Dievs var Tevi atjaunot

(Jes 64:7) 
Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! 
Mēs esam māls, 
un tu esi podnieks, 
mēs visi esam tavu roku darbs! 

Bībelē Vecaja Derībā atkārtoti, runājot par Izraēlu tautu, tiek izmantota metafora par podnieku un mālu. Šī līdzība attiecas arī uz mums. Jesaja rakstīja: "Mēs esam māls... Tu esi podnieks" (Jesajas 64:7). 
Dievs kā podnieks spēj mūs, mālu, veidot un pārveidot par kaut ko, ko Viņš var izmantot. Bet, lai tas notiktu, mums ir jābūt gataviem ļaut Viņam mūs veidot. Podnieks var strādāt tikai ar pareizas konsistences mālu. Ja tas ir pārāk ciets vai pārāk mitrs, podnieks to nevar veiksmīgi izlietot. Tāpēc mums ir jābūt "pareizā konsistencē, lai Dievs varētu mūs veidot. Mums ir jābūt formējamiem. Ja mēs esam pārāk stingri nostājušies uz "savām kājām",t.i. neesam atvērti Dievam un Viņa plāniem attiecībā uz mums, tad mēs neesam veidojami. Tā vietā mums ir jābūt vērstiem uz Viņu un jābūt gataviem nolikt savus plānus, kam, mūsuprāt, būtu jānotiek mūsu dzīvē. Tad Viņš varēs mūs veidot par kaut ko brīnišķīgu. 
Iespējams, mums šķiet, ka esam kļuvuši salauzti, nederīgi un saplaisājuši. Dievs var mūs atgriezt atpakaļ "māla" formā un sākt no jauna. Viņš mūs ir gatavs atjaunot un pārveidot... un tas var prasīt laiku. Keramikas veidošana ir kā mākslas darba radīšanas process. Podniek-meistaram ir maigi jāpieskaras un jāveido māls. Arī Dievs ir maigs ar mums un, radot šedevru, nesteidzas. 
Jautājums ir šāds: vai mēs esam gatavi ļaut Viņam to darīt? 

Lasīt tālāk

Svētības

(Mt 5:1-12) Redzēdams ļaužu pūli, Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās, un viņa mācekļi sapulcējās ap viņu. Un viņš sāka tos mācīt, sacīdams:
“Laimīgi garā nabagie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi apbēdinātie, jo viņus mierinās. Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi. Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos. Laimīgi žēlsirdīgie, jo Dievs būs viņiem žēlsirdīgs. Laimīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs. Laimīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Laimīgi taisnības dēļ vajātie, jo viņiem pieder Debesu valstība. Laimīgi jūs esat, ja jūs manis dēļ lamās un vajās, un runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs. Tāpat tie vajāja arī praviešus, kas bija pirms jums.

Pirms daudziem gadiem tika uzņemta filma (The Sound Barrier, 1952) par pirmajiem pilotiem-izmēģinātājiem, kas cenšas pārsniegt skaņas barjeru. Līdz tam neviena lidmašīna nekad nebija lidojusi ātrāk par skaņas ātrumu. Daudzi cilvēki neticēja, ka tas ir iespējams. Bija pat idejas, ka lidmašīna sadalīsies milzīgā radītā spēka ietekmē.
Filmā daži piloti ar savām lidmašīnām pārsniedza maģisko skaitli 735 jūdzes stundā… tomēr vibrāciju rezultātā lidmašīnas sadalījās vai avarēja. Šķita, ka vadības ierīces atsakās darboties pareizi, tiklīdz lidmašīna pietuvojas skaņas barjerai.

Visbeidzot, filmā ir kulminācijas brīdis, kad kāds pilots-izmēģinātājs izdomā, ko darīt. Viņam šķita, ka tad, kad lidmašīna pārvarēja skaņas barjeru, vadības ierīces sāka darboties pretēji paredzētajam. Parasti stūres pievilkšana liktu lidmašīnai pacelt priekšgalu uz augšu, bet tas tā nedarbojās. Ļoti riskēdams, pilots centās sasniegt skaņas ātrumu. Tad kritiskajā brīdī viņš nevis pavilka stūri atpakaļ, bet virzīja to uz priekšu. Parasti tas lidmašīnu novestu pie pikēšanas, taču viņa nojauta bija pareiza. Priekšgals pacēlās, un lidmašīna lidoja tālāk, ātri un brīvi, ātrāk, nekā jebkurš iepriekš bija lidojis.

Šis stāsts nav vēsturiski un tehniski pareizs. Čakam Jēgeram (Chuck Yeager), pirmajam cilvēkam, kurš reālajā dzīvē pārspēja skaņas ātrumu, bieži jautāja, vai viņš visu ir darījis tā, kā parādīts filmā, bet Čaks apgalvoja, ka tā tas nav bijis.

Tomēr šis stāsts uzskatāmi ilustrē to, ko Jēzus dara ar dažiem šķietami vienkāršajiem vārdiem. Viņš paņem vadības ierīces un liek tām darboties pretējā virzienā.
Vienīgais izskaidrojums, šķiet, ir tas, ka Jēzus domā vadīt Dieva ļaudis kaut kur, kur viņi nekad iepriekš nav bijuši.

Jēzus nebija vienkārši lielisks skolotājs, un, ja mēs mēģināsim Viņu šādi raksturot un tulkot, mēs Viņu pārpratīsim. Mūsu Bībeles fragments ir slavenā "Kalna sprediķa" sākums (kas tālāk turpinās Mateja evaņģēlija 5., 6. un 7. nodaļā un Mateja izklāstā atklāj galvenās Jēzus pasludinājuma tēmas. Cilvēki bieži saka: “Cik brīnišķīga ir Kalna sprediķa mācība!” … un ja vien cilvēki to ievērotu, pasaule kļūtu labāka.

Taču, ja mēs domāsim, ka Jēzus vienkārši sēdēja un stāstīja cilvēkiem, kā pareizi uzvesties, mēs nesapratīsim, par ko patiesībā bija runa. Šīs "svētības", "brīnišķīgās ziņas", ko Viņš pasludina, nesaka: "Centieties tā dzīvot". Jēzus saka, ka cilvēki, kuri jau tagad šādi dzīvo, ir pareizā stāvoklī. Viņiem par to vajadzētu priecāties un to svinēt.

Parasti šajā pasaulē tiem, kas skumst, bieži vien nekļūst pēc mirkļa priecīgāk, lēnprātīgie tā arī nesaņem mantojumā zemi, tie, kas ilgojas pēc taisnīguma, bieži vien šīs ilgas aiznes sev līdzi kapā.
Tomēr Jēzus saka, ka ar Viņa iesākto darbu tas sāk mainīties. Šie Jēzus vārdi Mateja evaņģēlijā ir pasludinājums, nevis filozofiska pasaules analīze. Tas ir paziņojums par kaut ko, kas sāk notikt. Tas ir evaņģēlijs: labā vēsts, nevis labs padoms.

“Sekojiet man!” Jēzus sacīja saviem mācekļiem. Dievs dara ko jaunu, un šis "brīnišķīgo ziņu" saraksts ir daļa no Dieva aicinājuma, daļa no Viņa Plāna atklāsmes, kas liek mums saprast, ka Dievs darbojas jaunā veidā un ka tas ir tas, kā Viņa Plāns izskatās. Jēzus uzsāk jaunu laikmetu Dieva tautai un Dieva pasaulei. No šī brīža visas kontroles, par kurām cilvēki domāja, ka zina kā tās darbojas, sāk tagad darboties otrādi. Mūsu pasaulē joprojām lielākā daļa cilvēku domā, ka visa dzīves jēga sastāv no veiksmes, panākumiem, bagātības, ilgas dzīves. Jēzus šeit piedāvā brīnišķīgas jaunas ziņas pazemīgajiem, nabagajiem, sērojošajiem, miermīlīgajiem.

Vārds μακάριοι (makários) bieži tiek tulkots kā “svētīgs" vai “laimīgs”, bet daļa no nozīmes sevī ietver arī to, ka ir kādas brīnišķīgas ziņas, kuras dod pamatu priecāties.
Dievs darbojas Jēzū un caur Jēzu, lai sāktu pasaulē jaunu projektu, lai izdalītu dāsnas "svētības" visiem, kas tagad pievēršas Viņam un pieņem to jauno kārtību, ko Viņš dara. Taču tas nav tikai uzskaitījuma saraksts par cilvēkiem, kādus Dievs varētu svētīt. Tiek pasludināta Dieva Jaunā derība.

Vecajā derībā 5.Mozus grāmatā ir apraksts par to, kā ļaudis izgāja cauri tuksnesim un nonāca pie apsolītās zemes robežas, un tad Dievs viņiem deva svinīgu derību. Viņš uzskaitīja svētības un lāstus, kas tos piemeklēs, ja viņi būs paklausīgi vai nepaklausīgi (5Moz 28.nodaļa). Tagad Matejs savā evaņģēlijā mums ir parādījis Jēzu, kas nāk no Ēģiptes (Mt 2:15), caur ūdeni un tuksnesi (Mt 3: - 4:) un ieiet apsolītajā zemē (Mt 4:12-25). Šeit tagad ir Viņa Jaunā derība.

Kad šie apsolījumi piepildīsies?
Kristiešiem ir liels kārdinājums atbildēt: debesīs, pēc nāves. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka Mt 5: 3,10,11 to saka: “Debesu valstība” pieder garā nabagajiem un vajātajiem, un tiem, kas cieš vajāšanas Jēzus dēļ, ir liela atlīdzība "debesīs". Taču tā ir nepareiza 'debesu' jēgas izpratne. Debesis ir Dieva telpa, kurā pastāv cita - Dieva - realitāte, kas ir 'blakus' mūsu parastajai ("zemes") realitātei un ar to reizēm savijas. Kādu dienu debesis un zeme tiks savienotas pilnībā, un atklāsies patiesais stāvoklis, kas pašlaik nav redzams.

Izpratnes pavediens ir lūgšanā, ko Jēzus mācīja saviem sekotājiem. Mums ir jālūdz, lai nāk Dieva valstība un notiek Dieva griba "kā debesīs, tā arī virs zemes". Debesu dzīvei - dzīvei valstībā, kurā Dievs jau ir ķēniņš - jākļūst par šīs pasaules dzīvi, pārveidojot pašreizējo "zemi" par skaistuma un prieka vietu (kādu to Dievs vienmēr ir bijis iecerējis).
Un tiem, kas seko Jēzum, ir jāsāk dzīvot saskaņā ar šiem principiem šeit un tagad. Tāda ir Kalna sprediķa un jo īpaši šo “svētlaimību/laimīguma" jēga.
Tas ir aicinājums dzīvot tagadnē tā, it kā mēs jau būtu Dieva apsolītajā nākotnē; jo patiesībā šī nākotne jau ir ieradusies tagadnē pateicoties Jēzum no Nācaretes.

Šādas idejas daudziem var šķist kā kaut kas nereāls, otrādi apgriezts dzīvesveids un principi, bet mēs esam aicināti (ar lielu uzdrīkstēšanos!) ticēt, ka patiesībā tas ir pareizais ceļš uz augšu.
Pamēģiniet un pārliecinieties.

Lasīt tālāk

Gaismas bērni

(1Tes 5:1-11) Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā. Jo gulošie guļ naktī un dzērāji apdzeras naktī, bet mēs, kas piederam dienai, lai esam skaidrā prātā. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt! 

Vai esi dzirdējis stāstu par kādu mācītāju, kurš reiz sapņojis, ka sludina sprediķi? Tad kāds viņu pamodināja... un atklājas, ka tā ir patiesība, jo draudzes kopējā dziesma ir beigusies un viņam ir jākāpj kancelē. 

Grūti iedomāties, ka tā būtu noticis ar apustuli Pāvilu - lai gan Bībelē ir stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš vienā no Pāvila nakts mācīšanas sesijām esot aizmidzis un izkritis pa logu (skatīt Apustuļu darbi 19:7-12). 
Bet acīmredzot ceļotājs apustulis Pāvils zināja visu par to kā palikt nomodā, kad labprātāk būtu gājis gulēt (vai varbūt mums vajadzētu teikt - nedodas atpakaļ gulēt, jo šeit viņš runā par cilvēkiem, kuri ceļas agrāk nekā visi pārējie, lai redzētu saullēktu). 

Brīdinājums palikt nomodā, protams, atsaucas uz stāstu no evaņģēlijiem par pašu Jēzu. Jēzus vairākkārt mudināja mācekļus Getzemanes dārzā palikt nomodā kopā ar Viņu (Mk 14:34,38). Viņš brīdināja par gaidāmajiem notikumiem, kas, kā Viņš teica, būs kā laupītājs, kas ierodas tad, kad tas vismazāk tiek gaidīts (Mt 24.43; Lk 12.39; 21.34-35). 
Šeit, vienā no savām pirmajām vēstulēm, Pāvils atkārto to, ko Jēzus pats bija teicis un darījis pirms apmēram 20 gadiem, vienlaikus apzinoties, ka šo vēsti tagad ir jāpasludina citiem klausītājiem pavisam citā situācijā. 

Lai gan apustulis Pāvils arī izmanto Kristus izteicienu par iespējamo laupītāju ierašanos naktī, tomēr patiesībā viņa teiktais par palikšanu nomodā ir saistīts ne tik daudz ar laupītāju briesmām, cik ar ļoti svarīgo atšķirību starp veco laikmetu, tumsas, grēka un nāves laikmetu, un jauno laikmetu, gaismas, dzīvības un cerības laiku. Tāpēc viņš apvieno divas diezgan atšķirīgas idejas: palikt nomodā, jo drīzumā notiks briesmīgas lietas (kam viņš pievieno vēl vienu labi zināmu Bībeles ainu, proti, ainojumu par sievieti, kas pēkšņi sāk dzemdēt); un palikt nomodā, jo drīz būs rītausma un tāpēc ir īstais brīdis pārtraukt nakts laika ieradumus. 

Šī tēma ir šīs pamācības centrā. Iemeslu dēļ, kas tagad kļūst skaidri, kristieši ir dienas cilvēki, lai gan pārējā pasaule vēl dzīvo naktī. 
Mēs, kas dzīvojam laikmetā, kad ceļojam ar lidmašīnām, zinām, kas notiek, ja mēs šķērsojam vairākas laika joslas vienu pēc otras. Mūsu ķermenis apjūk; mēs pamostamies nakts vidū, it kā būtu diena. Tā notiek, piemēram, lidojot no Latvijas uz Ameriku. Nākamajā dienā tu pēkšņi pamodies četros no rīta; tavs ķermenis tev saka, ka jau ir diena, kaut gan aiz loga ir tumša nakts. 

Tā arī šajā vēstules fragmentā apustulis Pāvils saka – tu esi pasaules nakts vidū, bet Jēzus gars tev cenšas atklāt, ka jau ir diena. Tu esi dienas bērns, gaismas bērns. Dieva jaunā pasaule ir ielauzusies skumjajā, miegainajā un nāvējošajā vecajā pasaulē. Tā ir Jēzus augšāmcelšanās un Svētā Gara dāvanas jēga - jaunās pasaules dzīvība, kas ielaužas vecajā. Un Tu piederi jaunajai, nevis vecajai pasaulei. Tu esi pamodies pirms pilnā saullēkta. Tāpēc esi nomodā, jo šī ir Dieva jaunā realitāte, un drīzumā tā uzausīs visai pasaulei. 

Šo spilgto ainojumu papildina vēl divi piemēri. Pirmais ir par cilvēkiem (nakts cilvēkiem, Pāvils teiktu), kas savā miegā murmina viens otram: "Miers un drošība, miers un drošība. Viss ir kārtībā. Nekas nenotiks.” 
Nē, saka Pāvils, viss nav kārtībā! Tuvojas pēkšņa katastrofa. 
Par ko viņš runā? Par ikvienu, kurš iedomājas, ka Dieva jaunā pasaule nekad nepārņems šīspasaules realitāti. 
(Tīri vēsturiski interesants ir fakts, ka sauklis "miers un drošība" bija viena no frāzēm, kuru Romas impērija lietoja, lai pārliecinātu savas impērijas iedzīvotājus, ka slavenais "romiešu miers", kas Pāvila laikā bija iedibināts pirms vairāk nekā pusgadsimta, saglabāsies arī turpmāk bez problēmām. 
Tā ir ideja, kam Pāvils patiesībā uzbrūk. Viņš saka: "Neticiet impērijas propagandai. Pasaule drīzumā piedzīvos kaut ko tādu, kas nesīs teroru un iznīcību visapkārt." 
Apmēram divdesmit gadus pēc vēstules rakstīšanas šis brīdinājums piepildījās. 

Tāpēc Pāvils pievieno vēl vienu spilgtu salīdzinājumu. Rītausma ir sākusies, pasaulei kuru katru brīdi var sākties nelaimes kā dzemdību sāpes, laupītāji var ielauzties jebkurā brīdī, un pati impērija ir apdraudēta. 
Tāpēc jums ir jāapvelk bruņas! (Garāku šī ainojuma versiju vari lasīt Efez 6:10-20; šeit viņš piemin tikai divas galvenās aizsardzības bruņu sastāvdaļas - krūšu bruņas un ķiveri.) 

Ticība un cerība ir bruņas, lai atvairītu frontālos uzbrukumus. Pestīšanas cerība ir ķivere, kas aizsargā pašu galvu. 
Mums, tāpat kā tesaloniķiešiem, tas ir jāatgādina cits citam. Mēs joprojām dzīvojam pasaulē, kurā notiek pēkšņi satricinājumi; pasaulē, kura vēl tikai gaida to brīdi, kad iestāsies Lielā Rītausma. 

Šis tad arī ir apustuļa Pāvila galvenais vēstījums: turieties ticībā pie evaņģēlija vēsts, un jūs tajā atradīsiet visu nepieciešamo mierinājumu un spēku. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Gudrās un muļķīgās brūtesmāsas

(Mt 25:1-13) Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas. Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu. 

Visi viesi bija ieradušies un apsēdušies. Ērģeles jau spēlēja. Līgavaiņa vecāki bija ieradušies jau pusstundu iepriekš. Fotogrāfs gaidīja. Visi ziedi bija skaisti noformēti. Koris bija izmēģinājis savas dziesmas. Un tagad tikai atlika ierasties līgavai ar līgavaini, lai laulību ceremonija varētu sākties… 
Tā kā tā bija mana laulību diena, tad es varētu stāstīt daudz un dažādas detaļas. Bet ir viena epizode, kura man pašam šķiet amizanta. Cik daudzi no jums (tie, kuriem ir notikušas laulības) esat devušies ar kājām uz savu laulību ceremoniju baznīcā? Jā, tieši tā – izejat no mājām… un tad visu ceļu līdz baznīcai dodaties nevis ar automašīnu vai zirgu pajūgu, bet vienkārši ejat ar kājām? 
(Varbūt nav vērts pieminēt, ka mums bija jāpāriet pāri ielai, jo līgavas dzīvesvieta bija tieši pretim baznīcai…) 

Katrā kultūrā ir savs veids, kā svinēt kāzas, un līdz ar to dažādi riski kļūdīties. Es reiz dzirdēju stāstu par “jauno pāri”, kurš tik ļoti baidījās, ka ceļā uz baznīcu varētu sabojāties automašīna, ka viņi nolīga otru automašīnu, lai tā tukša brauktu aiz pirmās… tikai katram gadījumam. 

Taču dažādās kultūrās riski būs atšķirīgi. 

Tuvajos Austrumos līdz pat šai dienai ir dažas vietas, kur kāzu paražas ir diezgan līdzīgas evaņģēlijā stāstā aprakstītajām. Mūsdienu Rietumos cilvēki parasti neprecas nakts vidū! Taču tajās kultūrās ir lāpu gājieni vēlu vakarā, un ceremonijai ir vairāki posmi, kas rada iespējamību, ka līgavainis aizkavējas kādā vietā, pirms ierodas uz pašu mielastu, lai viņu beidzot sagaidītu 'līgavas māsas' un visi ielūgtie viesi.
(Tik daudz par šī stāsta vietējo kolorītu, kas citādi varētu mulsināt cilvēkus, kuri pieraduši pie citām kāzu svinību tradīcijām.) 

Kas vēl šeit notiek? 
Kā šī līdzība papildina vairākkārtējos brīdinājumus, ko Jēzus jau ir sniedzis citās stāstītajās līdzībās par nepieciešamību būt gataviem?
Pirmkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekšējos gadījumos, šis stāsts sakņojas jūdu tradīcijā par gudrības un muļķības pretstatīšanu - t.i. būt saprātīgam vai būt muļķīgam. Sakāmvārdu grāmatas (viena no Bībelē iekļautajām daļām, kuru sauc arī par Sālamana pamācībām) autors gudrību un muļķību aplūko kā divas sievietes un apraksta, kā viņas uzrunā garāmgājējus, piedāvājot tiem savu dzīvesveidu. Tagad šajā stāstā Gudrības kundze un Muļķības kundze katra ir aizvietota ar piecām jaunām meitenēm, un stāsts aicina klausītājus izlemt, par kuru no viņām tie gribētu būt. 
Acīmredzot 'gudrība' šajā gadījumā nozīmē būt gatavam, bet 'muļķība' nozīmē nedomāt par to, kamēr ir jau par vēlu.

Manuprāt, ir nepareizi mēģināt uzminēt, ko šajā līdzībā "simbolizē" eļļa (daži uzskata, ka tā nozīmē labus darbus, citi - ticību, mīlestību vai gandrīz jebkuru no kristiešu tikumiem, vēl citi saskata tur pat Svētā Gara simbolu). 
Šis nav šāda veida stāsts! 
Šīs līdzības galvenā vēsts – būt gatavam galvenajam brīdim. Vispār, runājot par līdzībām evaņģēlijos, nav pareizi sakompilēt visas Jēzus stāstītās līdzības kopā un tad censties palīdzēt visām detaļām savstarpēji visur saskanēt. Piemēram, visas meitenes šajā līdzībā, ieskaitot "gudrās", iet gulēt, savukārt Jēzus pēc tam saviem sekotājiem saka, lai tie paliek nomodā. Šāda detalizēta līdzību analizēšana var provocēt pazaudēt galveno domu. Šajā stāstā svarīgākā vēsts ir būt gatavam; būt gudram; domāt uz priekšu, apzinoties, ka agrāk vai vēlāk pienāks krīze un ka, ja tu nesagatavosies tagad, tad var nākties nožēlot to vēlāk.

Šim konkrētajam stāstam ir vēl viens aspekts, kas sakņojas dziļi ebreju tradīcijā. Tā ir tradīcija par 'līgavaiņa atnākšanu'. Arī šeit Mateja evaņģēlijā Jēzus sevi jau nosauca par līgavaini (9:15). Kādā no iepriekšējām līdzībām Jēzus runāja par Dieva Valstību kā par ķēniņu, kas rīko kāzu mielastu savam dēlam (22:2).
Tas savukārt liek secināt, ka līdzība nav tikai par laiku galu, par lielo un briesmīgo dienu, kuru pasaule un baznīca joprojām gaida. Savas kalpošanas laikā Jēzus nāca kā Mesija pie savas tautas, Izraēla. Viņi bija tie, kas tika aicināti uz kāzu mielastu. Viņi šajā stāstā ir sadalīti starp gudrajiem, kas pazīst Jēzu un rūpējas par to, lai saglabātu modrību Viņa "atnākšanai", un muļķiem, kuriem beigās Jēzus sacīs: "Es jūs nepazīstu" (12. pants, atkārtojot 7:23). Tāpat kā Kalna sprediķī nav tik daudz apkopota Jēzus mācība vēlākajai draudzei, bet gan Viņa izaicinājumi sava laika cilvēkiem, tā arī šī līdzība, iespējams, būtu jālasa tādā pašā veidā (vismaz pamatnozīmē).

Mums reizēm ir neērti izdarīt šādu secinājumu, jo, pasakot, ka Jēzus dažas mācības īpaši attiecas tikai uz unikālu situāciju Viņa dzīves laikā, varētu šķist, ka tās nav attiecināmas uz visiem citiem laikiem. 
Taču tas tā nav. 
Tieši tāpēc, ka tas, ko Jēzus darīja, bija unikāls un izšķirošs, uz visiem laikiem mainot pasauli un Dieva attiecības ar to, mēs tagad dzīvojam jaunā laikmetā, kurā Viņa suverēnā vara ir jāievieš visā pasaulē. 
Un šajā jaunajā laikmetā (ne mazāk kā Jēzus šīszemes dzīves laikā un Viņa pirmo sekotāju laikā) mums tikpat ļoti kā jebkad ir nepieciešams brīdinājums, ka ir viegli atslābināties, pārstāt pievērst uzmanību Dieva Lielajam Plānam un tā pamudinājumiem. Būtu tik skumji, ja mēs būtu nesagatavoti brīdim, kad tas pēkšņi pienāks.

Tāpēc ir vietā uzdot jautājumu mums katram sev – vai es esmu gatavs gaidīt Kristus apsolīto atgriešanos tik ilgi, cik tas ir nepieciešams? Vai esmu gatavs kopā ar Viņu ieiet Lielajā Debesu Valstības banketā jau šodien?

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Liekulība

(Mt 23:1-12) Tad Jēzus uzrunāja ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīdams: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji. Visu, ko tie jums saka, pildiet un turiet, bet pēc viņu darbiem nedariet, jo viņi gan saka, bet paši nedara. Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus un lielākus pušķus pie saviem tērpiem. Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi. Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo viens ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem, jo vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs. Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts.

Vārdam "liekulis" angļu valodā ir interesanta izcelsme. Hypocrite (angļu val.) ir cēlies no sengrieķu valodas vārda ὑποκριτής (hupokritḗs), kas latviski būtu tulkojams kā aktieris. Aktieris jau arī ir izliekas par kādu, kas viņš patiesībā nav. Un tieši to arī dara liekulis. 
Liekuļotājs var izturēties tā, it kā viņš kaut kam ticētu, lai gan patiesībā tas tā nav. Vai arī viņš var norādīt uz visām kļūdām, ko dara citi, lai gan slepeni dara tieši to pašu. 
Tu varbūt justos šokēts, ja es aicinātu padomāt par sevi… kā par liekuli. Taču patiesībā mēs visi, iespējams, esam reizēm darījuši kaut ko līdzīgu. Mēs esam izturējušies, runājuši kaut ko publiski un tad pavisam citādi izteikušies vai rīkojušies privāti.

Kad Jēzus runāja par farizejiem, Viņš apgalvoja, ka viss, ko viņi dara, tiek darīts, lai ļaudis to redzētu (Mt 23:4). Iespējams, tas, kāds es esmu baznīcā, ne vienmēr ir tas pats, kāds esmu mājās. 
Mēs varam censties izrādīties. Varbūt mūsu attiecības ar Dievu ir mazliet novirzījušās no tā, kā tam būtu jābūt. Varbūt esam nonākuši kārdinājumu slazdā, tomēr baznīcā mēs dziedam, lūdzam un uzvedamies tā, it kā nekas nebūtu noticis. 
Jēzus arī teica, ka "tie nepraktizē to, ko sludina" (Mt 23:3). Mums ir jāpārliecinās, vai mūsu dzīvesveids atbilst tam, kam mēs ticam. Mums ir jābūt godīgiem.

Dzīvosim tā, kā mūs Bībele aicina – godprātīgi un nenosodot citus.

Lasīt tālāk

Patiesība darīs Tevi brīvu

(Jņ 8:31–36) Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas ticēja viņam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi un jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Tie viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma pēcnācēji un nekad nevienam neesam vergojuši. Kā tad tu saki: jūs kļūsiet brīvi?” Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ikviens, kas dara grēku, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek namā vienmēr, Dēls paliek vienmēr. Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi."

Normens Vinsents Pīls (Norman Vincent Peale, 1898-1993), viens no 20.gadsimta ievērojamākajiem garīdzniekiem, ir teicis: “Tu esi nevis tas, ko Tu domā, ka esi, bet… ko Tu domā, tas Tu esi.” 
Vairums gadījumos tas, ko mēs darām, sākas mūsu domās. 

Vai esi domājis kā īsi raksturot cilvēku, kurš ir kristietis? 
Parasti atbilde uz šo jautājumu ietver sevī tādas idejas kā grēku nožēla un paļāvību uz Kristu. Un tas nav slikts raksturojums, bet vai esi padomājis, ko tas nozīmē?
Sengrieķu valodā vārds, kuru tulkojam kā 'grēku nožēlošana', ir metanoia, un tas ietver sevī nozīmi, ko varētu definēt kā 'mainīt savu prātu'. Tātad runa ir par mūsu domāšanas izmainīšanos.
Tas savukārt nozīmē to, ka bibliskā ideja par patiesu grēku nožēlošanu sevī ietver to, ka mēs tik daudz necenšamies mainīt sevi ar gribasspēku, bet gan ļaujamies Dieva Vārda pārveidojošajam spēkam, lai tas katru dienu atjaunotu mūsu prātu. 

Bībele skaidri māca, ka tas, kā un ko mēs domājam, nosaka to, kā mēs jūtamies, un tas, kā mēs jūtamies, nosaka to, kā mēs rīkojamies. Tātad, ja vēlies mainīt savu rīcību, Tev ir jāatgriežas pie pamatu pamata… un jāmaina veids, kādā Tu domā. 
Piemēram, varbūt dažkārt es izturos aizvainojoši. Kāpēc? Tāpēc, ka es jūtos aizvainots. Un vai zini, kāpēc es jūtos aizvainots? Tāpēc, ka es domāju aizvainojuma pilnas domas. (Tas pats attiecas uz dusmām, raizēm, iekāri un citiem destruktīviem domu modeļiem.)

Jēzus teica: "Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus" (Jņ 8:32). Kad Tu balsti savu dzīvi, savu pasaules uzskatu un savu vērtību sistēmu uz patiesību; kad Tu dzīvo ar pareizām, patiesām un realitātē balstītām domām (nevis maldīgiem vai nepareiziem uzskatiem); kad Tava domāšana balstās uz atklāsmi, kas izriet no Dieva vārda – Tu tiksi atbrīvots. 

Tāpēc Viņš mums dod Savu Vārdu – Bībeli. Viņš dod atklāsmi par mīlestību, par piedošanu, par pieņemšanu, par dziedināšanu, par cerību, par nākotni…
Ja mēs ļausim šīm idejām, šiem vārdiem no Dieva Vārda - Bībeles ienākt mūsu domāšanā, tad tas rosina dzīvot tādu dzīvi, kādu Viņš mums novēl, lai mēs baudītu.

Lasīt tālāk

Jautājums par nodokļu maksāšanu

(Mt.22:15-22) Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. 

Bija pašvaldību vēlēšanu laiks. Kaut kādā mirkļa neprātā es biju piekritis piedalīties un kandidēju uz vietējās pašvaldības deputāta vietu. Nebiju iestājies nevienā politiskā partijā, bet piedalījos kā Kristīgi demokrātiskās savienības atbalstītājs. Vēlēšanu kampaņā tātad biju iekļauts viņu sarakstā.
Žurnālisti bija visur, intervēja cilvēkus, fotografēja, rīkoja debates. Radio un televīzija šķita pilna ar to visu.
Piedaloties tajā pašam, es ieraudzīju šo procesu no “iekšpuses”. Visi šķita nervozi. Agrāk es biju domājis, ka politiķi labprāt uzstājās televīzijā vai radio. Tagad es sapratu, ka raidorganizācijas to vien vēlas kā viņus pieķert. Žurnālistus, šķiet, interesēja tikai sagaidīt brīdi, lai uzdotu viltīgus jautājumus, lai visus padarītu par muļķiem, lai uzbruktu un nomelnotu, nevis mēģinātu noskaidrot patiesību. Uz to, protams, raidorganizācijas cerēja, jo tad konkrētais ziņu kanāls iegūtu daudz lielāku skatītāju skaitu.

Jautājumi, ar kuriem cilvēkus varētu provocēt, ir pasaulē bijuši tik ilgi, kamēr vien ir eksistējušas kādas kopienas vai cilvēku grupas un ir bijuši vadītāji, kas cenšas piedāvāt jaunas idejas. Jautājumam, ko farizeji uzdeva Jēzum, bija acīmredzama dubulta nozīme. Jautājums par nodokļu maksāšanu Romas imperatoram bija viena no karstākajām tēmām Tuvajos Austrumos Jēzus laikā. Iedomājieties, kā jums patiktu, ja kādu rītu jūs pamostos un atklātu, ka cilvēki no otra pasaules gala ir ieradušies jūsu valstī un pieprasa maksāt viņiem nodokli kā atlīdzību par to, ka jūsu zeme ir nozagta! Šādas lietas joprojām izraisa nemierus un revolūcijas, un tas bija noticis arī laikā, kad Jēzus dzīvoja Galilejā.

Viens no slavenākajiem jūdu vadoņiem laikā, kad Jēzus vēl bija zēns, vīrs vārdā Jūda (labs revolucionāra vārds tajā laikā ebreju pasaulē), bija vadījis sacelšanos par tieši to problēmu. Romieši sacelšanos bija nežēlīgi apspieduši, atstājot apvidū krustus ar mirušiem un mirstošiem revolucionāriem, kā brīdinājumu, ka nodokļa maksāšana ir obligāta, nevis brīvprātīga. Farizeju jautājums bija, kā mēs varētu teikt, dzīvībai bīstams. Pasaki skaļi, ka cilvēkiem nav jāmaksā nodoklis okupantiem, un tu vari nonākt pie krusta.

Protams, tajā pašā laikā no ikviena, kas gribētu vadīt “Dieva izredzētās tautas” vidū kustību par “Dieva valstību”, tiktu sagaidīts, ka viņš iestāsies pret šo nodokli vai arī sastapsies ar cilvēku izsmieklu un sašutumu. Galu galā, vai tad ideja par to, ka Dievs-ir-mūsu-vienīgais-ķēniņš jēga nav tāda, ka Romas ķeizars tāds nav? Ja Jēzus nebija iecerējis atbrīvoties no nodokļa un visa, ko tas nozīmēja, tad kāpēc viņi bija devušies Viņam pakaļ no Galilejas? Kāpēc dažas dienas iepriekš viņi visi bija iesaukuši Hosanna (ko burtiski var tulkot kā "glāb tagad!”)? Ja Jēzus būtu bijis politiķis kādā televīzijas intervijā, jūs varat iedomāties skatītāju sajūsmu un producenta prieku, kad kāds uzdeva šo jautājumu. Šis jautājums Viņam patiešām sagādās grūtības!

Pirms Jēzus atbild, Viņš lūdz viņiem monētu. Respektīvi, lūgums pēc monētas patiesībā ir Viņa atbildes sākums. Tas, ka viņi spēja ātri pasniegt monētu, dināru, ar kuru tika maksāts nodoklis, parāda, ka paši jautātāji lieto naidīgās varas valūtu.
Viens no iemesliem, kāpēc tā tika ienīstama, bija saistīts ar to, kas bija uz monētas. Ebreji nedrīkstēja uz savām monētām likt cilvēku attēlus, cilvēku sejas, bet Cēzars, protams, uz savām monētām bija uzspiedis savu attēlu. Un ap monētas malu, pasludinot visai pasaulei, kas viņš ir, Cēzars bija uzrakstījis vārdus, no kuriem ikvienu lojālu vai dievbijīgu jūdu pārņemtu drebuļi – "Dieva dēls” – tas bija tas, par ko Cēzars sevi uzskatīja. Vai kāds jūds varēja būt laimīgs, ja viņš bija spiests izmantot šādu naudu?

Tagad mēs vērojam ainu – Jēzus paņem no viņiem monētu, it kā kāds Viņam pasniegtu beigtu žurku. Viņš skatās uz to ar pilnīgu nepatiku. "Kam pieder šis... attēls? Un kas ir tas, kurš sev piešķir šādu uzrakstu?" Jēzus jau ir parādījis, ko domā par ķeizaru, bet nav pateicis neko tādu, kas varētu Viņam sagādāt nepatikšanas. Viņš ir pagriezis jautājumu un tagad uzdod to viņiem atpakaļ.

'Tas ir Cēzara,' viņi atbild, apgalvojot acīmredzamo, ar to atzīstot, ka paši nēsā Cēzara monētas.
"Tad," saka Jēzus, "jums labāk būtu jāatdod ķeizaram viņa paša monētu, vai ne?". Pārsteigums!
Ko viņš gribēja teikt? 'Maksāt ķeizaram ar viņa paša monētām' izklausījās pēc revolūcijas, bet, tas, ka Jēzus tur rokā monētu, izklausījās tā, it kā Viņš būtu teicis, ka vajadzētu samaksāt nodokli …

" ... un Dievam atdodiet to, kas Dievam piederošs!”
Vēl lielāks pārsteigums. Vai Jēzus ar to grib teikt, ka Dieva valstība tomēr ir svarīgāka par ķeizara valstību?

Būsim godīgi. Jēzus nemēģināja dot atbildes uz visiem jautājumiem visos laikos par Dieva un politiskās varas attiecībām. Ne par to bija runa. Viņš farizeju izaicinājumam pret Viņu vērsās ar asu izaicinājumu pretī. Galu galā, vai viņi nebija tie, kas bija kompromitēti? Vai viņi patiešām bija pilnībā uzticīgi savam Dievam? Vai viņi paši nespēlēja spēles, lai apmierinātu ķeizaru, vienlaikus it kā turētos pie Dieva?

Mēs varam pilnībā saprast, ko Jēzus darīja/mācīja tikai tad, kad redzam Viņa atbildes visa evaņģēlija gaismā. Jēzus zināja - Viņš to jau bija teicis mācekļiem -, ka Viņš pats tiks sists krustā. Viņš nemēģināja izvairīties no personīgām vai politiskām briesmām. Viņš turpināja iet tieši pretī tām. Taču Viņš to darīja saskaņā ar saviem nosacījumiem.
Jēzus aicinājums nebija būt tādam revolucionāram, kādu cilvēki toreiz bija iztēlojušies. Dieva valstība uzvarēs ķeizara valstību nevis ar parastiem līdzekļiem, bet ar Dieva mīlestības un spēka atklāsmi.

Tad kurā pusē tagad izvēlamies nostāties mēs?

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk