(Lk 21:34-38) “…Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā.
Iztēlē pārcelsimies atpakaļ laikā uz Jeruzalemi pirms gandrīz 2000 gadiem. Tas ir 58. gads – gandrīz trīsdesmit gadus pēc Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās.
Daudzi cilvēki svētajā pilsētā sāka ticēt Jēzum tajā īpašā un uzmundrinošā laikā, kad Viņš pats staigāja pa Jeruzalemes ielām. Un daudzi no viņiem tagad, 30 gadus vēlāk, joprojām gaida, cer, tic un lūdz.
Apstākļi ir bijuši sarežģīti. Kad Poncijs Pilāts vairs nebija valdnieks, cilvēki cerēja, ka dzīve varētu uzlaboties, bet tad sākās milzīga krīze saistībā ar Romas imperatora plānu Templī novietot savu milzīgu statuju. Par laimi viņa plāns nerealizējās, jo imperators Gajs drīz pēc tam nomira. Kad 41. gadā par jūdu ķēniņu tika iecelts viens no Hēroda mazdēliem, Agripa, visi Jeruzalemē nomierinājās un priecājās. Ja valdnieks ir viens no savējiem, tas varētu būt labāk nekā valdnieks no tālienes, kas neizprot vietējās paražas. Tomēr arī šis risinājums nebija uz ilgu laiku. Arī valdnieks Agripa drīz nomira. Tad cits citu bija nomainījuši vairāki romiešu pārvaldnieki, un katrs no tiem (šķiet!) bija sliktāks par iepriekšējo. Bet 54. gadā, kad par imperatoru kļuva Nerons, daudzi cilvēki atkal sāka cerēt, ka beidzot valdīs miers un taisnīgums.
Tomēr ne visi Jeruzalemes iedzīvotāji šajā laikā bija tikai uztraukušies vai cerējuši. Bija radušās dažādas revolucionāras kustības, tad piedzīvojušas savu slavas un popularitātes brīdi… un tad tikušas nežēlīgi apspiestas. Daži pat apgalvoja, ka Tempļa priesteri ir slepeni iesaistīti.
Daļa Jeruzālemes iedzīvotāji tikai vēlējās mieru ar Romu, citi bija par stingri regulētām attiecībām, vēl citi atkal vēlējās, lai nāk Mesija un…
Bet ikdienas dzīve ritēja tālāk: pirkšana un pārdošana, labības audzēšana, ganāmpulku kopšana, kokapstrāde, ādas apstrāde, naudas maiņa, podniecība, mūzika, svinības un sezonas svētki. Jeruzālemes Templis tajā laikā bija gandrīz pabeigts: pirms septiņdesmit gadiem Hēroda Lielā uzsāktā pārbūves programma beidzot tuvojās noslēgumam.
Un visa tā vidū tie, kas ticēja Jēzus mācībai. Viņi joprojām tikās, lai lauztu maizi, pielūgtu Jēzu, un atgādinātu cits citam stāstus par to, ko Viņš darījis un teicis. Daži no viņiem bija bijušā farizeja Saula no Tarsas (tagad pazīstama kā apustulis Pāvils) draugi. Viņš šeit bija viesojies pavisam nesen un bija izraisījis nekārtības (viņa draugi teica, ka tās izraisījuši viņa pretinieki, bet uz ielas klīda runas, ka nekārtības mēdza notikt visur, kur vien Pāvils ieradās). Tagad viņš bija aizgājis, nosūtīts uz Romu tiesāšanai. Arī apustulis Pēteris bija devies savos ceļojumos un nebija redzēts gadiem ilgi.
Bija tādi, kas skeptiski attiecās pret Pāvilu; viņi teica, ka viņš ir kompromitējis Dieva likumu, ļaujot pagāniem pielūgt Dievu caur Jēzu, nepieprasot apgraizīšanu. Jeruzalemes kristiešu vadītājs, gudrais un dievbijīgais apustulis Jēkabs, paša Jēzus brālis, bija novecojis, un viņa lūgšanas par savas tautas glābšanu nešķita uzklausītas.
Cik viegli Jeruzalemes kristiešiem bija justies nogurušiem!
Ja arī evaņģēlija sludināšanai bija aizraujoši rezultāti, tad tas notika kaut kur pāri jūrai. Viņi par to dzirdēja tikai laiku pa laikam, un ne vienmēr viņiem patika tas, ko viņi dzirdēja (pagāni, kas apgalvoja, ka pielūdz Jēzu, bet neievēro Mozus likumu - un tamlīdzīgi). Daži sāka atklāti jautāt – kad šis Mesija atkal parādīsies, un vai Viņš varētu pasteigties, jo cik ilgi var paciest šo romiešu bļaustīšanos… un vispār, paskatieties, kas ir noticis ar maizes cenu, un, ja Jēzus patiešām būtu bijis Mesija, kāpēc kopš tā laika nekas nav noticis?
Vai šaubīgajiem palīdzētu atgādināt, ka, satiekoties dievkalpojumos, Jēzus klātbūtnes un mīlestības sajūta bija tik reāla, ka gandrīz varēja izstiept roku un pieskarties Viņam. Vai būtu jēga vēlreiz atgādināt, ka bija taču teikts būt pacietīgiem?
Trīsdesmit gadi ir ilgs laiks. Vienīgais, ko Jēzus sekotāji varēja darīt, bija pārstāstīt stāstus par Jēzus izteikumus (kā piemērs ir šodienas evaņģēlija fragments). Esiet pacietīgi. Esiet modri. Turiet acis atvērtas, cik iespējams fiziski, bet noteikti garīgi. Lūdzieties pēc spēka, lai tiktu galā ar visu, kas nāks.
Tagad pārcelsimies uz Londonu vai Rīgu, vai Ņujorku, vai Indianapoli divdesmit pirmajā gadsimtā. Kādā svētdienas rītā Tu iznāc no baznīcas (varbūt no kādas harizmātiskās mega-draudzes, vai luterāņu dievkalpojuma vai katoļu mises), un Tu paskaties apkārt, kur visa pasaule nodarbojas ar savām interesēm un izklaidēm. Tavi draugi domā, ka esi dīvains, ja vēl aizvien ej uz baznīcu. Visi taču “zina”, ka kristietība ir novecojusi, garlaicīga un nebūtiska. Tas, kas ir vajadzīgs, ir vairāk izklaides un seksa, vairāk ballīšu, vairāk naudas pelnīšanas.
Galu galā – vai baznīca savā laikā nav izdarījusi kādas diezgan sliktas lietas? Kā ar inkvizīciju? (Viņi to vienmēr saka.) Kā ar krusta kariem? Kam tagad vajadzīga kristietība, ja mums ir datori un kosmosa ceļojumi?
Un vispār, ja tavs Jēzus ir tik īpašs, kāpēc pasaulē joprojām valda tāds haoss? (Neviens gan šodien nevēlas zināt par vergu atbrīvošanu, izglītības uzplaukumu un slimnīcu celtniecību; neviens noteikti nevēlas pieminēt par dzīves izmaiņām, kuras evaņģēlijs paveic katru dienu.)
Visi vēlas arī Tevi apkraut ar šīs dzīves rūpēm; un, kā Jēzus brīdināja, ar izšķērdību, vieglprātību un uzdzīvi, tiešā un pārnestā nozīmē. Visi vēlas Tevi nogurdināt, likt Tev domāt, ka esi dīvains un stulbs. Visi Tev saka – kāpēc studēt vecu grāmatu, kas nekad nevienam neko labu nav devusi?
Atbilde mums ir tāda pati, kāda tā bija Jeruzalemes kristiešiem toreiz vienu paaudzi pēc Jēzus. Esi modrs. Pacietība ir atslēga. Lūdzies pēc spēku, lai noturētos uz kājām. Būs brīži, kad Tavas acis aizvērsies no garīgā, emocionālā un fiziskā noguruma. Jēzus jau neaicināja uz aizraujošu piedzīvojumu; Viņš nesolīja adrenalīnu izraisošas sajūtas un plīvojošus karogus, bet runāja par lūgšanu un cerību, Svētajiem Rakstiem, sakramentu un liecību.
Un tā dienu pēc dienas un nedēļu pēc nedēļas. Tas ir tas, kas ir svarīgi (tāpēc pacietība ir Svētā Gara augļa daļa). Izlasi šo stāstu vēlreiz. Atgādini citiem, ko Jēzus teica. Un esi nomodā.
* Aizgūts no Tomasa Raita
