• Brīnumainā zivju zveja

    Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk 5:1-11).

    Lasīt tālāk
  • Bīstami! Dieva vārds darbībā

    Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs un asāks par jebkuru abpusgriezīgu zobenu, tas duras cauri, līdz sadala dvēseli un garu, locekļus un kaulu smadzenes, un iztiesā sirds domas un nolūkus.(Ebr 4:11-13).

    Lasīt tālāk
  • Jauni vārdi jaunām ziņām

    "Pēteris, nostājies kopā ar tiem vienpadsmit, skaļā balsī uzrunāja ļaudis: “...lai tas jums top zināms, uzmanīgi klausieties manus vārdus – viņi nav piedzērušies, kā jūs domājat, [...] bet tagad notiek tas, kas sacīts caur pravieti Joēlu..." (Apd 2:5-16)

    Lasīt tālāk
  • Tukšais kaps

    "Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu..." (Jņ 20:1-10)

    Lasīt tālāk
  • Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

    "Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini." (Mt 25:1-13)

    Lasīt tālāk

svētdiena, 2025. gada 29. jūnijs

Svētā Gara auglis

(Gal 5:13-21) Bet jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai; vienīgi nedodiet vaļu miesas tieksmēm, bet kalpojiet viens otram mīlestībā. Jo visa bauslība ir piepildīta vienā vārdā, un proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Ja jūs cits citam kožat un viens otru graužat, pielūkojiet, ka cits citu neaprijat! 
Bet es jums saku: dzīvojiet Garā, tad jūs neļausieties miesas iegribām. Jo miesa iekāro pretēji Garam, bet Gars – pretēji miesai. Tādēļ ka tie abi stāv viens otram pretī, jūs nevarat darīt visu, ko gribat. Ja Gars jūs vada, jūs neesat zem bauslības. Miesas darbi ir skaidri redzami, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana elkiem, pūšļošana, ienaids, ķildas, greizsirdība, dusmas, patmīlība, nesaticība, šķeltniecība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es jūs tagad brīdinu, tāpat kā jau iepriekš esmu jums sacījis: tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos.
(Gal 5:22-26) Bet Gara auglis ir: mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība. Pret tādām lietām nav bauslības. Tie, kas ir Kristū, ir miesu krustā piesituši kopā ar kaislībām un iekārēm. Ja mēs caur Garu esam dzīvi, tad, Gara vadīti, arī dzīvosim. Nekārosim pēc tukša goda, cits citu izaicinādami un skauzdami.
Pēdējos gados Ziemsvētkos rotājumi Kārmelā (Carmel, IN) bija patiešām iespaidīgi. Bet es labi atceros Liepāju Ziemsvētku laikā, un tāpēc varu apliecināt – tā ir vieta, kur valda viena no labākajām svētku atmosfērām, kādu esmu piedzīvojis. Īpaši jauki ir atrasties Rožu laukumā (pašā Liepājas sirdī!). Kur vien paskaties, visur mirdz gaismiņas un daudzkrāsaini rotājumi. Pilsētas centrālā egle šķiet kā dzīva – visi piekariņi, lampiņas un dekorācijas patiesi rada īstu svētku noskaņu…

Jā, tas izskatās kā dzīvs. Patiesībā, protams, tā tas nav. Viss ir tikai šovs. Ja Tu pa to pašu ielu pastaigāsies pāris mēnešus pēc Ziemsvētkiem, iespaids būs daudz drūmāks. Dekorācijas būs novāktas; vizuļi un krāsainās lampiņas atkal būs novietotas kastēs līdz citiem svētkiem. Mazās eglītes, kuras visas kopā veidoja vienu lielu, krāšņu pilsētas egli būs nokaltušas un izmestas…
Tas izskatās lieliski kādu brīdi, bet patiesībā viss ir mākslīgs un ātri paejošs.

Apustulis Pāvils ir slavens ar savu tematisko kontrastu – "miesa" un “gars”. Un īpaši viņš ir slavens ar atslēgas vārdiem, kuri tiek izmantoti kopā ar šo kontrastu tēmu.
Pāvils runā par “miesas" darbiem un “gara" augli.
Salīdzini krāšņi izrotātās Ziemsvētku eglītes ar parastiem, tomēr reāliem augļu kokiem augļu dārzā. Ziemassvētku eglītes izskatās brīnišķīgi uz īsu brīdi, bet tad tās tiek atkal iepakotas (ja ir no plastmasas) vai izmestas (ja ir nocirstas mežā). Augļu koki ziemā neizskatās tik iespaidīgi, bet, ja ir pareizi aprūpēti, tie nesīs brīnišķīgus augļus gadu pēc gada. Kas ir svarīgāks un vērtīgāks? Vari trīs reizes minēt…

Izveidojot šos divus sarakstus (par miesas darbiem un Gara augli), apustulis Pāvila atklāj savu redzējumu par to, kas notiek ar personu, kad tā pievienojas (caur ticību un kristībām) Mesijas tautai.
(Ievēro, kā 24.pantā viņš runā par kristiešiem kā tādiem, “kas ir Kristū”; kā arī apgalvo, tāpat kā 4:4-7, ka visi šie cilvēki ir Gara vadīti.)
Lai labāk paskaidrotu, apustulis Pāvils to sadala un apraksta it kā atsevišķus līmeņus.

Cilvēki sāk stāvoklī, ko viņš nosauc par “miesas" stadiju. Visi ir piedzimuši kādā ģimenē ar konkrētu etnisko un teritoriālo identitāti. Cilvēki atklāj sevī dažādas vēlmes un tieksmes, kuras, ja tām ļauj pilnīgu brīvību, rezultēsies “darbos”, kas tiek uzskaitīti no 19.–21.pantam.
Ieskatoties šajā sarakstā, mums nākas secināt, ka sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku izturas tādā veidā, diez vai ir laimīga.
Vēl svarīgāk – kad Dievs beidzot pilnībā izveidos savu valstību, tādiem cilvēkiem, tajā nebūs vietas (un būtu ļoti pārsteidzoši, ja viņi tur varētu iekļauties).
Dievs plāns galu galā nav radīt vietu un apstākļus, kur šāda “miesas” darbu situācija pastāvētu mūžīgi.

Bet tad, pateicoties Jēzus evaņģēlija pasludinājumam, Dieva Gars sāk savu darbu… un cilvēki tiek atjaunoti.
Pirmā šīs atjaunošanās pazīme, kas līdz ar to arī atklāj viņu patieso piederību, ir ticība Jēzum kā augšāmceltajam Kungam un Valdniekam. Bet viņu piederība Mesijas ļaudīm nav tikai intelektuāla. Tā ietver sekošanu Viņam caur nāvi uz jaunu dzīvi (tas daudz vairāk un pilnīgāk tiek aprakstīts 2:19-20).
Šajā “līdz ar Kristu” krusta nāvē ir nomirusi tā dzīve, kur "miesa" nosaka to kā katrs uzvedas un kas viņš ir.

Tā vietā, atjaunotie Mesijas sekotāji sāk "nest augli”. Tās augļa īpašības, kuras Pāvils uzskaita no 22.–23.pantam, nav kaut kas tāds, ko mēs, ja pietiekami pacentīsimies, varētu paši sasniegt bez Svētā Gara palīdzības.
Ja Tev rastos aizdomas, ka kāds, kurš ir laipns pret Tevi, to ir panācis ar ļoti lielu piespiešanos, tad šāda laipnība zaudē savu labo iespaidu.
Atslēga ir tajā, ka tad, kad Svētais Gars sāk darboties, parādās jauna motivācija… un lietas vienkārši sāk notikt.

Protams, tas nenozīmē, ka šis process apiet mūsu domāšanu un mūsu apzinātu rīcību. Mums ir jāapzinās kas notiek, un ir jāpieņem lēmums darīt to, ko Gars dos. Tas nav un nebūs process, kurā mēs varam vienkārši relaksēties un darīt to, kas šķiet notiek pats no sevis.
Ja tā, tad Pāvilam nebūtu bijis vajadzīgs mudināt Galatiešus dzīvot “Gara vadītiem” (25.pants). Lai piedzīvotu efektu, kuru Svētais Gars vēlas panākt, mums par to ir jādomā, kā arī ar mūsu pašu morālām pūlēm ir jāļauj Garam pārņemt kontroli.
Bet labākais ir tas, ka tad, kad šīs īpašības parādīsies, tās būs kā brīnišķīgi augļi no augļu dārza, nevis krāsainas bumbiņas Ziemsvētku eglītē. Tas būs kā daļa no tā, par ko mēs būsim kļuvuši.

Šādiem Svētā Gara vadītiem cilvēkiem būtu dzīvē jāizdzīvo šos principus, kuri ir atjaunotās dzīves rezultāts. Tomēr apustulis Pāvils joprojām ir nobažījies (to jau viņš bija pieminējis no 13.–15.pantam), ka draudze Galatijā, dažādu “musinātāju" iespaidota, kultivēja domstarpību un dusmu atmosfēru. Daži cilvēki uzskatīja, ka viņi būtu svarīgāki un īpašāki nekā pārējie. Ja Svētajam Garam ļauj darboties (ja Gara nav, tad tā jau nav kristiešu kopiena), tad šāda savstarpēja skaudība, sāncensība un naids ir jāizbeidz.

Visbeidzot, savas vēstules noslēguma daļā apustulis Pāvils vēlreiz atgriežas pie šīs tēmas, uzsverot, ka kristīga dzīve jau nav tikai Svētā Gara pamudinājumu sadzirdēšana (lai gan arī tas ir svarīgi). Pats svarīgākais ir tas, ja kristieši dzīvo tā, kā Dieva Gars tos vada, tad ebreju likums nenosoda viņus (23.pants). Tad arī nebūs draudzi graujošas atmosfēras, viens draudzes loceklis nebūs naidīgi noskaņots pret otru (26.pants) – diemžēl tādu situāciju viltus mācības bija radījušas.
Tātad, lai gan šis vēstules fragments sniedz jauku priekšstatu par to, kāda tad izskatās patiesa kristieša dzīve, tad pats galvenais akcents un mērķis ir pārliecināt vēstules lasītājus atgriezties no nepatiesu ideju “musinātāju” uzklausīšanas pie pilna, neizmainīta un neizkropļota evaņģēlija; pie tāda evaņģēlija, kādu apustulis Pāvils viņiem pats bija sludinājis.

Šī patiesība ir vitāli svarīga arī draudzei, Kristus Baznīcai šodien. Bieži vien šodien, kad cilvēki uzsver nepieciešamību pēc mīlestības, pacietības un lēnprātības, tad tas tiek saistīts ar priekšstatu un attieksmi, ka runājot par patiesību un evaņģēliju, mums nevajadzētu uzsvērt tās lietas, kurās mēs cilvēki viens otram nepiekrītam.
Tāpat, ja cilvēki ir kaislīgi un pārliecināti par evaņģēlija patiesībām (tāpat kā Pāvils!), tad viņi bieži vien pieļauj, ka centība viņus noved līdz dusmām vai pat dažādām ļaunprātības izpausmēm (kas ir uzskaitītas sadaļā par "miesas darbiem”). 

Kāpēc patiesības un mīlestības apvienojums, par ko rūpēties apustulis Pāvils mudināja atkal un atkal (skatīt Efeziešiem 4.15), šķiet draudzes dzīvē nereālas un nesasniedzamas?
Pāvila paša atbilde uz šo problēmu būtu īsa un skaidra: ja mēs esam kristieši, ja ticam Viņam, ja esam Dieva Svētā Gara piepildīti, “tad, Gara vadīti, arī dzīvosim.”  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 22. jūnijs

Laiks pieaugt un dzīvot īstā brīvībā!

(Gal 3:23-29) Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām ieslēgti bauslības važās līdz brīdim, kad bija jāatklājas ticībai, un tātad bauslība ir bijusi mūsu audzinātāja līdz Kristum, lai ticībā mēs tiktu attaisnoti. Bet, kad ticība atnākusi, mēs audzinātājai vairs neesam pakļauti.
Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū. Un, ja jūs piederat Kristum, jūs esat Ābrahāma pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma.
Viens no manas sievas daudzajiem talantiem ir darboties ar maziem bērniem. Vislabāk šajā jomā viņai padodas tajos brīžos, kad bērniem var mācīt kādu dziesmiņu, deju vai rotaļu. Mani bieži pārsteidz tas, ka viņa piekrīt vairākas stundas pieskatīt bērnus, kurus satiek pirmo reizi mūžā. 
Tomēr ne vienmēr viss norit gluži perfekti. Reiz viņa man stāstīja par vienu no vissliktākajām pieredzēm, kad viņa devās pieskatīt mūsu draugu bērnus (ko viņa jau daudzkārt bija veikusi ar prieku un panākumiem). Iepriekš viņa nebija varējusi iedomāties, ka tajā vakarā abi bērni būs šausmīgi īgni un dusmīgi par to, ka vecāki devušies prom. Viņi savu neapmierinātību tagad izrādīja manai sievai. Lai ko arī viņa centās abiem bērniem piedāvāt, nekas neizdevās. Vakars bija briesmīgs, tomēr viņa prata atturēt bērnus no lielām blēņām. Kad vakarā atgriezās bērnu vecāki, gan mana sieva, gan bērni juta milzīgu atvieglojumu.

Apustulis Pāvils savā stāstā par Dieva izredzēto tautu līdzīgi attēlo likuma lomu — kā aukli, kura pieskatīja Israēlu, līdz tas pieaugs kā tauta. Vārds, kurš Bībeles latviešu variantā ir tulkots kā “audzinātāja” (es pat ieteiktu lietot vārdu “aukle”), Pāvila pasaulē apzīmēja vergu, kura uzdevums bija ikdienā rūpēties par bērniem — vest uz skolu, sargāt, lai nekas nenotiek, atturēt no blēņām. Reizēm šādi cilvēki kļuva par cienījamiem ģimenes locekļiem pēc savas aukles lomas/darba beigām. Mūsdienu Rietumu pasaulē šo lomu reizēm pilda “au pair”.

Apustuļa Pāvila šī vēstules fragmenta galvenā ideja ir atgādināt par laiku tautas vēsturē no Mozus līdz Mesijas atnākšanai. Šajā laikā Israēla tauta vēl bija kā bērns, kam vajadzēja īpašu uzraudzību. Bet, kad ierodas Mesija, viņiem beidzot vajadzētu kļūt par Dieva pieaugušo bērnu. Bērnam vairs nevajag aukli!

Un šo pieaugšanu simboliski apzīmē viens vārds – 'ticība' — vārds, kas grieķu valodā nozīmē arī uzticamību, drošumu, uzticēšanos. Mesijas uzticība Dievam parāda kāds ir īsts, pieaudzis Israēlietis. Savukārt ikviena cilvēka ticība pierāda, ka viņš vai viņa — neatkarīgi no izcelsmes — ir pilntiesīgs Dieva ģimenes loceklis.

Tādēļ Pāvils skaidro 26. pantā: jūs visi esat Dieva bērni, pateicoties šai ticībai Mesijā, Jēzū. 
(“Dieva bērni” — tas ir Bībeles tituls Israēlam: “Israēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais” (2.Moz 4:22). Tas ir atgādinājums par lielo Exodus stāstu — Dieva tautas izglābšanu no Ēģiptes verdzības.) 
Bet tagad apustulis Pāvils uzstāj, ka visa Israēla tautas vēsture līdz Mesijam bija kā atkal būšana verdzībā. Un tad labā ziņa — beidzot! — ir atnākusi atbrīvošana!

Tad apustulis Pāvils uzdod jautājumu: Vai jūs patiešām gribat atkal būt kā bērni, kad varat būt pieauguši? Vai gribat atkal būt vergi, kad varat būt brīvi cilvēki? Dieva pieaugušo bērnu pazīme ir tā, ka Dievs viņiem var uzticēties. Viņi ir ticības cilvēki. Viņi tic evaņģēlijam.

Bet kā šī piederība Mesijam dara cilvēkus par pieaugušajiem Dieva bērniem? Pāvils to paskaidro blīvā un dažbrīd sarežģītā izklāstā. Kad viņš saka “Kristus”, viņš domā gan “Mesija”, gan arī to, ka Mesija pats ir visas Israēla tautas iemiesojums. Svarīgākais ir, vai cilvēks ir “iekšā” Mesijā, vai viņš pieder Mesijam. Un tas nav tikai kāda iekšēja izjūta. Pāvila izpratnē tā ir piederība pavisam konkrētai kopienai — jaunajai ķēnišķīgajai ģimenei, Mesijas tautai. Un pievienošanās šajā ģimenē notiek caur kristībām.

Kristības ir “iekļūšana Mesijā” — durvis/ieeja uz ģimeni, ko Dievs solīja Ābrahāmam. Pāvils šeit neskaidro, kā kristības saistās ar ticību, jo viņam tas bija pašsaprotami: kristībās kandidāts apliecināja “Jēzus ir Kungs”. Viņš arī nespriež par problēmām, kas rodas, ja cilvēki kristās nesaprazdami, ko tas nozīmē.

Tādējādi kristītie “ir apvilkuši Mesiju” — viņi pieder Mesijam, viņi ir Viņa ģimene. Un līdz ar to vairs nav nozīmes vecajām atšķirībām — tautībai, sociālajam statusam vai dzimumam. Ne jau tāpēc, ka cilvēka identitāte kļūtu nesvarīga, bet tā vairs nav kritērijs attiecībās ar Dievu. Pāvils labi apzinās, ka viņš joprojām ir jūds (piemēram, Romiešiem 11:1-6), ka daži ir vergi, citi brīvie (par to arī vēstule Filemonam), un ka pastāv vīrieši un sievietes. Bet Kristū Jēzū visi ir vienlīdzīgi. “Jūs visi esat viens Kristū Jēzū.”

Un tad nāk lielais kopsavilkums: Dievs apsolīja Ābrahāmam vienu lielu ģimeni, un tagad, Mesijā, tā ir izveidota. “Ja jūs piederat Mesijam, jūs esat Ābrahāma dzimums.” Kāpēc meklēt citus ceļus? Kāpēc censties kļūt par Ābrahāma bērnu citādi? Ja esat daļa no šīs ģimenes, jūs saņemat arī apsolīto mantojumu (skat. 3:15-18).

Šis vēstījums spēcīgi skar arī mūsdienu Baznīcas sašķeltību — kas diemžēl ir daudz dziļāka un lielāka nekā Pāvila laikā. Daudzie sadalījumi — pareizticīgie pret rietumu baznīcām (Roma un no tās atšķēlušās baznīcas), protestantisms pret katolicismu, Skotijas un Anglijas baznīcu atšķirības, dažādās brīvbaznīcas —, lai arī vēsturiski saprotami, Dieva skatījumā tiek vērtēti kritiski. Ja jūs ticat apustuļa Pāvila evaņģēlija skaidrojumam, tad tas nozīmē dedzīgu vēlmi pēc Baznīcas vienotības.

Un vēl — Pāvila diskusija par bērnišķīgo un pieaugušo Dieva tautu liek katram no mums uzdot svarīgus jautājumus: Vai esam patiešām pieauguši? Vai esam uzticami? Vai patiesi ticam? Vai arī sirds dziļumos vēlētos, lai kāds auklētu mūs vēl mazliet ilgāk?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

svētdiena, 2025. gada 15. jūnijs

Nepadodies! Tava uzvara slēpjas neatlaidībā!

(Rm 5:1-5) Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un lepojamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs lepojamies, mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs. 
Dzīvē mums visiem būs dažādas problēmas un grūtības. Ko tad darīt? Turēties pie saviem mērķiem un nepamest iesākto! Uzvara slēpjas tajā, ka nepadodies, lai kas arī nenotiktu. Atceries — tieši visgrūtākajos brīžos Svētais Gars strādā visvairāk pie tevis. 

Apustulis Pāvils raksta, ka mēs varam nesatraukties savās ciešanās, jo ciešanas rada izturību, izturība veido raksturu (Rom 5:3–4). Dievs neļauj notikumiem valdīt pār Sevi — un arī tev tā nevajadzētu. Ja uzticēsies Viņam un paliksi stiprs lūgšanās, ticībā un Dieva Vārda apsolījumos, Viņš tevi izvadīs cauri visam. 

Tajā brīdī, kad šķiet, ka viss notiek ļoti lēni vai pat stāv uz vietas, zini — Dievs būvē spēcīgus pamatus tevī, lai vēlāk varētu caur tevi paveikt lielas lietas. Ja jūties paguris vai vilšanās nomāc, vienkārši lūdz Dievam spēku būt nelokāmam — Viņš noteikti palīdzēs! 

“Pacietība ir rūgta, bet tās augļi ir saldi.” 
— Žans Žaks Ruso (Jean-Jacques Rousseau) 

svētdiena, 2025. gada 8. jūnijs

Kur ir Dievs, kad mums Viņu vajag?

(1Moz 11:1-7) Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!” 
Es reiz runāju ar kādu jaunu cilvēku, kurš mācījās, lai kļūtu par psihologu. Viņa apmācību programmā ietilpa arī kapelāna prakse slimnīcas traumu nodaļā, kur viņam bija jāstrādā ar cilvēkiem, kuri guvuši nopietnas smadzeņu vai muguras traumas — sporta negadījumos, autoavārijās, un līdzīgās nelaimēs.

Kā psihologam un kristietim viņam bija ļoti grūti saprast, kā palīdzēt cilvēkiem pieņemt to, ka viņu dzīve ir sabrukusi, un vēl grūtāk — kā izskaidrot, kāpēc Dievs neko nedarīja, lai to apturētu. Kāpēc Viņš neiejaucās? Kāpēc Dievs neapturēja to dzērājšoferi, kurš notrieca kādu vīrieti un pārvērta viņu par cilvēku, kurš vairs nespēj skaidri domāt un ir pilns dusmu? Kāpēc Viņš nedod viņam spēku sadzīvot ar jauno realitāti? Kāpēc Viņš neārstē?
Un kāpēc Dievs pieļāva, ka kāda māte grūtniecības laikā lieto narkotikas un vēlāk vardarbīgi izturas pret savu bērnu, radot viņam traumas, kas ietekmēs dzīvi uz visiem laikiem?

Dziedātājs Niks Keivs (Nick Cave) reiz dziedāja vienā no savām dziesmām: „Es neticu Dievam, kurš iejaucas…”
Tā ir viena no spēcīgākajām pirmajām rindām kādā rokmūzikas dziesmā (no albuma 'The Boatman’s Call'). Un viņš turpina: “…bet, ja es ticētu, tad es Viņam nelūgtu mainīt ne vienu matiņu uz tavas galvas, tikai palūgtu, lai Viņš tevi atved manos apskāvienos…”
Daudzi kristieši tieši tā arī lūdz — nevis lai Dievs visu maina, bet lai Viņš izdara kaut ko, ko mēs tajā brīdī vēlamies.

Bet realitātē Dievs iejaucas reti. Tā vienkārši ir — Dievs radīja pasauli, kur cilvēkiem ir brīvība. Viņš ļauj vadīt cilvēkiem pašiem — tas/tāds bija Viņa nodoms.
Dievs būtu varējis radīt citu pasauli, kur nelaimes tiek novērstas, vai vismaz to sekas uzreiz dziedētas. Bet Viņš tā nedarīja.

Nesen noskatījos filmu par kādu varoni — Henkoku (Hancock (2008) – kaut kas līdzīgs Betmenam… un starp citu ir baumas, ka būs filmas turpinājums). Viņš var apturēt vilcienu, kas tuvojas automašīnai uz sliedēm, vai izjaukt bankas aplaupīšanu, neupurējot ķīlniekus. Bet īstajā dzīvē nav tāda Henkoka. Nav Betmena. Un Dievs arī reti iejaucas.

Bet Bībelē, 1. Mozus grāmatas 11. nodaļā aprakstītajā gadījumā, Dievs tomēr iejaucās — taču ne tā, kā cilvēki cerētu.
Reiz, kad cilvēki nolemj apmesties uz dzīvi kādā vietā, viņi izdomā ambiciozu projektu: pilsētu ar torni, kas sniedzas debesīs.
Šim projektam bija vajadzīga inženieru izdomas bagātība.

Es vienmēr jūtos pārsteigts, redzot, kā ASV dienvidos būvē mājas — no plāksnēm, metāla sietiem un apmetuma, bez kārtīgām pamatiem. Protams, šādas mājas var uzkraut uz platformas un pārvietot, bet ikviens eiropietis zina: īstai mājai jābūt no ķieģeļiem, ar pamatiem, kas sniedzas zemē. (Labi, jāatzīst — tāda Eiropas māja Kalifornijas zemestrīcēs ilgi neizdzīvotu.)

Tāpat arī ebreji zināja, ka kaut ko nopietnu ceļ no akmens. Ja tas nav iespējams — tad vismaz akmens pamati un māla ķieģeļu sienas. Bet šie cilvēki Šineārā veido visu ēku no māla ķieģeļiem. Viņi izmanto darvu ķieģeļu saistīšanai, nevis īstu javu. Jāatzīst — viņiem izdomas netrūkst, bet…
Šīs pilsētas apraksts ir interesants. Tornis parasti kalpo kā patvērums ienaidnieka uzbrukuma laikā — vēl viena zīme, ka viņi cenšas būt neatkarīgi no Dieva. Viņi nevēlas tikt izkliedēti, grib paši sevi pasargāt un padarīt sevi slavenus. Tornis varētu būt arī plūdu gadījumam — Mezopotāmijā plūdi nav retums. Un tas bija domāts kā visaugstākais tornis pasaulē.

Fons šim stāstam ir Babilonas zigurati — piramīdveida torņi ar svētnīcu augšā, lai Dievs varētu “dzīvot” tuvāk cilvēkiem, tomēr joprojām atrasties “pār” viņiem.
Un šeit slēpjas interesants pavērsiens — šāds tornis it kā padara vienkāršāku uzdevumu Dievam „nolaisties lejā”.
Un mūsu stāstā Dievs to arī izdara — tikai ne tā, kā cilvēki bija cerējuši. Viņš negaida, līdz tornis ir gatavs. Dievam nav jāskatās caur debesu teleskopu vai jāuzklausa ziņotāji — Viņš pats personīgi dodas pārbaudīt notiekošo.
Viņš saka: “Nāciet, ejam paskatīties.”
Dieva satraukums nav tik daudz par celtniecību, bet par cilvēku neatkarības apziņu — ka viņi var visu paši. Tas atkal atgādina Ādamu un Ievu, bet šoreiz tā ir visa tauta, nevis tikai pāris indivīdi.

Bībele atkārtoti secina: kad tautas apvienojas, tas bieži noved pie dumpja pret Dievu, nevis pie Viņa gribas izpildes. Bet pat bez Dieva iejaukšanās — cilvēku egoisms bieži vien visu padara bezjēdzīgu.

Un tomēr — šajā stāstā Dievs iejaucas. Viņš sajauc viņu valodas, lai tie nespētu saprasties. Daudziem, kas mācās svešvalodas, tas šķiet kā sāpīgs joks. Bet Bībele saka — dažādas valodas ierobežo cilvēka grēku, pat ja reizēm arī izraisa konfliktus.
Tā ir vēsturiski simboliska mācība — nesaprašanās cilvēku starpā nebija Dieva sākotnējā plānā. Tā radās kā cilvēku dumpja sekas un kā Dieva konkrēta iejaukšanās.

Un tad nāk Vasarsvētki (Apustuļu darbi 2.nodaļa). Tur Dievs atceļ šo sajaukumu (vismaz uz brīdi!). Cilvēki dzird vienu otru runājam savās valodās, saprot viens otru, un kopīgi slavē Dievu.

Tā ir zīme, ka nākotnē Dievs atkal iejauksies, bet šoreiz, lai mūs savienotu, nevis šķeltu — un lai visas tautas varētu kopā Viņu slavēt.   

* Aizgūts no Džona Goldingeja 

svētdiena, 2025. gada 1. jūnijs

Dievs jau ir tur, kur Tu vēl tikai dodies!

(Atkl 22:12-14) “Redzi, es nāku drīz un mana alga – līdz ar mani, lai katram samaksātu pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Laimīgi tie, kas mazgā savus tērpus, lai viņiem būtu tiesības uz dzīvības koku un ļauts pa vārtiem ieiet tajā pilsētā. 
Kad esi noraizējies par nākotni, apstājies un atgādini sev, ka divi no Dieva vārdiem ir “Alfa un Omega – sākums un gals” (Atklāsmes grāmata 22:13). Tas nozīmē: tur, kur tu vēl tikai ej – Dievs jau ir!

Jēzus lūdza: “Tēvs! Es gribu, lai tur, kur esmu es, ar mani būtu arī tie, ko tu man esi devis, lai tie redzētu manu godību, ko tu man esi devis, tādēļ ka jau pirms pasaules radīšanas tu mani esi mīlējis.” (Jņ 17:24)
Jēzus ilgojas būt kopā ar mums. Viņš pats to lūdz savam Tēvam. Un mēs joprojām esam ceļā uz šo lūgšanu piepildījumu. 

Katru reizi, kad esi uz sabrukuma robežas, tas ir kā pārbaudījums: tu vai nu padodies, vai arī izturēsi līdz uzvarai. Tāpat kā garo distanču skrējēji saka – “atsisties pret sienu” (‘hitting the wall’). Kad viņi jūtas pilnīgi izsmelti un grib padoties, viņi zina: ja izturēs cauri sāpēm, viņus sagaida “otrais elpas vilnis”, kas aiznesīs līdz finišam.

Varbūt tu uzņemies atbildību par lietām, kas nemaz nav tavējās? Iemācies noteikt veselīgas robežas – gan sevis, gan to dēļ, kas paļaujas uz tevi. Ja neesi drošs, kas ir tavs uzdevums, palūdz Dievam gudrību – Viņš tev parādīs, cik tālu iesaistīties draugu vai ģimenes dzīvē. Ja tas nav tavs smagums – noliec to zemē. Ja tas ir par smagu – atdod to Dievam!

Jo vairāk tu uzticies Dievam, jo mazāk baidies. Uzticies Viņam un ej uz priekšu bez bailēm!

svētdiena, 2025. gada 25. maijs

Salauz melu ķēdes – Dievs grib Tevi brīvu!

(Jņ 5:1-9) Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir peldvieta, kuru ebrejiski sauc Bētzata, ar piecām kolonādēm. Tajās gulēja daudz neveselu, aklu, tizlu, izkaltušu. Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau trīsdesmit astoņus gadus. Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats. 
Ja mēs neatmetam aplamus uzskatus un neracionālas bailes, mēs paši sevi atturam no tā, par kādiem Dievs mūs grib veidot. Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā ir stāsts par vīru, kurš šo patiesību pierāda ļoti spilgti. Viņš bija slims jau 38 gadus. Kad Jēzus viņam jautā: “Vai tu gribi kļūt vesels?”, slimais atbild: “...man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” (Jņ 5:7) 
Šis vīrs bija pārliecināts, ka ir tikai viens veids, kā saņemt dziedināšanu – būt pirmajam, kas nonāk dīķī. Šī ierobežojošā doma viņu bija turējusi gūstā gandrīz četras desmitgades! Taču Jēzus vienā teikumā visu maina: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5:11). 
Viņš tika dziedināts ne tikai fiziski, bet arī iekšēji – viņa domāšana tika atbrīvota.

Ticība bieži nozīmē to, ka mēs “izdzēšam” melus, kuri mūs kavē, un “ielādējam” jaunu patiesību no Dieva. Studējot Rakstus, mēs burtiski mainām savu domāšanu, ļaujot Kristus prātam veidot mūs. 
Vecu domu atmest ir grūtāk nekā iemācīties jaunu – katrs solis nepareizajā virzienā nozīmē, ka jāiet divreiz: vispirms atpakaļ, tad uz priekšu. Bet tas ir tā vērts. 
Tāpēc katru dienu atvēli laiku, lai atjaunotu savu prātu ar Dieva Vārdu. 
Tu neesi radīts stagnācijai – tu esi radīts kustībai, brīvībai un dzīvībai!  

Nebrīnies, ka nevirzies uz priekšu, ja ticēji nepareizam stāstam! 

svētdiena, 2025. gada 18. maijs

Pasakainā realitāte: pasaule, kādu to Dievs ir ieplānojis

(Atkl 21:1-6) Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram. Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs. Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis. Tas, kas sēdēja tronī, teica: “Redzi, es visu daru jaunu. Tad viņš teica: raksti, jo šis vēstījums ir uzticams un patiess.” Un viņš man sacīja: “Tas ir noticis. Es esmu Alfa un Omega, Sākums un Gals. Es došu izslāpušajam dzert bez maksas no dzīvā ūdens avota. 
Vai Tev dzīvē ir bijis brīdis, kad esi domājis: “Šis ir kaut kas pavisam jauns”? Un ar to es nedomāju tikai jaunu auto ar dažām modernām ekstrām vai vakariņas ar nebijušu garšvielu kombināciju – lai gan arī tas var dot mājienu pareizajā virzienā. Es domāju tādus dzīves mirkļus, kuros Tu saproti – no šī brīža viss būs citādi. Šī ir jauna pasaule, jauna realitāte, kas paveras.

Šādi mirkļi var būt saistīti ar nozīmīgiem dzīves notikumiem: bērna piedzimšanu, laulību, atveseļošanos pēc smagas slimības vai kāda jauna cilvēka ienākšanu tavā ikdienā. Interesanti, ka šie tēli parādās arī Jāņa aprakstā, kad viņš stāsta par “jaunām debesīm un jaunu zemi”. Ieklausieties: Es būšu viņa Dievs, un viņš būs mans dēls (21:7) – tā ir kā garīga atdzimšana. “Svēto pilsēta – kā līgava, saposta un izrotāta savam vīram” – kā kāzas. “Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju” – kā pilnīga dziedināšana. Un pats centrālais šajā visā – Dievs pats būs ar cilvēkiem. Jaunais, pastāvīgais viesis.

Protams, runājot šādi, mēs riskējam padarīt šo redzējumu pārāk vienkāršu, it kā mēs salīdzinātu dievišķo ar mūsu ikdienas niekiem. Taču simboli vienmēr ir kā ceļazīmes uz kaut ko lielāku. Un apustulis Jānis atkal un atkal saka – “tas būs kā šis, tikai daudz vairāk”. “Jaunās debesis un jaunā zeme” būs jaunas pavisam citā nozīmē. Pats “jaunums” tiks atjaunots. Tas nebūs vienkārši nākamais dzīves posms – tā būs visa radītā pasaule, kas kļūs jauna. “Redzi,” saka Dievs, “Es visu daru jaunu.”

VISS būs jauns – jaunās debesis, jaunā zeme, jaunā Jeruzaleme, jaunā svētnīca (kas patiesībā ir tas pats, kas jaunā Jeruzaleme – jo pilsētā vairs nav tempļa, jo visa pilsēta ir kļuvusi par templi), un, protams, jauni cilvēki. Cilvēki, kas ir modušies realitātē, kur nāve, asaras un sāpes vairs nepastāv. “Viss bijušais ir pagājis.”

Diemžēl daudzi kristieši, lasot Jāņa atklāsmes grāmatu, sagaida, ka beigas būs vienkārši “debesis”, uz kurām mēs reiz aiziesim. Bet tas nav tas, ko Bībele patiesībā saka. Platons kļūdījās – nav runa par “perfektām debesīm”, kurās ceram reiz nokļūt, pametot šo “nepilnīgo” zemi. Nē – visa radība, ieskaitot zemi, ir dārga Dieva acīs. Un pat debesīs, Dieva pašā mājvietā, bija ļaunums – tāpēc tur kādu brīdi bija karš. Gan debesis, gan zeme ir jāatjauno.

Un, kad tas notiks, mēs neredzēsim vienkārši jaunas debesis – bet gan JAUNAS DEBESIS UN JAUNU ZEMI, pilnībā vienotas un savienotas. 3. pantā izmantotais vārds “mājos” ir ļoti svarīgs – tas ir vārds, kas agrāk tika lietots, aprakstot, kā Dievs mājoja templī Jeruzalemē, savas tautas vidū. Jāņa evaņģēlijā lasām: “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” – Dievs caur Jēzu ienāca mūsu pasaulē. Un šeit mēs redzam, ka tas, ko Dievs darīja caur Jēzu toreiz, Viņš tagad darīs globālā, kosmiskā mērogā – Dievs nāks dzīvot mūsu vidū uz visiem laikiem. Tas ir Dieva klātbūtnes apsolījums, dziedējošs, mierinājuma pilns, svētku pilns.

Tāpēc šis skatījums uz nākotni nav par to, kā cilvēki aiziet uz debesīm. Pat ne tikai par to, kā Jēzus nāk uz zemi. Nē – jaunā Jeruzaleme nāk lejā no debesīm uz zemi! Tā ir kā līgava, kā Dieva tauta, kas nu top redzama visā pilnībā. Kā tas var būt? Kā viņi reizē ir debesīs un uz zemes?

Pāvils Kolosiešiem 3:3 saka: “Jūsu dzīvība ir apslēpta ar Kristu Dievā.” Tiem, kas pieder Kristum, ir divas dzīves dimensijas – redzamā dzīve šeit, uz zemes, un apslēptā, debesu dzīve, ko vēl neredzam. Šī noslēpumainā dzīve tiks atklāta pēdējā dienā. Tāpēc Atklāsmes 5., 7. un 19. nodaļā redzam tūkstošiem ļaužu debesīs, slavējošus Dievu – debesu realitāte, kas kādu dienu kļūs redzama arī uz zemes. Kā Pelnrušķīte, kas pārtop par līgavu.

Šis “jaunums” nenozīmē, ka Dievs izmet iepriekšējo pasauli un sāk no jauna, it kā pirmais mēģinājums būtu izgāzies. Nē – šī ir radības pārveide. Tas, kas tiek iznīcināts, ir viss ļaunais, nevis pats radītais. Dievs no pašas radības iekšienes izdzēsīs visu, kas bija grēcīgs, bojāts un nepilnīgs. Tāpēc “vecais” pazūd – nevis tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija tikai sagatavošanās kaut kam lielākam.

Jaunā pasaule būs līdzīga šai – tajā būs skaistums, spēks, prieks, maigums un godība. Bet vairs nebūs ne nāves, ne sāpju, ne ciešanu. Pat templis, kas bija svarīgs gan debesīs, gan uz zemes, vairs nebūs vajadzīgs – ne tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka tas bija iepriekšējās ēras simbols. Tagad viss Visums kļūs par Dieva svētnīcu.

Tāpēc arī jūra vairs nebūs – simboliski tā vienmēr attēloja haosu, tumsu un ļaunumu. Jūra bija tas, no kā izcēlās zvērs. Tā bija daļa no iepriekšējās pasaules kārtības. Taču jaunajā pasaulē no jūras vairs nebūs bail – tā vienkārši nepastāvēs.

Un visa centrā ir pats Dievs. Viņš, kurš radīja pasauli un mīlēja to tik ļoti, ka sūtīja Jēzu, lai to izglābtu, tagad pats uzrunā Jāni. Līdz šim Dievs runāja caur eņģeļiem, Jēzu vai debesu balsīm. Bet tagad, pirmo reizi kopš 1:8, Dievs pats uzrunā. Un Viņš apsola: “Es noslaucu katru asaru no viņu acīm.” Pats Dievs. Personīgi. Maigākais, mīlošākais pieskāriens.

Un mēs, to lasot, sajūtam… kā atveras pavisam jauna pasaule.  

* Aizgūts no Tomasa Raita