars un uz kura tas paliek. Un tas nozīmē, ka Viņš ir tas, kas kristīs ne tikai ar ūdeni, kā Jānis, bet ar Svēto Garu. 

Atkal Jānis Kristītājs norāda uz vienu no galvenajām lietām, kāpēc Jēzus ir nācis. Tāpat kā Jēzus nāve, arī tas piepildīsies tikai stāsta noslēgumā. Šajā evaņģēlijā par Svēto Garu mēs dzirdam vairākas reizes (īpaši ievērojamajā vietā 7:37–39 un lielajā “atvadu runā” 14.–16. nodaļā). Taču tikai pēdējās ainās Svētais Gars tiek dots Jēzus sekotājiem. Tikai tad, kad jērs ir nokauts par pasaules grēkiem, dzīvā Dieva Gars var tikt izliets pār Viņa tautu. Tikai tad, kad templis ir šķīstīts un sagatavots – cilvēka sirds templis, ko aptraipa grēks un sacelšanās – Dieva klātbūtne var tur mājot. Tāpēc pirmās Lieldienu dienas vakarā Jēzus uzpūš elpu saviem mācekļiem, dodot viņiem Savu Garu, Savu elpu (20:21–23). 

Kad Jānis Kristītājs, balstoties uz šo liecību, pasludina, ka Jēzus ir “Dieva Dēls”, šīs dziļās un bagātās frāzes pirmā un visredzamākā nozīme ir – Mesija. Mēs, lasot evaņģēliju, zinām, ka ar to ir domāts vairāk, jo ievads jau ir pateicis, ka Jēzus ir “vienpiedzimušais Dievs” (1:18) – neparasts un unikāls apzīmējums, kas vienlaikus saka, ka Jēzus ir viens ar Tēvu un tomēr no Viņa atšķirams. Viņš ir Vārds, kas vienmēr bija pie Dieva un vienmēr bija Dievs, bet tagad ir tapis miesa. Taču, ja mēs iedomājamies sevi to dedzīgo galilejiešu un jūdiešu vietā, kas nāca pie Jāņa kristīties, mēs saprotam, ka viņi šo apzīmējumu uztvertu kā norādi uz Mesiju – patieso ķēniņu, kurš atbrīvos Israēlu no pagānu varas. 

Ja mēs vēlamies lasīt Jāņa evaņģēliju visā tā pilnībā, mums jāmācās savā prātā turēt blakus vairākas tradīciju un sižeta līnijas – sākumā divas, pēc tam trīs, četras vai pat vēl vairāk. Līdzīgi kā cilvēks, kas mācās klausīties mūziku, tā mums jāprot sadzirdēt gan atsevišķās balsis, gan arī to brīnišķīgo harmoniju, kas rodas, kad tās skan kopā. 
Un šī evaņģēlija mūzika, kā varam nojaust, ir tāda, kas liek arī eņģeļiem vēlēties tai pievienoties.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 
** Bartolomé Esteban Murillo (1617–1682), “The Infant Saint John with the Lamb” (1660–1665), oil on canvas, The National Gallery, London (NG176). 
Image: Wikimedia Commons, Public Domain. 

Lasīt tālāk

Dieva Dēls ūdenī – ne tā kā mēs gaidījām

(Mt 3:11-17) [Jānis tiem sacīja]: “…Es jūs gan kristīju ūdenī uz atgriešanos no grēkiem, bet, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani, es neesmu cienīgs pienest viņa sandales, viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ugunī. Viņam vēteklis ir rokā, un viņš iztīrīs savu klonu un savāks savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī.”
Tad Jēzus devās no Galilejas uz Jardānu un ieradās pie Jāņa, lai tas viņu kristītu. Bet Jānis viņu atturēja, sacīdams: “Man vajag tikt tevis kristītam, un tu nāc pie manis?” Bet Jēzus viņam atbildēja: “Tam tā jābūt, jo tā mums pienākas izpildīt visu pēc taisnības.” Tad Jānis viņam atļāva. Pēc kristības Jēzus tūlīt iznāca no ūdens; un, redzi, debesis atvērās, un viņš redzēja Dieva Garu nākam kā balodi un nolaižamies uz viņu; un, redzi, balss no debesīm sacīja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts.” 

Zināmā mērā var teikt, ka Jānis bija tikpat pārsteigts kā mēs.

Vai vismaz – kādiem mums pārsteigtiem vajadzētu būt, ja šo Rakstu vietu lasītu, nezinot, kas sekos tālāk. 

Lai sajustu noskaņu, iedomāsimies, ka dodamies uz milzīgu koncertzāli, piebāztu līdz pēdējai vietai ar nepacietīgiem un sajūsminātiem mūzikas cienītājiem. Mums visiem rokās ir programmas, mēs gaidām, kad sāksies varens mūzikas priekšnesums. Mēs zinām, kādai tai vajadzētu skanēt. Tā būs kaujas mūzika, uzvaras mūzika – pērkons un zibens, sprādzieni krāšņā skaņu virpulī. Koncertzāles vadītājs iznāk uz skatuves un skaidrā, skanīgā balsī paziņo, ka slavenais mūziķis ir ieradies. Viņš aicina mūs piecelties kājās, lai ar ovācijām sveiktu cilvēku, kurš piepildīs visas mūsu gaidas. 

Un, kamēr mēs stāvam, pilni satraukuma, uz skatuves iznāk neliela auguma cilvēks. Viņš nemaz neizskatās tā, kā bijām gaidījuši. Viņa rokās nav diriģenta zizlis, ar kuru vadīt orķestri, bet maza flauta. Mēs, pārsteigti līdz apmulsumam, vērojam, kā viņš sāk spēlēt – maigi un klusi – melodiju, kas ir pavisam citāda, nekā bijām iztēlojušies. Taču, klausoties, mēs sākam sadzirdēt pazīstamas tēmas, atskaņotas jaunā veidā. Šī mūzika ir trausla un neatvairāma, tā ielido mūsu iztēlē, tā saskaņojas ar mūsu ilgām un cerībām… un to visu pārvērš ar kājām gaisā. Un, tai skanot līdz noslēgumam, it kā pēc neredzama signāla, orķestris atsaucas ar jaunu versiju tai mūzikai, kuru bijām gaidījuši jau no paša sākuma. 

Tagad ieklausīsimies Jānī Kristītājā – koncerta vadītājā, kurš mūs uzkurina līdz sajūsmai par solistu, kas tūlīt parādīsies.

“Viņš nāk! Viņš ir spēcīgāks par mani! Viņš jums dos Dieva vēju un Dieva uguni, ne tikai ūdeni! Viņš visu sakārtos – iztīrīs nekārtību – izslaucīs Dieva klēti tā, ka paliks tikai labie kvieši!” 
Mēs pieceļamies kājās, gaidot varenu vadoni, varbūt pašu dzīvo Dievu, kas ar milzīgu sprādzienu iebrāztos pie mums – gaismas un krāsu liesmās – un vienā mirklī visu pārvērstu. 

Un tā vietā nāk Jēzus. 
Tas pats Jēzus, kuru līdz šim Mateja evaņģēlijā esam sastapuši tikai kā bērnu (kuru pat gribēja nogalināt). Jēzus, kurš nāk un pazemīgi nostājas Jāņa priekšā, lūgdams kristību, dalīdams grēknožēlas noskaņojumu ar visu Jūdeju, Jeruzalemi un Galileju. Jēzus, kurš šķietami sevi nevis saista ar Dievu, kas ar tiesu aizslauka visu savā ceļā, bet ar tiem cilvēkiem, kuri paši stāv šīs tiesas priekšā un kuriem nepieciešama žēlastība. 

Protams, Jānis Kristītājs ir satriekts. Viņš, šķiet, bija zinājis, ka Jēzus ir Tas, uz kuru tika gaidīts; bet kāpēc tad Viņš nāk lai saņemtu kristību? Kas noticis ar plānu? Kur palikuši vējš un uguns, Dieva klēts iztīrīšana? Vai tad, ja vispār, nevajadzētu būt tā, ka Jānim pašam jātiek kristītam no Jēzus? 

Jēzus atbilde atklāj kaut ko būtisku par visu evaņģēlija stāstu, kas tagad mūsu pārsteigtajām acīm atklāsies. Jā, Viņš nāk, lai piepildītu Dieva nodomu, solījumus, kurus Dievs deva senatnē un kurus Viņš nekad nav aizmirsis. Jā, tie ir solījumi, kas atraisīs Dieva vēju, kas sūtīs Dieva Garu cauri pasaulei, kas nesīs Dieva taisnās tiesas uguni pār ļaunumu, lai kur tas arī parādītos, un kas reiz par visām reizēm izglābs Dieva ļaudis no jebkādām problēmām, kurās tie ir nonākuši. Taču, ja Viņam – Jēzum – tas viss ir jāīsteno, tad tas jādara tieši šādi: pazemīgi identificējoties ar Dieva tautu, ieņemot tās vietu, daloties tās nožēlā, dzīvojot tās dzīvi un galu galā mirstot tās nāvi. 

Ko tas dos? 
Un kā tas panāks to rezultātu, pēc kura ilgojās Jānis – un viņa klausītāji? 

Uz šiem jautājumiem Mateja pilnā atbilde ir: izlasi pārējo stāstu. Taču jau tagad mēs varam ieraudzīt šīs atbildes aprises brīdī, kad Jēzus iznāk no ūdens. Reiz Israēla tauta izgāja cauri Sarkanās jūras ūdeņiem un saņēma bauslību, kas apstiprināja viņus kā Dieva bērnus, Dieva pirmdzimtos. Jēzus iznāca no kristības ūdens un saņēma Dieva Garu – Dieva vēju / Dieva elpu – jaunā veidā, kas Viņu pasludināja par Dieva Dēlu un par Israēlu vienā personā. Taču balodis, kas uz mirkli iemieso un simbolizē Garu, norāda, ka nākamā tiesa netiks īstenota ar karojošu vai atriebīgu garu, bet nozīmēs mieru, jo Jēzus beigās pats uzņemsies tiesu un tai pieliks punktu. 

Daļa no šīs Rakstu vietas izaicinājuma ir mācīties no jauna ļauties pārsteigumam Jēzus priekšā. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva plānus, nevis mūsējos, un pat Viņa pravieši reizēm šķiet pārprot, ko Viņš dara. Viņš ne vienmēr spēlēs to mūziku, kādu mēs gaidām. Taču, ja mēs mācīsimies uzmanīgi klausīties Viņa vārdos un rūpīgi vērot Viņa darbus, mēs atklāsim, ka mūsu patiesās ilgas – izsalkums šīs pasaules salauztībā – tiks bagātīgi piepildītas. 

Un vienlaikus tie, kuri atgriešanās un ticības ceļā seko Jēzum caur kristību un pa ceļu, kurā Viņš mūs tagad ved, atklās – ja vien klausīsimies –, ka tā pati balss no debesīm runā arī uz mums. Mācoties nolikt malā savus plānus un pakļauties Viņa gribai, mums var tikt dāvāti redzējuma mirkļi, īsi ieskati Viņa lielākajā realitātē. Un šī pēkšņā skatījuma centrā mēs atradīsim mīlošo Debesu Tēvu, kas sauc mūs par saviem bērniem un dod mums savu Garu, lai mūsu dzīves tiktu šķīstītas un sagatavotas Viņa Valstībai.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Iesākumā bija Vārds — un Viņš ienāca pasaulē

(Jņ 1:1,10-18) Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva. […] 
Viņš, gaisma, bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina. Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma. Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. Jānis liecina par viņu, saukdams: “Viņš bija tas, par kuru es sacīju: tas, kas nāk aiz manis, tagad iet man pa priekšu, jo viņš bija pirmāk nekā es!” Mēs visi esam guvuši no viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dievs, kas ir pie Tēva krūts, viņu ir atklājis. 

“Tas ir labajā pusē, tieši ceļa galā,” mana sieva bija teikusi. “Tu redzēsi, kur jānogriežas – uz vārtiem ir uzraksts.”
Tas izklausījās pavisam vienkārši. Te nu bija ciems. Es lēnām braucu gar glītajām kotedžām un veco baznīcu.
Sākumā man šķita, ka droši vien esmu viņu pārpratis. Neizskatījās, ka tieši pēdējās ielas galā būtu kādas mājas. Bet tad es ieraudzīju vārtus. Augsti akmens stabi, pārkārušies koki un veca koka plāksne ar pareizo vārdu. Aiz tiem – grants ceļš, kas pazuda aiz līkuma. Abās pusēs – narcises, aiz tām biezi rododendru krūmi.
Es nogriezos iekšā. Es nebiju uzmanīgi klausījies un īsti sapratis, ka viņa strādā šādā vietā! Ceļš pagriezās ar līkumu, tad vēl viens pagrieziens – un atkal narcises, krūmi. Un tad man aizrāvās elpa.
Manā priekšā bija māja. Paslēpta aiz augstiem kokiem, zālienu un krūmāju ieskauta, rīta saulei izgaismojot vecā akmens krāsas. Un tur bija mana sieva un viņas darba devēja – iznākušas uz lieveņa, lai mani sagaidītu. Tā bija mana iespēja iepazīties ar brīnišķīgu kundzi (pie kuras strādāja mana sieva) un viņas senatnīgo Bromhamas muižu (Bromham Hall, Bedford, UK).

Jāņa evaņģēlija sākums ir mazliet līdzīgs šādai ierašanās pieredzei. Daudzi Bībeles lasītāji nojauš, ka šis evaņģēlijs nav gluži tāds kā citi: tajā ir dziļums, ko nevar izsmelt vienā reizē. Ir sacīts, ka tas ir kā ūdens, kur bērns var bradāt, bet zilonis – peldēt. Taču Jāņa evaņģēlija mērķis nav mūs nobaidīt. Tas aicina tuvoties, un cilvēki atkal un atkal ir atklājuši: jo tuvāk tu nāc šim tekstam, jo vairāk Kristus nāk tev pretī.

Jāņa evaņģēlija pirmie panti ir kā ievads, kas jau sākumā parāda “lielo ainu”: kas ir Jēzus un ko nozīmē Viņa nākšana. Tāpēc tos bieži lasa Ziemsvētkos: tie runā ne tikai par bērnu Betlēmē, bet par to, kas Viņš ir bijis, ir un būs.
Ievads sākas ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds.” Tas uzreiz atgādina Radīšanas stāsta sākumu: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.” Jānis grib, lai mēs saprotam: viņš stāsta nevis tikai par vienu skolotāju vienā vietā un laikā, bet par Radītāju un radību, par Dievu, kurš jaunā veidā iesaistās savā radītajā pasaulē.
Tas notiek caur Vārdu. Ja Radīšanas stāstā kulminācija ir cilvēks, radīts pēc Dieva tēla, tad Jāņa evaņģēlijā kulminācija ir vēl pārsteidzošāka: Vārds kļūst miesa — kļūst cilvēks, kļūst par vienu no mums, par Jēzu.

Ikdienā vārds ir kaut kas, kas nāk “no manis”: elpa, nodoms, nozīme. Cilvēki pamatoti saka: “Tu taču teici…” — jo vārdi dara mūs atbildīgus. Un vienlaikus vārdiem ir savs “spēks”: tie spēj mainīt dzīves virzienu. “Es tevi mīlu.” “Ir laiks iet.” “Tu esi atlaists.” Tie nav tikai skaņu virknējumi; tie rada jaunu realitāti un paliek cilvēkos.
Vecajā Derībā Dievs tieši tā arī darbojas: ar savu vārdu Viņš rada, vada, uzrunā, atjauno. Psalmos un praviešu rakstos Dieva vārds ir tas, kas paliek un piepilda Dieva nodomu — nes dzīvību, dziedināšanu un cerību. Šī fona dēļ Jānis izvēlas vārdu “Vārds”, lai pateiktu: Jēzus nav vienkārši Dieva sūtnis ar vēsti; Viņš ir pats Dieva Vārds personā.

Jānis arī rēķinās ar lasītājiem, kuri domā par 'gudrību': kā Dievs var būt pāri pasaulei un vienlaikus klātesošs pasaulē? Dažos jūdu rakstos “Gudrība” un “Vārds” palīdz izteikt Dieva klātbūtni un darbību. Un Jānis apzināti runā tā, lai viņu saprastu arī grieķu pasaulē audzināti cilvēki, kuri bija domājuši par “logos” kā par prāta principu kosmosā. Jāņa atbilde ir skaidra: jā, Dieva Vārdā ir gaisma un jēga, bet tas nav abstrakts princips — tas ir cilvēks, un Viņa vārds ir Jēzus.
Tāpēc ievada galvenais centrs ir apgalvojums: Vārds kļuva miesa. Jānis zina, ka viņš riskē, jo citādi nav iespējams pateikt, ko viņš redz Jēzū. Ja gribi zināt, kāds ir patiesais Dievs, tad vēro Jēzu — uzmanīgi un ilgi.

No šejienes izriet viss pārējais: Jēzus ir tas pats Vārds, kas “bija iesākumā”, caur kuru viss tapis, kurā ir dzīvība un gaisma. Šī gaisma stājas pretī tumsai — tai tumsai, kas ir bijusi jau kopš radības “pirmsākumiem”, un tai tumsai, kas traģiski dzīvo arī pašā radībā, cilvēku sirdīs un sabiedrībās. Un Jānis saka: Dievs iesāk jaunu radīšanu, it kā vēlreiz skanētu: “Lai top gaisma!”

Taču evaņģēlijs ir godīgs: kad Dievs sūta Vārdu pasaulē, pasaule izliekas Viņu nepazīstam. Kad Viņš nāk pie savējiem — pie Dieva tautas — arī tur Viņu noraida. Tas ir sāpīgais spriedzes punkts, kas caurvij visu stāstu: cilvēki bieži izvēlas tumsu, jo gaisma apgaismo arī patiesību par mums. Tāpēc ir vajadzīga žēlastība un vēlreiz žēlastība: Mozus bauslība rāda virzienu, bet līdz apsolītajai zemei aizvest spēj vienīgi žēlastība un patiesība, kas nāk caur Jēzu Kristu.

Un šajā ievadā ir vieta arī mums. “Ikvienam, kas Viņu pieņēma…” — tas nozīmē: ikvienam, toreiz un šodien. Dievs veido jaunu ģimeni, kurā cilvēks top “dzimis no Dieva”, kļūstot par Dieva bērnu ne tikai radības nozīmē, bet arī jaunās dzīves nozīmē: uzticoties Kristum, “ticot Viņa vārdam”. Lielais stāsts nav tikai vērojams no malas — tam vajadzīgi dalībnieki.

Tāpēc šajā Ziemsvētku laikā Jāņa evaņģēlijs jautā arī mums: vai Kristus mums paliek tikai svētku notikums, vai arī Viņš ienāk “parastajā” laikā — darbā, ģimenē, attiecībās, izvēlēs? Ko šonedēļ nozīmē pieņemt gaismu, nevis izvēlēties ērtāko tumsu? Un vai mūsu dzīve var mainīties — vai esam “dzimuši no Dieva”, kļuvuši par Viņa bērniem?   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk