• Iesākumā...

    "Sākumā Dievs radīja debesis un zemi..." (1.Moz.1:1)

    Lasīt tālāk
  • Mūsu Tēvs debesīs

    "Kad jūs lūdzat, nepļāpājiet kā pagāni; tie domā, ka savu daudzo vārdu dēļ tiek uzklausīti. Neatdariniet viņus, jo jūsu Tēvs zina, kas jums vajadzīgs, pirms jūs viņu lūdzat. Tādēļ lūdziet tā:..." (Mat. 6:7-15)

    Lasīt tālāk
  • Mesija (Jēzus Kristus) un Viņa māsas un brāļi

    Jo Dievam [...] labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš arī nekaunas saukt tos par brāļiem... (Ebr. 2:10-18).

    Lasīt tālāk
  • Kāpēc Dievs kaut ko nedara ar to?

    Debesu valstība līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā, bet, kad ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāles starp kviešiem... (Mat.13:24-30, 36-43).

    Lasīt tālāk
  • Piedzīvojums pie Kunga galda

    Vai svētības biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko mēs laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? (1.Kor.10:14-22).

    Lasīt tālāk
Rāda ziņas ar etiķeti #pārmaiņas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti #pārmaiņas. Rādīt visas ziņas

svētdiena, 2022. gada 26. jūnijs

Beidz vilcināties!

(Lk 9:51-62) Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. 
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” 
Izšķērdējot vai pazaudējot naudu, pastāv iespēja to atgūt. Bet, ja tas, ko Tu pazaudē, ir laiks, tad atgūšana var būt neiespējama. 
Viens no skumjākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir atrodams šajos vārdos: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem. (Lk 9:61)” Bībelē nekur nav rakstīts, ka kāds no vēlākiem Kristus sekotājiem būtu bijis tāds cilvēks, kurš vispirms atvadījās no visiem saviem draugiem... 

Vēl vairāk – vilcināšanās un perfekcionisms iet roku rokā. Mēs sakām: "Ja es nevaru to izdarīt pareizi un perfekti, es to nedarīšu vispār!" 
Nē, pirms Tu to izdarīsi pareizi, Tu, iespējams, kļūdīsies pat vairākkārt. Katrā veiksmes stāstā ir arī šaubu, kļūdu un izaicinājumu nodaļas, (un tās ir mācīšanās un izaugsmes nodaļas). Jēlas universitātē tika veikts pētījums. Pēdējā kursa studentiem pastāstīja par stingumkrampju bīstamību un viņiem tika dota iespēja veselības centrā veikt bezmaksas potēšanos. Lai gan lielākā daļa studentu bija pārliecināti, ka viņiem ir vajadzīga vakcinācija, uzmini, cik daudzi nekavējoties devās un saņēma vakcīnu? Trīs procenti! Citai grupai tika lasīta tā pati lekcija, bet papildus tam tika iedota universitātes pilsētiņas karte ar atzīmētu veselības centra atrašanās vietu. Pēc tam viņiem tika lūgts apskatīt savus iknedēļas grafikus un izvēlēties konkrētu laiku, kad saņemt pretpoti. Uzmini, kas notika? Ieradās deviņas reizes vairāk studenti kā no pirmās grupas. 
Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Tev ir jākonkretizē prioritātes un attiecīgi jāsaplāno savs laiks. Tev ir jānosaka termiņi un konkrēti darāmā soļi. "Šodien!" ir tā diena, par kuru Tu runāji vai domāji vakar. Tāpēc pārtrauc vilcināties un dari to, kas jādara.

Jā, varbūt mums reizēm neveicas, bet tā mēs augam un mācamies. Dievs izmanto arī katru neizdošanos vai kļūdu, lai mūs veidotu. Ja mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē vai izvairāmies darīt to, uz ko Dievs mūs aicina, mums ir nopietni jāpadomā un jāpajautā sev - kāpēc?
Nepietiek tikai ar labiem nodomiem kaut ko mainīt savā dzīvesveidā vai darīt kaut ko jaunu. Lai gan Dievs ir apsolījis, ka mūs svētīs, vadīs un dos Savu žēlastību, ir ikdienas dzīves jomas, kurās ir jārīkojas mums. Mums ir jāsper solis pareizajā virzienā. Pat ja mēs kļūdāmies, Dievs mūs nenosoda un nepamet, bet vienmēr ir mums klāt.
Lūgsim, lai Dievs piepilda mūs ar drosmi doties uz priekšu.

svētdiena, 2022. gada 15. maijs

Pretrunas un atrisinājums

(Ap.d.11:1-18) 
Apustuļi un brāļi, kas dzīvoja Jūdejā, dzirdēja, ka arī pagāni ir pieņēmuši Dieva vārdu. 
Kad Pēteris ieradās Jeruzālemē, apgraizītie vērsās pret viņu, sacīdami: “Tu biji pie neapgraizītiem vīriem un ar tiem kopā ēdi.”
Tad Pēteris tiem visu pēc kārtas izklāstīja: “Jafas pilsētā, lūdzot Dievu, es, garā aizgrābts, piedzīvoju parādību – no debesīm nāca tāds kā trauks, kā liels palags aiz četriem stūriem tika nolaists, un tas nolaidās pie manis. Tajā ielūkojies, es ieraudzīju četrkājainus kustoņus, zvērus, rāpuļus un debesu putnus. Es dzirdēju balsi sakām: celies, Pēteri, kauj un ēd! Bet es sacīju: nemūžam, Kungs! Nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu. Un atkal atskanēja balss no debesīm: ko Dievs ir šķīstījis, to nesauc par apgānītu. Tas atkārtojās trīs reizes, un viss atkal tika aizrauts debesīs.
Un, redzi, pēkšņi pie mājas, kurā mēs bijām, stāvēja trīs vīri, kas bija atsūtīti pie manis no Cēzarejas. Gars man teica, lai es bez šaubīšanās eju tiem līdzi. Kopā ar mani devās arī šie seši brāļi, un mēs iegājām tā vīra namā. Viņš mums pastāstīja, kā viņš savā namā redzējis eņģeli stāvam un tas sacījis: sūti uz Jafu pēc Sīmaņa, kam pievārds Pēteris. Viņš tev teiks vārdus, ar kuriem izglābsies tu un viss tavs nams. Bet, kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars, tāpat kā iesākumā pār mums. Es atcerējos Kunga sacītos vārdus: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti Svētajā Garā.
Ja jau Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kuri ticam uz Kungu Jēzu Kristu, tad kas es esmu, ka varētu likt šķēršļus Dievam?”
To dzirdējuši, viņi norimās, sāka slavēt Dievu un teica: “Tātad arī pagāniem Dievs ir devis atgriešanos no grēkiem, lai tie dzīvotu.” 
Šķiet tas ir tāds vispār pieņemts fakts, ka Džons Henrijs Ņūmens (John Henry Newman) bija viens no deviņpadsmitā gadsimta izcilākajiem prātiem (šim viedoklim pievienojas pat tie, kas viņa domām un izteikumiem nepiekrīt). 
Pavadījis savu mūža pirmo daļu kā anglikāņu priesteris, viņš pusmūžā pievērsās Romas katoļticībai un atlikušo dzīvi pavadīja kā katoļu teologs, priesteris un beidzot pat kalpoja kā kardināls.
Ņūmenam uzbruka no visām pusēm (kā tas notiek, ja kāds cilvēks pēkšņi ieņem negaidītu un nepopulāru nostāju). Daudzus no šiem uzbrukumiem viņš vienkārši ignorēja vai atteicās komentēt. Bet tad viens neatlaidīgs strīdnieks, mācītājs Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley), galu galā spēja izprovocēt Ņūmenu uz diskusiju. 
Tas ir saprotami, ja cilvēki nepiekrīt tavam viedoklim; bet, kad Kingslijs izteica aizdomas, ka Ņūmens ir bijis negodīgs un nepatiess (kļūstot par daļu sistēmā, kas sevī ietver sistemātisku nepatiesību), Ņūmens vairs nespēja to izturēt. Rakstot neparasti ātrā tempā (un bez tekstapstrādes datorprogrammas!), viņš 1864.gadā izdeva vienu no visu laiku ievērojamākajām autobiogrāfijām: Apologia Pro Vita Sua – “Manas dzīves skaidrojums” (An Explanation for His Own Life). Grāmatā viņš bija spējis ietvert visu – nekas nebija palicis, kas vēl būtu jāpaskaidro. Līdz ar to bija panākts risinājums – cilvēki joprojām varētu Ņūmenam nepiekrist, taču viņš vairs nevarēja tikt apsūdzēts par nekrietnību vai kāda veida teoloģisku krāpšanu.

Kad apustulis Pēteris atgriezās Jeruzalemē, apsūdzības pret viņu bija tikpat nopietnas.
Un Pētera aizstāvēšanās runa (lai gan daudz īsāka nekā Ņūmena grāmata!) bija varbūt pat svarīgāka. Bija tik būtiski atbildēt uz visām apsūdzībām, lai novērstu vismazāko aizdomu iespēju. Tikai pēc tam būtu iespējams virzīties uz priekšu.
Šī ir tā īpašā vieta "Apustuļu darbu" grāmatā, kur pirmo reizi mēs Jeruzalemē sastopam ļaužu grupu, kas, stāstam attīstoties, kļūs arvien lielāka un skaļāka. Un tad vēlāk, apustuļa Pāvila rakstītajā mēs ar to sastopamies atkal un atkal – jūdu ticīgo grupa, kas uzstāja uz apgraizīšanas īpašo nozīmi.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šīs stingrās nostājas piekritēji, par kuriem tiek rakstīts Jaunās Derības rakstos, bija grupa starp Jeruzalemes ticīgajiem (nevis Kristum neticīgu ebreju fundamentālisti). Šķiet, ka šī grupa ir tā pati vai līdzīga grupa, kas minēta 15.nodaļas 6. pantā, un arī tā, par kuru Pāvils raksta Galatiešiem 2.nodaļas 12.pantā. Skumji, bet fakts, ka jau no paša sākuma Jeruzalemes ticīgo kopienā valdīja dažādas idejas un pat šķelšanās pazīmes (kā tas, piemēram, aprakstīts "Apustuļu darbu" 6. nodaļas sākumā), kas tagad sāk atklāties arvien vairāk un vairāk. Dažu gadu laikā tā izvērtīsies par lielu problēmu.

Bet pagaidām apustulis Pēteris viņiem atbild, vēlreiz izstāstot visu ko viņš bija piedzīvojis. Un šajā stāstā mēs saklausām, ka patiesībā Svētais Gars apustulim neatstāja citu iespēju kā vien darīt to, ko viņš, Pēteris, darīja (dodoties uz Kornēlija māju, pieņemot viesmīlību un, jo īpaši, kristījot Kornēliju un visu viņa saimi).
Jāatzīmē, ka tieši viesmīlība bija tas, kas sākotnēji satrauca “apgraizīšanas aizstāvju grupu”, jo tāda rīcība pārkāpa stingro, neatceļamo jūdu tabu. Taču neapšaubāmi galvenās bažas, kuras, ja tām ļautu pastāvēt, iedragātu jaunās kristiešu kopienas pasaules uzskatu, bija tas, ka šie pagāni tiek uzņemti kā pilntiesīgi dalībnieki jaunajā un strauji augošajā Jēzus ģimenē (viņiem vispirms nekļūstot par ebrejiem).
Tā kā apustuļa Pētera aizstāvības runa ir gandrīz precīzs atkārtojums Bībeles iepriekšējā nodaļā sniegtajam stāstam, mēs esam spiesti jautāt – kāpēc šī vēstījuma jeb grāmatas pierakstītājs Lūka ir pieļāvis tik lielu atkārtošanos savā parasti straujajā stāstījumā?
Varam tikai secināt, ka Lūkam šī pagānu uzņemšana Dieva tautas statusā bez nepieciešamības uzņemties jūdu identitātes zīmes, t.i., apgraizīšanu un pārtikas ierobežojumus, bija viena no galvenajām un svarīgākajām tēmām, ko viņš vēlējās uzsvērt.
Varbūt tas bija tāpēc, ka viņš pats bija saskāries ar līdzīgām pretrunām un vēlējās pasargāt draudzi no jebkādas jaunas “apgraizīšanas partijas” atdzimšanas? Vai varbūt Lūka apzinājās, ka viņa grāmatu lasīs ļoti daudz romiešu pagāni, un tāpēc gribēja viņiem paskaidrot, ka laikā, kad pirmie no "viņiem" dzirdēja evaņģēliju, saņēma Svēto Garu un kristību, tas viss bija pilnībā pamatots un notika īpašā Dieva vadībā?

Tomēr ir vēl kaut kas, ko varam pamanīt papētot uzmanīgāk stāsta atkārtošanos. Tas ir fakts, ka atkārtotajā notikumu pārstāstā, Lūka ir pievienojis nelielas, bet nozīmīgas detaļas.
Pirmkārt, apustuļa Pētera ziņojumā par to, ko Kornēlijs viņam bija teicis, tagad ir iekļauts jauns elements: eņģelis bija teicis Kornēlijam, ka Pētera vēsts rezultātā viņš un viss viņa nams tiks ‘izglābti’ (14.pants). Lūka nepārprotami uzsver, ka Kornēlijs nebija jau ‘izglābts’ un viņam tagad būtu nepieciešamas tikai dažas precizējošas detaļas par Jēzu (kā interesants papildinājums viņam jau piederošajai ‘glābšanai’).
Otrkārt, Pēteris uzsver Jeruzalemes kritiķiem, ka tad “kad es sāku runāt, pār viņiem nāca Svētais Gars". Mēs nezinām vai tas, ko apustulis teica Kornēlijam (Ap.d.10:34-43), bija tikai ievads un viņš vēlējās turpināt savu evaņģelizācijas runu; vai arī šie panti jau ir visa vēstījuma kopsavilkums (jo tie tomēr aptver tik daudz būtisku tēmu pāris teikumos), tomēr skaidrs ir viens – Pēteris nepārprotami vēlas uzsvērt Svētā Gara suverenitāti un pārsteidzošo darbību.
Treškārt, apustulis Pēteris klausītājiem Jeruzalemē tagad stāsta to, ko mēs "Apustuļu darbu" grāmatas 10.nodaļā nebijām lasījuši. Atrodoties Kornēlija namā, viņš bija atcerējies Jēzus Kristus atvadu vārdus pirms debesbraukšanas (1.nodaļas 5.pants) par to, ka drīzumā viņi piedzīvos īpašas Svētā Gara kristības (papildus Jāņa kristībām sākumā).
Tas viss ir svarīgi, kad mēs pārdomājam to, ko dara Dievs, un veidus, kādos Dieva ļaudīm dažkārt ir jāizskaidrojas vienam ar otru. Tas ir svarīgs uzdevums visās paaudzēs, jo Dievs vienmēr dara jaunas lietas, taču ne vienmēr tās ir cilvēcīgas inovācijas (ne visas “jaunās idejas” ir labas idejas; ne visas “labās idejas” ir no Dieva).
Risinājums, protams, ir saprast un atpazīt Svētā Gara darbību. Diemžēl pagājušajā gadsimtā ir bijušas daudzas kristiešu kustības, kuras ir apgalvojušas, ka ir īpaši gara vadītas, bet beigās izrādījušās kristiešu labā vārda apkaunotājas.
Tāpēc ir tik nozīmīgi, it īpaši kristiešu vadītājiem, vienmēr saglabāt pazemīgu un vērīgu attieksmi pret Dieva Vārdu, kā arī nopietnām lūgšanām.

Pat tad, kad šķiet, ka savstarpēja sapratne un vienošanās ir panākta, nevajadzētu kļūt iedomīgiem vai paviršiem. Risinājums, kas tika panākts (18.pants), kad apustuļa Pētera iztaujātāji vispirms palika klusu un pēc tam piekrita, ka Dievs patiešām ir darbojies, šķiet, nemaz nepastāvēja ilgi. "Apustuļu darbu" grāmatas 15.nodaļas aprakstītās diskusijas atkal ir par ne-jūdu ticīgo atzīšanu par draudzes daļu. Vēl pēc tam, kad Pāvils beidzot atgriežas Jeruzalemē (21.nodaļa) šie jautājumi, šķiet, atkal sākas no jauna. Kāds tam ir izskaidrojums?

Protams, ir skaidrs, ka Jeruzalemes sociālajā un politiskajā dzīvē viss pirmā gadsimta 40. un 50. gados nebija mierīgs un nemainīgs. Patiesībā tālu no tā. Jeruzalemes iedzīvotāju neapmierinātība ar Romas pārvaldību pieauga, kas galu galā noveda pie masveida sacelšanās un asiņainākā un postošākā kara ebreju vēsturē, kas beidzās ar to, ka romieši iznīcināja Jeruzalemi mūsu ēras 70.gadā.
Citiem vārdiem sakot, cilvēki Jeruzalemē nesēdēja un mierīgi nediskutēja - kā tad īsti ir ar apgraizīšanas vērtību un daudzajiem pārtikas lietošanas likumiem. Visa tauta juta intensīvu un pieaugošu spiedienu, tāpēc uzņemt pagānus kā līdzvērtīgus brāļus un māsas noteikti varēja tikt uztverts kā sadraudzība ar ienaidnieku.
Būt “dedzīgam pēc bauslības”, ieskaitot apgraizīšanu un ēšanas noteikumus, nepārprotami izskatījās kā vienīgais dzīvesveids, kas atbilstu Dieva gribai attiecībā uz viņa tautu. Ja mēs vēlamies izprast sarežģītās debates, ar kurām saskārās agrīnā baznīca, un mācīties no tām, tad mums būtu uzmanīgi jāpārdomā visa situācija un apstākļi. Tas noteikti palīdzētu saprast, ka mūsu pašu teoloģiskās debates ļoti bieži ir politiski, sociāli un kulturāli spēcīgi ietekmētas.

svētdiena, 2022. gada 27. februāris

Mēs tiekam pārveidoti, lai kļūtu līdzīgi Viņam

Būdami tik lielā cerībā, mēs esam brīvi un pilni paļāvības. Nevis tā kā Mozus, kas aizsedza savu vaigu ar apsegu, lai Israēla dēli neredzētu izzūdošā spožuma galu. Viņu prāti tika ierobežoti, un līdz pat šodienai, Veco Derību lasot, šis apsegs paliek neatsegts – tas zūd tikai līdz ar Kristu. Līdz pat šodienai – ikreiz, kad lasa Mozu, uz viņu sirdīm guļ apsegs, bet, tiklīdz kāds pievēršas Kungam, apsegs viņam tiek noņemts. Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi. Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā. (2.Kor.3:12-4:2)
Mums, cilvēkiem, patīk komforts. Mēs bieži nevēlamies pamest savu komforta zonu. Taču šīs pasaules realitātes mūs skarbi nostāda izvēles priekšā – kā reaģēt kārtējā krīzē, izaicinājumā vai nelaimē. 
Ko tad mēs īsti varam darīt? Atbilde ir vienkārša. Pirmkārt, mēs varam darīt to, kas ir mūsu spēkos, lai arī cik maz, nepietiekami un vienkārši tas būtu. Bet otrkārt, mēs varam lūgt!
Apustulis Pāvils savā vēstulē mūs aicina 'nezaudēt drosmi' un būt 'brīviem un pilniem paļāvības'. Bet tas nav viss! Tālāk viņš mūs aicina turpināt mūsu 'kalpošanu Dieva žēlastībā.' Un šī kalpošana ir 'atspoguļot Kunga godību'. 
Kāds tas ir nopietns izaicinājums!
Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā. (2.Kor.3:18) 
Tad par ko mēs varam lūgt šajā sarežģītajā un pat traģiskajā laikā? 
  1. Par izmaiņām, kas ir svarīgas mums un cilvēkiem ap mums tieši šajā brīdī. Ukrainas Baznīcu un reliģisko organizāciju padome (UCCRO) ir publicējusi sekojošu paziņojumu: "Mēs aicinām jūs saglabāt mieru, nepadoties panikai un izpildīt Ukrainas valsts un militāro iestāžu rīkojumus. Patiesība un starptautiskā sabiedrība ir Ukrainas pusē. Mēs ticam, ka labais uzvarēs ar Dieva palīdzību." 
    Ja Tu esi kaut nedaudz līdzīgs man, tad mums ir godīgi jāatzīst – ir grūti saglabāt mieru. Bet tas ir tas, kas ir tik svarīgi krīzes un nelaimju brīžos. Tāpēc lūgsim pēc paļāvības un miera, kas nāk no Dieva. Un lūgsim, lai varam parādīt īstu kristīgu mīlestību darbībā.
  2. Par izmaiņām, kas ir universālas un ko var veikt tikai Dievs. Pāri par visām krīzēm, nelaimēm, kariem un katastrofām, Viņa mērķis mūsu dzīvē ir pārmainīt mūs Jēzus rakstura līdzībā. Taču to mēs nevar izdarīt ar mūsu pašu pūlēm – mums tas ir jāsaņem no Dieva. Viņa Vārds saka: "Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā" (2.Kor.3:18). Mūžīgo dzīvi nesošas pārmaiņas mūsos nāk no Dieva caur Svēto Garu. 
Jau šajā brīdī arī Tu vari pievienoties man lūgšanā Dievam: (1) jautājot, kas tagad būtu reāli darāms no mūsu puses, lai tas būtu pēc Viņa prāta; (2) lūgt, lai Dievs dod mums šodien būt vēl līdzīgākiem Jēzum, nekā tas bija vakar. 
Savu lūgšanu vari ierakstīt šeit kā komentāru.