Pacietība maina skatu punktu

(Jēk 5:7–11) Esiet pacietīgi, brāļi, līdz Kunga atnākšanai! Redzi, zemkopis sagaida zemes vērtīgos augļus, ar lielu pacietību gaidīdams, līdz zeme būs saņēmusi gan agro pavasara lietu, gan pēdējās rudens lietavas. Esiet arī jūs pacietīgi, stipriniet savas sirdis, jo Kunga atnākšana jau ir tuvu! Nežēlojieties, brāļi, cits par citu, lai jūs netiktu tiesāti! Redzi, Tiesnesis jau stāv durvju priekšā. Jums, brāļi, ir dots piemērs ļaunuma panešanā un pacietībā – pravieši, kas runāja Kunga vārdā. Redzi, mēs uzskatām par laimīgiem tos, kas ir izturējuši; par Ījaba izturību jūs esat dzirdējuši un zināt, kādu iznākumu Kungs viņam nosprieda, jo Kungs ir žēlsirdīgs apžēlošanā.

Ir kāds teiciens: “Nelūdz pēc pacietības, citādi Dievs tev dos iespēju to mācīties.” Un tomēr — šodien pacietība ir tik reti sastopama. Mēs visi zinām, cik grūti ir saglabāt mieru, kad “labā dzīve” pēkšņi sabrūk. Kā reiz jautāja mācītājs Džons Vite (John Witte): “Ko tu dari, kad tava labā dzīve kļūst slikta?” Lielākā daļa no mums cenšas visu nekavējoties salabot — pat tad, ja tas nav nemaz tik vienkārši. 
Bet Jēkabs mums atgādina: Dievs caur pārbaudījumiem pilnveido mūsu dzīvi. 

Apustulis Jēkabs izmanto zemkopja tēlu — zemkopis nevar piespiest lietum līt vai augiem augt. Viņš strādā, sēj, kopj, un tad gaida. Ar cerību, ar pacietību. Tā arī mums jādzīvo, skatoties pāri šai dzīvei, gaidot Jēzus atgriešanos.

Kad redzam tikai “šeit un tagad”, mēs viegli kļūstam īgni, dusmīgi, nepacietīgi. Bet pacietība nozīmē spēju redzēt plašāk, ilgāk, dziļāk. Ja mūsu skatiens ir uz Kristu — uz to, ko Viņš dara mūsos, lai mēs kļūtu līdzīgāki Viņam, un uz Viņa atgriešanos —, tad mainās arī mūsu attieksme pret apstākļiem un cilvēkiem.

Tāpēc es jautāju sev (un arī Tev):
• Kāpēc mēs tik bieži zaudējam pacietību, pat tad, ja jau esam mācījušies to iepriekš? Vai šo mācību vispār var apgūt “uz visiem laikiem”? 
• Kā mēs, kristieši, varam viens otram palīdzēt augt pacietībā un izturībā?

Apustulis Jēkabs mums māca, ka pacietība nav tikai īpašība — tā ir ticības perspektīva. Tā maina ne tikai to, kā mēs raugāmies uz dzīvi, bet arī to, kā mēs dzīvojam ticībā.