Dievs spēj...

(Rom 4:20-25) Viņš nešaubījās neticībā par Dieva apsolījumu, bet stiprinājās ticībā, dodams Dievam godu, un bija pilnīgi pārliecināts, ka to, ko viņš ir apsolījis, viņš ir varens arī izdarīt. Tādēļ tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Bet ne jau tikai viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam pieskaitīts, arī mūsu dēļ, kuriem tas tiks pieskaitīts mūsu ticības dēļ, ja ticam uz Dievu, kas no mirušajiem uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu, kas mūsu pārkāpumu dēļ tika nodots nāvē un mūsu attaisnošanas dēļ ir augšāmcelts. 

Mēs nevēršamies pie Dieva tik bieži, kā vajadzētu. Mēs atstājam Dievu kā "pēdējo iespēju". Tas reizēm var būt ir tāpēc, ka kaut kā neapzināti mēs neesam "pilnībā pārliecināti", ka Viņš spēj un vēlas rīkoties mūsu labā. Spēja to atzīt daudziem no mums ir sveša. Tomēr kārtējais grūtību brīdis vai dzīves sarežģījumi var būt tas pagrieziena punkts, kad mēs sākam uzticēties Dievam. 
Nekas mūsu dzīvē nemainīsies, kamēr mēs nelūgsim: "Tēvs, palīdzi man!"

Dievs ir spējīgs mūs mierināt, kad mēs atrodamies garīgā vai emocionālā tuksnesī. Viņš ir spējīgs iedrošināt mūs, kad sastopamies ar problēmām, kas mūsu dzīves ceļā. Viņš spēj kopā ar mums iziet cauri smagiem pārbaudījumiem un izvest mūs no tiem nesalūzušus. Viņš spēj mūs piecelt, kad esam pakrituši... 

Lai ko mēs darītu un piedzīvotu, mums ir/pieder apsolījums, ka 'Dievs spēj'. Mums tas ir jāpieņem, mums tam ir jātic, citādi mēs nespēsim lūgt ar pārliecību. Mēs varbūt izteiksim savās lūgšanās Dievam dažas savas vēlēšanās, bet mēs nespēsim "nešaubīties ticībā", kamēr dziļi sirdī nepieņemsim, ka Dievs ir spējīgs, ka Viņš ir gatavs mums palīdzēt! Viņam nekas nav par grūtu. Viņš tikai gaida, kad mēs to atzīsim un ticībā nāksim pie Viņa, lūdzot palīdzību.

Lasīt tālāk

Dieva līgums ar Ābrahāmu

(Rom 4:1-5, 13-17) Ko lai mēs sakām par Ābrahāmu, par mūsu ciltstēvu pēc miesas? Ko tad viņš ir panācis? Ja Ābrahāms ir attaisnots ar saviem darbiem, viņš var lepoties, bet tikai ne Dieva priekšā. Un ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. Ja mantinieki ir tie, kas paļaujas uz bauslību, tad ticība nedod neko un apsolījums ir atcelts. […] Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām.

Ir kāds teksts Vecajā Derībā, kurš mums jāņem vērā, lai saprastu, par ko īsti apustulis Pāvils savā vēstulē Romiešiem runā.
Kādā reizē, kad Ābrahāms un Dievs atkal sarunājas (…kā parasti), Ābrahāms saka Dievam:

(1Moz 15:3-6) “Redzi! Tu man neesi devis pēcnācēju, un, redzi, manā namā dzimis vergs nu būs mans mantinieks!” Un, redzi, Kunga vārds viņam: “Šis nebūs tavs mantinieks, bet gan tas, kas no tevis paša nācis, – tas būs tavs mantinieks!” Viņš to izveda laukā un teica: “Palūkojies debesīs un skaiti zvaigznes! Vai vari tās saskaitīt?” Un viņš tam teica: “Tik tev būs pēcnācēju!” 
Un viņš ticēja Kungam, un tas tika pieskaitīts viņam par taisnību. 

Parasti šajā vietā liela daļa lasītāju arī apstājas un tad secina – Dievs tā poētiski izteicās, Ābrahāms tam noticēja... un to tad arī sauc par Ābrahāma Lielo Ticību. Tomēr pareizi būtu turpināt lasīt.

(1Moz 15:9-11) Un viņš tam teica: “Ņem man trīsgadīgu teli un trīsgadīgu kazu, un trīsgadīgu aunu, un dūju, un balodi!” Un tas ņēma viņam šo visu, pārgrieza tos vidū uz pusēm un salika gabalus kopā, bet putnus viņš nepārgrieza. Un pār nokautajiem nolaidās maitasputni, bet Ābrams tos aizbaidīja. 

Kas šeit notiek? Ja mums kāds teiktu - sagatavo šo tekstu 2-3 eksemplāros, uzraksti šodienas datumu un paraksties - mēs droši vien saprastu. 

Plašāku informāciju par līgumu slēgšanu tajos senajos laikos mums sniedz kāds apraksts par to kā līgumu slēdz Neo-Asīrijas ķēniņš Ashur-nirari un ķēniņš Mati'ilu no Arpatas (apskatāms Britu muzejā Londonā). Tur ir pieminēts solījums, kuru ķēniņš dod izejot pa vidu pārcirsta teļa ķermenim. Solījumā (visa citā starpā) ir teksts par to, ka “lai ar mani notiek tas pats, kas ar šo teļu, ja es nepildīšu apsolīto.” 

(1Moz 15:17-18) Un saule bija norietējusi, un bija dziļa tumsība, un, redzi, krāsns kūpēja, un starp gaļas gabaliem lodāja uguns! Todien Kungs slēdza ar Ābramu derību, sacīdams: “Šo zemi es dodu taviem pēcnācējiem…” 

Dievs slēdz līgumu ar cilvēku Ābrahāmu  Dievs izmanto to simbolu, ceremoniju valodu, kuru saprot Ābrahāms  Dievs ierodas un iziet pa vidu pārcirstajiem dzīvniekiem it kā sacīdams: “Ja es nepildīšu savu solījumu, tad lai ar mani notiek kā ar šiem dzīvniekiem…”
Manuprāt šī ir viena no fantastiskākajām rakstu vietām Bībelē. 

Tagad mēs varam pārcelties uz apustuļa Pāvila vēstuli Romiešiem. 

...ko saka Raksti? Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. Kas dara darbu, tam alga netiek aprēķināta pēc žēlastības, bet gan pēc tā, kas pienākas. Turpretī tam, kas nedara, bet tic Dievam, kas bezdievīgo attaisno, viņa ticība tiek pieskaitīta par taisnību.
Jo apsolījums Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem saņemt mantojumā pasauli nav dots bauslībā, bet ticības taisnībā. (3-5p)

Apustulis Pāvils patiesībā visu savu teoloģisko domu balsta uz to īpašo derību/līgumu, kuru Dievs noslēdza ar Ābrahāmu. 

Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, – kas mirušos dara dzīvus un sauc esamībā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kā ir rakstīts: es tevi esmu iecēlis par tēvu daudzām tautām. (16-17p)

Lūk! Te tas ir (šī nav vienīgā vieta apustuļa Pāvila vēstulēs, kur viņš par šo tēmu raksta) – Pateicoties Jēzum Kristum, tagad arī mēs (ja ticam Viņam!) esam tā senā līguma/apsolījumu mantinieku sarakstā. 

Lasīt tālāk

Ījabs paliek nelokāms

(Īj 19:23-27) Kaut tiktu pierakstīti mani vārdi, 
kaut tiktu tie grāmatā ierakstīti, 
ar dzelzs cirtni un svinu 
kaut tiktu uz mūžiem iekalti klintī! 
Es zinu, mans Glābējs dzīvs 
un galā nostāsies pāri pīšļiem, 
kad man nebūs vairs ādas šīs – 
tomēr miesā es skatīšu Dievu! 
Es viņu skatīšu pats, 
manas acis redzēs, ne citas! 

Ījaba grāmata (atrodama Bībelē, Vecajā Derībā) cenšas risināt vienkāršo un mūžīgo ciešanu/soda tēmu, stāstot stāstu par kāda cilvēka konfrontāciju ar milzīgu nelaimi. 
Un izaicinājumi, kuri stāstā ir jāpiedzīvo Ījabam, nāk arī no viņa draugiem. Visa cita starpā mēs varam lasīt, manuprāt, visbriesmīgāko publisko kaunināšanu, kādu vien var iedomāties. Ījabs ir labs cilvēks, kurš saskāries ar slimībām, traģēdiju un zaudējumiem, un neviens nezina, kāpēc. Bet tas neliedz citiem nākt klajā ar savām iemeslu versijām. Pat viņa tā saucamie trīs draugi, apgalvojot, ka ir ieradušies, lai piedāvātu mierinājumu, viņu atklāti apmelo. Tas ir tik negodīgi. 
Bet kāda ir Ījaba reakcija, kad cilvēki viņu atklāti apmelo un pazemo? 

Par spīti savām ļoti nopietnajām sāpēm un bailēm, Ījabs iedrošina sevi (un stāsta lasītājus), runājot par savām attiecībām ar Dievu. Savu draugu meliem viņš liek pretī patiesību. Viņš ir pārliecināts par savām attiecībām ar Dievu, jo tā vienkārši ir patiesība. 19.nodaļā mēs atrodam brīnišķīgu poēmu, kurā (par spīti "draugu" apvainojumiem) Ījabs paziņo: "Es zinu, mans Glābējs dzīvs..." (25.p.). 
Tieši tad, kad draugi domā, ka ir viņu atmaskojuši, Ījabs var droši un mierīgi teikt: "...miesā es skatīšu Dievu! Es viņu skatīšu pats, manas acis redzēs, ne citas!" (26.27.p). Ījabs paliek nelokāms, jo viņš uzticas ne cilvēkiem (kuri cenšas dot dažādus padomus), bet savam Dievam. 

Lasīt tālāk

Ticības 'varoņu' saraksts

(Ebr 11:1–3, 8–16) Ticība ir cerības pamatā, tā pārliecina par neredzamām lietām. Ticībā mūsu priekšgājēji ir saņēmuši Dieva atzinību. Ticībā mēs saprotam, ka visa pasaule ir veidota ar Dieva vārdu, tā ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [...]
Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu. 

Mēs nevaram izvēlēties mūsu ierašanās brīdi šeit uz zemes (kaut kādā mērā tur ir iesaistīti mūsu vecāki), bet mums ir iespēja izdarīt diezgan daudz izvēles savā šīs zemas dzīves laikā. 
Līdzīgi ir ar ticību (par kuru tiek runāts Bībelē), kas ir Svētā Gara radītas attiecības ar Dievu. Nav mūsu cilvēcīgos spēkos pašiem atrast/satikt Dievu. Ticība ir attiecības, kurās Dieva apsolījums par nelokāmu mīlestību un žēlsirdību Jēzū 'pār-rada' (no vārda 'radīšana') mūs dzīvei drosmīgā paļāvībā uz Dievu un priecīgai, dāsnai kalpošanai ikvienam, ko mēs pazīstam un satiekam ikdienas dzīvē. Bet mēs varam no tā visa arī atteikties...

Vēstulē Ebrejiem 11.nodaļā mēs atrodam garu to personu sarakstu, kuri piedzīvoja ticības brīnumu savās dzīvēs. Katrs cilvēks, kurš tiek nosaukts šajā sarakstā, piedzīvoja Dievu savās dzīvēs. Kaut arī viņi ir jau sen miruši, viņu piedzīvotais iedvesmo cilvēkus arī šodien. 
Vai arī mums būtu iespējams ko tādu piedzīvot? 
Dažreiz mēs varam domāt, ka esam pieļāvuši pārāk daudz kļūdu, pārāk daudz šaubījušies par Dievu vai neesam 'ticējuši' Viņam tik īpaši kā tie cilvēki, kas uzskaitīti vēstules Ebrejiem 11.nodaļā. 

Bet, ja paskatās uzmanīgi, cilvēki, kas ir iekļauti šajā sarakstā, nebūt nebija ideāli. Ābrahāms daudzkārt tiek nosaukts kā īpašs "Dieva draugs", tomēr meloja, lai glābtu sevi, un pat apdraudēja savas sievas dzīvības un veselības drošību. Kad Dievs Sārai apsolīja, ka viņa dzemdēs bērnu deviņdesmit gadu vecumā, viņa smējās un neticēja Viņam.
Lasot tālāk 11.nodaļu, situācija īpaši nemainās. Mozus apšaubīja Dieva aicinājumu savā dzīvē un centās atrunāties, ka Dievs ir izvēlējies nepareizo cilvēku. Rahabai bija skandaloza pagātne. Jēkabs izlikās par savu brāli, lai izkrāptu tēva svētību. Ķēniņš Dāvids, kura kaislību romāns izraisīja slepkavību un nacionālu skandālu. 
Katrs no šiem cilvēkiem bija tikpat cilvēcīgs kā mēs. Taču šaubas, mūsu grēku pilnā pagātne un pat noliegums neizslēdz iespēju, ka mums var veidoties ticībā bāzētas attiecības ar Dievu. Neatkarīgi no tā, ko mēs esam darījuši un kur esam bijuši, mēs varam piedzīvot Dieva žēlastības brīnumu arī savās dzīvēs. Mēs visi pieļaujam kļūdas, un mums visiem neizdodas. Bet tad, ja mēs uzticamies Dievam un ļaujamies Viņa piedāvātajam brīnumam (tas kā Viņš 'pār-rada' mūs, ir brīnums!), arī mēs esam ticības 'varoņu' sarakstā.

Lasīt tālāk

Kur vērsties pēc palīdzības?

(Ps 25:1-10) 
Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu,
mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā,
neļauj maniem naidniekiem smieties par mani!
Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi,
liec tos kaunā, kas steidzas nodot!
Savus ceļus, Kungs, ierādi man,
savas takas man iemāci!
Vadi mani savā patiesībā un māci mani,
jo tu esi mans glābējs Dievs,
uz tevi es ceru augu dienu!
Atceries savu žēlsirdību, Kungs,
un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!
Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini,
atceries mani ar žēlastību,
jo tu, Kungs, esi labs!
Labs un taisnīgs ir Kungs,
tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš,
viņš vada pazemīgos uz taisnprātību,
māca pazemīgiem viņu ceļu.
Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība –
tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības.

Kad Tev ir nepieciešama palīdzība, atver 25.psalmu. Šis ir tas gadījums, kad Tu vari ņemt Dāvidu kā piemēru: 

1. Dāvids zināja pie kā griezties – “Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu”(Ps 25:1). Es atceros kādu sarunu, kurā kāds cilvēks vēlējās, lai draudze lūgtu par viņa ģimenes locekli, kuram tikko bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Cik ātri mūsu dzīve var mainīties! Kur mēs varam vērsties šādos brīžos? Bībelē Dievs tiek saukts/apzīmēts ar daudziem dažādiem vārdiem, un viens no tiem ir 'Jehova-Rafa' (Tas Kungs, kas tevi dziedina). Cik brīnišķīgi! Ar Dievu neviena slimība nav neārstējama, un tas nozīmē, ka šodien Tu vari griezties pie Viņa ar drošu pārliecību. 
2. Dāvids zināja, kam uzticēties – “mans Dievs, tev es uzticos” (Ps 25:2). Katrs cilvēks, kurš dzīvo bez Dieva, ir pats ieņēmis Dieva lomu savā dzīvē. Labos laikos tas var šķist viegli, labi un interesantu. Bet kā ar ļaundabīgām šūnām, sirdsdarbības traucējumiem, atlaišanu darbā, mājas pazaudēšanu un tālruņa zvaniem, kas agrā rīta stundā sniedz sliktas ziņas? Kam tad Tu uzticēsies? 
3. Dāvids zināja, kā lūgt: “Savus ceļus, Kungs, ierādi man, savas takas man iemāci! Vadi mani savā patiesībā un māci mani, jo tu esi mans glābējs Dievs” (Ps 25:4-5). Teologs Ričards Fosters (Richard Foster) raksta: “Lūgt nozīmē mainīties. Mūsu lūgšanas ir tas, ko Dievs izmanto, lai mūs pārveidotu. Ja mēs nebūsim gatavi mainīties, mēs drīz vien pārtrauksim lūgt." 

Tātad, kur vērsties pēc palīdzības? 

Vai Tu jau griezies pie Dieva un uzticēji Viņam visu? 
Vai par to, kas Tevi satrauc, nospiež vai nomoka, esi lūdzis? 

Ja nē, tad nav nozīmes lieki kavēties... 


 
(Savu lūgšanu vari ierakstīt arī šeit kā komentāru.) 

Lasīt tālāk

Uzdāvini Dievam savas dienas pirmos mirkļus

(Ps.63:2-9) 
Dievs, tu esi mans Dievs, es meklēju tevi! 
Pēc tevis slāpst mana dvēsele, 
pēc tevis tvīkst mana miesa 
kā izkaltusi un gurda zeme bez ūdens! 
Tavā svētnīcā raudzījos uz tevi, 
skatīju tavu spēku un godu, 
tava žēlastība par dzīvību labāka – 
tevi slavinās manas lūpas. 
Slavēšu tevi visu mūžu, 
tavā vārdā celšu augšup plaukstas. 
Taukiem kārumiem sāta man dvēsele, 
līksmām lūpām slavē mana mute. 
Pieminu tevi, kad guļu, 
nakts stundās čukstu par tevi, 
jo tu esi mans palīgs, 
un tavu spārnu ēnā es līksmojos. 
Mana dvēsele kļaujas pie tevis, 
tava labā roka mani tur.

Kā iesākas Tava diena? Vai Tu ieslēdz televizoru, vai steidzies uz vannas istabu, vai ļauj Tavam "steidzamo darbu" sarakstam sākt darboties? 
Tā vietā Tu vari pamēģināt rīta klusumā ļaut Dievam Tevi uzrunāt. Ja darīsi to ar atvērtu prātu un sirdi, Viņš sniegs Tev vīziju, idejas, problēmu risinājumus un drošību, ka Viņš šodien būs ar Tevi. 
Autore Kolīna Taunsenda Evansa (Colleen Townsend Evans) raksta: 

Klusumam nav jābūt kaut kam neērtam vai apkaunojošam... tas ir kā būt kopā ar tuvu personu bez nepieciešamības pēc vārdiem. Tas ir skaists un iedvesmojošs saziņas veids. Atceros tās reizes, kad pie manis atskrēja mani bērni, visi reizē centās izstāstīt visu par savas dienas notikumiem – tas bija brīnišķīgi, ka viņi dalījās ar mani savās sajūtās. Bet bija arī brīži, kad viņi nāca pie manis, vēlēdamies tikai būt manā tuvumā,  gaidīdami, lai es noglāstu viņu galvas vai apskauju viņus pirms aizmigšanas. Un tā tas dažreiz ir ar mums un Dievu, mūsu Tēvu. Dažkārt jūsu visspēcīgākās lūgšanas būs domas, nevis vārdi. Jūsu vārdus ierobežo jūsu vārdu krājums, bet jūsu domas ir bezgalīgu iespēju joma, kurā Dievs var dot jums dzīvi mainošas koncepcijas. 

Pravietis Jesaja reiz rakstīja: "Jo manas domas nav jūsu domas un jūsu gaitas nav manas gaitas, – saka Kungs. – Cik augstākas debesis par zemi, tik augstākas ir manas gaitas par jūsu gaitām un manas domas par jūsu domām." (Jes.55:8-9). 
Apustulis Pāvils norādīja: "Dievs ir uzticams [...] Viņš arī rādīs ceļu" (1.Kor.10:13). 
Savukārt Luters raksta: "Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem!" 

Tāpēc Tu vari būt mierīgs un ļaut Viņam Tev palīdzēt.  
Dievs var iedot Tev "zināt", kas Tev jādara, tāpēc uztici Viņam pirmos savas dienas mirkļus. 
Varbūt Tev ir kāds brīnišķīgs lūgšanu atklāsmes piedzīvojums? Ieraksti to šeit pat zemāk komentāros. 

Lasīt tālāk

Gaidi uz To Kungu

(Ps.27:13 Glika tulk.). 
Kungs – mana gaisma un mans glābiņš, 
no kā man bīties? 
Kungs – manas dzīvības patvērums, 
no kā man baiļoties? 
Kad ļaundari nāk virsū ēst manu miesu, 
mani pretinieki un naidnieki, – 
tie paklūp un krīt! 
Kaut apmetīsies pret mani karapulks – 
mana sirds nebīsies, 
kaut celsies pret mani karš – 
arī tad es paļaušos. 
Vienu izlūdzos no Kunga, 
no tā es neatkāpšos, – 
kaut es mājotu Kunga namā visu mūžu, 
kaut raudzītos Kunga jaukumā 
un taujātu viņu templī. 
Viņš paglabās mani zem sava jumta ļaunā dienā, 
viņš slēps mani savas telts slēpnī, 
klintī viņš mani cels. 
Un nu veikšu naidniekus, kas lenc mani, 
viņa teltī upurēšu gaviļu upurus, 
dziedāšu un spēlēšu Kungam. 
Uzklausi, Kungs, manu balsi, 
kad saucu, žēlo mani un atbildi man! 
Tev, mana sirds, viņš saka: meklē mani! – 
Tevi es meklēju, Kungs. 
Neslēp savu vaigu no manis, 
neatstum dusmās savu kalpu – 
tu esi mans palīgs! 
Neatstāj mani un nepamet mani, 
manas glābšanas Dievs! 
Pat ja mani pamestu tēvs un māte, 
Kungs mani pieņemtu!  
Māci man, Kungs, tavu ceļu 
un ved mani pa līdzenu taku, 
jo man ir naidnieki! 
Neatdod mani pretinieku rīklei, 
jo ceļas pret mani viltus liecinieki 
un varmācības galvinieki! 
Ticu, ka ieraudzīšu Kunga labvēlību dzīvo zemē! 
Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi! 
Ceri uz Kungu! (Psalms 27:1-14) 

Dāvids savā dzīvē bija sasniedzis lūzuma punktu. "Ja es nebūtu ticējis, ka es redzēšu Tā Kunga labumu dzīvības zemē, (tad es būtu bojā gājis)"
Vai vari ko tādu stādīties priekšā? Varbūt tas ir arī Tavs piedzīvojums? 

Ja tā, Tev ir divas iespējas: padoties vai atrast risinājumu. Un viss būs atkarīgs no tā, ko Tu izvēlēsies. Ir tāda sena gudrība par saules gaismu, kas kausē sviestu, sacietē mālus. Kad pienāk kāda dzīves krīze, Tu vari vērsties pie Dieva ar saviem pārmetumiem – kāpēc Viņš to pieļauj; vai arī vērsties pie Viņa pēc spēka, padoma un risinājuma. Tāpēc tas, ko Dāvids saka tālāk, ir tik svarīgi: "Ceri uz Kungu, esi stiprs un drošini savu sirdi!" (Ps.27:14) 

Dažreiz Dievs fantastiskā veidā maina krīzes apstākļus, lai mūs pasargātu; citreiz Viņš tos izmanto, lai mūs stiprinātu. Vai to ir viegli saprast? Teorētiski jau izklausās labi. 

Vēl sarežģītāk kļūst tad, ja Dievs vēlas izmantot Tevi, lai sniegtu risinājumu vai palīdzību citiem. "Dievs... mūs iepriecina visās mūsu ciešanās, lai arī citus, kas nonākuši ciešanās, mēs varētu iepriecināt ar to iepriecinājumu, ar kādu Dievs mūs pašus ir iepriecinājis." (2. Kor.1:4). 

Dievu nekas 'nepārsteidz nesagatavotu', un Viņam nekas nav 'pārāk grūti risināms'. Situācija, kurā Tu pašlaik atrodies, var kļūt Dievam par iespēju, lai Viņš parādītu Savu mīlestību un rūpes par Tevi un citiem. 

Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, 
tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! 
Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, 
tādēļ gaidīšu viņu. 
Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē... (Vaimanu dziesmas 3:22-25).

Lasīt tālāk