Jēzus - Dzīvības vārds

Kas bija no iesākuma – ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām un ko mūsu rokas aptaustīja par dzīvības vārdu – un dzīvība tika parādīta, un mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un mēs jums to rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs. (1.Jāņa 1:1-4)
“Es esmu redzējis nākotni… un tas darbojas.”
Šo bēdīgi slavenais apgalvojumu izteica amerikāņu žurnālists Linkolns Steffens (Lincoln Steffens) 1919.gadā. Viņš bija tikko atgriezies no vizītes nesen izveidotajā Padomju Savienībā. Pēc Oktobra Revolūcijas, kura likvidēja veco aristokrātiju un tās valdīšanas metodes, Krievijā tika sākts mēģinājums vadīties no marksisma principiem veselas valsts pārvaldē.
Steffens šajā slavenajā teikumā izteica cerības, kuras bija miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā: Varbūt šis pilnīgi jaunais ideāls, varbūt šis jaunais cilvēku sabiedrības organizēšanas veids, ir atbilde visām tirānijas un apspiešanas problēmām. Varbūt tā patiešām ir "nākotne", varbūt tas ir pagrieziena punkts, varbūt tā ir brīnišķīga atklāsme, kas aizraus arī pārējo cilvēci, kas iesāks fantastisku apgaismības progresu. Varbūt arī mēs visi reiz to piedzīvosim, bet šajā brīdi vismaz Steffenam bija iespēja ieskatīties šajā nākotnes iespējā… un viņš paziņoja, ka tā strādā.

Turpmākā vēsture, protams, atklāja to, ka tas “nestrādāja". Nekādi, pat niecīgākie sasniegumi, neattaisno milzīgos cilvēku dzīvību upurus. Padomju sistēma, tāpat kā visi citi revolucionārie režīmi, konstatēja, ka, lai paliktu pie varas, ir nepieciešams ieslodzīt vai nogalināt miljoniem savus cilvēkus, kā arī iekarot un paverdzināt kaimiņu valstis. Kad 1980-to gadu beigās beidzot sākās acīmredzams sabrukums, kļuva skaidrs, ka ši sistēma bija sapuvusi jau daudzus gadu desmitus, varbūt pat jau no paša sākuma. Visa šī eksperimenta sekas mums ir vēl joprojām jāpiedzīvo.

Šī sajūta par ieskatīšanos nākotnē (traģiski kļūdaina šajā gadījumā), ir savā veidā līdzīga tām ilgām par jaunas, labākas pasaules dzimšanu, par ko apustulis Jānis runā savas vēstules ievadā. Senie ebreji ticēja, ka pasaules vēsture ir sadalīta divos periodos (lietotais vārds nozīmē “paaudze” vai “laikmets”). Ir “šis laikmets”, jeb tagadne, kas ir pilna ar postu un ciešanām, netaisnību un apspiešanu… Būs “nākošais laikmets”, jeb nākotne, kas būs laiks, kad Dievs visu šķiros, visu sakārtos, un, pats galvenais, izglābs savu tautu no visa ļaunuma.

Diemžēl vārds, kas nozīmē “periods, paaudze vai laikmets” bieži tiek tulkots kā "mūžīgs" vai "mūžība", kas šodienas lasītājiem it kā iesaka ideju, ka Jānis (un citi agrīnie kristiešu rakstnieki), runājot par jauno Dieva doto laikmetu, būtu domājis par kaut ko "mūžīgu" tādā nozīmē kā "tikai garīgu", kam nav nekāda sakara ar pasaules telpu, laiku un problēmām. Tas tad arī bieži ir tas, ko cilvēki “dzird”, kad viņi lasa frāzi par "mūžīgā dzīvi” vai “mūžīgo dzīvību” (kā vairumā gadījumu ir iztulkots 2.pants). Taču tas ir maldīgi. Jānis (tāpat kā apustulis Pāvils un arī pats Jēzus) vairāk domā par jaunu periodu, nākošo laikmetu, ko Dievs ir apsolījis. Tā ir īstā nākotne, kas patiešām strādā.

Un Dievs sniedz iespēju ielūkoties šajā nākotnē! Dievs bija ļāvis noslēpumainības plīvuram aizsegt “nākošo laikmetu”, lai atklātu to īstajā laikā. Agrīnās kristiešu kustības ticības un pārliecības centrā bija tas, ka tagad šis “nākošā laikmeta” noslēpums ir atklāts. Nākotne bija ielauzusies tagadnē, lai gan šis laiks nebija tam gatavs. Šī “nākošā laikmeta” vārds jeb nosaukums ir Dzīvība. Citiem vārdiem sakot, tā ir dzīvība, kāda tā bija domāta no paša sākuma; dzīvība tās pilnā, dinamiskā nozīmē; dzīvība, kuru nāve mēģināja kavēt un nogalināt, bet šī dzīvība pārvarēja nāvi un tagad tiek piedāvāta ikvienam, kurš gribētu to saņemt. Pati Dzīvība bija pieņēmusi cilvēka formu un ieradusies no Dieva “nākošā laikmeta”, lai parādītu kāds tad tas būs. Un šīs personificētās Dzīvības vārds, protams, bija Jēzus. Tā apmēram varētu izteikt citiem vārdiem to, ko Jānis ir uzrakstījis pirmās nodaļas ievadā.

Protams, šī ideja par Dieva jaunās dzīves iemiesošanos un kļūšanu par cilvēku, tādā veidā savienojot nākotni ar tagadni, ir tik milzīga un elpu aizraujoša, ka tonis, kādā par šo brīnumu runāt, kļūst godbijīgs.
Tas ir tas, ko mēs atrodam šajos pirmajos pantos: “Kas bija no iesākuma…” (pauze) brīdi padomājat par to… “ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko skatījām…” (atkal pauze) savām acīm? Jums bija iespēja to redzēt? Jā, saka Jānis… un ir pat kas vairāk! “…un ko mūsu rokas aptaustīja…” Viņam bija iespējams pieskarties? Viņu varēja aptaustīt? Jā, atkārto Jānis: mēs to redzējām. Mēs Viņu pazina. Mēs bija Viņa draugi.

Un mēs joprojām esam Viņa draugi. Kad “nākošais laikmets” sastopas ar “tagadējo laikmetu”, tad pārmaiņas ir nenovēršamas. Īstā Dzīvība tika "nodemonstrēta", lai visi varētu to redzēt (cik traģiski, ka daži joprojām izvēlas neskatīties). Un mēs, kas to redzējām, kas Viņu pazinām, tagad esam kā liecinieki tādā-kā tiesā. Mēs uzrunājam pārsteigtos klausītājus, stāstot par dīvainā lietām, ko mēs piedzīvojām. Ak, mēs varam runāt un runāt par Jēzu, un to, ko Viņš darīja un ko teica. Kā Jānis saka sava evaņģēlija beigās, ja kāds mēģinātu uzrakstīt visu to varētu par Jēzu stāstīt, tad šī pasaule aizietu bojā no grāmatu pārbagātības – tik daudz kas būtu jāraksta. Bet tad, kad mēs pārdomājam visu, ko tas nozīmē, tad ar prieku varam teikt tā: mēs esam redzējuši nākotni, un tā ir pilna ar gaismu, un dzīvību, un prieku, un cerību.

Vēstules turpinājumā Jānis rakstīs par šo visu vēl daudz sīkāk. Šobrīd viņš tikai skaidro savu rakstīšanas mērķi. Tie, kas ir redzējuši šo dzīvību, kas ir šīs skaistās dzīvības aizgrābti, atklāj, ka viņi līdz ar to pieder pie tādas kā jauna veida ģimenes (“sadraudzība” - kā mēs dažreiz sakām).
Vārds, kuru Jānis šeit izmanto, dažreiz var nozīmēt biznesa partnerību, tomēr viņš noteikti domāja kaut ko daudz vairāk par to. Šis vārds var arī atsaukties uz konkrētām preču “apmaiņu" starp cilvēkiem, tomēr Jānis noteikti domāja daudz vairāk arī par to. Viņš, šķiet, vēlējās pateikt (meklējot īstos vārdus, lai ietilpinātu tajos jauno realitāti, kas agrīniem kristiešiem bieži nācās darīt), ka ir kāda īpaša dzīve, tāda dzīves kvalitāte, kas ir paša Dieva esamība, un ka tagad pats Dievs vēlas tajā dalīties ar cilvēkiem, kas ir par to dzirdējuši, redzējuši un tic, ka īstā dzīves dzīvība nāk no Jēzus.

Patiešām, Jānis Dieva paša eksistenci redz kā nesaraujamas attiecības – sadraudzību starp Tēvu un Dēlu. Jēzus, kā Mesija, tika saukts kā “Dieva Dēls", gan tajā nozīmē, ka tas bija Viņa, kā Izraēlas tautas īstā karaļa likumīgais tituls; gan arī dziļākā, burtiskākā nozīmē (par ko iepriekš būtu bijis grūti iedomāties). Bet tagad Viņa sekotājiem šis bija labākais izteiksmes veids, kā izskaidrotu visas ārkārtējās un pārsteidzošās lietas, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši un pat kam bija pieskārušies.
Kā Jēzus dzīve, nāve un augšāmcelšanās to nodemonstrēja, Jēzus bija iemiesotais Dieva “nākošais laikmets”. Viņš faktiski bija, gan paša Dieva eksistences iemiesošanās, gan Dieva dzīvības dāvanu šai pasaulei. Agrīnie kristieši ātri pieķērās pie vārdiem "Tēvs" un “Dēls”, kā pie vienkāršākā un skaidrākā veida kā pateikt cilvēku valodā nepasakāmo: ka pastāv kopīga dzīve, dziļa iekšējās realitātes dalīšana starp Dievu un Jēzu (pietiekami, lai aizrautos elpa no domas par tādu cilvēcisku būtni… un, protams, tādu Dievu).

Bet tas vēl nav viss. Tas kļūst vēl elpu aizraujošāk. Šī dziļā iekšējo realitātes apmaiņa, šī "sadraudzība" starp Tēvu un Dēlu tiek paplašināta. Tā tiek attiecināta uz visiem tiem, kas iepazina, iemīlēja un uzticējās Jēzum, kamēr Viņš bija dzīvs – kamēr Viņš bija, tā sakot, uz skatuves kā Dieva “nākamā laikmeta” sabiedrisko attiecību atklājējs. Un tagad (tas, šķiet, ir šīs vēstules rakstīšanas mērķis) šī koplietošana, šis "sadraudzība", tiek atvērta arī citiem – visiem, kuriem pat nebija iespēja satikt Jēzu Viņa publiskās darbības laikā. Šī "sadraudzība" tiek piedāvāta ikvienam, kas dzird paziņojumu par Jēzu. Tagad jebkurš var nonākt "sadraudzībā" ar tiem, kas bija redzējuši, dzirdējušu un aptaustījuši Viņu. Un tie, savukārt, dalās ar to “sadraudzību”, kas nāk no Tēva un Dēla kopības, īstās “sadraudzības" vispilnīgākajā un plašākajā nozīmē.

Tas var likties dīvaini, ka vienkārši pastāstīšana kādam cilvēkam par Jēzu, ir Debesu izraudzītais un nozīmētais līdzeklis, ar kuru šī apbrīnojamā "sadraudzība" var tikt paplašināta, iekļaujot tajā jaunus dalībniekus. Bet Jānis ļoti labi apzinās (un uzsver to atkal un atkal), ka visu šo procesu tieši tā iesāka pats Dievs. Tas nebija kā klusa un bezpersoniska informācija. Tā bija verbāla, emocionāla un ļoti dzīva “komunikācija”.
Jēzus bija ne tikai iemiesota Dzīvība. Viņš bija (1.pants) “dzīvības vārds", dzīve-kā-Vārds, Dzīvība-kas-pārvērtās-runā, Dieva uzruna, Dieva personīga saziņa ar saviem cilvēkiem, un caur tiem, ar visu plašo pasauli.
Jānis savā evaņģēlijā atsaucas uz Jēzu vienkārši kā “Vārdu" – Vārds, kurš kļuva miesa. Būtība ir šāda. Dievs ir runājis Jēzū… un Dievs tagad runā! Viņš runā caur vārdiem, ko Jēzus draugi runāja un rakstīja par Viņu. Rakstīja ar nodomu un cerību, ka viņi nāks un piedalīsies šajā pašā “sadraudzībā". Tā tad arī ir šīs vēstules galvenā tēma.
Tai būtu jābūt mūsu lūgšanai, kad mēs to lasām.