Maize rītdienai

(Jņ 6:25-35) Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?” Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.” Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?” Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.” Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari? Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi, jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.” Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam. 

Ir kāds daudz stāstīts atgadījums par bērniem pēckara Eiropā. Viņi bija zaudējuši mājas un vecākus, piedzīvojuši badu un nonākuši bēgļu nometnēs, kur beidzot saņēma ēdienu un aprūpi. Tomēr naktīs bērni gulēja slikti. Viņi bija nemierīgi un baidījās. Šodien viņi bija paēduši, bet pieredze bija iemācījusi, ka tas vēl neko nepasaka par rītdienu.

Tad kādam radās doma pirms gulētiešanas katram bērnam iedot maizes gabalu – nevis ēšanai, bet vienkārši turēšanai rokās. Stāsta, ka bērni sākuši gulēt daudz mierīgāk. Maizes gabals viņu rokās bija kā apsolījums: arī rīt būs ko ēst. Par mani kāds rūpējas. Es neesmu atstāts viens.

Varbūt tieši tādēļ Jēzus izvēlas tik vienkāršu tēlu: “Es esmu dzīvības maize.” Maize nav greznība. Tā ir pati ikdienišķākā nepieciešamība. Tā nav domāta tikai svētkiem vai īpašiem gadījumiem. Cilvēkam tā vajadzīga atkal un atkal – šodien un arī rīt.

Arī mūsu dziļākais izsalkums nav tikai pēc ēdiena. Mēs gribam zināt, ka esam drošībā. Ka kādam esam svarīgi. Ka, pamostoties rīt no rīta, nebūsim vieni ar visu, kas mūs sagaida. Un tieši tur Jēzus saka nevis: “Es jums došu maizi,” bet gan: “Es esmu maize.” Viņš pats ir Dieva atbilde cilvēka izsalkumam.

Tas nenozīmē, ka ticīgam cilvēkam rītdiena vienmēr būs viegla vai paredzama. Jēzus neapsola dzīvi bez zaudējumiem, rūpēm un bailēm. Viņš apsola ko citu – savu klātbūtni. Rītdiena var būt nezināma, bet Kristus tajā jau ir.

Varbūt ticība reizēm ir pavisam līdzīga tam maizes gabalam bērna rokās. Mums vēl nav atbilžu uz visu, kas notiks rīt. Bet mums ir kaut kas, pie kā turēties šodien.
Un ar to var pietikt, lai mierā aizvērtu acis. 

Lasīt tālāk

Vai tu pamanītu, ja Dievs tevi uzrunātu?

(Fil 2:1-13) Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās; neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu. Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.
Tādēļ, mani mīļie, kā jūs vienmēr esat bijuši paklausīgi – ne tikai man klātesot, bet daudz vairāk manā prombūtnē, kā tas ir tagad, – bijībā drebot, darbojieties savas pestīšanas labā, jo Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos. 

Šajā apustuļa Pāvila vēstules fragmenta pēdējā teikumā ir kāda pārsteidzoša doma. Dievs nedarbojas tikai kaut kur ārpus mums – apstākļos, notikumos vai cilvēkos, kurus sastopam. Viņš darbojas 'mūsos'. Un Pāvils saka vēl vairāk: Dieva darbība skar gan mūsu gribu, gan mūsu rīcību.

Kā mēs šo Dieva darbību sevī pamanām? Dažkārt Dievs mūs uzrunā caur citiem cilvēkiem vai dzīves notikumiem. Taču ļoti bieži vieta, kurā Viņa vadību sākam apzināties, ir mūsu pašu prāts – doma, kas neatlaiž; jautājums, pie kura atkal un atkal atgriežamies; pēkšņa skaidrība par to, kas būtu jādara; kluss pamudinājums piezvanīt kādam, piedot, palīdzēt vai gluži pretēji – kaut ko nedarīt.

Pāvils turpat vēstulē filipiešiem mudina, lai mūsos būtu tādas pašas domas kā Kristū Jēzū (skat. Fil 2:5). Tas nozīmē, ka ticība skar ne tikai mūsu rīcību, bet arī veidu, kā domājam. Mūsu prāts nav mazsvarīga garīgās dzīves nomale. Tā ir vieta, kuru vērts kopt un sargāt.

Tas nav viegli pasaulē, kurā par mūsu uzmanību nemitīgi sacenšas ziņas, reklāmas, sociālie tīkli, video un vēl bezgalīgi daudz visa kā cita. Ne viss no tā ir slikts. Taču arī nevērtīgas lietas var piepildīt prātu tik pilnīgi, ka tajā vairs gandrīz nav klusuma. Un reizēm problēma nav tā, ka Dievs nerunā, bet gan tā, ka mums vairs nav vietas, kur Viņu sadzirdēt.

Protams, ikviena doma vēl nav Dieva balss. Tāpēc garīgajā dzīvē nepieciešama arī izšķiršana – lūgšana, Raksti, pacietība un godīga sevis pārbaude.
Tomēr Pāvila apsolījums paliek: Dievs darbojas mūsos. Varbūt viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir nevis piespiest Dievu runāt skaļāk, bet iemācīties dzīvot tā, lai mums būtu iespējams Viņu sadzirdēt.

Jo reizēm Dieva vadība nesākas ar balsi no debesīm. Tā sākas ar klusu domu, kurai beidzot esam atvēlējuši vietu.

Lasīt tālāk

Starp vēlmi aiziet un aicinājumu palikt

(Filipiešiem 1:18–26) ...Es priecājos, ka jebkurā gadījumā – vai nu ar blakus nolūku, vai patiesi – tiek pasludināts Kristus. Un es priecāšos vienmēr, jo es zinu, ka caur jūsu lūgšanām un Jēzus Kristus Gara palīdzību tas nesīs man glābšanu. Manas karstākās ilgas un cerības ir – ka nekur es netikšu likts kaunā, bet būšu pilns drosmes, ka, tāpat kā vienmēr, arī tagad – vai caur dzīvību vai caur nāvi – Kristus tiks augsti pagodināts manā miesā, jo dzīvot man nozīmē – Kristus un mirt man ir ieguvums. Palikt dzīvam man nozīmē auglīgu darbu, un es nezinu, ko izvēlēšos. Mani velk uz abām pusēm: es kāroju atraisīties un būt ar Kristu, jo tas ir daudz labāk, bet jūsu dēļ ir nepieciešams palikt miesā. Ar tādu paļāvību es zinu, ka palikšu un būšu kopā ar jums jūsu izaugsmē un ticības priekā, lai tad, kad ieradīšos pie jums vēlreiz, caur mani jūsu dižošanās Kristū Jēzū būtu pāri plūstoša. 

Viens no lielajiem jautājumiem, ko cilvēki uzdevuši visā cilvēces vēsturē un ko joprojām īpaši bieži adresē reliģiskajiem vadītājiem, ir šāds: kur mēs nonākam, kad nomirstam?
Vēl pavisam nesen lielākā daļa cilvēku tajā pasaules daļā, ko reiz sauca par kristīgajiem Rietumiem, atbildētu: “Debesīs.” Daži gan piebilstu brīdinājumu, ka var būt arī citi galamērķi, no kuriem, ja vien iespējams, vajadzētu izvairīties.
Taču tagad, kristietības ietekmei Rietumu pasaulē mazinoties, cilvēki atkal pievēršas tautas reliģiskajiem priekšstatiem un meklē citus ticējumus. Daži domā, ka mēs visi saplūdīsim vienā lielā apziņas vai, iespējams, bezapziņas jūrā. Citi saka — un šķiet, ka viņi to tiešām domā nopietni —, ka mēs visi kļūsim par zvaigznēm debesīs.

Pāvils negrasās jautājumu par dzīvi pēc nāves padarīt par savas vēstules Filipu draudzei galveno tematu. Tomēr šajā Rakstu vietā un vēl dažos pantos vēlāk viņš pasaka kaut ko tādu, kam vajadzētu atrasties nopietnas kristīgas domāšanas pašā centrā.

Šajā brīdī Pāvils ir spiests domāt par savu nākotni. Vai viņš pārdzīvos pašreizējo ieslodzījumu un tiks atbrīvots, lai atkal varētu apmeklēt Filipu draudzi? Vai arī šīs pasaules varas izlems, ka būtu labāk, ja viņš būtu miris? 
Savādākais ir tas, ka otrajā gadījumā Pāvils patiesībā viņiem piekrīt: mirt viņam tiešām būtu ieguvums.
“Visvairāk es ilgojos,” viņš saka, “atstāt visu šo un aiziet būt kopā ar Ķēniņu.”
Tā nav nāves vēlēšanās tādā nozīmē, kā mēs to saprotam, runājot par cilvēku, kurš zaudējis pašcieņu, iegrimis dziļā depresijā un vēlas pēc iespējas ātrāk aizbēgt no šīs dzīves. Kā rāda visa šī vēstule, Pāvils ir dzīvības un enerģijas pilns. Viņš ir gatavs tūlīt atgriezties darbā, tiklīdz cietuma durvis viņa priekšā atvērsies.

Taču Pāvils ir arī dziļi iemīlējies — Ķēniņā, Mesijā, Jēzū. Vēstulē galatiešiem viņš saka, ka Jēzus “mani ir mīlējis un atdevis pats sevi par mani” (Gal 2:20). Tādēļ, domājot par nāvi, Pāvilam pats svarīgākais ir tas, ka nāve nozīmēs aiziešanu pie šī Jēzus — viņa Kunga, Pavēlnieka un Ķēniņa.

Jaunajā Derībā mēs nekur neatrodam cilvēkus runājam par “došanos uz debesīm pēc nāves”. Vistuvāk tam nonākam brīdī, kad Jēzus nožēlas pilnajam ļaundarim, kurš bija piesists krustā viņam līdzās, saka, ka vēl tajā pašā dienā viņš būs kopā ar Jēzu paradīzē (Lk 23:43).
Tomēr tā laika jūdu domāšanā paradīze parasti netika uzskatīta par galīgo galamērķi. To saprata kā svētlaimīgas atdusas vietu, kur mirušie gaida augšāmcelšanās dienu.
Šķiet, ka arī Pāvila izpratne ir līdzīga. Viņš liek saprast, ka tūlīt pēc nāves kristietis aiziet būt kopā ar Kungu. Iespējams, šis izteiciens — “būt kopā ar Kungu” vai “būt kopā ar Ķēniņu” — ir vislabākais un drošākais kristīgais veids, kā runāt par dzīvi pēc nāves.

Taču Pāvilam, tāpat kā lielākajai daļai jūdu, ar to stāsts nebeidzas. Kā varam lasīt šīs vēstules trešajā nodaļā, augšāmcelšanās vēl ir nākotnē. Mirušie vairs nepaliks bez miesas, bet saņems jaunu miesu dzīvei jaunajā pasaulē, kuru Dievs radīs (Fil 3:11, 21). Par to varēsim runāt vairāk, nonākot pie šiem pantiem.
Protams, Pāvila tiešais nolūks šajā brīdī ir pārliecināt Filipu draudzi, ka neatkarīgi no tā, kas ar viņu notiks ieslodzījumā, tas nenozīmēs, ka viss pēkšņi ir aizgājis briesmīgi nepareizi.

Viņš apzinās, ka pastāv visai reāla iespēja: varas iestādes kādā brīdī var nolemt, ka pienācis laiks viņu sodīt ar nāvi. Romiešu pasaulē cilvēka dzīvība bija lēta, un ar tiem, kurus uzskatīja par nemiera cēlājiem, varēja ļoti viegli izrēķināties.

Pāvils vēlas sagatavot filipiešus tā, lai, pēkšņi saņemot ziņu par viņa nāvi, viņi zinātu divas lietas. Pirmkārt, viņš pats bija nāvei gatavs. Otrkārt, viņš pat priecājās par to, ko nāve viņam nozīmētu: iespēju būt kopā ar Kristu.
Vienlaikus Pāvils dziļi sevī zina, ka viņam vēl ir daudz darāmā. Viņa jau dibinātajām draudzēm vajadzīgs daudz vairāk mācības un vadības — un tādas mācības un vadības, kādu šajā brīdī, šķiet, spēj dot vienīgi viņš. Turklāt vēl ir jāveido jaunas draudzes.
Galu galā, ja Dievs Pāvilu ir aicinājis būt par apustuli pagāniem, tad pagānu pasaulē vēl ir ļoti daudz vietu, kur Jēzus vārds nekad nav dzirdēts.

Tādēļ Pāvils ir diezgan pārliecināts, ka Dievs ļaus viņam tikt atbrīvotam un atsākt ceļojošā apustuļa kalpošanu. Viena no pirmajām vietām, ko viņš pēc atbrīvošanas vēlas apmeklēt, ir pati Filipu pilsēta.
(Iesaku izlasīt arī 2. vēstules korintiešiem 1:8–11. Tur Pāvils apraksta, kas patiesībā notika, pirms viņš tika atbrīvots.)

Šķiet, viss bija nonācis tik tālu, ka Pāvils ne tikai domāja, ka viņu nogalinās. Arī viņa paša garīgais un emocionālais spēks bija tik ļoti izsīcis, ka iespējamais nāves spriedums bija iespiedies dziļi viņa sirdī un prātā.
Tādēļ mums nevajadzētu pieņemt, ka Pāvils vienmēr jutās tā, kā varētu šķist, lasot šo priecīgo un gandrīz bezrūpīgi drosmīgo vēstules fragmentu.
Viņa ticības pārliecība nesvārstījās. Patiesībā tā izgāja cauri šim briesmīgajam pārbaudījumam un kļuva vēl stiprāka. Taču viņa sajūtas nāca un gāja.
Iemācīties nošķirt pārliecību no sajūtām un palikt ticībā un cerībā gan tad, kad mūsu sajūtas tās atbalsta, gan tad, kad tās neatbalsta, — arī tā ir daļa no kristīga brieduma.

Pāvils vēlas, lai filipieši priecājas kopā ar viņu. Taču īpaši viņš vēlas, lai tad, kad viņš atkal ieradīsies pie viņiem — un Pāvils ir pārliecināts, ka tas notiks —, šī tikšanās kļūtu par iespēju viņiem lepoties ar Ķēniņu Jēzu.
Nāve ieslodzījumā Pāvilam būtu pieņemama, jo tā viņu aizvestu pie Kristus. Tomēr viņa atbrīvošana un atgriešanās darbā kļūtu par zīmi draudzēm, kuras par to bija lūgušas: Jēzus patiešām ir Kungs un valda arī pār impēriju lietām.
Tas ir viens no visas vēstules filipiešiem galvenajiem vēstījumiem. Un mums tas sev jāatgādina šodien tikpat ļoti, cik tas bija jāatgādina toreizējai Filipu draudzei.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ļaunumam nepieder pēdējais vārds

(1Moz 50:15–21) Kad Jāzepa brāļi saprata, ka viņu tēvs ir miris, viņi runāja: “Varbūt nu Jāzeps sāks turēt naidu un atdarīt mums visu ļauno, ko mēs viņam esam nodarījuši!” Un viņi lika Jāzepam teikt: “Tavs tēvs pirms nāves pavēlēja, sacīdams: tā sakiet Jāzepam: piedod savu brāļu noziegumu un grēku, kaut viņi tev darījuši ļaunu! Tad nu piedod tava tēva Dieva kalpu noziegumu!” Un Jāzeps raudāja par viņu teikto. Un atnāca arī viņa brāļi, krita viņa priekšā un teica: “Redzi – mēs tavi vergi!” Bet Jāzeps tiem teica: “Nebaidieties! Vai es Dieva vietā?! Kad jūs domājāt pret mani ļaunu, Dievs to domāja par labu, lai darītu kā šodien – liktu dzīvot lielai tautai! Un tagad – nebaidieties! Es apgādāšu jūs un jūsu mazuļus!” – un viņš tos nomierināja un runāja tiem pa prātam. 

Vai atceries Bībeles stāstu par Jāzepu?
Jāzeps bija Jēkaba īpaši mīlētais dēls, un brāļu skaudību vēl pastiprināja viņa sapņi par to, ka reiz viņi Jāzepa priekšā klanīsies. Brāļi viņu pārdeva verdzībā, un viņš nonāca Ēģiptē, kur pēc nepatiesas apsūdzības nokļuva arī cietumā. Tomēr Dievs viņu neatstāja, un galu galā Jāzeps kļuva par visas Ēģiptes pārvaldnieku, kas sagādāja pārtikas krājumus gaidāmajiem bada gadiem. Kad sākās bads, viņa brāļi ieradās Ēģiptē pēc pārtikas un nonāca atkarībā tieši no tā cilvēka, kuru paši bija pārdevuši. Pēc vairākiem pārbaudījumiem Jāzeps viņiem atklāja, kas viņš ir, un aicināja tēvu ar visu ģimeni pārcelties uz Ēģipti — bet tagad, pēc tēva nāves, brāļus atkal pārņem bailes.

Un vai zini, ka Rainis ir uzrakstījis lugu «Jāzeps un viņa brāļi» (balstoties uz šo Bībeles stāstu)?
Rainis savā stāsta versijā īpaši pievēršas ievainota cilvēka iekšējai cīņai. Viņa Jāzeps ilgojas pēc taisnības, pēc brāļu nožēlas un zaudētās mīlestības, bet vienlaikus viņā ir spēcīga vēlēšanās atriebties. Viņš cīnās ar jautājumu, kā pārvarēt ļaunumu, pašam nekļūstot ļaunam, un ko īsti nozīmē piedot, ja pāridarījums joprojām sāp. Tā ir dziļi personiska un traģiska cīņa par taisnību, mīlestību un cilvēka spēju mainīties.
Taču Bībeles stāstā galvenais akcents ir pavisam cits.

Kad tev nodarīts pāri, tu gribi taisnību. Jāzepa brāļi zina, ka arī viņam būtu pavisam dabiski to gribēt. Turklāt viņam tagad ir vara panākt savu.
Viņu plāns, kā izvairīties no atmaksas, ir gandrīz vai nožēlojami vājš: viņi atsaucas uz mirušā tēva vēlējumu, lai Jāzeps viņiem piedod. Vai tēvs tiešām to sacījis, vai arī brāļi tagad piesauc viņa vārdu, lai pasargātu sevi? Stāsta pierakstītājs mums to nepasaka. Taču Jāzeps pat nesāk viņus iztaujāt par šī vēstījuma ticamību. Viņš raud.

Brāļiem par laimi, viņš uz notikušo raugās pavisam citādi.
Viņš jautā: «Vai tad es esmu Dieva vietā?»
Jāzeps apzinās, ka viņam nav jāstājas Dieva vietā un pašam jāspriež galīgā tiesa pār saviem brāļiem. Viņš uzņemas nest viņu nodarīto ļaunumu.

Ebreju vārdam, kas šeit tulkots kā «piedot», ir arī nozīme «nest» vai «pacelt». Tas pats vārds lietots 1.Mozus grāmatas astoņpadsmitajā nodaļā, kad Ābrahāms aizlūdz par Sodomu un lūdz Dievu šo pilsētu saudzēt. Šī nešanas nozīme palīdz ieraudzīt kaut ko būtisku piedošanā.
Kad mēs kādam piedodam, mēs uzņemamies nest pāridarījuma sekas, kaut gan atbildība par nodarīto patiesībā pieder pāridarītājam. Mēs atsakāmies ļaut nodarītajam izraisīt to, kas šķistu gluži loģiski: prettriecienu, atmaksu, jaunu ļaunumu. Pāridarījums paliek, taču mēs neļaujam tam noteikt mūsu atbildi.

Par to, cik dziļa šajā brīdī ir brāļu nožēla, mēs īsti nezinām. Viņi atzīst savu vainu, taču visvairāk šajā sarunā dzirdamas bailes par pašu nākotni. Kas notiks, ja Jāzeps tagad pret viņiem izturēsies tāpat, kā viņi reiz izturējās pret Jāzepu?
Un, lai arī agrāk Jāzeps varbūt bija mēģinājis saprast viņu nožēlas patiesumu, tagad viņš neieslīgst pārdomās par to, vai nožēla ir obligāts piedošanas priekšnoteikums. Viņš zina, ka viņam jānes brāļu nodarījums, kā viņš tā sekas jau ir nesis lielāko daļu sava mūža. Ja viņa agrākā izturēšanās pret brāļiem vietām vēl var šķist divdomīga, tad šeit vairs nav nekādu šaubu. Viņš tos mierina un apsola rūpēties par viņiem un viņu bērniem.

Bet šajā stāstā ir vēl kas. Brāļi bija iecerējuši Jāzepam nodarīt ļaunu, bet Dieva nodoms bija cits — saglabāt dzīvību.
Vai tas nozīmē, ka Dievs jau iepriekš bija izplānojis brāļu rīcību? Tā šo stāstu mēdz reizēm skaidrot. Tomēr tas būtu savādi — vai tad Dievs nevarētu īstenot savu nodomu tā, lai cilvēkam būtu mazāk jācieš?

Man šķiet, šis stāsts drīzāk rāda, ka Dievs spēj paņemt cilvēku ļauno nodomu un pavērst notikumus tā, ka no tiem rodas kaut kas labs. Brāļu nodoms un Dieva nodoms ir atšķirīgi. Labais iznākums nepadara viņu nodarījumu par labu darbu.

Kad cilvēki stāsta par līdzīgu Dieva darbību savā dzīvē, viņi bieži domā to, ka Dievs no pāridarījuma vai kāda sāpīga notikuma galu galā ir licis izaugt kaut kam labam viņu pašu dzīvē.
Jāzepa doma ir vēl drosmīgāka. Caur ļaunumu, kas bija nodarīts viņam, Dievs darīja labu citiem cilvēkiem. Jāzepa ciešanu stāsts kļuva par daļu no citu cilvēku izglābšanas.

Visspilgtākais piemērs tam ir arī Jēzus stāsts. Jēzum nodarīja ļaunu: Viņu nodeva, netaisni notiesāja un piesita krustā. Taču tieši caur šo notikumu Dievs dāvāja glābšanu citiem — arī mums.

Gan Jāzepa, gan Jēzus stāstā mēs redzam Dieva darbību lielā mērogā, notikumos, kuru nozīme sniedzas tālu pāri viena cilvēka dzīvei. Dievs paņem pat visļaunākos cilvēku darbus un pavērš tos tā, ka tie kalpo dzīvības glābšanai. Tas nenotiek katru reizi. Bet Dievs to spēj.

Tāpēc, kad tu atkal atcerēsies kādu pāridarījumu, pamēģini sev pajautāt: vai es tagad gribu ieņemt Dieva vietu? Pamēģini spert vienu konkrētu soli, kas neļauj ļaunumam turpināties caur tevi — atturies no vārda, ar kuru gribi ievainot, vai izdari labu, ko aizvainojuma dēļ esi liedzis. Un uztici savu ievainoto dzīvi Dievam, kurš Kristū arī tev ir devis piedošanu un spēj caur tevi darīt labu citiem.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

Lasīt tālāk

Piedošana nenozīmē, ka nekas nav noticis

(Mt 18:15–20) Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” 

Realitātes šovi un TV seriāli ir viena no raksturīgām mūsdienu kultūras zīmēm. Tie sadala mūs divās nometnēs: vieni tos mīl, bet citi nevar ciest. Daudzi bez tiem gandrīz nespēj iztikt. Viņi pazīst seriālu tēlus kā savus piecus pirkstus, lasa par tiem sociālos mēdijos un pat raksta tiem e-pastus (lai gan labi zina, ka tie nav īsti cilvēki)! Bieži ar ģimenes locekļiem un draugiem tiek pārrunāts, ko šiem tēliem vajadzētu vai nevajadzētu darīt turpmāk. Tikpat daudziem šie seriāli šķiet briesmīgi. Viņi saka, ka labāk piecas minūtes skatītos tukšā sienā nekā kādu no tiem.

Man jāatzīstas, ka bieži esmu piederējis pie otrās nometnes. Ceru, ka šī atzīšanās neliks pusei no jums tūlīt pārstāt klausīties/lasīt tālāk. Galu galā šis Bībeles fragments ir par izlīgšanu starp cilvēkiem ar atšķirīgiem viedokļiem!
Taču pēdējā laikā esmu pamanījis kaut ko tajos TV seriālos, kurus man ir gadījies redzēt. Tur bieži ir konflikta ainas: sāpīgas domstarpības starp vecākiem un bērniem, starp pusaudžu vecuma brāļiem un māsām, vai starp pat jebkura vecuma cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem.
Un reizēm daži šie seriāli tiešām rāda labus piemērus, kā skaidri un godīgi risināt konfliktus un domstarpības. Tas ir – reizēm patiešām tiek nonākts līdz lietas būtībai, parādot, kā atklāti nolikt problēmu uz galda, kā izteikt dusmas, apjukumu un sāpes, vienlaikus cenšoties saskatīt un sadzirdēt arī otra cilvēka viedokli.

Patiesībā man šķiet, ka izlīgšana (īsta izlīgšana, nevis steigā aizlāpītas plaisas, kas pie pirmās problēmas atkal atvērsies) TV seriālos notiek biežāk nekā dzīvē. Jā, diemžēl mums visiem jāmācās, kā risināt problēmas un domstarpības. Varbūt tur kāds no šiem TV seriāliem var noderēt – ja cilvēki redz, kā izdomāti tēli mēģina tikt galā ar grūtiem jautājumiem, pastāv iespēja, ka arī viņi paši sāks darīt ko līdzīgu.

Ir svarīgi sākt nopietni izturēties pret izlīgšanu, un šis Mateja evaņģēlija 18. nodaļas fragments atklāj tā pamatprincipus. Ikreiz, kad esmu piedalījies grūtās sarunās kādā ģimenē vai kristīgā kopienā, esmu centies paturēt prātā tieši šo Jēzus teikto. Tas ir ļoti praktisks un vienlaikus bezkompromisa ideālistisks padoms (nebūt ne slikta kombinācija!).

Izlīgšana šodien ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Mēs skaidri redzam, kas notiek tad, ja izlīguma nav: pašnāvnieku sarīkoti sprādzieni, terora kampaņas un okupācijas spēku brutālas represijas. Tas notiek visā pasaulē. Mazākā mērogā mēs redzam izirušas laulības, sagrautas ģimenes, kaimiņu naidu un sašķeltas draudzes.

Daudzi no mums labprātāk izliekas, ka nekādas problēmas nav. Mēs varam atteikties skatīties patiesībai acīs, apslāpēt dusmas vai aizvainojumu, nomaskēt plaisas un turpināt dzīvot tā, it kā viss būtu kārtībā, kaut gan iekšēji vārāmies dusmās. Vai arī mēs vienkārši izvairāmies no otra cilvēka vai cilvēku grupas, ignorējam viņus un izliekamies, ka viņi neeksistē.
Reizēm tā var būt vienīgā iespēja, ja tevi aizvaino pilnīgi svešs cilvēks un tev nav iespējas ar viņu izrunāties un notikušo atrisināt. Taču parasti šāda rīcība noved pie postošām sekām.

Daudzi kristieši ir izvēlējušies nesaskaņas vienkārši nomaskēt, uzskatot, ka tieši to nozīmē “piedot”: izlikties, ka viss ir kārtībā un otrs cilvēks patiesībā nav izdarījis neko sliktu. Bet tā tas nevar būt.
Ja kāds — it īpaši cits kristietis! — ir izturējies aizskaroši vai agresīvi, kādu iebiedējis, rīkojies negodīgi vai amorāli, nekas netiek panākts, mēģinot radīt mākslīgu “izlīgumu”, godīgi nestājoties pretī nodarītajam ļaunumam.

Piedošana nenozīmē sacīt: “Tas nemaz nenotika,” vai: “Tam nebija nekādas nozīmes.” Ja nekas nav noticis, tad piedošana nav vajadzīga un ir vienkārši jānoskaidro pārpratums. Piedošana ir vajadzīga tad, kad tas patiešām ir noticis un tam patiešām ir bijusi nozīme. Piedošana ir tad, kad abas puses ar notikušo godīgi sastopas un tomēr nonāk līdz tam, ka atkal viens otru var mīlēt un pieņemt. Tieši tāpēc šeit ieteiktā rīcības secība ir tik svarīga.

Vispirms ej pie šī cilvēka un runā ar viņu divatā. Tam vajadzīga drosme. Vajadzīga arī lūgšana un pazemība. Otrs cilvēks var atbildēt, izvirzot apsūdzību pret tevi, un tajā var būt daļa patiesības, kas tev jāatzīst. Tomēr ne vienmēr abas puses ir vienādi vainīgas.
Ja šī saruna izdodas (un es ne reizi vien esmu pieredzējis tās sagādāto prieku, gan tad, kad mani pamatoti apsūdzēja, gan tad, kad man vajadzēja runāt ar kādu citu par viņa nodarīto), tas ir brīnišķīgi. “Tu esi atguvis savu brāli vai māsu,” saka Jēzus. Izlīgšana bieži rada ciešāku saikni, nekā tā bija pirms konflikta.

Bet, ja tas neizdodas un ja pēc rūpīgām pārdomām un lūgšanas tu joprojām esi pārliecināts, ka ir nodarīts kas nepareizs un tas vēl jāatrisina, ņem līdzi vienu vai divus citus cilvēkus. Kāpēc? Tas palīdz pārbaudīt arī pašam savu spriedumu. Tev jāizvēlas cilvēki, kuri ir gatavi pateikt arī tev nepatīkamu patiesību, ja tas ir nepieciešams.
Bet, ja tev ir taisnība un otrs cilvēks atsakās to atzīt, šie cilvēki būs liecinieki, ka tu notikušo neesi vienkārši izdomājis. (Norāde uz “diviem vai trim” nāk no Vecās Derības likuma par pierādījumiem un lieciniekiem.)

Pēdējais solis ir par notikušo pateikt vietējai kristiešu kopienai. Grieķu vārds, kas nozīmē “sapulce”, vēlāk tika tulkots kā “baznīca” vai “draudze”. Taču Jēzus laikā un vēl kādu laiku pēc tam Viņa sekotāji turpināja pulcēties vietējās sinagogās, un vārdu “sapulce” varēja attiecināt arī uz tām.

Taču pats Jēzus droši vien iztēlojās nelielas savu sekotāju grupas jeb kopienas, kas pulcējas kopā, lūdz Viņa doto īpašo lūgšanu, atgādina cits citam Viņa mācību un cenšas pēc tās dzīvot — īpaši ņemot vērā Viņa uzsvērto piedošanu un parādu atlaišanu. Tās darbotos kā nelielas, vietējas atjaunotās Dieva tautas sapulces. Tieši šai kopienai tad būtu jāpastāsta par konfliktu, kuru nav izdevies atrisināt.

Tagad nāk visgrūtākais. Ja cilvēks joprojām atsakās piekāpties un izlīgt, pret viņu jāizturas kā pret cilvēku, kurš palicis ārpus kopienas. (Ar šo pašu problēmu cīnās arī Pāvils 1. vēstules korintiešiem 5. nodaļā.)
Mums nepatīk, kā tas izklausās. Tomēr jājautā: kādas ir citas iespējas? Ja patiešām ir nodarīts ļaunums, bet cilvēks atsakās tam stāties pretī, kopības un draudzības pārtraukšana kļūst neizbēgama, pat nepieciešama. Izlīgums ir iespējams tikai pēc tam, kad problēma ir godīgi atzīta.

Līdzās šim grūtajam un augstajam aicinājumam nāk pārsteidzoši spēcīgi apsolījumi. Cenšoties kļūt par tādām kopienām, ģimenēm un draudzēm, par kādām runā Jēzus, mēs neesam atstāti vieni. Dievs ir pie mums. Mūsu rīcībai uz zemes ir vēl viena, apslēpta dimensija — debesu realitāte, kas atbilst tam, ko darām šeit.
Tāpēc, kopīgi lūdzot kristīgajā kopienā, varam paļauties, ka Dievs mūs dzirdēs un atbildēs. Jo apsolījumā, kas paliek visas kristiešu kopīgās dzīves centrā, Jēzus saka: “Kur divi vai trīs…” (vai divi simti un trīs simti, ja jau par to runājam, lai gan tieši mazajām grupām šis iedrošinājums bieži vajadzīgs visvairāk) “…ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.”

Tas nav tikai apsolījums, ka mēs sajutīsim Jēzus klātbūtni. Tas ir apsolījums — un arī brīdinājums! —, ka Viņš redzēs un zinās katra cilvēka sirds dziļāko patiesību.
Ja mēs to uztveram nopietni, tad cenšanās panākt izlīgšanu joprojām nebūs viegli un maksās dārgi. Taču tad mēs to varam censties darīt ar patiesu cerību, zinot, ka tos, kuri neatlaidīgi turpinās šo Jēzus ieteikto ceļu, jau aiz nākamā pagrieziena var sagaidīt liels prieks.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Vai es spēju priecāties par otra prieku?

(Rm 12:9-21) Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota, nīstiet ļauno, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu savstarpējā mīlestībā esiet sirsnīgi, izrādiet cits citam vislielāko cieņu. Gara dedzībā un kalpošanā Kungam nemitējieties būt uzcītīgi, priecādamies cerībā, izturēdami ciešanās, pastāvēdami lūgšanās. Esiet izpalīdzīgi svētajiem viņu vajadzībās, tiecieties būt viesmīlīgi! Svētījiet tos, kas jūs vajā, svētījiet un nenolādiet! Priecājieties līdz ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud! Izturieties vienādi cits pret citu, nedzenieties pēc augsta goda, bet saejieties ar zemajiem; neesiet pašgudri! Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu, bet pūlieties darīt labu visu cilvēku priekšā. Cik iespējams, no savas puses turiet mieru ar visiem cilvēkiem. Mīļotie, neatriebieties paši, bet ļaujiet nākt Dieva dusmībai, kā ir rakstīts: man pieder atriebšana, es atmaksāšu, – saka Kungs. Bet, ja tavs ienaidnieks izsalcis, paēdini viņu un, ja izslāpis, dod viņam dzert; tā darīdams, tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas. Neļauj ļaunumam sevi uzvarēt, bet uzvari ļaunu ar labu!

“Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī doma caurvij gan Veco, gan Jauno Derību (skat. 3Moz 19:18; Mt 22:39). Mēs parasti dzirdam šajos vārdos aicinājumu mīlēt otru cilvēku. Taču tajos ir vēl kaut kas: kā sevi pašu. Izrādās, mūsu attieksme pret citiem bieži vien ļoti daudz pasaka arī par mūsu attieksmi pašiem pret sevi.

Filozofs un rakstnieks Ēriks Hofers šo domu reiz izteica visai skarbi: mēs patiešām mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Ja ienīstam sevi, viegli sākam ienīst citus. Ja spējam pieņemt sevi, kļūstam iecietīgāki arī pret citiem. Ja spējam sev piedot, mums kļūst vieglāk piedot citiem.

Tomēr Evaņģēlijs ved vēl soli tālāk. Dieva mīlestība ne tikai palīdz mums pieņemt sevi un tāpēc labāk izturēties pret citiem. Tā pamazām dara mūs brīvus arī no nepieciešamības nemitīgi sevi salīdzināt ar citiem.
Pāvils raksta: “Priecājieties ar priecīgajiem” (Rom 12:15). Tas šķiet vienkārši, kamēr otra cilvēka prieks neizceļ tieši to, kā pietrūkst man. Kādam izdodas tas, kas neizdevās man. Kāds saņem atzinību, kuru vēlējos es. Kādam ir attiecības, iespējas, veselība vai panākumi, pēc kuriem ilgojos pats. Tad otra prieks pēkšņi var kļūt grūti panesams.
Skaudība ir savāda lieta. Tā neko neatņem otram, bet ļoti daudz atņem mums pašiem. Kamēr skaitām otra svētības, mūsu pašu prieks iztek kā ūdens caur sietu.

Varbūt tāpēc spēja priecāties par otra cilvēka prieku ir viena no skaistākajām iekšējas brīvības pazīmēm. Man vairs nav nepieciešams, lai otram būtu mazāk, lai es pats justos vērtīgāks. Es varu pateikties Dievam par to, ko Viņš devis man, un reizē no sirds priecāties par to, ko Viņš devis otram.
Un varbūt tieši tur sākas tuvākā mīlestība — kad otra cilvēka svētība man vairs nešķiet drauds, bet kļūst arī par iemeslu manam priekam.

Lasīt tālāk

Kad ticības apliecība kļūst par jaunu sākumu

(Mt 16:13-20) Nonācis Filipa Cēzarejas robežās, Jēzus jautāja saviem mācekļiem: “Par ko ļaudis uzskata Cilvēka Dēlu?” Viņi atbildēja: “Vieni par Jāni Kristītāju, otri par Eliju, vēl citi – par Jeremiju vai kādu no praviešiem.” Viņš tiem jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Jēzus viņam atbildēja: “Laimīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis to tev neatklāja, bet mans debesu Tēvs. Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks. Es tev došu Debesu valstības atslēgas. Tas, ko tu siesi virs zemes, būs siets arī debesīs, un tas, ko tu atraisīsi virs zemes, būs atraisīts arī debesīs.” Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus. 

Tibetas budisti tic dvēseļu pārceļošanai. Kad kāds nomirst, viņi uzskata, ka šī cilvēka dvēsele pāriet citā ķermenī.
Kad nomirst viņu garīgais līderis (dalailama), sākas bērna meklēšana, kuru varētu atzīt par iepriekšējā dalailamas iemiesojumu. Meklētāji ņem vērā dažādas zīmes un pārbauda, vai bērns pazīst mirušajam dalailamam piederējušus priekšmetus un cilvēkus. Kad bērns ir atzīts, viņu audzina un izglīto, lai viņš uzņemtos nākamā dalailamas pienākumus.

Mūsdienu Rietumu cilvēkam tas var šķist ļoti savādi. Mēs augstu vērtējam katra cilvēka tiesības pašam izvēlēties savu nākotni. Pat monarhi, kuri varu mantojuši, var atteikties no troņa. Taču bērns, kurš atzīts par dalailamas iemiesojumu, pats šo nākotni nav izvēlējies. Līdz ar atzīšanu viņa dzīves ceļš un uzdevums lielā mērā jau ir noteikts.

Bet kā tad tas bija/ir jūdaismā? Daudzi Jēzus laika jūdi ticēja — un arī šodien daudzi joprojām tic —, ka Dievs sūtīs svaidītu ķēniņu. Viņš vadīs kustību, kas atbrīvos Israēlu no apspiestības un beidzot nesīs pasaulei taisnību un mieru.

Neviens nezināja, kad un kur šis svaidītais ķēniņš piedzims, lai gan daudzi ticēja, ka viņš būs īsts ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Dievs bija devis brīnišķīgus apsolījumus par Dāvida dzimtas nākotni. Daži norādīja uz (Mihas grāmatas 5:1–3) pravietojumu, ko Matejs citē sava evaņģēlija otrajā nodaļā, uzskatot, ka gaidāmajam ķēniņam jāpiedzimst Bētlemē. Savukārt vārds, ar kuru ebreju un aramiešu valodā apzīmēja “svaidītu ķēniņu”, bija vārds, ko mēs parasti izrunājam kā “Mesija”.

Kāds būs Mesija? Kā cilvēki varēs pazīt, ka viņš ir ieradies? Neviens to skaidri nezināja, taču pastāvēja daudzas teorijas. Daudzi iztēlojās Mesiju kā kareivīgu ķēniņu, kurš sakauj pagānu pulkus un izcīna Israēlam brīvību. Citi viņu redzēja kā cilvēku, kurš attīrīs templi un atjaunos patiesu dievkalpošanu.
Visi, kuri ticēja šāda ķēniņa nākšanai, zināja, ka viņš piepildīs Israēla Rakstus un beidzot īstenos Dieva Valstību — virs zemes tāpat kā debesīs. Taču nevienam nebija īsti skaidrs, kā tas viss izskatīsies dzīvē.

Pirmajā gadsimtā parādījās vairāki Mesijas pretendenti. Viņi nāca un gāja, sapulcinādami sekotājus, kuri drīz vien tika izklīdināti, kad varasvīri sagūstīja viņu vadoni. Viens gan bija skaidrs: tiklīdz kāds kļuva pazīstams kā Mesijas pretendents, viņš piesaistīja varas iestāžu uzmanību un gandrīz noteikti arī naidīgumu. 

Tāpēc, gribēdams uzdot šo jautājumu saviem sekotājiem, Jēzus aizveda viņus tālu prom no vietām, kur viņi parasti darbojās. Filipa Cēzareja atradās Israēla zemes tālajos ziemeļos, ārpus Hēroda Antipas pārvaldītās teritorijas, vismaz divu dienu gājiena attālumā no Galilejas ezera.

Pat pats jautājums — vismaz Mateja evaņģēlijā — ir izteikts netieši: “Ko ļaudis saka — kas ir Cilvēka Dēls?” Citiem vārdiem: “Kas, pēc ļaužu domām, ir šis cilvēks, kurš stāv tepat jūsu priekšā, proti — es pats?” Jēzus noteikti jau zināja, kādu atbildi saņems, taču Viņš gribēja, lai mācekļi to pasaka skaļi.
Un mācekļi atstāsta, ko par Jēzu runā ļaudis, un viņu atbilde mums daudz ko atklāj par to, kā cilvēki Jēzu uztvēra. Nevis maigs, kluss un lēnprātīgs Jēzus. Nevis mīļš un mierinošs mazo bērnu draugs. Drīzāk viņš līdzinājās kādam no neseno vai seno laiku praviešiem, kuri bezbailīgi cēlās un sludināja Dieva vārdu ļauniem un dumpīgiem ķēniņiem.

Jēzus darbojās kā pravietis. Pravietis nav vienkārši cilvēks, kurš “paredz nākotni”. Pravietis ir Dieva balss, kas stājas pret netaisnību un ļaunumu.
Taču šajā pravietiskajā kalpošanā bija apslēpts vēl kas, un Jēzus ticēja, ka Viņa sekotāji šo noslēpumu ir sapratuši. Citādi Viņš diez vai būtu uzdevis šo jautājumu.
Viņš nebija tikai Dieva balss. Viņš bija Dieva Mesija. Viņš ne tikai sludināja Dieva Vārdu pret tā laika ļaunajiem valdniekiem. Viņš bija Dieva ķēniņš, kuram būs jāstājas viņu vietā.

Pie šī secinājuma mācekļi patiešām bija nonākuši, un Pēteris kļuva par viņu runasvīru.
“Tu esi Mesija,” viņš saka, “dzīvā Dieva Dēls.”

Ir svarīgi saprast, ka šajā brīdī ar vārdiem “Dieva Dēls” vēl netika domāta “Trīsvienības otrā persona”. Nevienam vēl nebija ienācis prātā, ka gaidāmais ķēniņš pats būs dievišķs. Tiesa, dažas lietas, ko Jēzus darīja un sacīja, mācekļus droši vien jau bija dziļi samulsinājušas.
Šis apmulsums izzuda tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās, kad viņi sāka ticēt, ka Jēzus jau visu laiku ir bijis daudz ciešāk saistīts ar Israēla vienīgo Dievu, nekā viņi jebkad bija spējuši iedomāties.

Vārdi “Dieva Dēls” bija Bībeles izteiciens. Tie norādīja, ka ķēniņam ir īpašas attiecības ar Dievu: Dievs viņu bija pieņēmis par savu dēlu un iecēlis par savu īpašo pārstāvi (skat., piemēram, 2. Samuēla 7:14 un Psalmu 2:7).
(Pavisam drīz pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa sekotāji sāka ticēt, ka šiem pašiem vārdiem ir vēl pavisam cits nozīmes slānis, ko līdz tam neviens nebija spējis iedomāties. Taču, lai saprastu šo evaņģēlija vietu, ir svarīgi tajā neielasīt vairāk, nekā tur šajā brīdī ir pateikts.)

Pēteris un pārējie mācekļi sacīja: “Tu esi patiesais ķēniņš. Tu esi tas, kuru Israēls ir gaidījis. Tu esi Dieva pieņemtais Dēls — tas, par kuru runājuši psalmi un pravieši.”
Viņi zināja, ka tas ir bīstami. Ar šo apliecinājumu viņi ne tikai pievienojās pravietiskai kustībai, kas Dieva vārdā izaicināja pastāvošās varas. Viņi atbalstīja arī atklātu izaicinājumu pastāvošajai ķēniņa varai.
Jēzus ir patiesais ķēniņš! Tas nozīmēja, ka Hērodam — un pat tālajam Romas imperatoram — bija pamats uzmanīties. Un tempļa vadībai…

Bet tad – ja Pēteris ir pasludinājis, ka Jēzus ir Mesija, tad arī Jēzum ir kas sakāms par viņu (cilvēku, kuram vecāki bija devuši vārdu Sīmanis).
Vārds “Pēteris” — jeb viņa dzimtajā aramiešu valodā “Kēfa” — nozīmē “klints” vai “akmens”. Ja Pēteris bija gatavs apliecināt, ka Jēzus ir Mesija, tad Jēzus bija gatavs pasludināt, ka ar šo uzticības apliecinājumu pats Pēteris kļūs par pamatu Viņa jaunajai celtnei.
Tāpat kā Dievs Ābrāmam deva vārdu Ābrahāms, norādot, ka viņš kļūs par daudzu tautu tēvu (1. Mozus 17:5), tā tagad Jēzus Sīmanim dod jaunu vārdu — Pēteris, Klints.
(Vai nav interesanti, ka Kalna sprediķī Jēzus bija stāstījis līdzību par gudru vīru, kurš uzcēla namu uz klints (Mateja 7:24)? Tagad Jēzus pats paziņo, ka darīs tieši to pašu.)

Gan tur, gan šeit mums fonā jāiztēlojas varenā pilsēta Jeruzāleme, kas uzcelta Ciānas kalna klinšainajās nogāzēs. Dažās jūdu tradīcijās Jeruzālemes templis bija vieta, kur sastapās debesis un zeme. Jēzus pasludina, ka Viņš no jauna veido šo Dieva pasaules centru.

Jēzus negrasās celt īstu pilsētu vai īstu templi. Viņš cels kopienu, ko veidos visi, kuri apliecina uzticību Viņam kā Dieva svaidītajam ķēniņam. Un šī kustība, šī kopiena sākas tieši tur, Filipa Cēzarejā, ar Pētera apliecinājumu.
Pagaidām tam jāpaliek noslēpumam, jo tā atklāšana var maksāt dzīvību. Ja ziņa izplatītos, sekas patiešām varētu būt nāvējošas. 

Taču visiem, kuri kopā ar Pēteri apliecina, ka Jēzus no Nācaretes patiesi ir Dieva Mesija, tiek dots šāds apsolījums: apliecinot Viņam uzticību, viņi kļūs par tautu, ar kuras starpniecību dzīvais Dievs atjaunos pasaulē taisnību un ievedīs debesis un zemi jaunā taisnības un miera stāvoklī.

Pēteris ar savu ticības apliecinājumu kļūs par šīs kopienas sākumpunktu. Viņam vēl daudz jāmācās un būs jāpārvar ne viena vien paša neveiksme.
Taču arī tas pieder pie šī ceļa. Galu galā Jēzus jauno kopienu veidos vienkārši grēcinieki, kuriem ir piedots.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk