Evaņģēlijs, kas uzrunā mūs katru personīgi

(Lk 2:21-40) Un, kad pienāca astotā diena, kurā bērniņu vajadzēja apgraizīt, viņam deva vārdu Jēzus, kā viņu eņģelis bija nosaucis, pirms viņš vēl bija ieņemts mātes miesās. 
Kad viņu šķīstīšanās dienas pēc Mozus bauslības bija pagājušas, tie viņu aizveda uz Jeruzālemi, lai nestu Kunga priekšā, kā Kunga bauslībā ir rakstīts: katrs puisēns, kas pirmais paver mātes klēpi, lai tiek svētīts Kungam, – un lai pienestu upuri, kā ir noteikts Kunga bauslībā: vienu pāri dūju vai divus jaunus baložus. Un, redzi, Jeruzālemē bija kāds vīrs, vārdā Simeons, un šis vīrs bija krietns un dievbijīgs, viņš ilgojās pēc iepriecinājuma Israēlam, un Svētais Gars bija pār viņu. Viņam Svētais Gars bija atklājis, ka viņš nāvi neredzēs, pirms nebūs redzējis Kunga Svaidīto. Gara vadīts, viņš nāca templī, un, kad vecāki ienesa bērniņu Jēzu, lai izpildītu pie viņa bauslības paražu, tad viņš ņēma to savās rokās un, slavēdams Dievu, sacīja: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem, un godību Israēlam, tavai tautai.” Bērna tēvs un māte brīnījās par to, kas tika sacīts par viņu. Un Simeons viņus svētīja un sacīja Marijai, viņa mātei: “Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī, – un tev pašai cauri dvēselei zobens dursies, – tā ka atklāsies daudzu siržu domas.” Tur bija praviete Anna, Penuēla meita no Ašēra cilts. Tā bija jau krietni gados, un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi ar vīru septiņus gadus, nu viņa bija atraitne, kādus astoņdesmit četrus gadus veca, un nešķīrās no tempļa, ar gavēšanu un lūgšanām kalpodama dienu un nakti. Arī viņa tajā pašā stundā pienāca klāt un pateicībā slavēja Dievu, un stāstīja par bērniņu visiem, kas gaidīja Jeruzālemes atbrīvošanu. 
Izpildījuši visu pēc Kunga bauslības, tie griezās atpakaļ uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti. Bērniņš auga un pieņēmās spēkā, tapa pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar viņu. 

Vai esi vērojis, kā gleznotājs uzsāk darbu pie jaunas gleznas? Droši vien ir dažādas pieejas, bet tas (ko es esmu redzējis) parasti sākas ar skici. Ar ātri novilktām nekrāsainām līnijām tiek sagatavota kompozīcija gleznai, kura tajā brīdī ir mākslinieka iztēlē. Un tad, ja ir pietiekami daudz pacietības, Tev beigu beigās īstajā brīdī ir iespēja ieraudzīt – tur, kur pirms tam bija tukšs audekls vai kartons ar šķietami vienkāršām līnijām, tagad ir krāsu un formu burzma, kas stāsta stāstu un tajā pašā laikā apbur un sajūsmina.

Arī evaņģēlists Lūka ir ieskicējis kāda attēla aprises. Viņš ir uzvilcis dažas līnijas. Kādas krāsas viņš izmantos, lai to visu aizpildītu? Kādu stāstu viņš pastāstīs un kādu brīnumainu dzirksti tam visam piešķirs?

Attēlots tiek Jēzus kā patiesais pasaules valdnieks: Kungs, Mesija, Glābējs, īstais pasaules Valdnieks Romas imperatora vietā. Cik viegli būtu šo ainu piepildīt ar mirdzošām, karaliskām krāsām, radot mums priekšstatu par nākotnes godību, varenību un spēku.

Bet evaņģēlists Lūka rīkojas pretēji. Viņš izvēlas drūmas krāsas; un jo vairāk viņš strādā pie šīs ainas, jo vairāk mēs saprotam, ka šī ir cita veida valstība nekā imperatora Augusta Cēzara valstība. Jēzus patiešām ir tas, ko Dievs bija apsolījis; taču Lūka mūs brīdina – viss neizskatās tā, kā cilvēki to bija gaidījuši.

Dieva tauta piedzīvo ciešanas atkal un atkal. Ir kāds Simeons, kurš gaida, kad Dievs mierinās savu tautu. Ir kāda Anna, kura kopā ar daudz cilvēkiem gaida Dieva tautas atbrīvošanu. Viņi abi dzīvo pacietīgas cerības pasaulē, kur ciešanas ir kļuvušas par dzīvesveidu. Tagad šķiet, ka Dieva ieceltais Pestītājs ar šīm ciešanām tiks galā, pats tās uzņemoties (Simeons izrunā tumšus vārdus par pretestību un par zobenu, kas caururbj arī Marijas sirdi).

Evaņģēlists Lūka saka, ka tas ir veids kā Dieva valstība stājas pretī pasaules valstībai. Lūka aicina mūs visa stāsta gaitā vērot, kā pravietojumi piepildās. Jēzus māte Marija ar šausmām vēros, kā viņas dēlu noraida tā pati pilsēta, kurai Viņš piedāvā miera ceļu, tie paši cilvēki, kurus Viņš ir nācis glābt. Visbeidzot, bērns, kurš, kā saka Simeons, "ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos,” pats iziet cauri nāvei un augšāmcelšanai, paņemot līdzi tautas un pasaules cerības un bailes.

Bet, ja evaņģēlists Lūka iekrāso šo ainu ar ciešanu tumšajām notīm, tad viņš arī parāda, ka šī bērna atnestā valstība nav domāta tikai jūdiem, bet visai pasaulei. Simeons bija aptvēris patiesību, kas ir Vecās Derības pamatā (kuru, kā Lūka rūpīgi atzīmē, Jēzus un Viņa vecāki pildīja): kad pienāks Dieva noteiktais laiks, tad beidzot gaisma uzausīs visai pasaulei. Visas tautas, ne tikai jūdi, ieraudzīs to, ko Dievs atklāj - glābšanas plānu visiem cilvēkiem bez izšķirības. Tā būs patiesā jūdu tautas godība (ka tā ir bijusi apsolījuma nesēja, tauta, kurā un no kuras radīsies patiesais pasaules valdnieks): "gaisma atklāsies tautām un slava tavai tautai.” Tā, protams, nav tāda atklāsme, kādu gaidīja pasaule; nav tāda slava, kādu vēlējās ebreji, bet tomēr tā ir patiesa atklāsme un patiesa slava.

Evaņģēlists Lūka stāstam pievieno vēl vienu cilvēcisku dimensiju. Līdz pirmo divu nodaļu beigām gandrīz visi lasītāji būs atraduši kādu, ar kuru viņi var identificēties. Mēs esam satikuši vecāku pāri, kurš ir pārsteigts, ka viņiem beidzot ir bērns. Mēs esam redzējuši jauno meiteni, kas ir vēl vairāk pārsteigta, ka tik drīz viņai būs bērns. Tagad mēs vērojam ģimeni, kas kopā dodas uz Templi, lai upurētu noteikto upuri. Šajā ainā mēs ieraugam arī vecu vīru un vecu sievieti, kas gaida savu nāves brīdi, dienu un nakti lūdzot Dievu par Viņa tautas glābšanu. Lūka vēlas savā gleznā iesaistīt lasītājus jebkurā vecumā, jebkuros dzīves apstākļos. Neatkarīgi no tā, kas vai kur jūs esat, stāsts par Jēzu, sākot no silītes Betlēmē līdz tukšajam kapam un tālāk, var kļūt par jūsu stāstu.

Un kļūstot par mūsu stāstu, tas kļūst par mūsu aicinājumu. Katram ir sava loma Dieva plānā. Dažiem tā būs aktīva, acīmredzama, darbojoties sabiedrībā, varbūt sludinot evaņģēliju vai nesot Dieva mīlestību, lai atsauktos praktiskām pasaules vajadzībām. Citiem tā būs klusa, prom no sabiedrības redzesloka, uzticīgi lūdzot, lai Dievs rīkojas, piepildot savus apsolījumus. Daudziem tas būs abu veidu apvienojums, reizēm viens, reizēm otrs.

Marijai un Jāzepam tajā brīdī bija vajadzīgs Simeons un bija vajadzīga Anna; vecajam vīram un vecajai sievietei bija vajadzīgi viņi – viņi bija viņus gaidījuši un tagad pateicās Dievam par piepildīto apsolījumu.

Ar Jēzus piedzimšanu Dieva Valstība ir sākusi savu darbu, piesaistot visdažādākos cilvēkus jaunām attiecībām ar Dievu un sadraudzībai savā starpā. 

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Ziemsvētku suns jeb daži fakti par Jēzus piedzimšanu

(Lk 2:1-20) Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.
Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. Un Kunga eņģelis tiem piestājās, Kunga godība viņus apmirdzēja, un tie ļoti izbijās. Eņģelis tiem sacīja: “Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.” Piepeši tur pie eņģeļa bija redzama debespulku draudze, tie slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes cilvēkiem, pie kā viņam labs prāts.” Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: “Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Kungs mums ir pavēstījis.” Un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Kad viņi to redzēja, tie pavēstīja, kas viņiem par šo bērniņu bija sacīts. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par to, ko gani viņiem bija sacījuši. Un Marija visus šos vārdus paglabāja sevī, sirdī tos pārdomādama. Un gani griezās atpakaļ, teikdami un slavēdami Dievu par visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši, kā viņiem tas bija sacīts. 

Ja jūs mēģināt pateikt sunim, lai viņš uz kaut ko skatītos, tad suns bieži vien skatīsies uz jūsu pirkstu, nevis uz objektu, uz kuru mēģināt norādīt. Tas varbūt ir nomācoši, bet arī mēs visi laiku pa laikam šādu dabisku kļūdu pieļaujam.
Tā ir kļūda, ko daudzi cilvēki pieļauj, lasot Ziemsvētku stāstu Lūkas evaņģēlijā. Ko cilvēki zina par Jēzus dzimšanu?

Pirmkārt – Ziemsvētku silīte. Vispazīstamākā dzīvnieku barotava visā pasaules vēsturē. To var redzēt uz Ziemsvētku kartītēm. Baznīcas reizēm izgatavo mākslinieciskas "silītes" un dažkārt pat mudina cilvēkus teikt lūgšanas to priekšā. Mēs ‘zinām' (!?!) arī par dzīvniekiem blakus silītei, kaut gan Lūkas evaņģēlijs nevienu nemin. Vērsis un ēzelis ieņem ievērojamu vietu Ziemsvētku kartiņās un arī Ziemsvētku dziesmās, lai gan Bībelē nav nekādu norāžu, ka gani būtu ņēmuši līdzi kādus dzīvniekus no ganībām. Tāpat nav pieminēts, ka Marijas un Jāzepa uzturēšanās vietā būtu bijuši kādi dzīvnieki.

Tad vēl, ir jābūt uzmanīgiem runājot par vietu, kur viņi bija apmetušies. Tradīcija vēsta, ka viņi klauvējuši pie krodziņa durvīm, saņēmuši atbildi, ka tur nav vietas, un tad viņiem piedāvāta vieta stallī/kūtī kopā ar dzīvniekiem. Taču sengrieķu vārds, kurš tiek lietos evaņģēlijā un tradicionālajos tulkojumos tiek tulkots kā ”krodziņš”, patiesībā nenozīmē viesnīcu vai krogu mūsdienu izpratnē. Iespējams, ka viņi patiesībā apmetās savu Betlēmes radinieku mājas pirmajā stāvā (parasti cilvēki nakšņoja augšstāvā). Pirmais stāvs parasti tika izmantots kā saimniecības telpas; reizēm arī izmitinot kādu dzīvnieku ziemas laikā (tāpēc arī tur atradās silīte, kas šajā gadījuma noderēja kā mazuļa gultiņa). Taču nekas evaņģēliju aprakstos neliecina, ka tajā laikā tur patiešām būtu bijuši klātesoši kādi dzīvnieki.

Koncentrēties uz silīti un aizmirst, kāpēc tā vispār tika pieminēta, ir tieši tas pats kā suns skatās uz pirkstu, nevis uz priekšmetu. Kāpēc Lūka šajā stāstā to ir pieminējis trīs reizes?
Atbilde ir šāda: tāpēc, ka silīte bija zīme ganiem. Atrodot bērniņu, kurš gulētu silītē, viņiem būtu skaidrs, ka tas ir bērns, kuru viņi meklē. Un tas viņiem arī pierādītu to, ka eņģelis zina, par ko viņš runā.

Protams, tas ir tik cilvēciski emocionāls pavērsiens šajā stāstā – mēs tā iztēlojamies kā jaunā māte atrod dzīvnieku silīti, kas ir gatava kalpot kā gultiņa viņas jaundzimušajam dēlam. Nav šaubu, ka ir bijuši un būs daudz sprediķu, kas tiks sludināti par to, kā Dievs nokāpj reālās dzīves haosā un jucekļos. Taču Lūka savā evaņģēlija stāstā to ir pieminējis tādēļ, ka tas bija svarīgi, sniedzot ganiem informāciju un norādījumus.

Bet kas tad ir svarīgi?
Svarīgais ir tieši tas, kas ganiem tika pateikts – šis bērns ir Glābējs, Mesija, Kungs. Silīte pati par sevi nav svarīga. Tā ir norādes zīme, rādītājs, kas norāda uz tajā guļošā zīdaiņa identitāti un uzdevumu. No tālām ganībām atnākušie gani, izstāsta visiem šo vēsti, un arī Marija un Jāzeps, dzirdot to no šiem negaidītajiem ciemiņiem, gūst papildu apstiprinājumu tam, kas līdz šim ir bijis tikai viņu pašu noslēpums.

Šajā evaņģēlija stāstā gan ir vēl kāds interesants akcents. Evaņģēlists Lūka ir ievadījis šo stāstu, mūs informējot par Augustu Cēzaru, kurš tajā laikā valda tālu prom Romā.
Augusts bija Jūlija Cēzara adoptētais dēls. Viņš kļuva par vienīgo Romas valdnieku pēc asiņaina pilsoņu kara, kurā uzvarēja visus konkurējošos pretendentus. Pēdējais, kas tika iznīcināts, bija slavenais Marks Antonijs, kurš izdarīja pašnāvību neilgi pēc sakāves kaujā pie Aktijas (the battle of Actium) 31.gadā pirms mūsu ēras. Augusts pārvērta vareno Romas republiku par impēriju ar sevi ka imperatoru. Un tad viņš pasludināja, ka ir ieviesis taisnīgumu un mieru visā pasaulē. Augusts arī pasludināja savu mirušo audžutēvu par dievišķu un pats sevi dēvēja par "dieva dēlu". Dzejnieki rakstīja dziesmas par jauno laikmetu, kas bija sācies; vēsturnieki stāstīja garus stāstus par Romas uzplaukumu, kura kulmināciju (acīmredzot!) sasniedza paša Augusta personā. Runāja, ka Augusts ir pasaules "glābējs". Viņš bija tās valdnieks un 'kungs'. Romas impērijas austrumu daļā cilvēki sāka pielūgt viņu kā dievu.

Savukārt mūsu evaņģēlija fragments stāsta, ka tikmēr tālu prom, uz impērijas pašas austrumu robežas, piedzima zēns, kuru pēc vienas paaudzes pasludināja par "Dieva dēlu"; viņa mācekļi runāja par viņu kā par "Glābēju" un "Kungu"; viņa sekotāji uzskatīja, ka viņa atnākšana ir atnesusi pasaulei patiesu taisnīgumu un mieru. Jēzus nekad nenonāca Romā un nestājās imperatora priekšā, bet Lūka evaņģēlijs mums atklāj to, ka imperators Romā nolemj veikt tautas skaitīšanu visā savā plašajā teritorijā un ka šīs skaitīšanas rezultātā Jēzus piedzimst pilsētā, kas bija saistīta ar pašu ķēniņu Dāvidu.

Vēsturnieki ir bijuši neizpratnē par šo tautas skaitīšanu. Tā, kas tika veikta laikā, kad Sīrijas pārvaldnieks bija Kirēnijs, bija krietni vēlāka par Jēzus piedzimšanu (un, kas interesanti, izraisīja nemierus, jo jūdi bija neapmierināti, ka Roma viņiem uzliek nodokļus). Viens no veidiem, kā šeit tulkot sengrieķu valodu, ir šo tautas skaitīšanu pieņemt par agrāku, kādu pirms slavenās Kirēnija laikā veiktās tautas skaitīšanas. Ir daudz mīklu, kuras vēsturnieki nekad neatrisinās, un šī varētu būt viena no tām.

Taču evaņģēlista Lūka teiktais ir skaidrs. Šī zēna piedzimšana ir sākums konfrontācijai starp Dieva Valstību (tās šķietamajā vājumā, nenozīmīgumā un neaizsargātībā tajā brīdī) un visām pasaules valstībām.
Imperators Augusts nekad nebija dzirdējis par Jēzu no Nācaretes. Taču aptuveni gadsimta laikā viņa pēcteči Romā ne tikai bija dzirdējuši, bet arī veica pasākumus, lai iznīcinātu viņa sekotājus. Nedaudz vairāk kā trīs gadsimtu vēlāk pats tā brīža imperators kļuva par kristieti. Šodien nebūs daudz cilvēku, kuri varētu pastāstīt kādus faktus par imperatoru Augustu, bet ir miljoniem un miljoniem, kuri sevi sauc par kristiešiem, par Īstā un Patiesā visa universa Valdnieka sekotājiem.

Kad redzat silīti uz Ziemsvētku kartiņas vai izvietotu kādā svētku dekorācijā, neapstājieties tikai pie fakta par bērniņu silītē. Skatieties, uz ko tas norāda. Tā norāda uz apbrīnojamu atklāsmi un patiesību, ka par tur guļošo bērniņu jau tika runāts kā par patieso pasaules ķēniņu viņa piedzimšanas brīdī.

Tomēr stāsts jau nav tikai par Kristu kā Valdnieku (kas Viņš bez šaubām ir), bet arī par mūsu katra personīgo pestītāju Jēzu Kristu, kurš piedzima, dzīvoja, nomira un augšāmcēlās, lai mūs glābtu no nāves un mūžīgas iznīcības. Viņš to darīja tāpēc, ka mūs katru mīl ar bezgalīgu un dievišķu mīlestību.
To tad nu arī svinēsim!

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Kāpēc priecāties un pateikties?

(1Tes 5:16-18) Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. 

Lai dzīvotu dzīvi, mums ir nepieciešamas dažādas prasmes. Savukārt, lai mums būtu kādas prasmes, tās ir jāattīsta. Mūziķis vingrinās katru dienu vairākas stundas. Māksliniekam ir jāvingrina ne tikai roka, bet arī spēja saskatīt būtisko. Lai kļūtu par pilotu, stundām ir ilgi jāsēž pilotu kabīnē. Mācītājs nekad nav brīvs no grāmatu lasīšanas un studijām, lai sagatavotu sprediķi. Galdniekam paiet gadi strādājot, pirms viņš var dēli pārzāģēt taisnā leņķī. Ārstam ir jāstudē gadiem un jāpraktizējas visu mūžu, lai varētu mums veiksmīgi palīdzēt veselības problēmu risināšanā. (Šo sarakstu varētu turpināt vēl ļoti gari.) 

Kā Tu varētu attīstīt prasmes, kas nepieciešamas, lai dzīvotu dzīvi, priecājoties par Dievu un Viņa svētībām (skat. Jes 61:8-11)? Apustulis Pāvils dod padomu: "Esiet vienmēr priecīgi! Lūdziet Dievu... Par visu pateicieties..." (1Tes 5:16-18). Priecāšanās par visu nemaina iespēju, ka Tu vari piedzīvot neveiksmes. Bet noteikti dzīvot ir vieglāk, ja dzīvojam ar lūgšanu pilnu sirdi. Prasme dzīvot ar attieksmi – es uzticos Tev, Kungs, es nododu visu Tev, jo es zinu, ka Tu visu kontrolē – ir prasme, kuru ir vērts attīstīt. 
Ir tik daudz stāstu un piemēru, kur kāds kādā brīdī ir novērtējis to, kas viņam ir, apzinoties, ka diemžēl šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem klājas daudz grūtāk. 
Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Tu esi labāks par citiem! Tas tikai atgādina Tev, ka ir iemesls būt priecīgam. Ir iemesls pateikties Dievam par visu. 

Lasīt tālāk

Jāņa Kristītāja sludināšana

(Mk 1:1–8) Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums. Kā pravietis Jesaja ir rakstījis: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas sagatavos tev ceļu; saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! – tā Jānis bija tuksnesī un kristīja, un sludināja grēku nožēlas kristību grēku piedošanai. Pie viņa izgāja visa Jūdejas zeme un Jeruzālemes ļaudis, un viņi atzina savus grēkus, un Jānis tos kristīja Jardānas upē. Jānis bija ģērbies kamieļu vilnas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un savvaļas bišu medu. Un viņš sludināja: “Viens spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, tam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt viņa sandaļu siksnas. Es jūs kristīju ūdenī, bet viņš jūs kristīs Svētajā Garā.” 

Stādies priekšā – Tu mierīgi guli savā gultā, tad pēkšņi durvis tiek atvērtas un spilgta gaisma iespīd Tev sejā; balss, ielaužoties Tavā sapņu pasaulē, kliedz: "Mosties! Celieties! Tu nokavēsi!” Un bez liekām ceremonijām runātājs sāk purināt Tevi aiz pleca. Laiks beigt sapņot, jo ir sākusies jauna diena ar kādiem ļoti svarīgiem notikumiem Tavā dzīvē.

Tāds ir Marka evaņģēlija sākums. Un tas ir lielisks sākums, jo evaņģēlists Marks mums stāsta, ka tieši tāds bija Jānis (Kristītājs) sava laika jūdu tautai. Jāņa kalpošana it kā ‘uzkrita no zila gaisa' pārsteigtajai jūdu pasaulei. Daudzi bija gaidījuši kādu zīmi no Dieva, bet viņi nebija gaidījuši, ka tas izskatīsies šādi. Daudzi bija vēlējušies Mesiju, kas vadītu viņus pret romiešiem, bet viņi nebija gaidījuši pravieti, kas viņiem ieteiktu nožēlot grēkus.

Jānis bija balss, kas satricināja tā laika jūdaisma sapņus, kuri bija atkal un atkal stāstījuši stāstu par brīvību, bet nezināja, kāda brīvība izskatīsies, kad tā nāks. Daži domāja, ka Jānis (Kristītājs) ir traks, ka tas ir viņš, kurš sapņo. Bet Jānis bija ieradies un sapurināja snaudošo jūdu tautu, sakot, lai viņi gatavojas lielākajam brīdim viņu vēsturē, visas pasaules vēsturē.

Spilgtā gaisma (jeb vēsts, ko Jānis sludināja) bija stāsts, ko viņi visi ļoti labi zināja, taču tagad ar jaunu akcentu. Katru gadu Lieldienu laikā jūdu tauta atkārtoja stāstu par iziešanu no Ēģiptes, atkal un atkal atceroties to, kā Dievs izglāba Israēla bērnus no faraona, izveda viņus cauri Sarkanajai jūrai un pāri tuksnesim uz apsolīto zemi. Kopā ar radīšanas stāstu tie ir vissvarīgākie stāsti visā Vecajā Derībā, un Jāņa klausītāji tos labi zināja. Taču tā vietā, lai vienkārši atcerētos un atkārtotu šo seno stāstu, Jānis to pārvērta uzvedumā/drāmā un sacīja saviem klausītājiem, ka viņi paši tagad ir iesaistīti. Viņiem atkal vajadzēja iziet cauri ūdenim (kristības) un kļūt brīviem. Viņiem bija jāatstāj "Ēģipte" - grēka pasaule, kurā viņi dzīvoja, pasaules uzskats, kurā viņi sacēlās pret dzīvo Dievu. Viņi, tā laika Israēls, skatījās nepareizā virzienā un gāja nepareizā virzienā. Bija pienācis laiks pagriezties un doties pareizajā virzienā (tieši to nozīmē Bībelē lietotie vārdi "grēku nožēla"). Bija pienācis laiks pārstāt sapņot un pamosties Dieva realitātei.

Izaicinājumam bija arī kāds īpašs pavērsiens. Kāds nāks, nāks ļoti drīz, un Jānis centās sagatavot cilvēkus šim faktam. Ja Tu uzzinātu, ka Tevi personīgi apciemot ierodas valsts prezidents, kāda aizjūras princese vai kāda diža rokenrola slavenība, Tu ātri vien steigtos visu sakārtot. (Kad dzīvoju Lielbritānijā, mēs mēdzām jokot, ka, lai kur arī dotos karaliene, viņa vienmēr sajūt tikai svaigas krāsas smaržu.) Jānis Kristītājs bija kā vēstnesis, kas dodas karaliskajai ģimenei pa priekšu, sagatavojot visu Tam, kurš ieradīsies pēc viņa. Israēla tautai vajadzēja atmosties. Katram indivīdam Israēlā vajadzēja būt nomodā. Tuvojās kāds, kurš VISU izmainīs.

Kas, pēc Jāņa Kristītāja domām, bija šis "kāds"? Tas nav īsti skaidrs lasot pierakstīto viņa vēsts kopsavilkumu Bībelē, un, iespējams, tas nebija skaidrs pat Jānim pašam. Iespējams, viņš domāja, ka tas būs pats JHWH, Israēla Dievs personīgi. Vai arī viņš domāja, ka tas būs Mesija. Vai arī viņš, iespējams, domāja, ka tas būs kaut kas, kas to visu apvieno. Taču tas, ko šī persona darīs, bija pilnīgi skaidrs. To, ko Jānis Kristītājs bija darījis ar ūdeni, Šis Nākamais darīs ar Garu - Svēto Garu.

Šis apsolījums (tas, protams, ir arī brīdinājums, bet būtībā tas ir apsolījums) balstās uz vēl dažām jūdu tautas brīvības idejām no Vecās Derības. Evaņģēlists Marks norāda tajā virzienā ar diviem Bībeles citātiem no praviešiem Maleahija un Jesajas. Viens no lielajiem apsolījumiem, ko Israēla tauta bija lolojusi gadsimtiem ilgi, bija tāds, ka tad, kad JHWH beidzot no jauna īstenos Iziešanas (Exodus) stāstu, reizi par visām reizēm atbrīvojot Savu tautu, tas būs laiks, kad Viņš nāks personīgi dzīvot kopā ar Savu tautu – Viņš būtu kopā ar viņiem, Viņš būtu viņu Dievs, un viņi būtu Viņa tauta.

Kā Viņš to darītu? Sākotnējā 2.Mozus grāmatas stāstā Dieva klātbūtne kopā ar Israēlu tautu realizējās kā mākoņu un uguns stabs. Šoreiz tam būtu jābūt kam līdzīgam, bet atšķirīgam. Dieva Gars dzīvotu kopā ar cilvēkiem, cilvēkos, kļūdams par gaisu, ko viņi elpo, un uguni viņu sirdīs. Tas ir apsolījums, par kuru domājot, viņi bija dzīvojuši. Jānis saka, ka tagad tas piepildīsies. Bet vai viņi ir tam gatavi?

Viņi noteikti nebija gatavi (un, iespējams, arī Jānis nebija) tam, ko viņi saņēma. Evaņģēlists Marka stāstījuma sākuma pantos ir atklāts, ko vajadzēja gaidīt – tas viss ir sākums labajai vēstij par Jēzu Mesiju, Dieva dēlu ("Dieva dēls" tā laika jūdaismā bija Mesijas tituls). Taču tajā laikā viss vēl nebija tik skaidrs. Tas, kas viņiem bija, bija balss un ūdens: tagad viņiem bija jāsagatavojas cilvēka tēlam, kas visam tam piešķirs jēgu.

Galvenais, ko evaņģēlists Marks liek mums saklausīt šajā sākuma fragmentā, ir pārsteigums, pat šoks par to, ko Dievs darīja.
Taču, vienreiz iesācis, Dievs turpina šo pārsteidzošo plānu īstenot. Un tas izvirza nopietnu jautājumu arī mums: kur mēs šodien guļam – mūsu draudzēs, mūsu kopienās, mūsu personīgajā dzīvē? Kam vajadzētu notikt, lai mūs pamodinātu? Ko vajadzētu darīt mums?

Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Dievs var Tevi atjaunot

(Jes 64:7) 
Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs! 
Mēs esam māls, 
un tu esi podnieks, 
mēs visi esam tavu roku darbs! 

Bībelē Vecaja Derībā atkārtoti, runājot par Izraēlu tautu, tiek izmantota metafora par podnieku un mālu. Šī līdzība attiecas arī uz mums. Jesaja rakstīja: "Mēs esam māls... Tu esi podnieks" (Jesajas 64:7). 
Dievs kā podnieks spēj mūs, mālu, veidot un pārveidot par kaut ko, ko Viņš var izmantot. Bet, lai tas notiktu, mums ir jābūt gataviem ļaut Viņam mūs veidot. Podnieks var strādāt tikai ar pareizas konsistences mālu. Ja tas ir pārāk ciets vai pārāk mitrs, podnieks to nevar veiksmīgi izlietot. Tāpēc mums ir jābūt "pareizā konsistencē, lai Dievs varētu mūs veidot. Mums ir jābūt formējamiem. Ja mēs esam pārāk stingri nostājušies uz "savām kājām",t.i. neesam atvērti Dievam un Viņa plāniem attiecībā uz mums, tad mēs neesam veidojami. Tā vietā mums ir jābūt vērstiem uz Viņu un jābūt gataviem nolikt savus plānus, kam, mūsuprāt, būtu jānotiek mūsu dzīvē. Tad Viņš varēs mūs veidot par kaut ko brīnišķīgu. 
Iespējams, mums šķiet, ka esam kļuvuši salauzti, nederīgi un saplaisājuši. Dievs var mūs atgriezt atpakaļ "māla" formā un sākt no jauna. Viņš mūs ir gatavs atjaunot un pārveidot... un tas var prasīt laiku. Keramikas veidošana ir kā mākslas darba radīšanas process. Podniek-meistaram ir maigi jāpieskaras un jāveido māls. Arī Dievs ir maigs ar mums un, radot šedevru, nesteidzas. 
Jautājums ir šāds: vai mēs esam gatavi ļaut Viņam to darīt? 

Lasīt tālāk