Augšāmcelšanās

(Lk 24:1-12) Nedēļas pirmajā dienā pašā rīta agrumā viņas atnāca pie kapa, nesdamas smaržīgās zāles, ko bija sagatavojušas. Bet tās atrada akmeni no kapa noveltu. Iegājušas iekšā, tās Kunga Jēzus miesas neatrada. Kamēr viņas bija apjukušas par to, kas noticis, redzi, tām blakus nostājās divi vīri spoži mirdzošās drānās. Tās izbailēs zemu nolieca galvas, bet viņi tām sacīja: “Ko jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā: Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus. Atgriezušās no kapa, viņas visu pastāstīja tiem vienpadsmit un arī pārējiem. Tās bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un vēl citas ar tām, kas pastāstīja to apustuļiem. Taču viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja. Bet Pēteris piecēlies aizskrēja pie kapa un, ielūkojies tajā, redzēja tikai noliktu linu autu; un viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis. 

Pirms daudziem gadiem mans draugs un žurnālists gan diskusijās ar mani, gan rakstot vairākus rakstus (kuros rosināja pārdomāt dažādas problēmas, kas notika kādas baznīcas vadībā Latvijā) interneta portālā, brīdināja par to, kas notiks, ja dažas lietas tiks izdarītas un kādas citas netiks darītas. 

Viņa padomi netika uzklausīti un ņemti vērā. Tagad mēs abi ar draugu varam ar neapmierinošu gandarījumu atskatīties uz to, ka šie brīdinājumi piepildījās. Mēs pat varētu teikt: “Vai tad es neteicu…?”

Dažkārt cilvēkiem šķiet neiespējami noticēt tam, ko viņiem stāsta. Pat sabiedrībā, kas lepojas ar skaidru un racionālu domāšanu, bieži idejas ir tikpat mainīgas kā apģērbu modes. Kā arī bieži vien kādas domas ir tik neloģiskas, ka ir grūti saprast kā kaut kas tāds var vispār ienākt prātā. Pat ja ir cilvēki, kas kaut ko cenšas pacietīgi skaidrot un pamatot ar faktiem, piemēriem un pierādījumiem, tad (ja mode to diktē) liela daļa sabiedrības to vienkārši ignorē vai arī paliek nespējīgi to saprast. Mēs it kā nevaram “sadzirdēt” vienkāršu patiesību skaidrojumu; tas ir, mēs gan dzirdam vārdu radīto skaņu, bet jēga netiek līdz mūsu sapratnei.

Evaņģēlists Lūka savā evaņģēlijā raksta, ka Jēzus atkal un atkal runāja par savu augšāmcelšanos. Divi no Viņa lielākajiem stāstiem beidzās ar spēcīgu atsauci uz augšāmcelšanos no mirušajiem (Lk 15:32; 16:31). Taču neviens nebija “dzirdējis”, ko Viņš teica. Visi bija neizpratnē, un tas ir saprotami. “Augšāmcelšanās” tā laika pasaulē bija tas, ko Dievs darīs ar visiem taisnajiem mirušajiem kaut kad laiku galā (dodot jaunu iemiesošanos visiem, sākot no Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba līdz pat visiem taisnajiem mocekļiem). Lai gan cilvēki runāja par tādu pravieti kā Elija vai Jānis (Kristītājs), kas atgriežas no mirušajiem, viņi ar to saprata, ka nāks kāds, kurš iemiesos to pašu garu, turpinās to pašu darbību. Pati burtiskā un fiziskā “augšāmcelšanās” būtu cita mēroga notikums. Pēc visām šīszemes lielajām ciešanām visiem Dieva ļaudīm reiz tiks dota jauna dzīvība, jauni ķermeņi…

Tāpēc mums nevajadzētu brīnīties par to, cik pārsteigti viņi visi bija pirmajā Lieldienu rītā. Tas nebija tikai ticības trūkums, kas viņiem bija traucējis saprast, ko Jēzus Galilejā bija teicis par savu augšāmcelšanos. Vienkārši neviens nekad nebija varējis iedomāties, ka viens vienīgs cilvēks, kurš ir nogalināts… un ir miris, pēc tam varētu tikt augšāmcelts jaunai dzīvei “otrpus kapa”, kamēr pārējā pasaule turpinās dzīvot kā agrāk.

Sievietes tās svētdienas rītā, acīmredzot, arī to nebija gaidījušas. Viņas negāja pie kapa, sacīdamas sev: “Nu, mēs esam paņēmušas sev līdzi smaržīgās svaidāmās eļļas gadījumam, ja viņš vēl ir miris, bet cerēsim, ka viņš atkal būs dzīvs.” Viņas pietiekami labi zināja, ka miruši cilvēki parasti paliek miruši. Vienpadsmit Jēzus sekotāji (mācekļa Jūdas likteni gan Lūka neatklāj līdz Apustuļu darbu grāmatas sākumam) noteikti nebija to gaidījuši. Ja evaņģēlists Lūka būtu izdomājis šo stāstu gadu desmitiem vai vairāk pēc Jēzus dzīves laika (kā dažkārt cilvēki uzskata), tad viņš ne tikai nebūtu stāstījis, ka sievietes pirmās dodas pie kapa (sievietes senajā pasaulē netika uzskatītas par ticamiem lieciniekiem); viņš tad būtu rakstījis, ka apustuļi noticēja visam uzreiz, jo bija īsti ticības paraugi, kas vada jauno draudzi Dieva paredzētajā nākotnē. Taču tā nav! Mācekļiem viss šķita muļķīga fantāzija – tieši tāda, kādu varētu sagaidīt no dažām sievietēm, kas ir trakas no bēdām un miega trūkuma.

Evaņģēlists Lūka arī nemēģina aprakstīt to brīdi, kad Jēzus patiešām augšāmcēlās. Lūka evaņģēlija noslēgums ir spriedzes stāstu meistardarbs. Visa 24. nodaļa ir viņa lieliskās rakstnieka meistarības piemērs, kur garajam stāstam par divu mācekļu piedzīvojumiem ceļā uz Emmausu (Lk 24:13-35), pirms un pēc ir pievienoti stāsti par sievietēm un vienpadsmit mācekļiem. Šie, mūsu lasītie sākuma panti it kā uzdot jautājumu: ir noticis kaut kas ļoti dīvains, bet kas? Vidus-stāsts tad soli pa solim sniedz mums atbildi/skaidrojumu (jo Lūkam rūp, lai mēs visu saprastu). Tikai tad mēs, lasītāji, esam gatavi satikt augšāmcēlušos Jēzu un saprast, kas Viņš ir un kas ir noticis.
Tādējādi sākotnējā Lieldienu rīta noskaņa ir pārsteigums, izbrīns, bailes un apjukums. Jā, Jēzus taču teica, ka kaut kas tāds notiks; Viņš to centās paskaidrot atkal un atkal. Taču neviens nebija gatavs uzklausīt un saprast, kas notiek, ko tas viss nozīmē, kas notiks tālāk.
Un ievērojiet – šeit nav sajūtas (kā, diemžēl, dažkārt gadās dzirdēt baznīcās ap Lieldienu laiku), ka Jēzus pats visā ciešanu stāstā gaidāmos notikumus uzskatīja par nepatīkamu uzdevumu, kas jāsaņemas un jāiztur; ka mēs paši varam izsekot/piedzīvot ko līdzīgu šim stāstam. Īstās Lieldienu sajūtas vienmēr ir pārsteigums. Neatkarīgi no tā, vai mēs to piedzīvojam svinot pašus svētkus, vai arī pēkšņa Dieva žēlastība, kas pārvar kādas traģēdijas mūsu pašu dzīvēs.

Nav šaubu, ka mūsu pašu augšāmcelšanās savā ziņā būs tikpat liels pārsteigums kā Jēzus augšāmcelšanās.
Jau no paša sākuma evaņģēlijs ir Labā Vēsts tāpēc, ka tas uzdrošinās mums stāstīt lietas, kuras mēs negaidījām, kurām nebijām gatavi ticēt un kuras nevarējām saprast.

Vai tiešām Tu gaidīji, ka evaņģēlijs būs kaut kas pašsaprotams, kaut kas tāds, ko Tu pats būtu varējis izdomāt?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Triumfālā ieiešana

(Lk 19:28-40) To pateicis, viņš turpināja ceļu uz Jeruzālemi. Kad viņš tuvojās Bētfagei un Bētanijai, pie tā sauktā Olīvkalna, viņš sūtīja divus savus mācekļus, tiem sacīdams: “Noejiet uz šo ciemu, kas pretī. Tur iegājuši, jūs atradīsiet piesietu ēzelīti, uz kura neviens cilvēks nekad vēl nav sēdējis. To atsieniet un atvediet! Ja kāds jums jautā: kādēļ jūs to atraisāt? – tad sakiet: tas ir vajadzīgs Kungam.”
Un tie, kas bija sūtīti, aizgāja un atrada visu, kā viņš bija sacījis. Viņiem atraisot ēzelīti, saimnieki tiem jautāja: “Kādēļ jūs atraisāt ēzelīti?” Viņi sacīja: “Kungam tas vajadzīgs.” Un viņi atveda to pie Jēzus un, uzmetuši ēzelītim savas drēbes, uzsēdināja Jēzu tam virsū. Viņam jājot, tie klāja savas drēbes uz ceļa. Kad viņš tuvojās vietai, kur ceļš ved lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu par visiem brīnumiem, ko bija redzējuši. Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!”
Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet viņš atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.” 

Kilometrs pēc kilometra un visu laiku pret kalnu – pat šodien ar automašīnu tas šķiet garš ceļš. No Jērikas, cauri Jūdejas tuksnesim, pa smilšainiem kalniem, visu ceļu kāpjot augšup pa Jūdejas tuksnesi tikai pusceļā Tu sasniegsi jūras līmeni. No Jardānas ielejas Tu jau esi krietnu laiku kāpis, bet Tev vēl jātiek krietni augstā kalnā. Te gandrīz vienmēr ir karsts. Tā kā tur reti kad, ja vispār, līst lietus, gandrīz vienmēr ir arī putekļains. 

Tāds bija ceļš, pa kuru nāca svētceļnieki. Un Jēzus gāja pa priekšu (kā Viņš visu laiku to bija plānojis). Šim bija jābūt Viņa stāsta, Viņa publiskās karjeras, Viņa aicinājuma kulminācijai. Viņš pietiekami labi zināja, kas viņu sagaida, un bija nolēmis doties un stāties tam pretī. Viņš nevarēja apstāties, nepasludinot Dieva Valstību. Taču šis pasludinājums varēja piepildīties tikai tad, ja Viņš tagad sevī iemiesos to, par ko bija runājis. Dzīvais Dievs darbojās, lai dziedinātu un glābtu, un ļaunuma un nāves spēki bija sapulcējušies, lai Viņam pretotos, līdzīgi kā faraons un Ēģiptes karaspēks sensenajos laikos, kad centās neļaut israēliešiem iziet no Ēģiptes verdzības. Tagad bija jānotiek Dieva paredzētajai jaunajai Izceļošanai, Dieva lielajai 'Pashā' (nozīmē 'paiet garām'), un nekas nevarēja apturēt Jēzu doties uz priekšu, lai to paveiktu, piepildītu un svinētu.

Pat tad, kad, ja Tu šodien brauktu (nevis ietu kājām) no Jērikas uz Eļļas kalna virsotni, atvieglojuma un saviļņojuma sajūta, sasniedzot virsotni, ir neaprakstāma. Beidzot no neauglīga, putekļaina tuksneša Tu esi nokļuvis sulīgi zaļu augu valstībā (īpaši Lieldienu laikā, pavasara pašā plaukumā). Beidzot Tu pārstāj kāpt, jo esi uzkāpis kalna virsotnē, un Tavā priekšā, laistoties saules apspīdēta, ir svētā pilsēta Jeruzaleme, kas arī pati atrodas uz nedaudz mazāka kalna, kurš paceļas pāri šaurai, bet dziļai ielejai. Bētanija un Bētfaga atrodas Eļļas kalna Jērikas pusē. Kad Tu esi izgājis caur šiem ciemiem, gandrīz uzreiz paveras acu priekšā skats uz Jeruzalemi. Ceļojuma beigas; svētceļojums, kas ir visu svētceļojumu kulminācija; Lieldienu laiks Dieva pilsētā.

Jēzum tas ir īpašs notikums, kas rūpīgi jāizplāno un jāorganizē tā, lai precīzi atklātu šo notikumu dziļāko saturu. Pat dzīvnieku iejāšanai pilsētā izvēlējās Viņš (iespējams, iepriekš vienojoties ar saimniekiem, jo šī nebija pirmā reize, kad Jēzus bija ieradies Betānijā). Līdzīgi kā kaps, kurā Jēzus gulēs nedēļu vēlāk (23:52), arī šis jaunais ēzelītis ir tāds, uz kura neviens nekad nav iepriekš jājis.
Mācekļi pielāgojas šai noskaņai, un, sava veida karaliskas procesijas svinībās, viņi Jēzum priekšā izklāj mēteļus uz ceļa. Kad viņi iet pa stāvu ceļu uz Kidrona ieleju, pūlis sāk dziedāt lielo slavēšanas psalmu (118. psalms), ko svētceļnieki vienmēr dziedāja ceļā uz Jeruzalemi. Tā ir uzvaras dziesma, slavas himna Dievam, kurš uzvar visus ienaidniekus un nodibina Savu valstību. Jēzus arī pats citēs šo psalmu vienā no savām debatēm Jeruzalemē (20:17). Viņš tagad nāk kā tautas cerību piepildījums, atbildot tās ilgām pēc tāda ķēniņa, kas atnesīs zemei īsto mieru.

Un tomēr... turpat ir klāt arī neapmierinātie; daži farizeji, ejot līdzi pūlim, pēkšņi sāk satraukties par to, kas notiks, ja Jeruzalemes varasiestādes kaut uz mirkli iedomāsies, ka šeit notiek mesiāniska demonstrācija. Jēzus zina (un evaņģēlists Lūka zina un mēs kā viņa lasītāji zinām), kas sagaida Viņu - Skolotāju, kad Viņš nonāks pilsētā. No Jēzus viedokļa raugoties, tieši tāpēc vispirms ir jānotiek šādai svinēšanai: tā ir piemērota tieši tāpēc, ka Viņš nāk, lai nestu Dieva pestīšanu.

Ja mēs tā iztēlē kopā ar Jēzu ieejam Jeruzalemē, arī mums varētu rasties jautājumi.
Vai mēs dodamies savā dzīves ceļā, cerot, ka Jēzus piepildīs dažas no mūsu cerībām un vēlmēm?
Vai mēs esam gatavi dziedāt slavas psalmus (varbūt tikai tik ilgi, kamēr Jēzus, šķiet, dara to, ko mēs vēlamies)?
Dzīves garais un putekļainais svētceļnieka ceļš lielākajai daļai no mums dod pietiekami daudz laika, lai sakārtotu savus motīvus un ļautu pārdomāt – kādēļ mēs vispār sekojam Jēzum.
Vai mēs esam gatavi ne tikai izteikt kādus pagodinošus vārdus dievkalpojumā (t.i. izklāt savus mēteļus uz ceļa Viņa priekšā, lai darītu to košāku un svinīgāku), bet arī sekot Viņam visur, arī nepatikšanās, pārbaudījumos un nāvē?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kā Marija izjauca sava brāļa goda mielastu

(Jņ 12:1-8) Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja: “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?” To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai, jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.” 

Man parasti nepatīk, kad filmā vai romānā kāds ļaužu kopā sanākšanas notikums pēkšņi kļūst saspringts un trauksmains. Šķiet, ka rakstniekiem un scenāristiem tieši šādi brīži patīk – dusmas, aizvainojums un rūgtums izlaužas virspusē, ģimenes locekļi zaudē savaldību, viesi ar šausmām vēro svētku notikuma izjukšanu. Protams, dramaturgam šādi mirkļi ļauj izteikt dažādus nozīmīgus viedokļus un piešķirt sižetam jaunu pavērsienu. Taču mani tie satrauc. Kopīgiem svētkiem vai svinīgām pusdienām vajadzētu būt draudzības un mīlestības laikam, nevis iznīcības un vardarbības brīdim.

Šī Evaņģēlija fragmenta aprakstītā notikuma īpašā traģēdija ir tā, ka Jēzum šajā brīdī ļoti nepieciešama Viņa sekotāju vienotība. Visa pasaule vēršas pret Viņu, un vismaz Viņa tuvākie draugi varētu būt tik iejūtīgi, lai paliktu kopā un Viņu atbalstītu. Bet nē. Gaisā jaušama spriedze.

Nu piemēram, ir acīmredzams konflikts starp mācekli Jūdu un Mariju. Taču vēl pirms tam pamanīsim vienkāršos vārdus: “Marta kalpoja… tad Marija paņēma mārciņu smaržu…” Mēs ar šīm māsām esam sastapušies jau iepriekš (iepriekšējā nodaļā). Arī citos evaņģēlijos aprakstītais par viņām ir saskaņā ar šeit pieminēto. Abas māsas ir spilgtas personības. Marta atkal (tāpat kā tas aprakstīts citos evaņģēlijos) ir sarūpējusi lieliskas vakariņas Jēzum un Viņa sekotājiem. Marija šoreiz nevis vienkārši sēž pie Jēzus kājām, bet izdara šķietami skandalozu lietu – svaida Jēzus kājas un noslauka tās ar saviem matiem. Lai to izdarītu, viņai bija jāatbrīvo savi mati, kas parasti bija savīti kārtīgā sakārtojumā. Šāda rīcība tajā laikā būtu tikpat nepiedienīga kā mūsdienās oficiāli svinīgā banketā pēkšņi pacelt garo vakartērpa apakšmalu līdz jostasvietai. Var tikai iztēloties skatītāju reakciju. Kā viņai nebija kauna? Ko viņa ar to gribēja parādīt? Droši vien visā telpā šaudījās dažādas satraucošas domas. Gaisā jau tā virmoja spriedze pēc visa, ko Jēzus bija teicis un darījis, un pēc brīdinājumiem par tuvojošos vardarbību pret Viņu.

Mēs varam tikai iztēloties, kā jutās Marta. Iespējams, viņai šķita, ka māsa Marija šoreiz ir sajukusi prātā. Bet tieši māceklis Jūda bija tas, kurš to pateica skaļi. Pārējie mācekļi vēroja notiekošo, visticamāk, vienlaikus samulsuši gan par Marijas izšķērdību, gan par Jūdas asajiem vārdiem, gan par Jēzus negaidīto komentāru. Jānis skaidri norāda uz vainīgo—viņš atzīmē, ka Jūda jau tāpat mēdza ņemt sev no kopējā naudas maka, tāpēc viņa sašutums nebija godīgs.

Jēzus komentārs paceļ šo situāciju citā līmenī. Viņa sacītais ir grūti interpretējams, un Jānis, iespējams, apzinās, ka jebkādi vārdi pilnībā nevar atklāt visdziļāko nozīmi. Jāņa vārdi liek domāt, ka Marija šo dārgo smaržu bija glabājusi, lai svaidītu Jēzu pēc nāves. Citiem vārdiem sakot, viņa ar savu rīcību, iespējams, pasaka vairāk, nekā pati apzinās. Viņas mīlestības akts kļūst par pravietisku paziņojumu par drīzajām bērēm – tik steidzamām, ka var nebūt laika pienācīgi visu sagatavot. Labāk, lai tas notiek jau tagad.

No otras puses, Jēzus vārdi arī norāda, ka Marijai vajadzētu paturēt atlikušās smaržas Jēzus apbedīšanas dienai. Tas nozīmētu, ka šis mērķis ir svarīgāks pat par to, ka atlikušo smaržu eļļu varētu pārdot un naudu izdalīt nabagiem (atcerēsimies, ka “Bētanija” nozīmē “nabagu nams”). Citiem vārdiem sakot, pat ja viņa nebūtu izdarījusi to, ko tikko izdarīja, būtu lietderīgi paturēt šo dārgo dāvanu ļoti svarīgam brīdim.

Tas ir pārsteidzošs apgalvojums, ņemot vērā, ka Jēzus vienmēr uzsvēris nabadzīgo aprūpes nozīmi. Vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka Viņš uzskatīja savu nāvi par to notikumu, kas sakārtos pasauli (tostarp atrisinās arī nabadzības un netaisnības problēmu). Mēs, kas dzīvojam pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, bet joprojām sastopamies ar nabadzību, smagiem parādiem un to radītajām ciešanām, varam pārdomāt, vai baznīca vienmēr ir pareizi noteikusi savas prioritātes.

Taču šajā stāstā neizbēgami rodas jautājums: kur Tu atrodies šajā attēlā?

Vai esi kopā ar drosmīgo Mariju, kura pielūdz Jēzu ar visu, kas viņai ir, riskējot izpelnīties māsas sašutumu, vīriešu neizpratni un Jūdas nicinājumu? 
Vai esi kopā ar piesardzīgo, apdomīgo un šķietami uzticamo Jūdu, kurš, kā daudzi uzskatīja, rūpējās par grupas ierobežotajiem līdzekļiem un vēlējās kaut ko atlicināt nabagiem? (Kad Jūda vakariņu laikā izgāja ārā [13:29], pārējie pat iedomājās, ka viņš, iespējams, dodas kaut ko ziedot nabagiem.) Neesi pārsteidzīgs, distancējoties no mācekļa Jūdas. Galu galā, pat tajā pēdējā brīdī neviens no pārējiem mācekļiem nešaubījās par viņa uzticamību. Vai, skatoties spogulī, Tu neredzi sevī kādu daļiņu no viņa?
Vai arī Tu esi palicis virtuvē kopā ar Martu? Ja tā, tad kā Tu jūties domājot gan par Mariju, gan par Jūdu?
Un ko Tu domā par Jēzu un Viņa vārdiem?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Mūsu grēku atzīšana

(Ps 32:) Svētīts, kam piedoti noziegumi,
kura grēki ir nolīdzināti,
svētīts, kam Kungs nepielīdzina vainu,
kura gars ir bez viltus!
Kamēr es neatzinos, nīka man kauli –
es brēcu cauru dienu!
Smagi gūlās tava roka pār mani,
mans spēks zuda vasaras tveicē!
Es atzinos savā grēkā
un neslēpu savu vainu,
es teicu: atzīšos Kungam savos noziegumos!
Tad tu man piedevi mana grēka vainu.
Tādēļ lai tevi lūdz visi uzticīgie posta stundā –
kaut milzu ūdeņi veltos, tie viņus neaizsniegs!
Tu mani patversi, no spaidiem pasargāsi –
glābiņa gavilēm mani apjozīsi!
Es tevi pamācīšu un rādīšu tev ceļu,
es došu padomu – mana acs ir pār tevi!
Neesiet kā zirgi, kā zirgēzeļi,
kuriem trūkst saprašanas,
kas ar laužņiem un iemauktiem jāsavalda –
tie tevi neklausīs!
Ļaundarim sāpju gana –
kas paļaujas uz Kungu, to apjož žēlastība.
Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!

Kad apzināti grēkojam, mēs saceļamies pret Dieva līdzdalību mūsu dzīvēs.... ...un tad jūtamies slikti par to. Un šī sliktā pašsajūta ir pierādījums tam, ka Tu patiešām esi Dieva bērns; citādi Tavs grēks Tevi netraucētu.

Iedomājies pusaudzi, kurš saka savam tēvam: “Man ir patiesi žēl, tēt, bet es paņēmu tavu kredītkarti un nopirku ar to saldējumu saviem draugiem.” (Šajā situācijā pastāv iespēja, ka viņa tēvs to nekad nebūs atklājis, it īpaši, ja viņš nav labs grāmatvedis un nepieraksta savu katru mazāko pirkumu.)
Taču dēla sirdsapziņas pārmetumi nedeva mieru un viņš teica: “Tēti, man nevajadzēja pirkt to saldējumu; man nevajadzēja izmantot tavu kredītkarti, lai to izdarītu. Tu man uzticējies, un es tevi pievīlu. Man ir žēl, un es to vairs nedarīšu.” Tā ir atzīšanās. Tas ir tas, kas mums jādara savās lūgšanās.

Sen-grieķu vārds, kas tiek tulkots kā atzīšanās, burtiski nozīmē 'piekrist Dievam'. Kad mēs izsūdzam savus grēkus, mēs vienojamies ar Dievu par grēku mūsu dzīvē (Dieva nostāja mums ir skaidra pateicoties Viņa Vārdam un Svētā Gara darbībai). Kad mēs izsūdzam, mēs verbalizējam savu attieksmi pret grēku un esam gatavi saņemam šķīstīšanu un piedošanu.

Jā, savu grēku izsūdzēšana bieži vien ir sāpīga, taču tā uztur mūsu sadraudzību ar Debesu Tēvu skaidru, atklātu un ciešu. Tas nenozīmē, ka Dievs pārstāj mūs mīlēt tajā brīdi, kad grēkojam (un varbūt atsāks tikai tad, ja lūgsim piedošanu). Grēks, jeb sarautas attiecības traucē mums droši un pilnīgi Viņam uzticēties.
Vai Tev ir kāds grēks, kuru vajadzētu izsūdzēt? 

“Priecājieties Kungā un līksmojiet, taisnie,
un gavilējiet visi, kam skaidra sirds!” (Ps 32:11).

Lasīt tālāk

Līdzība par vīģes koku

(Lk 13:1-9) Tajā brīdī atnāca kādi cilvēki un pavēstīja Jēzum par galilejiešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Jēzus tiem atbildēja, sacīdams: “Vai jums šķiet, ka šie galilejieši ir bijuši grēcīgāki par citiem galilejiešiem, ka tā cietuši? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Sīloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.”
Tad viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja tajā augļus, bet neatrada. Un viņš sacīja dārza kopējam: redzi, jau trīs gadus es te nāku cerībā atrast augļus šajā vīģes kokā, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet dārza kopējs atbildēja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aproku un apmēsloju. Un, ja tas turpmāk dos augļus, labi; bet, ja ne, tad nocērt to.” 

Ja Jaunā Derība nekad nebūtu uzrakstīta, mēs joprojām zinātu, ka Poncijs Pilāts bija nepatīkams un nepopulārs Jūdejas pārvaldnieks. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs (dzimis dažus gadus pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās) uzskaita vairākus faktus, ko Poncijs Pilāts darīja un kas satrauca un kaitināja vietējos jūdu iedzīvotājus. Dažkārt šķita, ka viņš tīši cenšas viņus sadusmot. Viņš satracināja viņu reliģiskās jūtas. Piemēram, reiz viņš mēģināja ienest Jeruzalemē romiešu karogus (militārās emblēmas) ar to pagāniskajiem simboliem. Viņš neievēroja jūdu likumus un tradīcijas. Reiz viņš izmantoja naudu no Tempļa kases, lai samaksātu par akveduktu būvniecību… un pēc tam brutāli apspieda sacelšanos, kas bija viņa rīcības rezultāts. Šie un citi līdzīgi gadījumi ir aprakstīti ārpus Jaunās Derības, un tie palīdz mums saprast, kāds cilvēks bija Pilāts.

Tāpēc mūs nevajadzētu būt pārsteigtiem, uzzinot, ka kādā reizē, kad daži svētceļnieki no Galilejas Jeruzālemes Templī piedalījās upurēšanas ceremonijā, Pilāts, baidoties no sacelšanās, nosūtīja karaspēku, lai Templī viņus nogalinātu. Evaņģēlija fragments piemin faktu, ka svētceļnieku pašu asinis Tempļa pagalmā sajaucās ar upuru asinīm – tas nozīmē, ka Templis tika sagānīts. Turklāt vai vari iztēloties ar šādu notikumu saistītās cilvēciskās šausmas un traģēdiju? Tas ir tāpat, it kā kāds okupācijas karaspēks Ziemassvētku dienā iebruktu baznīcā un nokautu dievlūdzējus.

Uz mirkli atceries, kur mēs atrodamies evaņģēlista Lūkas stāstītajā stāstā. Jēzus ir nolēmis doties uz Jeruzalemi galiliešu svētceļnieku grupas priekšgalā. Ja es šodien plānotu ceļojumu uz kādu eksotisku valsti ar despotisku valdību un tad uzzinātu, ka vietējais pārvaldnieks ir jau pirms kāda laika devis pavēli nogalināt visus ārzemju garīdzniekus, man ir aizdomas, ka es zvanītu savam ceļojumu aģentam un rezervētu lidojumu uz kādu mazāk bīstamu vietu.

Tātad cilvēki, kuri runā ar Jēzu, ne tikai nodod viņam informāciju. Kad viņi stāsta savas šokējošās ziņas, gaisā virmo divi jautājumi. Pirmkārt, vai Jēzus patiešām gatavojas turpināt savu ceļojumu? Vai Viņš nebaidās no tā, kas tur ar Viņu var notikt?
Un, otrkārt, ko tas nozīmē? Vai tas ir sākums kaut kam vēl sliktākam? Ja Jēzus ir brīdinājis par bēdām un nelaimēm, kas piemeklēs tos, kuri noraidīs Viņa vēsti, vai šī ir zīme, ka šie galilieši jau tika sodīti?

Tālāk evaņģēlijā pierakstītie Jēzus skarbie komentāri attiecas uz otro no šiem jautājumiem.
Jā, Pilāts ir nogalinājis Galilejas svētceļniekus Jeruzalemē; taču viņi nebija grēcīgāki par citiem Galilejas svētceļniekiem. Bet – un Jēzus šo brīdinājumu atkārtos vēl un vēl – ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs visi tiksiet iznīcināti tāpat.
Tādā pašā veidā? Tā ir atslēga. Jēzus šeit nerunā par to, kas notiks ar cilvēkiem pēc viņu nāves. Daudzi kristieši ir lasījuši šo fragmentu un domājuši, ka tas ir brīdinājums par pazušanu ellē pēc nāves, taču tas ir acīmredzami nepareizi. Atbilstoši brīdinājumiem, kurus Viņš jau vairākas reizes ir izteicis un turpinās izteikt līdz pat savai krustā sišanai, Jēzus skaidri norāda, ka tie, kas atteiksies no Viņa aicinājuma mainīt virzienu; kas negrib pamest trako sacelšanās ideju pret Romu, piedzīvos traģiskas sekas. Tie, kas ņems zobenu, iet bojā no zobenu.

Vai arī – ja tas nebūs burtiski zobens, tad Jeruzalemes aplenkuma laikā grūstošās ēkas nospiedīs. (Sīloāma ir neliels Jeruzalemes rajons, kas atrodas tuvu senās pilsētas centram, uz dienvidiem no Tempļa.) Nelaimes ar ēku stabilitāti notiek. Bet, ja Jeruzalemes iedzīvotāji turpinās noraidīt Dieva aicinājumu atgriezties no grēkiem un novērsties no saviem līdzšinējiem plāniem, tad tiem, kas izbēgs no romiešu zobeniem, pašas pilsētas sienas sabruks virsū.

Šo biedējošo brīdinājumu par politisku un militāru problēmu sekām, kas var rasties, ja netiks uzklausīts Jēzus aicinājums, papildina gandrīz humoristiska, bet patiesībā diezgan draudīga līdzība par vīģes koku vīna dārzā. (Cilvēki bieži stādīja vīģes vīnogulājus dārzos; tas nāca par labu vīnogām.) Stāstā par vīna dārza īpašnieka un dārznieka sarunā mēs atklājam tiešu ainojumu par paša Jēzus kalpošanu, un par to, kas notiks, kad Viņš nonāks Jeruzalemē.

Ir divi veidi, kā uztvert šo stāstu, un abi atklāj līdzības jēgu, kā arī nonāk pie tā paša secinājuma. Jēzus pats šajā stāstā varētu tikt uzskatīts par vīna dārza īpašnieku. Viņš savas kalpošanas laikā ir nācis uz Savu Dārzu (pie ebrejiem), meklējot grēku nožēlas augļus. Līdz šim, izņemot dažus sekotājus, kuri paši vēl ir diezgan apmulsuši, viņš nav atradis nevienu: nekādu atgriešanos, pat ne tajās pilsētās, kur bija paveicis lielāko daļu savu vareno darbu. Tad viņš ir gatavs dot Jeruzalemei, Templim un valdošajiem priesteriem, vēl vienu iespēju. Ja viņi joprojām atteiksies, viņu liktenis būs apzīmogots.

Vai arī Dievs ir tas, kurš ir nācis pie Izraēla tautas jau daudzus gadus, meklējot augļus. Tad Jēzus ir ka dārznieks, kas tagad, kad saimnieka pacietība izsīkst, cenšas rakt un iestrādāt mēslojumu, lai vecajam augam iedvestu nedaudz dzīvības un veselības, pirms spriedums ir pasludināts.
Jebkurā gadījumā galarezultāts ir viens un tas pats: “Ja nē, tad vari to nocirst…”
Tas arī notiek – 70. gadā Jeruzaleme tika izpostīta. Un tas bija tiešs rezultāts tam, ka tā atteicās iet miera ceļu, uz ko Jēzus mudināja visas savas kalpošanas laikā.

Tādēļ šajā fragmentā ir dubulta spriedze.
Vai Jeruzaleme nožēlos grēkus un tiks izglābta?
Un, ja Jēzus (kā Viņš ir teicis) pats mirs, kad dosies uz turieni, kā tad Viņa un pilsētas liktenis ir savstarpēji saistīti?
Ko ir iecerējis Dievs?
Un, kad mēs sākam domāt par šiem jautājumiem, mums pašiem rodas vēl daudzi citi, ar kuriem mums jāsaskaras.
Ko Dievs ir iecerējis mūsu šodienas pasaulē?
Mūsu pašu dzīvē? Vai mēs nesam augļus Dieva valstībai??  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Debesu pilsoņi

(Filip.3:17-4:1) Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. 
Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. 

Vārdi “okupētas teritorijas” un "kolonijas", šodien vairs nav īsti populāri. Tas liek domāt par tiem laikiem, kad vairākas Eiropas valstis centās paplašināt savu ietekmi Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, un tad tur sacentās viena ar otru - kura spēs sagrābt bagātākās, izdevīgākās un plašākās teritorijas. 
Mums Latvijā ir ļoti īpaša attieksme, pieredze un sajūtas tad, kad kaut kur tiek runāts par okupāciju. Mums mūsu pašu zemes liktenis (līdz pat nesenai pagātnē) ir pārāk spilgtā atmiņā… 

Tad, kad šodien runā par “okupāciju” un “kolonizāciju", parasti ar to saprot – kontrolējošu, pat iebiedēšanas attieksmi, skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz zemāku šķiru, derīgu tikai peļņas palielināšanai un valdošās varas/valsts ekonomiskās labklājības celšanai. 

Protams, vēsture runā arī par kolonistiem un okupācijas varas darbiniekiem, kuri runāja un par reizēm rīkojās labāku motīvu vadīti. Atsevišķos gadījumos bija pat centieni nodrošināt veselības aprūpi, ieviest moderno tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, nemaz nerunājot par kultūras vai garīgo vērtību attīstīšanu tur, kar tas bija nepieciešams. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tas, ko redzēja vietējie iedzīvotāji, bija – viņu zeme tiek ieņemta ar spēku, viņu pašu kultūra noliegta un visi tiek apspiesti. Tas ir tas, ko daudzi cilvēki arī šodien domā par “okupācijas varu” vai “koloniju pārvaldība”. 

Filipi (pilsēta, kuras draudzei apustulis Pāvils raksta savu vēstuli) bija romiešu kolonija, un ļoti iespējams, ka daudzi vietējie iedzīvotāji šajā reģionā (Grieķijas ziemeļos) redzēja Romu un tās koloniālo administrāciju tieši tā, kā mēs to aprakstījām. 
Kas tur tajos tālajos, senajos laikos bija noticis? 
42.gadā pirms Kristus, aptuveni simts gadus pirms Pāvils ieradās šajā vietā, Filipi bija vieta, kur norisinājās vienas no lielākajām Romas pilsoņu kara cīņām, kuras bija sākušās pēc Jūlija Cēzara nāves. Divi ģenerāļi - Antonijs un Oktaviāns (nākošais imperators Augusts), tajā brīdī atradās Grieķijas ziemeļos. Viņu vadītajās armijās bija daudz karavīru, kuriem nu vairs nebija nekas īpašs ko darīt. Abi ģenerāļi saprata, ka nevar viņus visus vest atpakaļ uz Romu, pat ne uz Itāliju. Tas būtu pārāk bīstami, ja tūkstošiem karavīru pēkšņi ierastos galvaspilsētā. Tāpēc tika pieņemts lēmums iedalīt viņiem zemi Filipos un tuvākajā apkārtnē, tā padarot to par Romas koloniju. 
Pēc tam, kad kolonija bija izveidota, arī citi armijas veterāni no citām armijas vienībām viņiem pievienojās. 

Laikā, kad apustulis Pāvils ieradās Filipos, tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, kuras bija cēlušās no šiem pirmajiem romiešu kolonistiem. Tur apmierināti dzīvoja arī vietējo iedzīvotāju daļa, kuri bija guvuši labumu no romiešu klātbūtne. Tomēr lielākais vairākums dusmojās uz latīņu valodā runājošajiem ārvalstniekiem, kuri bija pārņēmuši viņu grieķisko pilsētu. 

Filipu pilsēta atradās uz galvenā ceļa, kas stiepās rietumu virzienā uz Adrijas jūras šaurāko daļu, no kurienes bija viegli kuģot uz Itāliju un tad doties tālāk uz Romu. Tas palīdzēja uzturēt un saglabāt ciešu kontaktu ar visas impērijas sirdi un galvaspilsētu. Filipu kolonisti bija lepni par to, ka ir romieši, un darīja visu iespējamo, lai turpinātu savu aktīvi pilsonisko dzīvi tā, kā tas tika darīts Romā. Viena no galvenajām izpausmēm, protams, bija imperatora kults – imperators Cēzars, bija jāpielūdz kā “glābējs un kungs”. 

Tas viss ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies izprast šo Bībeles fragmentu, kas savā veidā ir visas vēstules kulminācija. 
“…mēs piederam debesīm”, jeb burtiski “mēs esam debesu pilsoņi…” apustulis Pāvils paziņo 20.pantā. Daudzi mūsdienu kristieši uzreiz pārprot viņa teiktā nozīmi. Mēs parasti pieņemam, ka viņš gribēja teikt “…un tāpēc mēs gaidām kamēr mēs varēsim doties un dzīvot debesīs, kur mēs piederam…” 
Bet tas nav tas, ko apustulis Pāvils saka! un tas noteikti nav tas, ko viņš domā. 
Ja kāds Filipos teica: "Es esmu Romas pilsonis", tad viņš ar to nedomāja: ”tāpēc es gatavojos doties tur dzīvot”. Dzīvojot kolonijā šī ideja darbojas otrādi. Pēdējā lieta, ko imperators Romā varētu vēlēties, bija doma par visu kolonistu pārcelšanos atpakaļ uz Romu. Galvaspilsēta jau tā bija pārpildīta; tur valdīja bezdarbs un nepietiekami dzīves apstākļi. Nē! Romas pilsoņa pienākums, piemēram Filipos dzīvojoša, bija panākt romiešu kultūras un pārvaldes nostiprināšanu Grieķijas ziemeļos, lai arī tur paplašinātu romiešu ietekmi. 

Un tad – pieņemsim, ka romiešu kolonistiem Filipos rastos kādi sarežģījumi. Pieņemsim, ka tur sāktos kāda vietējā sacelšanās, vai arī ziemeļos dzīvojošo "barbaru" cilšu uzbrukums. Kā lai viņi ar to tiek galā? 
Viņu cerība būtu, ka pats imperators (kuru, starp citu, visi sauca par “glābēju” un “atbrīvotāju”) nāktu no Romas uz Filipiem un izmainītu viņu bīstami sarežģīto situāciju, sakautu viņu ienaidniekus un panāktu, ka viņu dzīve ir gandrīz tik pat droša un brīnišķīga kā pašā Romā. Imperators, protams, bija visas impērijas, visas civilizētās pasaules valdnieks, tāpēc viņam bija tiesības prasīt un arī panākt, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās viss ir kārtībā. 

Tā, tad arī ir tā aina, kura ir prātā apustulim Pāvilam, kad viņš raksta 20. un 21. pantu. Pašlaik baznīca (Kristīgā Baznīca) ir debesu kolonija, kuras atbildība (kā mēs to sakām Tēvreizes lūgšanā) ir veicināt debesu principu, likumu un arī dzīvesveida nostiprināšanu šeit virs zemes. 

Mēs, protams, neesam bijuši spējīgi to izdarīt. Tik bieži mēs jūtamies vāji un nespēcīgi, mūsu fiziskais ķermenis noveco. Mēs piedzīvojam sāpes, slimības… beigu beigās arī nāvi. Tomēr mēs ceram, ka taisnais glābējs, īstais Visuma Valdnieks, pats Ķēniņš Jēzus Kristus nāks no debesīm… un visu izmainīs. 
Viņš beigu beigās pārveidos visu šo pasauli tā, ka visa zeme būs pilna ar Viņa godību, pilna ar debesu dzīvi un spēku. 
Turklāt, kas arī ir daļa no šī lielā plāna - Viņš gatavojas pārveidot arī mūsu ķermeņus tā, lai tie būtu līdzīgi Viņa godības miesai – Viņa ķermenim, kas arī tika pārveidots pēc Viņa nežēlīgās nāves tā, ka tas atkal kļuva tik pilns ar dzīvi, ka nāvei un sabrukšanai vairs nav nekādas varas pār to. 
Izpratne par šo visu ļauj kristiešiem "pastāvēt Kungā" (Filip.4:1). Tas arī ļauj mums skaidrāk saredzēt, visa evaņģēlija īsto nozīmi. 
“Pastāvēt Kungā” nenozīmē tikai kaut kādu mistiski nemainīgu 'ticību'. Tas nozīmē 'pilnīgi uzticēties Jēzum kā patiesajam Kungam un Ķēniņam, nevis imperatoram Cēzaram'. 
Apustulis Pāvils kristīgo Baznīcu un tās Kungu Jēzu Kristu apraksta tādā veidā, ka Filipieši nevarēja nesaklausīt tur mājienus par Romu un Cēzaru. 
Tas tad arī ir šīs vēstules lielākais izaicinājums: vai kristieši Filipos, paši būdami vai nebūdami romiešu pilsoņi (daži iespējams tādi bija, lielākā daļa iespējams nebija), aptver un saprot – ko tas nozīmē: būt primāri uzticīgiem nevis Romai, bet Debesīm, būt uzticīgiem nevis ķeizaram, bet Jēzum? Un vai viņi patiesi var noticēt, ka Jēzus (savā laikā) ieviesīs Debesu dzīvi un likumus visā pilnībā šajā pasaulē (viņus pašus tajā ietverot)? 

Tieši šajā ziņā Filipieši tika aicināti atdarināt apustuli Pāvilu (17.pants). Viņš jau iepriekš tika aprakstījis to, kā viņš pats noliek savas “ebreja privilēģijas”, lai pakļautos Kungam Jēzus (4.-11. panti). Filipieši nevarēja kopēt viņu tieši, jo maz ticams, ka kādi no viņiem bija ebreji. Viņiem vajadzēja pārdomāt, (tāpat tas ir jādara mums) ko tas nozīmē – uzticība Jēzum par spīti visām pārējām lojalitātes prasībām, kas pār mums veļas. 
Kā viņiem, tā arī mums, vajadzētu nopietni ieklausīties brīdinājumos, kas izteikti 18. un 19. pantā. Visā pasaulē ap Baznīcu, gan toreiz, gan tagad, ir cilvēki, kuri savā uzvedībā ir it kā atkarīgi no sajūtām, ietekmes un emocijām. Tas tad arī ir iespējams tas, ko Pāvils šeit piemin – ka daži kristieši galu galā sāk dzīvot pēc šāda uzvedības modeļa. Tomēr pats galvenais šī vēstules fragmenta mērķis ir brīdināt baznīcu nepieņemt pagānu uzvedības modeli un principus. 
Arguments, kuru izmanto apustulis Pāvils, ir gluži tas pats, kas 1Kor 6:2-20 (īpaši 14. pants). Fakts, ka Dievs gatavojas dot augšāmcelšanos un pārveidotu bezgrēcīgu miesu mūsu ķermeņiem, nenozīmē, ka mums vajadzētu pret savu dzīvi un pašiem pret sevi izturēties nolaidīgi vai pavirši. Tomēr tajā pašā laikā mums nevajadzētu ļaut lai pārmērīga apetīte, izlaidība un citas neveselīgas iekāres ieņem noteicošo lomu mūsu dzīvēs, kļūstot mums par dievu. Tieši tur arī slēpjas bīstamība – kas tad galu galā mums ir pirmajā vietā. 
Mesijas - Jēzus Kristus krusts (18. pants) ir tas pagrieziena punkts, kas aicina mūs atgriezties atpakaļ, kas norāda mums uz dzīvību. 
Veltīsim laiku, pārdomāsim, kādā veidā mūsu draudze ņem vērā un atsaucas tām problēmām, kuras ir pasaulē mums visapkārt. Ko tas patiesībā nozīmētu – dzīvot tā, it kā mēs būtu debesu kolonija šeit virs zemes?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos

(Ps 91:1-2,9-16) Kas mājo Visuaugstā paspārnē 
un apmeties Visuvarenā ēnā, 
saka Kungam:
mans patvērum un mans cietoksni, 
mans Dievs, uz ko es paļaujos!
[...]
Tiešām tu, Kungs, esi mans patvērums!
Tev, kas izrauga Visuaugsto par savu mājokli,
tev negadīsies nekas ļauns,
nedz tuvosies sērga tavai teltij,
jo viņš saviem vēstnešiem pavēlēs par tevi –
sargāt tevi visos tavos ceļos!
Savās plaukstās tie tevi pacels,
lai nepiesitas pie akmens tev kāja!
Uz lauvām un odzēm tu mīsi,
tu sabradāsi jaunos lauvas un čūskas!
Viņš pieķēries man, un es paglābšu viņu,
es pasargāšu viņu, jo viņš zina manu vārdu,
viņš sauc mani, un es viņam atbildēšu,
ar viņu es posta brīdī,
es izglābšu viņu un celšu godā,
es došu viņam ilgu mūžu
un rādīšu viņam savu pestīšanu! 

Mēs dzīvojam pasaulē, kur bieži rodas negaidītas problēmas, kas laupa mūsu mieru un drošību. Mēs varam saslimt un cīnīties par veselības atgūšanu; mēs zaudējam cilvēkus, kurus mīlam; mēs zaudējam darbu, kas nodrošina mūsu ikdienas dzīves vajadzības. Vērotājam no malas mūsu dzīve var šķist perfekta, taču realitāte var būt pavisam citāda. 
Mums jāatceras, ka patiesu mieru un drošību nesniedz mūsu īpašumā esošās lietas, darbs, ko darām, vai citu cilvēku viedoklis. Īstais risinājums ir pie Dieva. Psalmā 91 ir teikts, ka tos, kas meklē drošību pie Visaugstākā Dieva, Visvarenais pasargās. Tie, kuri uzticas Dievam, var teikt: “Tu esi mana drošības un aizsardzības vieta. Tu esi mans Dievs, un es uz Tevi paļaujos.” (skat. 1-2.p). 

Mēs dzīvojam salauztā pasaulē, kurā mēs varam zaudēt mantu, veselību un mīļos cilvēkus. Taču galu galā Dievs mums ir sagatavojis kaut ko daudz labāku - vietu pie Viņa debesīs uz visiem laikiem, kas kompensēs visu, ko esam zaudējuši. Taču tas nenozīmē, ka Dievs kaut ko apsola tikai tālā neaptveramā nākotnē un nav ar mums tagad. 
Pārlasi vēlreiz 91. psalma vārdus - šie vārdi ir domāti mums šodien. Mūsu pasaule nav perfekta, bet mūsu Dievs ir. Viņš būs mums līdzās un būs mūsu patvērums katrā mūsu zemes dzīves brīdī. 

Lasīt tālāk