Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība
Ivo Roderts | svētdiena, novembris 09, 2025 | komentāru nav
(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams?
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai.
Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.
Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.
Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.
Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.
Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.
Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.
Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.
Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.
Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.
Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.
Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.
Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.
Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.
Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.
Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.
Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.
Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.
Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.
* Aizgūts no Tomasa Raita
0 comments:
Ierakstīt komentāru