Kāda jēga kalpot Dievam?

(Sīr 10:12-18) Augstprātības pamatā ir novēršanās no Kunga. 
No viņa, kas veidojis cilvēku, novēršas sirds,
jo grēks ir augstprātības pamatā
un riebīgums šļācas no augstprātīgā.
Tādēļ ar nelaimēm tos brīnumaini skāra Kungs
un vispēdīgi iznīcināja.
Varenos Kungs gāza no troņa
un iecēla lēnprātīgos;
ar saknēm Kungs izplēsa tautas
un vietā stādīja pazemīgos.
Valstis Kungs apvērsa
un sagrāva līdz pamatiem,
no zemes izcēla un satrieca,
ne piemiņas neatstājot virs zemes.
Nedz augstprātība radīta cilvēkiem, nedz niknas dusmas no sievietes dzimušajiem. 

Droši vien arī Tu (un ne reizi vien) esi sastapies ar jautājumu: ”Kāds labums no kalpošanas Dievam?” 
Šādu ideju bieži izsaka neticīgie un Dieva noliedzēji. Tomēr dažreiz pat kristieši, it īpaši, ja ir grūti laiki un mūsu ticība tiek smagi pārbaudīta, nonāk pie šādām pārdomām. 

Varbūt kā pārdomu argumentu varētu izmantot šodienas lasījumu no Sīraha gudrības grāmatas – tātad nekalpot Dievam ir augstprātīgi... un Viņš to tā neatstās.
Neticīgie saņems sodu!

Ļoti bieži cilvēki tieši tā arī uztver dažādās baznīcu un mācītāju pamācības.
Baidies! Esi paklausīgs! Ja nē, tad Tevi sodīs!

Psalma autors piedāvā mazliet savādāku skatījumu: 

(Ps 112:1-9) Slavējiet Kungu! 
Svētīts vīrs, kas bīstas Kunga,
kam tīk viņa baušļi,
varena uz zemes būs viņa sēkla,
svētīta būs sirdsskaidro paaudze,
labumi un bagātība būs viņa namā,
viņa taisnība ilgs vienmēr!
Tumsā atspīdēja gaisma sirdsskaidrajiem –
žēlīga, žēlsirdīga un taisnīga!
Labi vīram, kas devīgi aizdod,
kas savas lietas taisnīgi kārto!
Jo nemūžam to nekur nepadzīs,
par piemiņu mūžam viņš taisns!
No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,
krietnu sirdi viņš pie Kunga būs drošs!
Stingrs tam prāts, viņš nebīsies,
kad redzēs savus naidniekus!
Viņš kaisa, viņš nabagiem dod,
viņa taisnība ilgs mūžam,
viņa stiprums celts godā! 

Interesanti, ka šeit tiek uzskaitīti ieguvumi no kalpošanas Dievam – laime; bērni, ar kuriem var lepoties; panākumi; ietekme un cieņa. Īpaši ievēro vārdus: "No ļaunām runām viņam nebūs jābīstas,... viņš pie Kunga būs drošs!" 
Visas šīs svētības ir daļa no Tavas “priekšrocību paketes”. 

Lasīt tālāk

Izvēlies pateicību

(Ps 103:1–8) Teic, mana dvēsele, Kungu, 
viss, kas manī, – viņa svēto vārdu!
Teic, mana dvēsele, Kungu
un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis –
viņš, kurš piedod visas tavas vainas,
kurš dziedē visas tavas kaites,
kurš tev dzīvību izglābj no bedres,
kronē tevi ar žēlastību un žēlsirdību,
kurš tavu mūžu pilda ar labu,
ka tu kā ērglis atkal jauns!
Taisnību dara Kungs
un taisnu tiesu visiem apspiestajiem.
Viņš vēstīja Mozum savus ceļus
un savus darbus Israēla bērniem.
Līdzcietīgs un žēlīgs ir Kungs,
gauss dusmās, bet dāsns žēlastībā. 

Droši vien ir dzirdēts stāsts par kādu jaunu cilvēku, kurš sēdēja uz soliņa parkā tik nomākts un noskumis, ka policists sāka viņu iztaujāt.

"Vai kaut kas noticis?"
"Jā," jaunais cilvēks atbildēja. "Pirms dažiem mēnešiem mans vectēvs nomira un atstāja man mantojumā $50.000 un lauku māju."
"Tas neizklausās tā, ka būtu jābūt sarūgtinātam!" policists centās iebilst.
"Jā, bet Tu neesi dzirdējis visu stāstu. Pagājušajā mēnesī nomira mans onkulis un man atstāja $100.000..."
Policists nesaprašanā grozīja galvu: "Es tomēr nesaprotu. Kāpēc tu esi tik nelaimīgs?"
Jaunais cilvēks smagi nopūtās: "Šis mēnesis jau tuvojas beigām, bet neviens man neko nav atstājis."

Ja nopietni, diemžēl ir cilvēki, kuri ir nelaimīgi, noskumuši un pat bezcerīgi neatkarīgi no tā, kas viņiem bija/ir. 
Psalma autors mūs pamāca, kā pārvarēt šādu nepamatotas nomāktības attieksmi. Un tas ir būt pateicīgiem –

Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis (2.p) 

Nopietnas pārdomas un pateicība iet roku rokā.  Manā bērnībā kādā senā dziesmā mēs dziedājām: "Skaiti svētības, ko esi saņēmis. Un Tu būsi pārsteigts, ko Dievs darījis..." Atcerēšanās ir svarīga pielūgsmes daļa. 

Dieva Vārds mudina darīt trīs lietas (skat.103.psalmu): 

• padomāt par to, ko Dievs mums ir devis – Viņa piedošana, dziedināšana, aizsardzība, pestīšana, mīlestība un līdzjūtība (skat. 1.-5.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums nav devis – sods, ko esam pelnījuši par mūsu grēkiem (skat.8.-12.p.);
• padomāt par to, ko Dievs mums vēl dos. "Bet Kunga žēlastība no mūžības līdz mūžībai ir pār tiem, kas viņa bīstas..." (17.p.).

Dievs pieņem Tevi tādu, kāds Tu esi (situācijā kādā Tu esi) tad, ja Tu paļaujies/uzticies Kristum, nevis saviem nopelniem. 
Tāpēc katru rītu paskaties spogulī un saki: "Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko viņš tev devis..." 

Lasīt tālāk

Beidz vilcināties!

(Lk 9:51-62) Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu. 
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” 

Izšķērdējot vai pazaudējot naudu, pastāv iespēja to atgūt. Bet, ja tas, ko Tu pazaudē, ir laiks, tad atgūšana var būt neiespējama. 

Viens no skumjākajiem Svēto Rakstu stāstiem ir atrodams šajos vārdos: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem. (Lk 9:61)” Bībelē nekur nav rakstīts, ka kāds no vēlākiem Kristus sekotājiem būtu bijis tāds cilvēks, kurš vispirms atvadījās no visiem saviem draugiem... 

Vēl vairāk – vilcināšanās un perfekcionisms iet roku rokā. Mēs sakām: "Ja es nevaru to izdarīt pareizi un perfekti, es to nedarīšu vispār!" 
Nē, pirms Tu to izdarīsi pareizi, Tu, iespējams, kļūdīsies pat vairākkārt. Katrā veiksmes stāstā ir arī šaubu, kļūdu un izaicinājumu nodaļas, (un tās ir mācīšanās un izaugsmes nodaļas). Jēlas universitātē tika veikts pētījums. Pēdējā kursa studentiem pastāstīja par stingumkrampju bīstamību un viņiem tika dota iespēja veselības centrā veikt bezmaksas potēšanos. Lai gan lielākā daļa studentu bija pārliecināti, ka viņiem ir vajadzīga vakcinācija, uzmini, cik daudzi nekavējoties devās un saņēma vakcīnu? Trīs procenti! Citai grupai tika lasīta tā pati lekcija, bet papildus tam tika iedota universitātes pilsētiņas karte ar atzīmētu veselības centra atrašanās vietu. Pēc tam viņiem tika lūgts apskatīt savus iknedēļas grafikus un izvēlēties konkrētu laiku, kad saņemt pretpoti. Uzmini, kas notika? Ieradās deviņas reizes vairāk studenti kā no pirmās grupas. 

Ar labiem nodomiem vien nepietiek. Tev ir jākonkretizē prioritātes un attiecīgi jāsaplāno savs laiks. Tev ir jānosaka termiņi un konkrēti darāmā soļi. "Šodien!" ir tā diena, par kuru Tu runāji vai domāji vakar. Tāpēc pārtrauc vilcināties un dari to, kas jādara.

Jā, varbūt mums reizēm neveicas, bet tā mēs augam un mācamies. Dievs izmanto arī katru neizdošanos vai kļūdu, lai mūs veidotu. Ja mēs izvairāmies kaut ko mainīt savā dzīvē vai izvairāmies darīt to, uz ko Dievs mūs aicina, mums ir nopietni jāpadomā un jāpajautā sev - kāpēc?
Nepietiek tikai ar labiem nodomiem kaut ko mainīt savā dzīvesveidā vai darīt kaut ko jaunu. Lai gan Dievs ir apsolījis, ka mūs svētīs, vadīs un dos Savu žēlastību, ir ikdienas dzīves jomas, kurās ir jārīkojas mums. Mums ir jāsper solis pareizajā virzienā. Pat ja mēs kļūdāmies, Dievs mūs nenosoda un nepamet, bet vienmēr ir mums klāt.
Lūgsim, lai Dievs piepilda mūs ar drosmi doties uz priekšu.

Lasīt tālāk

Svētī mūs un ļauj to redzēt arī citiem

(Ps.67:2-8) 
Dievs lai mūs žēlo un svētī, 
lai liek savam vaigam mirdzēt pār mums! 
Lai zina visa zeme tavu ceļu
un visas tautas tavu pestīšanu!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Lai līksmo un gavilē ciltis –
vienlīdzībā tu tiesā tautas
un vadi ciltis virs zemes!
Tautas lai slavē tevi, Dievs,
lai tevi slavē visas tautas!
Zeme ir devusi savu ražu,
Dievs ir mūs svētījis, mūsu Dievs,
Dievs ir mūs svētījis –
lai bijā viņu visas zemes malas” 

(Atkl.21:10,22-22:5) 
Viņš mani garā aizveda uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm, no Dieva…
Templi es neredzēju, jo tās templis ir Kungs Dievs, Visuvaldītājs, un Jērs. Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. Tajā ieies tikai tie, kas ierakstīti Jēra dzīvības grāmatā.
Tad eņģelis man parādīja dzīvā ūdens upi, dzidru kā kristāls, tā izplūda no Dieva un Jēra troņa pa ielas vidu. Upes abās pusēs bija dzīvības koks, kas nes divpadsmit augļus, katru mēnesi savu augli; un tā lapas ir noderīgas tautām dziedināšanai. Nekāda nolādējuma vairs nebūs. Tajā būs Dieva un Jēra tronis, un viņa kalpi viņam kalpos, viņi skatīs viņa vaigu, un viņa vārds būs uz viņu pierēm. Un nakts vairs nebūs, un nebūs vajadzības nedz pēc gaismekļa, nedz saules gaismas, jo Kungs Dievs apspīdēs viņus, un viņi valdīs mūžu mūžos. 

“Dievs, svētī Latviju!”
Šādi dziedājuši/lūguši ir mūsu vectēvi, tēvi un mēs varam tā dziedāt/lūgt. Es gan ļoti labi atceros tos laikus, kad šo lūgšanu Latvijā izteikt publiski skaļi nebija vēlams…, jo tas nebija droši. Un tomēr mēs šo lūgšanu zinājām. Mēs to lūdzām.
Man būtu ļoti interesanti no jums uzzināt - kā un ko jūs jutāt dziedot/līdzot “Dievs, svētī Latviju!” pirms 40 vai 50 gadiem. Varbūt reizēm tas skanēja vairāk kā “Dievs, atbrīvo Latviju!” vai “Dievs, izglāb Latviju!”

Bībele, protams, runā gan par svētību, gan glābšanu jeb atbrīvošanu. Vecajā Derībā pierakstītie teksti bieži, šķiet, vēlas svētību un glābšanu it kā nodalīt vienu no otras.
Atbrīvošana ir tas, ko Dievs dara tad, kad mēs atrodamies briesmās, nelaimē un mums ir nepieciešama glābšana; un tā ir katrā īpašā gadījumā pat nedaudz atšķirīga situācija. 

Savukārt svētības ir tas, ko Dievs mums dod regulāri, darot zemi auglīgu, rūpējoties par dzīvniekiem un cilvēkiem.
Sakarā ar patreizējo kara stāvokli Ukrainā tā vien gribētos īpašāk lūgt – “Dievs, sargā Latviju!”.

Tomēr 67.psalms mums liek domāt, ka varbūt tik strikti nodalāmi šie jēdzieni nemaz nav; jeb vismaz ir izņēmumu gadījumi, kad izpratne par atbrīvošanu un svētībām patiesībā ir cieši saistīta.
Ieskatoties psalma noslēguma teikumos, mums kļūst skaidrāka šis domāšanas loģiskā sakarība.
Zeme dod ražu. Tradicionālā zemkopju un lopkopju sabiedrība no pieredzes zina, ka iepriekšējā gada raža nenozīmē veiksmīgu ražas ievākšanu arī šajā gadā.
Tādu garantiju nav. Bagātīga raža pagājušā rudenī nenodrošina to, ka šajā pavasarī lietus līs vajadzīgajā daudzumā un nebūs salna; tāpat nav garantēta aizsardzība pret puvi vai siseņu uzbrukumiem.
Tas, ko mēs ieraugam šajā psalmā šķiet paradoks – domājošiem cilvēkiem iepriekšējā gadā piedzīvotā svētība liek vēl dedzīgāk lūgt par svētību nākamajā gadā.
Tā būs Dieva žēlastības izpausme, kas staros uz viņiem. Tas būs svētību lūgšanas piepildījums, ko Dievs uzdeva priesteriem pasludināt ļaudīm (skat. 4. Moz.6:).

Tādējādi šī saikne starp pateicību un turpmāku svētību izlūgšanos nav nemaz tik pārsteidzoša. Pārsteidzošāka ir psalma autora apdziedātā saikne starp Dieva svētībām un to, ka pasaule atzīst un atpazīst Dievu.
No vienas puses, lūgšana, lai Dievs svētītu savu tautu, ir saistīta ar priestera Ārona izteikto svētību 4.Mozus grāmatas 6.nodaļā (ar kuru arī mēs noslēdzam gandrīz katru dievkalpojumu).
No otras puses, lūgšana, lai šī tautas piedzīvotā svētība rosinātu ļaudis no visām zemes malām cienīt Dievu, ir saistīta ar to, ko Dievs apsolīja Ābrahāmam. Proti, ka visa pasaule tiks svētīta tā, kā svētīts ir Ābrahāms (1.Moz.12:). Citiem vārdiem sakot, visa pasaule redzēs un iepazīs Dievu, skatoties, ko Dievs dara attiecībās ar Izraēla tautu, un kā tauta attiecas pret Dievu.

Bet tas vēl nav viss. Psalmā izteiktās lūgšanas autors turpina attīstīt domu par sakarību starp atbrīvošanu un svētību. Dieva svētība novedīs pie tā, ka cilvēki sapratīs un atzīs Dievu kā Glābēju. Šīs divas realitātes patiesībā ir saistītas, jo tās ir viena un tā paša Dieva darbības aspekti attiecībā uz tiem pašiem cilvēkiem.
Dievs glābj Savu tautu… un tad Dievs svētī savu tautu. Redzot šīs Dieva rūpes, gādību un glābšanu, katrs vērotājs varētu sākt saskatīt un atzīt Dievu. Tā nav tikai virspusēja Dieva darbības ieraudzīšana.
Psalma autors jau it kā saskata visu zemes tautu prieku, jo Dievs taču neierobežo savu vadību, svētības un atbrīvošanu tikai ar ebrejiem. Dieva rīcība, mīlestība un savu ļaužu vadīšana ir kā paraugs, kā modelis tam, ko Dieva vēlas darīt visai pasaulei.

Mēs arī tagad varat lūgt Dieva svētību, aizsardzību un glābšanu ar drošu pārliecību, ka tā nav labumu izlūgšanās tikai sev. Bagātīgās svētības un apsardzība, kuru saņemam, ir arī svētība un glābšana gan visiem apkārtējiem cilvēkiem, gan pagodinājums mūsu Dievam. 

Runājot par Atklāsmes grāmatu, mēs bieži saskatām to kā tālas nākotnes atainojumu. Daļēji tas tā arī ir.
Tomēr daudzi teologi ir vienprātīgi tajā, ka šajā grāmatā ir simboliski atklāts arī kaut kas no mūsu ikdienas dzīves…

Pilsētai nav vajadzības pēc saules un mēness, lai to darītu gaišu, jo to apspīd Dieva spožums un tās gaismeklis ir Jērs. Tautas staigās tās gaismā, un zemes ķēniņi nesīs tajā savu spožumu. Dienā tās vārti netiks aizslēgti; nakts tur vairs nebūs. Tajā ieplūdīs tautu spožums un gods. Bet nekad tur neieies necienīgais, nešķīstais un melīgais. (Atkl.21:23-27)

Vai tas nav brīnišķīgs mūsu pārrunātā psalma piepildījums?
Tas, par ko Vecajā Derībā tiek runāts kā iespēju un plānu nākotnei, Jaunās Derības laikā (kristīgajā Baznīcā) tiek piepildīts.
Ja mēs, draudze, varētu atklāt Dieva aizsargājošās un glābjošās žēlastības potenciālu, Viņa apsolīto svētību bagātīgo daudzveidību saviem radiniekiem, kaimiņiem un sabiedrībai ap mums, tad (es ticu!) mēs piedzīvotu to, ko Jānis raksta savā redzējumā par draudzi ('pilsētu'), kas ir Kristus miesa.

Lasīt tālāk