Dieva Valstība un mūsu bērni

(Mat.18:1-7) Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja:“Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā. Vai! pasaulei, kad nāk apgrēcība! Apgrēcībai gan ir jānāk, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru nāk apgrēcība! 

Manuprāt vienas no visskumjākajām un briesmīgākajām ainām mūsdienu pasaulē ir tās, kad redzam bērnus, kuru pašas vienkāršākās vajadzības (ēdiens, pajumte, drošība utt) netiek apmierinātas.

Es domāju par tiem diviem bērniem, kuri rakājas smirdošā atkritumu kaudzē kādas Dienvidamerikas pilsētas nomalē. Viņiem vajadzētu dotos uz skolu, bet tā vietā viņiem jau ir pamatīga pieredze kā izdzīvot izgāztuvē. Viņi zina ko meklēt, kādas lietas viņi varēs pārdot par dažām monētām, lai nopirktu nedaudz pārtiku un padzerties. Viņu jaunās sejas pastāsta stāstu par pieredzi pieaugušo pasaulē, kur, neraugoties uz nelielo gadu skaitu, viņi ir jau tik daudz ko pieredzējuši. 
Es domāju par skolu Ugandā, kur gandrīz katrs bērns ir bārenis AIDS epidēmijas dēļ. Tā paša iemesla dēļ, katram skolotājam klasē ir jāmāca vairāk nekā simts bērnu reizē. 
Es domāju arī par bagātajiem un izlaistajiem bērniem, kas aug Rietumu pasaulē. Viņiem šķiet, ka viņiem negaršo tas un tas. Viņi domā, ka pati nepieciešamākā lieta ir kāda jauna elektroniska rotaļlieta vai gadžets, kas viņus uz brīdi izklaidētu un uzjautrinātu, jo nevienam nav bijis laika iepazīstināt viņus ar grāmatām, labu mūziku vai iespēju rotaļāties ar vienaudžiem parkā.

Tas, ko mēs darām ar saviem bērniem, un tas, ko mēs darām priekš viņiem – satriecoši precīzi atklāj to, ko mēs patiesībā domājam par šo pasauli, par Dievu un par sevi. 
Daudziem pieaugušajiem, bērni ir tikai traucēklis, jo viņi prasa uzmanību; sagādā zināmas neērtības (ja tās var saukt par neērtībām) tāpēc, ka viņi ir svarīgi. 

Bērni traucē mūsu organizēto pieaugušo pasauli, jo viņi ir reāli cilvēki. Ja viņi būtu rotaļlietas vai mehānismi, mēs varētu viņus nolikt skapī. Bet nav iespējams. Bērniem ir sava cieņa, viņiem ir savi jautājumi, sava nākotne un sava unikāla identitāte.

Daudzos gadījumos un dažādos laikos sabiedrība ir darījusi visu iespējamo, lai šīs problēmas ignorētu. Senajā pasaulē tā arī bija vispārpieņemta prakse – neievērot bērnus. Bērni bieži tika uzskatīti tikai kā pa-pusei-cilvēki, līdz kamēr viņi bija sasnieguši pubertāti, droši vien visbiežāk tā iemesla dēļ, ka līdz brīdim, kad viņi bija pieejami kā seksuālie partneri, pieaugušiem nebija īpaša interese par viņiem. 

Meitenes cieta īpaši. Bieži jaundzimušās meitenes izmeta – vienkārši atstāja kaut kut nomirt aiz bada vai pat plēsoņām par barību. Bieži bija gadījumi, kad vecāki pārdeva savas meitas kā prostitūtas jau agrā vecumā. Un tas viss tikai tā iemesla dēļ, ka ģimene nevēlējās vai nevarēja atļauties tik dārgo procesu – audzināt meitu.
Zīmīgi, ka dažās valodās, tai skaitā arī grieķu valodā, kurā ir sarakstīta Jaunā Derība, vārdam "bērns" nav ne sieviešu, ne vīriešu dzimte: bērns nav "viņš" vai "viņa", bet vienkārši "tas" (neitrālā dzimtē).

Arī šajā stāstā bērns grieķu valodā ir "tas" (Mat.18:2).
Tomēr man ir aizdomas, ka "tas" šajā gadījumā varēja būt tieši meitene. Es tā domāju tāpēc, ka meitenes klātbūtne būtu īpaši skaidri uzsvērusi to patiesību, kuru Jēzus vēlējās atklāt mācekļiem: tas, kuru jūs uzskatāt par vājāko, visneaizsargātāko, mazāk nozīmīgo cilvēku, ir skaidrākā norāde uz to, kas ir un būs svarīgs Dieva Valstībā.
Dieva Valstībā – tās galējā formā, t.i. laikā, kad Debesu Noteikumi būs kļuvuši par Atjaunotās Zemes noteikumiem, vairs nebūs pazīstams princips – izdzīvo stiprākais. Tas taču galu galā nebūs ilgstoša evolūcijas procesa rezultāts, kurā spēcīgākais, ātrākais, visskaļākais, vai dusmīgākais iekaros labāko vietu priekšā visiem pārējiem.

Kad mācekļi jautāja, kurš būs lielākais un ievērojamākais tad, kad Debesu Noteikumi sāks pilnībā valdīt uz zemes, mēs droši vien nekļūdīsimies spriežot, kas viņiem pašiem jau bija prātā. Viņi daudz zināja par senajiem varoņiem. Viņiem bija gari saraksti ar slavenību vārdiem. Kopā ar ticību un cerību, militārā drosme un panākumi parasti bija starp pirmajām īpašībām, pēc kurām meklēja atpazīt īstu varoni.

Jēzus to visu aizslauka ar vienu žestu, aicinot un centrā nostatot bērnu: kautrīgu, neaizsargātu, par sevi nepārliecinātu. Bērnu, kurš visam uzticas, kurš visu vēro skaidru skatienu un ir gatavs klausīties. Bērnu, kurš ilgojas būt mīlēts un arī ilgojas mīlēt, mācīties un pieaugt.

Kristus teica: “Lūk tas ir patiess diženums. Ejiet un to pārdomājiet...”
Jo īpaši, ejiet un atdariniet to.
Tas nozīmē, kā Viņš to parasti mācīja, apgriezt visu kājām gaisā. Tas nozīmē mācīties paskatīties uz dzīvi, uz pasauli, uz Dievu, uz sevi ar pavisam citām acīm.

Mums reizēm ir grūti (īpaši jauniem vīriešiem, kādi bija arī mācekļi) saprast, ka vājums un neaizsargātība ir kaut kas tāds, par ko nebūtu jākaunas. Vēl vairāk – pazemībai Dieva Valstībā ir īpaša vērtība, jo tai pretējās īpašības – lepnums un augstprātība – ir tās, kas vairāk nekā jebkas cits kropļo un galu galā iznīcina cilvēku dzīvi – katra paša personīgo, kā arī to cilvēku dzīves, ar kuriem lepnie un iedomīgiem saskaras.

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs ieraugam, ka Jēzus vienīgā vēlēšanās nav palīdzēt saviem klausītājiem iemācīties kārtējo jauno atziņu. Viņa mērķis nav panākt, lai viņa mācekļi saprot, ka līdzināšanās bērna vienkāršajai uzticības attieksmei ir vienkāršākais ceļš kā pieaugt žēlastībā un gudrībā.

Jēzus, protams ir norūpējies par bērniem. Tomēr Viņa vārdi nav jāsaprot kā romantiski rožaina vīzija, kur bērni tā vienkārši jauki spēlējas un visi ir laimīgi. Tieši tāpēc, ka bērni ir tik gatavi uzticēties, tik ļoti vēlas mīlestību, viņi ir pakļauti vislielākajam riskam. Tā tas bija Kristus dienās... un tieši tā pat tas ir šodien.

Tāpēc Jēzus izsaka īpašu brīdinājumu, Sev tik tipiskā pārspīlējuma manierē.
Ir neiedomājami daudz vieglāki veidi, kā kādu noslīcināt, nekā sagādāt milzīgu dzirnakmeni, kuru aplikt viņam ap kaklu, tad ņemt to laivā un vest tālu no krasta jūrā, lai tad varētu iemest viņu dziļākajā jūras vietā..., bet tieši tas taču ir tas, ko Jēzus piedāvā darīt. Protams, tā ir spilgta un dramatizēta karikatūra.
Lielie apļveida akmeņi ar centrālo caurumu mehānismam, tika izmantoti, lai sasmalcinātu kukurūzu. Lielākie akmeņi bija tik lieli, ka, lai to pagrieztu, vajadzēja likt to darīt ēzelim.
Tieši par tāda veida akmeni Jēzus runā. Viņš iesaka, mums iztēloties šādu akmeni ap kaklu... un tad, ne jau tikt iemestam jūrā krasta tuvumā... viņš runā par dziļumiem tālu, tālu no krasta.

Ja tā mums šķiet varmācīga, ārkārtēja, vai pat nepiedienīga aina, tad varbūt tas ir tāpēc, ka arī mēs nenovērtējam Jēzus nopietno attieksmi pret "šiem mazākajiem", pret mūsu bērniem, kā arī īpaši pret visiem tiem, kuri ir bezspēcīgi, neaizsargāti, pakļauti riskam šajā pasaulē. Šādu cilvēku ekspluatēšana ir neizbēgama, mūsu grēka pilnajā pasaule.
Bet tieši tāpēc ir dots šis brīdinājums, spēcīgākais brīdinājums nekā jebkas cits, par ko Jēzus kādreiz ir norājis.
Mēs domājam ka "liels" grēks ir, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšanu un zādzības. Tās ir grēks, bet izturēties nevērīgi, bezatbildīgi vai pat nepareizi pret vienu no mazajiem ir vēl “lielāks” grēks.
Skarbi vārdi, lai risinātu skarbu realitāti.
Mācīties par Dieva Valstību ir apzināties to reālo ļaunumu kāds valda šajā pasaulē, un saprast, ka Dievs šo ļaunumu ienīst daudz vairāk nekā mēs.   

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Skatīties patiesībai acīs: vēstures brīdinājumi un Dieva taisnība

(2Tes 2:1-12) Par mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanu un mūsu piepulcēšanos viņam, mēs, brāļi, lūdzam, nezaudējiet pārsteidzīgi galvu un neuztraucieties, it kā Kunga diena jau būtu atnākusi – nedz kādas gara atklāsmes dēļ, nedz kāda vārda dēļ, nedz kādas vēstules dēļ, ko mēs it kā būtu sūtījuši –, lai neviens jūs nekādi nemaldina. Jo tā diena nenāks, pirms nebūs iestājusies atkrišana un neatklāsies ļaunuma cilvēks, pazudināšanas dēls, naidnieks, kas sevi paaugstina pāri visam, ko sauc par Dievu vai svētumu, līdz beidzot viņš nebūs apsēdies Dieva templī, pasludinādams sevi par Dievu. Vai jūs neatceraties, ka es par to jau runāju, pie jums būdams? 
Jūs zināt, kas pašlaik to aiztur, ka tas atklātos savā laikā. Noslēpumainais ļaunums jau darbojas – tikai vispirms tam, kas to aiztur, ir jāpazūd no ceļa. Tad atklāsies ļaunuma cilvēks, ko Kungs Jēzus Kristus nogalinās ar savas mutes dvašu un ar savas klātbūtnes atklāšanu izbeigs viņa pastāvēšanu. Ļaunuma cilvēka klātbūtne ir sātana darbošanās pilnā spēkā, ar melu zīmēm un viltus brīnumiem nelietīgi maldinot tos, kam paredzēta bojāeja, jo viņi nepieņēma patiesības mīlestību, kas būtu varējusi viņus glābt. Tādēļ arī Dievs liek uz viņiem iedarboties maldiem, lai tie noticētu meliem, lai tiesāti tiktu visi tie, kas nelietību atzīst par labu un netic patiesībai. 

Horatio Nelsons (1758–1805), Anglijas flotes komandieris, ir kļuvis slavens pateicoties daudziem dažādiem notikumiem. Taču viens no visslavenākajiem gadījumiem viņa dzīvē notika Kopenhāgenas aplenkuma laikā 1801.gadā. Viņam tika dota pavēle atkāpties, bet Nelsons to nevēlējās darīt. Pirms septiņus gadiem viņš kādā kaujā bija zaudējis labo aci. Tagad viņš pielika tālskati pie aklās acs un paziņoja, ka signālu vienkārši neredz. Formāli tā bija taisnība, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Nelsons apzināti izvēlējās būt akls attieksmē pret patiesību, kuru viņš negribēja atzīt.

Diemžēl šāda rīcība nav raksturīga tikai ģeniāliem, bet spītīgiem jūras komandieriem. Mēs visi esam sastapuši cilvēkus, kuri ap sevi sapinuši melu tīklu un paši sākuši ticēt savam izdomātajam pasaules skatījumam. Bēdīgi, bet reizēm šādi cilvēki ir arī ļoti reliģiozi – viņu dievbijība liek viņiem domāt, ka viņi nemaz nevar kļūdīties. Tomēr kristīgā evaņģēlija centrā ir Tēvreize ar tās ikdienas lūgumu pēc piedošanas. Arī mums, kristiešiem, katru dienu ir jāpārbauda sava sirdsapziņa, vai tikai paši neesam radījuši melus, kuriem galu galā paši sākam ticēt.

Apustulis Pāvils šādus pašapmānā aklus cilvēkus apraksta 11.–12. pantā. Viņš atkal atsaucas uz Israēla iziešanu no Ēģiptes: faraons, Ēģiptes valdnieks, pats nocietināja savu sirdi pret Israēla tautu, ka beigu beigās Dievs viņu šajā stāvoklī arī atstāj (skatīt 2.Mozus 4:21; 7:13; 9:12 u.c.). Šķiet, dzīvē var pienākt brīdis, kad cilvēks tik dziļi iegrimst melos un ļaunumā, ka viņš zaudē spēju atšķirt patiesību no maldiem, labo no ļaunā. Tad (un tikai Dievs zina, kad tas notiek) cilvēks tiek pilnībā atstāts maldu varā… un tiesai.

Bet kas ir tas, ko apustulis Pāvils vēlas mums pateikt šīs nodaļas sākumā? Šis fragments gadsimtiem ilgi ir mulsinājis lasītājus.

Iedomāsimies tālskati – tajā ir vairākas lēcas, kas kopā veido attēlu un pietuvina skatāmo objektu. Apustuļa Pāvila rakstīšanas stils šeit ir līdzīgs. Viņš it kā raugās tālā nākotnē, kur vajadzētu notikt galīgajai Dieva tiesa. Bet viņš to redz caur notikumiem, kas risinājās viņa laikā.

Pāvils nesaka, ka notiekošais ir paši pēdējie notikumi. Ja “Tā Kunga diena” nozīmētu pasaules galu, tesaloniķiešiem par to nebūtu jāraksta vēstule. Vecās Derības pravieši “Tā Kunga dienu” attiecināja uz katastrofām, kas notika ar Jeruzalemi visā vēstures gaitā. Tāpat Pāvils runā par notikumiem, ar kuriem būs jāsastopas viņa dibinātajām mazajām draudzēm. Tomēr caur to visu viņš reizē saskata arī galīgo Dieva spriedumu nākotnē. Šis “teleskopiskais” stils mūs var mulsināt, bet Pāvilam nebija grūti vienā teikumā runāt gan par notikumiem, kas tūlīt gaidāmi, gan par tiem, kas vēl tālā nākotnē.

Kas tad bija šie “tuvplāna” notikumi? Īsi pirms Pāvila misijas ceļojumiem Tuvajos Austrumos bija notikusi liela krīze. Romas imperators Gajs Kaligula, pārliecināts par savu dievišķību un saniknots uz jūdiem, pavēlēja Jeruzālemes templī uzstādīt milzu statuju ar savu tēlu. Jūdi ļoti asi pretojās, un pat vietējie Romas virsnieki centās imperatoru atrunāt no šī izaicinošā plāna. Tomēr tikai Kaligulas slepkavība 41. gada janvārī novērsa lielu katastrofu. Romas–jūdu karš (66–73) varēja sākties 25 gadus agrāk.

Izskatās, ka apustulis Pāvils, labi zinot par gandrīz notikušo nelaimi, paredzēja, ka agrāk vai vēlāk kāds cits var mēģināt darīt to pašu. Viņš runā par “beztiesisko cilvēku”, kurš paaugstinās sevi dievišķā statusā – tieši tā, kā romiešu imperatori tolaik sāka darīt. Pāvils redzēja šo draudu un zināja, ka šāda elkdievība nesīs katastrofu, jo tā nonāks tiešā sadursmē ar patieso Dievu un Viņa templi Jeruzālemē. Ja Pāvils būtu nodzīvojis līdz 70. gadam, viņš būtu redzējis savu vārdu piepildījumu Tempļa iznīcināšanā. Ļaunums šķietami pieaug līdz neaptveramam apjomam, bet tad tam jāsastop pēkšņs gals. Un tieši to arī piedzīvoja Romas impērija – četru imperatoru nāve īsā laikā (68.–69. gadā) un Jeruzālemes Tempļa nopostīšana. Vecās Derības valodā tas pilnībā atbilst “Tā Kunga dienai”.

Visbeidzot viena lieta ir pilnīgi skaidra: apustulim Pāvilam ir nelokāmā pārliecība, ka pienāks brīdis, kad Dieva tiesa par elkdievīgo pasauli un tās zaimojošajiem valdniekiem kļūs redzama. Un caur šo “lēcu” viņš reizē skatās arī tālāk – uz galīgo Jēzus atkal atnākšanu, kad Viņš iznīcinās visu ļaunumu un īstenos Dieva taisno tiesu pār visiem, kas bijuši maldināti – gan ar lieliem, gan ar maziem meliem.

Īpaši Dievs tiesās tos spēkus un varas, kas sevi ceļ Dieva vietā. Un mūsu pašu nesenā vēsture sniedz pietiekami daudz piemēru, lai redzētu, kā šie spēki darbojas, kādus melus tie auž un kā cilvēki tajos iekrīt. To, ko apustulis Pāvils vēlas, lai mēs steidzami saprastu, ir šis: Dievs joprojām ir valdnieks pār visu. Un pienāks diena, kad Viņš atjaunos taisnību, izlabos katru netaisnību un pakļaus visas cilvēciskās varas savai glābjošajai Debesu Valstībai.  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk

Debesu pilsoņi

(Filip.3:17-4:1) Brāļi, ņemiet par paraugu mani un skatieties uz tiem, kas dzīvo pēc mūsu dotā parauga, jo daudzi dzīvo tā, kā jums bieži esmu mēdzis par viņiem teikt, bet tagad jau raudot saku: viņi ir Kristus krusta ienaidnieki. Viņu gals ir pazušana, viņu dievs ir vēders, un kauna darbi ir viņu gods. Viņiem rūp tikai zemes lietas, bet mēs piederam debesīm, no kurienes mēs ar pacietību gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu, kas pārmainīs mūsu zemības miesu un darīs to līdzīgu viņa godības miesai, darbojoties tam spēkam, kas spēj visu pakļaut viņam. 
Tad nu, mani mīļie un ilgotie brāļi, jūs, kas esat mans prieks un vainags, tā, mīļotie, pastāviet Kungā. 

Vārdi “okupētas teritorijas” un "kolonijas", šodien vairs nav īsti populāri. Tas liek domāt par tiem laikiem, kad vairākas Eiropas valstis centās paplašināt savu ietekmi Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā, un tad tur sacentās viena ar otru - kura spēs sagrābt bagātākās, izdevīgākās un plašākās teritorijas. 
Mums Latvijā ir ļoti īpaša attieksme, pieredze un sajūtas tad, kad kaut kur tiek runāts par okupāciju. Mums mūsu pašu zemes liktenis (līdz pat nesenai pagātnē) ir pārāk spilgtā atmiņā… 

Tad, kad šodien runā par “okupāciju” un “kolonizāciju", parasti ar to saprot – kontrolējošu, pat iebiedēšanas attieksmi, skatīšanos uz vietējiem iedzīvotājiem kā uz zemāku šķiru, derīgu tikai peļņas palielināšanai un valdošās varas/valsts ekonomiskās labklājības celšanai. 

Protams, vēsture runā arī par kolonistiem un okupācijas varas darbiniekiem, kuri runāja un par reizēm rīkojās labāku motīvu vadīti. Atsevišķos gadījumos bija pat centieni nodrošināt veselības aprūpi, ieviest moderno tehnoloģiju izmantošanas priekšrocības, nemaz nerunājot par kultūras vai garīgo vērtību attīstīšanu tur, kar tas bija nepieciešams. Tomēr lielākajā daļā gadījumu tas, ko redzēja vietējie iedzīvotāji, bija – viņu zeme tiek ieņemta ar spēku, viņu pašu kultūra noliegta un visi tiek apspiesti. Tas ir tas, ko daudzi cilvēki arī šodien domā par “okupācijas varu” vai “koloniju pārvaldība”. 

Filipi (pilsēta, kuras draudzei apustulis Pāvils raksta savu vēstuli) bija romiešu kolonija, un ļoti iespējams, ka daudzi vietējie iedzīvotāji šajā reģionā (Grieķijas ziemeļos) redzēja Romu un tās koloniālo administrāciju tieši tā, kā mēs to aprakstījām. 
Kas tur tajos tālajos, senajos laikos bija noticis? 
42.gadā pirms Kristus, aptuveni simts gadus pirms Pāvils ieradās šajā vietā, Filipi bija vieta, kur norisinājās vienas no lielākajām Romas pilsoņu kara cīņām, kuras bija sākušās pēc Jūlija Cēzara nāves. Divi ģenerāļi - Antonijs un Oktaviāns (nākošais imperators Augusts), tajā brīdī atradās Grieķijas ziemeļos. Viņu vadītajās armijās bija daudz karavīru, kuriem nu vairs nebija nekas īpašs ko darīt. Abi ģenerāļi saprata, ka nevar viņus visus vest atpakaļ uz Romu, pat ne uz Itāliju. Tas būtu pārāk bīstami, ja tūkstošiem karavīru pēkšņi ierastos galvaspilsētā. Tāpēc tika pieņemts lēmums iedalīt viņiem zemi Filipos un tuvākajā apkārtnē, tā padarot to par Romas koloniju. 
Pēc tam, kad kolonija bija izveidota, arī citi armijas veterāni no citām armijas vienībām viņiem pievienojās. 

Laikā, kad apustulis Pāvils ieradās Filipos, tur dzīvoja diezgan daudz ģimeņu, kuras bija cēlušās no šiem pirmajiem romiešu kolonistiem. Tur apmierināti dzīvoja arī vietējo iedzīvotāju daļa, kuri bija guvuši labumu no romiešu klātbūtne. Tomēr lielākais vairākums dusmojās uz latīņu valodā runājošajiem ārvalstniekiem, kuri bija pārņēmuši viņu grieķisko pilsētu. 

Filipu pilsēta atradās uz galvenā ceļa, kas stiepās rietumu virzienā uz Adrijas jūras šaurāko daļu, no kurienes bija viegli kuģot uz Itāliju un tad doties tālāk uz Romu. Tas palīdzēja uzturēt un saglabāt ciešu kontaktu ar visas impērijas sirdi un galvaspilsētu. Filipu kolonisti bija lepni par to, ka ir romieši, un darīja visu iespējamo, lai turpinātu savu aktīvi pilsonisko dzīvi tā, kā tas tika darīts Romā. Viena no galvenajām izpausmēm, protams, bija imperatora kults – imperators Cēzars, bija jāpielūdz kā “glābējs un kungs”. 

Tas viss ir jāņem vērā, ja mēs vēlamies izprast šo Bībeles fragmentu, kas savā veidā ir visas vēstules kulminācija. 
“…mēs piederam debesīm”, jeb burtiski “mēs esam debesu pilsoņi…” apustulis Pāvils paziņo 20.pantā. Daudzi mūsdienu kristieši uzreiz pārprot viņa teiktā nozīmi. Mēs parasti pieņemam, ka viņš gribēja teikt “…un tāpēc mēs gaidām kamēr mēs varēsim doties un dzīvot debesīs, kur mēs piederam…” 
Bet tas nav tas, ko apustulis Pāvils saka! un tas noteikti nav tas, ko viņš domā. 
Ja kāds Filipos teica: "Es esmu Romas pilsonis", tad viņš ar to nedomāja: ”tāpēc es gatavojos doties tur dzīvot”. Dzīvojot kolonijā šī ideja darbojas otrādi. Pēdējā lieta, ko imperators Romā varētu vēlēties, bija doma par visu kolonistu pārcelšanos atpakaļ uz Romu. Galvaspilsēta jau tā bija pārpildīta; tur valdīja bezdarbs un nepietiekami dzīves apstākļi. Nē! Romas pilsoņa pienākums, piemēram Filipos dzīvojoša, bija panākt romiešu kultūras un pārvaldes nostiprināšanu Grieķijas ziemeļos, lai arī tur paplašinātu romiešu ietekmi. 

Un tad – pieņemsim, ka romiešu kolonistiem Filipos rastos kādi sarežģījumi. Pieņemsim, ka tur sāktos kāda vietējā sacelšanās, vai arī ziemeļos dzīvojošo "barbaru" cilšu uzbrukums. Kā lai viņi ar to tiek galā? 
Viņu cerība būtu, ka pats imperators (kuru, starp citu, visi sauca par “glābēju” un “atbrīvotāju”) nāktu no Romas uz Filipiem un izmainītu viņu bīstami sarežģīto situāciju, sakautu viņu ienaidniekus un panāktu, ka viņu dzīve ir gandrīz tik pat droša un brīnišķīga kā pašā Romā. Imperators, protams, bija visas impērijas, visas civilizētās pasaules valdnieks, tāpēc viņam bija tiesības prasīt un arī panākt, ka viņa pakļautībā esošajās teritorijās viss ir kārtībā. 

Tā, tad arī ir tā aina, kura ir prātā apustulim Pāvilam, kad viņš raksta 20. un 21. pantu. Pašlaik baznīca (Kristīgā Baznīca) ir debesu kolonija, kuras atbildība (kā mēs to sakām Tēvreizes lūgšanā) ir veicināt debesu principu, likumu un arī dzīvesveida nostiprināšanu šeit virs zemes. 

Mēs, protams, neesam bijuši spējīgi to izdarīt. Tik bieži mēs jūtamies vāji un nespēcīgi, mūsu fiziskais ķermenis noveco. Mēs piedzīvojam sāpes, slimības… beigu beigās arī nāvi. Tomēr mēs ceram, ka taisnais glābējs, īstais Visuma Valdnieks, pats Ķēniņš Jēzus Kristus nāks no debesīm… un visu izmainīs. 
Viņš beigu beigās pārveidos visu šo pasauli tā, ka visa zeme būs pilna ar Viņa godību, pilna ar debesu dzīvi un spēku. 
Turklāt, kas arī ir daļa no šī lielā plāna - Viņš gatavojas pārveidot arī mūsu ķermeņus tā, lai tie būtu līdzīgi Viņa godības miesai – Viņa ķermenim, kas arī tika pārveidots pēc Viņa nežēlīgās nāves tā, ka tas atkal kļuva tik pilns ar dzīvi, ka nāvei un sabrukšanai vairs nav nekādas varas pār to. 
Izpratne par šo visu ļauj kristiešiem "pastāvēt Kungā" (Filip.4:1). Tas arī ļauj mums skaidrāk saredzēt, visa evaņģēlija īsto nozīmi. 
“Pastāvēt Kungā” nenozīmē tikai kaut kādu mistiski nemainīgu 'ticību'. Tas nozīmē 'pilnīgi uzticēties Jēzum kā patiesajam Kungam un Ķēniņam, nevis imperatoram Cēzaram'. 
Apustulis Pāvils kristīgo Baznīcu un tās Kungu Jēzu Kristu apraksta tādā veidā, ka Filipieši nevarēja nesaklausīt tur mājienus par Romu un Cēzaru. 
Tas tad arī ir šīs vēstules lielākais izaicinājums: vai kristieši Filipos, paši būdami vai nebūdami romiešu pilsoņi (daži iespējams tādi bija, lielākā daļa iespējams nebija), aptver un saprot – ko tas nozīmē: būt primāri uzticīgiem nevis Romai, bet Debesīm, būt uzticīgiem nevis ķeizaram, bet Jēzum? Un vai viņi patiesi var noticēt, ka Jēzus (savā laikā) ieviesīs Debesu dzīvi un likumus visā pilnībā šajā pasaulē (viņus pašus tajā ietverot)? 

Tieši šajā ziņā Filipieši tika aicināti atdarināt apustuli Pāvilu (17.pants). Viņš jau iepriekš tika aprakstījis to, kā viņš pats noliek savas “ebreja privilēģijas”, lai pakļautos Kungam Jēzus (4.-11. panti). Filipieši nevarēja kopēt viņu tieši, jo maz ticams, ka kādi no viņiem bija ebreji. Viņiem vajadzēja pārdomāt, (tāpat tas ir jādara mums) ko tas nozīmē – uzticība Jēzum par spīti visām pārējām lojalitātes prasībām, kas pār mums veļas. 
Kā viņiem, tā arī mums, vajadzētu nopietni ieklausīties brīdinājumos, kas izteikti 18. un 19. pantā. Visā pasaulē ap Baznīcu, gan toreiz, gan tagad, ir cilvēki, kuri savā uzvedībā ir it kā atkarīgi no sajūtām, ietekmes un emocijām. Tas tad arī ir iespējams tas, ko Pāvils šeit piemin – ka daži kristieši galu galā sāk dzīvot pēc šāda uzvedības modeļa. Tomēr pats galvenais šī vēstules fragmenta mērķis ir brīdināt baznīcu nepieņemt pagānu uzvedības modeli un principus. 
Arguments, kuru izmanto apustulis Pāvils, ir gluži tas pats, kas 1Kor 6:2-20 (īpaši 14. pants). Fakts, ka Dievs gatavojas dot augšāmcelšanos un pārveidotu bezgrēcīgu miesu mūsu ķermeņiem, nenozīmē, ka mums vajadzētu pret savu dzīvi un pašiem pret sevi izturēties nolaidīgi vai pavirši. Tomēr tajā pašā laikā mums nevajadzētu ļaut lai pārmērīga apetīte, izlaidība un citas neveselīgas iekāres ieņem noteicošo lomu mūsu dzīvēs, kļūstot mums par dievu. Tieši tur arī slēpjas bīstamība – kas tad galu galā mums ir pirmajā vietā. 
Mesijas - Jēzus Kristus krusts (18. pants) ir tas pagrieziena punkts, kas aicina mūs atgriezties atpakaļ, kas norāda mums uz dzīvību. 
Veltīsim laiku, pārdomāsim, kādā veidā mūsu draudze ņem vērā un atsaucas tām problēmām, kuras ir pasaulē mums visapkārt. Ko tas patiesībā nozīmētu – dzīvot tā, it kā mēs būtu debesu kolonija šeit virs zemes?  

* Aizgūts no Tomasa Raita 

Lasīt tālāk