Satiki pravieti? Pārbaudi to!

(Jer 23:23–29) Vai es neesmu tuvs Dievs?” 
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti? 

(Lk 12:49–56) "...Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! Bet ir kristība, kurā man jātop kristītam, un cik es esmu sasaistīts, kamēr tā piepildīsies. Jums šķiet, ka esmu ieradies nest mieru uz zemes? Nebūt ne, es jums saku, bet gan šķelšanos! No šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem un divi pret trim. Tēvs stāsies pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti.” 
Un viņš sacīja ļaužu pūlim: “Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūlīt sakāt: lietus tuvojas, – un tā notiek. Kad pūš dienvidvējš, jūs sakāt: būs karstums, – un tā notiek. Liekuļi! Zemes un debess izskatu jūs protat pazīt, bet kādēļ jūs nepazīstat šo laiku? 

Pravieša Jeremijas grāmatas 23.nodaļā mēs lasām par to, cik Dievs ir dusmīgs par viltus praviešiem. Jeruzalemē bija pravieši (pravietis – Dieva gribas iztulkotājs un sludinātājs), kuriem Dievs pārmet, ka viņi "manā vārdā pravieto melus" (25.pants). 

Ar to jau netiek teikts, ka runāja vai mācīja kaut ko ļaunu, sagandējošu. Viņi izteica padomus un idejas, kuras paši bija izdomājuši, par kurām gribēja, lai tās būtu patiesas. Lūk arī problēma – viņi nevis sludināja no Dieva nākušu patiesību, bet savas domas, savus sapņus pasniedza kā no Dieva. 
Bet Dieva skatījumā šādas "labas idejas" ir līdzīgas meliem. Tāpēc tad, ja cilvēki pretendē uz Dieva Vārda sludinātāju (praviešu!) statusu mūsu dzīvēs; ja viņi izmanto pravietojumus, citē Bībeles fragmentus un gudrus izteicienus (un pamācīšana var notikt grāmatās, semināros, interneta vietnēs un pat baznīcā), tad mums ir jāpārbauda tas, ko mēs dzirdam, lai pārliecinātos, vai tas patiesi atbilst Dieva Vārdam. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst skeptiskiem pret visu, ko dzirdam un lasām, bet tas nozīmē to, ka mums ir pietiekami labi jāzina Bībele, lai varētu atšķirt, kad cilvēki runā to, kas ir Dieva patiesība, un kad viņi vienkārši runā to, ko viņi ir iedomājušies vai tikai vēlas, lai tas būt patiesi. Kad cilvēki dod gudrus padomus un pamācības, mums ir jājautā: “Vai tas ir no Dieva?”, nevis vienkārši jānotic katram viņu teiktajam vārdam.

Jau pravieša Jeremijas grāmatā lasām kā Dievs salīdzina Savu Vārdu ar uguni, kas var attīrīt. Jēzus Kristus par to runāja vēl tiešāk un skaidrāk: 

Uguni es esmu nācis mest uz zemi, un kā es vēlos, ka tā jau degtu! (Lk12:49) 

Reizēm mums no šādiem izteicieniem ir bail, jo mēs tos tiecamies saprast pārāk burtiski. Kristus nevēlas nevienu dedzināt! 
Jēzus vārdi par nemiera nešanu norāda uz to, ka īstās patiesības noskaidrošana ne vienmēr ir viegls process. Tas aicina saprast, ka nevajadzētu klausīties, lasīt un pieņemt tikai lietas, kas liek mums justies labāk. Mums ir jāuzticas Dieva Vārdam un jāļauj tam runāt, pamācīt un darboties mūsu dzīvēs.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds Tev kaut ko cenšas ieteikt, sakot, ka tas ir no Dieva, velti laiku, lai par to lūgtos, kā arī pārbaudītu - vai tas atbilst Bībelē rakstītajam.

Lasīt tālāk

Ticības 'varoņu' saraksts

(Ebr 11:1–3, 8–16) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [...]
Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 

Mēs nevaram izvēlēties mūsu ierašanās brīdi šeit uz zemes (kaut kādā mērā tur ir iesaistīti mūsu vecāki), bet mums ir iespēja izdarīt diezgan daudz izvēles savā šīs zemas dzīves laikā. 
Līdzīgi ir ar ticību (par kuru tiek runāts Bībelē), kas ir Svētā Gara radītas attiecības ar Dievu. Nav mūsu cilvēcīgos spēkos pašiem atrast/satikt Dievu. Ticība ir attiecības, kurās Dieva apsolījums par nelokāmu mīlestību un žēlsirdību Jēzū 'pār-rada' (no vārda 'radīšana') mūs dzīvei drosmīgā paļāvībā uz Dievu un priecīgai, dāsnai kalpošanai ikvienam, ko mēs pazīstam un satiekam ikdienas dzīvē. Bet mēs varam no tā visa arī atteikties...

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā mēs atrodam garu to personu sarakstu, kuri piedzīvoja ticības brīnumu savās dzīvēs. Katrs cilvēks, kurš tiek nosaukts šajā sarakstā, piedzīvoja Dievu savās dzīvēs. Kaut arī viņi ir jau sen miruši, viņu piedzīvotais iedvesmo cilvēkus arī šodien. 
Vai arī mums būtu iespējams ko tādu piedzīvot? 
Dažreiz mēs varam domāt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, pārāk daudz šaubījušies par Dievu vai neesam 'ticējuši' Viņam tik īpaši kā tie cilvēki, kas uzskaitīti vēstules Ebrejiem 11.nodaļā. 

Bet, ja paskatās uzmanīgi, cilvēki, kas ir iekļauti šajā sarakstā, nebūt nebija ideāli. Ābrahāms daudzkārt tiek nosaukts kā īpašs "Dieva draugs", tomēr meloja, lai glābtu sevi, un pat apdraudēja savas sievas dzīvības un veselības drošību. Kad Dievs Sārai apsolīja, ka viņa dzemdēs bērnu deviņdesmit gadu vecumā, viņa smējās un neticēja Viņam.
Lasot tālāk 11.nodaļu, situācija īpaši nemainās. Mozus apšaubīja Dieva aicinājumu savā dzīvē un centās atrunāties, ka Dievs ir izvēlējies nepareizo cilvēku. Rahabai bija skandaloza pagātne. Jēkabs izlikās par savu brāli, lai izkrāptu tēva svētību. Ķēniņš Dāvids, kura kaislību romāns izraisīja slepkavību un nacionālu skandālu. 
Katrs no šiem cilvēkiem bija tikpat cilvēcīgs kā mēs. Taču šaubas, mūsu grēku pilnā pagātne un pat noliegums neizslēdz iespēju, ka mums var veidoties ticībā bāzētas attiecības ar Dievu. Neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši un kur esam bijuši, mēs varam piedzīvot Dieva žēlastības brīnumu arī savās dzīvēs. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums visiem neizdodas. Bet tad, ja mēs uzticamies Dievam un ļaujamies Viņa piedāvātajam brīnumam (tas kā Viņš 'pār-rada' mūs, ir brīnums!), arī mēs esam ticības 'varoņu' sarakstā.

Lasīt tālāk

Pārģērbties par sevi pašu

(Kol 3:1-11) Ja nu jūs esat augšāmcelti līdz ar Kristu, tiecieties pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas. Savu prātu virziet uz to, kas augšā, ne uz zemes lietām, jo jūs esat miruši un jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Kad Kristus – jūsu dzīvība – parādīsies, arī jūs līdz ar viņu tiksiet atklāti godībā. Nomērdējiet sevī to, kas jūsos pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, samaitāto iekāri un mantkārību, kas ir elkdievība. Tā visa dēļ nāk Dieva dusmas pār nepaklausības dēliem, un tajā visā arī jūs kādreiz staigājāt, kad tā dzīvojāt. Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla, kur nav vairs nedz grieķa, nedz jūda, nedz apgraizīšanas vai neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visā ir Kristus. 

"... novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku..." (Kol 3:9). Tas taču neizklausās ļoti grūti vai sāpīgi! Kurš vēlētos paturēt un valkāt savu "veco", ja var uzvilkt "jauno"? 
Ko tas vispār nozīmē? 
Tad, kad sākam apzināties, ka runa ir par mūsu raksturu, dzīvesveidu vai paradumiem, mēs nojaušam, ka tik viegli jau tas nemaz nebūs. 

Uz otru pusi – vai tad mums nav ieteikt un mācīts būt 'mums pašiem'? Pieņemt sevi un citus tādus, kādi esam? 
Protams, mums ir jābūt mums pašiem. Bet šajā Bībeles fragmentā jau arī nav teikts, ka mums būtu jāatsakās no tā, kas esam kā unikāla persona. 
Patiesībā šeit ir izteikts padoms par to, kā katrs kristietis tiek Dieva veidots un atjaunots par labāku un unikālu sevis paša versiju. 

Ieskaties vēlreiz šajos vārdos no apustuļa Pāvila vēstules Kolosiešiem: 

Bet tagad atmetiet šo visu: dusmas, nesavaldību, ļaunprātību, zaimošanu, neķītras runas, kas nāk no jūsu mutes. Nemelojiet cits citam, novelciet kā drānas no sevis veco cilvēku līdz ar viņa darbiem un apvelciet atjaunoto cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla... (Kolosiešiem 3:8-10). 

Padomā par to! 
Šis aicinājums/padoms runā par tām emocijām, domām un rīcību, kas nav saskaņā ar brīnišķīgo plānu, kā Dievs ir iecerējis visu Savu radību. 
Ko tad tev vajadzētu tagad darīt? 
Vispirms nopietni iedziļināties šajos Dieva labajos padomos!
Un tad būt pacietīgi atsaucīgam šiem Dieva norādījumiem. Dažreiz Dievs ļoti ātri izsniedz tev "atjaunoto cilvēku", kuru uzvilkt. Tomēr citreiz tas nenotiek uzreiz... 
Patiesībā process, lai tu būtu "atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla" turpinās visu tavu dzīvi. Tas prasa laiku. Dievs turpina mūs slīpēt visu mūsu dzīves laiku, kamēr mums būs tā iespēja satikties ar Viņu aci pret aci. 
Tāpēc paliec pie Viņa. Turpini ļaut Viņam tev palīdzēt uzvilkt šo jauno sevi. 

Lasīt tālāk

Dieva atklāsme

(1Moz 18:20-32) Un Kungs teica: “Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi, – lai es zinātu.” Un tie vīri tur pagriezās un devās uz Sodomu, bet Ābrahāms vēl stāvēja Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās un sacīja: “Vai patiesi tu aizrausi taisno kopā ar ļaundari? Varbūt tur pilsētā ir piecdesmit taisnie – vai tiešām tu aizrausi un neapžēlosies piecdesmit taisno dēļ, kas tur ir? Lai tas ir tālu no tevis – nedari tā, nenonāvē taisno kopā ar ļaundari, lai nav taisnajam kā ļaundarim! Lai tas ir tālu no tevis! Vai visas zemes Soģis nebūs taisns?!” Un Kungs teica: “Ja es atradīšu visā Sodomas pilsētā piecdesmit taisnos, tad es viņu dēļ saudzēšu visu to vietu!” Ābrahāms atbildēja un teica: “Redzi nu! Es esmu ņēmies runāt ar Kungu, bet esmu tikai pīšļi un pelni! Varbūt līdz piecdesmit taisnajiem pietrūkst piecu, vai piecu dēļ tu izpostīsi visu pilsētu?” Un viņš teica: “Neizpostīšu, ja atradīšu tur četrdesmit piecus!” Un tas turpināja runāt ar viņu un teica: “Varbūt tur atradīsies četrdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu četrdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka es runāju, – varbūt tur atrodas trīsdesmit!” Un viņš teica: “Es to nedarīšu, ja atradīšu tur trīsdesmit!” Un tas teica: “Redzi nu, es esmu uzdrīkstējies runāt ar Kungu – varbūt tur atrodas divdesmit!” Un viņš teica: “Nepostīšu divdesmit dēļ!” Un tas teica: “Lai nedusmo Kungs, ka runāju vēl šoreiz – varbūt tur atrodas desmit!” Un viņš teica: “Es nepostīšu desmit dēļ!” 

1.Mozus grāmatas 18. nodaļā mēs lasām par Dieva sarunu ar Ābrahāmu tieši pirms Sodomas un Gomoras katastrofas. Dievs nolēma pastāstīt Ābrahāmam par nelaimi, kas sagaida pilsētu: "Sodomā un Gomorā ir jo liela kliegšana, un viņu grēki jo smagi! Nolaidīšos jel un paraudzīšos, vai viņi visi dara tā, kā kliegšana pie manis nonākusi..." (1Moz 18:20-21). 
Dievam nav nevienam jāattaisnojas vai jāpierāda savas darbības vajadzība, tad kāpēc Viņš atklāja un paskaidroja šo visu Ābrahāmam? 
Viens no iespējamiem iemesliem ir atrodams šajā pašā nodaļā (pantos, kas nav iekļauti šīs dienas lasījumā): 

(1Moz 18:17-19) Kungs teica: “Vai man slēpt no Ābrahāma to, ko es darīšu? Ābrahāms taču kļūs par lielu un stipru tautu, un viņā tiks svētītas visas zemes tautas. Par viņu es zinu, ka viņš pavēlēs saviem dēliem un savam namam pēc viņa, un tie sargās Kunga ceļu un darīs tiesu un taisnību tādēļ, lai Kungs dotu Ābrahāmam to, ko viņam solījis!” 

Dievs bija apsolījis, ka Ābrahāms būs 'lielas tautas' dibinātājs, un Ābrahāms tāpēc būs atbildīgs par savu zināšanu nodošanu tālāk nākamajām paaudzēm; par Dieva ieteiktā dzīvesveida mācīšanu saviem pēcnācējiem. Ābrahāmam bija svarīgi uzsākt 'lielas tautas' projektu tā, lai viņa dēls (un tālāk mazdēls utt.) būtu sagatavots izaugt par taisnu un dievbijīgu šī projekta turpinātāju. 

Šī saruna un tai sekojošie notikumi bija spēcīga atklāsme par to, kas notiks ar cilvēkiem, kuri ne tikai kļūdās un grēko (tāpat kā visi!), bet atsakās nožēlot grēkus un atgriezties. Šim piedzīvojumam bija jākļūst par spēcīgu mācību, ko Ābrahāms varēja mācīt tālāk citiem. Šajā piedzīvojumā Ābrahāms bija kaut ko vairāk uzzinājis par Dievu – viņš saprata Dieva motīvus. 
Kad Dievs mums kaut ko atklāj, ir svarīgi, lai mēs tāpat kā Ābrahāms klausītos un ņemtu vērā to, ko Viņš saka, pat ja sākumā to nesaprotam. Dievs varētu dot mums brīdinājumu, norādījumu, pamācību vai mierinājuma vārdus. Tāpēc visu, ko Viņš mums atklāj, uzklausīsim, pieņemsim un novērtēsim. 

Padomā par to, ko Dievs Tev jau ir atklājis. 
Ja ir iespējams, pārdomā par vislabāko veidu, kā to izmantot, lai palīdzētu vai iedrošinātu arī kādu citu.

Lasīt tālāk

Kritiena profilakse

(Ps 15) Kungs! 
Kurš mitīs tavā teltī?
Kurš mājos tavā svētajā kalnā?
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara,
un runā patiesību savā sirdī,
kas netenko ar savu mēli,
kas kaimiņam nedara ļauna,
kas neceļ neslavu tuvākajam,
kas neieredz neliešus ne acu galā,
bet godā tos, kas bīstas Kunga,
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu,
kas neaizdod naudu uz augļiem,
neiet par kukuli pret nevainīgo –
tāds neklups nemūžam! 

Vai ir iespējams pasargāt sevi no kritiena? 
Ja ir runa par fizisku kritienu, tad drošākais kā sevi pasargāt no tāda, būtu visu dienu palikt gultā. Bet arī tad nav 100% garantija, jo var izkrist arī no gultas. 

Bībelē atrodamie padomi gan vairāk koncentrējas uz ētiskas dabas paklupšanu. Bieži vien šodienas sabiedrībā ir tendence nepievērst nekādu īpašu uzmanību morālei vai tikumībai. Tomēr vai tāpēc tas nav mūsu pārdomu vērts jautājums?

15. psalmā Dāvids piedāvā astoņas atziņas, kas var palīdzēt izvairīties no nevajadzīgiem kritieniem: 

1. būt godīgiem;
2. nepiedalīties tenku izplatīšanā;
3. nenodarīt kaitējumu citiem;
4. iebilst pret nepareizību/nepatiesību;
5. izteikt atzinību tiem, kas rīkojas labi;
6. pildīt savus solījumus, pat ja tas kļūst personīgi neizdevīgi;
7. nebūt mantkārīgiem un necensties gūt peļņu uz citu rēķina;
8. būt neuzpērkamiem. 

Dāvids noslēdz šo uzskaitījumu, sakot, ka tie, kas to dara, "neklups nemūžam".

Pat ja neesi tāda līmeņa sabiedriskais vadītājs, kāds bija ķēniņš Dāvids, Tev vajadzētu pievērst uzmanību šim sarakstam, jo katra no šīm iezīmēm/jomām ir pārdomu vērta. Ja vien Tu paliksi Dieva tuvumā un ļausi Viņa Vārdam sevi uzrunāt, tad īstais padoms īstajā brīdī arī sasniegs Tavu sirdi un prātu.

Ko tad darīt? 
Lūdz, lai Dievs palīdz Tev laboties tur, kur Tev tas visvairāk nepieciešams.
Ja pietiek drosmes, vari savu lūgšanu ierakstīt arī šeit kā komentāru.

Lasīt tālāk

Kur vērsties pēc palīdzības?

(Ps 25:1-10) 
Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu,
mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā,
neļauj maniem naidniekiem smieties par mani!
Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi,
liec tos kaunā, kas steidzas nodot!
Savus ceļus, Kungs, ierādi man,
savas takas man iemāci!
Vadi mani savā patiesībā un māci mani,
jo tu esi mans glābējs Dievs,
uz tevi es ceru augu dienu!
Atceries savu žēlsirdību, Kungs,
un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!
Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini,
atceries mani ar žēlastību,
jo tu, Kungs, esi labs!
Labs un taisnīgs ir Kungs,
tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš,
viņš vada pazemīgos uz taisnprātību,
māca pazemīgiem viņu ceļu.
Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība –
tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības.

Kad Tev ir nepieciešama palīdzība, atver 25.psalmu. Šis ir tas gadījums, kad Tu vari ņemt Dāvidu kā piemēru: 

1. Dāvids zināja pie kā griezties – “Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu”(Ps 25:1). Es atceros kādu sarunu, kurā kāds cilvēks vēlējās, lai draudze lūgtu par viņa ģimenes locekli, kuram tikko bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Cik ātri mūsu dzīve var mainīties! Kur mēs varam vērsties šādos brīžos? Bībelē Dievs tiek saukts/apzīmēts ar daudziem dažādiem vārdiem, un viens no tiem ir 'Jehova-Rafa' (Tas Kungs, kas tevi dziedina). Cik brīnišķīgi! Ar Dievu neviena slimība nav neārstējama, un tas nozīmē, ka šodien Tu vari griezties pie Viņa ar drošu pārliecību. 
2. Dāvids zināja, kam uzticēties – “mans Dievs, tev es uzticos” (Ps 25:2). Katrs cilvēks, kurš dzīvo bez Dieva, ir pats ieņēmis Dieva lomu savā dzīvē. Labos laikos tas var šķist viegli, labi un interesantu. Bet kā ar ļaundabīgām šūnām, sirdsdarbības traucējumiem, atlaišanu darbā, mājas pazaudēšanu un tālruņa zvaniem, kas agrā rīta stundā sniedz sliktas ziņas? Kam tad Tu uzticēsies? 
3. Dāvids zināja, kā lūgt: “Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs” (Ps 25:4-5). Teologs Ričards Fosters (Richard Foster) raksta: “Lūgt nozīmē mainīties. Mūsu lūgšanas ir tas, ko Dievs izmanto, lai mūs pārveidotu. Ja mēs nebūsim gatavi mainīties, mēs drīz vien pārtrauksim lūgt." 

Tātad, kur vērsties pēc palīdzības? 

Vai Tu jau griezies pie Dieva un uzticēji Viņam visu? 
Vai par to, kas Tevi satrauc, nospiež vai nomoka, esi lūdzis? 

Ja nē, tad nav nozīmes lieki kavēties... 


 
(Savu lūgšanu vari ierakstīt arī šeit kā komentāru.) 

Lasīt tālāk

Kā mēs varam ‘darīt labu visiem’?

(Gal 6:1–16) Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā, bet pielūko, ka arī tu pats nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību! Ja kāds iedomājas, ka viņš ir nezin kas, nebūdams nekas, tāds maldina pats sevi. Katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu, jo katram jānes sava nasta. Kas mācās Dieva vārdu, lai visos labumos dalās ar savu skolotāju. 
Nepievilieties, Dievs nekļūs par apsmieklu – ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus: kas sēj savā miesā, tas no miesas pļaus postu, bet, kas sēj Garā, no Gara pļaus mūžīgo dzīvību. Darīsim labu nepagurdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja vien nepadosimies. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, īpaši tiem, kas ticībā pieder pie mūsu saimes. Redziet, ar kādiem lieliem burtiem es jums rakstu pats ar savu roku. Tie, kas grib dižoties un izpatikt miesai, spiež jūs pieņemt apgraizīšanu vienīgi tādēļ, lai Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Jo arī paši šie apgraizītie neturas pie bauslības, bet grib, lai jūs tiktu apgraizīti, ka varētu lepoties ar to, kas pie jūsu miesas izdarīts. Bet man lai citādas dižošanās nav kā vienīgi ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko pasaule man ir krustā piesista un es pasaulei. Jo ne apgraizīšana ir kaut kas vai neapgraizīšana, bet vienīgi – jaunais radījums. Miers un apžēlošana pār tiem, kas dzīvos pēc šā likuma, un pār Dieva Israēlu! 

Šodienas Bībeles lasījums mums sniedz dažas idejas par to, kā mēs varētu sekota apustuļa Pāvila dotajam aicinājumam 'darīt labu visiem'. 
Pirmkārt, mēs varam mīlestībā palīdzēt cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies acīmredzami nepareizo ceļu. Apustulis iesaka sekojošu pieeju – ja "kāds cilvēks ir izdarījis pārkāpumu, tad jūs, kas esat garīgi, centieties viņu izlabot lēnprātības garā" (Gal 6:1). Tas nozīmē – tad, ja mēs redzam, ka kāds nedzīvo dievbijīgi, mums ir izvēle. Mēs varam visu ignorēt un ļaut notikt tam, kas vien notiks, vai arī mēs varam censties palīdzēt (protams, maigā un nenosodošā veidā!). 
Otrkārt, mēs varam palīdzēt un atbalstīt cilvēkus, kas nonākuši grūtībās. Apustulis to formulē šādi: “Nesiet cits cita grūtumus, tā jūs piepildīsiet Kristus bauslību!” (Gal 6:2). Ja kādam ir sarežģījumi, problēmas, vai pat nelaimes gadījums, mēs varam piedāvāt praktisku un emocionālu atbalstu. Mēs varam lūgt par cilvēkiem. Mēs varam piedāvāt pat tik vienkāršu atbalstu, kā vienkārši sēdēt un klausīties. 

Treškārt, mums ir jāizvairās no salīdzināšanas. Apustulis Pāvils dod padomu, ka “katrs lai pārbauda pats savus darbus. Tad viņam būs pamats lepoties savā priekšā, nevis citu...” (Gal 6:4). Sevis salīdzināšana ar citiem agrāk vai vēlāk noved pie sāncensības, nesaskaņām un aizvainojumiem. Tāpēc, lai darītu labu citiem, mums viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un jāizvairās no nosodīšanas, kritizēšanas un salīdzināšanas. 
Ceturtkārt, mēs varam pateikties cilvēkiem un arī dalīties ar viņiem. Apustulis iesaka, lai katrs draudzes loceklis “visos labumos dalās” (Gal 6:6). Ja kāds mums ir palīdzējis, būsim pateicīgi. Bet atbalstot un palīdzot citiem nedomāsim, ka viņu pienākums tagad ir mums parādīt īpašu pateicību par to, ka mēs izdarījām kaut ko labu. Tas bija mūsu pienākums!
Visbeidzot, mums ir jāsaprot, ka visi šie iepriekšējie padomi nav domāti, lai mūs apgrūtinātu, ierobežotu vai pavēlētu. Tam ir jānotiek dabīgi. Ja sekojam Svētā Gara pamudinājumam, tad tas notiks pats no sevis (apskatiet 7.-8. pantu). Ja mēs darām kādam labu tikai tāpēc, lai kaut ko nopelnītu vai iegūtu, tad patiesībā mēs nemaz nedarām labu, mēs tikai cenšamies izpatikt cilvēkiem. Būsim vairāk ieinteresēti Dieva sirdī.

Lasīt tālāk